Kā interesēs darbojas LSM Melu detektors?

Latvijas Sabiedriskajos medijos ir sadaļa “Melu detektors“. Sadaļas rakstu ideja ir izvēlēties kādas personas izteikumu un izpētīt, cik daudz patiesības tajā ir.

Redzot ažiotāžu ap vienu no melu detektora autoriem Sergeju Pavlovu, nolēmu papētīt šo sadaļu sīkāk.

Sadaļa tikusi atvērta 2014. gada septembrī. Visus tajā publicētos ierakstus var atrast šeit. Tā kā ierakstu nav pārāk daudz, nolēmu būtiskāko informāciju apkopot. Ieraksti uzskaitīti hronoloģiskā secībā, sākot ar jaunāko. Politiskajā piederībā minēta partija minēta tikai, ja tā ir aktīva.

Izteikuma autors Politiskā piederība
Rezultāts Raksta autors
Raivis Dzintars NA puspatiesība Sergejs Pavlovs
Imants Parādnieks NA puspatiesība Anda Rožukalne
Vilnis Ķirsis Vienotība tukšas pļāpas Sergejs Pavlovs
Kaspars Čerņeckis puspatiesība Madara Fridrihsone
Andrejs Pildegovičs tukšas pļāpas Sergejs Pavlovs
Vaira Vīķe-Freiberga ārpus konteksta Sergejs Pavlovs
Saeimas Ārlietu komisija, neoficiāli panikas celšana Sergejs Pavlovs
Dana Reizniece-Ozola ZZS puspatiesība Sergejs Pavlovs
Artuss Kaimiņš tukšas pļāpas Evita Puriņa
Ivars Godmanis puspatiesība Sergejs Pavlovs
Džo Baidens puspatiesība Sergejs Pavlovs
Rigonda Krieviņa puspatiesība Sergejs Pavlovs
Roberts Zīle NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Ēriks Stendzenieks tukšas pļāpas Evita Puriņa
Jānis Ādamsons Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Uldis Augulis ZZS tukšas pļāpas Evita Puriņa
Edvards Smiltēns Vienotība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Inguna Rībena NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Vilis Vītols puspatiesība Evita Puriņa
Nils Ušakovs Saskaņa puspatiesība Evita Puriņa
Edgars Tavars ZZS puspatiesība Evita Puriņa
Pēteris Apinis puspatiesība Evita Puriņa
Jānis Iesalnieks NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Bens Karsons panikas celšana pieci.lv
News front tukšas pļāpas pieci.lv
Uldis Augulis ZZS tukšas pļāpas Evita Puriņa
Edvīns Šnore NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Andrejs Klementjevs Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Aleksandrs Vešņakovs Kremlis patiesība Evita Puriņa
Arvils Ašeradens Vienotība puspatiesība Evita Puriņa
Jūlija Stepaņenko Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Gulbis tukšas pļāpas Evita Puriņa
Līga Meņģelsone tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Pūce Latvijas attīstībai tukšas pļāpas Evita Puriņa
Dzintars Rasnačs NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Jānis Dombrava NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Lazdiņš tukšas pļāpas Evita Puriņa
Roberts Ķīlis puspatiesība Evita Puriņa
Edgars Rinkēvičs Vienotība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Mārtiņš Bičevskis puspatiesība Evita Puriņa
KNAB tukšas pļāpas Evita Puriņa
Guntis Belēvičs ZZS panikas celšana Evita Puriņa
Mārtiņš Šics Reģionu apvienība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Gaidis Bērziņš NA puspatiesība Evita Puriņa
Viktors Zaķis tukšas pļāpas Evita Puriņa
Guna Purkalne puspatiesība Evita Puriņa
Ivars Bičkovičs tukšas pļāpas Evita Puriņa
Anrijs Matīss Vienotība patiesība pieci.lv
Vladimirs Reskājs patiesība pieci.lv
Jānis Dombrava NA tukšas pļāpas pieci.lv
Edmunds Zivtiņš panikas celšana pieci.lv
Laimdota Straujuma Vienotība patiesība pieci.lv
Māris Balodis patiesība pieci.lv
Juris Pūce Latvijas attīstībai puspatiesība pieci.lv
Nils Ušakovs Saskaņa tukšas pļāpas pieci.lv
Andrejs Elksniņš Saskaņa puspatiesība lsm.lv ziņu redakcija
Inguna Sudraba No sirds Latvijai tukšas pļāpas lsm.lv ziņu redakcija
Mārtiņš Bondars Reģionu apvienība patiesība pieci.lv
Andris Orols Suverenitāte tukšas pļāpas pieci.lv
Jānis Dūklavs ZZS patiesība lsm.lv ziņu redakcija
Solvita Āboltiņa Vienotība tukšas pļāpas pieci.lv
Jānis Reirs Vienotība puspatiesība pieci.lv
Laimdota Straujuma Vienotība patiesība pieci.lv
Ivars Godmanis puspatiesība pieci.lv
ZZS ZZS tukšas pļāpas pieci.lv
Artuss Kaimiņš Reģionu apvienība tukšas pļāpas pieci.lv
Edvīns Šnore NA patiesība pieci.lv
Nils Ušakovs Saskaņa tukšas pļāpas pieci.lv
Andris Bērziņš ZZS puspatiesība pieci.lv
Ainārs Šlesers Vienoti Latvijai puspatiesība pieci.lv

Sākumā darbs pie sadaļas norisinājies visai ražīgi – septembrī 12 ieraksti un oktobrī 8. Pēc tam vērojams rakstu apsīkums: no novembra līdz janvārim pa diviem, februārī trīs, martā neviens utt. Kopā 2015. gadā sadaļā publicēti 17 ieraksti.

Jādomā, ka notikušas izmaiņas rakstu veidošanas komandā, jo ierakstiem līdz 2014. gada novembrim kā autori norādīti lsm.lv ziņu redakcija un/vai pieci.lv. Turpmāko rakstu autore ir Evita Puriņa. No 2016. gada septembra rakstus veido arī Sergejs Pavlovs. Pēdējos mēnešos pa vienam rakstam ir arī Madarai Fridrihsonei un Andai Rožukalnei.

 

Analizējot melu detektora pārbaudītos cilvēkus, jāsecina, ka visus sadaļas rakstus būtu jāiedala divās daļās. Līdz 2014. gada novembrim un vēlāk, kad tos pamatā veidojusi Evita Puriņa.

Līdz 2014. gada novembrim visbiežāk cilāta Vienotība (5 reizes). Tas šķiet loģiski, jo Vienotībai bija ministru prezidenta amats un vairāk ministru, kuri attiecīgi dabū vairāk publicitātes. Seko Saskaņa un ZZS ar 3 reizēm, NA un Reģionu apvienība ar divām. Tas liekas loģiski. NA un ZZS bija valdošajā koalīcijā. Saskaņai ir Rīgas mēra amats, Reģionu apvienība tolaik bija aktuāla. Piešķirtie novērtējumi ir dažādi, pārbaudāmie ir gan teikuši patiesību, gan daļēju patiesību, gan stāstījuši niekus.

 

Un tad nāk Evitas Puriņas laiks. Autore ļoti iemīļojusi Nacionālo apvienību, jo kopš 2014. gada novembra tās politiķu izteikumi anlizēti 9 reizes. ZZS 5 reizes, Vienotībai un Saskaņai 4 reizes, Reģionu apvienībai un Latvijas attīstībai pa vienai reizei. Tas būtu loģiski, ja Nacionālā apvienība būtu noteicošais spēks valdošajā partiju koalīcijā. Tā tomēr nav, Nacionālajai apvienībai parlamentā ir 17 deputāti, kamēr Vienotībai 23, bet ZZS 21. Šo partiju politiķu izteicieniem vajadzētu būt aptuveni līdzvērtīgi atspoguļotiem masu medijos. Opozīcijai masu medijos teorētiski būtu jāparādās mazliet retāk. Uz Saskaņu tas pilnā mērā nevar attiekties, jo Nils Ušakovs joprojām ir Latvijas galvaspilsētas domes priekšsēdētājs.

Evita Puriņa savus pārbaudāmos allaž pieķer puspatiesībās (9) un tukša pļāpāšanā (23 reizes). Vienreiz atklāts arī kāds panikas cēlājs (Guntis Belēvičs no ZZS). Un, izrādās, ir arī viens cilvēks, kura izteikumi pēc rūpīgas pārbaudes izrādījušies pilnīga patiesība. Kurš ir šis godavīrs?

Lūk, viņš:

Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs

 

Atgriezīsimies pie Sergeja Pavlova. Viņam līdz šim bijušas tikai 9 publikācijas, kas ir pārāk maza datu kopa nopietnu secinājumu veikšanai. Tomēr zināms ieskats viņa darbībā veidojas. ASV viceprezidenta teiktais, ka ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju, esot tāda puspatiesība. Ivara Godmaņa nacionālā rakstura izteikumi par okupācijas laiku arī ir tikai puspatiesība. Tiek atrasta panika pusanonīmās baumās, kuras nākot no Saeimas Ārlietu komisijas. Savukārt Vienotības Rīgas mēra kandidāts par komunālo maksājumu dārdzību stāstot niekus. Pie parlamentā ievēlētajām partijām piederošu politiķu izteikumi pārbaudīti trīs reizes un tie ir no NA, Vienotības un ZZS.

 

Kopējā tendence ir izteikti pretnacionāla. Nevaru teikt, ka man tas būtu liels pārsteigums, bet tik lielu līdzību ar PSRS laika propagandu negaidīju.

Personīgais nacionālisms

Neilgu laiku pirms studiju beigām man bija doma braukt prom no Latvijas. Finansiālu apsvērumu dēļ. Ārzemēs varētu nopelnīt daudz vairāk naudas un varētu domāt ne tikai par izdzīvošanu. Tomēr jo tuvāk studijas nāca beigām, jo vairāk apzinājos šādas izvēles mīnusus.

Vispirms man nāktos pamest savu ģimeni. Tas varbūt nebūtu tik sāpīgi man pašam, kā mājās palicējiem. Tobrīd mājas savā ziņā atgādināja tādu kā lazareti. Varēja visus “paņemt un uzmest”, bet pēc tam man liktos, ka esmu pametis tuviniekus grūtībās. To sev vēlāk būtu grūti piedot.

Otrkārt, tās bija attiecības ar draugiem. Kad studēju Ventspilī, lielāko daļu nedēļas pavadīju tur. Pamazām ievēroju, ka mani Rīgas draugi uztver, ka man “jābūt Ventspilī” un aizvien mazāk aicina kopīgi pavadīt brīvo laiku. Man tas bija nepatīkami un aizvainojoši. Bet ģeogrāfiskais attālums uzlika vecajām draudzībām praktiskus ierobežojumus. Ja gribēju uzturēt attiecības ar draugiem, man vajadzēja tām veltīt vairāk laika nekā ierasts. Visam laika nepietika un vairāki draugi kļuva par attāliem paziņām. Negribēju šo pieredzi tik drīz atkārtot. Tiesa, ja šis būtu vienīgais mīnuss, es to neņemtu vērā.

“Treškārt” es sapratu tikai pamazām. Tā ir intuitīvi saprotamā Latvijas vide, ar to domājot gan dabu, gan kultūras telpu.

Piemēram, Austrālijā ir fantastiska daba. Botāniķiem tur droši vien būtu mēnešiem ilgi ko darīt. Man vairāk simpatizē putni un mēneša laikā, kad biju tur, izjutu skaudību par daudzajām, dažādajām, viegli apskatāmajām putnu sugām. Tomēr dažu nedēļu laikā man tas viss mazliet apnika. Es jutu, ka man trūkst Latvijas rudens, ziemeļnieciski skarbā vide ar tramīgiem putniem, inteliģentās pelēkās vārnas un salīdzinoši vienveidīgie koki. Galu galā es gribēju beidzot ieiet pārtikas veikalā un, nesakot pārdevējai vairāk par nīgru “labdien”, norēķināties par pirkumu un aiziet prom. Parasti jau es tik nepieklājīgs neesmu, bet man pat turienes laipnība un atvērtība bija apnikusi. Es agrāk nezināju, ka arī tādas ir manas vērtības.

