Ekonomiskā izaugsme kā pamats globalizācijai un morāles degradācijai – lekcijas konspekts

02.04.11. LU bija klausāma ekonomikas zinātņu doktora Ivara Brīvera lekcija par ekonomikas izaugsmi. Ir sagatavots gan visai pagarš konspekts, pieejams Tautas forumā, gan arī ir pieejama lekcijā izmantotā prezentācija. Var arī palasīt interviju Latvijas avīzē, kurā lektors pauž savus uzskatus.

Balstoties uz prezentācijas materiāliem, ieskicēšu galvenās idejas.

Pirmkārt, jānodala nacionālās intereses no biznesa interesēm. Jo tās ir pretrunīgas. Biznesa intereses aizstāv brīvu tirgu, kapitāla kustību, globalizāciju, virzību uz strauju ekonomikas izaugsmi un ārvalstnieku interešu prioritāti pār Latvijas iedzīvotāju interesēm. Nacionālās intereses saistās ar ierobežotu darba spēka un kapitāla resursu kustību un vietējo iedzīvotāju interešu prioritāti pār ārvalstnieku (investoru) interesēm.

Kas ir labāk – būt par miljonāru-eiropieti, vai vidēji pārtikušu latvieti? Rietumnieciskajā pasaulē par dzīves ideālu tiek uzskatīts pirmais variants.

Taču kosmopolītisms nav ilgtspējīgs. Kosmopolītiskā (multikulturālā) vidē vienmēr indivīda intereses dominēs pār sabiedrības interesēm. Tāpēc šādas sabiedrības ilgstoša eksistence ir stipri apšaubāma, pat, ja tā ir sasniegusi augstu vidējo labklājības līmeni un varenību attiecībā pret kaimiņiem.

Kosmopolītisma un globalizācijas idejas ir vajadzīgas izaugsmei. Izaugsme ir saimnieciskās darbības (ieskaitot spekulatīvo ekonomiku) apjoma pieaugums, ko parasti mēra ar iekšzemes kopproduktu (IKP). Kā to ir parādījuši daudzi ekonomisti (P.Krugmens, T.Džeksons), izaugsme dod labklājības pieaugumu tikai ļoti nelielai iedzīvotāju daļai. Taču šī nelielā iedzīvotāju daļa ir ar ļoti lielu ietekmi sabiedrībā, valstī un masu saziņas līdzekļos. Tāpēc, lai saglabātu savu labklājības pieaugumu, caur masu saziņas līdzekļiem cilvēku apziņā tiek zombēta ideja par izaugsmi kā mērķi, tīšuprāt jaucot “izaugsmes” jēdzienu ar “attīstības” jēdzienu. “Ja nav izaugsmes, tad ir stagnācija” – šāds absurds priekšstats tiek veidots cilvēku apziņā.

Mūsdienu pasaulē izaugsme un globalizācija iet roku rokā. To valstu un vadītāji, kuri cenšas aizstāvēt nacionālās intereses un vērsties pret globalizāciju, tiek pasludināti par “diktatoriem” un jebkādiem līdzekļiem nostumti malā, veicot masu zombēšanas kampaņu, lai varētu apgalvot, ka tas tiek darīts demokrātijas vārdā.

Dabā jebkura izaugsme beidzas ar bojā eju. Tāpat tas ir arī ekonomikā. Vienīgā cerība uz nāciju (un arī atsevišķu cilvēku) izdzīvošanu, ir visu cilvēku domāšanas izmaiņa – atteikties no priekšstata (kas būtībā ir iracionāls) par izaugsmi kā mērķi.

Cilvēka izturēšanos, spriedumus un uzskatus par dzīvi ļoti lielā mērā veido dzīves gaitā jau no mazām dienām gūtie ieradumi, ko katra paaudze nodod nākamajai paaudzei. Lielāko daļu no šiem ieradumiem veido pagātne un tradīcijas. Dzīves laikā cilvēku uzskati mainās, bet ieradumus mainīt ir ļoti grūti. To var izskaidrot tā, ka šie ieradumi nav racionālas apziņas procesa rezultāts. Cilvēki ļoti aizstāv savus ieradumus (institūtus) un neapzināti atstumj jebkādus racionālus skaidrojumus, kas runā tiem pretī. Ļoti spēcīgs institūts ir reliģija.

