Autortiesības blogā. 3. daļa. Saruna ar AKKA/LAA

Turpinot noskaidrot, kā ar autortiesību pārkāpumiem cīnās citi, devos aprunāties ar KI fonda sabiedrisko attiecību speciālisti Ievu Kolmani un Vizuālo darbu nodaļas vadītāju Ingu Mūrnieci no Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības.

 

Īsumā – ar ko AKKA/LAA nodarbojas?

Ieva Kolmane. Ne visi autori paši tiek galā ar savu darbu pieskatīšanu. Principā autors ir pirmais, kurš drīkst atļaut vai aizliegt sava darba izmantojumu. Darbs ir viņa īpašums. Bet ir autori, kuriem darbu ir ļoti daudz. Mūzikas vai dziesmu tekstu gadījumā katra kafejnīca nevar tev pavaicāt atļauju, vai drīkst atskaņot to, kas radio skan. Līdz ar to visā pasaulē ir spēkā tā saucamais kolektīvais pārvaldījums – autori apvienojas organizācijās. AKKA/LAA ir pašu autoru dibināta biedrība. Autors, kurš biedrībai uztic pieskatīt viņa darbus, slēdz ar mums līgumu, un mēs viņa vietā izsniedzam atļauju darbu izmantotājiem. Par atļauju iekasējam autoram atlīdzību, arī par attēliem.

Inga Mūrniece. Mēs esam starpnieks starp autoru un darba izmantotāju, turklāt autors var izvēlēties, kādas tiesības mums uzticēt.

Tātad autors var izvēlēties gan pieskatītāja, gan iekasēšanas funkciju? Vai vēl kādas?

I.M. Tieši tā. Autors var izvēlēties pats administrēt sava darba izmantojumu un pieprasīt par to atlīdzību. Var arī uzticēt tiesības pārvaldīt kādam aģentam, kā tas notiek pasaulē, vai fondam. Mūsu gadījumā – autoru biedrībai, kas noteikusi visiem autoriem vienādus tarifus par noteikta darbu veida noteiktu izmantojumu.

Ja runa ir par blogiem, tur iekļauti divi dažādi darbu veidi. Ir teksts, kas ir literārs darbs, un attēli – vizuāli darbi. Katram darba veidam ir atšķirīgs pārvaldījuma veids. Piemēram, attēliem, sevišķi fotogrāfijām, tas ir visai sarežģīti – šis ir vairāk individuāli administrējams darba veids.

I.K. „Individuāli administrējams” nozīmē, ka izmantotājs, piemēram, vēršas pie mums, un mēs viņa vēlmi saskaņojam ar paša attēla autoru.

I.M. Blogu veido autors, ievieto tur pats savus darbus un pēc likuma var ar tiem iesākt visu, ko pats vēlas. Kopš brīža, kad darbi tapuši materializētā formā, tas nozīmē – attēls ir tapis, teksts ir uzrakstīts, tos aizsargā Autortiesību likums. Taču to ievietošana blogā ir paša autora atbildība. Autoram par saviem darbiem ir jārūpējas. Ja tos vēlas izmantot kāds cits, vajadzīga jūsu atļauja. Ja esat noslēdzis līgumu ar mums, jūsu vietā atļauju izsniedzam mēs.

I.K. Ja līguma nav, jums jādara viss, lai tas, kurš darbu gribētu izmantot, varētu jūs atrast un pavaicāt pēc atļaujas.

I.M. Pēc likuma viņam ir jābūt rakstiskai atļaujai pirms jūsu darba izmantošanas.

I.K. Tāds arī ir mūsu darbs. Jo mēs nodarbojamies ar tā saucamajām mantiskajām tiesībām. Proti, runa ir par atlīdzības iekasēšanu un atlīdzības izmaksu par to, ka darbs tiek izmantots. Bet ir vesels tiesību bloks, tā saucamās personiskās tiesības, kuras neviens nevar citam deleģēt.

I.M. Tās ir neatņemamas autora tiesības.

I.K. Piemēram, ka vārds jānorāda, ka nevar tavu darbu pārveidot bez tavas atļaujas.

I.M. Ir jānošķir divas lietas. Tiesības, par kurām rūpējas pats autors, un tās, par kurām var parūpēties kāds cits. Kad darbi ir ievietoti internetā, tos ļoti viegli var nokopēt, pārsūtīt, izmantot un tā tālāk. Tāpēc, pirms darbus ievietojat internetā, jums ir jāsaprot, kas ar tiem tālāk notiks. Ja vēlaties, lai jūsu darbi vienkārši būtu pieejami, lai tos apskatītu un lietotu pēc iespējas vairāk cilvēku, – varat arī nepieprasīt nekādus īpašus izmantojuma noteikumus. Bet, ja vēlaties, lai ar jums saskaņotu katra jūsu darba katru izmantojuma reizi, par to ir jāparūpējas.

Piemēram, fotoattēliem var norādīt speciālas fotoattēla zīmītes, likt ūdenszīmes, lietot sliktāku izšķirtspēju, attēlu „sagriežot gabaliņos”, vai bloķēt labo taustiņu, lai nevar nokopēt. Jo internetā ir ļoti daudz rīku, kā var uzlikt aizsardzību attēliem. Protams, nebūsim naivi. Ir arī programmas, kas atbloķē aizsardzību. Bet parastais lietotājs, ja saskarsies ar grūtībām konkrētu attēlu nokopēt, nelauzīsies tālāk.

I.K. Jebkurā gadījumā vienmēr var arī skaidri un gaiši savā vietnē ielikt universālu atļauju – ja vēlaties izmantot manus darbus, dariet, ko gribat.

I.M. Jūs kā autors nosakāt, kas jādara lietotājam. Lai es, ieejot jūsu mājaslapā, skaidri saprastu, ko es varu darīt. Principā viss, kas atrodas internetā, protams, ir brīvi pieejams. Bet tas nenozīmē, ka visu drīkst brīvi izmantot.

I.K. Ļoti daudzos gadījumos visi šie noteikumi ir vietnē atrodami, jo katra sevi cienoša vietne rūpējas, lai lietotājs saprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kā rīkoties, ja lietotājs grib attēlu likt reklāmā vai vēl kur citur.

Tad, ja es, teiksim, esmu bloga autors, es varu pie jums nākt un teikt, ka, lūdzu, pārstāviet manas tiesības, es jūs pilnvaroju?

I.M. Jā, bet kādam nolūkam?

Ja, teiksim, kāds neatļauti nokopē kādu fotogrāfiju vai veselu rakstu un publicē pie sevis, tad jūs ar viņu tiekat galā?

I.K. Tā nav mūsu primārā funkcija. Pilnīgi nemaz. Mums nav ne tādu resursu, ne kompetences, ne tādu tiesību. Autortiesību likums un AT kolektīvā pārvaldījuma likums mums nedod tiesības kādu vajāt, sodīt. Mēs šādos gadījumos rīkojamies tieši tāpat kā kurš katrs cilvēks. Mēs ziņojam policijai. Tā mēs darām, ja konstatējam, ka ir kādi pārkāpumi vai, ja autors signalizē, ka ir kas tāds noticis, un runa ir nevis par personiskajām tiesībām, bet nesankcionētu izmantojumu. Turklāt – par atkārtotu izmantojumu, nevis pirmreizēju, kur autors pats slēdz līgumu ar darba pasūtītāju. Tur arī mēs nedrīkstam jaukties.

I.M. Autoram ir visas tiesības darīt tāpat, un prakse rāda – ja ar iesniegumu vēršas fiziska persona, process parasti norit ātrāk nekā gadījumā, kad to dara juridiska persona. Kā jau teikts – ar mums līgumu ir vērts slēgt tikai tad, ja pats vairs nespējat izsekot savu darbu izmantojumam.

I.K. Un tādēļ, lai mēs iekasētu atlīdzību par jūsu darbu legālu izmantojumu un jūs to saņemtu.

I.M. Attēlu autoriem ar mums būtu izdevīgi slēgt līgumu par mantisko tiesību pārstāvēšanu arī tāpēc, ka tad autora vārds automātiski parādīsies arī starptautiskajā autoru datubāzē. Visā pasaulē ir māsu organizācijas, kas strādā līdzīgi kā mēs.

Ja runājam par vizuālajiem darbiem, ar visām lielajām un arī daudzām mazajām organizācijām mums ir noslēgti savstarpējās sadarbības līgumi. Tas nozīmē – ja jūsu darbs tiek izmantots kādā konkrētā valstī, ar kuras organizāciju mums ir noslēgts līgums, šī organizācija mūsu vārdā rīkojas un administrē šo izmantojumu viņu teritorijā, viņu valstī. Tad var slēgt līgumus, ko mēs jau minējām sākumā, ka autors var izvēlēties, tieši kādas mantiskās tiesības nodot mūsu pārvaldījumā.

Tā kā esam kolektīvās pārvaldības organizācija, mēs administrējam arī tādas tiesības, kuras likums pieprasa pārvaldīt tikai kolektīvi, proti, neatkarīgi no tā, vai autoram līgums ar biedrību noslēgts vai ne. Sīkāk par tiesībām ir arī aprakstīts mūsu mājaslapā. Doma ir tāda – to nevar pats autors izdarīt, to dara tikai organizācijas. Tas ir darbu publisks izpildījums, bibliotēku izsniegumi, retranslēšana pa kabeļiem uc., tai skaitā vizuālo darbu „tālākpārdošana” – autoram pienākas daļa atlīdzības, ko katrs nākamais pircējs samaksā pārdevējam.

Bet jūsu mājaslapā autora līguma paraugā ir minēts, ka AKKA/LAA ir tiesīga pārstāvēt autoru tiesību aizsardzības iestādēs.

I.K. Ja esam ar autoru līgumattiecībās, mēs, protams, nevaram nelikties zinis par viņa darbu nelikumīgu izmantojumu. Bet tas nenozīmē, ka mēs strādājam kā advokātu birojs. Varam, piemēram, ieteikt advokātu autoram, kurš grasās uzsākt tiesvedību. Bet mēs paši nevaram atļauties vairāk kā vienu juristu, kas lielākoties strādā ar lielām tiesu lietām pret tādām organizācijām, kas ļoti lielā apmērā izmanto autoru darbus, atlīdzību nemaksājot vai maksājot to par daudz niecīgā apmērā.

Vai pareizi saprotu, ka, ja ārzemēs kāds grib izmantot manu fotogrāfiju, kuru viņš kaut kur ieraudzījis, viņš vispirms kontaktējas ar savas valsts attiecīgo biedrību vai pārstāvi un tad viņi kontaktējas ar jums?

I.M. Tā būtu jādara. Jo, vēlreiz uzsverot to, ka autora vārds parādās starptautiskajā datubāzē, principā var zināt, vai šeit tiek izmantots Latvijas, Francijas vai ASV, vai Austrālijas autors. To var uzzināt ļoti vienkārši ar pāris klikšķiem.

Es daudzus biedēju ar Vācijas advokātiem, bet principā taisnība. Jūs, piemēram, blogā gribat izmantot cita autora darbu, līdz ar to automātiski kļūstot par šā darba izmantotāju jeb licenciātu, kā tas noteikts mūsu licencēs. Tad nāk jautājums – kas ir jādara darba izmantotājam. Viņam būtu jādara tas, ko jūs jau minējāt – jāsazinās ar konkrēto organizāciju savā valstī, vai arī jāatrod vietnē, kas ir konkrētās bildes autors. Ja tas nav zināms, lietotājs riskē ar to, ka viņš izmanto nenoskaidrota autora darbu, un tad var rēķināties ar dažādām sekām.

Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad zvana blogu autori, kas izmanto citu autoru darbus. Viņi ir internetā nejauši nokopējuši attēlu un ielikuši savā mājaslapā, lai gan pie attēla, piemēram, rakstīts, ka darbs var būt aizsargāts ar autortiesībām.

Ir dažādi attēlu meklēšanas attēli. Vācijā ir izstrādāta sistēma – strādā aģenti, ar kuriem autori slēdz līgumus. Aģenti meklē konkrētos attēlus internetā un, piemēram, atrod to tādā un tādā mājaslapā, kas ir reģistrēta Latvijā. Uzreiz top e-pasts: jūs izmantojat savā mājaslapā tāda un tāda autora darbu, lūdzam samaksāt tādu un tādu summu. Summas ir nopietnas, un cilvēki man ir zvanījuši un jautājuši, vai tiešām tā var būt? Tur vēl ir brīdinājums – ja prasītā summa netiks samaksāta līdz tādam un tādam datumam, lieta tiks iesniegta Vācijas tiesā. Jautājums – vai šo lietu var izskatīt Vācijā? Atbilde ir – jā, var. Jo internetam nav teritoriāla ierobežojuma. Prasītājam ir visas tiesības to darīt. Šeit [Latvijā] ir tas pats. Ja kāds izmanto jūsu darbu bez atļaujas, jūs arī varat tieši tāpat rīkoties, nosakot summu par morālo un materiālo kaitējumu. Autora tiesības īstenībā ir ļoti plašas.

Kā jūs rīkojaties, ja konstatējat darba nesaskaņotu izmantošanu?

I.M. Mēs cenšamies visu risināt miera ceļā. Sarunu ceļā, vēstuļu ceļā, vienojamies, mēģinām pārliecināt. Lielākoties izmantotāji piekrīt vienoties, samaksā autoratlīdzību, mēs pārskaitām autoram, un visi ir laimīgi. Bet gadās, protams, visādi. Likums ir autora pusē, mēs pārstāvam autorus. Mēs esam autoru dibināta biedrība, mēs neesam valsts organizācija.

Jā, man vienmēr bijis tāds jautājums, vai tad es nevaru dibināt pats savu AKKA?

I.M. Jā, jūs varat.

Vai jums jau nav konkurence Latvijā?

I.K. Kolektīvā pārvaldījuma likums Latvijā jau kopš zināma laika nosaka, ka noteiktu darbu izmantojuma veidus var pārvaldīt tikai viena organizācija. Līdz ar to mēs neesam vienīgā, bet mums ir, varētu teikt, māsu organizācijas Latvijā. Piemēram, mēs nestrādājam ar mūzikas izpildītājiem, ar mūzikas producentiem. To dara LaIPA – Latvijas izpildītāju un producentu asociācija. Mēs, piemēram, nestrādājam arī ar darbu kopēšanu personiskām vajadzībām. Ar reprogrāfisko reproducēšanu nodarbojas LATREPRO. Profesionālajiem aktieriem sava organizācija. Sava organizācija, izrādās, ir arī pornofilmu industrijai, arī viņi administrē savas tiesības un iekasē atlīdzību par darbu izmantojumu. Bet Latvijā nevar būt otras organizācijas, kas dara tieši to pašu, ko mēs darām. Tas tāpēc, lai neiestātos nepārskatāms haoss.

I.M. Tā ka nav tik vienkārši. Jūs varat būt aģents, piemēram. Mēs esam krājuši pieredzi nu jau 25 gadus, noslēguši līgumus ar daudzām ārvalstu un starptautiskām organizācijām, tās mums uzticas.

I.K. Latvijā mūsu jumta organizācija ir Kultūras ministrija. Eiropas un pasaules mērogā esam saslēgušies tīklā ar mūzikas autoru apvienību apvienībām, piemēram, GESAC un CISAC. Ir lielas organizācijas, kas savukārt rūpējas par rakstniekiem, kinorežisoriem, kinoproducentiem. Sistēma ir izaugusi laika gaitā. Līdz ar to iedibinājies zināms līdzsvars starp autoru un darbu izmantotāju interesēm. Nevar teikt, ka Latvijā autortiesību ziņā nav kārtības – ir gan, turklāt tāda pati kā gandrīz visur citur pasaulē. Dažviet kārtība ir daudz mazāka.

I.M. Iestrādes ir jau vairāku gadu desmitu garumā.

I.K. Mums desmitu, bet Eiropā ir simt gadu un vairāk.

I.M. Piemēram, vizuālo darbu organizācijai Francijā, kur tradīcijas ir nostiprinājušās. Mēs esam mācījušies no viņu pieredzes. Sistēma ir pietiekami vienota visā pasaulē, un mēs esam paņēmuši vislabākos variantus.

I.K. Jo ir bijusi iespēja paskatīties, kurš variants Latvijai varētu būt piemērotākais.

 

 

Ceturtajā daļā atgriezīšos pie pirmajā daļā aprakstītā gadījuma ar Rīga TV24. To es publicēšu tikai, kad būs kas nozīmīgi mainījies vai šai lietai būs pielicis punkts tādā vai citādā veidā. Šobrīd es nevaru pateikt, kad tas būs.

Autortiesības blogā. 2. daļa

Turpinot stāstu par autortiesībām, apjautājos, kā gājis Ikaram Kubliņam, kurš publicē savas fotogrāfijas vietnēs Photoplaces.eu, Fotovietas.com un photoriga.com. Šīs vietnes nav tipiski blogi, jo vairums ierakstu ir fotogrāfijas ar aprakstu. Ņemot vērā, cik rūpīgi autors attēlos norāda savas vietnes adresi, secināju, ka viņam droši vien ir pieredze ar bilžu zagļiem.

Cik apmēram tādu gadījumu un cik ilgā laika posmā Tev bijuši? Kā atklāji zādzības faktu?

Paskaitīju e-pastos, un pēdējo trīs gadu laikā ir bijuši vismaz 19 gadījumi – taču tikai bezkaunīgākie, jo parasti e-pastus rakstu tikai tad, kad bilde izmantota komerciālā lapā vai zagšana bijusi redzami tīša (piemēram, aizmālētas vai nogrieztas ūdenszīmes). Gadījumos, kad bildi bija paņēmis, piemēram, kāds medijs un vismaz norādījis atsauci uz avotu, parasti nekasījos. Zādzības faktus sākotnēji atklāju nejauši, meklējot kaut ko internetā un atklājot savas bildes citos saitos; vēlāk sāku to darīt jau mērķtiecīgi, dažām no savām publicētajām bildēm izlases veidā veicot “Image reverse search” (lai gan pārāk aktīvi to nedarīju).

Vai vienmēr ir izdevies kontaktēties ar vainīgo pusi? Ko esi darījis, ja tas nav izdevies?

Nē, ne vienmēr. Citkārt vienkārši neatbild. Dažreiz, lai gan nekomunicē, bildi tomēr izņem, bet, ja nē, tad dažos tādos gadījumos esmu ielicis informāciju par šo komersantu “sudzibas.lv“.

Kādu risinājumu tādās sarunās centies panākt? Nozagto foto iegādi par tās norādīto cenu savā lapā? Vai ir runa par vēl kādu kompensāciju?

Kā kuru reizi, skatījos arī pēc apstākļiem – cik bezkaunīgs bijis bildes zagšanas veids, kā uz manu pretenziju atbild. Apzinātas, tīšas zādzības gadījumos standarta prasība ir kompensācija – un vismaz divreiz lielāka nekā bildes pirkšanas cena mājaslapā, jo nevar pielīdzināt legālu iegādi ar kompensāciju pēc zādzības fakta – ja kaut ko nozags lielveikalā vai kur citur, tad arī, visticamāk, zaglim būs tomēr krietni lielākas nepatikšanas (vismaz lielāka soda nauda) nekā tikai nozagtās preces veikala plaukta cenas atmaksa, pretējā gadījumā jau tas vispār nevienu zagli neatturētu, jo viņam nebūtu, ko zaudēt. Ja redzu, ka cilvēks tiešām nav zinājis, nav sapratis, komunicē godprātīgi, atvainojas – tad bijuši dažādi varianti: kompensācija bildes cenas apmērā, vai arī tikai bildes izņemšana no lapas, neprasot atlīdzību.

Kāpēc, Tavuprāt, vainīgajai pusei būtu izdevīgāk atrisināt konfliktu miermīlīgā ceļā?

Ja vainīgā puse vēlas būvēt kaut cik ilgtspējīgu biznesu, tad būtu muļķīgi desmit vai pārdesmit eiro dēļ (ja nozagtas vairākas bildes) riskēt ar reputācijas bojāšanu vai tiesvedību. Konstatējot sava darba neatļautu izmantošanu, fotogrāfam ir visas tiesības pieprasīt no uzņēmuma kompensāciju un, ja neizdodas vienoties, viņam tikai atliek vērsties tiesā pēc būtībā garantētas uzvaras. Iespējams, vēl lielāku skādi var nodarīt tas, ja fotogrāfs nevis dodas uz tiesu, bet gluži vienkārši informē publiku par to, ka jūsu uzņēmums ir pārkāpis autortiesības un atsakās par to atlīdzināt – šādā veidā var ātri vien sabojāt gadiem būvētu reputāciju. Sudzības.lv ir vietne, kas ļoti labi kotējas Google meklēšanas rezultātos – tur ielikta sūdzība par uzņēmuma negodprātīgumu var būt pirmais, ko potenciālais klients par šo uzņēmumu atrod.

Un, protams, muļķīgi vispār ir zagt bildes laikmetā, kad tās maksā faktiski centus vai pāris eiro, un ir visdažādākās iespējas tās ērti iegādāties. Vai arī izmantot bildes, kuru autori tām pielikuši CC licenci, kas ļauj tās izmantot par velti.

Kāda bijusi Tava rīcība, ja vainīgā puse vainu noliedz vai kādu citu iemeslu dēļ nav izdevies sarunu ceļā rast kompromisu?

Nopietnākos gadījumos (ja nozagta ne tikai viena, bet vairāk bilžu) izdaru spiedienu un diezgan bieži tas tomēr rezultējies ar kompensācijas saņemšanu. Mazāk svarīgos esmu ielicis informāciju Sudzības.lv vai arī citreiz vienkārši atmetis ar roku – katrā ziņā neesmu gluži vienas bildes dēļ mēģinājis papildus noslogot Latvijas tiesu sistēmu 🙂

Vai Tevi apmierina veicamā juridiskā procedūra, kas jāiziet, lai atrisinātu sarunu ceļā neatrisināmas situācijas? Vai normatīvajos aktos būtu jāveic uzlabojumi? Citi ierosinājumi?

