Trampaptaujas rezultāti

Uz aptauju atsaucās 56 repondenti, kas nav ne ļoti daudz, ne ļoti maz.

61% respondentu pirms ASV prezidenta vēlēšanām uzskatījuši, ka Trampa ievēlēšana nāks par labu.

70% respondentu šobrīd Trampa prezidentūru atzīst par labu esam.

Savu viedokli par Trampu mainījuši 23% respndentu. Tātad gandrīz katrs ceturtais. Manuprāt, tas ir daudz.

Ko iesākt ar Ušakovu?

Ir vairāki Ušakovi. Viens no tiem ir reāls cilvēks, kurš ēd, dzer, staigā, runā. Viņu man gadījies redzēt divas reizes. Grīziņkalna 1. maija mītiņā, kur es viņu pirmajā brīdī nepazinu. Un Raiņa bulvārī pie referenduma par Saeimas atlaišanu iecirkņa. Nils tobrīd iecirkņa priekšā atvadījās no žurnālistiem, katram no tiem paspiežot roku. Izskatījās ļoti pieklājīgi. Uz Vecrīgu Nils nevis aizbrauca ar auto, bet aizgāja.

Ir politiķis Ušakovs. Par to varētu rakstīt ļoti daudz. Ja kāds pacenstos apkopot viņa veiktos darbus un nedarbus, sanāktu vismaz bakalaura darba biezuma materiāls.

Un tad ir masu mediju, facebook un twitter radītais Ušakova tēls. Nezinu, cik daudz cilvēku strādā pie tā veidošanas, bet šķiet, ka ne viens vien. Darbs tēla veidošanā ieguldīts liels un ir sasniegti labi rezultāti. Ušakovam ir daudz sekotāju gan feisbukā, gan tviterī. Turklāt viņam seko arī cilvēki, kuri viņa darbību neatbalsta. Bez tam sekmīgi tiek īstenota stratēģija Rīgas dome = Ušakovs.

Par cilvēku Ušakovu man vairs nav ko teikt, bet ar politiķi Ušakovu man ir ļoti vienkāršas attiecības. Ja cilvēks ir izdarījis man ko pilnīgi nepieņemamu, tad to nevar nomazgāt pat ar tramvaja biļeti bez maksas uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Es atceros, ka Nils Ušakovs ir nobalsojis par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā. Un mani vairs neinteresē, kādu ieganstu dēļ viņš tā darījis, vai kāda ir RD nodokļu politika, vai viņš atzīst okupāciju, vai varbūt viņam aug aste un ragi. Es par viņu nekad nebalsošu.

Es nesekoju masu mediju, facebook un twitter radītajam Ušakova tēlam. Es netērēju savu dārgo dzīves laiku un neiedziļinos tajā, ko raksta cilvēks (vai viņa komanda), par kuru es nekad nebalsošu. Neko svarīgu palaist garām tāpat nav iespējams, jo par to būs ziņots arī masu medijos, kuriem es sekoju.

Protams, feisbukā un tviterī var “komunicēt ar Ušakovu”. Lietoju pēdiņas tāpēc, ka nav skaidrs, ar ko tieši komunikācija notiek. Bet kāda jēga tam visam?

  • Vai Ušakovam ir pienākums reaģēt uz tvītu? – Nē.
  • Vai Ušakovam ir jāatbild uz komentāru feisbukā par kapu tramvaju? – Protams, nē. Viņš un viņa komanda var brīvi izvēlēties, uz kuriem jautājumiem atbildēt, bet kurus ignorēt. Tas viņam neuzliek nekādas saistības.
  • Vai Ušakovam (vai Rīgas domei) ir pienākums atbildēt uz oficiālu vēstuli, nosūtītu caur Latvija.lv? – Jā, ir.
  • Bet, ja es būšu jau “nolaidis tvaiku” feisbukā, tad cik liela būs mana motivācija vēl arī rakstīt oficiālu vēstuli? – Visai maza.

Tieši tas arī patlaban ir vērojams. Tā vietā, lai savu kritikas spēku virzītu konstruktīvi, līdzpilsoņi to nereti izšķiež sociālo tīklu komentāros.

