Realitāte

Cits pārmetums manā virzienā man šķiet pilnīgi pamatots. Ļaudis mēdz teikt, ka man nepiemīt realitātes sajūta. Manis rakstītie dzejoļi un mazās, uzzīmētās bildītes neatbilstot realitātei. Kad es rakstu, es bieži aizmirstu, kā atbilstoši būtu jāraksta grāmata izsmalcinātiem lasītājiem, un, vēl jo būtiskāk, man tiešām trūkst cieņas pret realitāti. Es to uzskatu par pēdējo lietu, par kuru vajadzētu uztraukties, jo realitāte ir gana garlaicīga un vienmēr tepat, kamēr mūsu uzmanība un rūpes ir vajadzīgas daudz brīnišķīgākām un nepieciešamākām lietām. Realitāte ir kas tāds, ar kuru nekādos apstākļos nevajadzētu būt apmierinātam, kuru nekad nevajadzētu godāt un cienīt, jo tā ir nejaušs dzīves subprodukts. Un nav gudri mainīt šo nekrietno, pastāvīgi sarūgtinošo un bezsaturīgo realitāti, kā vien noliegt to un ar darbiem pierādīt, ka esam stiprāki par to.

Life Story Briefly Told – Hermann Hesse

Vecums un priekšstati

Iegājām veikalā un man mazā aizskrēja kaut ko skatīties. Pēc brīža skatāmies – stāv pie konfektēm, loba ārā no papīriņiem un ēd. Sadusmojos, pieskrēju klāt un kārtīgi salamāju. Mazā stāv, raud, pārdzīvo – saprot, ko izdarījusi. Pēc desmit minūtēm viņa jau atkal priecīgi skraida apkārt pa veikalu. Ja mani tā salamātu, es uz vismaz visu dienu to atcerētos un pārdzīvotu. Bet viņa? Paiet brīdis un viss, it kā jau viņa jau būtu rājienu aizmirsusi. Droši vien, kad biju maza, es biju tāda pati. Kāpēc pieaugot cilvēki tā mainās?

Šis nejauši dzirdētais stāsts man diezgan ilgi grozījās pa galvu. Gribēju saprast atbildi, bet tā nedevās rokās.

Vēlāk biju šo stāstu jau piemirsis un apcerēju, kādēļ nejūtos īsti apmierināts ar savu dzīvi. Pamatā, ja esi ar ko neapmierināts, ir divas izejas. Apmierināt savu vajadzību vai atteikties no tās. Līdzīgi kā gudrībā par notievēšanu.

Gribi ēst? Apēd ābolu. Negribi ābolu? Negribi ēst.

Protams, es daudz ko vēlos no sevis un savas dzīves. Grūti pat būtu visu saskaitīt. Līdz ar to pastāv arī daudz iemeslu būt nelaimīgam.

Tad es atcerējos nejauši dzirdēto stāstu. Vai tad bērni vēlas maz? Mazāk nekā pieaugušie? Nez vai tā ir. Bet tagad es saskatīju citu atšķirību.

Rāmji. Lomas. Priekšstati, priekšstatu kopums, kuros piespiedu brīvprātīgā kārtā jāierakstās, cilvēkam pieaugot, kļūst aizvien vairāk un ciešāki.

Piemēram, vispirms (jebkuram normālam cilvēkam) jāpabeidz skola. Tad jāiestājas universitātē vai jāpadien armijā. Tad jāsāk strādāt. Darbam jābūt labākam nekā bijušajam blakussēdētājam (viņš taču sliktāk mācījās!) un jāsaņem arī vairāk. Pēcāk jāapprecas un jālaiž pasaulē vismaz viens mazulis.

Jo jaunāks tu esi, jo šo rāmju ir mazāk. Tu tos neapzinies, neesi tos sev radījis pārlieku apgrūtinošos kvantumos, vai arī tos tev nav viltīgi iemānījuši citi cilvēki (tas jau nav vīrietis, kurš nav bijis armijā, meitenes ar netīrām drēbēm nestaigā vai zeltu nēsā tikai krievi). Turklāt “jaunības dullumā jau visu ko sastrādā”. Ej, uzrāpies pa Vanšu tilta vantīm 40 gadu vecumā un uz tevi tiešām skatīsies kā nenormālu. Bet 20 gadu vecumā? Tas arī ir tavs īstais vecums – šie rāmji, priekšstati, lomas, kuras no tevis sagaida citi un tu pats arīdzan.