Būtībā juridiskā procedūra nav korekta. Atstāt intelektuālā īpašuma (ne vien autora autortiesību, bet arī mantisko tiesību) zādzību tikai civiltiesiskajā atbildībā, manuprāt, nav pareizi. Salīdzinām ar to pašu lielveikala piemēru – ja tur pieķer pie rokas zagli, vai tad lielveikalam tas jāsūdz tiesā, lai iegūtu vismaz kompensāciju? Nē, ir zādzības fakts, un ar to pietiek, lai nodotu zagli policijai. Būtībā kaut kam līdzīgam būtu jābūt arī intelektuālā īpašuma jomā, īpaši tad, ja zagtais intelektuālais īpašums izmantots peļņas gūšanai (biznesa reklamēšanai utt), nevis tikai privātām vajadzībām (man nav lielu pretenziju pret tiem, kas paņem internetā bildi, lai uzliktu to uz mājas datora “desktopa” vai izdrukātu fotogleznai mājās pie sienas). Pozitīvi ir tas, ka par autortiesību pārkāpuma sūdzības iesniegšanu vismaz nav jāmaksā tiesas nodeva, diemžēl tiesāšanās tomēr ir un paliek smagnējs birokrātisks process. Drīzāk vajadzētu izveidot kādu pavisam nelielu nodaļu, kaut vai viena vai dažu cilvēku sastāvā Valsts policijā, kas nodarbotos arī ar šādiem “mazajiem” intelektuālo tiesību pārkāpumiem, reāli reaģētu uz sūdzībām. Tad fotogrāfa rokās būtu krietni “smagāks” trumpis sarunās ar bilžu zagļiem – ja nemaksāsiet kompensāciju, tad rēķinieties, ka ziņošu policijai. Ja ar torrentiem utml. lietām cīnās, tad ar ko fotogrāfa tiesības ir sliktākas par lielo Holivudas kinostudiju vai mūzikas izdevniecību tiesībām? Manuprāt, tām jābūt tieši prioritārākām, jo atsevišķs fotogrāfs ir daudz mazāk aizsargāts nekā lieli industrijas milži.

 

Trešajā daļā būs saruna par autortiesībām ar AKKA/LAA.

Autortiesības blogā. 1. daļa

Autortiesībām saistībā ar blogiem rūpīgāk pievērsos, kad sastapos ar pirmo nopietno bilžu zādzības gadījumu no stacija.org. Pirmajā daļā pastāstīšu, kā (neveiksmīgi) risināju savu konkrēto gadījumu.

Viss sākās ar to, ka draugs televizorā ievēroja bildes, kuras agrāk jau bija redzējis Stacijā. Viņš mani par to informēja komentārā.

Sameklēju Rīga TV24 raidījumu arhīvu un patiešām – raidījumā izmantots krietni daudz attēlu, tajā skaitā trīs no stacija.org. Ūdenszīmi diviem attēliem nogriezuši, vienam nemanāmi aizkrāsojuši.

Rakstīju e-pastu uz viņu lapā norādīto saziņas adresi zinas@riga24tv.lv.

Esmu ievērojis, ka 18.09.2018. raidījumā “Vēlais ar Streipu” bez saskaņošanas tikuši izmantoti attēli no http://stacija.org/peitavas-iela-7/, rupji pārkāpjot LR Autortiesību likumu.

Vēlos par šo rīcību saņemt kompensāciju 100 eiro apmērā. Esmu ar mieru arī uzklausīt līdzvērtīgus piedāvājumus no jūsu puses.

Atbildes nesniegšanas gadījumā vai, ja netiks rasta vienošanās, parūpēšos, lai par šo gadījumu uzzina iespējami daudz cilvēku un meklēšu palīdzību tiesībsargājošās instancēs.
Vispirms konkrētais raidījums no raidījumu arhīva pazuda. No shortcut.lv televīzijas arhīva viņi to, protams, nevarēja izņemt, tāpēc raidījuma ieraksta saglabāšanai tas netraucēja. Starp citu, tagad viņi raidījumu ir ielikuši atpakaļ un to var apskatīt šeit.
Atbildi saņēmu nepilnu divu stundu laikā jau no cita e-pasta, zinasrigatv24@gmail.com. Ar parakstu Rīga TV24 komanda.

Pirmkārt, vēlamies atvainoties par sagādātajām neērtībām, Vēlais ar Streipu komanda nekādā gadījumā nevēlējās aizskart autora publicitāti.

Visa raidījuma pastāvēšanas laikā vienmēr esam ievērojuši autortiesības, taču diemžēl šoreiz tehnisku iemeslu dēļ esam palaiduši garām šīs bildes.

Vēlamies ar Jums draudzīgi izrunāties par radušos situāciju, tāpēc mums ir daži jautājumi.

Vēlamies zināt, kāpēc gribat saņemt kompensāciju tieši 100 eiro apmērā?

Tāpat, lai nerastos lieki pārpratumi un nesaprašanās, lūdzu, ļaujiet mums pārliecināties, ka Jūsu pieminētā bilde tik tiešām ir Jūsu (bildes autentiskumu).

Vienmēr visā raidījuma pastāvēšanas laikā ievērojuši autortiesības, tikai tieši šoreiz trim attēliem nogriezušās un aizkrāsojušās ūdenszīmes! Pie tam tehnisku iemeslu dēļ. Par šo diskusijās neielaidos, jo neredzēju tam jēgu.

Sniedzu summas pamatojumu un vēlāk autorības apliecināšanai nosūtīju vienu no attēlu oriģināliem.

Kā varbūt esiet ievērojuši, stacija.org ir bezpeļņas projekts. Tajā nav atrodama neviena reklāma, par kuru kāds būtu samaksājis. Toties uzturēšanas izmaksas ir pavisam reālas. Hostings vien maksā nedaudz zem 100 eiro gadā (šī brīža aktuālās cenas: https://www.1984hosting.com/product/pricelist/).
Cenas vienā no zināmākajām Rīgas fotoattēlu krātuvēm ir 9-10 eiro par attēlu ar tiesībām to izmantot masu medijos. Pieņemu, ka cena šajā gadījumā varētu būt līdzīga. Ierakstā ir pieci attēli, attiecīgi to cenu var vērtēt ap 45-50 eiro.
Tomēr jāatzīst, ka foto izmantošanas faktu esmu konstatējis nejauši un neviens nav pūlējies ar mani sazināties, lai arī to nebūt nebija grūti izdarīt. Tas ir gan aizvainojoši, gan likuma pārkāpums. Tādēļ kompensāciju vēlos saņemt viena gada hostinga izmaksu apmērā. Tādā gadījumā varu arī sniegt personīgo goda vārdu, ka par radušos situāciju neveidošu ierakstu stacija.org, nerakstīšu sociālajos portālos vai citādā veidā neinformēšu plašāku sabiedrību.
Autorības apliecināšanai vakarā nosūtīšu vienu no izmantotās bildes oriģināliem bez ūdenszīmēm tā pilnā izšķirtspējā. Ja vienosimies par kompensāciju, nosūtīšu jums visu attēlu oriģinālus, apliecinot Jūsu tiesības tos izmantot pēc vajadzības.
Nākošajā dienā saņēmu pretpiedāvājumu.
Vēlamies Jums izteikt draudzīgu piedāvājumu atnākt kā viesim uz mūsu televīzijas raidījumu Ko Notiek?, kur tiek reklamēti dažādi pasākumi, un viesi var iepazīstināt skatītājus ar savu daiļradi. Tā Jums kā fotogrāfam būtu lieliska iespēja iepazīstināt skatītājus ar saviem mākslas darbiem/izstādēm/mājaslapu/pasākumiem utt. Šī iespēja darbotos kā barteris un summas ziņā būtu pielīdzināma Jūsu pieprasītajai samaksai.
Vai arī esam gatavi Jums samaksāt 45 – 50 eiro, jo esam izmantojuši 3 no Jūsu bildēm, no kurām 2 parādītas divreiz. (Atsaucoties uz norādīto – Cenas vienā no zināmākajām Rīgas fotoattēlu krātuvēm ir 9-10 eiro par attēlu ar tiesībām to izmantot masu medijos. Pieņemu, ka cena šajā gadījumā varētu būt līdzīga. Ierakstā ir pieci attēli, attiecīgi to cenu var vērtēt ap 45-50 eiro).
Painteresējos, kas ir “Ko Notiek?” Izrādās, tas ir televīzijas raidījums, kurš pieņem (teju jebkuru) pusotras minūtes garu video, kurā tu pastāsti par savu pasākumu.
Ja es kādu pasākumu rīkotu vai citādā veidā būtu ieinteresēts iepazīstināt lielāku publiku ar savu daiļradi un patiešām gribētu to darīt ar šī raidījuma starpniecību, viņi manu video parādītu (daudz maz) jebkurā gadījumā. Acīmredzami vainīgā puse cenšas no manis tikt vaļā par baltu velti.
Savukārt standarta cenas piedāvājums, nu, piedodiet… Uzrakstīju, ko par to domāju.
Pateicos par piedāvājumu piedalīties televīzijas raidījumā, tomēr mani tas neinteresē.
Ja esiet gatavi samaksāt tikai 45-50 eiro, tad es nemeklēšu risinājumus tiesībsargājošās instancēs, tomēr vēlēšos vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu. Vai tā būtu tikai publikācija stacija.org, vai raksts pietiek.com, vai vēl kur citur – to es šobrīd nevaru pateikt. Kādēļ es tā rīkošos?
Ja es aizietu uz veikalu, iebāztu kabatā biezpiena sieriņu, par to nesamaksātu un mani pieķertu, vai es tiktu sveikā cauri, samaksājot biezpiena sieriņa cenu? Protams, nē. Citādi tā darītu pilnīgi visi. Nu, nesanāca nozagt, nekas briesmīgs, atvainojos, samaksāju sieriņa cenu un nākamreiz būšu uzmanīgāks, lai mani zogot nepieķer.
Jūs vēlieties atrisināt situāciju tieši šādā veidā. Es uzskatu, ka uz to jāvērš sabiedrības uzmanība.
Ja Jūs minētās fotogrāfijas iegādātos par paaugstinātu cenu, tad es saprastu, ka tik tiešām nožēlojiet radušos situāciju un ka nākošās reizes nebūs. Attiecīgi man nebūtu iemesla vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu, jo jūs jau būtu darbos apstiprinājuši savu labo gribu visu atrisināt.
Varētu vēl diskutēt par cenu, tomēr man personīgi nešķiet, ka tā šajā gadījumā būtu pārspīlēta.
Atbildē saņēmu mēģinājumu izlocīties un izsprukt no jelkādas atbildības pat e-pastā.
Tā kā šo raidījumu veido neatkarīga producentu kompānija, apzinamies, ka tā daļēji arī ir mūsu atbildīga, kas tiek pārraidīts, tāpēc gribam to sakārtot mierīgā ceļa, jo katrs skatītājs mums ir ļoti svarīgs, bet tā kā kļūdu pieļāva producentu kompānija, nevis mēs, negribam arī par to maksāt kā Jūs sakat, bet vienoties par tirgus cenu, kā tas būtu bijis jāizdara neatkarīgajam producentam. Šajā gadījumā gribam nākt Jums pretī un samaksāt summu bez, iespējams, bezjēdzīgas tiesāšanās ar neatkarīgu mazu producentu, un ceram, ka arī Jūs mums varat panākt pretī un vienoties par abpusēju cieņu un neveikt melno PR.
Palūkojos, kas tad titros norādīts kā raidījuma producents. Tā ir Lelde Miezīte. Pameklēju google un atradu facebook profilu, kurā persona ar šādu vārdu un uzvārdu norādījusi kā darba vietu Producer at Rigatv 24. No kā diez šis mazais producents ir neatkarīgs?
Vai ir liela jēga diskutēt par dažādām vainas pakāpēm ar anonīmu gmail konta autoru? Domāju, ka nē.
Neņemos spriest, kura no pusēm ir vainīgā – jūsu uzņēmums, vārdā nenosauktā producentu kompānija, kāds cits vai visi kopā. Pat ja es gribētu to noskaidrot, man tam trūkst informācijas. Lūdzu esiet tik laipni un savas attiecības atrisiniet savā starpā. Konflikta situāciju esiet uzņēmušies risināt jūs. Paldies, ka jūs to godprātīgi dariet. Tomēr tas ir līdzīgi kā, ja par veikalā nozagtu sieriņu tā cenu samaksātu advokāts. Īsti godīgi tas tomēr nav. Tāpēc pie tāda risinājuma man personīgi paliek bažas, ka līdzīgas situācijas atkārtosies arī nākotnē. Attiecīgi uzskatīšu par savu morālu pienākumu brīdināt līdzcilvēkus par nonākšanu līdzīgās situācijās. Nedomāju, ka tas ir melnais PR, bet pieņemu, ka jums par to var būt atšķirīgs viedoklis un respektēju to. Jebkurā gadījumā jums ir (būs) visas iespējas situāciju detalizēti izskaidrot no sava redzes punkta. Ja esiet daļēji uzņēmušies vainu kaut arī jums tas nebūtu jādara, neredzu kā tas jums varētu darīt negodu.
Un tā pagāja nedēļa. Neloloju nekādas ilūzijas attiecībā uz atbildes sagaidīšanu un tās arī, protams, nebija. Nodomāju – bet ko viņi darīs, ja mēģināšu izprovocēt uz atrisinājumu citādā veidā?
Vai noformēsim līgumu par autoratlīdzību? Jums droši ir kāds paraugs.
Nu gan es saņēmu atbildi. Samulsu.
Ja esat ar mieru vienoties par autoratlīdzības samaksu 45 – 50 eiro vērtībā un neveikt melno PR, tad esam ar mieru Jums sagatavot un nosūtīt līgumu.
Pirmo reizi šīs sarakstes laikā es nezināju, ko darīt. Vai tad man ir kāds prieks krāmēties ar to visu? Un vai tad 45-50 eiro ir tik ļoti maz šajā gadījumā? Atbildēju, neko līdz galam neizlēmis, ar domu skatīties, kā tālāk risināsies lietas.
Principā jā.
Lai nebūtu pārpratumu, esiet lūdzu tik laipni un iespējami precīzi definējiet, ko saprotiet ar “neveikt melno PR”. No līdzšinējās sarakstes izskatās, ka mēs šo jēdzienu saprotam dažādi.
Saņēmu arī atbildi.
Labi, tad drīzumā sagatavosim un nosūtīsim Jums līgumu. Ar melno PR domājam Jūsu iepriekš minēto (citējot, tomēr vēlēšos vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu. Vai tā būtu tikai publikācija stacija.org, vai raksts pietiek.com, vai vēl kur citur – to es šobrīd nevaru pateikt.). Ja varam vienoties par šādu darbību neveikšanu, tad būsim pateicīgi.
Apdomājos un diezgan negribīgi nolēmu piekāpties. Tā sakot, labāk slikts miers nekā labs karš.
Es gluži nebūšu ar mieru par šo gadījumu pilnīgi klusēt. Piedāvāju kompromisu neminēt jūsu uzņēmumu, raidījuma nosaukumu, telekompāniju vai tamlīdzīgu informāciju, kas ļautu jūs identificēt.
Saņēmu ziņu.
Kad būsim sagatavojuši līgumu, nosūtīsim to Jums.
Pagāja nedēļa. Apvaicājos.
Cik tieši laika jums vēl nepieciešams, lai sagatavotu autoratlīdzības līgumu?
Saņēmu atbildi.
Viss ir procesā, drīz nosūtīsim!
Nu, labi. Nav jau tā, ka es pats nevarētu sagatavot autoratlīdzības līgumu. Ja ir paraugs, to var nesteidzīgi paveikt nepilnas stundas laikā. Bet Rīga TV24 uzņēmās šo darbiņu izdarīt. Tad lai arī dara.
Pagāja vēl viena nedēļa. Tad vēl viena. Kopā tātad jau vairāk nekā trīs. Nav nekādu ziņu par aizkavēšanās iemesliem, pat konkrētu summu nav centušies sarunāt. Man nekur nav jāsteidzas, bet tā kārtot lietas vienkārši nav nopietni.

