Pretspiegu grozījumi

Visvairāk “pretspiegu grozījumu” sakarā mani satrauc relatīvais klusums publiskajā telpā. Pieņemu, ka ne visi zina, par ko ir runa, tāpēc mazliet pārstāstīšu saviem vārdiem.

 

Kā zināms, Krievija veica Krimas aneksiju un uzreiz pēc tam Ukrainā parādījās tā sauktie zaļie cilvēciņi. Par karu to nosaukt bija kaut kā neērti, tāpēc to sāka dēvēt par hibrīdkaru. Tā teikt, karš vispār ir, bet, lai Kremlis neapvainotos, to nosauca mazliet citādāk.

Latvijai kā potenciālam Kremļa vardarbības mērķim, būtu jābūt gatavai gan karam, gan hibrīdkaram. Tad nu Latvijas gudrās galvas specdienestos, parlamentā un Providus-ā sadomāja veikt izmaiņas krimināllikumā. Tiktāl loģiski, vai ne? Bet kādēļ izmaiņām likumdošanā bija vajadzīgs gaidīt vairāk nekā divus gadus? Un kādēļ šos grozījumus tagad virza steidzami?

Atbilde ir ļoti vienkārša – lai valsts prezidents tos nespētu vēlreiz “atmest atpakaļ” un lai nebūtu pat teorētisku iespēju apstādināt šos grozījumus tautas referendumā. Hibrīdkarš novilkto divu gadu dēļ izskatās vien pēc piemeklēta iegansta. Faktiski tiek sagrābta vara Latvijā. Tas ir, ja ne apvērsums, tad kas ļoti līdzīgs tam.

Būs daudz vieglāk ierosināt krimināllietu pret nevēlamu indivīdu. Publiski ierosināji izmest Solvitu no Nacionālās Drošības padomes un kāds tevis teikto uztvēra nopietni? Tev piedraudēs ar krimināllikumu, iespējams, izsauks uz Drošības policiju un varbūt piedāvās sadarboties. Kārdinājums piekrist būs milzīgs. Ja būsi principiāls un spītīgs, tev tiks piemeklēts pants, ierosināta lieta un varēsi laimīgs piestaigāt uz pratināšanām un gadiem ilgi gaidīt savu tiesu. Diezgan pamatīgas neērtības ir ļoti reālas. Attaisnojošs tiesas spriedums gan nē. Pārsūdzības mēdz būt ilgas un neproduktīvas. Ja būsi izcēlies ar ko īpaši nejauku, var arī nosēdēt savus labākos dzīves gadus cietumā ar ne tiem simpātiskākajiem kameras biedriem.

Ir ļoti ērti labticīgi paļauties, ka “viņi zina, ko dara”. Ja painteresējas vairāk, ko tieši un kā mūsu specdienesti dara, tad paļauties uz tādiem kļūst ļoti, ļoti grūti. Ja neesiet interesējušies paši, lūdzu ticiet tiem, kuri to dara. Pameklējiet kaut vai pietiek.com informāciju par SAB, Drošības policiju vai Militārās izlūkošanas un drošības dienestu. Man personīgi radies iespaids, ka tur strādā tieši tādi paši “haļavščiki” kā citās valsts iestādēs. Pārsvarā ne tie talantīgākie ļaudis, kuri grib strādāt pēc iespējas mazāk. Neiztrūkstoši ir arī tipi, kuri atraduši iespējas, kā ar darba palīdzību papildus piepelnīties. Ja tic astoņkājim, tad milzīgos apmēros (piem., 100’000 eiro SAB Sparānam).

 

Grozījumi krimināllikumā ir kā tādas atombumbas radīšana. Nekad nevar zināt, vai kāds idiots to neuzspridzinās pašiem virs galvas. Pieņemsim, ka jūs personīgi pazīstiet Āboltiņu vai Gaidi Bērziņu un ticiet, ka viņi ir normāli cilvēki, kuriem nekas “tāds” nevar pat prātā ienākt. Ļoti iespējams, ka jums ir pilnīga taisnība. Tikai viņi neviens pie varas nebūs mūžīgi. Un, vai atcerieties, ka Hitleru ar viņa nacistiem savulaik parlamentā ievēlēja demokrātiskā veidā? Faktiski tiek sagatavota dāvana – superierocis jaunai, totalitārai valdībai.

Jūs domājiet, ka es lieki dramatizēju un ka jūs tas neskars? Es nebūtu tik optimistisks. Attieksme “bet es taču neko neesmu izdarījis” ir bijusi vairumam upuru, kuri vēlāk tikuši izsaukti uz čeku (kas ir SAB, MIDD un DP analogs un priekštecis) izvesti lopu vagonos vai vienkārši nošauti Stabu ielas pagrabos. Citādi taču viņi būtu aizbēguši vai pretotos.