Institūtu veidošanos ir ietekmējusi konkrētā vide, tāpēc uz Zemes dzīvojošām cilvēku grupām ir radušies visai atšķirīgi institūti. Jo mazāka grupa, jo vieglāk saglabāt institūtus. Ir ļoti apšaubāmi vai ir iespējama institūtu kopība visiem cilvēkiem. Globalizācija ir visnopietnākais drauds institūtu eksistencei.

Jaunradītās inovatīvās idejas noārda iepriekšējo inovatīvo ideju radīto ekonomiku. Līdz ar to jaunais uzņēmējs izspiež no ekonomikas vecos uzņēmējus.

Vecajiem uzņēmējiem ir daudz lielāka iespēja ietekmēt politisko varu, ko viņi arī dara, lai saglabātu savu labo dzīvi. Līdz ar to valsts vārdos gan atbalstīs inovācijas, taču darbos darīs visu, lai tās nepieļautu.

Kur rodas visvairāk inovatīvo ideju? Tur, kur nauda „aug kokos” – spekulatīvajā ekonomikā, respektīvi, finanšu un nekustamo īpašumu tirgos.

Nauda, nevis preces, ir kļuvusi par galveno mērķi ekonomikā. Tehnoloģiskās idejas, kas nāk no strādniekiem un inženieriem, ir nonākušas pretrunā ar “biznesmeņu” tieksmi gūt peļņu ar “finanšu produktiem”.

Komercbankas, kuru mērķis ir pelnīt, dos priekšroku uzņēmēju kreditēšanai tur, kur ir augstāka pievienotā vērtība, un tas acīmredzami ir spekulatīvajā ekonomikā. Līdz ar to spekulatīvā ekonomika izspiež reālo ekonomiku. Inovatīvās idejas spekulatīvajā ekonomikā pietiekami ilgu laiku rada ilūziju par labklājības pieaugumu, taču galu galā ekonomikas likumi dara savu. Visa finanšu piramīda brūk, aizraujot sev līdz uz parādiem veidoto labklājību.

Latvijā valsts vara ir cieši saaugusi ar spekulatīvo biznesu, pārņemot savā kontrolē masu saziņas līdzekļus, tādējādi cenšoties manipulēt ar tautas apziņu. Tas viņiem lielā mērā ir izdevies. Vissliktākais ir tas, ka ir izmainījusies cilvēku, it īpaši jaunās paaudzes domāšana. Pelnīšana ar darbu tiek uzskatīta par nodarbi neveiksmniekiem – veiksmīgie pelna ar “biznesu”, ar to galvenokārt saprotot spekulatīvus darījumus.

Ko mēs varam darīt, lai nepadarītu neiespējamu tādas ekonomikas izveidošanu nākotnē?
# Saglabāt tikumus (institūtus).
# Neļaut izkropļot vērtības.
# Pārveidot domāšanu, atsakoties no iracionālā priekšstata par izaugsmi kā mērķi.

Vai masu slaktiņu rīkotājus jāsoda ar mūža ieslodzījumu?

Šodien nejauši uzdūros faktam, ka Tasmānijas salā 1996. gadā esot notikusi masveida slepkavība ar 35 cilvēku upuriem, par kuru vietējie negribot ne lāgā izteikties, ne dzirdēt. Mani tas ieinteresēja un sāku par to interesēties tuvāk. Pārsteidza ļoti detalizētais slaktiņa apraksts wikipedia, bet ne tikai tas vien…

Stāsts īsumā. Reiz sensenos laikos vienam onkulītim nav izdevies nopirkt kāroto iebraucamo vietu. Ilgi un dikti viņš lādējis ļautiņus, kuri pasteigušies iebraucamo vietu nopirkt pirmie. Dēliņš, to saklausījies, izaudzis liels, sapircis šaujamos un par pirmo upuri izvēlējies vienu no nelaimīgajiem pircējiem. Pēc tam pie reizes nošāvis vēl 35 cilvēkus un daudzus ievainojis. Beigās iebarikādējies savās mājās, paņemot pāris ķīlniekus. Nez no kā radies ugunsgrēks, no kura slepkava bēdzis un ieskrējis policijai tieši rokās. Masu slaktiņa motīvus vainīgais neatklāj, apsūdzības noliedz, bet lepojas ar lielo upuru skaitu. Par nodarīto viņam piešķirti 35 mūža ieslodzījumi + 1035 gadi cietumā, kurus viņš patlaban atsēž speciāli sev būvētā kamerā.

