Vai feļetonisma laikmets attiecas uz mūsdienām?

Literatūras pazinējiem nevajadzētu būt grūtībām nosaukt darbu, tā autoru un aptuvenu tapšanas gadu, vai ne?

Garīgā strāva (..) aizsākās vēstures periodā, kuru kopš literatūras zinātnieka Plīnija Cīgenhalsa fundamentālajiem pētījumiem, izmantojot viņa ieviestu terminu, dēvē par «feļetonisma laikmetu». (..)
Šai gadījumā nebūt nav jāsecina, ka feļetonisma laikmets bijis neapgarots vai pat garīgi nabags. Tomēr, ja ticētu Cīgenhalsam, tas nav pratis īsti likt lietā savus garīgos resursus, pareizāk sakot, nav pratis tos pienācīgi izmantot ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. (..)
Pēc Cīgenhalsa, tas bijis īpaši «pilsonisks» laiks, kurš maksājis meslus tālejošam individuālismam (..).
Sākot ar vēlajiem viduslaikiem, Eiropas garīgās dzīves attīstībā, šķiet, iezīmējas divas galvenās tendences: domas un ticības atbrīvošanās no jebkuras autoritatīvas ietekmes, tātad savu briedumu un neatkarību atskārtušā saprāta cīņa pret Romas baznīcas kundzību, un – no otras puses – slēpta, bet dedzīga cenšanās leģitimēt izcīnīto brīvību, rast jaunu – sevī pašā iedibinātu, sev adekvātu autoritāti. (..)
Pilnīgi atbrīvojies no baznīcas un daļēji no valsts aizbildnības, gars jau pieminētajā vēlīnajā feļetonisma laikmetā gan ieguva nepieredzētu, pašam nepanesamu brīvību, taču vēl aizvien nebija atradis īstu, paša formulētu un respektētu likumu, jaunu, patiesu autoritāti un leģitimitāti. Gara pazemošanas, pērkamības, pašnolieguma piemēri, kurus min Cīgenhalss, raksturodams šo laikmetu, tik tiešām ir pārsteidzoši. (..)
Rodas iespaids, ka feļetoni, kā jau īpaši iecienīta paveida publikācijas periodiskajā presē, saražoti miljoniem eksemplāros, bija galvenā garīgā barība izglītoties kārajiem lasītājiem un vēstīja – vai drīzāk «tērzēja» – par dažnedažādām zināšanu nozarēm; turklāt gudrākie feļetonisti, liekas, nereti paši uzjautrinājās par savu veikumu. (..)
Šo blēņu sacerētāji bija laikrakstu redakciju līdzstrādnieki vai «neatkarīgi» rakstnieki, nereti viņus pat dēvēja par dzejniekiem; rādās, viņu vidū bijuši daudzi zinātnieki,” arī ievērojami augstskolu profesori. Iemīļota sacerējumu tēma bija anekdotiski atgadījumi no slavenu cilvēku dzīves, kā arī viņu sarakste, un virsraksti bija aptuveni šādi: «Fridrihs Nīče un sieviešu modes deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados» vai «Komponista Rosīni iecienītie ēdieni», vai «Klēpja sunīšu loma slavenu kurtizāņu dzīvē» utt. Tikpat populāras bija vēsturiskas apceres par mantīgo aprindās aktuālām sarunas tēmām, piemēram, «Sapnis par mākslīgā zelta izgatavošanu gadsimtu gaitā» vai «Mēģinājumi fizikāli ķīmiskā ceļā ietekmēt klimatu» un simtiem citu – līdzīgu. Lasot Cīgenhalsa pieminēto spriedelējumu virsrakstus, mazāk pārsteidz fakts, ka eksistējuši cilvēki, kas diendienā pārtikuši no tik nožēlojamas lasāmvielas, – dīvaināk liekas tas, ka ievērojami, kvalificēti, labu izglītību guvuši autori, lietojot tiem laikiem zīmīgu teicienu, palīdzējuši «apkalpot» masu pieprasījumu pēc izklaidējošām blēņām (..). Laiku pa laikam sevišķi iecienītas kļuva pazīstamu personību aptaujas par aktuāliem jautājumiem (..). Izcilu ķīmiķi vai pianistu, piemēram, lūdza izteikties par politiku, populārus aktierus, dejotājus, vingrotājus, lidotājus vai arī dzejniekus – par vecpuiša dzīves priekšrocībām un neērtībām, par finanšu krīžu varbūtējiem cēloņiem utt. Svarīgi bija tikai viens: saistīt pazīstamu vārdu ar tobrīd aktuālu tēmu (..).
Plašā publika, kas toreiz, šķiet, bijusi apbrīnojami lasītkāra, neapšaubāmi ņēmusi par pilnu visas šīs groteskās publikācijas. Ja slavena glezna nonāca cita īpašnieka rokās, ja vairāksolīšanā pārdeva vērtīgu rokrakstu, ja nodega sena pils, ja izrādījās, ka aristokrātiskas dzimtas atvase iepīta skandalozā notikumā, tūkstoši feļetonu informēja lasītāju ne tikai par šiem faktiem,bet vēl tai pašā vai nākamajā dienā sniedza neskaitāmas anekdotiska, vēsturiska, psiholoģiska, erotiska vai tamlīdzīga rakstura ziņas par attiecīgo tēmu; jebkurš aktuāls notikums izraisīja īstus skribelējumu pludus, turklāt visas šīs informācijas pasniegumam, izkārtojumam un noformējumam bija uzspiests bez jebkādas atbildības steigā izgatavotas masu produkcijas zīmogs. (..) Cilvēki, kas aizrāvās ar bērnišķīgām rotaļām – minēja mīklas vai lasīja feļetonus – nebūt nebija bērni, gluži otrādi, viņi dzīvoja nemitīgās bailēs no politiskām, ekonomiskām vai morālām jukām un katastrofām, viņi