Jums ir bijis ļoti daudz laika. Esmu jums nācis pretī, bet rezultāta nav pilnīgi nekāda. Es vairs nepiekrītu iepriekš norunātajam kompensācijas variantam.

Ja jums vēl ir vēlme atrisināt situāciju bez trešo pušu iejaukšanās, uzņemieties iniciatīvu un pie reizes pārlieciniet mani, ka sarakstei ar jums ir vērts veltīt kaut vienu minūti.

Nekādas atbildes no Rīga TV24 vairs nav bijis.

 

Apjautājos facebook konta īpašniecei Leldei Miezītei Producer at Rigatv 24, kā ar viņu iespējams kontaktēties darba jautājumos, bet atbildi nesaņēmu.

Sāku interesēties, ko līdzīgos gadījumos dara citi. Par to nākošajos ierakstos.

Kā interesēs darbojas LSM Melu detektors?

Latvijas Sabiedriskajos medijos ir sadaļa “Melu detektors“. Sadaļas rakstu ideja ir izvēlēties kādas personas izteikumu un izpētīt, cik daudz patiesības tajā ir.

Redzot ažiotāžu ap vienu no melu detektora autoriem Sergeju Pavlovu, nolēmu papētīt šo sadaļu sīkāk.

Sadaļa tikusi atvērta 2014. gada septembrī. Visus tajā publicētos ierakstus var atrast šeit. Tā kā ierakstu nav pārāk daudz, nolēmu būtiskāko informāciju apkopot. Ieraksti uzskaitīti hronoloģiskā secībā, sākot ar jaunāko. Politiskajā piederībā minēta partija minēta tikai, ja tā ir aktīva.

Izteikuma autors Politiskā piederība
Rezultāts Raksta autors
Raivis Dzintars NA puspatiesība Sergejs Pavlovs
Imants Parādnieks NA puspatiesība Anda Rožukalne
Vilnis Ķirsis Vienotība tukšas pļāpas Sergejs Pavlovs
Kaspars Čerņeckis puspatiesība Madara Fridrihsone
Andrejs Pildegovičs tukšas pļāpas Sergejs Pavlovs
Vaira Vīķe-Freiberga ārpus konteksta Sergejs Pavlovs
Saeimas Ārlietu komisija, neoficiāli panikas celšana Sergejs Pavlovs
Dana Reizniece-Ozola ZZS puspatiesība Sergejs Pavlovs
Artuss Kaimiņš tukšas pļāpas Evita Puriņa
Ivars Godmanis puspatiesība Sergejs Pavlovs
Džo Baidens puspatiesība Sergejs Pavlovs
Rigonda Krieviņa puspatiesība Sergejs Pavlovs
Roberts Zīle NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Ēriks Stendzenieks tukšas pļāpas Evita Puriņa
Jānis Ādamsons Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Uldis Augulis ZZS tukšas pļāpas Evita Puriņa
Edvards Smiltēns Vienotība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Inguna Rībena NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Vilis Vītols puspatiesība Evita Puriņa
Nils Ušakovs Saskaņa puspatiesība Evita Puriņa
Edgars Tavars ZZS puspatiesība Evita Puriņa
Pēteris Apinis puspatiesība Evita Puriņa
Jānis Iesalnieks NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Bens Karsons panikas celšana pieci.lv
News front tukšas pļāpas pieci.lv
Uldis Augulis ZZS tukšas pļāpas Evita Puriņa
Edvīns Šnore NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Andrejs Klementjevs Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Aleksandrs Vešņakovs Kremlis patiesība Evita Puriņa
Arvils Ašeradens Vienotība puspatiesība Evita Puriņa
Jūlija Stepaņenko Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Gulbis tukšas pļāpas Evita Puriņa
Līga Meņģelsone tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Pūce Latvijas attīstībai tukšas pļāpas Evita Puriņa
Dzintars Rasnačs NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Jānis Dombrava NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Lazdiņš tukšas pļāpas Evita Puriņa
Roberts Ķīlis puspatiesība Evita Puriņa
Edgars Rinkēvičs Vienotība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Mārtiņš Bičevskis puspatiesība Evita Puriņa
KNAB tukšas pļāpas Evita Puriņa
Guntis Belēvičs ZZS panikas celšana Evita Puriņa
Mārtiņš Šics Reģionu apvienība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Gaidis Bērziņš NA puspatiesība Evita Puriņa
Viktors Zaķis tukšas pļāpas Evita Puriņa
Guna Purkalne puspatiesība Evita Puriņa
Ivars Bičkovičs tukšas pļāpas Evita Puriņa
Anrijs Matīss Vienotība patiesība pieci.lv
Vladimirs Reskājs patiesība pieci.lv
Jānis Dombrava NA tukšas pļāpas pieci.lv
Edmunds Zivtiņš panikas celšana pieci.lv
Laimdota Straujuma Vienotība patiesība pieci.lv
Māris Balodis patiesība pieci.lv
Juris Pūce Latvijas attīstībai puspatiesība pieci.lv
Nils Ušakovs Saskaņa tukšas pļāpas pieci.lv
Andrejs Elksniņš Saskaņa puspatiesība lsm.lv ziņu redakcija
Inguna Sudraba No sirds Latvijai tukšas pļāpas lsm.lv ziņu redakcija
Mārtiņš Bondars Reģionu apvienība patiesība pieci.lv
Andris Orols Suverenitāte tukšas pļāpas pieci.lv
Jānis Dūklavs ZZS patiesība lsm.lv ziņu redakcija
Solvita Āboltiņa Vienotība tukšas pļāpas pieci.lv
Jānis Reirs Vienotība puspatiesība pieci.lv
Laimdota Straujuma Vienotība patiesība pieci.lv
Ivars Godmanis puspatiesība pieci.lv
ZZS ZZS tukšas pļāpas pieci.lv
Artuss Kaimiņš Reģionu apvienība tukšas pļāpas pieci.lv
Edvīns Šnore NA patiesība pieci.lv
Nils Ušakovs Saskaņa tukšas pļāpas pieci.lv
Andris Bērziņš ZZS puspatiesība pieci.lv
Ainārs Šlesers Vienoti Latvijai puspatiesība pieci.lv

Sākumā darbs pie sadaļas norisinājies visai ražīgi – septembrī 12 ieraksti un oktobrī 8. Pēc tam vērojams rakstu apsīkums: no novembra līdz janvārim pa diviem, februārī trīs, martā neviens utt. Kopā 2015. gadā sadaļā publicēti 17 ieraksti.

Jādomā, ka notikušas izmaiņas rakstu veidošanas komandā, jo ierakstiem līdz 2014. gada novembrim kā autori norādīti lsm.lv ziņu redakcija un/vai pieci.lv. Turpmāko rakstu autore ir Evita Puriņa. No 2016. gada septembra rakstus veido arī Sergejs Pavlovs. Pēdējos mēnešos pa vienam rakstam ir arī Madarai Fridrihsonei un Andai Rožukalnei.

 

Analizējot melu detektora pārbaudītos cilvēkus, jāsecina, ka visus sadaļas rakstus būtu jāiedala divās daļās. Līdz 2014. gada novembrim un vēlāk, kad tos pamatā veidojusi Evita Puriņa.

Līdz 2014. gada novembrim visbiežāk cilāta Vienotība (5 reizes). Tas šķiet loģiski, jo Vienotībai bija ministru prezidenta amats un vairāk ministru, kuri attiecīgi dabū vairāk publicitātes. Seko Saskaņa un ZZS ar 3 reizēm, NA un Reģionu apvienība ar divām. Tas liekas loģiski. NA un ZZS bija valdošajā koalīcijā. Saskaņai ir Rīgas mēra amats, Reģionu apvienība tolaik bija aktuāla. Piešķirtie novērtējumi ir dažādi, pārbaudāmie ir gan teikuši patiesību, gan daļēju patiesību, gan stāstījuši niekus.

