Interaktīvā filma

Literāros darbos un reizēm arī filmās ir diezgan grūti attēlot procesus, kuri norisinās mūsdienās. Tehnoloģiju dēļ. Ir grūti aptvert visas mūsdienās esošās tehnoloģijas un iepīt tās reālos scenārijos. Piemēram, mūsdienās ir grūtāk apmaldīties (GPS, mobilais telefons) un arī cilvēku savstarpējā komunikācija lielā mērā ir pārcēlusies uz interneta vidi. Pēdējo mūsdienu standarta filmā parādīt var tikai epizodiski, bet tā ir liela daļa no mūsdienu cilvēku dzīves, kas kļūst aizvien nozīmīgāka.

Iespējams, nākotne piederēs interaktīvajām filmām, kurās skatītājs, teiksim, pats varēs izlasīt varoņa saņemtos e-pastus. Zināmā mērā tā būtu filma ar pauzēm, kuru laikā būtu jāspiež “next”, “next”, “finish”. Sākumā šādas filmas droši vien nebūtu pārāk populāras, bet ar laiku varbūt cilvēki pie tām pierastu. Nelaime ir tā, ka tādu filmu var skatīties tikai pie individuāla ekrāna un tā pieprasa tiešu skatītāja uzmanību. Tā vairs nebūtu slinkā dirnēšana pie TV kastes, pārslēdzot kanālus un neko tā arī pa īstam nenoskatoties.

Garbage in – garbage out

Imitācijas modelēšanā viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai imitācijas modelis sekmīgi darbotos, ir korektu datu ievade. Ja tie netiks ievadīti pietiekoši precīzi, nebūs vērts cerēt uz precīzu rezultātu. To nav sevišķi grūti saprast. Operējot ar neprecīziem lielumiem, gala rezultātā vienmēr radīsies kļūda, tikai jautājums – cik tā būs liela? Modelis jau pēc savas būtības reti ir precīzs, jo, to veidojot, jāatturas no pārāk sīku faktoru iekļaušanas, lai analizējamie dati nebūtu pārāk sarežģīti. Līdz ar to gala rezultāts vienmēr būs mazliet neprecīzāks nekā lietojot precīzas matemātikas formulas.

Ar sliktiem instrumentiem kaut ko labu izveidot ir grūti. Tāpat ir ar informāciju. Ja tiks lietota neprecīza vai nepatiesa informācija, gala rezultāts arī nebūs nekāo kvalitatīvs. Diezgan vienkārši un saprotami.

Ja cilvēku pielīdzina imitācijas modelim, kopīgs vispirms ir tas, ka tiek ievadīta (uzņemta) un izvadīta informācija. Tātad arī cilvēkam vajadzētu atturēties no neprecīzas un nepatiesas informācijas uzņemšanas. Citādi, informācijai izejot cauri prāta apstrādei, rodas neprecīzi vai nepatiesi secinājumi. Arī vienkārši.

No praktiskās puses sanāk drausmīgi daudz pētīt, cik un kāda informācija tiek uzņemta, lai varētu spriest, cik precīza un patiesa tā ir. Apzināti informācija pāsrvarā tiek uzņemta no masu medijiem un sava daļa arī no grāmatām, blogiem. Un tur vienmēr viss ir objektīvi un kvalitatīvi? Cilvēkam pašam vienmēr ir jāapzinās, ka, uzņemot otršķirīgu informāciju, ne uz ko labu pēc tās apstrādes savā galvā viņš cerēt nevar.

Bieži cilvēki saka, ka reklāmas uz viņiem neiedarbojoties. Tā ir taisnība, ja viņi spēj par tām nedomāt. Bet, ja viņi par tām domā, tad iedarbojas gan, radot ne sevišķi augstvērtīgus un patiesus secinājumus. Labākajā gadījumā tas būs spriedums – “nu, figņa tas viss, pārāk dārgi, nav vajadzīgs utml.” Un vai tāds spriedums ir sevišķi augstvērtīgs?