Vaininieka advokāts uzskata, ka iedvesmu dēliņš esot smēlies no pirms dažām nedēļām notikuša slaktiņa Skotijā. Toreiz tas, kā jau mūsdienās ierasts, esot plaši atspoguļots masu medijos. Zināmā mērā tam var piekrist. Cilvēkiem tomēr piemīt tendence atdarināt citus cilvēkus. Arī šādi gadījumi nav izņēmumi, turklāt pēdējā laikā masu slaktiņi, šķiet, kļūst aizvien biežāki. Vienīgi tagad daļu no tiem mēdz saukt par terora aktiem. Domāju, ka būtībā tie ir gandrīz viens un tas pats.

No vienas puses pasaulē dominē vārda un preses brīvība. Tātad arī par šausminošiem noziegumiem var runāt kā un cik bieži grib. Masu mediji auditorijas piesaistīšanas nolūkiem tādus gadījumus vienmēr pasniedz kā nebijušas sensācijas. To var saprast, galu galā masu mediji ir bizness un likumu arī viņi nepārkāpj. Bet, manuprāt, šādi tiek iedvesmoti aizvien jauni sekotāji. Ja viņi nebūtu dzirdējuši, ka tā var (sev pievērst uzmanību), visai iespējams, ka pašiem viņiem tas neienāktu prātā. Pavisam aizliegt runāt par masu slaktiņiem laikam jau nebūtu prātīgi, bet, manuprāt, ir bezatbildīgi un postoši tiražēt terora aktus kā nebijušas sensācijas.

Šī konkrētā masu slaktiņa autors ir ticis atzīts par garīgi pieskaitāmu cilvēku. Varbūt šajā gadījumā garīgā pieskaitāmība ir tikai juridisks jēdziens, kam nav sakara ar reālu pieskaitāmību vai nepieskaitāmību. Es vismaz ceru, ka tā ir. Citādi man gribētos domāt, ka visi nav mājās cilvēkiem, kuri masu slepkavu atzīst par normālu sabiedrības locekli. Turklāt kāda starpība šajā gadījumā – ir garīgi pieskaitāms vai nav? Vai tad tiešām ir iespējams tādu cilvēku izārstēt tā, lai pēc kāda laiciņa to varētu mierīgi laist laukā brīvībā?

Piespriestais sods – 35 mūža ieslodzījumi + 1035 gadi cietumā pirmajā brīdī gandrīz vai izraisa smaidu. Sanāk pat matemātikas uzdevums pamatskolai – cik reizes jāreinkarnējas slepkavam, lai atsēdētu visu sev piespriesto termiņu, pieņemot, ka Austrālijā vidējais mūža ilgums vīriešiem ir 76 gadi? Es neredzu iemeslu, kādēļ šis cilvēks būtu jāpatur ieslodzījumā. Viņš tāpat nekad nebūs sabiedrības loceklis, ne pilnvērtīgs, ne nepilnvērtīgs. Katra viņa cietumā uzturēšanās diena tai pašai sabiedrībai, kuru viņš, ja spētu, droši vien visu būtu apšāvis, maksā naudu. Speciāli šim slepkavniekam vēl uzbūvēta atsevišķa kamera… Kāpēc ar viņu tā jāceremonējas? Kuram tas ir nepieciešams? Vai tiešām rietumu pasaule savā humānismā nav jau kļuvusi nenormāla?

Lai jau Austrālijā dara, kā paši vēlas. Katrā valstī ir savas sodu tradīcijas un tām nevajag visur būt vienādām. Galu galā laiki arī mainās un, kas nebija piemērots vakar, var būt piemērots rīt. Bet, manuprāt, gan Latvijā, gan Eiropā vajadzētu padomāt, vai tiešām ir jēga no nāvessoda atcelšanas un izlemt par to demokrātiski referendumā. Nezinu, kā citur Eiropā, bet pie mums tāda referenduma nav bijis. Ja kādreiz tāds tiktu sarīkots, es balsotu par nāvessoda saglabāšanu, ja vien kāds mani līdz tam nepārliecinātu par pretējo. Bet kā balsotu jūs?

Nākotnes bērni

Šodien ar draudzeni sēdējām pie Bābelīša un klausījāmies, kā savā starpā sarunājas pamatskolnieku bariņš. Vienkārši grūti bija nedzirdēt. Tāpat grūti bija dažbrīd valdīt smieklus, patulkojot pie sevis viņu krieviskos iestarpinājumus latviešu valodā. Droši vien nevienu nepārsteigšu ar atziņu, ka bērni acīmredzami nesaprata, ko paši saka.