 

Un tad nāk Evitas Puriņas laiks. Autore ļoti iemīļojusi Nacionālo apvienību, jo kopš 2014. gada novembra tās politiķu izteikumi anlizēti 9 reizes. ZZS 5 reizes, Vienotībai un Saskaņai 4 reizes, Reģionu apvienībai un Latvijas attīstībai pa vienai reizei. Tas būtu loģiski, ja Nacionālā apvienība būtu noteicošais spēks valdošajā partiju koalīcijā. Tā tomēr nav, Nacionālajai apvienībai parlamentā ir 17 deputāti, kamēr Vienotībai 23, bet ZZS 21. Šo partiju politiķu izteicieniem vajadzētu būt aptuveni līdzvērtīgi atspoguļotiem masu medijos. Opozīcijai masu medijos teorētiski būtu jāparādās mazliet retāk. Uz Saskaņu tas pilnā mērā nevar attiekties, jo Nils Ušakovs joprojām ir Latvijas galvaspilsētas domes priekšsēdētājs.

Evita Puriņa savus pārbaudāmos allaž pieķer puspatiesībās (9) un tukša pļāpāšanā (23 reizes). Vienreiz atklāts arī kāds panikas cēlājs (Guntis Belēvičs no ZZS). Un, izrādās, ir arī viens cilvēks, kura izteikumi pēc rūpīgas pārbaudes izrādījušies pilnīga patiesība. Kurš ir šis godavīrs?

Lūk, viņš:

Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs

 

Atgriezīsimies pie Sergeja Pavlova. Viņam līdz šim bijušas tikai 9 publikācijas, kas ir pārāk maza datu kopa nopietnu secinājumu veikšanai. Tomēr zināms ieskats viņa darbībā veidojas. ASV viceprezidenta teiktais, ka ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju, esot tāda puspatiesība. Ivara Godmaņa nacionālā rakstura izteikumi par okupācijas laiku arī ir tikai puspatiesība. Tiek atrasta panika pusanonīmās baumās, kuras nākot no Saeimas Ārlietu komisijas. Savukārt Vienotības Rīgas mēra kandidāts par komunālo maksājumu dārdzību stāstot niekus. Pie parlamentā ievēlētajām partijām piederošu politiķu izteikumi pārbaudīti trīs reizes un tie ir no NA, Vienotības un ZZS.

 

Kopējā tendence ir izteikti pretnacionāla. Nevaru teikt, ka man tas būtu liels pārsteigums, bet tik lielu līdzību ar PSRS laika propagandu negaidīju.

Personīgais nacionālisms

Neilgu laiku pirms studiju beigām man bija doma braukt prom no Latvijas. Finansiālu apsvērumu dēļ. Ārzemēs varētu nopelnīt daudz vairāk naudas un varētu domāt ne tikai par izdzīvošanu. Tomēr jo tuvāk studijas nāca beigām, jo vairāk apzinājos šādas izvēles mīnusus.

Vispirms man nāktos pamest savu ģimeni. Tas varbūt nebūtu tik sāpīgi man pašam, kā mājās palicējiem. Tobrīd mājas savā ziņā atgādināja tādu kā lazareti. Varēja visus “paņemt un uzmest”, bet pēc tam man liktos, ka esmu pametis tuviniekus grūtībās. To sev vēlāk būtu grūti piedot.

Otrkārt, tās bija attiecības ar draugiem. Kad studēju Ventspilī, lielāko daļu nedēļas pavadīju tur. Pamazām ievēroju, ka mani Rīgas draugi uztver, ka man “jābūt Ventspilī” un aizvien mazāk aicina kopīgi pavadīt brīvo laiku. Man tas bija nepatīkami un aizvainojoši. Bet ģeogrāfiskais attālums uzlika vecajām draudzībām praktiskus ierobežojumus. Ja gribēju uzturēt attiecības ar draugiem, man vajadzēja tām veltīt vairāk laika nekā ierasts. Visam laika nepietika un vairāki draugi kļuva par attāliem paziņām. Negribēju šo pieredzi tik drīz atkārtot. Tiesa, ja šis būtu vienīgais mīnuss, es to neņemtu vērā.

“Treškārt” es sapratu tikai pamazām. Tā ir intuitīvi saprotamā Latvijas vide, ar to domājot gan dabu, gan kultūras telpu.

Piemēram, Austrālijā ir fantastiska daba. Botāniķiem tur droši vien būtu mēnešiem ilgi ko darīt. Man vairāk simpatizē putni un mēneša laikā, kad biju tur, izjutu skaudību par daudzajām, dažādajām, viegli apskatāmajām putnu sugām. Tomēr dažu nedēļu laikā man tas viss mazliet apnika. Es jutu, ka man trūkst Latvijas rudens, ziemeļnieciski skarbā vide ar tramīgiem putniem, inteliģentās pelēkās vārnas un salīdzinoši vienveidīgie koki. Galu galā es gribēju beidzot ieiet pārtikas veikalā un, nesakot pārdevējai vairāk par nīgru “labdien”, norēķināties par pirkumu un aiziet prom. Parasti jau es tik nepieklājīgs neesmu, bet man pat turienes laipnība un atvērtība bija apnikusi. Es agrāk nezināju, ka arī tādas ir manas vērtības.

Pamatīgs trieciens manai vēlmei aizbraukt bija JRT “Trīs māsas” apmeklējums. Tā gluži nav mana mīļākā izrāde, tomēr pēc tās es sapratu, ka uz JRT turpmāk jāiet regulāri, jo mazums kādas vēl pērles tur slēpjas. Atradumi bija fantastiski. Tādas, tik daudzos līmeņos saprotamas, tik latviskas izrādes citās valstīs vienkārši nebūs. Vēl vairāk, izrāžu skatīšanos nevar atlikt uz tālu nākotni, jo repertuārs mainās.

 

Ja vien pārcelšanās uz ārzemēm nenozīmē apmešanos uz dzīvi neapdzīvotā teritorijā, tad tur priekšā jau ir citi cilvēki. Vietējie. Valodas barjera ir nozīmīgs, bet pārvarams šķērslis. Vēl paliek vesels lērums citu lietu. Tādas kā attieksme pret pretējo dzimumu, manieres, lomas ģimenē, ķermeņa valoda, izpratne par tīrīgumu, humora izjūta, priekšstats par skaistumu un taisnīgumu, žestu nozīme, personīgās telpas jēdziens, bērnu audzināšanas tradīcijas vai darba ētika. Pieaudzis cilvēks ar to visu nevar tikt galā. Var piemēroties, bet ne pilnībā integrēties. Un tā ir tikai viena problēmas puse.

Svešos, kuri ienākuši dzīvot citā dzīves telpā, vietējie parasti īpaši nemīl, kaut arī var būt izņēmumi. Uzreiz pēc Brexit bija daudz ziņojumu par ksenofobiskām izpausmēm. Daudzi imigranti bijuši pārsteigti, ka viņus, izrādās, nemīl un negrib tur redzēt. Es saprotu, ka, pārceļoties uz dzīvi citur, gribas, lai vietējie tevi pilnībā pieņem kā savējo, bet tā ir vairāk tāda vēlmju domāšana. Mājās cilvēki grib redzēt sev līdzīgus un intuitīvi saprotamus cilvēkus. Tas ir normāli un to tāpat kā cilvēka iekšējo būtību nevar mainīt. Var būt tikai atsevišķi izņēmumi.

 

Mēdz būt cilvēki, kuri Latviju lamā un skandina, ka “citur tas nav iedomājams”. Man šķiet, ka viņi lāgā nav bijuši ārpus Latvijas, bet, ja arī ir, tad nav vērīgi palūkojušies apkārt. Es varbūt neesmu īpaši bieži un ilgi bijis ārzemēs, bet tomēr pietiekoši daudz, lai pamanītu, ka problēmas ir visur. Korupcija ir problēma arī rietumvalstīs. Nekur nav bezgalīgu veselības budžetu. Pie mums var diezgan brīvi pajokot par nacistiem un fašistiem, kas rietumvalstīs ir daudz grūtāk. Ir gana daudz valstu (varbūt pat vairums no visām), kurās balto cilvēku uztver kā staigājošu, padumju krājkasīti. Problēmas ir visur, lai arī ne vienmēr tādas pašas kā Latvijā. Turklāt tās ir tikai “lielās”, labi pamanāmās problēmas, nevis intuitīvi jūtamās.

Es nevaru apzināt visus faktorus, kuri veido manu iekšējo latviskumu. Tomēr tādi ir un no tiem tikt vaļā nevaru un nevarēšu. Tāpēc esmu spiests sevi atzīt par nacionāli domājošu cilvēku. Vienīgi nacionālisms manā izpratnē ir nevis savas tautas stādīšana augstāk par citām, bet gan savu un tautiešu individuālo atšķirību apzināšanās un vēlme tās aizsargāt. Iespēja dzīvot Latvijā man ir privilēģija.

 

Latvijas jēga ir tās latviskumā. Nelatviska Latvija būs tikai ekonomiska teritorija. To aizstāvēs tikai tie daži patrioti, kuriem ar Latviju būs emocionāla saikne. Bet to var panākt ar ģimenes vērtībām un kultūru nevis lielākiem pabalstiem vai zemākiem nodokļiem. Tāpēc kultūrai un ģimenes vērtībām valsts līmenī būtu jāatrodas augstāk par visu. Protams, ģimenes vērtības mēdz saprast ļoti dažādi. Es tās saprotu kā tādu indivīda vērtību sistēmas izveidi un attīstību, kuras centrā ir indivīda ģimene, tās intereses un vajadzības.

Kā ekonomiskai teritorijai Latvijai nav lielas jēgas. Mums nav pasaulē sevišķi slavenu tūrisma objektu, nav dārgu derīgo izrakteņu, ir sevišķi agresīvs kaimiņš un sāpīgas okupācijas sekas. Ja Latvija kādreiz kļūs par ekonomiski vadošu spēku Eiropā, tad tikai tādēļ, ka citās valstīs būs savārītas lielas ziepes. To vajadzētu apzināties un dzīšanās pakaļ Eiropas ekonomikai nedrīkst būt pirmā vai otrā prioritāte.

Nobeigumā vēlos citēt Alvi Hermani:

(..) latviešu dzeja, ieskaitot tautas dziesmas, Frici Bārdu (mans mīļākais dzejnieks, starp citu) un Raini, nekādi nepadodas konvertācijai citās valodās. Jo tulkojumā visi šie smalkumi pazūd un svešiniekam tie vienmēr būs nepieejami. Tāpēc latviešu dzeja, gan šī vārda burtiskajā, gan metaforiskajā nozīmē, vienmēr būs kā hermētiska pieredze, kura pieejama tikai savējiem un ir absolūti droša pret ārpasauli. To nekas neapdraud, jo tā ir kā neredzams dārgakmens, kurš nolikts visredzamākajā vietā, tāpēc zagļi to vienkārši nepamana.

Rīgas putni 2016

Putnu vērošanas sacensības mums ar sievu bija diezgan zināma lieta, bet piedalīties nebijām mēģinājuši. Nebija mums tādu zināšanu un kurš gan gribēs ņemt pie sevis komandā iesācējus. Putnus pazīstam samērā labi, bet dabā ejam reti. Ja būtu vairāk laika, būtu citādāk, bet ar tādu aizbildinājumu nevienu nepārsteigsi. Šoreiz bija iespēja izbrīvēt laiku un domājām paskatīties, kā īsti tādas sacensības notiek.

