Valsts ir šķirta no baznīcas

Ja Latvijas Satversmē valsts ir nošķirta no baznīcas, tad kāpēc:

  • par budžeta līdzekļiem tiek sponsorētas un faktiski uzturētas lielākās kristiešu konfesijas Latvijā?
  • valsts amatpersonas neatkarīgi no viņu konfesionālās piederības neiztrūkstoši var manīt Aglonā vai citos svinīgos gadījumos dažādās Rīgas baznīcās?
  • skolās tiek pasniegta (kristīgā) ticības mācība?
  • Ziemassvētki un Lieldienas ir valsts brīvdienas?
  • valsts dažām konfesijām ir deleģējusi tiesības uz laulības reģistrāciju?
  • īsajā valsts himnā pat trīs reizes atkārtojas lūgums Dievam svētīt Latviju?

99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Es neapgalvoju, ka to visu vajag nekavējoties izsviest miskastē, bet vai nebūtu pamats dažas no šīm lietām papētīt Satversmes tiesā?

Pikets pret nežēlīgu dzīvnieku kaušanu

Piketētāji

Biju. Parakstījos. Kopumā ap 9iem nebija ļoti daudz cilvēku, šķiet, kādi 100-150. Saeimā frakcijām pārsvarā būs brīvais balsojums un, visai iespējams, ka šo projektu pieņems. Būtība esot tāda – ar šo likumprojektu tiks legalizēta dzīvnieku apdullināšana pēc nokaušanas. Tai gan tik un tā būs jānotiek veterinārārsta klātbūtnē. Ieguvums – it kā viena firma varēs svensoniem eksportēt pelmeņu gaļu. Es tikai nesaprotu, kāpēc visi pārējie var dzīvniekus kaut humānāk, bet šie īpatņi nē. Un kāpēc tad likumprojektā jāpiesauc reliģiskās normas? Kaut kā aizdomīgi…

JRT Fundamentālists

Pirms eju uz kādu teātra izrādi, nekad pirms tam nelasu recenzijas. Parasti tām piemīt nelāga tendence izstāstīt izrādes saturu. Tad jau labāk vadīties pēc intuīcijas un īsā izrādes apraksta, lai noteiktu, vai izrāde būs OK. Bet taisni tāpēc man arī ir ļoti grūti pastāstīt par JRT Fundamentālistu, jo es nevēlos atklāt saturu vairāk nekā tas būtu nepieciešams. Domāju, ka tā būs īpaši interesanta cilvēkiem, kuri jelkad ir nopietni pievērsušies kristietības problēmām vai runājuši ar reliģiski fanātiskiem cilvēkiem. Gan jau izrādi var skatīties arī, ja kristietība ar tās problēmām nešķiet diez ko interesants apdomu objekts, jo tā nav nekāds zinātniskais referāts vai lekcija teoloģijā. Bet, ja nebūs vēlēšanās izsekot līdzi katrai uz skatuves pateiktajai domai, tad tā arī nesagādās sevišķu prieku vai intelektuālu baudījumu. Es pat teiktu, ka pamatā izrāde nebūt nav par reliģiju, bet gan par cilvēkiem, viņu attieksmi vienam pret otru un fundamentiem, uz kuriem viņi būvē savas dzīves. Ja ir interese par šiem jautājumiem, noteikti noskatieties.

Dialogs

Šodien uzstādīju personīgo sarunas īsuma rekordu, sarunājoties ar nejauši pienākušu reliģisko sludinātāju. Kkā nevēlos brutāli atšūt šos ārkārtīgi laipnos cilvēkus :). Bet tajā pašā laikā neredzu nekādu jēgu runāt ar viņiem par viņu vienīgo pareizo ticību Dievam. Šiem dialogiem ir tendences pārtapt par ļoti vienpusējām sarunām.

– Labdien!
– Labdien, ko jūs no manis vēlieties?
– Mēs runājam ar cilvēkiem par Dievu.
– Jā, un ko jūs no manis vēlieties?
– Vai jūs vēlieties parunāt par Dievu?
– Nē, nevēlos vis.
– Vai jūs ticat Dievam?
– Kā jau teicu, es nevēlos runāt par Dievu.
– Visu labu!
– Visu labu jums arī!