Tikmēr Ušakovs un viņa komanda turpina ignorēt nepatīkamos jautājumus. Un viņa ideoloģiskie oponenti, ar to vairāk domājot parastos rīdziniekus (jo oponenti konkurējošās partijās ir kusli un/vai nekompetenti), arī saprot, ka viņus ignorē. Ko tādos gadījumos dara? Brēc vēl skaļāk.

Ja es kā indivīds RD norādītu, ka, lūk, Barona un Ģertrūdes ielas krustojumā bruģim radušies defekti, mani, iespējams, pat uzklausītu. Bet šo tēmu pārķer Ušakova ideoloģiskie pretinieki un zelē to līdz riebumam ilgi un skaļi, droši vien cerot, ka tādā veidā mazināsies Ušakova atbalstītāju skaits. Varbūt viņiem ir taisnība. Bet es neesmu viņu mērķauditorija. Vēl vairāk, man viņu aktivitāšu brīžiem pārmērīgā iespiešanās manā informācijas telpā mēdz krist uz nerviem. Kaut gan būtībā es tās pat atbalstu.

Cik skaļi ir jāprotestē, lai Ušakovs un partneri mainītu savu pozīciju kapu tramvaja jautājumā? Es ceru, ka kļūdos, bet man šķiet, ka tas ir bezcerīgi. Maksimums, ko var paveikt, ir mēģināt kapu tramvaja projektu sadārdzināt. Ar to es nedomāju naudu. Ja Ušakovs un viņa komanda zinās, ka viņu sliktajiem darbiem sekos (teoretizēju) iesniegumi ģenerālprokuratūrā, partijas sponsoru novēršanās vai vismaz izsmērēšana pa masu medijiem, sabiedrības spiediens tiks uztverts daudz nopietnāk. Bet kamēr viss aprobežojas ar komentāriem feisbukā…

Ko tad iesākt tiem, kuri negrib vairs Ušakovu redzēt pie varas?

Īsi sakot, jāmācās no viņa un pašiem jābūt vēl gudrākiem.

Es ieteiktu atsekot Ušakovam tviterī un feisbukā, ja vien sekošanai nav kādi sevišķi iemesli. Tieši tāpat kā viņš ignorē savu ne-elektorātu, arī mums nav vērts tērēt laiku tāda politiķa PR-am, par kuru mēs tāpat nekad nebalsosim. Turklāt liels sekotāju skaits sniedz pārliecību par sevi vai pat zināma veida iedomību. Bet ar tādiem cilvēkiem nekad nav viegli.

Dažāda veida protesti ir laba lieta, bet tie paņem cilvēku enerģiju. Ja protests neizdodas un tā rezultātā nekas netiek panākts, tad būtiski samazinās iespēja nākošo protestu sarīkot sekmīgāku. Vienkārši nebūs tik daudz spēka, enerģijas – gan paša, gan vēl jo vairāk – domu biedru. Manuprāt, liels potenciāls ir dažādu iesniegumu rakstīšanai. Tas ir, atrast sasāpējušajā jautājumā likuma pārkāpumu un vērsties ar iesniegumu pie kontrolējošas iestādes. Tādu taktiku bieži piekopj Pietiek.com komanda un dara to visai sekmīgi. Jo, redz, tautas sašutumu feisbukā vai delfos var mierīgi ignorēt. Bet oficiālu iesniegumu ignorēt nedrīkst.

Visbeidzot, kāpēc tad Ušakovs un viņa komanda par spīti visiem viņu daudzajiem mīnusiem ir tik nenormāli populāri? Tāpēc, ka nav alternatīvas. Viņa konkurenti nemācās no Ušakova un viņa komandas. Ir jābūt spēcīgai PR komandai un tai jāstrādā jau ilgi pirms vēlēšanām. Partijas, kuras vēlētāju balsis mēģina nopirkt ar plakātiem pēdējā mēnesī pirms vēlēšanām, šķiet, uzskata savu elektorātu par nedomājošiem stulbeņiem. Gan jau ir arī tādi cilvēki, bet nebūt ne tik daudz.

Ir dažādas biedrības, kuru darbošanās ir cieši saistīta ar Rīgu. Tādas ir, piemēram, Čiekurkalna attīstības biedrība, Sarkandaugavas attīstības biedrība vai domu biedru komanda Pilsēta cilvēkiem. Es ļoti gribētu redzēt, ka no šīm apvienībām rodas spēks, kurš spēj radīt reālu konkurenci Rīgas esošajai varai un nomainīt to. Kompetence viņiem jau ir.