Ja gribu būt godīgs pret sevi, es tādā vecumā runāju mazliet sakarīgāk un pieklājīgāk. Nu, uz kādu pusi.

Laikam jau katra paaudze uzskata par savu pienākumu dažādās izpausmēs būt brīvākiem par saviem priekštečiem. Tā vismaz ir mūsu – Rietumu kultūrā. No tā izriet, ka šo jauniešu bērni būs vēl trakāki un tā tālāk, un tā tālāk. Vai tas vispār var turpināties bezgalībā? Man grūti to iedomāties.

Droši vien tie būs kādi desmitgadīgie, kas skraidīs apkārt galīgi pliki, nežēlīgi sitīs, spīdzinās un apšaus viens otru ar dažādām ierīcēm. Kniebsies, cik nu pratīs, vispubliskākajās iespējamajās vietās. Vidēji katrs piektais pateiktais vārds nebūs krievu vai angļu lamu vārds. Skolās viņi ies tikai, lai tusētos. Eksāmeni ar katru gadu kļūs aizvien vienkāršāki, jo tie vienmēr būs pārāk grūti. 16-gadīgas māmiņas jau šķitīs norma, jo visi šausmināsies par milzīgo 12-14 gadīgo māmiņu skaitu. Jādomā, ka narkotikas, cigaretes un alkohols joprojām būs aizliegti, un savādā kārtā jaunatnei vēl pieejamāki nekā tagad. Bērnu tiesības sargājošā likumdošana būs kļuvusi vēl stingrāka, jo masu mediji joprojām katru pret bērnu vērstu noziegumu pasniegs kā nebijušu sensāciju. Līdz ar to tiem sīkajiem deģenerātiem reāli neko nevarēs padarīt.

Kā ļoti grūti risināma problēma parādīsies bērnu savstarpējais sadisms, jo pašus sīčus no visām pusēm sargās likumi, bet sodīt vecākus būs bezjēdzīgi. Protams, ka tādējādi sīči izaugs reālajai dzīvei pilnīgi nesagatavoti. Pēc 18 gadu vecuma, kad piepeši tiks zaudēts priviliģētais bērna statuss, viņi sēdēs vecākiem uz kakla, cik ilgi vien to spēs. Pēc tam viņi kuplinās bezdarbnieku rindas un lēnām un mokoši mēģinās adaptēties dzīvei pieaugušo pasaulē. Daļa šim procesam vienkārši atmetīs ar roku un kaut kā dzīvos tālāk, ļaujot savu dzīvi noteikt dažādām nejaušībām. Daļa piemērosies. Un vēl daļa mēģinās taisīt savas anarhistiskās revolūcijas, cenšoties pakļaut sev pieaugušo pasauli. Ņemot vērā mūsdienu milzīgo jaunības kultu, prognozēju, ka viņiem šī revolūcija varētu arī izdoties. Katrā ziņā kritiskā masa savāksies itin viegli.

Bet kādi, interesanti, būs viņu bērni?

E-pasta adrese

Nesen gribēju reģistrēt jaunu pastkastīti iekš GMail. Mēģināju kombināciju vārds.uzvārds. Aizņemts. Uzvārds.vārds. Arī aizņemts. Vārds.uzvārda pirmais burts. Aizņemts. Un tā tālāk. Beigu beigās biju diezgan šokēts, ka palicis tik maz normālu pastkastīšu vārdu. Kas darīsies pēc pāris gadiem? Neviens vairs gmail un citus lielos e-pastu serverus nelietos? Parādīsies tādi risinājumi kā e-pasts@gmail2.com? Kaut kā muļķīgi…

Ar laiku šī problēma varētu kļūt milzīga.

Saitītes #5

Tautas forumā šodien parādījies garš, bet interesants raksts par koncentrēšanos.

Lai spētu koncentrēties, ir jākontrolē savas domas un jāvada sava domāšana, nevis jāpakļaujas it kā nevaldāmam savu domu jūklim un no ārpuses ienākošām ziņām. Vairuma mūsdienu cilvēku apziņā ikdienas pagātnes notikumu ainas jaucas ar dziesmu daļām, domām par nākotnē plānotiem darbiem, draugu sejām, citu izteiktiem vārdiem un tūkstošiem citu redzamu, skanisku un cita veida tēlu. Atkarībā no tā, cik lielu vērtību mēs piešķiram noteiktajā situācijā veicamajam pamatuzdevumam, mēs no šiem traucējošajiem un juceklīgajiem domu tēliem atbrīvosimies. Daudzi cilvēki pat neapzinās savu nespēju koncentrēties darbam. Viņi konstatē neveiksmīgo rezultatīvo daļu – to, ka darbs paveikts lēnāk nekā gribētos vai arī tajā ir pieļautas kļūdas. Likumsakarīgs ir fakts, ka apziņa, kas strādā ar dažādiem traucējumiem – domām par citām tēmām, īsākām vai garākām apziņas blokādēm – nevar vadīt cilvēku uz ātru un precīzu darba veikšanu. Dažādi apziņas traucējumi ir katram no mums, atšķirīgs ir tikai to biežums, iemesli un izpausmes veidi.