Kristus kārdinājums

Vakardien eju mierīgi pa ielu, ašā solī paeju garām Doma baznīcai un tur piepeši kāda meitene man angliski jautā, vai es nemākot angliski. Es, protams, nodomāju, ka cilvēks nomaldījies, un teicu, ka jā, māku. Tālākais jautājums nebija vis, kur atrodas Pētera baznīca, vai kā aizkļūt līdz mākslas muzejam. Tas bija, vai es ticot kādiem augstākiem spēkiem. Mistiskas sakritības dēļ man taisni stundu centrā bija jāgaida, lai satiktu biedrus, tāpēc nepasūtīju meiteni (tā ap gadiem 26) tālāk ar pilnīgi loģisko atbildi “mana ticība ir tikai mana darīšana”. Tā vietā pieņēmu sev piedāvāto spēli bez nosaukuma. Bet, ja nosaukums būtu jādod, tad tas varētu būt “Kristus kārdinājums”.

Nezinu, kā citiem, bet man reizes 7-9 ir nācies sastapties ar tamlīdzīgiem mēģinājumiem pievērst mani Jēzum. Es arī nezinu, kā citi cilvēki uz visu to demagoģiju reaģē. Droši vien viena daļa nekavējoties iet prom, vēl kāda piekrītoši uzklausa, ko fanātiskais kristietis cenšas iegalvot un pat apsolās aiziet uz kādu dievkalpojumam līdzīgu pasākumu, uz kuru, protams, pat nedomā ierasties. Es tam pieeju kā tādam sportam – t.i., cik sekmīgi spēšu pretoties viņu demagoģijai un palikt pilnīgi nesatricināmam savos uzskatos? Ne vienmēr tas ir izdevies par 100%. Turklāt parasti tie cilvēki reliģiska rakstura sarunai ir sagatavojušies, kamēr viņu izraudzītais upuris nebūt nē. Bet vispār man to fanātiķu parasti ir mazliet žēl. Viņi apgalvo, ka meklē vienīgo patiesību, bet paši ir tik aprobežoti, ka pat nepapūlas uzklausīt kādu, kurš saka, ka ticībai Dievam Bībele nav vajadzīga.

Mana saruna ar meiteni no Ungārijas pēc nepilnām 15 minūtēm beidzās ar to, ka viņa vienā brīdī vienkārši pamāja ar galvu un gāja prom. Un man pat bija žēl, ka viņa tik ātri padevās. Lai tas Dievs, kuram viņa tic, stāv viņai klāt!

Ticēt

Pārlaidu šodien acis pār populārāko reliģiju aprakstiem. Secināju, ka viena no man simpātiskākajām reliģijām ir hinduisms. Tā ideja, ļoti vienkāršojot, ir cilvēkam realizēt sevi, lai atkal kļūtu par daļu no Dieva. Hinduisma izcelsme atšķirībā no daudzām citām reliģijām netiek balstīta uz kādu konkrētu cilvēku, kā piemēram, Jēzu kristietībā, Budu budismā vai Muhamedu islamā.

Un vēl man liekas, ka valsts atbalsts “tradicionālajām” jeb kristīgajām reliģijām ir nonsenss, no kura pakāpeniski vajadzētu atteikties. Ja reiz Latvija ir brīva valsts, tad arī cilvēkam jābūt brīvām tiesībām izvēlēties reliģiju. Nav nekādas vajadzības lobēt vienu vai vairākas reliģijas un atstāt novārtā citas. Kristietība Latvijā un visā pasaulē ir nākusi pa stipri vien netīriem ceļiem. Un tā jau nu nav tā reliģija, kura būtu vēl kā īpaši stutējama no Latvijas valsts budžeta. Latvijas satversmē kristietība nekā nav nostiprināta. Paldies Dievam, jo tur nav nekā latviska. Turklāt tuvākos pāris simtus gadu tai iznīkt vienkārši nav iespējams.

Kāpēc tas, kam ticēja senlatvieši nav tradicionāla reliģija? Kāpēc, ja reiz Latvija ir latviešu valsts, valsts nevarētu atbalstīt kaut ko savu, nacionālu, nevis veicināt ebreju svēto rakstu glorifikāciju?