Humānisti

Man ir bail. No līdzcilvēkiem, no viņu reliģiozās apsēstības ar bēgļmīlestību. Viņi ir tik ļoti gatavi mīlēt pilnīgi svešus cilvēkus, par kuriem nudien netrūkst negatīvas informācijas un uz kuriem vajadzētu kā minimums skatīties piesardzīgi, ka tā vārdā ir gatavi sev labi pazīstamajiem līdzcilvēkiem, tautiešiem, velns parāvis, rīkli pārgrauzt. Viņu vidū ir tādi idioti, ka nespēj sajēgt, ka septiņu bērnu tēvam negribas strādāt potenciāli bīstamās vietās un tā vietā pusanonīmi nomētā viņu ar mēsliem. Un es viņus uzskatīju par sakarīgiem cilvēkiem! Uz to ir tik grūti noskatīties!

Tā es rakstīju e-pastā pirms astoņām dienām. Mani personīgi mocīja jautājums – kas tad īsti ir tie bēgļmīļi? Kāpēc šie teorētiski tik ļoti humānie cilvēki ir tik ārkārtīgi naidīgi noskaņoti? Domāju, ka esmu atradis atbildi.

Vidusmēra bēgļmīlis, turpmāk tekstā – humānists – ir ikdienā labi paēdis, visumā ar dzīvi apmierināts cilvēks, kurš pieņēmis, ka dzīves jēga nav ne nemitīga cīņa par izdzīvošanu, ne sekošana reliģijai, ne savu materiālo vajadzību apmierināšana. Dzīves jēga, viņaprāt, ir citi cilvēki. Galvenais mērķis ir harmonija, miers, kopība un vispārēja mīlestība cilvēku vidū.

Tādu cilvēku ir diezgan daudz, bet noteikti ne vairākums. Viņu galvenie oponenti būtībā iedalāmi trijās grupās.

Pirmkārt, tie, kuri uzskata, ka galvenais ir izdzīvot un tic, ka izdzīvo stiprākie. Viņi sevi īpaši neapgrūtina ar morāliem jautājumiem un vairāk dzīvo pēc principa “tagad vai nekad”. Viņiem bēgļi būtu vajadzīgi tikai, ja no tiem būtu kāds labums. Parasti viņi ir visai slikti pārtikuši cilvēki.

Otrkārt, cilvēki, kuri dzīvo kādai augstākai idejai – reliģijai / nacionālismam vai kam citam. Ja bēgļu pieņemšana neatbilst viņu augstākajai idejai, tad mainīt viņu domas ir praktiski bezcerīgi. Šie arī ir redzamākie bēgļmīļu oponenti. Šo cilvēku vidū bieži ir mazturīgi cilvēki, kuri mierinājumu savām personīgās dzīves nedienām meklē (un atrod!) augstākās idejās.

Treškārt, tie, kuri dzīvi uztver kā spēli, kurā ir ieguvēji un zaudētāji. Viņi grib būt ieguvēji un galveno dzīves jēgu saskata savas materiālās labklājības nodrošināšanā. Tādi ir, piemēram, lielie bagātnieki, kuri neapstājas brīdī, kad it kā jau pietiek. Arī viņiem bēgļi ir vajadzīgi tikai, ja no tā atlec kāds labums viņiem pašiem. Bieži tie ir cilvēki, kuriem dzīvē ir bijis pārāk maz. Ne Aivars Lembergs, ne Ainārs Šlesers, ne Henrijs Fords bērnībā nebija ļoti pārticīgu vecāku bērni.

Šīs trīs grupas humānistiem pamatīgi traucē sasniegt viņu dzīves mērķi – harmonisku, mīlestības pilnu pasauli. Protams, ka tas rada spēcīgas emocijas. Tādēļ arī no viņu puses tik bieži ir vērojama emocionāla agresija.

Cerēt, ka šīs trīs lielās grupas piepeši savā pārliecībā konvertēsies par humānistiem, nav vērts. Jā, cilvēki individuāli mēdz mainīt savus dzīves uzskatus un līdz ar to arī grupas. Bet grupas kā tādas tādēļ neizzūd, jo vietā nāk citi indivīdi. Šo grupu eksistence un to īpatnības ir jāpieņem kā nenovēršams fakts. Protams, var arī nepieņemt, var cīnīties, argumentēt, pārliecināt par humānismu utt., bet, pirmkārt, neadekvāts priekšstats par apkārtējo pasauli izraisa (pašu humānistu) ciešanas. Otrkārt, nevajag aizmirst viedos vārdus

Paēdušais neēdušo nesaprot.