Turklāt ne jau visi rāmji ir tik vienkārši uztverami un apzināmi. Tava mamma varbūt gaida, ka tu izaugsi liels un kļūsi par brīnišķīgu pianistu. Bet tev tās klavieres nemaz tik ļoti nepatīk un tu tā vietā daudz labprātāk spēlētu futbolu vai uzrakstītu dzejoli. Bet mamma ir viltīga vai despotiska, vai abi reizē un no klavierēm tu prom netiec. Pat, kad esi izaudzis, mamma reizēm pasaka – nav jau slikti tie tavi dzejoļi, bet kāds brīnišķīgs pianists no tevis būtu iznācis! Reizēm mammai arī neko teikt nevajag, tāpat var noprast, ko viņa domā.

Morāle. Lai nejustos nelaimīgs, nevajag pārmērīgi censties apmierināt savus vai citu cilvēku priekšstatus par to, kādam jābūt. Tie ir tikai priekšstati. Tajos ierakstoties, nav nekādas garantijas, ka būsi laimīgāks nekā ārpus tiem.

Problēma. Ja būsi pavisam ne tāds, kādu citi vēlas tevi redzēt, iespējams, viņi tevi tiešām redzēt vairs nevēlēsies. Tā kā cilvēks ir sociāla būtne ar vajadzību piederēt vismaz vienai vai dažām sociālām grupām (dēls, vīrietis, latvietis, fizmats, kristietis utml.) , pavisam bez sabiedrības ceļu aiz laimi var arī neatrast.

Morāle 2. Ja tevi uztrauc tavs vecums, atceries, ka tas tādēļ, ka tavam gadu skaitlim līdzi velkas dažādu priekšstatu un tēlojamo lomu kopums. Tieši tā ir patiesā gadu nasta nevis ieraksts pasē.

Morāle 3. Nevajag pārāk daudz prasīt no sevis un citiem.

Dzīves rokasgrāmata

Es vidusskolu absolvēju pirms aptuveni 9 gadiem. Tolaik likās, ka visas durvis ir vaļā un tās, kuras ir ciet, kaut ar kāju atsperšu vaļā. Mazliet līdzīgu attieksmi pret dzīvi es jutu arī vienaudžu vidū – kādam vairāk, kādam mazāk.

Kad studēju otrajā kursā, man sanāca aiziet uz tusiņu, kur bez manis bija vēl pāris vidusskolnieki. Es sajutu milzīgu atšķirību starp sevi un viņiem tieši šajā attieksmē pret dzīvi. Viņiem tāpat kā man savulaik likās, ka visas durvis tiks atspertas ar kāju un nu tikai sāksies lielā dzīve! Es tā vairs nejutos. Bet kāpēc?

Varbūt es biju aplauzies Lielajā dzīvē? Nezinu, nemaz jau tik smagi man tajos pāris gados neklājās un uz nākotni tāpat raudzījos ar optimismu. Protams, viss negāja tā, kā man gribējās, bet tā jau arī nebija nekāda traģēdija un uzskatīju, ka pēc kāda laiciņa viss būs kārtībā. Varbūt es vienkārši sāku ievērot, ka lai lietas mainītos, reizēm vajag daudz laika un lielas pūles, kas ne vienmēr bija rezultāta vērtas?

Interesanti, ka satiekot savus senos draugus – vienaudžus, man sāka šķist, ka arī viņi vairs neredz savā priekšā iespēju iespējas. Arī no tā tusiņa vienīgais cilvēks, kuru es labāk pazinu, tagad – pēc 7 gadiem ir mainījies. It kā tas pats cilvēks, bet, ja agrāk mēs varējām ilgi spriest par visādām puslīdz filozofiskām / politiskām tēmām, tad tagad ne man īsti gribas par tām runāt, ne viņam. Tā vietā parādījusies Sajūta, ka Mēs Jau Tāpat Neko tur Nemainīsim.

Kas tas ir? Vilšanās dzīvē? Vecums? Kāds tur vēl vecums – laikā, par kuru rakstu, man bija 20-22, draugiem tikpat!

Ne visiem draugiem esmu to tā izteikti novērojis. Bet manis aprakstītie piemēri arī nav vienīgie, ar kuriem esmu sastapies.

