Melnā sperma ĢIT

Par Melno spermu biju manījis daudz pozitīvu atsauksmju. Kā parasti, necentos iedziļināties recenziju tekstos, bet sajūsmu grūti nemanīt, pat ļoti virspusēji aplūkojot piemēram, kazhes vai spīganas ierakstus.

Vladislavam Nastavševam līdz šim biju redzējis Peldošos – ceļojošos un Tumšās alejas. Priekšstats izveidojies, ka no Nastavševa izrādēs zināmā mērā dominē minimālisms, no kura atjautīgi tiek radīts maksimāls efekts. Katrā ziņā interesanti. Turklāt bez JRT mana skatītāja pieredze ir pagalam trūcīga. Tādēļ arī izlēmu šo izrādi apmeklēt.

Izrāde sastāv no vairākiem savā starpā nesaistītiem stāstiem. Tos lieliski atveido pieci aktieri. Izrāde man atsauca atmiņā Krievijas 2011. gada filmu Shapito-shou. Jo gan filmu, gan izrādi būtībā var nosaukt vienā vārdā. Frīkšovs. Jo stāsti nav par ikdienišķiem, normāliem cilvēkiem. Ir dažādi neglīteņi, pārspīlēti homoseksuālisti un citi dīvaiņi jau ierastajā Nastavševa minimālismā. Skatīties ir interesanti. Var pasmaidīt par dažādajiem īpatņiem, paklausīties dziesmas un pabrīnīties par naturālismu (bet ko gan citu gaidīt no izrādes ar tādu nosaukumu?).

Viss jau ir ļoti labi, tikai izrādes varoņi ir tik margināli, ka asociēties ar tiem neliela stāsta ietvaros šķiet pagrūti. Iespējams, esmu izlutināts ar JRT ierasto maigo un iejūtīgo varoņu atveidojumu. Šeit skatījos uz visādiem frīkiem, bet līdzi tiem just sanāca salīdzinoši maz. Biju gaidījis drusku vairāk.

Mielasts – JRT

Grandfox uz Mielastu doties man neieteica. Es arī uzticējos viņas rekomendācijai. Bet tad pienāca lētā diena. Tās vakarā aiz ziņkāres palūkojos, cik tad cītīgi Mielasts izpirkts un pamanīju vienu vietiņu ceturtajā rindā. Šajā rindā ir visdārgākās biļetes un visā savā garajā JRT apmeklēšanas karjerā nekad tajā nebiju sēdējis. Nu, kā lai noturas pret tādu kārdinājumu? Turklāt pa laikam ir veselīgi redzēt arī kādu draņķīgu izrādi, lai var adekvātāk novērtēt pārējās.

Klenze Athens

Mielasts ir salīdzinoši jauna izrāde un biļetes uz to pērk to diezgan kūtri. Ne velti Mielastu iekļāva lētajā dienā.

Mielasta režisors ir Uldis Tīrons. Viņš strādā par Rīgas laika redaktoru, viņam ir neliela pieredze kinorežijā (divas filmas) un vēl Uldi mēdz dēvēt par filozofu. Uzgāju arī, ka viņam piemīt nopietnas problēmas izskaidrot savus uzskatus pat tik konkrētā jautājumā kā Satversmes preambula. Bet par izrādi pats Uldis Tīrons teicis šādi:

Man ir tik fantastiski aktieri, ka viņi visu izdarīs manā vietā, es būšu tikai filozofs.

 

Satura atstāsts ar maitekļiem.

Izrādē sanāk vīri (un sieviete), vienojas, ka daudz nedzers, bet slavinās mīlu cik vien daiļi spēj. To arī viņi dara – milzu monologos visa pirmā cēliena garumā.