 

Ja neticiet, nevēlieties iedziļināties, tas ir saprotami un uz to arī neviens nespiež. Bet tad, lūdzu, respektējiet tos, kuri šos jautājumus ir pētījuši. Dalieties ar informāciju par krimināllikuma grozījumiem. Paudiet savu subjektīvo attieksmi pret tiem, kamēr tas legāli vēl ir iespējams. Uzdodiet jautājumus tviterī partijām, konkrētiem deputātiem. Lai viņi atbild, lai komentē. Mēģināsim izglābt mūs pašus, kamēr vēl nav par vēlu.

 

Dievs svētī Latviju!

Vai grāmatas autora vārds jāatveido latviski?

Pamanīju tviterī attēlu ar grāmatu, kuras nosaukums, cik var spriest, ir latviski, bet autora vārds oriģinālvalodā. Grāmatas teksts – latviešu valodā.

Meelis Friedenthal Bites

Man radās tāds pats jautājums kā Harim.

Aizrakstīju e-pastu Valsts valodas centram. Pēc 30 dienām saņēmu arī atbildi:

Grāmatas autora vārds oriģinālvalodā

Tātad atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir – jā, autora vārds jāatveido latviski. Ja to nedara, var tikt pie lietas par administratīvo pārkāpumu.

T.s. vīriešu diena

Pirms diviem gadiem pirmoreiz piedzīvoju kolektīva vīriešu sveikšanu tā saucamajā vīriešu dienā. Biju drusku uzvilcies un morāli gatavs aizstāvēt savu nacionālo pozīciju. Bet mani saigaidīja smaidīgas kolektīva meitenes un uzklāts galds. Viena no meitenēm teica īsu apsveikumu un tajā bija teikts, ka šim brīdim nav nekāda sakara ar armiju, meitenes vienkārši grib apsveikt mūsu kolektīva vīriešus. Es nezinu, cik lielam īgņam jābūt, lai tādā brīdī sāktu runāt par politiku un pasūtītu meitenes dillēs.

Šī tradīcija ir ikgadēja. Nekad tur nav bijis nekāda sakara ar armiju. Meitenēm sagādā prieku sveikt puišus un man tīri cilvēcīgi negribas viņas apbēdināt ar piemeklētu principiālu nostāju. Turklāt šie svētki mūsu kolektīvā reāli ir meitenēm, jo tieši viņas šajā dienā ir vispriecīgākās.

Jā, ja ļoti grib, tad principā vīriešu dienu var svinēt citā datumā. Uz to pat aicina. Brīnumjauki, es tikai gribētu redzēt tādus aicinātājus reāli svinam vīriešu dienu sevis piemeklētajā datumā. Es varētu arī teikt, ka gribētu redzēt šos “varoņus” pasūtām tālāk smaidīgas meitenes, bet tad es melotu. Meitenes tādu attieksmi nav pelnījušas.

Valsts etniskais sastāvs

Zviedri attapušies, ka vietām īsti nevarot integrēt imigrantus sabiedrībā. Jo, padomā, viņiem ikdienā pietiekot ar savu dzimto valodu un zviedru valoda nebūt nav nepieciešama.

Such segregation is easy to see at Ronna School, where just two of its 750 pupils are classified as ethnic Swedish, meaning both parents are Swedish.

Ir vienkāršs risinājums, kas pie reizes palīdzētu tikt galā vēl ar lērumu tamlīdzīgu problēmu. Tas ir, valsts politikas līmenī jānosaka vēlamais valsts etniskais sastāvs. Teiksim, 80% zviedru, 20% pārējo. Tas pats reģionos, bet varbūt ar mazliet citādākām proporcijām. Var arī noteikt, ka no tiem 20% pārējo bēgļi drīkst būt maksimums 15%. Jānosaka stingrus kritērijus, kā nošķirt zviedrus no ne-zviedriem. Un kolīdz 20% pārējo sasniegti, viss – durvis ciet, bēgļus neuzņemam, naturalizācijas procesu apstādinām. Konkrētiem skaitļiem pamatojumu noteikti var atrast visādos pētījumos, ja tikai gribēs meklēt.

Latvijā to vajadzēja izdarīt pirmām kārtām un jau kopš neatkarības atjaunošanas. Jo mums šis jautājums ir vissāpīgākais visā Eiropā. Bet būtībā tas attiecas uz visām nacionālajām valstīm un to varētu virzīt arī ANO līmenī.