Nāk prātā kādā no Vonnegūta grāmatām lasītais, ka no jaunības cilvēks dzīvē ienāk optimisma pilns un dzīvei nesagatavots. Neviens pat nepabrīdina par to, kas viņu turpmāk sagaida.

Skaidrs, ka diez cik forši dzīvot ar sajūtu es tāpat neko nevaru mainīt nav. Vai tā ir radusies garu pārdomu rezultātā vai dēļ kāda nozīmīga pārdzīvojuma, nav tik svarīgi. Galvenais, ka tā traucē dzīvē nostādīt lielus mērķus un sasniegt tos. Turklāt, ja cilvēks ir izticis bez garām pārdomām vai ir izsprucis no nozīmīgā pārdzīvojuma, viņam šī sajūta iet secen un viņš tiešām spēj atspert tās durvis ar kāju. Nez kādēļ prātā nāk Šlesers, bet tā ir tikai mana asociācija un neņemos apgalvot, ka viņš būtu tā kā pretstats man un man līdzīgajiem cilvēkiem šī iemesla dēļ.

Bet raksts īstenībā nav tapis, lai to visu uzskaitītu. Mani daudz vairāk interesē, kas vēl manā dzīvē notiks tāds nozīmīgs, par ko mani neviens nav pabrīdinājis? Man trūkst īsās dzīves rokasgrāmatas, kura izskatītos apmēram šādi:

5-6 gadi (līdz skolas sākumam)

Tu mācīsies tikt galā ar savu ķermeni, tevi ļoti uzmanīs vecāki un šī iemesla dēļ tu vari darīt visādas lietas, kuras nevarēsi ar vieglu sodu darīt pēc tam, piemēram, kakāt biksēs.

7-10 gadi (līdz 4. klasei)

Tagad tev skolā būs ne tikai jāmācās, bet arī jāapgūst, kā tikt galā ar visādiem nejaukiem klasesbiedriem. Vispār tu esi galīgi nepilngadīgs un vari atļauties diezgan daudz ko, ja nebaidies mājās no pēriena. Teikuma analīzei latviešu valodā vari īpašu uzmanību nepievērst, bet matenē gan labāk neatpaliec no labākajiem, jo vēlāk būs ļoti grūti kaut ko atgūt.

11-15 gadi (līdz 9. klasei)

Neiemācījies vēl aiztāvēt sevi? Tagad tu par to samaksāsi vismaz desmitkārtīgi. Tavi vienaudži kļūs agresīvāki. Ja tevi nesit, vari atslābināties un pa kluso sist citus. Citādi joprojām pievērs uzmanību matemātikai, toties ar bioloģiju un vēsturi vari nepārcensties, to tev tāpat nevajadzēs vairāk kā tikai kontriķim. Un atzīmes, lai ko teiktu učuki, tiešām nav svarīgas. Tas gan nenozīmē, ka vari neko nedarīt. Iespējams, ļoti sliktu sekmju dēļ vari netikt videnē. Vēl tu, iespējams, pirmo reizi iemīlēsies, ja nepaspēji to izdarīt jau agrāk. Nekas briesmīgs tas nav, pat ja tu tai meitenei nepatīc. Lai kā arī tu tam tajā brīdī negribēsi ticēt, līdzīgas sajūtas piedzīvo daudzi.

16-18 gadi (līdz skolas absolvēšanai)

Pēc videnes tev tomēr būs kaut kur būs jāiestājas un uz to brīdi tev jābūt labākajā iespējamajā formā. Citādi atzīmes nav svarīgas. Pat kaut kur stājoties tās parasti neņem vērā. Ir vērts iespringt uz centralizētajiem eksāmeniem, par pārējiem var neuztraukties. Noteikti neaizmirsti pavadīt daudz forša laika ar draugiem, īpaši tiem no skolas, jo pēc tam jūsu ceļi pašķirsies un katrs aiziesiet uz savu pusi.

Un tā tālāk…

Skaidrs, ka es kaut kad nomiršu. Tur es neko nevaru ietekmēt un kaut kā īpaši sagatavoties es tam nevaru. Bet kaut kad drīzumā man, iespējams, sāks ļodzīties veselība, kas, kā nesen lasīju, sākot šļūkt uz leju, sākot ar 20 gadu vecumu. Būšot kaut kāda pusmūža krīze. Ko tas nozīmē, kā es jutīšos, ko man ņemt vērā?

Kā man būt?