izcīnīja vairākus briesmīgus karus, arī pilsoņu karus, un viņu izziņas rotaļas nebija tikai līksma, bērnišķīga izklaidēšanās, tās, gluži otrādi, atbilda dziļajai nepieciešamībai aizvērt acis neatrisinātu problēmu priekšā, no biedējošām bojāejas nojautām paglābties iespējami nevainīga šķituma pasaulē. Viņi cītīgi mācījās vadīt automašīnas, spēlēja sarežģītas kāršu spēles un aizsapņojušies risināja krustvārdu mīklas, jo jutās bezgala neaizsargāti, tiekoties ar nāvi, ciešanām, badu; ne baznīca sniedza viņiem mierinājumu, ne gara dzīve – padomu. Viņiem, kas lasīja tik daudzus feļetonus un noklausījās tik daudzus priekšlasījumus, neatlika ne laika, ne spēka, lai pārvarētu bailes, uzveiktu nāves biedus, viņi dzīvoja kā agonijā, bez ticības rītdienai. (..)
Tā laika garīgās dzīves nestabilitātē un neīstumā, kaut dažā ziņā tai enerģijas un dižuma netrūka, mēs, tagadnes cilvēki, saskatām ko simptomātisku izmisumam, kurš pārņēma garu, kad tas, beidzoties šķietamu uzvaru un šķietamas plauksmes laikmetam, pēkšņi uzdūrās tukšumam: dziļa ekonomiska posta, politisku un militāru vētru joslai, spēji uzdīgušai neticībai sev, saviem spēkiem un savai cieņai, pat paša eksistencei. Tiesa, arī šajā bojāejas noskaņu periodā bija ne mazums visai ievērojamu garīgu sasniegumu (..). Bet, lai cik viegli, lai cik jauki un saskanīgi pasaules vēsturē iekļaujas pagātnes norises, tagadne nespēj pati noteikt savu vietu tajā, un tā arī toreiz, intelekta prasībām un sasniegumiem strauji krītoties līdz visai pieticīgam līmenim, tieši gara darbiniekus pārņēma briesmīga nedrošība un izmisums. Nupat, proti, bija izdarīts atklājums (viens otrs jau Nīčes laikā to bija nojautis), ka beidzies mūsu kultūras radošās jaunības periods, ka pienācis vecums, norieta mijkrēslis, un, pamatojoties uz šo pēkšņi visu noskārsto un daudzu asi formulēto atziņu, tika iztulkotas neskaitāmās biedīgās laikmeta iezīmes: nomācošā dzīves mehanizācija, dziļais morālais pagrimums, tautu neticība, mākslas neīstums. Tāpat kā brīnum skaistajā ķīniešu pasakā, visapkārt uzreiz ieskanējās «bojāejas mūzika», it kā varens ērģeļu bass tā dunot vibrēja cauri gadu desmitiem, ielauzās korupcijas skartajās skolās, laikrakstu redakcijās, akadēmijās, darīja grūtsirdīgus vai garīgi slimus jo daudzus vēl nopietni ņemamus māksliniekus un sava laika kritiķus, pavēra ceļu nekontrolētai un diletantiskai pārprodukcijai visās mākslas nozarēs. Pret šo ienaidnieku, kurš bija ielauzies un vairs nebija padzenams, varēja attiekties dažādi. Varēja klusuciešot atzīt rūgto patiesību un stoiski paciest grūtības – tā rīkojās daudzi krietnākie -, varēja arī meklēt glābiņu melos – it īpaši tādēļ, ka literātu – bojāejas sludinātāju mācībās daudz kas bija diskutējams, turklāt ikviens, kas uzsaka cīņu pret draudīgajiem bojāejas praviešiem, guva atzinību un ietekmi pilsonībā, jo apgalvojumi, ka šī kultūra, kuru tā vēl vakar uzskatīja par savu īpašumu un ar kuru tik ļoti lepojās, vairs nepastāv, ka tai tik mīļā māksla un izglītība vairs nav īsta māksla un izglītība, pilsonībai likās tikpat nekaunīgi un neciešami kā negaidīta inflācija vai revolūcija, kas apdraud tās īpašumus. Pret valdošo norieta noskaņu varēja izturēties arī ciniski: iet dejot, paziņojot, ka jebkuras rūpes par nākotni ir veču muļķība. Žurnālisti izjustos feļetonos apdziedāja mākslas, zinātnes, valodas tuvo bojāeju, uz papīra uzburtajā feļetona pasaulē tādā kā pašnāvnieka saldkaislē sludināja totālu gara demoralizāciju, visu jēdzienu inflāciju un liekuļoti ciniskā vienaldzībā vai bakhantiskā aizgrābtībā apcerēja ne tikai mākslas, gara dzīves, ētikas un goda jūtu, bet arī Eiropas un «pasaules» galu. Krietno vidū valdīja klusināti drūms, nekrietno vidū – dzēlīgs pesimisms, un vispirms vajadzēja nojaukt to, kas bija novecojis, radīt jaunu morāli, pārkārtot pasauli politisku un militāru sadursmju ceļā, lai arī kultūra spētu reāli novērtēt sevi un no jauna iekļautos dzīvē.
Pati kultūra šajos pārejas gadu desmitos tomēr nebija gulējusi letarģiskā miegā, gluži otrādi, tieši panīkuma un šķietama pašnolieguma stāvoklī, ko tai piedēvēja mākslinieki, profesori un feļetonisti, kultūra atsevišķu indivīdu sirdsapziņa kļuva īpaši modra un paškritiska. Pat feļetonisma ziedu laikos itin visur eksistēja nelielas, izolētas grupas, kas bija cieši apņēmušās palikt uzticamas garam un darīt visu iespējamo, lai neskartu saglabātu patiesas tradīcijas, disciplīnas, metodikas un intelektuālas godprātības drusciņu.