Pamatīgs trieciens manai vēlmei aizbraukt bija JRT “Trīs māsas” apmeklējums. Tā gluži nav mana mīļākā izrāde, tomēr pēc tās es sapratu, ka uz JRT turpmāk jāiet regulāri, jo mazums kādas vēl pērles tur slēpjas. Atradumi bija fantastiski. Tādas, tik daudzos līmeņos saprotamas, tik latviskas izrādes citās valstīs vienkārši nebūs. Vēl vairāk, izrāžu skatīšanos nevar atlikt uz tālu nākotni, jo repertuārs mainās.

 

Ja vien pārcelšanās uz ārzemēm nenozīmē apmešanos uz dzīvi neapdzīvotā teritorijā, tad tur priekšā jau ir citi cilvēki. Vietējie. Valodas barjera ir nozīmīgs, bet pārvarams šķērslis. Vēl paliek vesels lērums citu lietu. Tādas kā attieksme pret pretējo dzimumu, manieres, lomas ģimenē, ķermeņa valoda, izpratne par tīrīgumu, humora izjūta, priekšstats par skaistumu un taisnīgumu, žestu nozīme, personīgās telpas jēdziens, bērnu audzināšanas tradīcijas vai darba ētika. Pieaudzis cilvēks ar to visu nevar tikt galā. Var piemēroties, bet ne pilnībā integrēties. Un tā ir tikai viena problēmas puse.

Svešos, kuri ienākuši dzīvot citā dzīves telpā, vietējie parasti īpaši nemīl, kaut arī var būt izņēmumi. Uzreiz pēc Brexit bija daudz ziņojumu par ksenofobiskām izpausmēm. Daudzi imigranti bijuši pārsteigti, ka viņus, izrādās, nemīl un negrib tur redzēt. Es saprotu, ka, pārceļoties uz dzīvi citur, gribas, lai vietējie tevi pilnībā pieņem kā savējo, bet tā ir vairāk tāda vēlmju domāšana. Mājās cilvēki grib redzēt sev līdzīgus un intuitīvi saprotamus cilvēkus. Tas ir normāli un to tāpat kā cilvēka iekšējo būtību nevar mainīt. Var būt tikai atsevišķi izņēmumi.

 

Mēdz būt cilvēki, kuri Latviju lamā un skandina, ka “citur tas nav iedomājams”. Man šķiet, ka viņi lāgā nav bijuši ārpus Latvijas, bet, ja arī ir, tad nav vērīgi palūkojušies apkārt. Es varbūt neesmu īpaši bieži un ilgi bijis ārzemēs, bet tomēr pietiekoši daudz, lai pamanītu, ka problēmas ir visur. Korupcija ir problēma arī rietumvalstīs. Nekur nav bezgalīgu veselības budžetu. Pie mums var diezgan brīvi pajokot par nacistiem un fašistiem, kas rietumvalstīs ir daudz grūtāk. Ir gana daudz valstu (varbūt pat vairums no visām), kurās balto cilvēku uztver kā staigājošu, padumju krājkasīti. Problēmas ir visur, lai arī ne vienmēr tādas pašas kā Latvijā. Turklāt tās ir tikai “lielās”, labi pamanāmās problēmas, nevis intuitīvi jūtamās.

Es nevaru apzināt visus faktorus, kuri veido manu iekšējo latviskumu. Tomēr tādi ir un no tiem tikt vaļā nevaru un nevarēšu. Tāpēc esmu spiests sevi atzīt par nacionāli domājošu cilvēku. Vienīgi nacionālisms manā izpratnē ir nevis savas tautas stādīšana augstāk par citām, bet gan savu un tautiešu individuālo atšķirību apzināšanās un vēlme tās aizsargāt. Iespēja dzīvot Latvijā man ir privilēģija.

 

Latvijas jēga ir tās latviskumā. Nelatviska Latvija būs tikai ekonomiska teritorija. To aizstāvēs tikai tie daži patrioti, kuriem ar Latviju būs emocionāla saikne. Bet to var panākt ar ģimenes vērtībām un kultūru nevis lielākiem pabalstiem vai zemākiem nodokļiem. Tāpēc kultūrai un ģimenes vērtībām valsts līmenī būtu jāatrodas augstāk par visu. Protams, ģimenes vērtības mēdz saprast ļoti dažādi. Es tās saprotu kā tādu indivīda vērtību sistēmas izveidi un attīstību, kuras centrā ir indivīda ģimene, tās intereses un vajadzības.

Kā ekonomiskai teritorijai Latvijai nav lielas jēgas. Mums nav pasaulē sevišķi slavenu tūrisma objektu, nav dārgu derīgo izrakteņu, ir sevišķi agresīvs kaimiņš un sāpīgas okupācijas sekas. Ja Latvija kādreiz kļūs par ekonomiski vadošu spēku Eiropā, tad tikai tādēļ, ka citās valstīs būs savārītas lielas ziepes. To vajadzētu apzināties un dzīšanās pakaļ Eiropas ekonomikai nedrīkst būt pirmā vai otrā prioritāte.

Nobeigumā vēlos citēt Alvi Hermani:

(..) latviešu dzeja, ieskaitot tautas dziesmas, Frici Bārdu (mans mīļākais dzejnieks, starp citu) un Raini, nekādi nepadodas konvertācijai citās valodās. Jo tulkojumā visi šie smalkumi pazūd un svešiniekam tie vienmēr būs nepieejami. Tāpēc latviešu dzeja, gan šī vārda burtiskajā, gan metaforiskajā nozīmē, vienmēr būs kā hermētiska pieredze, kura pieejama tikai savējiem un ir absolūti droša pret ārpasauli. To nekas neapdraud, jo tā ir kā neredzams dārgakmens, kurš nolikts visredzamākajā vietā, tāpēc zagļi to vienkārši nepamana.

Rīgas putni 2016

Putnu vērošanas sacensības mums ar sievu bija diezgan zināma lieta, bet piedalīties nebijām mēģinājuši. Nebija mums tādu zināšanu un kurš gan gribēs ņemt pie sevis komandā iesācējus. Putnus pazīstam samērā labi, bet dabā ejam reti. Ja būtu vairāk laika, būtu citādāk, bet ar tādu aizbildinājumu nevienu nepārsteigsi. Šoreiz bija iespēja izbrīvēt laiku un domājām paskatīties, kā īsti tādas sacensības notiek.

Ziņojām LOB Rīgas vietējai grupai, ka esam gatavi piedalīties, bet labprāt gribētu mūsu komandu paplašināt. Tikām pie diviem grupas biedriem. Iepriekšējas sacensību pieredzes nevienam no mums nebija.

Veicamajam maršrutam bija divi varianti – sākot no Mangaļsalas vai Daugavgrīvas. Mangaļsala ir populārāka, bet Daugavgrīva vilināja vairāk. Tajā ir retāk būts un tuvumā esošie biotopi šķita līdzīgi Mangaļsalai. Detalizētu maršrutu neizstrādājām, atstājot vietu improvizācijai un varbūtēji trūkstošo parasto sugu atrašanai.

Startējām 7:30 Daugavgrīvā pie Flotes ielas. Gaišs kļuva pusstundas laikā.

Pirmais pārsteigums bija gaužām nepatīkams. Dodoties laukā no mājas, steigā nebiju paņēmis līdzi teleskopa statīvu. Doties uz mājām tam pakaļ un atgriezties Daugavgrīvā prasītu vismaz stundu. Domāju – jamēģina tāpat. Var taču turēt teleskopu rokās vai atrast kādu pēc iespējas stabilu atbalsta punktu. Tas arī izdevās samērā labi.

Pirmo, pa zemi lēkājošo putniņu tumsā nespējām atpazīt. Gar pludmali uz molu ejot, sazīmējām dažādas parastas sugas – lielo un zilo zīlīti, sudrabkaiju, melno meža strazdu. Pa gabalu atpazinām melnspārnu kaiju, kajaku un cekuldūkurus. Pamanījām arī lapsu, bet par to punktus nedod.

 

Lapsa, ejot uz molu
Lapsa pa ceļam uz molu
Lapsa ar vārnu eskortu arceļā no mola
Lapsa ar vārnu eskortu atceļā no mola

Uz mola diezgan kārtīgi nosalām, toties papriecējām acis ar roņiem.

Ronis novēro putnu meklētājus. Šis nebija vienīgais.
Ronis novēro putnu meklētājus. Bija vēl divi roņi.

Pretējā krastā varējām redzēt kādas piecas putnu vērotāju grupas. Daugavas kreisajā krastā, mūs ieskaitot, bija divas grupas. Redzēto putnu sarakstam pievienojām kākauli, sniedzi un meža pīles.

Kākaulis. Atzīšos, ka ģimenē mēs viņu mēdzam dēvēt arī par kaukāli.
Kākaulis. Ģimenē mēs viņu dēvējam arī par kaukāli.

Bijām gan cerējuši uz ko vairāk. Īpaši ilgi uz mola palikt tāpat nebija vērts, jo aiz aukstuma sāka drebēt rokas. Kompensācijai pār mūsu galvām piekrastē pārlaidās zvirbuļvanags.
Ejot prom no pludmales, beidzot pamanījām jūras kraukli. Bez tā doties prom no pludmales būtu visai neērti.

Pa ceļam uz auto piestājām pie krūmiem, kuros varēja dzirdēt mazputniņus. Es tiem droši vien būtu skrējis garām, bet komandas biedrene apstājās un pagaidīja. Mazie putniņi esot ziņkārīgi un mēdzot paskatīties uz savu traucētāju. Uz mums palūkojās gan sarkanrīklīte, gan garastīšu bariņš.

Turpat netālu izdzirdējām svilpi un devāmies identificēt tā dzimumu. Svilpis aizlidoja, bet pamanījām zarā sēdošu peļu klijānu.

Peļu klijāns
Peļu klijāns

Drīz pēc tam sevi skaļi pieteica krauklis un zaļžubītes. Pamanījām arī žubīšu bariņu. Žubītes oktobrī nemaz nav tik bieži sastopamas.

Krauklis dara pasaulei zināmu savu agrā rīta vēstījumu
Krauklis dara pasaulei zināmu savu agrā rīta vēstījumu

Nākamais pieturas punkts bija Daugavgrīvas skatu tornis pie 3. autobusa galapunkta. Pa ceļam uz to mums gadījās neparasts novērojums – sējas zoss ar divām baltpieres zosīm. Par sējas zosi nebija šaubu, bet baltpieres zosis viennozīmīgi tika identificētas tikai pēc pasākuma beigām, kopīgi aplūkojot bildes ar speciālistiem.

Sējas zoss un baltpieres zoss
Sējas zoss un jauna baltpieres zoss

No skatu torņa nevienu jaunu sugu nemanījām un drīz devāmies uz Memmes pļavām. Tā ir mazdārziņu teritorija uz dienvidiem no 3. autobusa galapunkta. Ejot pa centrālo ceļu, putnu bija tik maz, ka man jau gribējās doties prom. Tomēr, kad nogriezāmies mazā sānceliņā, drīz vien tikām gan pie mājas strazdiem, gan dižknābja.

Dižknābis. Iespējams, dusmīgākā paskata putniņš Latvijā
Dižknābis. Iespējams, dusmīgākā paskata putniņš Latvijā

Tālāk Buļļupes atzarā, kuru dēvē par Ziemeļupi un kurš vairāk atgādina mazu ezeriņu, pamanījām gaigalas un laučus. Divas pīles nespēju identificēt, jo tās atradās pārāk tālu un tik stabili noturēt rokās teleskopu es nespēju. Vēlāk uzzinājām, ka tām vajadzēja būt cekulpīlēm, kuras pirms dažām stundām bijušas pavisam tuvu piekrastei.

Nākošā pietura bija Lāčupes kapi un to apkārtne. Galvenais mērķis bija meža sugas – mizložņa, dzilnītis, dzeņi un zīlītes. Tos arī kapos sastapām. Tuvējā apkārtne lika vilties, jo, lai arī biotops dažādām putnu sugām ir diezgan pateicīgs, putnu praktiski nebija vispār.

Palūkojoties pulkstenī un saprotot, ka mums nav vairāk par stundu, devāmies uz Kleistu mežu otrā pusē Lāčupes kapiem. Neko jaunu tur nepamanījām un nācās finišēt.

Mājas strazdi
Mājas strazdi

Par savākto sugu sarakstu, manuprāt, nebija jākaunas. No parastajām sugām reālākās bijām dabūjuši. Mazliet kremta trūkstošais dadzītis, zivju gārnis un lielais ķīris. Kopā bijām savākuši 29 (no 40) parastās putnu sugas, kā arī astoņas mazāk parastas sugas. Par noteiktiem dzimumiem mums pienācās sešarpus papildpunkti.