Varbūt šādu dzīves manuāli vislabāk varētu sniegt vecāki, bet… Ne jau vienmēr tas ir iespējams. Varbūt viņi savu jaunību ir jau aizmirsuši un nemaz nevēlas atcerēties. Varbūt viņi ir kā apsēsti ar pamācīšanu un grib no tevis izveidot kādu, kas tu nemaz neesi un nevari būt. Varbūt vienkārši vecāku vairs nav.

Man šobrīd ir 27. Ja kāds prot un vēlas uzrakstīt, kas mani tuvākajos gados sagaidīs un kas būtu jāņem vērā – laipni lūdzu!

Ekonomiskā izaugsme kā pamats globalizācijai un morāles degradācijai – lekcijas konspekts

02.04.11. LU bija klausāma ekonomikas zinātņu doktora Ivara Brīvera lekcija par ekonomikas izaugsmi. Ir sagatavots gan visai pagarš konspekts, pieejams Tautas forumā, gan arī ir pieejama lekcijā izmantotā prezentācija. Var arī palasīt interviju Latvijas avīzē, kurā lektors pauž savus uzskatus.

Balstoties uz prezentācijas materiāliem, ieskicēšu galvenās idejas.

Pirmkārt, jānodala nacionālās intereses no biznesa interesēm. Jo tās ir pretrunīgas. Biznesa intereses aizstāv brīvu tirgu, kapitāla kustību, globalizāciju, virzību uz strauju ekonomikas izaugsmi un ārvalstnieku interešu prioritāti pār Latvijas iedzīvotāju interesēm. Nacionālās intereses saistās ar ierobežotu darba spēka un kapitāla resursu kustību un vietējo iedzīvotāju interešu prioritāti pār ārvalstnieku (investoru) interesēm.

Kas ir labāk – būt par miljonāru-eiropieti, vai vidēji pārtikušu latvieti? Rietumnieciskajā pasaulē par dzīves ideālu tiek uzskatīts pirmais variants.

Taču kosmopolītisms nav ilgtspējīgs. Kosmopolītiskā (multikulturālā) vidē vienmēr indivīda intereses dominēs pār sabiedrības interesēm. Tāpēc šādas sabiedrības ilgstoša eksistence ir stipri apšaubāma, pat, ja tā ir sasniegusi augstu vidējo labklājības līmeni un varenību attiecībā pret kaimiņiem.

Kosmopolītisma un globalizācijas idejas ir vajadzīgas izaugsmei. Izaugsme ir saimnieciskās darbības (ieskaitot spekulatīvo ekonomiku) apjoma pieaugums, ko parasti mēra ar iekšzemes kopproduktu (IKP). Kā to ir parādījuši daudzi ekonomisti (P.Krugmens, T.Džeksons), izaugsme dod labklājības pieaugumu tikai ļoti nelielai iedzīvotāju daļai. Taču šī nelielā iedzīvotāju daļa ir ar ļoti lielu ietekmi sabiedrībā, valstī un masu saziņas līdzekļos. Tāpēc, lai saglabātu savu labklājības pieaugumu, caur masu saziņas līdzekļiem cilvēku apziņā tiek zombēta ideja par izaugsmi kā mērķi, tīšuprāt jaucot “izaugsmes” jēdzienu ar “attīstības” jēdzienu. “Ja nav izaugsmes, tad ir stagnācija” – šāds absurds priekšstats tiek veidots cilvēku apziņā.

Mūsdienu pasaulē izaugsme un globalizācija iet roku rokā. To valstu un vadītāji, kuri cenšas aizstāvēt nacionālās intereses un vērsties pret globalizāciju, tiek pasludināti par “diktatoriem” un jebkādiem līdzekļiem nostumti malā, veicot masu zombēšanas kampaņu, lai varētu apgalvot, ka tas tiek darīts demokrātijas vārdā.

Dabā jebkura izaugsme beidzas ar bojā eju. Tāpat tas ir arī ekonomikā. Vienīgā cerība uz nāciju (un arī atsevišķu cilvēku) izdzīvošanu, ir visu cilvēku domāšanas izmaiņa – atteikties no priekšstata (kas būtībā ir iracionāls) par izaugsmi kā mērķi.