Ziņojām LOB Rīgas vietējai grupai, ka esam gatavi piedalīties, bet labprāt gribētu mūsu komandu paplašināt. Tikām pie diviem grupas biedriem. Iepriekšējas sacensību pieredzes nevienam no mums nebija.

Veicamajam maršrutam bija divi varianti – sākot no Mangaļsalas vai Daugavgrīvas. Mangaļsala ir populārāka, bet Daugavgrīva vilināja vairāk. Tajā ir retāk būts un tuvumā esošie biotopi šķita līdzīgi Mangaļsalai. Detalizētu maršrutu neizstrādājām, atstājot vietu improvizācijai un varbūtēji trūkstošo parasto sugu atrašanai.

Startējām 7:30 Daugavgrīvā pie Flotes ielas. Gaišs kļuva pusstundas laikā.

Pirmais pārsteigums bija gaužām nepatīkams. Dodoties laukā no mājas, steigā nebiju paņēmis līdzi teleskopa statīvu. Doties uz mājām tam pakaļ un atgriezties Daugavgrīvā prasītu vismaz stundu. Domāju – jamēģina tāpat. Var taču turēt teleskopu rokās vai atrast kādu pēc iespējas stabilu atbalsta punktu. Tas arī izdevās samērā labi.

Pirmo, pa zemi lēkājošo putniņu tumsā nespējām atpazīt. Gar pludmali uz molu ejot, sazīmējām dažādas parastas sugas – lielo un zilo zīlīti, sudrabkaiju, melno meža strazdu. Pa gabalu atpazinām melnspārnu kaiju, kajaku un cekuldūkurus. Pamanījām arī lapsu, bet par to punktus nedod.

 

Lapsa, ejot uz molu
Lapsa pa ceļam uz molu
Lapsa ar vārnu eskortu arceļā no mola
Lapsa ar vārnu eskortu atceļā no mola

Uz mola diezgan kārtīgi nosalām, toties papriecējām acis ar roņiem.

Ronis novēro putnu meklētājus. Šis nebija vienīgais.
Ronis novēro putnu meklētājus. Bija vēl divi roņi.

Pretējā krastā varējām redzēt kādas piecas putnu vērotāju grupas. Daugavas kreisajā krastā, mūs ieskaitot, bija divas grupas. Redzēto putnu sarakstam pievienojām kākauli, sniedzi un meža pīles.

Kākaulis. Atzīšos, ka ģimenē mēs viņu mēdzam dēvēt arī par kaukāli.
Kākaulis. Ģimenē mēs viņu dēvējam arī par kaukāli.

Bijām gan cerējuši uz ko vairāk. Īpaši ilgi uz mola palikt tāpat nebija vērts, jo aiz aukstuma sāka drebēt rokas. Kompensācijai pār mūsu galvām piekrastē pārlaidās zvirbuļvanags.
Ejot prom no pludmales, beidzot pamanījām jūras kraukli. Bez tā doties prom no pludmales būtu visai neērti.

Pa ceļam uz auto piestājām pie krūmiem, kuros varēja dzirdēt mazputniņus. Es tiem droši vien būtu skrējis garām, bet komandas biedrene apstājās un pagaidīja. Mazie putniņi esot ziņkārīgi un mēdzot paskatīties uz savu traucētāju. Uz mums palūkojās gan sarkanrīklīte, gan garastīšu bariņš.

Turpat netālu izdzirdējām svilpi un devāmies identificēt tā dzimumu. Svilpis aizlidoja, bet pamanījām zarā sēdošu peļu klijānu.

Peļu klijāns
Peļu klijāns

Drīz pēc tam sevi skaļi pieteica krauklis un zaļžubītes. Pamanījām arī žubīšu bariņu. Žubītes oktobrī nemaz nav tik bieži sastopamas.

Krauklis dara pasaulei zināmu savu agrā rīta vēstījumu
Krauklis dara pasaulei zināmu savu agrā rīta vēstījumu

Nākamais pieturas punkts bija Daugavgrīvas skatu tornis pie 3. autobusa galapunkta. Pa ceļam uz to mums gadījās neparasts novērojums – sējas zoss ar divām baltpieres zosīm. Par sējas zosi nebija šaubu, bet baltpieres zosis viennozīmīgi tika identificētas tikai pēc pasākuma beigām, kopīgi aplūkojot bildes ar speciālistiem.

Sējas zoss un baltpieres zoss
Sējas zoss un jauna baltpieres zoss

No skatu torņa nevienu jaunu sugu nemanījām un drīz devāmies uz Memmes pļavām. Tā ir mazdārziņu teritorija uz dienvidiem no 3. autobusa galapunkta. Ejot pa centrālo ceļu, putnu bija tik maz, ka man jau gribējās doties prom. Tomēr, kad nogriezāmies mazā sānceliņā, drīz vien tikām gan pie mājas strazdiem, gan dižknābja.

Dižknābis. Iespējams, dusmīgākā paskata putniņš Latvijā
Dižknābis. Iespējams, dusmīgākā paskata putniņš Latvijā

Tālāk Buļļupes atzarā, kuru dēvē par Ziemeļupi un kurš vairāk atgādina mazu ezeriņu, pamanījām gaigalas un laučus. Divas pīles nespēju identificēt, jo tās atradās pārāk tālu un tik stabili noturēt rokās teleskopu es nespēju. Vēlāk uzzinājām, ka tām vajadzēja būt cekulpīlēm, kuras pirms dažām stundām bijušas pavisam tuvu piekrastei.

Nākošā pietura bija Lāčupes kapi un to apkārtne. Galvenais mērķis bija meža sugas – mizložņa, dzilnītis, dzeņi un zīlītes. Tos arī kapos sastapām. Tuvējā apkārtne lika vilties, jo, lai arī biotops dažādām putnu sugām ir diezgan pateicīgs, putnu praktiski nebija vispār.

Palūkojoties pulkstenī un saprotot, ka mums nav vairāk par stundu, devāmies uz Kleistu mežu otrā pusē Lāčupes kapiem. Neko jaunu tur nepamanījām un nācās finišēt.

Mājas strazdi
Mājas strazdi

Par savākto sugu sarakstu, manuprāt, nebija jākaunas. No parastajām sugām reālākās bijām dabūjuši. Mazliet kremta trūkstošais dadzītis, zivju gārnis un lielais ķīris. Kopā bijām savākuši 29 (no 40) parastās putnu sugas, kā arī astoņas mazāk parastas sugas. Par noteiktiem dzimumiem mums pienācās sešarpus papildpunkti.

Pēc divām stundām tikāmies LOB telpās uz rezultātu skaitīšanu un patīkamu pasēdēšanu ar pārējām komandām. Mūsu rezultāts bija devītais desmit komandu konkurencē. Septītā un astotā vieta nebija pārāk tālu. Pirmajai un otrajai vietai gan bija divreiz vairāk punktu nekā mums.

Kopumā Mangaļsalas puse izrādījās stiprāka par Pārdaugavu. Putnu dzimumu noteikšanai vajadzēja pievērsties nopietnāk, jo, teiksim, bijām atzīmējuši mājas zvirbuli kā redzētu sugu, bet aizmirsām norādīt dzimumu. Arī zosis būtu vajadzējis identificēt pirms punktu skaitīšanas nevis pēc tās.

Lai arī organizatori bija sarūpējuši garšīgu cienastu un būtu interesanti parunāties ar citiem putnu vērotājiem, milzīgais nogurums neļāva uzkavēties pārāk ilgi.

Galvenā atziņa pēc sacensībām ir, ka vajadzēja daudz rūpīgāk sagatavot maršrutu. Mums nebija ilgu pārbraucienu, bet bija gari, neproduktīvi periodi uz vietas. Mūsu ģimenei šoreiz nebija laika rūpīgi gatavoties. Bet nekas, zināsim, kā to darīt nākošreiz.

Kajaki Daugavgrīvas molā
Kajaki Daugavgrīvas molā

Grāmata – Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Kad uzzināju, ka iznākušas divas Alvja Hermaņa grāmatas, drīz vien ieplānoju grāmatnīcas apmeklējumu. Lielo bilžu grāmatu pašķirstīju grāmatnīcā. Skaista, bet ilgāk par dažām stundām ar to nebūtu ko iesākt. Tajā esošās Naumaņa recenzijas par sevi interesējošajām izrādēm esmu jau lasījis. Savukārt Hermaņa izrāžu raksturojumi ir tik īsi, ka tos var bez pūlēm izlasīt arī grāmatnīcā. “Dienasgrāmatā” ir daudz vairāk ko lasīt, tāpēc iegādājos to.

“Dienasgrāmata” ir rakstīta lasīšanai citiem cilvēkiem. Tā nav emocionāli nestabila pusaudža dienasgrāmata, bet pieauguša vīrieša regulāras piezīmes par interesantāko savā ikdienā, pievienojot savas atmiņas un pārdomas. Grāmatas galvenā tēma ir teātra un operas režija. Par citām lietām autors raksta mazāk. Alvis Hermanis nevairās no politiskām pārdomām, bet to nav daudz. Viņš nedaudz raksta arī par savu ģimeni, bet, sargājot tās privātumu. Ir arī anekdotiski gadījumi – gan nostāsti, gan no paša dzīves.

Grāmatu var mierīgi izlasīt vienā dienā, bet es to nemaz nemēģināju darīt. Tas būtu kā ātri izdzert pudeli laba vīna. Daudzās vietās gribas apstāties un padomāt par rakstīto. Tajā pašā laikā ļoti gribas izlasīt arī nākošo lappusīti, pēc tās vēl nākošo un tā tālāk.

Citējot grāmatas autoru, režisoram galvenā ir gaume. Šī grāmata ir gaumīgi uzrakstīta. Autora stils saglabājas vienots no sākuma līdz beigām. Literātiem – iesācējiem tas parasti nav novērojams, īpaši tik brīva formāta darbā. Tajā pašā laikā grāmata noteikti nav daiļliteratūra. Mēneša pārtraukums dienasgrāmatas ierakstu hronoloģijā un autora šaubas par šo projektu piederas pie kopējā grāmatas stila. Vienubrīd autors sev pārmet paštīksmināšanos. Es kā lasītājs to neievēroju, bet pēc šīs atklāsmes šķita, ka autors kļuvis vēl piesardzīgāks. Par to mazliet žēl, bet pārāk viengabalaina grāmata man šķistu aizdomīga.

Par citiem cilvēkiem Hermanis raksta labu vai neko. Ja uzrakstīts kas nejauks, tad tā, lai konkrētais cilvēks nav identificējams.

Nebiju agrāk iedomājies par milzīgo darba apjomu, kāds režisoram ir jāveic. Ļoti svarīgi ir izveidot izrādi pareizajā brīdī. Savukārt tas prasa lielisku šodienas procesu izpratni un spēju mazliet paredzēt nākotni. Ja, piemēram, šodien aktuāli ir bēgļi, tad izrādi par tiem veidot varbūt ir jau par vēlu. Jo izrādes sagatavošana ilgst pusotru gadu.