Pēc divām stundām tikāmies LOB telpās uz rezultātu skaitīšanu un patīkamu pasēdēšanu ar pārējām komandām. Mūsu rezultāts bija devītais desmit komandu konkurencē. Septītā un astotā vieta nebija pārāk tālu. Pirmajai un otrajai vietai gan bija divreiz vairāk punktu nekā mums.

Kopumā Mangaļsalas puse izrādījās stiprāka par Pārdaugavu. Putnu dzimumu noteikšanai vajadzēja pievērsties nopietnāk, jo, teiksim, bijām atzīmējuši mājas zvirbuli kā redzētu sugu, bet aizmirsām norādīt dzimumu. Arī zosis būtu vajadzējis identificēt pirms punktu skaitīšanas nevis pēc tās.

Lai arī organizatori bija sarūpējuši garšīgu cienastu un būtu interesanti parunāties ar citiem putnu vērotājiem, milzīgais nogurums neļāva uzkavēties pārāk ilgi.

Galvenā atziņa pēc sacensībām ir, ka vajadzēja daudz rūpīgāk sagatavot maršrutu. Mums nebija ilgu pārbraucienu, bet bija gari, neproduktīvi periodi uz vietas. Mūsu ģimenei šoreiz nebija laika rūpīgi gatavoties. Bet nekas, zināsim, kā to darīt nākošreiz.

Kajaki Daugavgrīvas molā
Kajaki Daugavgrīvas molā

Grāmata – Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Kad uzzināju, ka iznākušas divas Alvja Hermaņa grāmatas, drīz vien ieplānoju grāmatnīcas apmeklējumu. Lielo bilžu grāmatu pašķirstīju grāmatnīcā. Skaista, bet ilgāk par dažām stundām ar to nebūtu ko iesākt. Tajā esošās Naumaņa recenzijas par sevi interesējošajām izrādēm esmu jau lasījis. Savukārt Hermaņa izrāžu raksturojumi ir tik īsi, ka tos var bez pūlēm izlasīt arī grāmatnīcā. “Dienasgrāmatā” ir daudz vairāk ko lasīt, tāpēc iegādājos to.

“Dienasgrāmata” ir rakstīta lasīšanai citiem cilvēkiem. Tā nav emocionāli nestabila pusaudža dienasgrāmata, bet pieauguša vīrieša regulāras piezīmes par interesantāko savā ikdienā, pievienojot savas atmiņas un pārdomas. Grāmatas galvenā tēma ir teātra un operas režija. Par citām lietām autors raksta mazāk. Alvis Hermanis nevairās no politiskām pārdomām, bet to nav daudz. Viņš nedaudz raksta arī par savu ģimeni, bet, sargājot tās privātumu. Ir arī anekdotiski gadījumi – gan nostāsti, gan no paša dzīves.

Grāmatu var mierīgi izlasīt vienā dienā, bet es to nemaz nemēģināju darīt. Tas būtu kā ātri izdzert pudeli laba vīna. Daudzās vietās gribas apstāties un padomāt par rakstīto. Tajā pašā laikā ļoti gribas izlasīt arī nākošo lappusīti, pēc tās vēl nākošo un tā tālāk.

Citējot grāmatas autoru, režisoram galvenā ir gaume. Šī grāmata ir gaumīgi uzrakstīta. Autora stils saglabājas vienots no sākuma līdz beigām. Literātiem – iesācējiem tas parasti nav novērojams, īpaši tik brīva formāta darbā. Tajā pašā laikā grāmata noteikti nav daiļliteratūra. Mēneša pārtraukums dienasgrāmatas ierakstu hronoloģijā un autora šaubas par šo projektu piederas pie kopējā grāmatas stila. Vienubrīd autors sev pārmet paštīksmināšanos. Es kā lasītājs to neievēroju, bet pēc šīs atklāsmes šķita, ka autors kļuvis vēl piesardzīgāks. Par to mazliet žēl, bet pārāk viengabalaina grāmata man šķistu aizdomīga.

Par citiem cilvēkiem Hermanis raksta labu vai neko. Ja uzrakstīts kas nejauks, tad tā, lai konkrētais cilvēks nav identificējams.

Nebiju agrāk iedomājies par milzīgo darba apjomu, kāds režisoram ir jāveic. Ļoti svarīgi ir izveidot izrādi pareizajā brīdī. Savukārt tas prasa lielisku šodienas procesu izpratni un spēju mazliet paredzēt nākotni. Ja, piemēram, šodien aktuāli ir bēgļi, tad izrādi par tiem veidot varbūt ir jau par vēlu. Jo izrādes sagatavošana ilgst pusotru gadu.

Līdzīgi Hermaņa izrādēm, grāmata ir vieglītēm skumja. To tādu veido autora skatījums uz apkārtējo realitāti, uz dzīvi. Citējot autoru, katra cilvēka dzīves stāsts ir skumjš. Tas nav pesimisms, tā ir reālās situācijas apzināšanās un nevairīšanās no bēdīgām patiesībām. Tādām kā sava personīgā vecuma tuvošanās, Eiropas novecošana un nespēja atražot sevi vai skaistās izrādes, kuru vairs nav un nekad nebūs.

Grāmata, protams, beidzās pārāk ātri. Bet tā tam arī jābūt. Alvis Hermanis intensīvi strādā, rūpējas par savu lielo ģimeni un ir apbrīnojami, ka šī grāmata vispār tapusi. Par to viņam liels paldies.

Ja teātris un / vai opera potenciālo lasītāju diez ko neinteresē, tad lasīt nez vai būs vērts. Ar Hermaņa politiskajiem uzskatiem var labi iepazīties arī internetā atrodamās intervijās.

Mans subjektīvais baudījums ir 10/10.

Grāmata – Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas ir grāmata par Islamu un vairākām valstīm, kuras šī reliģija tieši ietekmē.

Grāmatas priekšvārds lasāms Pietiek, ar daļu grāmatas teksta var iepazīties islams.lv.

Grāmatu iegādājos daļēji pateicoties Ivetas atsauksmei, daļēji atceroties autora līdzšinējās grāmatas, daļēji aiz vēlmes palasīt kaut ko tiešām mūsdienīgu un kvalitatīvu. Ar pirkumu esmu pilnīgi apmierināts. Lasīju lēni un ar baudu, cik nu tas par tādu tematiku ir iespējams.

 

Lato Lapsas grāmatās par citām zemēm parasti ir ļoti daudz vēstures un salīdzinoši maz bilžu. Neiztrūkstošs ir vietējo iedzīvotāju raksturojums un interesantākais no viņu stāstītā. Aprakstīti īpaši autora piedzīvojumi.

Šī grāmata ir apmēram tāda pati, varbūt vienīgi autora piedzīvojumu bija neierasti maz. Jādomā, tas tādēļ, ka grāmatas galvenais mērķis, acīmredzot, ir aprakstīt islamu nevis autora dēkas.

 

Zem Muhameda bārdas teksts pamatā balstās uz svētajiem rakstiem, dažādu literatūru un vēstures faktiem. Ja autoram tas šķitis iederīgi, tiek pieminēti arī viņa personīgie novērojumi, atstāstītas dažādas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem.

Pirmajā nodaļā tiek aprakstīta Jeruzaleme. Uzzinām par tās sarežģīto vēsturi un kādēļ Svētā Kapa baznīcā nesaticīgi mīt gan grieķi, gan franciskāņi, gan armēņi, gan kopti, gan sīrieši, gan turpat blakus – etiopieši, bet atslēgas glabā musulmanis.

Otrajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar islamu kā tādu. Varam uzzināt, kas ir korāns, hadīsi, džihādisms, kāda izskatās musulmaņu paradīze un kā pareizi sist savu sievu.

Trešajā nodaļā, kura aizņem gandrīz pusi grāmatas, plaši aprakstīti ebreji un Izraēla, pastāstīta ebreju – palestīniešu konflikta būtība. Ir daudz ebreju anekdošu.

Ceturtā nodaļa ir par turkiem un viņu vēsturi. Uzzinām, kā turks var būt direktors un nestrādāt nevienā kompānijā.

Piektā nodaļa ir par Irānu jeb mūsdienu Persiju. Par bezgala laipnajiem irāņiem, tur valdošo relatīvi demokrātisko šiītu režīmu. Uzzinām, kādēļ Teherānā cilvēki mēdz protestēt, uzkāpuši uz māju jumtiem.

Sestajā nodaļā aprakstīta autora nelegālā nokļūšana Gazas sektorā un pavisam īsi mūsdienu Ēģipte.

Septītajā nodaļā ir par Jordānijas Petru un tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Auotrs apraksta, kā saskāries ar interesantu un senu naudas pārsūtīšanas veidu.

Pavisam īsā astotā nodaļa ir par Sīriju. Vienota stāsta vietā varam lasīt atsevišķu iespaidu fragmentus.

Seko noderīgi padomi, prāvs papildus literatūras saraksts, dažādi vietējo izteicieni.

 

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Zem Muhameda bārdas nav mūsdienīgi gļēva jeb, kā mēdz teikt – politkorekta (tādā ziņā, ka par ebrejiem jāsaka vai nu labu, vai neko) grāmata, bet par antisemītisku to nosaukt nevar nekādi. Tā nav arī antiislamiska grāmata. Jā, autors atklāj dažādas netīkamas islama puses un nianses, tajā skaitā piemin arī, kādēļ viņš personīgi nevar pieņemt islamu, bet rakstīts ir ar cieņu pret citādi domājošajiem.

Lai arī man ļoti patīk iepazīties ar citu zemju vēsturi, tomēr proporcionāli pret pārējo grāmatas saturu man vēstures šķita mazliet par daudz. Man mazliet pietrūka autora subjektīvā skatījuma un personīgo piedzīvojumu. Piemēram, par nodaļā par turkiem tiek norādīts uz turku visnotaļ kareivīgo dabu un lielu konfliktu trūkumu. Turku atbilde skan “Tu neesi turks, tu nesapratīsi”. Man kā lasītājam, kurš Turcijā nav bijis, tiešām grūti saprast, kāpēc tā varētu būt. Domāju, ka autoram ir sava ticama interpretācija vai vairākas, bet tās netiek pieminētas pat varbūtību formā.

Fotoattēli, līdzīgi kā citās autora grāmatās, tiek salikti visi kopā grāmatai apmēram pa vidu. Tā kā, lasot grāmatu, nav zināms, ka tālāk jāmeklē atbilstošs attēls, tie tiek aplūkoti tad, kad jau ir mazliet aizmirsies konteksts, kādā tie ievietoti. Turklāt uzreiz jāaplūko arī attēlus, kuri attiecas uz vēl neizlasīto grāmatas daļu. Pēc tam šķirstīt grāmatu atpakaļ un skatīties, vai tur nebija kāds attēls par šo vietu, ir diezgan neērti. Tiesa, ja grāmata bez tāda trūkuma maksātu savus piecus eiro vairāk, tad labāk lai ir šādi.

Vēl man būtu vairāk paticis redzēt biezākas īsās nodaļas par Ēģipti vai Sīriju. Bet tā jau laikam vienmēr ir ar interesantām grāmatām – liekas par plānu.

 

No daudzajiem grāmatu blogeriem par šo grāmatu rakstījusi Iveta un pavisam īsi arī Poseidons99.

 

Vēl tikai viena piezīme. Uztvēru, ka autora aprakstītajās zemēs ļoti svarīga ir indivīdu piederības sajūta pie tautas, nācijas un / vai reliģijas. Ideja par pasauli bez reliģijas vai nācijām tur, maigi izsakoties, netiktu saprasta. Nē, nācija / cilts / reliģija – tur tas ir ļoti svarīgi. Šo principu ir jāciena. Jāmācās no vēsturiskām kļūdām un nedrīkst, nekādā gadījumā nedrīkst mākslīgi samaisīt nācijas / ciltis / reliģijas. Integrācijas nav un nebūs, varbūt vienīgi asimilācija. Toties asiņaini konflikti pēc mākslīgas sajaukšanas ir praktiski vienmēr. Jo kādai nācijai neizbēgami būs piešķirts mazliet par daudz resursu vai privilēģiju, citai atkal par maz. Tā kā vajadzība piederēt pie kādas grupas ir ne tikai šim rajonam raksturīga, bet vispārcilvēcīga (Maslova piramīdas 3. un 4. līmenis), to būtu jāņem vērā gan Latvijā, gan citās valstīs.