 

No Salu tilta līdz Deglava ielai

Es savā rīdzinieka ikdienā esmu gan kājāmgājējs, gan auto vadītājs, gan velosipēdists. Joprojām mēdzu pa laikam brīnīties, cik ļoti transporta infrastruktūra var būt neērta gan gājējiem, gan velosipēdistiem. Ir arī par ko piesieties autovadītājiem, bet krietni mazāk.

Parādīšu, kā ir nokļūt no Salu tilta līdz Valmieras / Deglava ielas krustojumam.

Attēls no balticmaps.eu

Sadalīšu šo maršrutu pa posmiem un apskatīšu trīs variantus – braucot ar automobili, ar kājām, stumjot bērnu ratiņus un braucot ar divriteni.

Līdz Gogoļa ielai.

Ar automobili te ir ļoti, ļoti vienkārši. Uz Salu tilta ieņemam vidējo vai kreiso joslu un braucam taisni līdz luksoforam.

Ar velosipēdu pa Salu tilta brauktuvi brauc tikai retais. Jo tur ir intensīva satiksme, atļautais ātrums automobiļiem 70 km/h (tātad faktiski liela daļa brauc ar vismaz 79 km/h). Drošāk ir braukt kopā ar gājējiem.

Salu tilta specifiska ir tajā, ka gājēji un velosipēdisti tiek novirzīti Salu tilta apakšā, zem brauktuves. Nezinātājam tas diez vai uzreiz ienāks prātā, turklāt nevienā no tilta pusēm nav vienkārši saprotams, kā tur tikt. Nav nekādu norāžu.

Kājāmgājējam, protams, ļoti viegli saprast, kur jādodas, lai šķērsotu Salu tiltu.

Dodoties prom no tilta, ir daudz vienkāršāk, jo citur jau lāgā nav kur doties. Ja mums ir divritenis un esam gana optimistiski noskaņoti, varam maukt pa aptuveni metru šauro tunelīti un cerēt, ka neviens pretī nenāks.

Ieteicams aizturēt elpu, jo, tā kā tualešu tuvumā nav, čurātāji mēdz atviegloties tunelī. Urīna aromāts tur ir nezūdoša vērtība.

Varētu kāpt atpakaļ divritenī, bet vai maz ir vērts to darīt? Jo tagad jāšķērso Mazā Krasta iela. Tur ir tramvaja sliedes un apmalītes ir vismaz desmit centimetrus augstas. Pie sliedēm ceļa klājums ir no lieliem, apaļiem akmeņiem un sliedes atrodas gana augstu. Šķiet, ka gājēju satiksme šeit vispār nav paredzēta (bet kam tad tas tunelītis domāts?). Ja bērnu ratiņiem ir nelieli ritentiņi, tad lielie akmeņi sagādā diezgan lielas problēmas. Ar velosipēdu te arī nav vienkārši.

Bet tā ir tikai puse bēdas. No kreisās puses braucošos automobiļus var pamanīt tikai pēdējā brīdī. Ir jācer, ka neviens autovadītājs nesadomās gonkot no kreisās puses, un jāiet pāri. Ar velosipēdu to var izdarīt mazliet ātrāk, jo cilāt bērnu ratiņus pāri 10+ cm augstajām apmalēm prasa vairāk laika. Ja parādīsies automobilis no kreisās puses, īsti nebūs kur likties.

Tā, kas tad tas? Kur palika trotuārs? Tur, kur tam vajadzētu būt, ir iemīta taka. Tās gals nav saskatāms un nevar saprast, vai pa to var tikt līdz Gogoļa ielai.

Ja gājējs / velosipēdists šeit saminstinās un dodas pa labi, tad viņam sanāk līkumiņš gandrīz 200 metru garumā. Ja samulsušais gājējs / velosipēdists dodas pa kreisi, tad viņš ir spiests secināt, ka trotuārs šeit ir tik ļoti šaurs, ka īsti nav vietas ne divritenim, ne bērnu ratiņiem, ne pretimnācējam.

Pieņemsim, ka devāmies pa taku uz priekšu un laimīgi nonācām pie Maskavas ielas.

Priecājamies, ka nelīst un taka nav dubļaina, vai ka nav sals un taka nav pārvērtusies par slidotavu. Tālāk sevišķu problēmu nav.

Pretējā ielas pusē var pavērot, kā riteņbraucējs cenšas pa šauru trotuāra strēmelīti pabraukt garām sabiedriskā transporta pieturai. Tur parasti ir daudz cilvēku, bet velosipēdistam citur īsti nav kur likties.

Līdz Satekles ielai.

Ar automobili pārbaucam pāri krustojumam. Var sanākt neliela berzēšanās, jo Lāčplēša ielā nav iezīmētas divas joslas braukšanai vienā virzienā. Parasti tās sadala paši vadītāji. Jāpievērš uzmanība divām gājēju pārejām, kuras intensīvas satiksmes gadījumā ir slikti pārskatāmas. Starp citu, te ļoti prasītos vēl arī trešā pāreja, blakus dzelzceļa pārvadam. Jo nereti gājēji tieši tur cenšas šķērsot visas četras Lāčplēša ielas joslas.

Te pat brīvdienā gājējam šķērsot brauktuvi nemaz nav tik vienkārši. Tomēr tādi varoņi atrodas regulāri.
Šī taka ved no Daugavpils un Katoļu ielām uz Abrenes ielas autobusu galapunktu. Gājēju satiksme nav ļoti intensīva, bet gana regulāra gan.

Ar auto ieņemam labo joslu, sagaidām papildsekcijas zaļo signālu, nogriežamies pa labi.

 

Ar velosipēdu / bērnu ratiņiem šķērsojam Gogoļa ielu un Firsa Sadovņikova ielu. Varam novērtēt pilsētplānotāju izdomu, nelielā laukumiņā izkārtojot elektrības sadales kasti, ceļu stabiņu, trotuāru un zaļo zonu.

Tā kā gājējam ir iespējams saīsināt ejamo metru skaitu uz zaļās zona rēķina, šeit pilnīgi likumsakarīgi ir iemītas takas. Trotuārs kreisajā tālajā kaktā ir bezjēdzīgs. Starp citu, šis šķērojums labiekārtots pēdējo gadu laikā. Agrāk tur nebija ne sētas gājējiem, ne gājēju pārejas. Likumsakarīgā kārtā nebija arī iemītu taku.

Tālāk velosipēdistam / gājējam doties pa trotuāru ir visai ērti.

Gājējs var mierīgi aplūkot veikalus ēku pirmajos stāvos, pareizāk sakot, to neesamību.

Jo satiksme intensīva, bet noparkot mašīnu īsti nav kur. Tāda kā mirusī zona.

Jāuzmanās, šķērsojot Kalupes ielu, jo gājēju pārejas tur nav, toties mēdz būt intensīva satiksme, īpaši darbdienās.

Līdz Ģertrūdes ielai.

Ar automobili – gāzi grīdā un uz priekšu. Nav ne luksoforu, ne gājēju pāreju.

Ar kājām visloģiskāk šķiet soļot līdz Satekles ielai, nogriezties pa labi un turpināt ceļu taisni līdz Ģertrūdes ielai. Tā mēs nonākam līdz benzīntankam.

Un kas tad tas? Kur palika trotuārs? Ko iesākt?

Gājēju pārejas tuvumā nav. Šķērsot Valmieras ielu šajā vietā nav viegli pat brīvdienās. Var doties 100 metrus atpakaļ, lai pie luksofora šķērsotu Lāčplēša ielu, tad Satekles ielu, tad atkal Lāčplēša ielu, lai nonāktu pretējā ielas pusē.