Un, jā, protams, nekas nemainīsies, ja paši neiesim uz vēlēšanām un nenobalsosim par mazāko ļaunumu.

Īsts politiskais teātris

Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.

Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.

Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.

Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.

Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?

Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.

Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.

Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?

Par nodokli ārvalstīs reģistrētam automobilim

Ja gadījumā neesiet vēl piefiksējuši, tad paziņošu “labo vēsti”. Dārgie deputāti parūpējušies, ka par ārzemēs reģistrētu automobili Latvijas ceļos turpmāk būs jāmaksā nodoklis. Par vienu dienu 10 eiro. Lielākiem termiņiem – atlaides. Ja var pierādīt, ka automobilis lietots dienesta pienākumiem, tad nodoklis nebūs jāmaksā.

Iemesls izmaiņām būtībā ir diezgan skaidrs. Apkarot bāleliņus, kuri reģistrē savus automobiļus Igaunijā un Lietuvā, tādējādi nemaksājot ceļa nodokli Latvijā. Tikai veids, kā tas tiek realizēts, ir tik neticami stulbs, ka grūti pat aptvert. Jo tie, kuri gribēs šmaukties, vēsā mierā atradīs veidu, kā noformēt automobiļa izmantošanu “darba vajadzībām”.

Visu varēja atrisināt daudz vienkāršāk. Likvidēt ikgadējo ceļu nodokli, tādējādi izlīdzinot pozīcijas ar kaimiņvalstīm. Lai kompensētu zaudējumus, pacelt akcīzes nodokli benzīnam. Tāds priekšlikums jau bija, bet tika noraidīts. Pamatojums – tad nākšoties likvidēt arī nodokļa atlaides dažādām iedzīvotāju grupām, piemēram, invalīdiem un daudzbērnu ģimenēm. Palielinot akcīzes nodokli, atlaidi vairs nevarēs piemērot.

Maza atkāpe. Es ikdienā strādāju ar tekstiem – gan cilvēkiem, gan datoriem paredzētiem. Ja programmētājs ir uzrakstījis savu kodu sarežģīti, tad no malas tas izskatās diezgan cienījami un gudri. Tikai, ja tāds kods jālabo, tas patērē daudz vairāk laika nekā, ja tas būtu uzrakstīts vienkārši. Tas varbūt šķiet paradoksāli, bet sarežģīti uzrakstīt kodu ir ātrāk un vienkāršāk. Tikai pēc tam, sarakstītos brīnumus mēģinot saprast, var rasties vēlme nošauties. Vai vismaz nošaut programmētāju.

Ar cilvēkiem lasāmajiem tekstiem ir līdzīgi. Un pat ne tekstiem vien. Domāju, ka katrs zinās vismaz vienu savas jomas profesionāli, kurš nespēj saprotami pastāstīt par savām darba problēmām. Viņš ir apbruņojies ar dažādiem terminiem, pārzina iekšēju nozares specifiku, uzskata, ka no malas to nemaz nav iespējams saprast, un labākajā gadījumā interesentam atbild profesionālā žargonā. No malas tas kādam varbūt izskatās ļoti gudri. Bet tā nav. Nespēja izskaidrot darba jautājumus liecina par vājām komunikācijas spējām, attiecīgo jautājumu sliktu pārzināšanu un parasti arī iedomību.

Atgriežos pie mūsu likumdevējiem. Viņi veido ārkārtīgi sarežģītas shēmas nodokļu iekasēšanai. Tās ir ne tikai nesaprotamas, bet arī grūti uzturamas un administrējamas. Tā vietā vienkārši vajadzēja mazliet vairāk pacietības, vairāk padomāt un izstrādāt vienkāršu, efektīvu un saprotamu risinājumu. Šajā gadījumā vienkārši palielināt bērnu un invaliditātes pabalstus. Jā, nebūs iegūts tieši tas pats efekts. Bet, ja kaut kādu vecas nodokļu sistēmas atlieku saglabāšana ievērojami čakarē dzīvi visiem pārējiem auto vadītājiem un spiež pieņemt tik idiotiskus lēmumus kā augšminētais, tad sistēma ir jāmaina. Man ir dusmas, ka esošais deputātu vairākums to nesajēdz. Nemaz nerunāsim par sarežģītas nodokļu sistēmas administrēšanas izmaksām, kā arī uzņēmēju IT sistēmu pielāgošanu kārtējām nodokļu maksāšanas izvirtībām.