Nekrologs trolejbusiem

Šis stāsts būs par nelaiķa trolejbusiem, kuri Rīgā vairs nekursē.

Škoda 9Tr
Škoda 9Tr
Škoda 14Tr, attēla autors ScAvenger
Škoda 14Tr, autors Jānis Vilniņš

Bija arī garie trolejbusi, kuri sastāvēja no diviem savienotiem Škoda 9Tr vagoniem. Tos esot savienojuši Rīgā un sauca par Škoda 12Tr.

Škoda 12Tr, autors nezināms
Škoda 12Tr

No ~1989. gada parādījās arī Škoda 15Tr jeb pagarinātais Škoda 14Tr.

Škoda 15Tr, autors Jānis Vilniņš
Škoda 15Tr, autors Jānis Vilniņš

 

Bērnībā ar trolejbusu diez ko bieži braukt nevajadzēja. Varbūt tāpēc man tie īpaši patika. Vecajā 9Tr varēja labi redzēt, kā vadītājs groza stūri, spaida pogas, min pedāļus un šad tad mikrofonā paziņo, kura būs nākošā pietura. Tik interesanti. Arī es to mācētu. Tā es jau pirms skolas atmetu savu sākotnējo nodomu kļūt par miskastes mašīnas vadītāju. Trolejbuss – tas bija daudz labāk! Biju ievērojis, ka trolejbusa priekšējās durvis atver ar podziņu, kura atrodas aiz priekšējā bampera. Arī maršrutus un pieturu nosaukumus biju jau puslīdz apguvis, vēl tikai vajadzēja tikt pie stūres.

Stūre
9Tr stūre. Kārdinoši, vai ne?

Vecie 9Tr bija daudz klusāki par 14Tr. Viņam bija savi jocīgi trokšņi, kurus atceros vēl šodien, bet kopumā – ļoti kluss trolejbuss. Ja 14Tr ieskrējās pa Biķernieku ielu gar mežu, kauciens bija pamatīgs.

Kad biju paaudzies mazliet lielāks un mācījos kādā 4.-6. klasē, atklāju “ekskursijas pa Rīgu” uz savu roku. Bieži tajās devos viens, reizēm ar draugu. Trolejbuss bija neaizvietojams palīgs un draugs. To gan nevarēja teikt par biļešu kontrolieriem. Tā kā sabiedriskā transporta biļetes Rīgā man vienmēr šķitušas par dārgām, tad parasti braucu pa zaķi.

Reizēm salonā paveicās pamanīt atstātu biļeti, bet tas gan bija reti. Tāpat kā mūsdienās, trolejbusu reizēm starp pieturām apturēja kontrolieri. Tad vajadzēja izsprukt laukā un ņemt kājas pār pleciem. Reiz mani paglāba muļķīga stāvēšana un nekā nedarīšana. Laikam kontrolieri nodomāja, ka esmu jau pārbaudīts.

Vislabāk, protams, bija pamanīt kontrolierus jau laicīgi. Tolaik viņi nestrādāja formas tērpos, pat savas apliecības viņi slēpa zem apģērba. Toties man bija trenēta acs un žiglas kājas. Mani ne reizi nav noķēruši par braukšanu bez biļetes. Abas reizes, kad man sanākušas domstarpības ar kontrolieriem, bija jau kā pieaugušajam, kad mēģināju braukt godīgi.

Reiz ar draugu atklājām, ka pa Škoda 14Tr durvju gumijām var izbāzt ūdenspistoles galu un apšļakstīt garāmgājējus. Tas bija ļoti jautri līdz pat brīdim, kad trolejbusa vadītāja, piepeši atcerējusies par mikrofona eksistenci, mums stingri rekomendēja aizvākties no durvīm. Jā, tolaik pieturu nosakumus teica paši vadītāji. Darīja to kā nu kurš – reti, ar sliktu dikciju, reizēm vispār nemaz.

Izbraukāti tika gandrīz visi maršruti no viena gala līdz otram. Divpadsmitais trolejbuss, kurš tolaik brauca uz Līvciema ielu (Ziepniekkalna tuvumā), palika neiemēģināts, jo 1996. gadā līniju likvidēja. Arī ar otro trolejbusu, kas veda gar Mežaparku, nesanāca pavizināties.

1997. gadā trolejbusos pakāpeniski sāka ieviest konduktorus. Tas gan bija sāpīgi. Kādu laiku savus izklaides pārtraucu. Tad pirku braukšanas biļetes uz mēnesi, bet tas nemaz nebija tik lēti. Visbeidzot man uzdāvināja pie televizora slēdzamo spēļu konsoli Dendy un subjektīvā nepieciešamība pēc vizināšanās būtiski samazinājās.

1998. un 2000. gadā tika saņemti jauni Škoda 14Tr un 15Tr. Nekādas lielās atšķirības nebija, bet tomēr manāmi jaunāki un patīkamāki. Tad vēl tie bija dzeltensarkani nevis kā tagad – zilibalti. Tomēr drīz vien visus trolejbusus pārkrāsoja. Zilibaltie 14Tr un 15Tr man sāka izskatīties pēc lūžņiem. Mani bērnības dzeltensarkanie ragaiņi bija aizkrāsoti uz neatgriešanos.

Škoda 14Tr Turgeņeva ielā
Škoda 14Tr Turgeņeva ielā

Pat nepamanīju, pa kuru laiku pazuda pēdējie 9Tr un 12Tr. Pēdējie 12Tr esot beiguši kursēt 2001. gadā, 9Tr laikam mazliet ātrāk. Esot bijis plāns saglabāt kādu eksemplāru muzejam, vienu savienoto sastāvu nosūtīt uz Anglijas trolejbusu muzeju, bet reāli pēdējos trolejbusus sagrieza un pārdeva metāllūžņos. Tas gan neesot bijis īsti saskaņots un ierosināta pat krimināllieta, bet nelaiķus dzīvē ar to neatgriezīsi. Jo vairāk gadu paiet, jo muļķīgāk un nožēlojamāk tas liekas. Tos trolejbusus neražoja jau kopš 1982. gada. Sakabinātajiem sastāviem bija vēl īpašāka vērtība, jo tie bija veidoti Rīgā nevis Čehoslovākijā. Tagad vairs oriģinālu nekad nevarēs apskatīt vai iekāpt tajā un pavizināties.

Ap 2003. gadu ievēroju, ka tā laika Rīgas attīstības plānā (precīzu nosaukumu neatceros) paredzēts no Avotu ielas aizvākt trolejbusus un aizvietot tos ar tramvajiem. Vērsos Rīgas domē ar jautājumu – kāpēc tā? Kur liks automašīnas? Saņēmu atbildi – plānā mums tā ir rakstīts. Automobiļu satiksmi organizēs saskaņā ar plānu. Tagad es būtu jautājumus formulējis citādāk, bet tolaik man nebija tādas pieredzes. Tā kā pēdējā laikā par šo kosmisko ideju neko vairs nedzird, jādomā, ka tas atcelts vai veiktas korekcijas.

2005. gadā parādījās jauni garie trolejbusi Trollino 18. Tie bija klusi un brauca ar piekārtām metāla ķēdītēm, kuras strīķējās gar zemi. Tās droši vien bija paredzētas zemējumam. Vēlāk tās aizvāca. Man personīgi šie trolejbusi patika daudz labāk par 15Tr. Par 9Tr gan nē, tās ir pārāk nesalīdzināmas lietas.

Trollino 18, autors Jānis Vilniņš
Trollino 18, autors Jānis Vilniņš

2006. gadā savus vecos 9Tr norakstīja Kauņa. Rīgas Satiksme vienu vagonu iegādājās ar domu atkal izveidot savienoto trolejbusu. Tam gan vajadzēja arī otru tādu pašu vagonu, kurš netika iegādāts. Šobrīd Kauņas 9Tr turpina rūsēt Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā.

Kauņas 9Tr
Kauņas 9Tr. Šī modifikācija ir mazliet citādāka nekā pa Rīgu kādreiz kursējošiem.
Kauņas 9Tr. Bilde uzņemta 2016. gadā (paldies parka apsardzei)
Kauņas 9Tr. Bilde uzņemta 2016. gadā.

2007. gadā esot bijis mazliet kuriozs gadījums ar Škoda 14Tr iestūrēšanu kokā Prāgas ielā. To esot paveicis konduktors bez trolejbusa vadīšanas tiesībām. Vadītāja iedevusi pastūrēt. Cietušo neesot bijis.

Tajā pašā 2007. gadā parādījās jauni īsie trolejbusi – Škoda 24Tr.

Škoda 24Tr
Škoda 24Tr
Škoda 24Tr atpūšas Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā
Škoda 24Tr atpūšas Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā
Škoda 24Tr. Tas īsākais, garais ir autobuss.
Škoda 24Tr. Tas īsākais, garais ir autobuss.

Šiem trolejbusiem bija apdullinoša skaļuma zvans, kurš brīdināja par durvju aizvēršanu, droši vien vēl tagad ir. No iekšpuses tas šķita mazāks par savu priekšteci 14Tr. Toties aprīkoti ar dīzeļdzinēju. Tas trolejbusam paver iespējas veikli apbraukt remontējamas ielas, ceļu satiksmes negadījumus, šķērsot dzelzceļa sliedes utml.

Bažījoties, ka tantuki neatšķirs jaunos trolejbusus no autobusiem, 21. trolejbusu pārdēvēja par 25. un 8. par 27.

Kopš 2014. gada pa Rīgu kursē arī garie Škoda 27Tr Solaris, kuri vizuāli izskatās ļoti līdzīgi Trollino 18.

Škoda 27Tr Solaris
Škoda 27Tr Solaris

Nemaz neievēroju, pa kuru laiku pazuda pēdējie Škoda 14Tr. Varbūt kāds vēl kursēja līdz pat 2016. gadam, bet savās ikdienas gaitās redzēju tikai garos kaucējus 15Tr.

Pirms dažiem mēnešiem braucu ar 15Tr pa piecpadsmitā trolejbusa maršrutu un domāju – cik te viss izskatās mazs. Nepavisam kā bērnībā, kad 15Tr likās liels un jauns trolejbuss. Diez, cik ilgi vēl šie kursēs? Un ko pēc tam? Pārdos ukraiņiem tāpat kā vecos tramvajus? Vai līdzīgi 9Tr sagriezīs metāllūžņos un neatstās vēsturei nevienu pašu?

Pagāja daži mēneši un lasīju jau pavisam oficiālu vēsti. Škoda 14Tr un 15Tr Rīgas ielās vairs nekursēs. Oficiāls apstiprinājums.

Lai miers viņu lūžņiem!

Škoda 14Tr Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā.
Škodas 14Tr Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā.

 

Avoti

https://lv.wikipedia.org/wiki/%C5%A0koda_24Tr_Irisbus

http://riga.mashke.org/Riga-Troll/troll_lat.htm

http://forum.myriga.info/index.php?showtopic=2904&st=0

http://transphoto.ru/photo/746389/

Luxtorpeda

Šoreiz gribu pastāstīt par kādu neparasta izskata vēsturisku spēkratu. Bildītē redzamais transporta līdzeklis nav autobuss. Tas ir vilciens, kuru mēdz saukt par Luxtorpeda.

Trīsdesmitajos gados tas braucis pa Polijas dzelzceļu. Tas sastāvējis no viena luksus klases vagona ar iekšdedzes dzinēju. Oficiāli tos sauca nevis par luksusa torpēdām, bet gan “Pociąg Motorowo-Ekspresowy MtE” jeb Motorekspresvilcienu.

Plašāk pazīstamais nosaukums Luxtorpeda tika iemantots, pateicoties vilciena ārējam izskatam un lielajam ātrumam. Luxtorpeda bija par aptuveni 1,5 metriem zemāks par parastu vilcienu un pēc izskata atgādināja limuzīnu un autobusu.

Luxtorpeda priekštecis bija Austrijas vilciens VT63, kurus trīsdesmitajos gados ražoja kompānija Austro-Daimler. Austrijas kompānija vēlējās savu pieredzi, kura gūta automobiļu ražošanā, likt lietā arī attiecībā uz vilcieniem.