Humānistiem nav nekādu tiesību savas humānisma idejas stādīt augstāk par šo trīs grupu dzīves jēgām un vajadzībām. Pretējā gadījumā tā ir nedemokrātiska liekulība, kas vienus cilvēkus nostāda augstāk par citiem. Savukārt, tas jau vedina uz komunismu. Kas notiek, ja dibina komunismu un tajā (absolūti neizbēgami) pie varas nonāk indivīdi no augšminētajām trim grupām, mēs lieliski varam redzēt gan Latvijas un PSRS vēsturē, gan Korejas Tautas demokrātiskajā republikā, ja kādam tā labpatīk.

Vairums pieņemto bēgļu tik un tā pieder vienai no augšminētajām trim grupām, līdz ar to padarot humānistu ideālu par mīlestības pilnu pasauli neiespējamu. Izskatās, ka tas humānistiem neienāk prātā, jo katrs par līdzcilvēkiem vairāk spriež pēc sava ģīmja un līdzības.

Redzēt, ka tevis ideālā pasaule nav un nebūs iespējama, nav viegli. Tādēļ arī ir tik daudz negāciju un naida ne vien no bēgļu pretinieku, bet arī no humānistu puses.

 

Humānisti var mīlēt bēgļus, bet ne uz citu cilvēku rēķina. Es un daudzi mani līdzcilvēki esam smagi strādājuši, lai nopelnītu to, kas mums pieder. Mums nav absolūti nekāda pienākuma sevis nopelnīto kādam pilnībā vai daļēji atdot. Šī mana un citu cilvēku izvēle ir jāciena. Tieši tāpat kā tam nabaga bēglim (vai ekonomiskajam migrantam, nav svarīgi) ir tiesības uz izglītību, cilvēktiesībām utt., arī man un citiem ir tiesības uz to, ko mēs esam sasnieguši un kas pieder mums. Bēgļa tiesības uz viņa nenopelnīto jebkurā gadījumā ir mazākas par manām tiesībām uz to, ko es esmu nopelnījis. Ja es esmu labsirdīgs, es varu padalīties, bet tas nav un nekad nebūs mans pienākums. Tas, kurš apelējot pie morāles, reliģiskām vai vispārcilvēcīgām vērtībām gribēs man pierādīt, ka ir gan pienākums, lai vispirms padomā par demokrātiju un cilvēku tiesību vienlīdzību.

 

P.S. Ideja par šādām cilvēku grupām pieder psiholoģijas profesoram C. W. Graves un ir vismaz 40 gadus veca. Vairāk par to var lasīt Kena Vilbera grāmatā “Visaptverošā teorija”, Don Edward Beck and Christopher C. Cowan “Spiral Dynamics Mastering Values, Leadership, and Change”, kā arī šeit.

Sapnis par premjerministru

Ideāls premjera kandidāts šajā situācijā, manuprāt, būtu privātajā sektorā un mazliet arī valsts darbā labi pieredzējis vadītājs, kurš nav politiķis.

Politiķi likt nevar, jo, ja pat salīdzinoši nekaitīgo un miermīlīgo Straujumu “izēda”, jebkuram pēctecim draudēs tieši tas pats. Nepieciešams vadītājs, kurš neuztrauktos par savu politisko karjeru.

Tā kā par ministrijām atbildīgās joprojām, visticamāk, būs tās pašas trīs partijas, tad tām arī ir jāatstāj pilna atbildība par to lēmumiem. Nevis premjers uzņemas atbildību “par Zolitūdi” stilā. Tas tāpēc, lai mazinātu partiju kārdinājumu taisīt cūcības un vainu novelt uz premjerministru.

Pieredze privātajā sektorā ir būtiska, lai vadītājs panāktu savu padoto ministru darba efektivitāti. Pieredze valsts darbā vajadzīga, lai vadītājs jau iepriekš zinātu, kā vispār valsts aparāts strādā.

Realitātē gan visticamāk dabūsim kārtējo politiķi, kurš mēģinās atstāt iespaidu, ka kaut ko vada.

Ārlietu ministrija atbild

Pateicoties ļoti ātrajai (nepilna diennakts) Ārlietu ministrijas atbildei, tagad ir skaidri zināms, kāpēc LSM ziņoja tieši par 28 Latvijas valsts piederīgajiem.