Vēl manu aci priecē Māra Zandera teiktais par Latvijas ietekmīgāko cilvēku topu. Mūsdienās tik sakarīgus viedokļus publiskajā telpā jāmeklē teju ar uguni. Īpašs prieks, ka to saka cilvēks, kurš ļoti labi pārzina svarīgāko Latvijā notiekošo procesu virtuvi.

Skaidrs, ka ietekmīgi ļaudis var sacūkot valsts politiku un attiecīgi mūsu dzīves daļu, un tomēr ne būtiskās lietas. To, kas patiešām ir būtisks – mūsu personīgo dzīvi, veidu, kā mēs uztveram pasauli utt. – šie pseido varenie nekādi neietekmē. Neatkarīgi no viņu “šeftēm” vecāki mīl savus bērnus, cilvēki neņem svešu mantu, priecājas par labu laiku.

Tas, ka pateicoties miesas sargiem un bankas kontiem šie cilvēki paši sev ir iestāstījuši, ka ir ietekmīgi, ir viņu personīgā problēma.

Par Tautas forumu

Ceru, ka būsiet kādreiz ievērojuši, ka Caurums izceļas ar vienu baneri. Gribu uzrakstīt dažus vārdus par to.

Tautas forums pastāv, pateicoties vairāku entuziastu pūliņiem. Rakstu tematika ir ļoti dažāda. Reizēm ir lasāms kāds viedoklis par krīzi, dažreiz ir aicinājumi piedalīties dažādos pasākumos, ir arī raksti par izgudrojumiem, kuri reāli darbojas, bet nav tikuši ieviesti dzīvē. Ir arī saites uz dažādām filmām, audio materiāliem un pat vairākām elektroniskām grāmatām. Manuprāt, daudz kas no tā ir interesants. Es ne vienmēr piekrītu visam tur rakstītajam vai redzamajam, bet kopumā man ļoti patīk uzņemtais virziens uz citādi domājošu sabiedrību. Parasti tiek publicēti 1-2 raksti dienā. Tur ir atrodami arī divi mani sacerējumi :).

Ir iespējams iesūtīt arī savus rakstus vai tulkojumus, kā arī komentēt jau esošos. Visērtāk, manuprāt, jaunumiem Tautas forumā sekot, lietojot RSS: http://www.tautasforums.lv/?feed=rss2. Par to, kas ir RSS un kā to lietot, rakstīts te.

Meli un piedošana

Melo un tev taps piedots

Gāju, ieraudzīju, padomāju un lielā mērā piekritu rakstītajam. Es gan nezinu, ko autors ar to bija domājis, bet man ienāca prātā vairākas interpretācijas.

Piedošana no Dieva. Ja tic tādam Dievam, kāds tas ir aprakstīts Bībelē, viņš piedos jebko, ja vien tu ticēsi viņam un savus grēkus nožēlosi. Tad jau viņš piedos arī, ja tu melosi.

Piedošana no cita cilvēka. Ja mācēsi sastāstīt gana skaistas pasakas, tev piedos. Tikai jāmāk gana skaisti un pārliecinoši melot.

Piedošana sev pašam. Var mēģināt apmānīt pats sevi un noticēt dažādām muļķībām. Ja jau tu nezini, ka tie ir meli, problēmu nav. Piemērs – esmu iesitis otram cilvēkam, ko pārdzīvoju, bet mierinu sevi sakot, ka viņš pats to patiesībā ir gribējis.

Meli vispār mēdz būt stiepjams jēdziens. Kā var viennozīmīgi zināt, kas ir meli un kas nē? Tāpēc, lai panāktu savu mērķi – piedošanu, tiek teikts jebkas. Lielākoties jau tas, kam tu tici, ka tā ir taisnība.