Četri Austro-Daimler saražotie VT63 tikuši Austrijas dzelzceļa kompānijai, bet piektais izīrēts un vēlāk arī pārdots Polijas valsts dzelzceļam. Polija vilcienu izmēģināja un nolēma iegādāties licenci tā ražošanai.

Polijas lokomotīvju pirmās fabrikas inženieris Klemenss Stefans Sieleckis pilnveidoja VT63. Lielākā atšķirība bija jauns dīzeļdzinējs, ar kura palīdzību vilciens varēja sasniegt 115 km/h.

Dīzeļdzinējiem bija mazāks aizdegšanās un eksplozijas risks, kā arī zemākas degvielas izmaksas. Ar ūdeni dzesētie dzinēji atradās abos vagona galos.

Katram dzinējam bija sava transmisija un atpakaļgaita. Abu dzinēju ātrumu varēja kontrolēt no vienas kabīnes, bet to uzsākšana, apstādināšana, atpakaļgaitas ieslēgšana, kā arī transmisijas sistēmu maiņa notika katram dzinējam atsevišķi. Tāpēc lielākoties vilcienus apkalpoja divi vadītāji. Savā starpā viņi sazinājās ar krāsainu lampiņu signālsistēmu un elektrisku zvanu.

Izmēģinājuma braucienos tika sasniegts ātrums 120 km/h, bet par praksē piemērojamo maksimālo ātrumu noteica 100-105 km/h.

Tā kā vilcienam nebija buferu un attiecīgu savienojumu, tos nevarēja savienot kopā vai pievienot citam vilciena sastāvam. Tāpēc Luxtorpedas vienmēr brauca kā viens atsevišķs vagons. Nepieciešamības gadījumos Luxtorpedas pārvadāja ar 1.4 m garu īpašu sakabi.

Luxtorpedu galvenā bāze atradās Krakovā. No turienes tās kursēja uz Zakopani Tatros. 147 kilometrus garo distanci ar daudziem sarežģītiem pagriezieniem un kāpumiem vilciens pievarēja vidēji 2 stundās un 45 minūtēs. Rekords esot bijis 2 stundas un 18 minūtes, kurš līdz šim vēl neesot pārspēts.

Luxtorpedas brauca arī no Krakovas uz Varšavu, Katovici un Krinicu caur Tarnovu. Tāpat tās kursēja starp Varšavu un Lodzu.

Luxtropedu izmantošana bija plānota arī citos maršrutos, bet visu izjauca okupācija. Pēc tās bija saglabājušās vairs tikai divas lietojamas Luxtorpedas, pārējās bija iznīcinātas. Šos vilcienus lietoja tikai vāciešu vajadzībām, ceļojot no Krakovas uz Zakopani un Krinicu.

Pēc otrā pasaules kara viena no Luxtropedām tika atjaunota, ņemot rezerves daļas no otra palikušā vilciena. Tā kā nebija ne rezerves daļu, ne arī attiecīgu apkalpes darbnīcu, Luxtorpeda nespēja braukt ar tādu ātrumu, kādam tika paredzēta. To norīkoja kursēt Trzebinias apkārtnē.

Ap 1954. gadu abas pēdējās Luxtorpedas sagrieza metāllūžņos.

 

Izmantoti materiāli no dieselpunks un vikipēdijas.

Grāmata – Dievs 9.0

Kad izlasīju Didža Kukaiņa atsauksmi par šo grāmatu, mani tā ļoti ieinteresēja. Tikko biju izlasījis Beka un Kauena “Spiral Dynamics” un man ne īpaši patika, cik gari un sarežģīti tajā pasniegta spirālveida dinamikas teorija. Vēl mani ļoti interesēja, kā spirālveida dinamikas jēdzienus labāk iztulkot latviski. Pateicoties Zvaigzne ABC, man radās iespēja iepazīties ar “Dievs 9.0” tuvāk.

300x0_dievs_9.0_vaks

Par ko ir grāmata?

Grāmatā “Dievs 9.0” sniegts īss apziņas pakāpju teorijas pārskats. Katrs no apziņas līmeņiem tiek iztirzāts sīkāk ar Svēto rakstu palīdzību. Īsi tiek pieminētas garīgās attīstības līnijas, kuras mēģināts savilkt kopā ar apziņas līmeņiem. Tālāk lasītājs tiek iepazīstināts ar meditatīviem apziņas stāvokļiem. Aprakstītas trīs Dieva sejas. Visbeidzot tiek aprakstīts autoru skatījums uz apziņas pakāpju pārstāvju savstarpējo mijiedarbību un baznīcas nākotni.

Kā jau minēju, visvairāk mani interesēja, kā aprakstīta spirālveida dinamikas teorija. Tā raksturo, (nevis ko) cilvēki domā, turklāt neko nevēstī par Dievu.

Grāmatas ievadā (12. lpp.) tiek apgalvots, ka Greivss savos pētījumos esot konstatējis, ka dažādos līmeņos mainās priekšstati par Dievu. Ļoti gribēju redzēt atsauksmi, bet tās tur nav. Iespējams, Greivss neko vairāk par šo frāzi tā arī nav pateicis, vai arī tas bijis citā kontekstā vai pieļāvuma formā. Par to liek domāt teikums turpat tālāk (12. lpp.) “Līdz šim neviens teologs Greivsa pakāpju modeli nav pielāgojis Baznīcai un garīgumam.” Ja Greivss būtu jau šo lietu pētījis, tad teologiem nemaz nebūtu bijis jāķeras pie darba, vai ne?

Kopumā grāmatā ir daudz atsauču. Attiecībā uz Svētajiem rakstiem, šķiet, ir sasniegta absolūta precizitāte. Toties citur to vietām trūkst. Bija vēl pāris vietas bez jau minētās, par kurām šaubījos – vai tad nu tiešām Klērs Greivss tā ir teicis, bet bez atsauces neko pārbaudīt nevar.

Katrā līmeņa raksturojumā tiek sniegta īsa dažādu aspektu apcere. Tiek raksturots apskatāmā līmeņa pārstāvis kā cilvēks, sabiedrība kopumā, Dievs jeb priekšstats par to, Jēzus un Ticība.

Ar Jēzu tas vietām sanāk diezgan savdabīgi. Ir atrasti citāti no Bībeles, lai parādītu, ka, lūk, Jēzus taču arī bijis tāds pats kā šī līmeņa pārstāvji. Piemēram, sarkanais līmenis (cilvēks uzskata, ka galvenais dzīvē ir būt stiprākajam). Dieva izpratne šajā līmenī esot karojošs Dievs. Tad, lūk, Jēzus taču ņēma pletni rokās un padzina tirgotājus no tempļa (Jņ 2:13-17)! Interesanta interpretācija, bet, ņemot vērā citu citātu hronoloģiju, tie diez ko nesakrīt ar spirālveida dinamikas teorijas noteikto līmeņu pārejas secību. Līmeņi mainās nevis nejauši, bet gan noteiktā secībā: pēc zaļā tikai dzeltenais vai oranžais utt.

Lasot par augstākiem līmeņiem, patīkami izbrīnīja autoru piedāvātās Dieva un Jēzus interpretācijas. No baznīcā pazīstamā Dieva un Jēzus jēdzieniem mēs nonākam pie pārsteidzošām, bet loģiskām konstrukcijām “Dievs ir manī”, “Es un Dievs esam viens un tas pats” u.c. To lasot, man vairs nebija svarīgi, cik (ne-)precīzi interpretēta spirālveida dinamikas teorija. Grūti nepiekrist, ka baznīca pamatā atrodas zilajā līmenī, kā dēļ tā zaudē pievilcību to acīs, kuru pasaules uzskats kļuvis citādāks, komplicētāks. Grāmatas autori norāda, ka garīgā attīstība (pāreja uz augstāku spirālveida dinamikas teorijas līmeni) rada grūti atrisināmu konfliktu ar baznīcu. Bet kam tas vajadzīgs? Kurš no tā ir ieguvējs?

Oranžā līmeņa cilvēkiem Dievs vairs neatrodas baznīcā un nav personisks. Zaļā līmeņa cilvēkiem viņš ir mīlestība, visu cilvēku draugs un žēlsirdīgais, mātišķais Dievs. Kamēr tirkīza līmenī Dievs ir daļa no tevis un tu esi Dievs. Ja kristīgā baznīca spētu akceptēt šādu attieksmi pret Dievu un veicinātu to, kristietība (un visa kristīgā pasaule) piedzīvotu savu renesansi.

Interesants ir meditācijas stāvokļu (grāmatā – mistiskās iegremdēšanas stāvokļu) apraksts. Tam gan nav lielas saistības ar apziņas līmeņiem, tomēr rāda, uz ko iespējams tiekties meditācijas procesā.

Aprakstītas trīs Dieva sejas, kas būtībā ir trīs Dieva uztveres veidi; Dievs trešajā, otrajā un pirmajā personā. Un to raksta kristieši!

Visbeidzot autori norāda, ka kristīgajai baznīcai jau sen ir pienācis laiks iznākt no sava zilā līmeņa un piedāvāt savu vēsti arī citu līmeņu cilvēkiem viņiem pieņemamā veidā. Viņi pauž uzskatu, ka visām reliģijām būtu jātuvojas nevis jākaro vienai pret otru. Būtībā tā ir revolūcija kristīgajā baznīcā. Ja šis aicinājums piepildītos, tā būtu patiesa Labā vēsts.

 

Spirālveida dinamikas teorijas interpretācija

Ļoti bieži tiek pieminēts Kens Vilbers un uz viņa darbiem ir ļoti daudz atsauču. Pēc grāmatas izlasīšanas man radās aizdomas, ka autori varētu būt apguvuši spirālveida dinamikas teoriju no kādas vienkāršotas Vilbera teorijas interpretācijas nevis Beka, Kauena vai Greivsa grāmatām. Jo lietotā teorijas interpretācija ir visai savdabīga, lai neteiktu vairāk.

Jēdziens “apziņas pakāpe” nav ņemts no spirālveida dinamikas teorijas. Saprotu, ka jēdziens vMEME ir pārāk nesaprotams un grūti lietojams, bet “apziņas pakāpe” tomēr nav gluži tas pats, kas ģenētisku un/vai kulturālu vērtību kopa. Bet labi, lai tā būtu.

Ne Greivss, ne Spiral Dynamics autori Beks un Kauens teorijas līmeņus neapzīmēja ar skaitļiem. Viņi nevēlējās, lai cilvēki tos sāktu uztvert kā labāks-sliktāks. Tāpēc Greivss līmeņus apzīmēja ar burtu savienojumu, piemēram, E-R, bet Beks un Kauens tos apzīmēja ar krāsām. “Dievs 9.0” autori šo pieeju nerespektē. “9.0” grāmatas nosaukumā apzīmē augstākā līmeņa kārtas numuru. Vēl vairāk, tas tiek pielīdzināts operētājsistēmas devītajai versijai.

Šķiet, ka teologiem ir pavāja izpratne par programmatūras izstrādi (vai spirālveida dinamikas teoriju), jo nemēdz būt tā, ka programmu versijas 1.0, 2.0 un 3.0 ir vienlīdz labas versijām 7.0, 8.0 un 9.0. Turklāt nav iespējams strādāt operētājsistēmām 4.0 un 5.0 vienlaicīgi, kādai no tām nedaudz dominējot. Ir pazaudēts Greivsa teorijas princips, ka visi zemākie līmeņi joprojām ir mūsos pašos. Kopumā tā nav kritiska neprecizitāte, tomēr, manuprāt, gana nozīmīga.

Noteikt indivīda piederību noteiktam līmenim ir praktiski ļoti sarežģīts uzdevums, jo jāsaprot, kāpēc cilvēks domā un rīkojas tā, kā viņš to dara. Turklāt dažādos jautājumos viņš var būt atšķirīgos līmeņos, kuri turklāt parasti pārklājas viens ar otru. Savukārt grāmatas autori drošu roku dažādus slavenus cilvēkus un viņu sasniegumus klasificē pa apziņas pakāpēm.

Piemēram, Sokrats un Aristotelis esot attīstījuši oranžā pakāpes saprātīgo domāšanu. Kolizejs ar Panteonu esot oranžās pakāpes meistardarbi. Pieņemsim, ka autoriem tiešām ir pamats tā domāt. Dažas lappuses iepriekš viņi raksta, ka oranžās krāsas apziņa esot parādījusies aptuveni pirms 300 gadiem vai, autoruprāt, Eiropā 15./16. gs. mijā. Nav grūti sameklēt, ka Sokrāts dzimis 469.g.p.m.ē., Aristotelis – 384.g.p.m.ē. Kolizejs pabeigts 80. gadā, Panteons – 126. gadā.