Cilvēka izturēšanos, spriedumus un uzskatus par dzīvi ļoti lielā mērā veido dzīves gaitā jau no mazām dienām gūtie ieradumi, ko katra paaudze nodod nākamajai paaudzei. Lielāko daļu no šiem ieradumiem veido pagātne un tradīcijas. Dzīves laikā cilvēku uzskati mainās, bet ieradumus mainīt ir ļoti grūti. To var izskaidrot tā, ka šie ieradumi nav racionālas apziņas procesa rezultāts. Cilvēki ļoti aizstāv savus ieradumus (institūtus) un neapzināti atstumj jebkādus racionālus skaidrojumus, kas runā tiem pretī. Ļoti spēcīgs institūts ir reliģija.

Institūtu veidošanos ir ietekmējusi konkrētā vide, tāpēc uz Zemes dzīvojošām cilvēku grupām ir radušies visai atšķirīgi institūti. Jo mazāka grupa, jo vieglāk saglabāt institūtus. Ir ļoti apšaubāmi vai ir iespējama institūtu kopība visiem cilvēkiem. Globalizācija ir visnopietnākais drauds institūtu eksistencei.

Jaunradītās inovatīvās idejas noārda iepriekšējo inovatīvo ideju radīto ekonomiku. Līdz ar to jaunais uzņēmējs izspiež no ekonomikas vecos uzņēmējus.

Vecajiem uzņēmējiem ir daudz lielāka iespēja ietekmēt politisko varu, ko viņi arī dara, lai saglabātu savu labo dzīvi. Līdz ar to valsts vārdos gan atbalstīs inovācijas, taču darbos darīs visu, lai tās nepieļautu.

Kur rodas visvairāk inovatīvo ideju? Tur, kur nauda „aug kokos” – spekulatīvajā ekonomikā, respektīvi, finanšu un nekustamo īpašumu tirgos.

Nauda, nevis preces, ir kļuvusi par galveno mērķi ekonomikā. Tehnoloģiskās idejas, kas nāk no strādniekiem un inženieriem, ir nonākušas pretrunā ar “biznesmeņu” tieksmi gūt peļņu ar “finanšu produktiem”.

Komercbankas, kuru mērķis ir pelnīt, dos priekšroku uzņēmēju kreditēšanai tur, kur ir augstāka pievienotā vērtība, un tas acīmredzami ir spekulatīvajā ekonomikā. Līdz ar to spekulatīvā ekonomika izspiež reālo ekonomiku. Inovatīvās idejas spekulatīvajā ekonomikā pietiekami ilgu laiku rada ilūziju par labklājības pieaugumu, taču galu galā ekonomikas likumi dara savu. Visa finanšu piramīda brūk, aizraujot sev līdz uz parādiem veidoto labklājību.

Latvijā valsts vara ir cieši saaugusi ar spekulatīvo biznesu, pārņemot savā kontrolē masu saziņas līdzekļus, tādējādi cenšoties manipulēt ar tautas apziņu. Tas viņiem lielā mērā ir izdevies. Vissliktākais ir tas, ka ir izmainījusies cilvēku, it īpaši jaunās paaudzes domāšana. Pelnīšana ar darbu tiek uzskatīta par nodarbi neveiksmniekiem – veiksmīgie pelna ar “biznesu”, ar to galvenokārt saprotot spekulatīvus darījumus.

Ko mēs varam darīt, lai nepadarītu neiespējamu tādas ekonomikas izveidošanu nākotnē?
# Saglabāt tikumus (institūtus).
# Neļaut izkropļot vērtības.
# Pārveidot domāšanu, atsakoties no iracionālā priekšstata par izaugsmi kā mērķi.

Vai masu slaktiņu rīkotājus jāsoda ar mūža ieslodzījumu?

Šodien nejauši uzdūros faktam, ka Tasmānijas salā 1996. gadā esot notikusi masveida slepkavība ar 35 cilvēku upuriem, par kuru vietējie negribot ne lāgā izteikties, ne dzirdēt. Mani tas ieinteresēja un sāku par to interesēties tuvāk. Pārsteidza ļoti detalizētais slaktiņa apraksts wikipedia, bet ne tikai tas vien…

Stāsts īsumā. Reiz sensenos laikos vienam onkulītim nav izdevies nopirkt kāroto iebraucamo vietu. Ilgi un dikti viņš lādējis ļautiņus, kuri pasteigušies iebraucamo vietu nopirkt pirmie. Dēliņš, to saklausījies, izaudzis liels, sapircis šaujamos un par pirmo upuri izvēlējies vienu no nelaimīgajiem pircējiem. Pēc tam pie reizes nošāvis vēl 35 cilvēkus un daudzus ievainojis. Beigās iebarikādējies savās mājās, paņemot pāris ķīlniekus. Nez no kā radies ugunsgrēks, no kura slepkava bēdzis un ieskrējis policijai tieši rokās. Masu slaktiņa motīvus vainīgais neatklāj, apsūdzības noliedz, bet lepojas ar lielo upuru skaitu. Par nodarīto viņam piešķirti 35 mūža ieslodzījumi + 1035 gadi cietumā, kurus viņš patlaban atsēž speciāli sev būvētā kamerā.