Piedošana, lai arī izskatās pēc no ārpuses saņemtas svētības, reāli ir paša indivīda sirdsapziņas pašpārmetumu beigas. Tātad jāpiedod ir sev pašam. Un taisni tas ir visai sarežģīti – gana kvalitatīvi apmānīt sevi. Varbūt vienkāršāk tomēr ir censties turēties pie patiesības.

Gredzena vērtība

Stāsts pa radio:

Kāds onkulis atradis vistas mērces burciņā gredzenu un aiznesis to juvelieriem. Tie paziņojuši, ka gredzens maksājot ~12’000 naudiņas. Mērces baudītājs nu centīsies sameklēt īsto īpašnieku…

Ziniet, kas mani tajā visā mulsina visvairāk? Tas, ka tu kaut ko atrodi, bet, lai noteiktu, cik vērtīgs tas ir, griezies pie juvelieriem. Reāli tas tev tāds krāms vien ir, kuru tu vari izmest laukā. Kāds varbūt par to samaksās 100, kāds varbūt 10 Ls, bet, ja tev viņu nevajag, tad tev tā vērtība ir nulle. Un šī vērtība nemainās, ja tu aizej pie juveliera.

Interesanti, cik vēl ir tādu būtībā nevajadzīgu lietu, kuru vērtības ir tik relatīvas, ka to noteikšanai nepieciešami īpaši speciālisti?

Par līdzcilvēkiem

Ja tu, cilvēks, ikdienā sastopies un komunicē ar cilvēkiem, kuri savos uzskatos ir līdzīgi tev pašam, liekas, ka viss ir kārtībā.

Ja lielākoties sanāk komunicēt ar cilvēkiem, kurus uzskati par ne tik gudriem kā tu pats, tad sanāk, ka pastāvīgi būsi tādā kā mūžīgā opozīcijā, reizēm mēģināsi otru pamācīt un būs diezgan grūti progresēt pašam. Jo tuvumā nebūs ideāla, uz kuru tiekties. Nebūs konkurenta, kuru pārspēt. No otras puses tā var justies vērtīgs, gudrs, varbūt pat novērtēts, ja pārējie līdzcilvēki spēlē līdzi “viņš mums ir tas gudrais” spēlei.

Ja jūties ievērojami gudrāks par citiem, ieteicams būtu ar tiem pārējiem nemaz nekomunicēt. Komunikācijā gribot negribot jānolaižas līdz sarunu biedra līmenim, mazliet jāpieskaņojas viņam, lai sazināties vispār būtu iespējams. Ja tas tiek darīts regulāri, arī jāpieskaņojas būs bieži, kas atstās arī savas sekas ārpus komunikācijas.

Ja jūties mazliet dumjāks par citiem, tas var būt lielisks dzinulis panākt pārējos un varbūt pat apsteigt tos. Kādu laiku varbūt sajūta nebūs pārāk komfortabla, bet tieši ar to sākas iespēja progresēt. Apmierinātie cilvēki nekur nesteidzas.

Ja jūties ievērojami dumjāks par citiem, viegli var nolaisties rokas. Var likties, ka tos pārējos jau savu mūžu nepanāksi un neapsteigsi. Tādējādi nav motivācijas attīstīties, neviļus gribas domāt, ka “es jau neesmu spējīgs”, “nav talanta”, “nav bijis tādu iespēju attīstīties savā laikā” utt. Vārdu sakot, tiek atrasts attaisnojums, ar kuru mierināt iedragāto pašapziņu.

Nav tik būtiski, vai cilvēki, ar kuriem ikdienā nākas komunicēt, ir vai nav gudrāki / veiksmīgāki / spējīgāki par mums. Būtiski ir, kā mēs to uztveram. Grūti būs progresēt, ja liksies, ka pārējie ir muļķi. Tāpat grūti būs, ja domāsi, ka pārējie ir gaismas gadu priekšā. Vidējiem variantiem nianses var atšķirties atkarībā no cilvēku personībām, bet tie ir pieņamami.

Vispār cilvēkiem piemīt tendence salīdzināt sevi ar līdzcilvēkiem. Ja līdzcilvēki būs nožēlojami savā būtībā, izpausmēs un uzskatos, neviļus sāksi līdzināties viņiem pat, ja to nemaz negribēsi. Tāpēc pilnīgi dabisks un pašsaprotams pašaizsardzības mehānisms ir no tādiem šaubīgiem tipiem izvairīties. Protams, viņi arī ir cilvēki, ir pilnīgi iespējams, ka mēs nenovērtējam viņu unikālās vērtības, bet lai jau tā arī būtu. Lai viņi dzīvo.