Kopumā dīvainību attiecībā uz spirālveida dinamikas teoriju ir diezgan daudz, bet, manuprāt, nav vērts tās visas uzskaitīt.

Pēc izlasīšanas man radās iespaids, ka tā vietā, lai savus secinājumus un darbu bāzētu uz līmeņu pamata atšķirībām pasaules uztverē, grāmatas autori ir balstījušies uz katra līmeņa ārējo īpašību raksturojumu. It kā runa par to pašu, bet starpība liela, jo indivīdu ārējās izpausmes mēdz maldināt. Tās nepasaka KĀ cilvēks domā.

 

Kopsavilkums

Neskatoties uz saviem trūkumiem, grāmata nav slikta. Tās galvenais vēstījums ir par kristīgās baznīcas nākotni, par nepieciešamību tai mainīties līdzi citiem cilvēkiem saskaņā ar spirālveida dinamikas teoriju.

Grāmata ir īpaši ieteicama cilvēkiem, kuri savā ticībā sastapušies ar šķēršļiem. Tiem, kuriem gribētos ticēt stiprāk, bet dažādu iemeslu dēļ tas vairs neliekas iespējams.

Ja lasītājam ir vēlme apgūt spirālveida dinamikas teoriju dziļāk, tad šī grāmata nav ieteicama. Labāk ķerties pie angliskajām Spiral Dynamics vai The Never Ending Quest.

Don Beck, Christopher Cowan – Spiral Dynamics

Kena Vilbera Visaptverošajā teorijā apmēram divās lappusēs ir pastāstīts par memu teoriju. Ļoti īsi, ļoti koncentrēti un mazliet nesaprotami. Mēģināju internetā sameklēt par šo teoriju ko vairāk un biju pārsteigts, ka neko daudz vairāk neatradu. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka tobrīd nezināju teorijas komplicēto vēsturi un līdz ar to citus tās nosaukumus. Pēc diezgan cītīgiem izrakumiem tīmeklī tiku pie grāmatas Spiral Dynamics: mastering values, leadership, and change.

Spiral Dynamics by Beck, Cowan

Spiral Dynamics ir par Klēra Greivsa radīto pasaules uztveres veidu teoriju, plašāks apraksts šeit. To mēdz saukt par gravesian theory, krāsu teoriju, spiral dynamics u.c. Par memu teoriju to nemēdz saukt. Pašam Greivsam ar memiem nekāda tieša sakara nav, tas ir Beka un Kouena darba papildinājums, iedvesmojoties no Ričarda Dokinsa un citiem.

Grāmata Greivsa idejas dēļ sākotnēji likās ļoti interesanta. Bieži vien izlasīju kādu lappusi un noliku grāmatu malā, lai apdomātos. Jo šī teorija deva iespēju izskaidrot ļoti daudz ko no pasaulē notiekošā. Kāpēc Tramps ASV ir tik populārs? Kas tieši mainījies Latvijas sabiedrībā pēc okupācijas gadiem? Kāpēc bēgļmīļi, feministes un citi “liberāļi” tik neganti cepjas pret nacionālistiem? Kāpēc islams Eiropā “nāk un uzvar”? Un kur tam visam ir risinājums? Nereti brīžos, kad šķita, ka teorija jau ir skaidra, parādījās vēl kas jauns un interesants.

Tā kā angļu valodā lasu palēni un negribēju palaist garām nevienu būtisku detaļu, drīz vien grāmatas esejiskais stils sāka kaitināt. Man šķita, ka pašu teorijas būtību var izskaidrot samērā īsi un vienkārši, bet tas nepavisam nav bijis grāmatas autoru mērķis.

Liels grāmatas mīnuss ir atsauču trūkums. Nav saprotams, kur beidzas Greivsa teorija un kur sākas Beka un Kouena papildinājumi. Tādēļ būtībā tā ir nevis zinātnisks pētījums, bet gan strukturēta eseja. Tiek aprakstīti līmeņu iekšējie stāvokļi, starpstāvokļi, varbūt brīžiem pat mazliet par daudz. Valoda ir drīzāk vispārinoša nekā konkrēta, kas veicina risku palēnām iestūrēt miega ostā, īpaši garlaicīgākās nodaļās. Ne velti es šo grāmatu lasīju ilgāk nekā pusgadu. Tā varēja būt gan konkrētāka, gan koncentrētāka. Nedaudzie Greivsa citāti tajā ir īsi un ļoti informatīvi. Tad kas būtībā ir pārējais grāmatas saturs? Pati Greivsa teorija vai tikai lirisks Beka un Kouena apcerējums par to?

No R. Dokinsa un citiem aizgūtais memu jēdziens grāmatu ievērojami sarežģī. Autori nesniedz vienkārši saprotamu memu vērtības kopas definīciju. Faktiski tas apzīmē indivīda pasaules uzskata grupu, bet nekur tas tā netiek definēts. Kad pēc ~2/3 grāmatas izlasīšanas gribēju kādam izstāstīt, ko esmu uzzinājis, es apstājos pret nespēju definēt saviem vārdiem grāmatā ļoti bieži lietoto jēdzienu vMEME. Lielāka skaidrība radās, kad atradu papildus informāciju internetā. Tas, manuprāt, nav normāli un ir nopietns grāmatas trūkums.

Krietna daļa grāmatas veltīta dažādu līmeņu vadības teorijai. Mērķauditorija – lielu uzņēmumu vadītāji un personāla atlases speciālisti. Arī tur būtu gribējies redzēt vairāk konkrētības. Fiziski nodaļas par vadību atrodas grāmatas vidū. Ja kādu interesē spirālveida dinamikas teorija, bet uzņēmumu vadība ne īpaši, ieteiktu attiecīgās nodaļas lasīt pēdējās vai pat pilnībā izlaist.

Starp citu, šajā 1996. gada grāmatā tiek pieminēta arī Klintones kundze un Donalds Tramps. Klintones pasaules uztverē dominē zaļā krāsa ar klāt esošu oranžo. Tramps esot oranžās krāsas pasaules uzskatu pārstāvis.

Tomēr par spīti saviem mīnusiem šī grāmata kvalitatīvi un pat pārāk izvērsti izskaidro spirālveida dinamikas teoriju. Grāmatā pēc izlasīšanas var viegli orientēties un atkal atrast sevi interesējošās lietas.

Spirālveida dinamikas teorija

“Spirālveida dinamika” ir zinātniska psiholoģijas teorija par pieaugušo cilvēku pasaules uzskatu attīstību. Neskatoties uz savu cienījamo 55-65 gadu vecumu, tā pārsteidzoši adekvāti izskaidro mūsdienu sabiedrībā notiekošos procesus.

Spirālveida dinamika, attēls no http://www.cruxcatalyst.com/2013/09/26/spiral-dynamics-a-way-of-understanding-human-nature/
Spiral Dynamics, attēls no http://www.cruxcatalyst.com/2013/09/26/spiral-dynamics-a-way-of-understanding-human-nature/

Precizitātei nedaudz vēstures

“Spirālveida dinamika” balstās uz ASV psiholoģijas doktora Klēra Greivsa (Clare W. Graves 1914-1986) veiktajiem pētījumiem. Doktoram Greivsam savulaik studenti regulāri vaicāja, kura no daudzajām cilvēka dabu skaidrojošām teorijām esot patiesākā. Klēram Greivsam tas apnika un viņš sāka meklēt atbildes uz jautājumiem:

  • kāpēc cilvēki ir dažādi?
  • kāpēc daži cilvēki mainās, bet citi nē?
  • kā cilvēka prāts reaģē uz pasauli, kura kļūst aizvien sarežģītāka?

Greivss augstu novērtēja Abrahama Maslova izstrādāto cilvēka vajadzību piramīdu, bet uzskatīja, ka tā nedod gana plašu skatījumu un neizskaidro tās rašanās pamatus. Doktors Greivss novēroja, ka cilvēku problēmas mēdz kļūt tik sarežģītas, ka viņi tās nespēj izskaidrot savā prātā esošajā pasaules uzbūves modelī. Prātam jārada jauns, sarežģītāks pasaules modelis, lai spētu saprast un atrisināt jaunās problēmas.

Klērs Greivss saviem pētījumiem veltīja vairāk nekā 20 gadus. Iegūtie rezultāti tika publicēti zinātniskos rakstos, prezentēti lekcijās un semināros. Pats Abrahams Maslovs atzina Greivsa izstrādāto modeli par pārāku nekā paša radīto. Tomēr teoriju noslēdzošs gala darbs tā arī netika pabeigts autora nāves dēļ. Šī iemesla dēļ viņa teorija ir salīdzinoši maz zināma.

Divi no viņa studentiem Kristofers Kauens (Christopher C. Cowan) un Dons Beks (Don Edward Beck) turpināja attīstīt Greivsa modeli un nosauca to par spirālveida dinamiku (Spiral Dynamics). Viņu teorija kļuva daudz populārāka pēc tam, kad to savos darbos iekļāva Kens Vilbers.

Kādēļ to visu vajadzēja pieminēt? Šī sarežģītā vēsture radījusi ļoti nepatīkamu situāciju, ka mūsdienās, sastopoties ar “krāsu teoriju”, “spirālveida dinamiku”, “attīstošos ciklisko eksistences līmeņu teoriju (Emergent Cyclical Levels of Existence Theory)”, “Greivsa teoriju” vai “integrālo teoriju”, nav īsti skaidrs, kas ar to domāts. Kurā brīdī beidzas Greivsa oriģinālā teorija un sākas Beka un Kauena ieguldījums? Ko pievienojis vai varbūt atmetis Kens Vilbers? Ja to pārstāsta vēl kāds autors, tad kuru interpretāciju viņš ir lietojis un vai tiešām neko nav pielicis no sevis klāt vai izmetis laukā? Pats pieturos pie Don Beck, Christopher Cowan grāmatā “Spiral Dynamics” rakstītā.

 

Spirālveida dinamika

Spirālveida dinamikas būtība izsakāma īsi un vienkārši.

Katrā pieauguša cilvēka eksistences posmā tiek meklēts savs svētais grāls, veids, kādā dzīvot. Savā pirmajā līmenī viņa uzdevums ir automātiska fizioloģisku vajadzību apmierināšana. Otrajā līmenī viņš meklē drošu veidu, kā dzīvot. Tam secīgi seko varoņa statusa, varas un slavas, galīga miera, materiālas labklājības, sirsnīgu attiecību, pašcieņas un miera neizprotamajā pasaulē meklējumi. Un, kad viņš sapratīs, ka arī pēdējo mērķi nevar sasniegt, viņš savus meklējumus turpinās devītajā līmenī.

Katra uzdevuma sākumā viņš tic, ka atradīs savas eksistences iemeslu. Bet par pārsteigumu un samulsumu sev pašam, viņš saprot, ka viņa eksistences iemesls nav tas, kuru viņš nācis meklēt. Katrs sasniegtais līmenis viņu atstāj samulsušu un apjukušu. Viņš atrisina vienu uzdevumu kopu, lai atrastu jaunus uzdevumus. Viņa meklējumi nekad nebeidzas.

Klērs Greivss

Spirālveida dinamikas līmeņi raksturo kā cilvēks domā un pieņem lēmumus, nevis kam viņš tic vai kādas ir viņa vērtības. Parasti izdala 8-9 līmeņus. Uzreiz vēlos piebilst, ka tīrā veidā šie tipi sastopami reti.

 

Smilškrāsas līmenis (Beka un Kauena versijā BEIGE, Greivsa kods A-N, individuāls, uz sevi vērsts līmenis)

Fiziska izdzīvošana

Indivīds šajā līmenī liek lietā visas savas prasmes, lai izdzīvotu. Galvenās prioritātes ir ēst, dzert, sasildīties un drošība. Var apvienoties nelielās grupās, lai palielinātu izdzīvošanas izredzes.

Tipiski šī līmeņa piemēri ir zīdaiņi, ar Alcheimera slimību smagā stadijā sirgstošie. Vidusmēra cilvēks šajā līmenī var nonākt pēc katastrofas. Ja dzīves apstākļi attiecīgajā brīdī kļūst tādi, ka visiem spēkiem jārīkojas, lai saglabātu savu fizisko eksistenci, par cilvēces kopējo mīlestību daudz neprātosi.