Otrajā cēlienā runā Sokrats un mīlu nevis slavina, bet atklāj patiesību par to. Notiek neliela “intelektuāla kauja”, kuras saknē ir jautājums, vai mīla ir dieviete. Protams, senie grieķi ne jau uzreiz ķeras pie šī jautājuma, bet nonāk pie tā caur dažādiem citiem jautājumiem, veidojot garas, sarežģītas (un nogurdinošas) argumentācijas ķēdes. Diskusijā iesaistās arī sieviete un izklāsta vīriešiem, kas īsti ir mīla.

Pēc diskusijas noslēguma vīri, cik var noprast, nododas nepiedienīgām orģijām. Tad ierodas vēl viens diskutants, kurš slavina nevis mīlu, bet Sokratu. Tam savukārt šis pielūdzējs nav vajadzīgs.

 

Izrādes atsvaidzināšanai izmantoti sievišķīgi tērpi vīriešiem, paidofilijas slavināšana, daudz tiešu norāžu uz dzimumorgāniem, atsauces uz mūsdienīgiem notikumiem un jēdzieniem (eirovīziju uzvarējusī bārdainā dāma, Raimonda Paula dziesma, politisko partiju nosaukumi), kā arī intensīva lamāšanās un plikumi.

Galu galā nav skaidrs, vai izrāde iecerēta intelektuāliem seno grieķu gara lidojuma cienītājiem vai populārās kultūras un ģenitāliju joku mīlētājiem. Šķiet, ka režisors mēģinājis veidot izrādi visiem uzreiz un iznākums ir briesmīgs. Piemēram, norisinās sarežģīts monologs par mīlu, tāds, ka, ja niansi pazaudēsi, tālāk vari arī neko nesaprast. Tikmēr fonā aktieri piepeši sāk nodoties seksuālām (droši vien domāts erotiskām) nodarbēm. Rodas cerība, ka varbūt “beidzot kaut kas notiks”, bet nē. Seksuālās nodarbes rimstas, monologs tikmēr turpinās un jācenšas saprast, vai tajā nav kas būtisks palaists garām.

Man nav principiālu iebildumu pret gariem monologiem, bet reizēm tie ir nebaudāmi. Šajā gadījumā – pārlieku gari, sarežģīti, samāksloti un vismaz man personīgi arī ne īpaši interesanti. Diemžēl aktiermeistarība garlaicīgu tekstu interesantu padarīt nevar. Varbūt var izveidot interesantu izrādi ar garlaicīgu tekstu, bet tad vajag arī attiecīgu režisora ieguldījumu.

Manas galvenās pretenzijas tomēr ir nevis pret garlaicīgumu, bet gan pret intelektuālā samaisīšanu ar prasto. Ja izrāde domāta intelektuāla, tad kādēļ tajā ir tik daudz homoseksuālisma, pedofilijas, rupjību un ģenitāliju? Vai tādēļ, ka režisoram gribējies paņirgāties par senajiem grieķiem? Kā tas sader ar sarežģītajiem tekstiem par mīlestību?

Tāds, lūk, mielasts.

Farjatjeva fantāzijas – JRT

No Farjatjeva fantāzijām negaidīju neko. Biļetes bija salīdzinoši viegli pieejamas, tādēļ nospriedu, ka tā diez vai ir izcila izrāde. Bet te nu mans pieticīgais novērtējums palīdzēja gūt patīkamu pārsteigumu.

Pāvels Farjatjevs ir vienkāršs, kautrīgs, strādīgs vīrietis. Viņš ir mazliet neveikls komunikācijā un pirmajā brīdī atstāj dīvaiņa iespaidu. Izrādei turpinoties, Pāvels tiek iepazīts labāk un viņš ar savām dīvainībām kļūt aizvien saprotamāks un simpātiskāks. Bet izrāde, manuprāt, mazāk ir par Pāvelu Farjatjevu pašu, cik par “normālajām” sievietēm, kuras ir ap viņu. Paradoksālā kārtā Pāvels ir no klusajiem, nemanāmajiem tipiem, kuri viegli paliek nepamanīti, bet viņam netīšām izdodas radīt jūtamus satricinājumus sieviešu dzīvēs. Es uztvēru, ka izrāde ir par to, cik ļoti mēs viens otru reizēm nesaredzam, nesadzirdam un neņemam vērā.