Kopā šī manevra veikšanai būtu jānoiet 330 metri un ne mazums laika tiktu notērēts stāvot pie luksoforiem. Kurš to gribētu darīt?

Ērtāk šķiet doties uz priekšu pa taciņu. Ja jau tā tur ir iemīta, tad cilvēki pa to staigā un var arī tikt uz priekšu, vai ne?

Pēc aptuveni 200 metriem esam spiesti secināt, ka taciņa sāk vest pa dzelzceļa uzbēruma apakšu tieši blakus brauktuvei ar intensīvu satiksmi, turklāt iešanas virziens ir ar muguru pret automobiļiem. Nav vairs kur likties.

Arī, ja esam laicīgi pārgājuši Satekles ielas otrā pusē, pārāk garlaicīgi nebūs. Pie Kurbada ielas var novertēt domas lidojumu cilvēkam, kurš izlēmis trotuāra apmali pazemināt tieši pret brauktuvi.

Tas ir, ja mums šo pazeminājumu tiešām vajag izmantot, vispirms jādodas uz brauktuvi. To vēl var izdarīt, ja dodas virzienā prom no centra. Bet, ja dodas virzienā uz centru, tad jāskatās, kas notiek aiz muguras, vai netiks uziets vai uzbraukts automašīnai. Uz braucoša velosipēda paskatīties atpakaļ nav tik vienkārši un viens otrs to nemaz nedara. Ar bērnu vai invalīdu ratiņiem šo manevru veikt gribēsies vēl mazāk. Bet parastajam gājējam šo pazeminājumu vispār īpaši nevajag.

Krustojums ar Kurbada ielu ir it kā vienkāršs, bet gājējam grūti pārskatāms un bīstams, īpaši darbdienās.

Sarkanais Volvo grasās nogriezties pa kreisi.

Valmieras ielā ir intensīva satiksme un parasti tur ir daudz gribētāju nogriezties pa kreisi uz Kurbada ielu. Viņu uzmanība tiek pievērsta pretim braucošajiem transportlīdzekļiem, gaidot brīdi, kad varēs sākt nogriešanās manevru. Gājēju viņi, visticamāk, pamanīs tikai pēc tam, kad manevrs būs jau uzsākts. Var tikai minēt, vai vadītājs paspēs laicīgi nobremzēt un kurā vietā tas būs. Vieglāk šo krustojumu šķērsot, dodoties virzienā uz centru, jo tad tas ir pārredzamāks.

Ar divriteni nākošais šķērslis ir autobusa pietura. Ja pieturā negaida cilvēki, var izvēlēties braukt tai cauri. Pretējā gadījumā pieturu ērtāk būt apbraukt pa uzkalniņu un zālīti.

Ievērojam iebraukāto taku apkārt autobusa pieturai.

Pirms pašas Ģertrūdes ielas ir gājēju tunelis, kurš savieno Ģertrūdes un Daugavpils ielas. Tas aizņem krietnu daļa trotuāra un izveido vēl vienu vietu, kur riteņbraucējam paberzēties gar kājāmgājējiem.

Līdz Matīsa ielai.

Ar automobili. Uzreiz aiz Ģertrūdes ielas seko gājēju pāreja. Tā kā satiksme šeit nemaz nav tik lēna un Valmieras iela ved pa kreisi, no automobiļa tā ir slikti pārskatāma, pat ja atceras, kur tā ir. Ja šoferis te brauc pirmo reizi, var gadīties, ka gājēja dēļ strauji jābremzē. Tiesa, tādas situācijas nebūs bieži, jo gājēju satiksme uz šīs pārejas nav intensīva. Otrā braukšanas virzienā gājēju pāreja ir pārskatāma pietiekoši labi.

Aiz Ģertrūdes ielas iespējams braukt pa divām joslām vienā virzienā. Labā josla allaž ir pilnāka par kreiso. Gan nekaunīgie, gan nezinošie braucēji mēdz izvēlēties kreiso un pirms Bruņinieku ielas attapties joslā, kura ved tikai pa kreisi. Tā kā nezinošos no nekaunīgajiem atšķirt pagrūti, labās joslas šoferīši diez ko entuziastiski “kreisos” pie sevis nelaiž.

Pēc Bruņinieku ielas joprojām var braukt pa divām joslām. Loģiski būtu turpināt braukt pa labo, jo kreisā josla taču būs domāta, lai Matīsa ielā nogrieztos pa kreisi? Nē, šeit zinošie šoferīši uzreiz pārkārtojas kreisajā joslā, jo pa labi varēs nogriezties tikai pa labi. Nezinošie attopas tikai īsi pirms krustojuma ar Matīsa ielu, pamanot ceļa zīmi vai uzkrāsotās bultas uz asfalta.

Ar kājām / velosipēdu.

Tikpat kā neesmu redzējis, ka velosipēdisti mēģinātu braukt pa Valmieras ielas brauktuvi virzienā no centra. Automobiļiem tur nav daudz vietas, attiecīgi velosipēdistiem arī nē. Drošāk un ērtāk šķiet izvēlēties trotuāru.

Ģertrūdes ielas šķērsošana prasa īpašu uzmanību.

Paralēli brauktuvei to izdarīt nevar, jo traucē pa vidu novietotā saliņa ar ceļa zīmi. Jāuzmanās no automobiļiem, kuri griežas no Valmieras ielas uz Ģertrūdes ielu. Tā kā luksofora nav, tie parasti nebrauks īpaši lēni. Ja pamanīs un paspēs piebremzēt – labi, ja nē – slikti.

Aiz Ģertrūdes ielas trotuārs pārtop tādā kā autostāvvietā, kur gājēji spiesti doties pa tādu kā pagalmu, kurš izskatās paredzēts automobiļiem. Par laimi, automobiļi tur brauc salīdzinoši reti.

Nez, kādēļ gan varētu būt iestaigāta taka pa labi?

Pie krustojuma ar Stabu ielu var novērtēt “drošo” gājēju luksoforu. Tas ir, sarkanā gaisma gājējiem iedegas ļoti agri. Tikmēr pa Valmieras ielu automobiļi vēl brauc un brauc. Tā kā Stabu iela ir vienvirziena, tad no Valmieras ielas neviens virsū uzbraukt nemaz nevar. Šī iemesla dēļ gājējs vai velosipēdists tiek burtiski provocēts šķērsot krustojumu pie sarkanās gaismas.

Mazliet tālāk jāšķērso Bruņinieku iela. Luksofors atrodas nevis pie pašas krustojuma malas, bet mazliet nostāk. Sekas ir pilnīgi likumsakarīgas un var uzskatāmi vērot attēlā. Tikai retais gājējs izvēlēsies nesaīsināt savu ceļu un soļot pa trotuāru. Arī velosipēdistam nav ērti braukt līkumu, tajā bremzēt un pēc tam veikt asu pagriezienu pa labi, lai šķērsotu Bruņinieku ielu.

Kad gājējs / velosipēdists laimīgi ticis pāri Bruņinieku ielai, viņu sagaida visai oriģināla šķēršļu josla. Gājējam tas ir sīkums, arī ar bērnu ratiņiem nekas briesmīgs tur nav.

Līdz Augusta Deglava ielai.

Ar automobili turamies labajā joslā, izbraucam cauri ieslīpajam krustojumam ar Lienes un Narvas ielām. Nonākam pie Deglava ielas. Jāņem vērā, ka aizbraukt drīkstēs tikai pa labi. Turklāt deg papildsekcija, kas nozīmē, ka jādod ceļš citiem satiksmes dalībniekiem. Reāli tas var būt trolejbuss no kreisās puses. Praksē vadītāji ne vienmēr atceras, ka papildsekcija nenozīmē priekšroku un tādēļ var rasties konfliktsituācijas vai pat avārijas. No Deglava ielas Pļavnieku puses šis krustojums ir vēl sarežģītāks. Ideāls risinājums šķiet luksoforu aizvietošana ar riņķi, turklāt krustojums ir tik liels, ka tas būtu reāli īstenojams. Turklāt tad varētu nogriezties ne tikai pa labi vien.

Ar kājām / velosipēdu.

Vispirms šķērsojam Matīsa ielu. Ar ratiem te atkal būtu jāpaiet nedaudz sāņus un jācer, ka auto vadītāji nebūs apstājušies tieši pretī šaurajai strēmelītei ar pazemināto apmalīti. Ja braucam ar velosipēdu, pēc uzbraukšanas uz trotuāra jāveic ass labais un tūlīt pēc tam ass, akls kreisais pagrieziens. Ja tur ir viens vai vairāki gājēji, konfliktituācija gandrīz garantēta.

Bez tam, ja ejam ar bērnu ratiem un gribam izmantot pazemināto apmali, mums papildus “prieku” sagādās apaļais bruģis kreisajā pusē. Ja ratiem mazāki ritentiņi, tie var ieķerties. Steigas gadījumā tā var apgāzt ratus.

Mazliet tālāk trotuārs kļūst tāds pašaurs, bet var iztikt. Ar Zaķu ielas šķērsošanu grūtībām nevajadzētu rasties.

Pretējā ielas pusē atrodas autobusa pietura. Bieži vien cilvēki izkāpj no autobusa un uzreiz mēģina šķērsot trīs brauktuves joslas. Satiksme samērā intensīva, līdz krustojumiem tālu. Mēdz būt gājēji, kuri uzskata, ka automobiļiem jāapstājas, lai viņi šajā vietā varētu šķērsot ielu, līdzīgi kā apstājas automobiļi aiz tramvaja pieturas. Vispār tā ir diezgan iedarbīga taktika.

Krustojums ar Lienes ielu. Pazeminātā apmalīte ir šaura un nav vienā līmenī ar brauktuvi, tāpēc ar ratiem jābūt uzmanīgiem. Kā redzams attēlā, gājējam krustojums ir slikti pārskatāms. Automobiļi bieži veic kreiso pagriezienu no Valmieras ielas uz Lienes ielu, šķērsojot gājēja ceļu, tāpēc jāpievērš uzmanība arī aizmugurei. Arī uz velosipēda to paveikt nemaz nav tik viegli.

Tas pats krustojums no otras puses. Ja gājējs darbdienā iecerējis šajā vietā šķērsot Valmieras ielu, būs ko pagaidīt. Lai arī ne pēc Ceļu satiksmes noteikumiem, tomēr drošāk un ātrāk ielu būs šķērsot, paejot no krustojuma uz kvartāla vidu – vienalga uz kuru pusi.

Nākošais krustojums ir ar Rūjienas ielu. Ja dodamies taisni pa Valmieras ielu uz priekšu, tad šajā ielas pusē mūs tas neietekmē. Bet, ja mums Rūjienas iela ir vajadzīga, tad darbdienā būs ko pasvīst. Zemāk attēlā redzamā koka ēka atrodas kvartālā, uz kuru tikt ir diezgan sarežģīti. Valmieras ielas šķērsošana ir grūta intensīvās satiksmes dēļ. Iepriekšējais krustojums ar Lienes un Narvas ielām gājējam ir vienkārši briesmīgs. Bet kas būs, ja mēģināsim šķērsot ielu mazliet tālāk?

Te mēs esam spiesti secināt, ka gājēju kustība pāri Valmieras ielai abās pusēs ir ierobežota ar metāla sētu. Atliek vai nu šķērsot Valmieras ielu mazliet atpakaļ, vai arī doties uz priekšu, šķērsot Deglava, Tallinas, Valmieras ielu, vēlreiz Deglava ielu (katra šķērsošanas reize nozīmē jaunu luksoforu) un paiet gabaliņu atpakaļ. Apbrīnojami, kā lietoto drēbju veikaliņš kvartālā ar tik draņķīgu gājēju satiksmi vēl spēj vilkt dzīvību.

 

Godīgi atzīšu, kad biju iecerējis šo rakstu, man neienāca prātā, ka būs jāapraksta tik daudz dažādu lielu un mazu nejēdzību. Ātri tas negāja, pēc koku lapām var redzēt, ka attēli uzņemti pirms vairākiem mēnešiem.

Katrā ziņā auto Rīgā ir karalis. Ar automobili pārvietoties ir daudz ērtāk, ātrāk un drošāk. Rīdzinieks var droši rēķināties, ka satiksmes infrastruktūra būs pakārtota tieši auto vadītājiem.

Velosipēdisti un kājāmgājēji tikmēr var pasapņot par savu privāto automobili. Sabiedriskais transports pieejams tikai ar līkumotu pārsēšanos, kas nav lēti un aizņem kaitinoši daudz laika.

Kāpēc Tramps ir trīsreiz sliktāks par Putinu?

Man jau labi sen ir aizdomas, ka LSM par Trampu raksta vai nu sliktu, vai neko. Un mani tas kaitina. Jo Donalds Tramps ir mūsu nozīmīgākā militārā sabiedrotā – Amerikas Savienoto Valstu – prezidents. Turklāt demokrātiskā veidā tautas ievēlēts. Patīk viņš kādam vai nē, bet tāda ir bijusi amerikāņu izvēle un mums tā ir jāciena. Latvijai ir eksistenciāli nepieciešamas labas attiecības ar ASV. Vai to var panākt, regulāri izlejot virtuālas samazgas pār viņu galveno amatpersonu? Neticu.

Atvēru LSM un atlasīju pēdējos 30 rakstus ar iezīmi “Donalds Tramps“. Novērtēju arī, kādu iespaidu par Trampu šī ziņa atstāj. Protams, šis vērtējums ir nedaudz subjektīvs, bet, ja ziņā pieminēti kāds no Trampa skandāliem vai viņa zemā popularitāte, tad ziņu kopumā grūti uztvert pat kā neitrālu. Savukārt, ja Tramps atbild Ziemeļkorejiešiem, ka “viņi dabūs pretī”, tad tas nav viennozīmīgi pozitīvi vai negatīvi.

Apkopojot datus, sanāk, ka par Trampu ir 19 negatīvu iespaidu atstājošas ziņas, 2 labas un 9 neviennozīmīgi vērtējamas.

 

Salīdzinājumam atlasīju pēdējās 30 ziņas arī par Vladimiru Putinu. Jāatzīst, ka ar viņu mazliet sarežģītāk. Ziņās par Putinu mēdz piesaukt Krievijas mēģinājumus ietekmēt ASV vēlēšanas, Asada un ķīmisko ieroču lietošanas atbalstu, par ko vainotie apgalvo, ka trūkst pierādījumu. Tādas ziņas balansē uz “grūti pateikt” un “sliktas”. Bet, lai cik daudz arī šo “grūti pateikt” nebūtu, viens gan ir skaidrs. Vladimiru Putinu LSM pilnīgi noteikti nemīl. Par Putinu ir 18 negatīvu iespaidu atstājošas ziņas, 1 laba, 11 neviennozīmīgi vērtējamas. Rezultāts praktiski tāds pats kā Donaldam Trampam.

Lai arī abi galvenie varoņi ir vienādi slikti, tomēr man nav radies iepaids, ka LSM vērstos pret Vladimiru Putinu tikpat aktīvi kā pret Donaldu Trampu.

Sāku pievērst uzmanību publicēto ziņu datumiem. Ja par Trampu 30 ziņas tikušas publicētas 37 dienu laikā, tad par Vladimiru Putinu 111 dienu laikā. Tas nozīmē, ka par Putinu LSM vidēji publicē vienu sliktu ziņu 6 dienās, bet par Trampu – divās. Tāpēc arī Tramps ir trīsreiz sliktāks par Putinu.

 

Jautājums pārdomām – vai LSM strādā noderīgie idioti?

 

Atlasītās ziņas.

http://www.lsm.lv/temas/donalds-tramps/

17.08.2017 Aptauja: Vairākās NATO dalībvalstīs Putins populārāks par Trampu  slikts
16.08.2017 FOTO: Ņujorkā notiek plaši protesti pret Trampa politiku  slikts
15.08.2017 Kārlis Dagilis: Notikumi Šarlotsvilā atsedz Amerikā gruzdošo saspīlējumu  slikts
14.08.2017 Trampu kritizē par reakciju uz vardarbību Šarlotsvilā  slikts
14.08.2017 Trampa padomnieks uzbrukumu protestētājiem nosauc par teroraktu  labs
14.08.2017 Tramps grasās apsvērt jaunas tirdzniecības barjeras pret Ķīnu  grūti pateikt
11.08.2017 Tramps brīdina Ziemeļkoreju: Viss ir gatavs kaujai  grūti pateikt
09.08.2017 ASV medijos izskan aizdomas par viceprezidenta gatavošanos vēlēšanām  slikts
04.08.2017 ASV aktivizē izmeklēšanu par Trampa komandas sakariem ar Krieviju  slikts
03.08.2017 Tramps spiedis Penju-Njeto pārstāt apgalvot, ka Meksika nemaksās par žogu uz robežas  slikts
03.08.2017 Tramps jauno ASV sankciju likumprojektu nodēvē par «ļoti kļūdainu»  grūti pateikt
03.08.2017 Tramps piedāvā desmit gadu laikā uz pusi samazināt imigrantu skaitu uz ASV  grūti pateikt
02.08.2017 Tramps Balto namu nodēvē par izgāztuvi  slikts
31.07.2017 Atlaiž Baltā nama sabiedrisko attiecību direktoru Skaramuči  slikts
31.07.2017 Japāna aicina Ķīnu aktīvāk vērsties pret Ziemeļkoreju  grūti pateikt
26.07.2017 ASV prezidentam liegs vienpusēji atcelt pret Krieviju noteiktās sankcijas  slikts
25.07.2017 Trampa znots noliedz saistību ar Krieviju  slikts
24.07.2017 Trampa un Krievijas biznesa sakaru izmeklēšanā minēta Latvija  grūti pateikt
24.07.2017 Eiropas Savienība nemierā ar ASV jaunākajām sankcijām pret Krieviju  slikts
23.07.2017 ASV grasās ierobežot Trampa iespējas potenciāli atcelt sankcijas pret Krieviju  slikts
23.07.2017 «Daīš» – vai Indijas un ASV sadarbības veicinātājs?  labs
22.07.2017 Mediji: Līdz ar pārmaiņām administrācijā Tramps vēlas nostiprināties «Krievijas skandāla» laikā  slikts
20.07.2017 ASV senatori izvaicās Trampam pietuvinātos cilvēkus par kontaktiem ar Krieviju  slikts
19.07.2017 Trampam Hamburgā bijušas divas tikšanās ar Putinu  slikts
17.07.2017 Samazinās ASV prezidenta Trampa popularitāte  slikts
14.07.2017 FOTO: Bastīlijas ieņemšanas gadadienu šogad Francijā svin kopā ar Trampu  grūti pateikt
13.07.2017 Tramps vizītē Francijā ar Makronu pārrunās pasaules konfliktu risinājumus  grūti pateikt
13.07.2017 Tramps atkārtoti pauž vēlmi sadarboties ar Krieviju  grūti pateikt
12.07.2017 G20 samits bez iemesla šampanieša dzeršanai un uguņošanai  slikts
12.07.2017 Skandāls par Trampa dēla tikšanos ar krievu juristi vēršas plašumā  slikts