 

Purpura līmenis (PURPLE, B-O, orientēts uz citiem)

Mistiska pasaules uztvere

Ja ēst un dzert ir atrasts, tad, siltumā sēžot, var mēģināt izskaidrot apkārtējo pasauli. Kādēļ šogad slikta raža? Nu, droši vien labības dievs dusmīgs. Kādēļ vīrs šodien tik īgns? Tāpēc, ka Mežāžiem šodien slikts horoskops. Un tā tālāk, un tā joprojām līdz izskaidrojums tiek rasts praktiski visam.

Šī līmeņa galējs pārstāvis ciena garus un mistiskas zīmes. Viņš ir lojāls savam vadītājam, vecākajiem, senčiem, savai grupai vai klanam. Tiek saglabātas svētvietas, godāti īpaši (nereti mistiski) notikumi. Tiek ievērotas īpašas (t. sk. cilts) tradīcijas. Laiks var tikt uztverts cikliski nevis lineāri.

Parasti šo līmeni attiecina uz seno cilvēku ciltīm. Tas nav nepareizi, bet nevajag uzskatīt, ka šis līmenis ir miris līdz ar aizvēsturiskajiem senčiem. Tas joprojām ir dzīvs un aktuāls. Uz ko tad citu var attiecināt horoskopus, ļaunās acis, lāstus un melnus kaķus? Mistiska pasaules uztvere var šķist iracionāla un muļķīga, bet tā ir ļoti populāra. Turklāt šī pieeja ir ar zināmu pamatu, jo citādi pie zīlniecēm un ekstrasensiem neviens neietu.

Svarīgi, ka purpura līmeņa domāšana ir vērsta “prom no sevis”. Indivīds sevi vairāk uztver kā savas grupas locekli nekā individuālu vienību. Viņš neies cīnīties ar grupas vecākajiem vai pat (pasarg, mistiskais-dies!) gariem par savām individuālajām vērtībām.

 

Sarkanais līmenis (RED, C-P, vērsts uz sevi)

Impulsīva rīcība

Dzīve savas grupas labā nozīmē nereti atsacīšanos no savām personīgajām interesēm. Ja tas jādara kādu mistisku iemeslu dēļ, tad rodas kārdinājums no visa atteikties. Jo ne vienmēr mistika strādā. Vai indivīds, kurš staigā ar veiksmes amuletu, tiešām ir caurmērā veiksmīgāks par to, kuram tāda nav? Eksperimentālā ceļā vai kā citādi sarkanā līmeņa pārstāvis pakāpeniski secina, ka mistiskā pasaule “nedarbojas”.  Pakāpeniska atbrīvošanās no mītiem noved pie agresīva individuālisma. Galvenais esi tu pats un tas, ko tu gribi.

Galējā līmeņa izpratnē pasaule tiek uztverta kā džungļi, pilni ar plēsoņām. Indivīds izraujas no ierobežojumiem, lai apmierinātu savas iekāres. Viņš pieprasa uzmanību un cieņu pret sevi. Indivīds par savu rīcību neizjūt vainu vai nožēlu.

Galvenais grupā (ciemā / valstī / pasaulē) ir tas, kurš ir spēcīgākais. Otrs stiprākais būs otrs galvenais utt. Mītiskie likumi šajā līmenī nedarbojas, savukārt jauniem nav nozīmes, ja indivīds neizjūt ne vainu, ne nožēlu. Bail sarkanā līmeņa pārstāvjiem ir no tiem, kuri spēcīgāki par viņiem.

Tipiskākie piemēri ir dumpīgi pusaudži, feodālās karalistes, sliktie tēli Džeimsa Bonda filmās.

 

Zilais līmenis (BLUE, D-Q, orientēts uz citiem)

Jēgpilna dzīve

Dzīve kara laukā ir ļoti nogurdinoša. Vienmēr nevar būt stiprākais, reizēm nākas arī zaudēt. Turklāt arī sarkanā līmeņa indivīds negrib būt pavisam viens. Vajag domubiedrus, draugus, bet vai viņi klusībā nealkst ieņemt augstāku vietu hierarhijā? Ne uz brīdi nedrīkst atslābināties. Ilgākā laika periodā tas ir diezgan mokoši un rodas nepieciešamība pēc jauna skatījuma uz dzīvi. Glābšanas ceļš var būt ticība Jēzum Kristum, Muhamedam vai pat Jaunkrievijai. Nav svarīgi kam tieši, galvenais, ka patiesību sniedzošā struktūra ir skaidra, gana sarežģīta un tāda, kurai vērts sevi ziedot.

Zilajā līmenī tā spilgtākais pārstāvis ir gatavs ziedot sevi augstākam mērķim vai patiesībai. Pamatojoties uz mūžīgiem, absolūtiem principiem, tiek iedibināta Kārtība. Pareizs dzīvesveids nodrošina stabilitāti tagad un sola atalgojumu nākotnē. Impulsivitāti kontrolē vainas izjūta, katram indivīdam jāieņem viņam piemērota vieta. Likumi, ierobežojumi un disciplīna veido raksturu un morāles izjūtu. Kārtības pārkāpšana rada diskomfortu.

Tipiskākie zilā līmeņa pārstāvji ir ļoti reliģiozie ļaudis un pārliecināti nacionālisti. Bet ne tikai tie un ne katrs izteikti reliģiozi vai nacionāli domājošs cilvēks piederēs šim līmenim. Zilā līmeņa cilvēku sabiedrībā ir daudz, Spiral Dynamics grāmatā minēts pieņēmums ap 40% sabiedrības. Likumdošanu, valsts pamatuzbūvi un daudzas citas organizētas struktūras izveidojuši tieši šī līmeņa pārstāvji. Arī ulmaņlaika Latvijā dominēja zilā līmeņa vērtības.

 

Oranžais līmenis (ORANGE, E-R, vērsts uz sevi)

Sasniegumi

Zilajā līmenī piedāvātā vērtību struktūra gan ir visai laba, tomēr ne pilnībā apmierinoša. Ja tu esi nacionālists, tad kādēļ upurēt savu personīgo labumu tādu indivīdu dēļ, kuri to nemaz nenovērtēs? Kādēļ būtu baznīcai jāmaksā desmitā deva? Vai zilā struktūra tev palīdz te un tagad, vai tikai sola labumus nepārskatāmā nākotnē? Bet citi tikmēr dzīvo aizvien labāk un labāk! Kādēļ tev jābūt tam muļķim un cietējam, kurš ievēro likumus, baušļus un noteikumus? Lai kāds uz tava rēķina iedzīvotos? Pietiek.

Oranžais līmenis ir atgriešanās pie domāšanas par sevi. Tas vairs nav primitīvais “kam spēks, tam taisnība”. Oranžā līmeņa cilvēks rūpīgāk izvēlas līdzekļus, ar kuriem panākt savu. Galvenais ir labsajūta, kuru gūst no materiālu interešu apmierināšanas.

Spilgts oranžā līmeņa pārstāvis izmaiņas un attīstību uzskata par neatņemamu sistēmas sastāvdaļu. Progress jāpanāk, apgūstot dabas noslēpumus un meklējot labākos risinājumus. Jāizmanto zemeslodes sniegtie resursi, lai veidotu labu dzīvi. Dzīvē veiksmīgākie ir optimisti, tie, kuri uzņemas risku un paļaujas uz saviem spēkiem. Sabiedrība attīstās, pateicoties stratēģijai, konkurencei un tehnoloģijām.

Tipiskākie piemēri būtu tehnoloģiju fanāti un mūsdienu uzņēmēji.

 

Zaļais līmenis (GREEN, F-S, orientēts uz citiem)

Rūpes par citiem

Mēdz gadīties, ka sasniegts gana daudz un nav lielas jēgas iespringt vēl vairāk. Varbūt tu apznies, ka nevēlies ieguldīt tik lielas pūles, lai būtu pirmais. Varbūt tu saproti, ka no materiālajām lietām ir pārāk maz prieka. Vajag arī draugus, uz kuriem var paļauties, ne tikai līdzīgi domājošus konkurentus. Varbūt laime meklējama cilvēku kopībā un rūpēs par dabu?

Zaļā līmeņa spilgtākais pārstāvis uzskata, ka cilvēka garam jābūt brīvam no alkatības, dogmām un šķelšanās. Jūtas un rūpes par citiem ir nozīmīgākas par aukstu racionalitāti. Zemeslodes resursi un sniegtās iespējas pienākas visiem vienlīdzīgi. Lēmumi jāpieņem, saskaņošanas procesā nonākot pie vienprātības. Jābagātina cilvēka attīstība, jābūt harmoniskiem un nevajag noniecināt spiritualitāti. Zaļā līmeņa pārstāvjiem ir bail palikt vieniem, būt sociāli nepieņemamiem.

Samērā tipiski zaļā līmeņa pārstāvji ir feminisma un dažāda veidu minoritāšu aizstāvības organizācijas, kustības par iecietību pret dažādām reliģijām, liberālisma piekritēji, velkamisti.

 

Līdz zaļajam līmenim ieskaitot tajā esošie cilvēki ir pārliecināti, ka viņu pasaules skatījums ir vienīgais pareizais. Purpura / zilā / zaļā līmeņa indivīdi var mēģināt pārliecināt citus domāt tāpat kā viņi, jo tikai tā ir pareizi. Smilškrāsas / sarkanā / oranžā līmeņa indivīdi, visticamāk, diez ko nenopūlēsies ar citu cilvēku pārliecināšanu, jo šie līmeņi ir egocentriski.

 

Dzeltenais līmenis (YELLOW, G-T, vērsts uz sevi)

Haosa integrācija

Ar laiku var nākties saprast, ka zaļā līmeņa kolektīvā laime nav iespējama. Tam trūkst resursu, turklāt nevienam taču nevajadzētu darīt lietas, kuras tās nepatīk. Sabiedrībā jāintegrē pilnīgi pretēju uzskatu cilvēki, kas, lai arī no sākuma šķiet vienīgais pareizais ceļš, pamazām izrādās praktiski neiespējami. Lēmumu pieņemšana, visiem kolektīvi izsakot savu viedokli un nonākot pie kopsaucēja, kļūst pārāk ilga un negarantē iespēju nonākt pie labākā lēmuma.

Tāda viena universāla risinājuma nav. Sarežģītas situācijas jāaplūko atsevišķi un katrai no tām, iespējams, būs savs risinājums, īpaši, ja tas attiecas uz citiem cilvēkiem. Kādu jāpārliecina mainīt viedokli, parādot viņa personīgo ieguvumu ilgtermiņā. Kādam nepieciešams demonstrēt brutālu spēku, kuru tas ņems vērā un cienīs atšķirībā no pirksta kratīšanas un morāles lasīšanas. Kādam jānocitē Svētie raksti, lai pierādītu savu autoritāti un pierādītu oponenta kļūdu.

Spilgts dzeltenā līmeņa pārstāvis dzīvi uztver kā dabisku hierarhiju, sistēmu un formu kaleidoskopu. Eksistences diženums ir vērtīgāks par materiāliem ieguvumiem. Būtiska ir spēja piemēroties, būt spontānam un funkcionālam. Zināšanas un kompetence ir nozīmīgākas par varu, statusu un slavu. Atšķirības var tikt integrētas neatkarīgās, dabiskās plūsmās.

Tipiskus piemērus nosaukt grūti, jo dzeltenā līmeņa cilvēki sev raksturīgo iezīmju dēļ nav viegli pamanāmi. Beks un Kauens min Stīvena Hokinga “Brief History of Time” un haosa teoriju.

 

Tirkīza līmenis (TURQUOISE, H-U, orientēts uz citiem)

Holistiska pasaules uztvere

Kad zināšanas ir uzkrātas un indivīds pārliecinājies, ka tās tik tiešām strādā, viņš var pievērsties globālāku problēmu risināšanai.

Izteikts tirkīza līmeņa pārstāvis pasauli redz kā vienotu, dinamisku organismu ar savu saprātu. Indivīds ir gan atsevišķa vienība, gan daļa no kā lielāka. Viss ir savienots ar visu ekoloģiskā perspektīvā. Enerģija un informācija iespiežas zemeslodes kopējā vidē. Raksturīga visaptveroša, intuitīva domāšana, rīcība, kas vērsta uz sadarbību.