Protams, tam, kurš atklāti par to sāks runāt, oponenti nekavējoties piekārs nacista birku un izvērsīs negantu nomelnošanas kampaņu. Tam beidzot ir jābūt gataviem. Bet pavisam bez skaitļiem ir daudz grūtāk cīnīties ar oponentiem.

Eiropā jāatbrīvojas no Otrā pasaules kara mantojumā iegūtās atziņas, ka nacionālisms ir ļaunuma sakne. Mīlēt savu tautu, pie tam vairāk par citām tautām ir tikums, nevis grēks. Ja arī Eiropā to īsti negrib saprast, tad lai tās būtu viņu problēmas, bet mēs tik dumji nedrīkstam būt.

Piebilde.

Skaidrības labad ir stingri jānosaka viena sarkanā līnija. Tas ir, jau esošos iemigrējušos cilvēkus neaiztiekam un ļaujam viņiem dzīvot kā līdz šim.

Humānistu reliģiozitāte

Nacionālisti pašiem nepatīkamos “humānistus” tomēr liek pirms svešniekiem. “Humānisti” – svešiniekus pirms SAVAS tautas nacionālistiem.

Šie divi teikumi, kurus retvītoju pirms gandrīz divām nedēļām, ir izdarījuši nopietnu sitienu pa manu nacionālo pārliecību. Es nešaubos par Latvijas valsts dibināšanas un pastāvēšanas jēgu, bet es sāku neticēt krietni lielas daļas latviešu, piedodiet, bet veselajam saprātam. To, kuri augstāk apzīmēti kā “humānisti”.

Ja reiz tu esi tik humāns un bēgļus mīlošs, ziedo kādai organizācijai savu naudiņu, kļūsti par brīvprātīgo izpalīgu vai, nu, kaut vai nedari neko, ja tev negribas. Tā ir tava darīšana. Bet tev nav pilnīgi nekādu tiesību pārmest citiem, ka viņi nedomā tāpat kā tu, vai vēl trakāk – mēģināt viņus pamācīt, moralizēt un dažādi nosunīt.

Galvenā problēma manā skatījumā ir savā būtībā reliģiozā pārliecība, ar kādu daudzi humānisti vēršas pret nacionālistiem. Jo nekādi argumenti uz viņiem neiedarbojas. Jā, protams, ir arī daudzi tādi nacionālisti. Bet, ja reiz šie humānisti uzskata, ka viņi ir pārāki un cēlāki par nacionālistiem, vai viņi nevar kritiskāk paskatīties paši uz savām reliģiskajām dogmām? Vai viņi nesajēdz, ka ir tieši tādi paši nacionālisti, tikai augstāk par citiem stāda nevis savus tautiešus, bet gan pilnīgus svešiniekus? Pie tam tādus, kuri nemaz neslēpj savas ierašanās egoistiskos nolūkus.

Nezinu, cik tieši daudz ir tādu “humānistu”. Katrā ziņā cilvēku, kuriem ir sava pareizā, pret argumentiem imūnā un līdz ar to, kā apzīmēju – reliģiskā pārliecība, ir ļoti daudz. Diemžēl pietiekoši daudzi “humānisti” ir ļoti labi dzirdami masu medijos. Un ar tādiem vienos ierakumos sēdēt nav iespējams.

Izskatās, ka latviešu ir vēl daudz mazāk nekā līdz šim biju iedomājies.

Par suverenitāti

Junkers savā runā efektīvi pamato, kādēļ 22. septembrī došos gājienā pret imigrāciju. Primāri nevis 250-2000 bēgļu dēļ, bet, lai iebilstu pret ES diktātu šajā jautājumā. Ja Junkers un viņam līdzīgie grib zaudēt nacionālu valsti ekonomisku iemeslu dēļ, piesedzoties aiz humānisma maskas, tad viņš to var darīt, bet ne jau uz mana un manas valsts rēķina. Vai tāpēc Latvija ieguva un atguva neatkarību, lai pēc tam pakļautos visādu pašiedomātu diktatoru iegribām? Nē. Un man ir vienalga par visādām iespējamām krīzēm un citiem draudiem. Ir lietas, kas ir vērtīgākas par naudu vai izlikšanos labam.

Par propagandas kanālu aizliegšanu

Kā jūs domājiet, vai vajag principiāli un stingri piemērot aizliegumu raidīt Kremļa propagandas kanālus Latvijas teritorijā?

Es ilgu laiku esmu bijis “stingrās rokas” atbalstītājs. Ja ne aizliegt tos murgus, tad vismaz aplikt ar paprāvu akcīzes nodokli. Cik noprotu, notiek tieši otrādi. Krievijas telekanāliem maksā par tiesībām tos retranslēt. Savukārt, ja to pašu visu raidītu tikai internetā, varbūt ar to vispār nevajadzētu cīnīties, jo internetā alternatīvus viedokļus atrast ir daudz vienkāršāk nekā televizorā. Tas gan būtu regulāri jāpārvērtē.