Atbildot uz Jūsu 2015.gada 15.novembra e-pasta vēstuli, Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments informē, ka laika periodā no 14. novembra pusnakts līdz plkst. 9.30 ar Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta diennakts dežurantu sazinājās 28 Latvijas valstspiederīgie no Parīzes. Zvanītāji informēja, ka četras personas atradās netālu no vietas, kur notika viens no teroraktiem. Visi valstspiederīgie apliecināja, ka atrodas drošībā un nav cietuši.

Vienlaikus minētajā laika periodā Konsulārā departamenta diennakts dežurants saņēma informāciju par sešiem Latvijas valstspiederīgiem, kuri pēc zvanītāju teiktā atrādās Parīzē un nebija sazvanāmi. Sestdienas laikā visas personas tika apzinātas un Konsulārā departamenta dežurants guva apliecinājumu, ka personas atrodas drošībā.

Noslēgumā vēlamies informēt, ka kopumā Latvijas vēstniecības Francijā un Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta dežuranta rīcībā nonāca informācija par aptuveni 300 Latvijas valstspiederīgiem, kas atsaucās ministrijas aicinājumam paziņot par atrašanos Parīzē šajās dienās. Visas personas apliecināja, ka atrodas drošībā un palīdzība nav nepieciešama.

Tātad LSM ziņa satur maldinošu informāciju. ĀM darbinieks izteicies neprecīzi vai LSM nepareizi interpretējis viņa teikto.

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai

Fragments no ziņas LSM.LV:
“Pēc Ārlietu ministrijas (ĀM) rīcībā esošās informācijas Francijas galvaspilsētā Parīzē atrodas 28 Latvijas valstspiederīgie. Pašreizējā informācija liecina, ka neviens no viņiem nav cietis, apliecināja ĀM preses sekretārs vēstnieks Raimonds Jansons.
Jansons apliecināja, ka četri no Latvijas valstspiederīgajiem atradušies rajonos netālu no terora aktu vietām, taču neviens no viņiem nav cietis. ”
Sakiet, lūdzu, kādēļ ĀM uzskata, ka Parīzē ir tieši 28 Latvijas valstspiederīgie? Kā ĀM zina, ka tieši četri Latvijas valsts piederīgie atradušies netālu no terora aktu vietām?

Ja ĀM vai kāda ar to saistīta iestāde nenodarbojas ar pilsoņu izspiegošanu, tad kā iespējams tik precīzi zināt cilvēku skaitu? Turklāt, ja ĀM ar izspiegošanu tik tiešām nenodarbojas, tad taču nebūtu nekas bīstams savu datu avotus atklāt, vai ne?

Nosūtīju šos jautājumus, izmantojot ĀM elektronisko saziņas formu. Ja mēneša laikā nebūs atbildes, vajadzētu atcērēties nosūtīt jautājumus oficiāli.

Atbilde

Personīgā ietekme uz bēgļu jautājumu

Pietiek lasāms vienkāršs un izcils apkopojums, kā mēs katrs personīgi esam ietekmējuši bēgļu jautājumu, piedaloties Saeimas vēlēšanās.

Fantastiski apkopota mūžīgā partiju divkosība, ko nez kāpēc nekad nevar lasīt masu medijos. Piemēram:

Ja Tu balsoji par “Saskaņas centru”:

Tu esi daudz kritizējis valdību par haosu imigrācijas politikā, bet izšķirošos balsojumos atbalstījis 750 patvēruma meklētāju uzņemšanu. Tu centies noraidīt iespējas panākt obligātu Saeimas visu 100 deputātu lemšanu par jebkuru bēgļu kvotu, bet Eiropas lietu komisijā Tu izšķīri rezultātu par labu 750 imigrantu un viņu ģimeņu uzņemšanu.

Par atbalstu vecākiem

Par nodokļu pārmaiņām no nākošā gadā labus vārdus atrast ļoti grūti. Sistēma tiks pamatīgi sarežģīta un sanāks, ka mazturīgākie iedzīvotāji piespiedu kārtā kreditēs valsti, nesaņemot par to nekādus procentus. Turklāt naudas atgriešanai būs jāaizpilda deklarācija EDS-ā. Piedevām Vienotība iznīcina vienu no jau tā pavisam nedaudzajiem pamatojumiem, kādēļ vajadzētu stāties laulībā. Tas ir, nevarēs kā apgādājamo norādīt nestrādājošu laulāto, kas, iespējams, sēž mājās un audzina bērnus, jo pašvaldība laicīgi nenodrošina vietu bērnudārzā.

Pārsteidzoši, bet parādījusies arī laba ziņa šajā vājprātā. Nacionālā apvienība nav padevusies, bet turpina cīņu par atbalstu vecākiem. Tas ir, netiktu palielināts neapliekamais minimums, bet gan nodokļu atvieglojums par bērniem, kā arī tiks risināti arī citi jautājumi. Ceru, ka NA tas izdosies.