Līdzīgi Hermaņa izrādēm, grāmata ir vieglītēm skumja. To tādu veido autora skatījums uz apkārtējo realitāti, uz dzīvi. Citējot autoru, katra cilvēka dzīves stāsts ir skumjš. Tas nav pesimisms, tā ir reālās situācijas apzināšanās un nevairīšanās no bēdīgām patiesībām. Tādām kā sava personīgā vecuma tuvošanās, Eiropas novecošana un nespēja atražot sevi vai skaistās izrādes, kuru vairs nav un nekad nebūs.

Grāmata, protams, beidzās pārāk ātri. Bet tā tam arī jābūt. Alvis Hermanis intensīvi strādā, rūpējas par savu lielo ģimeni un ir apbrīnojami, ka šī grāmata vispār tapusi. Par to viņam liels paldies.

Ja teātris un / vai opera potenciālo lasītāju diez ko neinteresē, tad lasīt nez vai būs vērts. Ar Hermaņa politiskajiem uzskatiem var labi iepazīties arī internetā atrodamās intervijās.

Mans subjektīvais baudījums ir 10/10.

Grāmata – Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas ir grāmata par Islamu un vairākām valstīm, kuras šī reliģija tieši ietekmē.

Grāmatas priekšvārds lasāms Pietiek, ar daļu grāmatas teksta var iepazīties islams.lv.

Grāmatu iegādājos daļēji pateicoties Ivetas atsauksmei, daļēji atceroties autora līdzšinējās grāmatas, daļēji aiz vēlmes palasīt kaut ko tiešām mūsdienīgu un kvalitatīvu. Ar pirkumu esmu pilnīgi apmierināts. Lasīju lēni un ar baudu, cik nu tas par tādu tematiku ir iespējams.

 

Lato Lapsas grāmatās par citām zemēm parasti ir ļoti daudz vēstures un salīdzinoši maz bilžu. Neiztrūkstošs ir vietējo iedzīvotāju raksturojums un interesantākais no viņu stāstītā. Aprakstīti īpaši autora piedzīvojumi.

Šī grāmata ir apmēram tāda pati, varbūt vienīgi autora piedzīvojumu bija neierasti maz. Jādomā, tas tādēļ, ka grāmatas galvenais mērķis, acīmredzot, ir aprakstīt islamu nevis autora dēkas.

 

Zem Muhameda bārdas teksts pamatā balstās uz svētajiem rakstiem, dažādu literatūru un vēstures faktiem. Ja autoram tas šķitis iederīgi, tiek pieminēti arī viņa personīgie novērojumi, atstāstītas dažādas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem.

Pirmajā nodaļā tiek aprakstīta Jeruzaleme. Uzzinām par tās sarežģīto vēsturi un kādēļ Svētā Kapa baznīcā nesaticīgi mīt gan grieķi, gan franciskāņi, gan armēņi, gan kopti, gan sīrieši, gan turpat blakus – etiopieši, bet atslēgas glabā musulmanis.

Otrajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar islamu kā tādu. Varam uzzināt, kas ir korāns, hadīsi, džihādisms, kāda izskatās musulmaņu paradīze un kā pareizi sist savu sievu.

Trešajā nodaļā, kura aizņem gandrīz pusi grāmatas, plaši aprakstīti ebreji un Izraēla, pastāstīta ebreju – palestīniešu konflikta būtība. Ir daudz ebreju anekdošu.

Ceturtā nodaļa ir par turkiem un viņu vēsturi. Uzzinām, kā turks var būt direktors un nestrādāt nevienā kompānijā.

Piektā nodaļa ir par Irānu jeb mūsdienu Persiju. Par bezgala laipnajiem irāņiem, tur valdošo relatīvi demokrātisko šiītu režīmu. Uzzinām, kādēļ Teherānā cilvēki mēdz protestēt, uzkāpuši uz māju jumtiem.

Sestajā nodaļā aprakstīta autora nelegālā nokļūšana Gazas sektorā un pavisam īsi mūsdienu Ēģipte.

Septītajā nodaļā ir par Jordānijas Petru un tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Auotrs apraksta, kā saskāries ar interesantu un senu naudas pārsūtīšanas veidu.

Pavisam īsā astotā nodaļa ir par Sīriju. Vienota stāsta vietā varam lasīt atsevišķu iespaidu fragmentus.

Seko noderīgi padomi, prāvs papildus literatūras saraksts, dažādi vietējo izteicieni.

 

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Zem Muhameda bārdas nav mūsdienīgi gļēva jeb, kā mēdz teikt – politkorekta (tādā ziņā, ka par ebrejiem jāsaka vai nu labu, vai neko) grāmata, bet par antisemītisku to nosaukt nevar nekādi. Tā nav arī antiislamiska grāmata. Jā, autors atklāj dažādas netīkamas islama puses un nianses, tajā skaitā piemin arī, kādēļ viņš personīgi nevar pieņemt islamu, bet rakstīts ir ar cieņu pret citādi domājošajiem.

Lai arī man ļoti patīk iepazīties ar citu zemju vēsturi, tomēr proporcionāli pret pārējo grāmatas saturu man vēstures šķita mazliet par daudz. Man mazliet pietrūka autora subjektīvā skatījuma un personīgo piedzīvojumu. Piemēram, par nodaļā par turkiem tiek norādīts uz turku visnotaļ kareivīgo dabu un lielu konfliktu trūkumu. Turku atbilde skan “Tu neesi turks, tu nesapratīsi”. Man kā lasītājam, kurš Turcijā nav bijis, tiešām grūti saprast, kāpēc tā varētu būt. Domāju, ka autoram ir sava ticama interpretācija vai vairākas, bet tās netiek pieminētas pat varbūtību formā.

Fotoattēli, līdzīgi kā citās autora grāmatās, tiek salikti visi kopā grāmatai apmēram pa vidu. Tā kā, lasot grāmatu, nav zināms, ka tālāk jāmeklē atbilstošs attēls, tie tiek aplūkoti tad, kad jau ir mazliet aizmirsies konteksts, kādā tie ievietoti. Turklāt uzreiz jāaplūko arī attēlus, kuri attiecas uz vēl neizlasīto grāmatas daļu. Pēc tam šķirstīt grāmatu atpakaļ un skatīties, vai tur nebija kāds attēls par šo vietu, ir diezgan neērti. Tiesa, ja grāmata bez tāda trūkuma maksātu savus piecus eiro vairāk, tad labāk lai ir šādi.

Vēl man būtu vairāk paticis redzēt biezākas īsās nodaļas par Ēģipti vai Sīriju. Bet tā jau laikam vienmēr ir ar interesantām grāmatām – liekas par plānu.

 

No daudzajiem grāmatu blogeriem par šo grāmatu rakstījusi Iveta un pavisam īsi arī Poseidons99.

 

Vēl tikai viena piezīme. Uztvēru, ka autora aprakstītajās zemēs ļoti svarīga ir indivīdu piederības sajūta pie tautas, nācijas un / vai reliģijas. Ideja par pasauli bez reliģijas vai nācijām tur, maigi izsakoties, netiktu saprasta. Nē, nācija / cilts / reliģija – tur tas ir ļoti svarīgi. Šo principu ir jāciena. Jāmācās no vēsturiskām kļūdām un nedrīkst, nekādā gadījumā nedrīkst mākslīgi samaisīt nācijas / ciltis / reliģijas. Integrācijas nav un nebūs, varbūt vienīgi asimilācija. Toties asiņaini konflikti pēc mākslīgas sajaukšanas ir praktiski vienmēr. Jo kādai nācijai neizbēgami būs piešķirts mazliet par daudz resursu vai privilēģiju, citai atkal par maz. Tā kā vajadzība piederēt pie kādas grupas ir ne tikai šim rajonam raksturīga, bet vispārcilvēcīga (Maslova piramīdas 3. un 4. līmenis), to būtu jāņem vērā gan Latvijā, gan citās valstīs.

Nekrologs trolejbusiem

Šis stāsts būs par nelaiķa trolejbusiem, kuri Rīgā vairs nekursē.

Škoda 9Tr
Škoda 9Tr
Škoda 14Tr, attēla autors ScAvenger
Škoda 14Tr, autors Jānis Vilniņš

Bija arī garie trolejbusi, kuri sastāvēja no diviem savienotiem Škoda 9Tr vagoniem. Tos esot savienojuši Rīgā un sauca par Škoda 12Tr.

Škoda 12Tr, autors nezināms
Škoda 12Tr

No ~1989. gada parādījās arī Škoda 15Tr jeb pagarinātais Škoda 14Tr.

Škoda 15Tr, autors Jānis Vilniņš
Škoda 15Tr, autors Jānis Vilniņš

 

Bērnībā ar trolejbusu diez ko bieži braukt nevajadzēja. Varbūt tāpēc man tie īpaši patika. Vecajā 9Tr varēja labi redzēt, kā vadītājs groza stūri, spaida pogas, min pedāļus un šad tad mikrofonā paziņo, kura būs nākošā pietura. Tik interesanti. Arī es to mācētu. Tā es jau pirms skolas atmetu savu sākotnējo nodomu kļūt par miskastes mašīnas vadītāju. Trolejbuss – tas bija daudz labāk! Biju ievērojis, ka trolejbusa priekšējās durvis atver ar podziņu, kura atrodas aiz priekšējā bampera. Arī maršrutus un pieturu nosaukumus biju jau puslīdz apguvis, vēl tikai vajadzēja tikt pie stūres.

Stūre
9Tr stūre. Kārdinoši, vai ne?

Vecie 9Tr bija daudz klusāki par 14Tr. Viņam bija savi jocīgi trokšņi, kurus atceros vēl šodien, bet kopumā – ļoti kluss trolejbuss. Ja 14Tr ieskrējās pa Biķernieku ielu gar mežu, kauciens bija pamatīgs.

Kad biju paaudzies mazliet lielāks un mācījos kādā 4.-6. klasē, atklāju “ekskursijas pa Rīgu” uz savu roku. Bieži tajās devos viens, reizēm ar draugu. Trolejbuss bija neaizvietojams palīgs un draugs. To gan nevarēja teikt par biļešu kontrolieriem. Tā kā sabiedriskā transporta biļetes Rīgā man vienmēr šķitušas par dārgām, tad parasti braucu pa zaķi.

Reizēm salonā paveicās pamanīt atstātu biļeti, bet tas gan bija reti. Tāpat kā mūsdienās, trolejbusu reizēm starp pieturām apturēja kontrolieri. Tad vajadzēja izsprukt laukā un ņemt kājas pār pleciem. Reiz mani paglāba muļķīga stāvēšana un nekā nedarīšana. Laikam kontrolieri nodomāja, ka esmu jau pārbaudīts.

Vislabāk, protams, bija pamanīt kontrolierus jau laicīgi. Tolaik viņi nestrādāja formas tērpos, pat savas apliecības viņi slēpa zem apģērba. Toties man bija trenēta acs un žiglas kājas. Mani ne reizi nav noķēruši par braukšanu bez biļetes. Abas reizes, kad man sanākušas domstarpības ar kontrolieriem, bija jau kā pieaugušajam, kad mēģināju braukt godīgi.

Reiz ar draugu atklājām, ka pa Škoda 14Tr durvju gumijām var izbāzt ūdenspistoles galu un apšļakstīt garāmgājējus. Tas bija ļoti jautri līdz pat brīdim, kad trolejbusa vadītāja, piepeši atcerējusies par mikrofona eksistenci, mums stingri rekomendēja aizvākties no durvīm. Jā, tolaik pieturu nosakumus teica paši vadītāji. Darīja to kā nu kurš – reti, ar sliktu dikciju, reizēm vispār nemaz.