Vaininieka advokāts uzskata, ka iedvesmu dēliņš esot smēlies no pirms dažām nedēļām notikuša slaktiņa Skotijā. Toreiz tas, kā jau mūsdienās ierasts, esot plaši atspoguļots masu medijos. Zināmā mērā tam var piekrist. Cilvēkiem tomēr piemīt tendence atdarināt citus cilvēkus. Arī šādi gadījumi nav izņēmumi, turklāt pēdējā laikā masu slaktiņi, šķiet, kļūst aizvien biežāki. Vienīgi tagad daļu no tiem mēdz saukt par terora aktiem. Domāju, ka būtībā tie ir gandrīz viens un tas pats.

No vienas puses pasaulē dominē vārda un preses brīvība. Tātad arī par šausminošiem noziegumiem var runāt kā un cik bieži grib. Masu mediji auditorijas piesaistīšanas nolūkiem tādus gadījumus vienmēr pasniedz kā nebijušas sensācijas. To var saprast, galu galā masu mediji ir bizness un likumu arī viņi nepārkāpj. Bet, manuprāt, šādi tiek iedvesmoti aizvien jauni sekotāji. Ja viņi nebūtu dzirdējuši, ka tā var (sev pievērst uzmanību), visai iespējams, ka pašiem viņiem tas neienāktu prātā. Pavisam aizliegt runāt par masu slaktiņiem laikam jau nebūtu prātīgi, bet, manuprāt, ir bezatbildīgi un postoši tiražēt terora aktus kā nebijušas sensācijas.

Šī konkrētā masu slaktiņa autors ir ticis atzīts par garīgi pieskaitāmu cilvēku. Varbūt šajā gadījumā garīgā pieskaitāmība ir tikai juridisks jēdziens, kam nav sakara ar reālu pieskaitāmību vai nepieskaitāmību. Es vismaz ceru, ka tā ir. Citādi man gribētos domāt, ka visi nav mājās cilvēkiem, kuri masu slepkavu atzīst par normālu sabiedrības locekli. Turklāt kāda starpība šajā gadījumā – ir garīgi pieskaitāms vai nav? Vai tad tiešām ir iespējams tādu cilvēku izārstēt tā, lai pēc kāda laiciņa to varētu mierīgi laist laukā brīvībā?

Piespriestais sods – 35 mūža ieslodzījumi + 1035 gadi cietumā pirmajā brīdī gandrīz vai izraisa smaidu. Sanāk pat matemātikas uzdevums pamatskolai – cik reizes jāreinkarnējas slepkavam, lai atsēdētu visu sev piespriesto termiņu, pieņemot, ka Austrālijā vidējais mūža ilgums vīriešiem ir 76 gadi? Es neredzu iemeslu, kādēļ šis cilvēks būtu jāpatur ieslodzījumā. Viņš tāpat nekad nebūs sabiedrības loceklis, ne pilnvērtīgs, ne nepilnvērtīgs. Katra viņa cietumā uzturēšanās diena tai pašai sabiedrībai, kuru viņš, ja spētu, droši vien visu būtu apšāvis, maksā naudu. Speciāli šim slepkavniekam vēl uzbūvēta atsevišķa kamera… Kāpēc ar viņu tā jāceremonējas? Kuram tas ir nepieciešams? Vai tiešām rietumu pasaule savā humānismā nav jau kļuvusi nenormāla?

Lai jau Austrālijā dara, kā paši vēlas. Katrā valstī ir savas sodu tradīcijas un tām nevajag visur būt vienādām. Galu galā laiki arī mainās un, kas nebija piemērots vakar, var būt piemērots rīt. Bet, manuprāt, gan Latvijā, gan Eiropā vajadzētu padomāt, vai tiešām ir jēga no nāvessoda atcelšanas un izlemt par to demokrātiski referendumā. Nezinu, kā citur Eiropā, bet pie mums tāda referenduma nav bijis. Ja kādreiz tāds tiktu sarīkots, es balsotu par nāvessoda saglabāšanu, ja vien kāds mani līdz tam nepārliecinātu par pretējo. Bet kā balsotu jūs?