Lielākais pozitīvais efekts no propagandas kanālu aizlieguma būtu ne jau skatītāju atturēšana no kaitīgās informācijas uztveršanas. Ja cilvēkam ar spriešanas un analīzes spējām ir tā kā ir, tad arī izslēgts televizors to īpaši nemainīs. Nē, pozitīvākais ieguvums būtu spēcīgs mājiens ar mietu Kremļa virzienā, ka viņu fašistiskā kara ieroči šeit tiks apkaroti. Ka nedrīkst te raidīt pēdīgās stulbības. Vienalga tas viņiem nebūtu, jo pūles satura veidošanā tiek ieguldītas pamatīgas. Protams, varētu sekot sankcijas un visādi citādi neadekvāta uzvedība, bet neko sevišķi adekvātu no kaimiņvalsts pārvaldītājiem mēs nevaram gaidīt jebkurā gadījumā.

Šāds aizliegums radītu lielu ažiotāžu Latvijas krievvalodīgajos medijos. Tas nozīmētu, ka piespiedu kārtā nāktos vismaz pieminēt Latvijas oficiālo nostāju pret-kara-propagandas jautājumos. Šobrīd liekas, ka tādas nostājas vispār nav.

Mūsu krievvalodīgie bāleliņi ar to iepazītos, iespējams, palamātos pie sevis, bet vismaz būtu spiesti saprast, ka Kremļa propaganda pie mums tiek uztverta tieši kā propaganda. Jo lielākā nelaime ir īpatņi, kuri uzskata, ka Kremlis viņiem vēsta patiesību.

Taču pirms vairākām dienām sastapos ar netipiski labi pamatotu anonīmu viedokli, kurš manu visai stingro nostāju būtiski ietekmēja. Ir vērts to izlasīt pilnībā, bet, īsi sakot, tā autors paļaujas, ka Latvijas vidējajam krievvalodīgajam ir arī tieši kontakti ar bāleliņiem kaimiņvalstī, no kuriem viņš nepastarpināti uzzina reālo situāciju Krievijā, un attiecīgi novērtē kādos priviliģētos apstākļos viņš šobrīd dzīvo. Tādēļ atņemt viņam iemīļoto seriālu būs vien cilvēka tracināšana bez pozitīva ieguvuma.

Vājā vieta gan manos, gan šī anonīmā autora spriedumos varētu būt pieņemtais priekšstats krievvalodīgo televīzijas skatītāju. Mēs paļaujamies, ka tas ir relatīvi saprātīgs cilvēks ar puslīdz adekvātām spriešanas spējām. Bet, vai tā viena krietni krietnā daļa šo īpatņu, kas praktiski nekādā mērā nav vīžojuši apgūt latviešu valodu, vispār ir uzskatāmi par saprātīgiem cilvēkiem? Ja atbilde ir nē, tad, manuprāt, ar tādiem vairs arī neko nav vērts iesākt. Jo, ja pie cilvēkiem vērsīsies, tiecoties pie šīs mērķauditorijas, tiks atbaidīta cita, saprātīgāka. Bet mums ir vajadzīgi tieši tie saprātīgie.

Futbols un patriotisms

Latvijas izlases iespējamais sākumsastāvs: Vaņins, Maksimenko, Dubra, Gorkšs, Freimanis, Višņakovs, Tarasovs, Zjuzins, Ikaunieks, Rakels, Šabala

Nīderlandes izlases iespējamais sākumsastāvs: Silesens, Vilemss, Indi, de Vrejs, van der Vīls, Blinds, Sneiders, Depajs, van Pērsijs, Nārsings, Huntelārs.

Avots.

Jāatzīst, ka Nīderlandes izlases spēlētājus zinu labāk nekā mūsējos. Turklāt nekā diskriminējoša, bet Rakels un Šabala kaut kā neraisa asociācijas ar Latviju, nemaz nerunājot par Zjuzinu u.c.

Vārdu sakot, man ir aizdomas, ka spēles laikā manas simpātijas varētu arī nebūt Latvijas izlases pusē. Turēt par “mūsējiem” tikai tāpēc, ka viņi nāk no Latvijas? Kaut kas kopīgs tātad man ar tiem cilvēkiem ir, bet vai tas vienmēr pārspēj to, ka citus spēlētājus tu zini daudz labāk un ka tev vispār patīk kā viņi spēlē?

Man šādi ir pirmo reizi mūžā.