Ziniet, ka Latvijā darba devējs par darbinieku maksā divus sociālos nodokļus? Vienu it kā no sevis, otru it kā no darbinieka. Būtībā tas ir viens un tas pats nodoklis, tikai šis sadalījums ietekmē iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu. Tā vietā, lai pieķertos principam, kā aprēķina ienākuma nodokli, tiek uzturēta samērā sarežģīta un nezinātājam grūti saprotama sistēma. Igaunija šajā ziņā mums ir priekšā un tur ir tikai viens sociālais nodoklis.

Es nezinu, kam jānotiek, lai mūsu deputāti apjēgtu nepieciešamību vienkāršot nodokļu sistēmu. Šie indivīdi, acīmredzot, pārlieku atrāvušies no reālās dzīves un peld savā pašapmierinātības un iedomības mākonī.

Ziniet, Tramps ASV solīja arī nodokļu vienkāršošanu. Un uzvarēja. Mūsu esošie deputāti cītīgi bruģē ceļu Latvijas Trampam.

 

P.S. Pēc apmēram diennakts LSM ievietojuši precizējumu. Nodoklis attieksies tikai uz tiem, kuri būs deklarējuši savu dzīves vietu Latvijas teritorijā.

Jaunā Eiropas Savienība

Uzzinot par Brexit, biju samērā priecīgs. Jo, nu tad beidzot ES birokrāti būs spiesti saprast, ka līdzšinējais virziens uz Eiropas Savienotajām Valstīm (ESV) jāaptur un jāpārskata. Tagad vairs tik priecīgs neesmu. Jo nebiju gaidījis tāda apmēra ES birokrātu ietiepību, iedomību un tuvredzību. Par ko liecina vēlme pēc iespējas izmest UK no ES? Par sakāpinātām emocijām un aizvainojumu? Iespējams. Bet varbūt tomēr vairāk dominē vēlme izveidot ESV cik ātri vien iespējams?

Capture

Līdzšinējie ES birokrātu izteikumi pret demokrātiju un nacionālismu parāda viņu neiecietību pret citādi domājošajiem. Vai ar tādiem var būvēt kopīgu nākotni? Varbūt, bet tas ir ļoti grūti. Un kāpēc tas būtu vajadzīgs? Vai, atbrīvojoties no smagas nastas, nevarētu soļot ātrāk?

Demokrātiski un / vai nacionāli domājošu cilvēku Eiropā ir pārāk daudz, lai viņus atļautos neņemt vērā. Domāt, ka viņi “pāraugs”, ir naivisms, muļķība un nevēlēšanās pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir šobrīd.

No anti-demokrātu un anti-nacionālistu valdīšanas ir jāatbrīvojas. Viņus nav vērts ne klausīt, ne cienīt. Lai viņi pārvalda paši sevi, kā nu mācēdami.

Ja nekā nav iespējams no ES birokrātiem tikt vaļā, tad, neizstājoties no ES (jo to vienmēr var paspēt), jāveic darbi jaunas, nacionālu un demokrātisku valstu savienības dibināšanai. Būtu jāpārskata esošās ES funkcijas, liekās jāatmet, noderīgās jāpatur. Ja līdz tam ES birokrāti neattapsies, būtu jādibina jaunā nacionālā un demokrātiskā Eiropas Savienība. Pēc tam jaunās savienības dalībvalstis varētu kopīgi pamest veco Eiropas Savienību.

Mums nav nekāda pienākuma būt pateicību parādā esošajai Eiropas Savienībai. Tas ir tieši tāpat kā mainīt dzīvokli vai mainīt darbu. Savā ziņā emocionāli, bet nepieciešami.

Par “Kam pieder valsts?”

Ja palasa biedrības “Kam pieder valsts?” (tā saucamā Artusa Kaimiņa biedrība) programmu, tā pārsteidz ar savu sakarīgumu. Izskatās, ka tur ir liels potenciāls rasties partijai, kura varētu būt pat populārāka par Zatlera partiju savulaik.