Neesmu aizmirsis, kā pirms dažiem gadiem, kad NA pastāvēja par lielāku atbalstu vecākiem, Vienotība, dažādi politologi u.c. to interpretēja kā pretenzijas uz ministru portfeļiem. Nez, vai tik tālu nonāks arī šoreiz?

Es šobrīd redzu tikai vienu politisku partiju Latvijā, kura reāli rūpējas par valsts nākotni.

Fakti par bēgļiem

Haris padalījās ar saiti uz rakstu, kurā ir iespējami plaši aprakstīta bēgļu krīze – iemesli, sekas. Atšķirībā no pierastajiem “pārdomas par tēmu”, šis ir ļoti bagātīgs faktu koncentrāts. Nemēģināju skaitīt, cik hipersaišu uz dažādiem informācijas avotiem tas satur, bet varētu būt pāris simti.

Būtu ļoti vērtīgi to pārtulkot latviski un ievietot kādā no Latvijas masu medijiem, tikai kurš gan to publicētu? Tiesa, pat ja tas tiktu publicēts, kurš gan tam tiktu līdz beigām?

Ar kādiem 10% no visas tur minētās informācijas varētu būt pietiekoši, lai uzvarētu diskusijās ar bēgļmīļiem.

Un, protams, mans agrākais minējums par viltotajiem dokumentiem ir bijis pilnīgi pareizs.

http://3.bp.blogspot.com/-anj18WCCRfA/VhRXmHaHhnI/AAAAAAAAHaw/nv97RM18Fb4/s1600/tweet%2Bfake%2Bsyrian%2Bpassport.jpg

Serbian border police say that 90% of those arriving from Macedonia, about 3000 a day, claim they are Syrian, although they have no documents to prove it.

In Germany, customs have intercepted packages mailed to Germany containing Syrian passports, both genuine and counterfeit.

http://thosewhocansee.blogspot.com/2015/10/crashing-gates-crash-course.html

Valsts etniskais sastāvs

Zviedri attapušies, ka vietām īsti nevarot integrēt imigrantus sabiedrībā. Jo, padomā, viņiem ikdienā pietiekot ar savu dzimto valodu un zviedru valoda nebūt nav nepieciešama.

Such segregation is easy to see at Ronna School, where just two of its 750 pupils are classified as ethnic Swedish, meaning both parents are Swedish.

Ir vienkāršs risinājums, kas pie reizes palīdzētu tikt galā vēl ar lērumu tamlīdzīgu problēmu. Tas ir, valsts politikas līmenī jānosaka vēlamais valsts etniskais sastāvs. Teiksim, 80% zviedru, 20% pārējo. Tas pats reģionos, bet varbūt ar mazliet citādākām proporcijām. Var arī noteikt, ka no tiem 20% pārējo bēgļi drīkst būt maksimums 15%. Jānosaka stingrus kritērijus, kā nošķirt zviedrus no ne-zviedriem. Un kolīdz 20% pārējo sasniegti, viss – durvis ciet, bēgļus neuzņemam, naturalizācijas procesu apstādinām. Konkrētiem skaitļiem pamatojumu noteikti var atrast visādos pētījumos, ja tikai gribēs meklēt.

Latvijā to vajadzēja izdarīt pirmām kārtām un jau kopš neatkarības atjaunošanas. Jo mums šis jautājums ir vissāpīgākais visā Eiropā. Bet būtībā tas attiecas uz visām nacionālajām valstīm un to varētu virzīt arī ANO līmenī.

Protams, tam, kurš atklāti par to sāks runāt, oponenti nekavējoties piekārs nacista birku un izvērsīs negantu nomelnošanas kampaņu. Tam beidzot ir jābūt gataviem. Bet pavisam bez skaitļiem ir daudz grūtāk cīnīties ar oponentiem.

Eiropā jāatbrīvojas no Otrā pasaules kara mantojumā iegūtās atziņas, ka nacionālisms ir ļaunuma sakne. Mīlēt savu tautu, pie tam vairāk par citām tautām ir tikums, nevis grēks. Ja arī Eiropā to īsti negrib saprast, tad lai tās būtu viņu problēmas, bet mēs tik dumji nedrīkstam būt.

Piebilde.

Skaidrības labad ir stingri jānosaka viena sarkanā līnija. Tas ir, jau esošos iemigrējušos cilvēkus neaiztiekam un ļaujam viņiem dzīvot kā līdz šim.