Nākotnes bērni

Šodien ar draudzeni sēdējām pie Bābelīša un klausījāmies, kā savā starpā sarunājas pamatskolnieku bariņš. Vienkārši grūti bija nedzirdēt. Tāpat grūti bija dažbrīd valdīt smieklus, patulkojot pie sevis viņu krieviskos iestarpinājumus latviešu valodā. Droši vien nevienu nepārsteigšu ar atziņu, ka bērni acīmredzami nesaprata, ko paši saka.

Ja gribu būt godīgs pret sevi, es tādā vecumā runāju mazliet sakarīgāk un pieklājīgāk. Nu, uz kādu pusi.

Laikam jau katra paaudze uzskata par savu pienākumu dažādās izpausmēs būt brīvākiem par saviem priekštečiem. Tā vismaz ir mūsu – Rietumu kultūrā. No tā izriet, ka šo jauniešu bērni būs vēl trakāki un tā tālāk, un tā tālāk. Vai tas vispār var turpināties bezgalībā? Man grūti to iedomāties.

Droši vien tie būs kādi desmitgadīgie, kas skraidīs apkārt galīgi pliki, nežēlīgi sitīs, spīdzinās un apšaus viens otru ar dažādām ierīcēm. Kniebsies, cik nu pratīs, vispubliskākajās iespējamajās vietās. Vidēji katrs piektais pateiktais vārds nebūs krievu vai angļu lamu vārds. Skolās viņi ies tikai, lai tusētos. Eksāmeni ar katru gadu kļūs aizvien vienkāršāki, jo tie vienmēr būs pārāk grūti. 16-gadīgas māmiņas jau šķitīs norma, jo visi šausmināsies par milzīgo 12-14 gadīgo māmiņu skaitu. Jādomā, ka narkotikas, cigaretes un alkohols joprojām būs aizliegti, un savādā kārtā jaunatnei vēl pieejamāki nekā tagad. Bērnu tiesības sargājošā likumdošana būs kļuvusi vēl stingrāka, jo masu mediji joprojām katru pret bērnu vērstu noziegumu pasniegs kā nebijušu sensāciju. Līdz ar to tiem sīkajiem deģenerātiem reāli neko nevarēs padarīt.

Kā ļoti grūti risināma problēma parādīsies bērnu savstarpējais sadisms, jo pašus sīčus no visām pusēm sargās likumi, bet sodīt vecākus būs bezjēdzīgi. Protams, ka tādējādi sīči izaugs reālajai dzīvei pilnīgi nesagatavoti. Pēc 18 gadu vecuma, kad piepeši tiks zaudēts priviliģētais bērna statuss, viņi sēdēs vecākiem uz kakla, cik ilgi vien to spēs. Pēc tam viņi kuplinās bezdarbnieku rindas un lēnām un mokoši mēģinās adaptēties dzīvei pieaugušo pasaulē. Daļa šim procesam vienkārši atmetīs ar roku un kaut kā dzīvos tālāk, ļaujot savu dzīvi noteikt dažādām nejaušībām. Daļa piemērosies. Un vēl daļa mēģinās taisīt savas anarhistiskās revolūcijas, cenšoties pakļaut sev pieaugušo pasauli. Ņemot vērā mūsdienu milzīgo jaunības kultu, prognozēju, ka viņiem šī revolūcija varētu arī izdoties. Katrā ziņā kritiskā masa savāksies itin viegli.

Bet kādi, interesanti, būs viņu bērni?

E-pasta adrese

Nesen gribēju reģistrēt jaunu pastkastīti iekš GMail. Mēģināju kombināciju vārds.uzvārds. Aizņemts. Uzvārds.vārds. Arī aizņemts. Vārds.uzvārda pirmais burts. Aizņemts. Un tā tālāk. Beigu beigās biju diezgan šokēts, ka palicis tik maz normālu pastkastīšu vārdu. Kas darīsies pēc pāris gadiem? Neviens vairs gmail un citus lielos e-pastu serverus nelietos? Parādīsies tādi risinājumi kā e-pasts@gmail2.com? Kaut kā muļķīgi…

Ar laiku šī problēma varētu kļūt milzīga.