Man patīk, ka biedrība ir par demokrātiju un atklātību. Man personīgi šīs vērtības ir ļoti būtiskas. Demokrātija tādēļ, lai mani un manus tuviniekus nemēģinātu apspiest visādi plānprātiņi. Atklātība tādēļ, lai būtu skaidrs, kas vispār notiek. Ja ir slikti, tad tā arī jāsaka, jo citādi uzlabojumus veikt nevar.

Ja kāds grib mēģināt iesaistīties partijas izveidē un līdz ar to politikā, tad šis ir ļoti piemērots brīdis. Varbūt nekas īpašs nesanāks, bet sākums izskatās ļoti cerīgs.

Slava

Es diez ko negribētu būt slavens. Tas liekas ļoti neērti un personīgo brīvību ierobežojoši.

Savulaik draugs stāstīja, ka esot ar kursa biedriem organizējuši tikšanos, bet tā laika premjerministrs neesot varējis ierasties. Drošības apsvērumu dēļ viņam savas aktivitātes bijis jāieplāno ļoti savlaicīgi.

Vai arī – tu paņem no nomas automašīnu, kurai, kā izrādās, OCTA nav bijusi derīga. Tu, protams, esi uzticējis nomai un neesi OCTA termiņu pārbaudījis. Tad tevi notver policija, uzliek sodu un rada noziedznieka slavu masu medijos.

Sevišķi slavens cilvēks nevar pat pa ielu mierīgi pastaigāt vai pavizināties ar trolejbusu. Savukārt mazpazīstams indivīds var pat mazliet pārkāpt likumu un nevienu tas īpaši neinteresēs. Iedomājieties ažiotāžu masu medijos, ja Einars Repše tiktu izsēdināts no tramvaja par braukšanu bez biļetes. Bet kuru interesēs, ja tā gadīsies man?

 

Daudz labprātāk es būtu ietekmīgs, relatīvi nezināms tips. Kā, piemēram, šis te:

Noteikti neesmu vienīgais ar tādiem uzskatiem. Bet kā iespējams nodrošināt varu, pašam paliekot aizkadrā?

Ir jāatrod publiskā seja. Izpildītājs, persona, par kuru domās, ka viņš ir īstais lietu noteicējs. Gribētāju kļūt par svarīgu un ietekmīgu personu vienmēr ir daudz. Slava daudziem cilvēkiem ir ļoti nopietns vilinājums. Tikai kā panākt, lai izpildītājs būtu paklausīgs un pēc augstā amata ieņemšanas nesāktu dumpi?

Ir jābūt iespējai izpildītāju nomest no varas un krietni pabojāt viņa personīgo dzīvi. Ar to es nedomāju spīdzināšanu vai nogalināšanu, jo tas šķiet pārāk primitīvi. Bet var arī tā.

Var apsolīt izpildītājam katru mēnesi nodot koferītī (vai ieskaitīt pietuvinātas nevalstiskas organizācijas kontā) prāvu naudas kušķīti. Tikai katram gadījumam izpildītājam pirms tam jāpaņem pamatīgs kredīts bankā, kas kalpos par tādu kā saistību apdrošināšanu. Kamēr viss ir kārtībā, norādījumi tiek pildīti, nauda katru mēnesi ir koferītī un izpildītājam nekas nedraud. Bet kolīdz izpildītājs sāk neklausīt, naudas plūsma apstājas un pie lietas ķeras banka un tiesu izpildītāji. Izķepuroties vispār var, bet dzīve faktiski būs jāsāk no sākuma.

Vēl skarbāks variants ir klusēt par kādu izpildītāja smagu noziegumu. Viņš pat var nebūt to veicis, daudzos gadījumos cilvēks būs spiests amatu atstāt pat tikai, ja pastāvēs nopietnas aizdomas par veiktiem noziegumiem.

Var arī pielietot kombināciju – nauda koferītī plus solījums klusēt par “materiāliem aploksnē”. Turklāt, ja šādi var “pieturēt” vairākas atbildīgas amatpersonas, tad rokas kļūst pavisam brīvas.

 

Dažas (ne-)saistītas ziņas: