Zaļo vārnu būru apsekošana

Tā kā daļa lasītāju zaļo vārnu varētu pazīt slikti, vispirms dažos vārdos par viņu.

Zaļā vārna
Zaļā vārna

Zaļā vārna ir skaists, zils putns, nedaudz mazāks par pelēko vārnu. Tās pie mums atlido maija sākumā, aizlido augusta beigās. Zaļā vārna ir, iespējams, apdraudētākā Latvijas ligzdojošā putnu suga. Latvijā ligzdo kādi 20-25 pāri putnu.

Zaļās vārnas ligzdošanai gandrīz vienmēr izvēlas vienu un to pašu teritoriju. Tātad, ja vienā teritorijā radīsies problēmas, viņas, visticamāk, nelidos ligzdot citur. Tāpēc Latvijā ir palikušas vien dažas vietas, kur zaļo vārnu var sastapt. Putni savā starpā ir saradojušies, kas potenciāli mazina iespējas sekmīgi radīt pēcnācējus un izdzīvot. Negredzenotus putnus Latvijas teritorijā redz ļoti, ļoti reti. Bet gredzenotos – tikai Latvijā dzimušus.

Lietuvā ir mazāk zaļo vārnu nekā Latvijā. Igaunijā kopš 2011. gada zaļās vārnas vairs neligzdo. Maz šo putnu ir Baltkrievijā. Polijā, kuras teritorija ir gandrīz piecas reizes lielāka par Latvijas teritoriju, nesen bijis mazāk zaļo vārnu nekā Latvijā (2014. gadā atrasti 24 pāri). Zviedrijā, Vācijā, Čehijā to vairs nav nemaz. Vairāk zaļo vārnu ir zem Karpatiem – Ungārija, Rumānija, bet tas jau ir ļoti tālu no mums.

Zaļo vārnu izplatības karte 2008 - 2012
Zaļo vārnu izplatības karte 2008 – 2012. Dati novecojuši, jo Latvijā zaļās vārnas var sastapt vairs tikai pierīgā. Avots: http://bd.eionet.europa.eu/article12/summary?period=1&subject=A231

Cīņa par izdzīvošanu tātad ir ļoti nopietna. Tajā pašā laikā mednieki no Serbijas, Horvātijas, Kipras, Saūda Arābijas, Lībijas, Omānas u.c. zaļās vārnas šauj. Vienā dienā viens “tā gala” mednieks mierīgi nošauj putnus, kuru skaits ir lielāks par visu Baltijas valstu populāciju kopā ņemot. Bildēs to redzēt ir diezgan šausmīgi.

Zaļās vārnas ir piesardzīgas un tuvumā cilvēkus nemēdz laist. Raksta augšējā bilde tapusi 2014. gadā ar divdesmit reižu palielinājumu, īpaši nemēģinot slēpties. Ejot tuvāk, putns aizlidoja.

Ja zaļās vārnas grib labi apskatīt nevis aizbiedēt, tad nepieciešams teleskops.

Lūk, kāds ir drošs attālums zaļās vārnas vērošanai.
Lūk, kāds ir drošs attālums zaļās vārnas vērošanai. Bildē putnu pat saskatīt nevar, bet viņš tur ir – sēž uz elektrolīnijas vada.

Zaļās vārnas ir dobumperētāji. Tā kā lielu, dobumainu koku paliek aizvien mazāk, putnu būri kļūst aizvien nepieciešamāki. Zaļo vārnu pieradināšana pie būriem sekmīgi notiek kopš 1999. gada.

Precīzs zaļo vārnu būru skaits nav zināms. Būri nolietojas. Arī koku var nocirst vai tas var nogāzties. Apsekojamo būru skaits šobrīd ir ap 150.

Tukšos putnu būrus apseko vidēji divas reizes sezonā, pilnos – četras, piecas. Bet, ja apstākļi ļauj un ir tāda nepieciešamība, tad biežāk.

 

Pateicoties zaļo vārnu pētniekam Edmundam Račinskim un Latvijas Ornitoloģijas biedrības Rīgas vietējās grupas vadītāja vietniecei Gunai Rozei, man radās iespēja 04.06.2016. piedalīties 24 zaļo vārnu būru apsekošanā un tagad varu pastāstīt, ko tādā dara.

Pētnieks vai šajā gadījumā pētnieku grupa aizbrauc ar auto pie apsekojamā putnu būra. Tiek apskatīta apkārtne – vai nemana iespējamus ligzdotājus, olu čaumalas, ekskrementus un citas pazīmes, kas liecinātu par būra izmantošanu. Šajā gadījumā piefiksējām arī GPS koordinātas precizēšanas nolūkiem.

Vienreiz zem būra atradām vairākas zaļās vārnas spalvas. Divas reizes pamanījām izmestas lielās zīlītes oliņas. Abos gadījumos bija atlidojusi par zīlīti lielākā svīre un izmetusi lielās zīlītes olas no būrīša laukā.

Lielās zīlītes olas
Lielās zīlītes olas

Būrītis jāpārbauda no iekšpuses. Tāpēc no auto jumta tiek noraisītas un noņemtas saliekamās metāla kāpnes. Tad tās aiznes līdz putnu būrim, izvelk nepieciešamajā augstumā, atstutē pret koku blakus būrim un kāpj augšā. Noņem putnu būrīša vāku un apskata būra iekšpusi.

Edmunds Račinskis pārbauda putnu būri
Edmunds Račinskis pārbauda putnu būri

Ja būrī ir jebkādi putni, tie tiek nofotografēti un nonesti lejā. Pa visiem būriem kopā mums sanāca sastapt četrus pupuķu mazuļus un divas svīres.

Pupuķi briesmu gadījumā klūst par ļoti meistarīgiem apkakātājiem. Savu daļu fekāliju saņēmām mēs visi.
Pupuķi briesmu gadījumā kļūst par trāpīgiem apkakātājiem. Lai arī rokās tos ņēma tikai Edmunds, sava tiesa tika arī man un Inesei.
Pupuķi maisā. Cītīgi mēģināja lekt laukā.
Mazie pupuķi maisā. Cītīgi mēģināja lekt laukā.

Noceltie putni tiek nomērīti un apgredzenoti.

Gredzenošanas aprīkojums
Gredzenošanas aprīkojums
Pupuķis tūlīt tiks pie gredzena.
Pupuķis tūlīt tiks pie gredzena.
Apgredzenots!
Apgredzenots!

Viena no svīrēm bija jau apgredzenota, turklāt tā atkal sastapta tajā pašā būrī. Svīrēm ir raksturīgi atgriezties vienā un tajā pašā ligzdošanas vietā. Ņemot vērā, ka svīre savu lidojumu pārtrauc vienīgi, lai ligzdotu, man tas liekas brīnumaini.

Svīrei ir ļoti īsas kājiņas un asi nadziņi.
Svīrei ir ļoti īsas kājiņas un asi nadziņi.
Man ļoti patīk svīres. Gaidu tās katru gadu. Kad atlido, tad zinu - vasara klāt. Kad aizlido, saprotu, ka nu ir cauri.
Man ļoti patīk svīres. Tādi mūžam lidojoši sirpīši debesīs, kas saka “svīr, svīr”. Gaidu tās katru gadu. Kad atlido, tad zinu – vasara klāt. Kad aizlido, paliek bēdīgi.
Būrītī, uz kura uzzīmēta zaļā vārna, mājo svīre.
Būrītī, uz kura uzzīmēta zaļā vārna, mājo svīre.

Visus būtiskos novērojumus rūpīgi ieraksta blociņā. Tiek piefiksēts apsekotā būra kārtas numurs, GPS saglabāto koordinātu ID numurs, kas tika atrasts (būris tukšs / olas / nobeigušies putni utml.), vai plastmasas loksne aizsardzībai pret caunām atrodas savā vietā u.c. novērojumi.

Tā izskatās veicamie pieraksti. Blakus zaļās vārnas spalva.
Tā izskatās veicamie pieraksti. Blakus zaļās vārnas spalva.

Ja tiek gredzenoti putni, tad piefiksē arī to spārnu garumus un gredzenu numurus. Pēc tam putnus ieliek atpakaļ būrī un nostiprina būrīša jumtu, lai stiprākā vējā to neaizpūš prom.

Ja būrī ir putni, nepieciešams atjaunot plastmasas loksni ap koku aizsardzībai pret caunām. Ja loksne sadalījusies un no koka nokritusi, jāsameklē un jāsalasa tās gabali tuvējā apkārtnē. Tas – lai nemēslotu tuvējo apkārtni.

Edmunds Račinskis zem būra piestiprina plastmasas loksni.
Edmunds Račinskis zem būra piestiprina plastmasas loksni.
Pēc aptuveni 2 gadiem plastmasas loksnes sadalās gabalos un nokrīt no koka.
Pēc aptuveni 2 gadiem plastmasas loksnes sadalās gabalos un nokrīt no koka.

Katram būrim nav šādas loksnes, jo tās maksā naudu, turklāt ātri nolietojas. Tas ir uzskatāms piemērs, kam nepieciešami zaļajai vārnai saziedotie līdzekļi. Šajā reizē tika lietotas loksnes, kuras bija palikušas pāri no pagājušā gada, bet drīz vajadzēs jaunas. Vēl daudz naudas aiziet transporta izdevumiem.

Līdz šim līdzekļus zaļo vārnu aizsardzībai izdevies sarūpēt dažādu projektu ietvaros. Paradoksālā kārtā, ja vienmēr būtu bijis jāpaļaujas tikai uz projektu naudu, vislabākajā gadījumā zaļo vārnu aizsardzība būtu norisinājusies ar pārtraukumiem. Tas savukārt ievērojami palielinātu risku, ka vairs nav ko aizsargāt. Tādēļ ornitologu, galvenokārt Edmunda Račinska un Ievas Mārdegas, un citu entuziastu ieguldītais darbs un līdzekļi pelna milzīgu cieņu.

 

Visbeidzot jānoņem no koka kāpnes, jāsaliek tās, jāaiznes uz auto, jānostiprina uz jumta un var doties tālāk. Edmunds teica, ka nemaz nemēģinās rēķināt, cik reižu mūžā viņš to līdz šim jau ir darījis.

Vēl putnu būru apsekošanā mēdz veikt būru tīrīšanu vai nepieciešamus remontdarbus, bet tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem – cik laika ir apsekošanai, vai tādējādi netiktu traucēti putni un apsekošanas mērķa.

 

Kopā sešarpus stundās (ar pusdienu pauzi) apsekojām 24 būrus. Bez jau minētajiem četriem pupuķu mazuļiem, un divām perējošām svīrēm, sastapām arī erickiņu, kurš perēja astoņas olas. Mums tuvojoties, erickiņš atstāja būri.

Erickiņš iekārtojies vienā būra stūrītī.
Erickiņš iekārtojies vienā būra stūrītī.

Tika atrasti arī trīs sen nobeigušies pupuķu mazuļi, beigts dižraibais dzenis un viena mirusi pagājušā gada zaļā vārna ar gredzeniem. Vēl vienā no būriem bija lielāka putna, iespējams, dzeguzes spalvas.

Dzeguzes (?) spalvas
Dzeguzes (?) spalvas

Netālu no būriem redzējām kādas četras, piecas pieaugušas zaļās vārnas, bet būrīti nevienu zaļās vārnas olu neatradām. Vēlāk tajā pašā dienā Edmunds, turpinot būru apskati, divos būros ir atradis zaļās vārnas olas. Tas, protams, ir ļoti maz.

Zaļā vārna 04.06.2016.
Pieaugusi zaļā vārna 04.06.2016.

Tā kā laika apstākļi ir bijuši ļoti labi, atliek vienīgi cerēt, ka vairums zaļo vārnu olu dēšanu vēl īsti nav uzsākušas. Tāpēc joprojām ir pamats pa laikam ielūkoties zaļo vārnu tiešraides kamerā, kā arī aplūkot bildes un komentārus forumā.

Sociālā tautība

Ērtības labad līdzīgi kā ar dzimumu un sociālo dzimumu būtu jānodala arī tautība un sociālā tautība. Citādi ir grūtības nosaukt tautību tādiem indivīdiem, kuri mainījuši savu apzināto tautisko piederību.

Piemēram, Pēteris Skudra, kurš pats sevi par latvieti nemaz neuzskata. Vai viņš ir latvietis? It kā jā, jo laikam jau latviešu vecākiem piedzimis, Latvijā audzis utt. Bet kā latvietis var būt cilvēks, kurš sevi uzskata par krievu? Un ne jau viņš vienīgais tāds, kurš “integrējies” citā kultūrā.

Latvijas pase jau sen vairs nenozīmē, ka tās īpašnieks ir latvietis. Tāpat kā amerikāņu vai vācu pases neko nepasaka par tās īpašnieka etnisko piederību. Tie laiki ir pagājuši. Bet etniskās piederības kritērijs savu aktualitāti nezaudēs vēl ilgi – patīk tas kādam vai nē.

Sociālās tautības jēdziens konceptuāli ir vienkāršs, efektīvs risinājums. Tātad Pēteris Skudra: tautība – latvietis, sociālā tautība – krievs.

Tālāk šo ideju varētu dažādi attīstīt. Vispirms varētu atrast veiksmīgāku jēdziena apzīmējumu. Tad noteikt kritērijus, kā cilvēks var reģistrēt savu sociālo tautību un cik bieži to drīkst mainīt. Visbeidzot piešķirt katram Latvijas iedzīvotājam savu sociālo tautību. Vēlāk to pašu varētu reģistrēt arī ieceļotājiem, kas nudien nebūtu briesmīgāks pārkāpums kā ievadīt sistēmās visus indivīda pases datus, tam iekāpjot lidmašīnā.

Kam tas viss vajadzīgs? Kaut vai tikai tiem, kuri mēdz lietot jēdzienus “latvieši”, “krievi” utml. Tādējādi tiktu precizēta indivīdu kopa, par kuru tiek runāts.

Tā arī būtu pienācīga atbilde uz aicinājumu iedzīvināt dženderismu Latvijā.

Sarkandaugavai pa pēdām

Mūsdienās ar Sarkandaugavu saprot Daugavas atzaru, kurš tek apkārt Kundziņsalai. Bet 20. gadsimta sākumā un agrāk par Sarkandaugavu saukuši Daugavas vecupi, kura tecējusi paralēli Tvaika un Duntes ielām. Tā bijusi tik plata, ka tajā varējuši iebraukt nelieli kuģīši.

Pirms dambju izbūves Daugava bijusi plaša, sekla upe, kura pavasara palos appludinājusi lielu teritoriju. Pēc dambju izbūves Daugava kļuvusi šaurāka un straujāka. Savukārt Sarkandaugava turpinājusi tecēt, vācot ūdeņus no pilsētas ganību plašās teritorijas. Līdz ar ganību platības samazināšanos Sarkandaugavā palika aizvien mazāk ūdens. Okupācijas gados virs tās kādreizējās gultnes posmā līdz Bukultu ielai celtas dažādas ēkas.

Jo vecākā kartē skatās, jo garāka ir Sarkandaugava. 1885. gadā upes sākums iezīmēts netālu no tagadējās Pētersalas / Pulkveža Brieža ielas krustojuma.

Sarkandaugava 1885

1941. gada kartē pazuduši tikai pirmie ~600 metri, virs kuriem atradusies Rīgas preču stacija. Okupācijas gados pazuda vēl ~2 kilometri upes.

Kas no kādreizējās Sarkandaugavas saglabājies līdz šodienai?

Zināms, ka pie Ganību dambja abās pusēs Sarkandaugava joprojām ir salīdzinoši plata. Ūdenim vai vismaz kādām pēdām no tā vajadzētu būt arī no Ganību dambja līdz Bukultu ielai. Bet vai citur tiešām nekā vairs nav?

Kartes fragmentu atradu kartes.lnb.lv. Tur tā savietota ar visai ģeneralizētu un novecojušu mūsdienu karti. Centos sameklēt atbilstošus punktus google maps un saglabāju to koordinātas GPS. Jāņem arī vērā, ka 1885. gadā diez vai bija iespējams izveidot tik precīzas kartes kā mūsdienās. Tāpēc jārēķinās ar iespējamām novirzēm.

Sarkandaugava 2016

Sarkandaugava sākusies netālu no Viesturdārza. Tajā esošie dīķi arī ir daļa no vecās Daugavas. Varbūt pavisam senos laikos tie bijuši savienoti arī ar Sarkandaugavu, bet neatradu attiecīgus pierādījumus kartēs.

Viesturdārzs

Pie Pētersalas / Pulkveža Brieža ielas krustojuma agrāk atradusies zāģētava. Tur arī bijis sākums Sarkandaugavai. Tālāk tā tecējusi cauri ganību pļavām virzienā uz austrumiem.

Sarkandaugavas sākums

Ja palūkojas bing maps, tad var redzēt, ka pļavu teritorijās vēl nesen atradušās noliktavas. Tagad tās ir nojauktas, pa teritoriju (vēl) brīvi var staigāt un tajā atkal aug zāle. Vietām ir arī lielas peļķes, bet marta sākumā tas nav nekas neparasts.

Pētersalas rajons

Sarkandaugavas sākums

Šobrīd te ir tikai lielas peļķes, akmeņu kaudzes un vecas dzelzceļa sliedes uz paaugstinājuma.

Sarkandaugavas sākums

Sliedes

Sarkandaugava

Tālāk upe pagriezusies uz ziemeļaustrumiem. Šodien tur atrodas iežogotas noliktavas. Jāmeklē apkārtceļš.

Noliktavas

Aiz noliktavām upe šķērsojusi agrāko Sporta ielu jeb tagadējo Lapeņu ielu.

Lapeņu iela

Lapeņu iela

Te arī pirmais pārsteigums. Atrodu mazu dīķīti (aptuveni 3 x 3 metri) ar noteku virzienā uz ziemeļaustrumiem. Tieši tur agrāk tecējusi Sarkandaugava. Vai šis dīķītis ar noteku būtu saglabājies vēl no senajiem Daugavas laikiem? Iespējams, ka tā arī ir. Ja upe būtu pilnībā aizbērta, tad te vajadzētu būt sausai vietai.

Dīķītis

Dīķīša noteka

Tālāk ir apjomīga industriāla teritorija. Neliekas, ka tajā būtu kas interesants un nemēģinu lauzties iekšā.

Skanstes iela

Nākamais orientieris – Jāņa Dikmaņa un Skanstes ielu krustojums pie DnB ēkas. Pie tā var redzēt pacēlumu ar komunikāciju lūkām. Tas liekas mazliet neparasti, jo tuvākā ēka ir vismaz 150 metrus nostāk. Varbūt apakšā ir caurule Sarkandaugavas ūdens novadīšanai?

Jāņa Dikmaņa un Skanstes ielu krustojums

Upe tecējusi apmēram gar krustojuma labo malu uz Exigen ēkas labo stūri. Pagaidām te ir vārnu iemīļots tukšs laukums, neliela pļaviņa mazliet zem ielas līmeņa. Tajā dažas peļķes. Šajā apkārtnē ilgstoši atradušies mazdārziņi. 2002. gadā pieņemts lēmums par to likvidēšanu un jau 2006. gadā blakus uzcelta arēna “Rīga” un Olimpiskais sporta centrs.

Skanstes iela

Skanstes iela

Aiz Exigen ēkas atrodas pavisam nesen apbūvēta teritorija. Tur atrodas četras daudzstāvu ēkas, tā saucamā Panorama Plaza. Upe tecējusi līdz tālākajai daudzstāvu ēkai. Tur tā pagriezusies uz dienvidaustrumiem un bijusi  sevišķi plata. Ir kartes, kurās no upes sākuma daļas iezīmēts tikai šis fragments.

Grostonas iela

Garāžas Vesetas ielā

Šodien tur atrodas okupācijas gados celtas garāžas. Fiziski tās atrodas kādu metru – pusotru zemāk par Grostonas ielas līmeni. Kā var spriest no aerofotogrāfijas, nekā zīmīga tur nav. Te man kā kājāmgājējam ceļš izbeidzas un jādodas atpakaļ, lai apietu garāžu teritoriju.

Vesetas iela

Paralēli garāžām virzienā uz dienvidaustrumiem atrodas grāvis, kurš nav bijis Sarkandaugavas sastāvdaļa. Ūdens līmenis tajā šķiet atrodamies virs garāžu teritorijas pamatnes. Nez, garāžu teritorijai nav problēmu ar gruntsūdeņiem?

Grāvis starp Grostonas un Vesetas ielām

Tālāk upe šķērsojusi Vesetas ielu un iegriezusies tai paralēli. Patlaban tur ir teritorija ar dzīvojamajām ēkām. Salīdzinot ar ielas līmeni, ēkas atrodas būtiski zemāk.

Garāžas Vesetas ielā

Vesetas iela

Vesetas iela

Ēka Vesetas un Zirņu ielu krustojumā

Ēka Vesetas un Zirņu ielu krustojumā

Pēc Zirņu ielas šķērsošanas starp daudzstāvu dzīvojamajām mājām atrodas liels, tukšs laukums. Pa to reiz tecējusi Sarkandaugava. Ja ieskatās, ēkas abās laukuma pusēs atrodas augstāk par to.

Zirņu iela

Pagalms pie Vesetas ielas

Virs tālākās upes gultnes uzcelta bijušās Rīgas Būvniecības vidusskolas ēka. Seko Skanstes iela, kuras līmenis atrodas manāmi augstāk par tuvējo apkārtni.

Rīgas būvniecības vidusskola

Skanstes iela

Pēc Skanstes ielas šķērsošanas upes gultne jāmeklē teritorijās aiz žoga. Tur okupācijas gados krustām šķērsām saceltas dažādas noliktavas un līdzīgas zemas ēkas. Kā tām piekļūt, man nav skaidrs, bet vajadzētu, jo upe tajā tecējusi apmēram 500 metrus.

Duntes ielas noliktavas

Skanstes iela

Noliktavas Duntes ielā

Dodos pa labi uz Duntes ielu un skatos, kā var tikt teritorijās pa kreisi no tās. Fiziski Duntes iela atrodas augstāk par tām. Aiz Duntes biroju kompleksa ievēroju nomīcītu drāšu žogu uz teritoriju, kurā man vajag tikt. Riskēju doties iekšā. Tur ir tikai noliktavas un tām līdzīgas ēkas. Sarkandaugavas gultne atrodas zem asfalta un ēkām. Reljefa izmaiņas ir nelielas un tuvāk Duntes ielai nekā sagaidāms no GPS koordinātām.

Noliktavas Duntes ielā

Noliktavas Duntes ielā

Noliktavas Duntes ielā un Laktas ielas dzelzceļa pārvads

Noliktavas Duntes ielā

Skatoties, cik labā kārtībā atrodas žogs citur un ka teritorija ir samērā sakopta, palika mazliet neomulīgi. Skaidrs, ka šī nav pamesta industriāla teritorija. Pa kreisi no tās atradās vecā dārziņu teritorija, tagad aizauguši brikšņi. Žogs uz turieni bija nevainojamā kārtībā. Visprātīgākais būtu bijis doties atpakaļ pāri nomīcītajam žogam, bet tā vietā centos atrast, vai nevaru kādu līkumu nogriezt. Devos virzienā uz Duntes ielu un ātri vien sastapos ar apsargu. Saņēmu jautājumu – kā gan es te esmu iekšā ticis? Sāku skaidrot par nomīcīto žogu (OK, tik ļoti nomīcīts jau nemaz nebija), veco Daugavas gultni (varen ticami izklausās, vai ne?), savukārt viņš man, ka te ir privāta teritorija, ka būtu taču varējis iet pie viņa uzreiz (no Duntes ielas sākuma es neredzēju, ka uz priekšu būtu meklējams apsargs) un ka vismaz nākošajā reizē vajadzētu mēģināt vispirms sarunāt (vai kāds gribētu tāpat vien ielaist sevis apsargājamā teritorijā pilnīgi nepazīstamu cilvēku?). Turklāt kā viņš varot zināt, ka neesmu ko paņēmis un kas man vispār ir somā. Nestrīdējos. Piekritu, ka tā darīt nevajadzēja. Bez uzaicinājuma parādīju somu. Pieminēju, ka varu parādīt Daugavas koordinātas šajā teritorijā GPS, bet apsargs vēlmi tās apskatīt neizteica. Vai nu saulainā setdiena, vai mans apbrīnojamais naivums soļot laukā no apsargājamas teritorijas tieši pa galvenajiem vārtiem līdzēja un pēc dažu minūšu sarunas varēju doties tālāk.

Laktas ielā mani gaidīja priecīgs pārsteigums. Zem dzelzceļa bija manāma nu jau gandrīz aizbērta upes caurtece. Blakus tai bija divi betona paaugstinājumi (grodi?), kuros varēja saklausīt ūdens tecēšanu. Mazliet smakoja pēc kanalizācijas. Tātad šeit atrodas pazemes notece.

Laktas ielas dzelzceļa pārvads

Sarkandaugava

Otrā sliežu pusē caurteces galu ieraudzīt nemaz nebija tik viegli. Blakus sliedēm atrodas autoserviss, viss piemētāts ar riepām un citu drazu. Katrā ziņā virszemē nekādas upes paliekas manāmas nebija.

Sarkandaugava zem dzelzceļa pārvada

Autoserviss Bukultu ielā

Aiz autoservisa un Bukultu ielas sākās koku pudurītis un tur vajadzēja būt arī Sarkandaugavai.

Krūmāji Bukultu ielā

Nekādus cauruļu galus, ja tur tādi bija, redzēt nevarēju.

Sarkandaugava Bukultu ielā

Upīte no pusmetra platas urgas ātri vien kļuva par desmitmetrīgu upi. Mazliet priecājos, ka varu mierīgi bradāt pa brikšņiem un ka nav jālaužas privātīpašumos.

Sarkandaugava Bukultu ielā

Sarkandaugava

Sarkandaugava

Tad upe atkal pārtapa par pusmetrīgu urgu un izbeidzās pavisam. Izskatījās, ka tālāk ūdens tiek novadīts pa caurulēm.

Sarkandaugava

Pa kreisi atradās brikšņi ar būvgružiem. Bet tur, kur vajadzēja tecēt Sarkandaugavai, bija asfaltēts ceļš. Devos pa to uz priekšu.

Brikšņi pie Duntes ielas 17

Duntes iela 17

Sarkandaugava tunelī

Pirms Sky veikala ēkas uz brīdi no caurules parādās ūdens, kurš tālāk ieplūst caurtekā.

Sarkandaugava pie Sky

Sarkandaugava pie Sky

Šajā vietā var uzskatāmi novērtēt Sarkandaugavas kādreizējo platumu. Viens tās krasts ir pie šīs urgas, bet otrs – pie tuvākā luksofora. Tālāk aiz Duntes ielas uzskatāmi redzams krietns paaugstinājums. Jādomā, Daugava reiz plūdusi pat līdz tam.

Sarkandaugava pie Sky

Blakus Sky Sarkandaugava plūst virs zemes 1-1.5 metru platumā.

Sarkandaugava pie Sky

Iztraucēju meža pīļu bariņu.

Sarkandaugava pie Sky

Sky apsargs interesējās, kāpēc es tur eju. Viņš piebilda, ka tur tālāk nekur nevarot aiziet, upe izbeidzoties. Teicu – labi, aiziešu tik tālu, cik varēšu, nofotografēšu un nākšu atpakaļ. Izrādījās, ka iet atpakaļ nav nekādas vajadzības.

Sarkandaugava pie Sky
Stūrītī apsargs vēro, vai nesadomāšu ko nospert

Aiz Sky urga palika kādu pusmetru šaura, tad atkal divmetrīga, līdz pagriezās pret Duntes ielu un beidzās aizrestotā caurulē. Kartē upīte iezīmēta daudz platāka nekā ir dzīvē.

Sarkandaugava pie Sky

Sarkandaugava aiz Sky

Te kādreiz Sarkandaugava savienojusies ar Ūdru grāvi. Pēdējās atliekas no Ūdru grāvja jāmeklē teritorijā starp Ganību dambi un Duntes ielu.

Sarkandaugava pirms Dambja ielas

Sarkandaugava pirms Dambja ielas

Manis izmantotajā maps.me kartē bija iezīmēts upītes turpinājums, bet reālajā dzīvē tāda nebija. Nācās šķērsot Dambja ielu un apiet apkārt benzīntankam.

Sarkandaugavas iztrūkstošais posms

Upe pamazām atsākas piedrazotā miskastē un ātri pieņemas platumā.

Sarkandaugava aiz Dambja ielas

Sarkandaugava aiz Dambja ielas

Pēc pārdesmit metriem vērojami krastā iedzīti betona pāļi. Kam tie bijuši paredzēti?

Betona pāļi

Nokļūstu pie vēl viena žoga. Virs tā atrodas novērošanas kamera. Ko darīt? Dodos vien aiz žoga uz priekšu. Tālāk izrādās, ka teritorija nav pilnībā iežogota un pareizi vien esmu rīkojies.

Sarkandaugava pie Duntes ielas 23A

Duntes iela 23A

Meža pīles Sarkandaugavā

Nonācu pie iestaigātas takas un laipas. Devos pāri. Pa kreisi no Sarkandaugavas ir industriāla teritorija. Vienā no logiem redzēju strādājošu vīrieti, mazliet tālāk arī automašīnu, tātad teritorija nav pamesta.

Laipa pār Sarkandaugavu

Sarkandaugava pie Ganību dambja 40A

Sarkandaugava pie Ganību dambja 40A

Pirms Ganību dambja Sarkandaugava kļūst pavisam plata. Tilts gan, šķiet, būvēts vēl platākai upei par šo.

Tilts Ganību dambī

Tālāk uz priekšu netiku, kārtējais žogs. Doties atpakaļ līdz laipiņai negribējās, mēģināju šķērsot industriālo teritoriju. Nevienu cilvēku pa ceļam nesastapu un ātri vien nonācu Ganību dambī.

Žogs pie Ganību dambja 40

Aiz Ganību dambja Sarkandaugava jau ir ļoti plata. Nav grūti noticēt, ka pirms vairākiem desmitiem gadu tā bijusi kuģojama.

Sarkandaugava aiz Ganību dambja

Pie autobusa pieturas “Psihiatrijas un narkoloģijas centrs” uzstādīts informatīvs stends par Sarkandaugavu. Vietējie iedzīvotāji cer, ka šeit reiz izskatīsies skaisti un varēs peldēties. Kaut nu tā būtu!

Informācijas plāksnes

Par Sarkandaugavu

Par Sarkandaugavu

Par Sarkandaugavu

Tikmēr blakus var vērot no kokiem nesen atbrīvoto Tvaika ielu.

Tvaika iela

Tvaika iela

Pēkšņi Sarkandaugava atkal pārtop par šauru urdziņu. Lai nokļūtu līdz tās ietekai Daugavā, vēlreiz nākas soļot pa privātām teritorijām. Šoreiz neviens par mani neinteresējas.

Sarkandaugava blakus Tvaika ielai

Sarkandaugava blakus Tvaika ielai

Ieteka Daugavā ir norobežota ar prāvu metāla plāksni, droši vien ūdens līmeņa regulēšanai. Aiz tās jau ir mūsdienu Sarkandaugava.

Sarkandaugava blakus Tvaika ielai

Vecās Sarkandaugavas gals

Vecās Sarkandaugavas gals

Vecās Sarkandaugavas gals jaunajā Sarkandaugavā

Vecās Sarkandaugavas gals jaunajā Sarkandaugavā

Vecās Sarkandaugavas gals jaunajā Sarkandaugavā

Secinājumi

  • baltimaps.eu iezīmētie Sarkandaugavas ūdeņi ir visprecīzākie. Brīžiem tie iezīmēti par šauru, brīžiem par platu, bet, ja ūdens tur fiziski ir, tad arī kartē to var redzēt.
  • Latvijas Nacionālās bibliotēkas karšu risinājums pirmajā brīdī izskatās ļoti labs. Bet, jo vairāk ar to strādā, jo briesmīgāks tas liekas. Karšu klāsts ir salīdzinoši mazs (salīdzinājumam http://riga.zurbu.net/maps), darbojas kaitinoši lēni, fonā ļoti ģeneralizēta, veca karte, koordinātu eksports / imports nav iespējams, kontaktinformācijas u.c. sadaļu saites nedarbojas. Žēl, ka tā.
  • Krietna daļa Sarkandaugavas ir piecūkota. To arī bildēs var redzēt. Vienu otru atlikušo fragmentu principā varētu sakopt un iekārtot nelielus parciņus. No Bukultu ielas līdz Kundziņsalai varētu izveidot pastaigu taku līdzīgi kā gar Mārupīti. Šeit tūrisma maršrutam būtu papildus pievienotā vērtība, jo tā taču ir Daugavas vecā gultne.

 

Avoti:

http://kartes.lndb.lv/

http://riga.zurbu.net/maps

http://www.balticmaps.eu/#

https://www.google.lv/maps

http://www.bing.com/maps/

http://www.citariga.lv/lat/skanste/vesture/

Andris Caune, Rīga pirms 100 gadiem. Ziemeļu priekšpilsēta.

Mākslīgais intelekts

Pa laikam parādās pa pusei paniski, pa pusei sensacionāli slavenu cilvēku viedokļi, ka drīzā nākotnē mākslīgais intelekts pārspēšot cilvēku. Tikšot pat iznīcināta cilvēce. Skaļi apgalvojumi, niecīga konkrētība, risinājumu vispār nav.

Mākslīgais intelekts

Attiecībā uz mākslīgo intelektu der aplūkot dažus filozofiskus jautājumus.

  1. Vai vispārējs mākslīgais intelekts ir iespējams? Vai mašīna var atrisināt jebkuru problēmu, kuru spēj atrisināt cilvēks ar savu intelektu? Vai mašīnu spējām pastāv noteiktas robežas?
  2. Vai inteliģentas mašīnas ir bīstamas? Kā nodrošināt mašīnu ētisku lietojumu un izturēšanos?
  3. Vai mašīnai var piemist prāts, apziņa un garīgi stāvokļi tieši tāpat kā cilvēkiem? Vai mašīnai var būt jūtas un vai tādēļ tai pienāktos zināmas tiesības? Vai mašīna var apzināti nodarīt ļaunu?

Šos jautājumus būtu jāskata, sākot ar pēdējo, jo uz pirmo jautājumu nevar atbildēt, nezinot atbildes uz pārējiem. Bet vispirms ķersimies pie pašiem pamatiem.

 

Datoru arhitektūra principā ir bijusi nemainīga kopš to pirmsākumiem. Dators sastāv no operatīvās atmiņas, stacionārās atmiņas, procesora, ierīcēm informācijas ievadei un izvadei. Mobilajiem telefoniem, planšetēm uzbūve ir tāda pati. Vidusmēra kalkulators ir vienkāršāks – tam nav stacionāras atmiņas.

Cilvēka arhitektūra ir citādāka, jo nevar viennozīmīgi nošķirt procesoru, operatīvo un stacionāro atmiņu. Ja varētu, tad tas radītu revolūciju medicīnā un potenciāli sniegtu iespēju kontrolēt cilvēku domas un atmiņas. Bet nevar. Cilvēks ir melnā kaste ar neskaidriem darbības principiem. Tā ir fundamentāla atšķirība jau pašos pamatos.

 

Datorprogramma ir instrukciju kopa noteiktu uzdevumu veikšanai. Vienkāršoti programmu var uztvert kā funkciju. Tā saņems ievaddatus, veiks ar tiem iepriekš definētas darbības un atgriezīs rezultātu. Tāpat kā sin(x) = y. Interneta pārlūka pamatfunkcija ir saņemt datus no cita datora internetā un attēlot tos ekrānā. Teksta redaktora pamatfunkcija – attēlot ar klaviatūru ievadītu tekstu ekrānā, sniegt iespēju noformēt to un saglabāt stacionārajā atmiņā. Operētājsistēmas pamatfunkcija – nodrošināt pārējo programmu piekļuvi datora resursiem. Var būt programmas, kuras nesaņem ievaddatus vai neatgriež rezultātu, bet tie ir izņēmumi, parasti niecīgas programmas testa nolūkiem.

Programmas radīšanai nepieciešams definēt konkrētu programmas uzdevumu un sagatavot precīzas instrukcijas tā veikšanai. Var veidot programmu bez definēta uzdevuma, bet tas ir tāpat kā gatavot ēst bez receptes, turklāt nezinot vai gala rezultāts būs plovs vai soļanka. Teorētiski pastāv niecīga iespēja, ka nejauši sanāks pagatavot ko garšīgu.

 

Kāds ir cilvēka uzdevums? Kāda ir cilvēka pamatfunkcija?

Kāda būtu mākslīgā intelekta pamatfunkcija? Ja mēs to nezinām, tad mākslīgo intelektu nevar izveidot. Nevar radīt to, ko nevar definēt un skaidri aprakstīt. Var radīt kaut ko starp plovu un soļanku, bet vai tas būs mākslīgais intelekts?

 

Ja klients vērsīsies pie programmatūras izstrādātāja ar lūgumu izveidot mākslīgo intelektu, viņš saņems pretjautājumu – ko jūs saprotiet ar mākslīgo intelektu? Tālāk vārdu pa vārdam tiktu noskaidrots kādēļ klientam to vajag. Sekotu vienošanās par kritērijiem, pēc kuriem atzīt, ka mākslīgais intelekts ticis izveidots. Visiem šiem soļiem un kritērijiem jābūt viennozīmīgiem un konkrētiem. Citādi nebūs praktiska gala rezultāta.

Jebkuras sakarīgas programmas darba rezultātam jābūt cilvēkam saprotamam. Pretējā gadījumā tāda programma nav vajadzīga. Kas būtu mākslīgā intelekta darba rezultāts? Viņš pats? Programma, kas veido pati sevi? Bet ko ar to varētu iesākt? Kurš iegūto galarezultātu varētu saprast?

Mākslīgais intelekts

Pieņemsim, ka ticis izveidots mākslīgais intelekts. Tam pajautā – ko iesākt, lai atrisinātu konfliktu Ukrainā? Mākslīgais intelekts kādu diennakti apkopo datus, veic analīzi, skaitļo un visbeidzot paziņo, ka Ukrainas valsti vajag likvidēt, pievienojot to Krievijai. Ja kāds pretojas, to vajag nošaut bez kavēšanās. Seko neaptverami gara argumentu ķēde.

Jūs gribētu uzticēties tādam mākslīgajam intelektam?

Diez vai. Acīmredzot, mākslīgais intelekts pieļāvis kļūdu un tādēļ tas jālabo. Bet kā salabot programmu, kura pati sevi veido? Vai tas vispār ir iespējams? Ja jā, tad cik sarežģīti tas ir? Vai programmētājs tomēr nebūs gudrāks par mākslīgo intelektu?

 

Programmu testēšanas vispārējs princips ir salīdzināt programmas atrisinātā uzdevuma rezultātu ar lietotāja rīcībā esošo iepriekš zināmo rezultātu. Ja tie sakrīt, tests izturēts. Tāpat, lai pārbaudītu mākslīgo intelektu, lietotājam būtu jāzina mākslīgajam intelektam sniegtā uzdevuma sagaidāmo rezultātu. Tas nozīmē, ka testētājam jābūt gudrākam par mākslīgo intelektu.

 

Atgriezīsimies pie jautājumiem.

  • Vai mākslīgajam intelektam tāpat kā cilvēkam var piemist prāts, apziņa un jūtas?

Teorētiski jā – pie nosacījuma, ka cilvēks spēj apziņu, prātu un jūtas uzrakstīt kā instrukciju kopu. Bet tā kā cilvēks pats īsti nesaprot, kas ir prāts, apziņa un jūtas, tad par to pārnesi digitālā formātā šobrīd nevar būt ne runas. Tas nenozīmē, ka nebūs mēģinājumu radīt mākslīgu prātu un apziņu. Tādi noteikti būs, bet rezultāts būs labi ja līdzīgs cilvēka prātam un apziņai.

  • Vai mašīna var apzināti nodarīt ļaunu?

Nē, nevar, jo mašīnai nav apziņas.

  • Vai var izveidot bīstamu inteliģentu mašīnu?

Protams! Paņemam robotu, apkrāmējam ar sprāgstvielām un sūtām šo uz stacijas laukumu. Būtībā mūsdienu raķetes jau ir inteliģentas mašīnas.

  • Kā nodrošināt, lai inteliģentās mašīnas tiktu lietotas / pašas rīkotos ētiski?

Nekā, tas ir neiespējami. Ja inteliģentās mašīnas veidotājs nevēlēsies ievērot ētikas normas, tad nekas viņu uz to nepiespiedīs. Ar laiku tiks pieņemtas dažādas ierobežojošas starptautiskas konvencijas, bet praktiski tā būs tukša laika tērēšana.

  • Vai mašīnu spējām pastāv noteiktas robežas?

Mašīnas nevar realizēt lietas, kurām nav uzrakstīts skaidrs, viennozīmīgs algoritms. Algoritmizēti aprakstīt pilnīgi visus pasaules procesus, iespējams, var teorētiski, bet ne praktiski kaut vai tauriņa efekta dēļ. Tā arī ir mašīnu spēju robeža.

  • Vai mašīna spēj atrisināt jebkuru uzdevumu, ko spēj arī cilvēks?

Tas atkarīgs no uzdevuma. Ja tas ir pietiekoši vienkāršs, lai to varētu pārrakstīt instrukciju virknē, tad jā. Bet kā uzrakstīt instrukciju virkni lieliskas grāmatas uzrakstīšanai vai baudāmas teātra izrādes iestudēšanai? Ja cilvēkam būtu viennozīmīgi skaidrs kā to principā dara, tad no tā varētu izveidot instrukciju kopu, bet tādas skaidrības nav un diez vai kādreiz būs.

  • Vai ir iespējams tāds mākslīgais intelekts, kurš jebkuru uzdevumu veic vismaz tikpat labi kā cilvēks?

Teorētiski varbūt jā, bet praktiski nē. Lieciet mākslīgajam intelektam izbaudīt saulrietu pludmalē.

 

Ja procesu ir iespējams detalizēti uzrakstīt kā algoritmu, no kura radīt precīzu instrukciju kopu, tad var uzbūvēt programmu, kas to veic. Nav svarīgi, kā to dēvē – par mākslīgo intelektu vai citādi.

Riska faktors ir lietotāji, viņu attiekme pret programmu. Ja lietotāji programmu uztver kā gudrāku par sevi pašu, tad problēma ir viņu izpratnē par datora un programmatūras uzbūvi. Un tādiem mākslīgais intelekts nereti ir jau izgudrots.

Humānisti

Man ir bail. No līdzcilvēkiem, no viņu reliģiozās apsēstības ar bēgļmīlestību. Viņi ir tik ļoti gatavi mīlēt pilnīgi svešus cilvēkus, par kuriem nudien netrūkst negatīvas informācijas un uz kuriem vajadzētu kā minimums skatīties piesardzīgi, ka tā vārdā ir gatavi sev labi pazīstamajiem līdzcilvēkiem, tautiešiem, velns parāvis, rīkli pārgrauzt. Viņu vidū ir tādi idioti, ka nespēj sajēgt, ka septiņu bērnu tēvam negribas strādāt potenciāli bīstamās vietās un tā vietā pusanonīmi nomētā viņu ar mēsliem. Un es viņus uzskatīju par sakarīgiem cilvēkiem! Uz to ir tik grūti noskatīties!

Tā es rakstīju e-pastā pirms astoņām dienām. Mani personīgi mocīja jautājums – kas tad īsti ir tie bēgļmīļi? Kāpēc šie teorētiski tik ļoti humānie cilvēki ir tik ārkārtīgi naidīgi noskaņoti? Domāju, ka esmu atradis atbildi.

Vidusmēra bēgļmīlis, turpmāk tekstā – humānists – ir ikdienā labi paēdis, visumā ar dzīvi apmierināts cilvēks, kurš pieņēmis, ka dzīves jēga nav ne nemitīga cīņa par izdzīvošanu, ne sekošana reliģijai, ne savu materiālo vajadzību apmierināšana. Dzīves jēga, viņaprāt, ir citi cilvēki. Galvenais mērķis ir harmonija, miers, kopība un vispārēja mīlestība cilvēku vidū.

Tādu cilvēku ir diezgan daudz, bet noteikti ne vairākums. Viņu galvenie oponenti būtībā iedalāmi trijās grupās.

Pirmkārt, tie, kuri uzskata, ka galvenais ir izdzīvot un tic, ka izdzīvo stiprākie. Viņi sevi īpaši neapgrūtina ar morāliem jautājumiem un vairāk dzīvo pēc principa “tagad vai nekad”. Viņiem bēgļi būtu vajadzīgi tikai, ja no tiem būtu kāds labums. Parasti viņi ir visai slikti pārtikuši cilvēki.

Otrkārt, cilvēki, kuri dzīvo kādai augstākai idejai – reliģijai / nacionālismam vai kam citam. Ja bēgļu pieņemšana neatbilst viņu augstākajai idejai, tad mainīt viņu domas ir praktiski bezcerīgi. Šie arī ir redzamākie bēgļmīļu oponenti. Šo cilvēku vidū bieži ir mazturīgi cilvēki, kuri mierinājumu savām personīgās dzīves nedienām meklē (un atrod!) augstākās idejās.

Treškārt, tie, kuri dzīvi uztver kā spēli, kurā ir ieguvēji un zaudētāji. Viņi grib būt ieguvēji un galveno dzīves jēgu saskata savas materiālās labklājības nodrošināšanā. Tādi ir, piemēram, lielie bagātnieki, kuri neapstājas brīdī, kad it kā jau pietiek. Arī viņiem bēgļi ir vajadzīgi tikai, ja no tā atlec kāds labums viņiem pašiem. Bieži tie ir cilvēki, kuriem dzīvē ir bijis pārāk maz. Ne Aivars Lembergs, ne Ainārs Šlesers, ne Henrijs Fords bērnībā nebija ļoti pārticīgu vecāku bērni.

Šīs trīs grupas humānistiem pamatīgi traucē sasniegt viņu dzīves mērķi – harmonisku, mīlestības pilnu pasauli. Protams, ka tas rada spēcīgas emocijas. Tādēļ arī no viņu puses tik bieži ir vērojama emocionāla agresija.

Cerēt, ka šīs trīs lielās grupas piepeši savā pārliecībā konvertēsies par humānistiem, nav vērts. Jā, cilvēki individuāli mēdz mainīt savus dzīves uzskatus un līdz ar to arī grupas. Bet grupas kā tādas tādēļ neizzūd, jo vietā nāk citi indivīdi. Šo grupu eksistence un to īpatnības ir jāpieņem kā nenovēršams fakts. Protams, var arī nepieņemt, var cīnīties, argumentēt, pārliecināt par humānismu utt., bet, pirmkārt, neadekvāts priekšstats par apkārtējo pasauli izraisa (pašu humānistu) ciešanas. Otrkārt, nevajag aizmirst viedos vārdus

Paēdušais neēdušo nesaprot.

Humānistiem nav nekādu tiesību savas humānisma idejas stādīt augstāk par šo trīs grupu dzīves jēgām un vajadzībām. Pretējā gadījumā tā ir nedemokrātiska liekulība, kas vienus cilvēkus nostāda augstāk par citiem. Savukārt, tas jau vedina uz komunismu. Kas notiek, ja dibina komunismu un tajā (absolūti neizbēgami) pie varas nonāk indivīdi no augšminētajām trim grupām, mēs lieliski varam redzēt gan Latvijas un PSRS vēsturē, gan Korejas Tautas demokrātiskajā republikā, ja kādam tā labpatīk.

Vairums pieņemto bēgļu tik un tā pieder vienai no augšminētajām trim grupām, līdz ar to padarot humānistu ideālu par mīlestības pilnu pasauli neiespējamu. Izskatās, ka tas humānistiem neienāk prātā, jo katrs par līdzcilvēkiem vairāk spriež pēc sava ģīmja un līdzības.

Redzēt, ka tevis ideālā pasaule nav un nebūs iespējama, nav viegli. Tādēļ arī ir tik daudz negāciju un naida ne vien no bēgļu pretinieku, bet arī no humānistu puses.

 

Humānisti var mīlēt bēgļus, bet ne uz citu cilvēku rēķina. Es un daudzi mani līdzcilvēki esam smagi strādājuši, lai nopelnītu to, kas mums pieder. Mums nav absolūti nekāda pienākuma sevis nopelnīto kādam pilnībā vai daļēji atdot. Šī mana un citu cilvēku izvēle ir jāciena. Tieši tāpat kā tam nabaga bēglim (vai ekonomiskajam migrantam, nav svarīgi) ir tiesības uz izglītību, cilvēktiesībām utt., arī man un citiem ir tiesības uz to, ko mēs esam sasnieguši un kas pieder mums. Bēgļa tiesības uz viņa nenopelnīto jebkurā gadījumā ir mazākas par manām tiesībām uz to, ko es esmu nopelnījis. Ja es esmu labsirdīgs, es varu padalīties, bet tas nav un nekad nebūs mans pienākums. Tas, kurš apelējot pie morāles, reliģiskām vai vispārcilvēcīgām vērtībām gribēs man pierādīt, ka ir gan pienākums, lai vispirms padomā par demokrātiju un cilvēku tiesību vienlīdzību.

 

P.S. Ideja par šādām cilvēku grupām pieder psiholoģijas profesoram C. W. Graves un ir vismaz 40 gadus veca. Vairāk par to var lasīt Kena Vilbera grāmatā “Visaptverošā teorija”, Don Edward Beck and Christopher C. Cowan “Spiral Dynamics Mastering Values, Leadership, and Change”, kā arī šeit.

Anarhijas uzvaras gājiens

Nākotnē mani biedē pat ne tik daudz kara lielā iespējamība, cik kolektīva morāles un citu noteikumu ignorēšana. Neesmu profesionāls vēstures speciālists, bet šādi tomēr, šķiet, vēl nekad nav bijis.

Ilgu laiku Rietumu civilizāciju, tai skaitā Krieviju, ir saturējusi kopā reliģija, jēdziens par grēku. Tiesas nebija padarītas par tādu absurdu kā tagad. Ja biji ko nozadzis vai noslepkavojis un tevi noķēra, sods bija praktiski neizbēgams. Tādu Breivīku senākos laikos vienkārši nolinčotu nevis cimperlētos ar tiesām un slepkavas cilvēktiesībām.

Ļoti bieži mēs ikdienā saskaramies ar situācijām, kad neievērot likumu ir izdevīgāk nekā to ievērot. Viselementārākais piemērs – ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas. Kārtējais gājējiem sačakarētais krustojums, mašīnas nebrauc, jāsteidzas, policistu tuvumā nav – rīcība skaidra. Vai arī mazliet nopietnāks piemērs – Rīgas satiksmes iepirktās nanotehnoloģijas jeb ūdens transporta mazgāšanai. Vai tad pieķertie savas izdarības nožēlo? Neticu. Vienīgi to, ka pieķerti, ka muļķīgi iekrituši. Bet, paskatoties, kā valsts iestāžu konkursos bez mitas uzvar savējie un ka par to praktiski neviens sodīts netiek, kā tu pats nedarīsi tāpat, ja radīsies izdevība? Ja pats neparūpēsies par sevi, to nedarīs neviens cits.

Aizvien izdevīgāk kļūst nevis atzīt un nožēlot vainu, bet mēģināt izlocīties visiem iespējamajiem līdzekļiem. Vēl viens spilgts piemērs ir Krieviju pārvaldošā banda. Melošana, tukši solījumi utt. jau stipri sen ir sasnieguši neticamus apjomus. Tur vairs nav nekā kopīga ar vispārcilvēcīgām vērtībām. Ja vēl paskatās uz viņu darbiem, tad tādus tipus var saukt par cilvēkiem tikai pēc formas nevis satura. Varbūt viņus visus vajadzētu nogalināt humānu apsvērumu dēļ.

Cilvēce savu tehnoloģisko u.c. veida progresu ir sasniegusi sadarbības rezultātā. Tikai retais spēj viens pats sevi gan pabarot, gan apģērbt. Esošā naudas / cilvēku attiecību sistēma ļauj neredzēt citu cilvēku nepieciešamību indivīda dzīvē. Tā arī rodas tādi necilvēcīgi īpatņi kā Breivīks, Staļins un citi.

Visas šīs problēmas principā būtu jārisina ar vienkāršas morāles principu iemācīšanu jau agrā bērnībā. “Nedari citiem to, kas pašam nepatīk”, “Rūpējies par ģimeni”, “Jo cilvēki tev apkārt būs laimīgāki, jo laimīgāks būsi pats” utml. Kaut kas līdzīgs droši vien bērnībā tiek mācīts visiem cilvēkiem. Nelaime tikai, ka šo noteikumu bieži vien ir pārāk daudz vai tie ir pat pretrunīgi. Bērns tos varbūt īsti nesaprot, nespēj izšķirt, kuram klausīt, kuram nē un pamazām sāk neklausīt visiem. Jo bieži vien nekas slikts nenotiek, pat tieši otrādi. Turklāt nav runa tikai par bērniem. Arī, ja pieaudzis cilvēks mācītos un mēģinātu ievērot absolūti visus pastāvošos likumus, viņa dzīve pārvērstos murgā. Tāpēc daudzi to nemaz nemēģina darīt.

 

Ja viss turpināsies kā līdz šim, anarhijas īpatsvars esošajā civilizācijas kārtībā palielināsies vēl vairāk. Saļodzīsies un varbūt arī sabruks pat šķietami elementāras sistēmas, teiksim, apgāde ar pārtiku vai medikamentiem. Tikmēr dažādas abstraktas struktūras, tehnoloģisks progress turpinās sekmīgi attīstīties. Tas notiks uz to cilvēku rēķina, kuri kaut kādiem noteikumiem un vispārcilvēcīgai morālei sekos. Tas sniedz un sniegs ilūziju, ka cilvēce kopumā attīstās milzu soļiem, novēršot uzmanību no anarhijas perēkļu draudiem.

Es neticu esošās civilizācijas pamatvērtību sekotāju uzvarai pār anarhistiem. Ja slepkava pretnostāsies cilvēkam, kurš ir pret nāves sodu, uzvarēs pirmais. Jo viņam noteikumu nav.

 

Šīs problēmas vajadzētu atrisināt jaunai, iespējami globālai izpratnei par valsts, sabiedrības pārvaldību. Saprast valsts jēgu, ieviest autoritārismu un bardzību tur, kur tas nepieciešams, citur – maksimālu demokrātiju.

 

Loterijas

Loterija ir nodoklis tiem, kas slikti mācījušies matemātiku. (Diena, 13.01.2015.)

Pagājušā gada decembrī es intensīvi piedalījos dažnedažādās loterijās. Uz to mani daļēji pamudināja viena otra drauga intensīvie “share, like, ieteikt”, daļēji vēlme pārliecināties, ka šajās neviena nekontrolētajās loterijās laimēt (parasti) tāpat neko nevar. Protams, ja pierādītos pretējais, es nebēdātos.

Pie reizes noskaidroju, ka loteriju Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija pārrauga vienīgi tad, ja piedalīšanās loterijā nosacījums ir pirkums. Teiksim, nopērc maizi un ar čeku piedalies loterijā.

Sociālo portālu ķēžu ieteikumu konkursi / loterijas Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai nav jāpārrauga. Tas nozīmē, ka neviens neliedz loterijas rīkotājam uzrīkot fiktīvu izlozi un galveno balvu piešķirt, piemēram, sievastēvam. Gan jau, ka tā arī dara. Tiesa, ne visi. Man personīgi ir zināms viens gadījums, ka pazīstams cilvēks facebook-ā laimē ceļojumu.

Līdz šim es loterijās neko nebiju laimējis. Konkursos gan, jo atkarībā no konkursa veida, uzdevuma un dalībnieku skaita, tajos uzvarēt parasti ir ievērojami lielākas izredzes nekā, paļaujoties uz aklu veiksmi, loterijā.

Tātad, lūk, saraksts ar loterijām, kurās decembrī piedalījos, kopā ar iespējamajām balvām. Precizitātes labad jāmin, ka sarakstā ietilpst arī daži konkursi. Bet tā kā tie visi šajā gadījumā bija “ieraksti pareizo atbildi komentārā”, tad būtībā tās ir loterijas. Jo neviens jau neliedz pielietot copy / paste.

  1. Facebook. Divas dāvanu kartes par 50 + 50 eur.
  2. Facebook. Lidojums 2 personām uz Itālijas, Šveices vai Austrijas alpiem kā arī jaunu slēpošanas vai snovborda inventārs.
  3. Draugiem. Ekskluzīvas dāvanas no Ahmad Tea (20-30 laimētāji).
  4. Latvijas maiznieks (ar 7 čekiem). Auto KIA CEED, 25 eur katru dienu.
  5. Cido (ar 4 čekiem). 45 planšetes, 182 sulu kastes.
  6. Draugiem. 4 auto uz nedēļas nogali.
  7. Facebook. Piparkūku gatavošanas un servēšanas komplekts.
  8. Facebook. Latvisks Cartiero tauriņš.
  9. Facebook. Enrique Iglesias koncerta biļete.
  10. Facebook. «Norfin Discovery» winter suit.
  11. Facebook. 2 biļetes uz Kino 1914.
  12. Latvenergo. SPA dāvanu karte 2 personām.
  13. Facebook. Viens no 10 lego komplektiem.
  14. Facebook. Sauso eļļu serums sejai 46EUR vērtībā.
  15. Draugiem. Gards pārsteigums no Klasikas.
  16. Draugiem. Planšetdators.
  17. Draugiem. Gardumiem pilns grozs.
  18. Facebook. Vakariņas diviem itāļu restorānā.
  19. Draugiem. 4 veļas un naktstērpu dāvanu kartes 100 eur vērtībā.
  20. Facebook. Playstation 4.
  21. Draugiem. Vairāk kā 50 dažādas dāvanas: grāmatas, CD, skaistumkopšanas produkcija, biļetes uz Ziemassvētku pasākumiem un citas jaukas lietas.
  22. Draugiem. 2 biļetes jaunās filmas «Trešā Persona» apmeklējumam.
  23. Delfi. Pasaulē pirmais sejas kopšanas komplekts, kas sevī apvieno epilēšanas un ādas dziļās attīrīšanas funkcijas vienā ierīcē, ļaujot iegūt nevainojami gludu un starojošu sejas ādu.
  24. Facebook. Vissezonas zābaciņi, nedaudz smieklīgi bet ļoti ērti un plaši pielitojami. (tieši tā arī bija rakstīts)
  25. Draugiem. Iespēja apmeklēt Jaungada koncertu 29. decembrī kultūras pilī Ziemeļblāzma.
  26. Draugiem. Šampūns, dušas želeja, kopjoša želeja rokām, aromatizētas ziepes.
  27. Draugiem. 2 biļetes uz Credo koncertu.
  28. Draugiem. Rīgas Miesnieka produktu grozs.
  29. Draugiem. iRobot.
  30. Draugiem. 200×220 3D Gultas veļa Kokvilna/Satīns.
  31. Facebook. 2 apavu pāri.
  32. Facebook. Ziemassvētku eglīte (1,75m), kas rotāta ar gaismiņu virteni.
  33. Facebook. 2 ielūgumi uz JRT “Kontrabass”.
  34. Facebook. Cita rota dāvanu karte 50 eur.
  35. Facebook. iphone 6.
  36. Facbeook. Dāvanu karte kostīmu veikalā par 20 eur.
  37. Facebook. BUFFALO SABRES suvenīri ar ZEMGUS GIRGENSONA un TEDA NOLANA autogrāfu.
  38. Facebook. Koka gludināmais dēlis.

No šīm 38 loterijām tikai četras dalībai izlozē nepieprasīja “share, like, ieteikt”. Facebook uzstādījumu dēļ man neparādās ziņas no like-otajiem portāliem kopējā ziņu plūsmā un tādēļ tur varēju brīvi izvērsties. Toties draugos…

Ja agrāk man nebija ne jausmas, ko darīt, ja nepiedzīvoju orgasmu, tad nu vairs nav jāsēž neziņas tumsā. Draugu ziņas kopējā jaunumu plūsmā vienkārši pazuda, visur tikai spams, tufta un reklāmas biezā slānī. Interesanti, ka galveno spama plūsmu veidoja vien dažas lapas – viņa (jeb delfi.lv), epadomi, kultūras vēstis un runābildes. Tā kā kopējā ziņu plūsma, pateicoties šiem spameriem, tika aizkakāta bezjēgā un konkursu / loteriju tur proporcionāli nemaz tik daudz nebija, tad minētajai varzai pēc kādas nedēļas atsekoju. Tas grauj pētījuma rezultātu objektivitāti, bet visam tomēr ir savas robežas. Ja man, lai saglabātu jau tā ļoti niecīgās iespējas laimēt kkādu faking šampūnu, ziepes un dušas želeju vajag katru dienu tērēt vairākas minūtes, lai ar acīm izsijātu reklāmas un neinteresējošus, nevajadzīgus, brīžiem pat idiotiskus ierakstus, tad tas ir par daudz.

Vēl daži organizatori pieprasīja nospamot 3-5 draugus ar brīnišķīgo konkursa piedāvājumu, bet šos piedāvājumus es ignorēju un te tie nav arī uzskaitīti. Nedarīšu citiem to, kas pašam nepatīk.

Kad šī eksperimenta ietvaros papētīju, kas noticis ar konkursiem, kuros ņēmu dalību, atklājās vēl dažas interesantas lietas.

Bija gadījumi, kad facebook loteriju rīkotāji laimētājus vienkārši paziņoja savā lapiņā ar tekstu “sazinieties”. Vienā gadījumā bija arī piebilde “ja 24h laikā nedosiet ziņu, rīkosim jaunu izlozi.”. Šajos gadījumos es ar savu nesekošanas taktiku nebūtu ieguvis balvu pat, ja būtu laimējis izlozē.

Bija arī pārītis gadījumu, kad loteriju rezultāti paziņoti netika. Nav un viss.

Cik laika tas viss prasīja?

Noteikti vairāk nekā biju pirms tam iedomājies. Lai izlasītu nosacījumus un izpildītu tos, nepieciešama kāda minūte, reizēm pat vairākas. Tātad vismaz stundu es decembrī esmu notērējis, lai kalpotu par reklāmas izkārtni dažnedažādiem komersantiem.

Grūtāk novērtēt laiku, kas notērēts, lasot un tīrot komersantu pēcāk ģenerēto spamu, tuftu un reklāmu ziņlistē, bet tas arī varētu būt aptuveni stunda. Ja es pēc tam nebūtu atsekojis visām tām draņķībām, tad nākotnē patērētu vēl nezināmu, bet ļoti ievērojamu laika daudzumu spama lasīšanai / aizskrollēšanai.

Un ko es par to esmu dabūjis pretī?

Visās 34 loterijās, kurās vajadzēja spiest “share, like vai ieteikt”, es nelaimēju neko.

No atlikušajām četrām es laimēju vienā. Tas ir, nejauši pamanīju kino muzeja facebook konkursu, kur komentāros vajadzēja ierakstīt pareizo atbildi. Atzīšos, nokopēju. Bet nevajadzēja neko ne share-ot, ne like-ot. Nošeiroju un nolaikoju tik un tā. Konkursā piedalījās pavisam četri dalībnieki, līdz ar to iespēja laimēt bija salīdzinoši liela. Tiku pie divām biļetēm uz filmu pasākumu Kino 1914.

 

Varbūt, ja es būtu kāda mājsaimniece ar ienākumiem tuvu nullei, es par tām niecīgajām iespējām laimēt lielākoties nevajadzīgas lietas iespringtu vairāk. Bet es tāda neesmu. Ja pēc vairākām ieguldītām stundām dalībai loterijās, mans vienīgais ieguvums ir divas (ne pārlieku vajadzīgas, jo tad taču es tās nopirktu tāpat) kino biļetes (~5 EUR kopējā vērtībā), tad es savu laiku esmu pārdevis ļoti lēti. Ja patur tikai “share, like, ieteikt” tipa loterijas, tad savu laiku komersantiem esmu atdevis par pliku velti.

Demokrātija, vara un mūsu vēsture

Pēc pirmā pasaules kara Eiropas kartē bija parādījušās Somija, Igaunija, Lietuva un Latvija. Sākotnēji visas valstis bija demokrātiskas.

Lietuvā autoritārais režīms tika ieviests 1926. gadā.

Igaunijā autoritārais režīms tika ieviests 1934. gadā. Formāli tas beidzās 1938. gadā, kad tika atjaunota demokrātija pēc konstitūcijas, bet vara nemainījās, jo igauņi ievēlēja tos pašus cilvēkus vēlreiz. Ej nu sazini, cik brīvas tās vēlēšanas bijušas.

Latvijā autoritārais režīms tika ieviests 1934. gadā nieka piecas dienas pēc igauņu apvērsuma.

Somijā autoritārais režīms ieviests netika.

1939. gadā, kad Polija jau bija okupēta, PSRS piedāvāja Lietuvai Viļņas apgabalu apmaiņā pret tiesībām uzturēt PSRS karabāzes Lietuvas teritorijā. Lietuva piekrita.

Tādus pašus ultimātus, tikai bez labumiem apmaiņā 1939. gadā saņēma arī Igaunija, Latvija un Somija. Nepiekrita vienīgi Somija. Drīz sekoja karš, kurā neatkarība tika nosargāta, lai arī daļa teritorijas zaudēta.

Latvijai, Igaunijai un Lietuvai vēlākajām PSRS prasībām mainīt nelojālo valdību utt., bija grūti nepiekrist, jo ienaidnieka karaspēks jau atradās šajās valstīs.

 

Kas būtu noticis, ja Baltijas valstis tāpat kā Somija būtu bijušas demokrātiskas nevis autoritāras valstis? Nezinu, kā sekmētos ar pretošanos, bet okupācijas faktu pierādīt būtu daudz vieglāk. Tā laika Baltijas valstu iedzīvotājiem visticamāk izpaliktu savu pilsoņu mānīšana ar “viss būs labi, palieciet savās vietās” utml. Nebūtu tādas padevības okupantu režīmam, nebūtu tik lielā mērā akceptēts krievu uzspiestais “es kungs, tu – sūds”.

Tolaik Latvijā lēmumu nepretoties pieņēma Ulmanis, domājams, konsultējoties ar citiem sev lojāliem cilvēkiem. Vēlāk viņš parakstīja, šķiet, visus papīrus par varas nodošanu, kādus vien viņam lika priekšā. Demokrātijas apstākļos tas būtu principā neiespējami, jo pat valsts pilnvarotām personām nav tādu pilnvaru, lai vienpersoniski izlemtu valsts likteni.

Es negribu analizēt, vai Ulmanis rīkojās nepareizi. Bet skaidrs, ka ar vienu vai pāris cilvēkiem manipulēt ir daudz vienkāršāk nekā ar daudziem. Vara cilvēkus gandrīz vienmēr atrauj no realitātes, īpaši, ja ar vārda brīvību ir tā trūcīgāk. Esot vadošā amatā, ar laika resursiem ir visai trūcīgi, kas tieši ietekmē indivīda spēju uztvert informāciju. Turklāt īpaši vadošiem kadriem to mēdz pasniegt jau padomnieku / sekretāru sagatavotu un interpretētu. Ilgākā laika periodā tas noved pie aizvien neadekvātāka priekšstata par realitāti. Apkārtējie cilvēki aizvien vairāk tiek uztverti kā anonīmas skrūvītes lielā struktūrā. Vadītāju īpaši neuztrauc skrūvītes ar savu nekompetento viedokli, viņam vajag, lai struktūra darbojas tā, kā viņš to ir iecerējis. Vienalga kāda struktūra – valsts, uzņēmums, koruptīva shēma utt. Un, ja vēl kāds vai vairāki padomnieki ir struktūrai nelojāli, tad viss kuģis pamazām stūrē krastā.

Izeja no šīs situācijas ir tikai atgriezties skrūvīšu līmenī un saprast to. Ne velti vairākus vadošus amatus gan pie mums, gan daudzās citās valstīs nedrīkst ieņemt neierobežoti ilgi. Bet ne visus, turklāt pilnvaras vienam otram amatam mēdz gan pagarināt, gan vispār atcelt to ieņemšanas termiņus. Mums būtu jābūt ļoti uzmanīgiem ar īpaši lielām pilnvarām vienam cilvēkam, vienu un to pašu cilvēku ilgstošu atkārtotu ievēlēšanu vai valsts pārveidi par prezidentālu republiku. Demokrātijai, protams, ir mīnusi. Viens no pēdējā laikā kaitinošākajiem ir sīki dalītā un atšķaidītā atbildība jeb kolektīvā bezatbildība. PSRS nebūtu iedomājams, ka pēc lielveikala sagrūšanas neviens neiesēstos uz ilgiem gadiem vai netiktu nošauts. Tāpat sāpīgus, bet ātri nepieciešamus procesus vieglāk īstenot nedemokrātiski. Armijā ātri, efektīvi un demokrātiski reaģēt uz situāciju diez vai vispār ir iespējams.

Noteikti daudziem ir vilinājums aicināt mainīt valsts iekārtu uz autoritārāku, bet neuzskatu, ka šis ceļš būtu pareizākais. Piemēram, Ungārijā pie varas ir ļoti autoritārs cilvēks un viņš ir gan nacionalizējis (citiem vārdiem sakot, padarījis par valsts īpašumu) privātos pensiju fondus, gan mēģinājis ieviest nodokli internetam. Ungāri protestē un viņus, par laimi, vismaz nedaudz ņem arī vērā, bet kā protestantiem klātos, piemēram, Baltkrievijā, Krievijā vai Ziemeļkorejā?

Viss jau ir ļoti labi, kamēr vadonis ir sakarīgs, rūpējas par cilvēkiem, veic nepieciešamas reformas utml. Slikti paliek, kad vadonis zaudē sapratni par realitāti vai par vadoni kļūst persona, kurai valsts iedzīvotāji nerūp. Demokrātijas trūkuma apstākļos no tādiem tikt vaļā ir ļoti sarežģīti, bieži vien – praktiski neiespējami.

 

Interesanti ir paskatīties, kā Somijai sekmējās pēc otrā pasaules kara. Tā visādi centās izlaipot starp nostāšanos PSRS vai Rietumu valstu pusē. Nekāda komunisma Somijā nebija, bet, piemēram, palīdzība no ASV apmaiņā pret komunisma apkarošanu tika pieņemta tikai slepeni. Arī NATO Somija neiestājās tāpat kā Zviedrija. Baltijas valstis un Polija ir vienīgās Krievijas kaimiņvalstis, kas ir arī NATO sastāvā. Ne velti Kremlis to uztver visai ērcīgi un turpmākai ekspansijai cenšas pretoties visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Somu panākumi laipošanā izskaidro reizēm piesaukto finlandizāciju attiecībā uz Latviju vai tagad – Ukrainu, t.i., ka arī tai vajag laipot visiem pa vidu. Tomēr tas, ka vienai valstij tas ilgstoši sekmīgi izdevās, nebūt neliecina, ka to ir iespējams tāpat atkārtot. Laipot dažnedažādos jautājumos mēģina visas valstis un šo vienu veiksmes stāstu var atspēkot ar neskaitāmiem pretējiem piemēriem. Kaut vai Ulmaņa piekāpšanās PSRS ultimātam – vai tas nebija mēģinājums izlaipot? Turklāt mūsdienās vairs nav atklātas ideoloģiskas cīņas starp kapitālismu un komunismu. Ideoloģiska cīņa vispār pastāv, bet paies vēl daudzi, daudzi gadi, līdz to sāks skaļi saukt īstajos vārdos – cīņa ar Krievijas neofašimu, kas sakņojas idejā par krievu ticības, kultūras un civilizācijas pārākumu pār visām pārējām pasaules tautām.

Mūsdienās demokrātiskajām sabiedrībām pašām savu interešu dēļ vajadzētu veicināt autoritāru režīmu pakāpenisku vājināšanu un sagraušanu visā pasaulē. Ne tikai, lai novērstu iespējamus karus, bet arī lai, piemēram, atrisinātu bēgļu problēmas cēloni, nevis tikai cīnītos ar sekām.

Par aizklātumu

Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Attīstoties tehnoloģijām, t.i., foto un video iespējām telefonos, aizklātuma princips reāli nodrošināts netiek. Tādēļ pie ieejas vēlēšanu telpā būtu jāuzstāda vārti līdzīgi kā lidostā. Lai telpā netiktu ienesti nekādi mobilie telefoni vai citas ierīces, ar kurām būtu iespējams kādam pierādīt sevis veikto balsojumu.

Aizklātuma principa dēļ arī elektroniskās vēlēšanas nav atļaujamas. Citādi sanāks daudz muļķīgu situāciju. Teiksim, darba devējs stāv aiz muguras datoram, kurā tu veic balsojumu. Protams, nevienam jau nebūtu obligāti jābalso darba devēja klātbūtnē, bet, to nedarot, sekas būtu pat zirgam skaidras. Neko pierādīt nevarētu, nekas pārkāpts nebūtu.

Vidējais latvietis

Kāds tad īsti ir vidējais latvietis?

To noskaidrot nemaz nav tik neiespējami. Atveram Centrālās statistikas mājas lapu, apkopojam dažādas pazīmes un pēc pēdējiem tautas skaitīšanas datiem veidojam konkrētu portretu, kurš satur populārākās latvieša īpašības. Absolūtas precizitātes tādos tautas skaitīšanas datos gan nav un nevar būt, bet vispārējie vilcieni no tā diez vai mainīsies.

Man sanāca divi vidējie latvieši – konkrētais un nekonkrētais. Tūlīt paskaidrošu, kas tie tādi.

Populārākais vārds Latvijā ir Jānis. Bet sieviešu Latvijā ir vairāk nekā vīriešu. Tātad vidējais latvietis ir sieviete vārdā Jānis. Tas ir nekonkrētais vidējais latvietis.

Konkrētajam vidējam latvietim centos izslēgt pretrunīgas detaļas. Ja reiz sieviete, tad tālāk datus, kur iespējama tāda atlase, meklēju tikai par sievietēm utt.

Nekonkrētais vidējais latvietis

  • dzīvo Rīgā, sieviete, vārdā Jānis.
  • 23 gadus veca, neprecējusies, dzimusi Latvijā.
  • Latvijas pilsone, mājās runā latviski.
  • Nodarbināta mazumtirdzniecības nozarē, izņemot automobiļus un motociklus, ieņem veikala pārdevējas vai pārdevēja palīga amatu.
  • Ir profesionālā vidējā izglītība vai arodizglītība.
  • Apdzīvojamais mājoklis pieder kādam no mājoklī dzīvojošajiem, ir vienīgais cilvēks savā mājoklī.
  • Mājokļa platība ir 40-49.9 kvadrātmetri, tas aprīkots ar centrālapkuri, ūdensvadu, vannu un dušu, tualeti ar ūdensnovadu, atrodas daudzdzīvokļu mājā, kura celta 1971-1980.

Konkrētais vidējais latvietis

  • dzīvo Rīgā, sieviete, vārdā Anna.
  • 51 gadu veca, precējusies, dzimusi Latvijā.
  • Latvijas pilsone, mājās runā latviski.
  • Nodarbināta izglītības nozarē, strādā par vidējās izglītības un / vai pamatizglītības pedagoģi.
  • Ir profesionālā vidējā izglītība vai arodizglītība.
  • Mājoklis pieder pašai, ir vienīgais cilvēks savā mājoklī (vai dzīvo divatā, pieņemot, ka laulība ir veiksmīga).
  • Mājokļa platība ir 40-49.9 kvadrātmetri, tas aprīkots ar centrālapkuri, ūdensvadu, vannu un dušu, tualeti ar ūdensnovadu, atrodas daudzdzīvokļu mājā, kura celta 1971-1980.

Statistika par vārdiem ņemta no PMLP, pārējie dati no CSP. Principā ir iespējams pievienot dažādus aptauju datus un portretus detalizēt pamatīgāk.