Tipiskākie piemēri būtu Rūperta Šeldreika morfisko lauku teorija, Kena Vilbera “Spectrum of Consciouness”, Bernāra Sordē esejas.

 

Koraļļkrāsas līmenis (CORAL)

Šis līmenis šobrīd ir tikai teorētisks, jo par to nav informācijas. Aiz tā, domājams, pastāv vēl arī citi līmeņi.

Spirālveida dinamika, līmeņu karte
Līmeņu karte, Beck, Cowan “Spiral Dynamics” 49. lpp.

Noteikšana, līmeņu raksturojums

Precīzi noteikt indivīda līmeni praktiski nav iespējams. Dažādos jautājumos indivīds var atrasties dažādos līmeņos. Nevar viennozīmīgi noteikt cilvēka līmeni, vērojot ko viņš dara. Tikai saprotot, kāpēc viņš tā rīkojas vai saka, iespējams spriest par viņa pasaules uzskatu. Kāds var mēģināt jūs pārliecināt ziedot labdarībai un visādos veidos iežēlināt (izskatās pēc zaļā līmeņa), bet patiesībā no tā būs atkarīga viņa personīgā labklājība (oranžais).

Bieži vien cilvēki atrodas dažādos līmeņu starpstāvokļos. Piemēram, attiecībā uz darbu cilvēks var būt oranžā/zaļā līmenī, spēlējot futbolu – sarkanā, bet, klausoties dievkalpojumu – sarkanā/zilā (pasvītrots dominējošais līmenis).

Jāņem arī vērā, ka, nokļūstot augstākā līmenī, zemākie nepazūd. Tie saglabājas mūsos un var izpausties attiecīgos apstākļos.

Indivīda pasaules priekšstata līmenis ir ļoti atkarīgs no viņa dzīves apstākļiem. Nevajag uzskatīt, ka zemākie līmeņi ir kas primitīvs un uzmanības necienīgs. Ja kādam tomēr tā šķiet, tad uz viņu attiecināms teiciens “paēdušais izsalkušo nesaprot”. Beks un Kauens ieviesa krāsu kodus tieši tādēļ, lai līmeņus nevajadzētu apzīmēt hierarhiski, kā piemēram, pirmais, otrais un trešais.

Es neapgalvoju, ka šajā pieaugušo cilvēku izturēšanās koncepcijā kāds no esības veidiem visos apstākļos ir nenovēršami labāks par kādu citu esības veidu. Labāka ir tā eksistences forma, kura ir piemērotāka tā brīža eksistences realitātei. Ja esošā forma dotajos apstākļos pārstāj būt funkcionāla, tad piemērotāka būs cita forma – hierarhiski augstāka vai zemāka. Tomēr es uzskatu, ka ilgtermiņā vispārējai cilvēces labklājībai labāki ir augstākie līmeņi un ka sabiedrību pārvaldošajām personām vajadzētu veicināt cilvēku kustību uz kompleksākiem cilvēku eksistences līmeņiem.

Klērs Greivss

Šos līmeņus attiecina ne tikai uz indivīdiem, bet arī uz indivīdu grupām – uzņēmumiem, organizācijām un pat valstīm, ņemot vērā, kādas vērtības tajā dominē. Piemēram, par Krieviju Beks un Kauens raksta, ka pēc PSRS sabrukuma tā nav spējusi atrast jaunu pamatu zilajam līmenim, kādēļ vairumam iedzīvotāju nav iespējama pāreja uz oranžo līmeni vai augstāk. Attiecīgi vairums iedzīvotāju spiesti atrasties sarkanajā līmenī.

Cilvēku sadalījumu pa līmeņiem mēdz raksturot ar skaitļiem: 0.1% smilškrāsas, 10% purpura, 20% sarkanajā, 40% zilajā, 30% oranžajā, 10% zaļajā, 1% dzeltenajā, 0.1% tirkīza līmenī. Šie skaitļi ir balstīti uz pieņēmumiem (turklāt ne jaunākiem par 1996. gadu), tie ir tikai aptuvens orientieris. Tas gan netraucē vairākus teorijas interpretētājus, Kenu Vilberu ieskaitot, šos skaitļus pasniegt kā pierādītu patiesību.

Klērs Greivss uzskatīja, ka pēdējie līmeņi parādījušies nesen. Tāda īsta pamatojuma šim uzskatam nav. Jādomā, ka indivīdu skaits augstākajos līmeņos, uzlabojoties dzīves apstākļiem, ir audzis, bet no tā vien nevar apgalvot, ka paši sarežģītākie līmeņi radušies pēdējā laikā. Jāņem vērā, ka attiecīgos apstākļos indivīds ar cita līmeņa domāšanu vairumā gadījumā neizpaudīs sevas atšķirības, lai izdzīvotu un iekļautos sabiedrībā.

 

Pāreja starp līmeņiem

Ja cilvēkam ir komfortabli un labi esošajā līmenī, tad viņam nav vajadzības mainīt savu skatījumu uz pasauli. Tādējādi pieaudzis cilvēks var visu dzīvi aizvadīt vienā un tajā pašā līmenī.

Ja līmeņu maiņa tomēr notiks, tad secībā smilškrāsas-purpura-sarkanā-zilā-oranžā-zaļā-dzeltenā-tirkīza. Ir iespējams izņēmuma kārtā pārlekt kādam līmenim, bet tad indivīds nespēs pilnvērtīgi atrasties jaunajā līmenī. Viņam nebūs pārliecības par savu jauno skatījumu uz dzīvi, nebūs stabila pamata. Tādos gadījumos ir lielāka iespēja atgriezties iepriekšējā līmenī.

Spiest kādu nokļūt nākošajā līmenī, ir bezjēdzīgi. Pasaules uztveres maiņa ir lēns un pakāpenisks process. To mākslīgi sasteidzot, radīsies nevajadzīgas ciešanas – gan sev, gan otram cilvēkam.

Pāreju no viena pasaules uztveres līmeņa uz citu veicina:

  • fiziska, ekonomiska, morāla, politiska vai reliģiska ietekme no citām kultūrām,
  • jaunu faktu, ideju, kas ir pretrunā ar esošo ideoloģiju un fundamentāliem pieņēmumiem, parādīšanās,
  • vizionāru vai līderu parādīšanās, kuri vecos priekšstatus pārstrādā un noformē jaunā paradigmā,
  • vecu, agrāk apspiestu problēmu akūta aktualizācija,
  • elites pašapmierinātība un jaunu problēmu ignorēšana,
  • nespēja tikt galā ar jauniem dzīves apstākļiem.

Vērtējot iespējamās pārejas no viena līmeņa uz otru, jāņem vērā indivīda potenciālā atvērtība jaunai vērtību sistēmai. Neatkarīgi no sava līmeņa cilvēks var būt:

  • atvērts jauniem, sarežģītākiem līmeņiem,
  • apturētā stāvoklī – eksistē dažas barjeras, indivīds īsti nevēlas mainīt savu redzējumu uz pasauli,
  • slēgtā stāvoklī – neatzīst barjeras, nespēj tās pārvarēt.

Piemēram var minēt zilā līmeņa kristiešus. Atvērtie kristieši turpinās meklēt patiesību ne tikai Bībelē. Apturētie turēsies pie Bībeles, bet nebūs agresīvi noskaņoti pret filozofiju un citām reliģijām. Slēgtie apgalvos, ka Bībelē ir vienīgā patiesība un viss cits ir muļķības un sātana roku darbs.

 

Ko ar to visu var iesākt?

Šī teorija ir adekvāts instruments cilvēku uzvedības skaidrošanai. To var pielietot visur, kur nepieciešams panākt, lai cilvēki dara to, ko tu vēlies. Tā noder darba devējiem, politiku veidotājiem, reklāmas industrijā un citur.

Piemēram, politiku veidotājiem būtu jāņem vērā, ka cilvēki domā atšķirīgi un ka sabiedrības integrācija, attiecoties pret visiem vienādi, ir neiespējama. Beks un Kauens grāmatā “Spiral Dynamics” piemin neiespējamību eksportēt problēmu risinājumus no rietumvalstīm, lai bez izmaiņām piemērotu tos, piemēram, Somālijā vai Čečenijā. Tādas rīcības rezultātā nav ieguvēju un cieš visas iesaistītās puses.

Arī darba devējiem maksimāla efekta panākšanai, pret dažādu līmeņu cilvēkiem būtu jāattiecas atšķirīgi. Piemēram, dzeltenā līmeņa cilvēkam vajag dot uzdevumu, brīvu pieeju informācijai, rīkiem un materiāliem, jo viņus galvenokārt motivē mācīšanās un saprašana nevis atalgojums vai sods. Savukārt oranžā līmeņa cilvēku motivēs iespēja izvirzīties, būt labākam par citiem.

Vienkāršiem indivīdiem ir derīgi apzināties, ka pastāv ievērojamas cilvēku grupas ar būtiski atšķirīgu pasaules uztveres veidu nekā mums pašiem. Cilvēki savu domāšanas veidu un no tā izrietošos uzskatus nevar ātri un viegli mainīt. Pret viņiem karot ir bezjēdzīgi.

Būtu jādomā, kā nodrošināt veselīgu visu spirāles līmeņu kopeksistenci. Piemēram, dodot iespēju sarkanajam līmenim izpausties sportā, neuzplijoties ar liberālismu zilajā līmeņa cilvēkiem un neļaujot diktēt politiku oranžajiem. Katra līmeņa indivīdiem jāļauj sevi izpaust pozitīvā formā un jānodrošina iespējas pārcelties uz sarežģītāku līmeni.

 

Sabiedrības modelis tās labākai izpratnei

Vēl spirālveida dinamikas teorija sniedz iespēju viegli izskaidrot dažādas liela mēroga sociālas parādības un notikumus.

  • Kāpēc komunisms ir neiespējams? Tāpēc, ka sarkanie un / vai oranžie agrāk vai vēlāk izrausies pie varas. Viņus neinteresē vispārēja labklājība.
  • Kāpēc visus mīlošie liberāļi tik neticami stipri ienīst nacionālistus? Tāpēc, ka zilā līmeņa nacionālisti ar savu nostāju padara neiespējamu zaļā līmeņa sapni par kopīgu, vienotu cilvēci. Zaļie ir pārliecināti, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš un ka visi, kas tā nedomā, kļūdās.
  • Vai islamticīgos var integrēt rietumu sabiedrībā? Viennozīmīgas atbildes nevar būt. Islamticīgie ir ļoti dažādi cilvēki, bet vairāk starp viņiem būs zilā līmeņa pārstāvju. Ja viņi šajā līmenī ar savu svēto pārliecību par islama pareizību paliek, tad viņi ir neintegrējami. Ja darīšana ir ar sarkanā/zilā līmeņa islamticīgajiem (islama valsts u.c.), tad jāatceras, ka sarkanais līmenis, nopietni uztver tikai spēku, kurš lielāks par viņu pašu. Kamēr zaļajam būs pistole kabatā, sarkanais bez automāta viņam neuzbruks. Zilā/oranžā līmeņa islamticīgie integrēsies paši.

 

Papildus informācija

Don Edward Beck, Christopher C. Cowan grāmata Spiral Dynamics: mastering values, leadership, and change.

Šajā grāmatā detalizēti tiek aplūkoti dažādi starpstāvokļi, atvērtība pārmaiņām, kā attiekties pret dažādu līmeņu cilvēkiem un citas nianses, kuras, te visas pieminot, kopējā aina kļūtu pārāk grūti uztverama.

 

Claire Graves, Christopher C. Cowan, Natasha Todorovic grāmata The Never Ending Quest.

Šī grāmata ir mēģinājums pabeigt Klēra Greivsa iesākto darbu, maksimāli turoties pie viņa oriģinālās teorijas. Lasījis neesmu.

 

http://www.cruxcatalyst.com/2013/09/26/spiral-dynamics-a-way-of-understanding-human-nature/

No interneta resursiem šis ir labākais, ko līdz šim esmu atradis. Tur ir arī vairākas saites uz citiem avotiem.

 

Latviešu valodā spirālveida dinamikas teoriju līdz šim esmu redzējis pieminētu Kena Vilbera grāmatā Visaptverošā teorija un M.Kistenmaheres, T.Hāberera, V.T.Kistenmahera Dievs 9.0. Pirmajā teorija skaidrota ļoti minimāli, savukārt otrās interpretācija ir patālu no tās, par kuru esmu rakstījis šeit.