 

http://www.lsm.lv/temas/vladimirs-putins/

17.08.2017 Aptauja: Vairākās NATO dalībvalstīs Putins populārāks par Trampu  slikts
31.07.2017 Putins paziņo par 755 ASV diplomātu izraidīšanu  slikts
27.07.2017 Putina vizīte Somijā – uzmanības centrā starptautiskie konflikti un mācības Baltijas jūrā  grūti pateikt
27.07.2017 Putins apmeklēs Somiju  grūti pateikt
19.07.2017 Trampam Hamburgā bijušas divas tikšanās ar Putinu  slikts
13.07.2017 Tramps atkārtoti pauž vēlmi sadarboties ar Krieviju  grūti pateikt
12.07.2017 Eksperts: Paliek iespaids, ka Krievijai ir kompromats par Trampu  slikts
09.07.2017 Tramps: Ir laiks veidot konstruktīvu sadarbību ar Krieviju  slikts
08.07.2017 Tramps un Putins vienojušies koncentrēties uz nākotnes sadarbību, nevis kavēties pagātnē  grūti pateikt
07.07.2017 Tramps un Putins vienojas par mēģinājumu panākt jaunu pamieru Sīrijā  grūti pateikt
06.07.2017 Neparedz ASV un Krievijas attiecību maiņu pēc Putina un Trampa tikšanās  slikts
02.07.2017 Putins iesaistās Kataras strīda risināšanā  labs
30.06.2017 Putins pagarina atbildes sankcijas pret Rietumiem  slikts
29.06.2017 Baltais nams apstiprina Trampa un Putina gaidāmo tikšanos G20 samitā  slikts
28.06.2017 Krievija pieļauj Putina un Trampa tikšanos G20 samitā  slikts
25.06.2017 Ukraina protestē pret Putina vizīti Krimā  slikts
15.06.2017 Putins apsūdz BBC Navļnija atbalstīšanā  grūti pateikt
15.06.2017 Putins ikgadējā «tiešajā līnijā» atbildēs uz jautājumiem  grūti pateikt
05.06.2017 Putins: ASV hakeri uzvēluši vainu Krievijai  slikts
01.06.2017 Putins: Citu valstu pūliņi iegrožot Krieviju ir bijuši neveiksmīgi  slikts
31.05.2017 Rokasspiedienu politika jeb jaunie laiki globālajā politikā  grūti pateikt
31.05.2017 Makeins: Putins rada lielākus draudus drošībai nekā «Daīš»  slikts
29.05.2017 Makrons Versaļā uzņem Putinu  slikts
09.05.2017 Maskavā bez aviācijas dalības notikusi Uzvaras parāde  grūti pateikt
03.05.2017 Baltais nams: Trampam un Putinam bija labas sarunas par kara izbeigšanu Sīrijā  grūti pateikt
02.05.2017 Tramps un Putins apsprieduši situāciju Sīrijā  grūti pateikt
02.05.2017 Pēc Merkeles un Putina sarunas Vācijas un Krievijas attiecības nekļūst siltākas  slikts
02.05.2017 Piesardzīgas prognozes par Merkeles un Putina tikšanos  slikts
29.04.2017 Krievijas opozīcijas akcijā pret Putinu Sanktpēterburgā vairāki desmiti aizturēto  slikts
29.04.2017 Maskavā pieeja Putina pieņemšanas telpām bloķēta ar celtniecības tehniku  slikts

Kājāmgājēju loģika

Kājāmgājēju loģikā nav nekā noslēpumaina vai sarežģīta. Viņi gandrīz vienmēr izvēlēsies īsāko un vienkāršāko maršrutu no visiem iespējamajiem.

Kā tas notiek praksē?

Lūk, Mūkusalas iela zem Akmens tita. Nekāda patīkamā vieta gājējiem te nav, jo satiksme ir samērā intensīva. Droši vien, rūpējoties par gājēju drošību, Rīgas dome uzstādījusi metāla žogu. Tā sakot, lai nelien kur nevajag!

Garā un nogurdinošā alternatīva ir kāpt augšā un šķērsot brauktuvi pa augšu. Vai gājēji tiešām tā rīkojas? Visizteiksmīgāk to pasaka kājāmgājēju iemītās takas tieši gar Rīgas domes vēlīgi uzstādīto žogu.

“Paldies” Rīgas domei par investīcijām kājāmgājēju dzīves atvieglošanai!

Par masu mediju un reklāmas mērķauditoriju

Atvēru vienu no populārākajiem interneta portāliem Latvijā un kādu brīdi mēģināju iztēloties šī portāla mērķauditoriju.

  • Šis cilvēks nav dzirdējis, ka dzērumā nevajag sēsties pie stūres.
  • Viņš nezina, ka pasaules spilgtākās rokgrupas ir The Kills, Foo Fighters un Biffy Clyro.
  • Viņam ir aizdomas, ka ugunsgrēks Jūrmalā un tās mēra pārvēlēšana nav tikai nejauša sakritība.
  • Viņš tic nepatiesiem mītiem par “Islāma valsti”.
  • Viņš nezina, kāpēc bankas pieprasa klientu datus.
  • Viņam nav ne jausmas, ka Zolitūdes traģēdijas viens no iemesliem bijis kopnes mezglu nepietiekama stiprība.
  • Viņš uzskatījis, ka Krievija Baltijas jūrā līdz šim rīkojusies neprofesionāli.
  • Viņš plānojis Līgo naktī būt pārgalvīgs.
  • Viņš nemaz nezina, ka viņu gaida jaunie galamērķi slēpošanas tūrēs.
  • Viņš līdz šim nemaz nav pieļāvis, ka maksātnespējas administratori varētu būt pastrādājuši arī citus noziegumus.
  • Viņam būtu jāzina, ko kāda māmiņa atbildējusi meitai, kura viņu nosaukusi par resnu.
  • Viņš ir pārsteigts, uzzinot, ka Makregors varot kļūt par spožāko zvaigzni sportā.
  • Viņam gribas aplūkot, kā likumsargi aizturējuši tūristu, kurš apkārtējiem atrādījis savu mantību.
  • Viņam nav ne jausmas, kur likt atkritumus.
  • Viņu interesē, vai Skrastiņu darbs novedis pie profesionālas kaites.
  • Viņam nepieciešami īpaši katoļu organizēti pirmslaulības apmācību kursi pirms Jāņu nakts.
  • Viņš nemaz nav nojautis, ka biļetes uz Makgregora – Meivezera cīņu maksā milzu summas.
  • Viņam nav ienācis prātā Jāņos noslēpt atslēgas sev nepieejamā vietā.
  • Viņam jāzina, ka Līgas ceļu satiksmē ir apzinīgākas, bet Jāņu tajā ir vairāk.
  • Viņš nespēj izlemt – mīlēties, kniebties vai nodarboties ar seksu.
  • Viņam nav bijis ne jausmas, ka sekss uzlabo darba efektivitāti.
  • Viņš (šoreiz laikam gan viņa) sevi uzskata par dīvainu, jo nepatīk sekss.
  • Viņam šķita, ka Kailija Dženere kaunas no savas rētas.
  • Viņu interesē, kādas 10 lietas jāizdara, lai iegūtu brīvību.
  • Viņam jāpalūko, kā izskatās Demija Mūra, kura palikusi bez zobiem.
  • Viņš nav zinājis, ka Kerijas Fišeres organismā konstatētas narkotikas.
  • Viņam ir jaunums uzzināt, ka viņš ir savas dzīves mākslinieks.

Apnika. Netiku pirmajai lapai pat līdz pusei. Ilustrācijai iespaids tāpat gana spilgts.

Vai jums šķiet, ka to visu raksta normāliem cilvēkiem? Vai varbūt šī portāla mērķauditorija ir ar debilitāti sasirgušie?

Man nav ilūziju, ka citos portālos vērojamā aina būtu radikāli atšķirīga. Varbūt LSM infantilo ziņu īpatsvars ir mazāks nekā citur.

Bet interneta masu mediji ir tikai viens no piemēriem. Pat ja es braucu ar trolejbusu, tad varu lasīt, ka stāvot vajag turēties vai ka transports var kavēties satiksmes dēļ.

Attēls no rigassatiksme.lv

Visur, kur pamanījusies iespiesties reklāma vai publisko attiecību veidotāju gara darbi, bez pūlēm var atrast līdzpilsoņu centienus izglītot apkārtējos. Kopīgais mēdz būt attieksme pret izglītojamo, iespējams, arī mērķauditorija. Reizēm nav iespējams saprast, kura no grupām ir apdauzītāka – izglītotāji vai izglītojamie.

Mani kaitina sabiedrības uzskatīšana par idiotiņiem. Tas liek justies diezgan nekomfortabli. It kā tu dzīvotu muļķu zemē, kurā ir ļoti maz izredzēto, kuri patiešām saprot lietas tādas, kādas tās ir īstenībā. Bet es neticu šādai ilūzijai. Ja es censtos atcerēties visus sev zināmos muļķus un normālos cilvēkus, tad otro sanāktu daudz reižu vairāk.

Esmu drošs, ka vidēji gudru cilvēku Latvijā ir diezgan daudz. Tomēr, ja paseko, ko publisko attiecību darboņi un citi sabiedrības izglītotāji cenšas iemācīt man un maniem līdzpilsoņiem, šķiet, ka viņi dzīvo kādā paralēlā pasaulē. Viņi ir pārliecināti, ka izglītojamie ir nedomājoša, viegli manipulējama masa. Bet, pirmkārt, viņi kļūdās. Otrkārt, tas liecina par fantastisku iedomību.

Es redzu, ka publisko attiecību veidošana un muļķīgu reklāmiņu izveide ir iztikas avots diezgan daudziem cilvēkiem. Bet kā lai es uz viņiem skatos ar cieņu? Kā lai viņus nenotur par liekēžiem un dienaszagļiem, kurus vajadzētu pielikt pie kārtīga fiziska darba?

Vai tam visam maz ir iespējams punkts? Reklāmai droši vien punktu pielikt nav iespējams. Bet debilai reklāmai varbūt var, nosaucot lietas īstajos vārdos. Tas ir – jūs pret saviem patērētājiem attiecieties kā pret idiotiem! Jūsu mērķauditorija ir debili cilvēki!

Mēs dzīvotu daudz labākā pasaulē, ja citi, īpaši masu mediji, atteiktos no pašizdomātās sabiedrības izglītošanas misijas. Ja pret bērnu mēdz izturēties kā pret viegli debilu cilvēku, veltīgi gaidīt, ka no viņa izaugs apdāvināts gudrinieks. Līdzīgi ir ar pieaugušajiem. Ja tu pret viņiem attieksies kā pusdebiliem, tad ar tādiem arī nāksies darboties tālāk. Bet, ja tu arī pret ne to gudrāko cilvēku attieksies ar cieņu, agrāk vai vēlāk viņš tevi pozitīvi pārsteigs.

Attieksme pret parkošanos Kauņā un Rīgā

Tā ir Kauņa, pats pilsētas centrs. Ielai, kas ved paralēli Nemunas upei, abās pusēs ir autostāvvietas, bildītē visas nemaz neietilpst. Grūti pat noticēt, bet tās visas ir bezmaksas.

Bet šī ir Rīga, Āgenskalns, Atpūtas iela. Līdz pilsētas robežai taisnā līnijā tikai pusotrs kilometrs. Tā kā cilvēkiem, kuri brauc uz Stradiņu slimnīcu, nav kur likt automašīnas, viņi tās mēdz novietot šeit. Rīgas dome šeit ir uzlikusi ceļa zīmi “Apstāties, stavēt aizliegts”. Šeit regulāri atrodas Rīgas Pašvaldības policijas ekipāža un vēro tukšu smilšu laukumu gadījumam, ja kāds slimnīcas apmeklētājs sadomā tur apstādināt savu automobili. Šo absurdu nav spējusi apstādināt ne ziņa valsts masu medijā, ne sižets Zebrā. Mēs visi rīdzinieki apmaksājam šīs policijas ekipāžas darbu no savas nodokļu naudas.

Kam ir jānotiek, lai attieksme pret cilvēkiem Rīgā būtu kaut mazliet līdzīga kā kaimiņos Kauņā?