Izbraukāti tika gandrīz visi maršruti no viena gala līdz otram. Divpadsmitais trolejbuss, kurš tolaik brauca uz Līvciema ielu (Ziepniekkalna tuvumā), palika neiemēģināts, jo 1996. gadā līniju likvidēja. Arī ar otro trolejbusu, kas veda gar Mežaparku, nesanāca pavizināties.

1997. gadā trolejbusos pakāpeniski sāka ieviest konduktorus. Tas gan bija sāpīgi. Kādu laiku savus izklaides pārtraucu. Tad pirku braukšanas biļetes uz mēnesi, bet tas nemaz nebija tik lēti. Visbeidzot man uzdāvināja pie televizora slēdzamo spēļu konsoli Dendy un subjektīvā nepieciešamība pēc vizināšanās būtiski samazinājās.

1998. un 2000. gadā tika saņemti jauni Škoda 14Tr un 15Tr. Nekādas lielās atšķirības nebija, bet tomēr manāmi jaunāki un patīkamāki. Tad vēl tie bija dzeltensarkani nevis kā tagad – zilibalti. Tomēr drīz vien visus trolejbusus pārkrāsoja. Zilibaltie 14Tr un 15Tr man sāka izskatīties pēc lūžņiem. Mani bērnības dzeltensarkanie ragaiņi bija aizkrāsoti uz neatgriešanos.

Škoda 14Tr Turgeņeva ielā
Škoda 14Tr Turgeņeva ielā

Pat nepamanīju, pa kuru laiku pazuda pēdējie 9Tr un 12Tr. Pēdējie 12Tr esot beiguši kursēt 2001. gadā, 9Tr laikam mazliet ātrāk. Esot bijis plāns saglabāt kādu eksemplāru muzejam, vienu savienoto sastāvu nosūtīt uz Anglijas trolejbusu muzeju, bet reāli pēdējos trolejbusus sagrieza un pārdeva metāllūžņos. Tas gan neesot bijis īsti saskaņots un ierosināta pat krimināllieta, bet nelaiķus dzīvē ar to neatgriezīsi. Jo vairāk gadu paiet, jo muļķīgāk un nožēlojamāk tas liekas. Tos trolejbusus neražoja jau kopš 1982. gada. Sakabinātajiem sastāviem bija vēl īpašāka vērtība, jo tie bija veidoti Rīgā nevis Čehoslovākijā. Tagad vairs oriģinālu nekad nevarēs apskatīt vai iekāpt tajā un pavizināties.

Ap 2003. gadu ievēroju, ka tā laika Rīgas attīstības plānā (precīzu nosaukumu neatceros) paredzēts no Avotu ielas aizvākt trolejbusus un aizvietot tos ar tramvajiem. Vērsos Rīgas domē ar jautājumu – kāpēc tā? Kur liks automašīnas? Saņēmu atbildi – plānā mums tā ir rakstīts. Automobiļu satiksmi organizēs saskaņā ar plānu. Tagad es būtu jautājumus formulējis citādāk, bet tolaik man nebija tādas pieredzes. Tā kā pēdējā laikā par šo kosmisko ideju neko vairs nedzird, jādomā, ka tas atcelts vai veiktas korekcijas.

2005. gadā parādījās jauni garie trolejbusi Trollino 18. Tie bija klusi un brauca ar piekārtām metāla ķēdītēm, kuras strīķējās gar zemi. Tās droši vien bija paredzētas zemējumam. Vēlāk tās aizvāca. Man personīgi šie trolejbusi patika daudz labāk par 15Tr. Par 9Tr gan nē, tās ir pārāk nesalīdzināmas lietas.

Trollino 18, autors Jānis Vilniņš
Trollino 18, autors Jānis Vilniņš

2006. gadā savus vecos 9Tr norakstīja Kauņa. Rīgas Satiksme vienu vagonu iegādājās ar domu atkal izveidot savienoto trolejbusu. Tam gan vajadzēja arī otru tādu pašu vagonu, kurš netika iegādāts. Šobrīd Kauņas 9Tr turpina rūsēt Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā.

Kauņas 9Tr
Kauņas 9Tr. Šī modifikācija ir mazliet citādāka nekā pa Rīgu kādreiz kursējošiem.
Kauņas 9Tr. Bilde uzņemta 2016. gadā (paldies parka apsardzei)
Kauņas 9Tr. Bilde uzņemta 2016. gadā.

2007. gadā esot bijis mazliet kuriozs gadījums ar Škoda 14Tr iestūrēšanu kokā Prāgas ielā. To esot paveicis konduktors bez trolejbusa vadīšanas tiesībām. Vadītāja iedevusi pastūrēt. Cietušo neesot bijis.

Tajā pašā 2007. gadā parādījās jauni īsie trolejbusi – Škoda 24Tr.

Škoda 24Tr
Škoda 24Tr
Škoda 24Tr atpūšas Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā
Škoda 24Tr atpūšas Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā
Škoda 24Tr. Tas īsākais, garais ir autobuss.
Škoda 24Tr. Tas īsākais, garais ir autobuss.

Šiem trolejbusiem bija apdullinoša skaļuma zvans, kurš brīdināja par durvju aizvēršanu, droši vien vēl tagad ir. No iekšpuses tas šķita mazāks par savu priekšteci 14Tr. Toties aprīkoti ar dīzeļdzinēju. Tas trolejbusam paver iespējas veikli apbraukt remontējamas ielas, ceļu satiksmes negadījumus, šķērsot dzelzceļa sliedes utml.

Bažījoties, ka tantuki neatšķirs jaunos trolejbusus no autobusiem, 21. trolejbusu pārdēvēja par 25. un 8. par 27.

Kopš 2014. gada pa Rīgu kursē arī garie Škoda 27Tr Solaris, kuri vizuāli izskatās ļoti līdzīgi Trollino 18.

Škoda 27Tr Solaris
Škoda 27Tr Solaris

Nemaz neievēroju, pa kuru laiku pazuda pēdējie Škoda 14Tr. Varbūt kāds vēl kursēja līdz pat 2016. gadam, bet savās ikdienas gaitās redzēju tikai garos kaucējus 15Tr.

Pirms dažiem mēnešiem braucu ar 15Tr pa piecpadsmitā trolejbusa maršrutu un domāju – cik te viss izskatās mazs. Nepavisam kā bērnībā, kad 15Tr likās liels un jauns trolejbuss. Diez, cik ilgi vēl šie kursēs? Un ko pēc tam? Pārdos ukraiņiem tāpat kā vecos tramvajus? Vai līdzīgi 9Tr sagriezīs metāllūžņos un neatstās vēsturei nevienu pašu?

Pagāja daži mēneši un lasīju jau pavisam oficiālu vēsti. Škoda 14Tr un 15Tr Rīgas ielās vairs nekursēs. Oficiāls apstiprinājums.

Lai miers viņu lūžņiem!

Škoda 14Tr Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā.
Škodas 14Tr Rīgas Pirmajā trolejbusu parkā.

 

Avoti

https://lv.wikipedia.org/wiki/%C5%A0koda_24Tr_Irisbus

http://riga.mashke.org/Riga-Troll/troll_lat.htm

http://forum.myriga.info/index.php?showtopic=2904&st=0

http://transphoto.ru/photo/746389/

Luxtorpeda

Šoreiz gribu pastāstīt par kādu neparasta izskata vēsturisku spēkratu. Bildītē redzamais transporta līdzeklis nav autobuss. Tas ir vilciens, kuru mēdz saukt par Luxtorpeda.

Trīsdesmitajos gados tas braucis pa Polijas dzelzceļu. Tas sastāvējis no viena luksus klases vagona ar iekšdedzes dzinēju. Oficiāli tos sauca nevis par luksusa torpēdām, bet gan “Pociąg Motorowo-Ekspresowy MtE” jeb Motorekspresvilcienu.

Plašāk pazīstamais nosaukums Luxtorpeda tika iemantots, pateicoties vilciena ārējam izskatam un lielajam ātrumam. Luxtorpeda bija par aptuveni 1,5 metriem zemāks par parastu vilcienu un pēc izskata atgādināja limuzīnu un autobusu.

Luxtorpeda priekštecis bija Austrijas vilciens VT63, kurus trīsdesmitajos gados ražoja kompānija Austro-Daimler. Austrijas kompānija vēlējās savu pieredzi, kura gūta automobiļu ražošanā, likt lietā arī attiecībā uz vilcieniem.

Četri Austro-Daimler saražotie VT63 tikuši Austrijas dzelzceļa kompānijai, bet piektais izīrēts un vēlāk arī pārdots Polijas valsts dzelzceļam. Polija vilcienu izmēģināja un nolēma iegādāties licenci tā ražošanai.

Polijas lokomotīvju pirmās fabrikas inženieris Klemenss Stefans Sieleckis pilnveidoja VT63. Lielākā atšķirība bija jauns dīzeļdzinējs, ar kura palīdzību vilciens varēja sasniegt 115 km/h.

Dīzeļdzinējiem bija mazāks aizdegšanās un eksplozijas risks, kā arī zemākas degvielas izmaksas. Ar ūdeni dzesētie dzinēji atradās abos vagona galos.

Katram dzinējam bija sava transmisija un atpakaļgaita. Abu dzinēju ātrumu varēja kontrolēt no vienas kabīnes, bet to uzsākšana, apstādināšana, atpakaļgaitas ieslēgšana, kā arī transmisijas sistēmu maiņa notika katram dzinējam atsevišķi. Tāpēc lielākoties vilcienus apkalpoja divi vadītāji. Savā starpā viņi sazinājās ar krāsainu lampiņu signālsistēmu un elektrisku zvanu.

Izmēģinājuma braucienos tika sasniegts ātrums 120 km/h, bet par praksē piemērojamo maksimālo ātrumu noteica 100-105 km/h.

Tā kā vilcienam nebija buferu un attiecīgu savienojumu, tos nevarēja savienot kopā vai pievienot citam vilciena sastāvam. Tāpēc Luxtorpedas vienmēr brauca kā viens atsevišķs vagons. Nepieciešamības gadījumos Luxtorpedas pārvadāja ar 1.4 m garu īpašu sakabi.

Luxtorpedu galvenā bāze atradās Krakovā. No turienes tās kursēja uz Zakopani Tatros. 147 kilometrus garo distanci ar daudziem sarežģītiem pagriezieniem un kāpumiem vilciens pievarēja vidēji 2 stundās un 45 minūtēs. Rekords esot bijis 2 stundas un 18 minūtes, kurš līdz šim vēl neesot pārspēts.

Luxtorpedas brauca arī no Krakovas uz Varšavu, Katovici un Krinicu caur Tarnovu. Tāpat tās kursēja starp Varšavu un Lodzu.

Luxtropedu izmantošana bija plānota arī citos maršrutos, bet visu izjauca okupācija. Pēc tās bija saglabājušās vairs tikai divas lietojamas Luxtorpedas, pārējās bija iznīcinātas. Šos vilcienus lietoja tikai vāciešu vajadzībām, ceļojot no Krakovas uz Zakopani un Krinicu.

Pēc otrā pasaules kara viena no Luxtropedām tika atjaunota, ņemot rezerves daļas no otra palikušā vilciena. Tā kā nebija ne rezerves daļu, ne arī attiecīgu apkalpes darbnīcu, Luxtorpeda nespēja braukt ar tādu ātrumu, kādam tika paredzēta. To norīkoja kursēt Trzebinias apkārtnē.

Ap 1954. gadu abas pēdējās Luxtorpedas sagrieza metāllūžņos.

 

Izmantoti materiāli no dieselpunks un vikipēdijas.