Neierasti bija redzēt uz JRT skatuves JRT trupai nepiederošos Lāsmu Kugrēnu, Artūru Skrastiņu un Lidiju Pupuri. Tas ir liels izrādes pluss. Grūti izskaidrot atšķirību, bet kā JRT skatītājs – veterāns, to labi jutu. Vecākās dāmas spēlē it kā ekstravertāk. Savukārt Artūrs Skrastiņš ir it kā pats par sevi. JRT aktieri savā trupā viens otru, šķiet, jūt ar muguras smadzenēm teju perfekti. Te – nekā tamlīdzīga un tieši to arī prasa izrādes sižets. Interesanta bija arī tāda nianse – ja, teiksim, Baibas Brokas un Ivetas Poles runas skaļumu pielīdzinātu 1, tad Artūram Skrastiņam sanāktu 0.8, bet abām vecākajām dāmām 1.2.

Ja es sižetu lasītu grāmatā, man tas, visticamāk, šķistu tāds mazliet triviāls, izteikti teatrāls. Izrāde tāda nebūt nelikās, vienīgi pašas beigas šķita mazliet par banālu. Tātad – atzīstami realizēta!

Rudens sonāte JRT

Rudens sonātē pie ilgi nesatiktās meitas ar vīru ciemos atbrauc viņas māte – slavena pianiste, kurai allaž bijis pārāk maz laika savai ģimenei. Pamazām tiek uzplēstas dažādas pagātnes rētas un atklājas neglīti pagātnes notikumi.
Izvirzītos jautājumus var interpretēt gan kā konfliktu starp māti un meitu, gan radošu personību un tās grūtībām īstenot sekmīgu ģimenes dzīvi, gan arī rezultātu ilgstoši uzkrātai spriedzei cilvēku starpā un grūtībām nonākt pie risinājuma.

Rudens sonātes autors ir režisors Ingmars Bergmans, ar kura daiļradi esmu visai labi pazīstams. Arī filmu “Rudens sonāte” esmu savulaik redzējis, bet pirms izrādes to diez ko labi neatcerējos. Vidusmēra Bergmana filmā galvenie varoņi ir noslēgti skandināvi, kuri savas problēmas un pārdzīvojumus parasti noklusē līdz ilgāk vairs nevar. Attēlotās emocionālās izlādes ir introvertas un ļoti dziļas. Manuprāt, attēlot Bergmana darbus ir ļoti sarežģīts uzdevums, īpaši aktieriem.

Tā kā esmu redzējis gan Otello, gan Noziegumu un sodu, gan Mēnesi uz laukiem u.c. Māras Ķimeles izrādes, tad zināms priekšstats man bija par to, ko varu gaidīt no izrādes. Es nesagaidīju savu priekšstatu. Tas ko redzēju, bija visīstākais Bergmans.

Izrādē vērojama tā pati skandināvu noslēgtība, šķietama viegla neveiklība savstarpējās sarunās. Skatuves iekārtojums ir skaists ar savu gaišumu un vienkāršību. Galvenais izrādes smagums balstās uz Ingu Tropu un Baibu Broku. Broka atstāj ļoti pārliecinošu iespaidu, kamēr Tropa, nu, nav tomēr Līva Ulmane. Varbūt es to neievērotu, ja nebūtu redzējis filmu. Bergmana “Rudens sonātē” meitas tēls ir tik spilgts, ka mātes tēlojums paliek otrajā plānā. Māras Ķimeles izrādē uzsvari it kā saliekas otrādi. Bet tā ir tikai tāda subjektīva piezīme, kurai nevajadzētu būtiski ietekmēt izrādē gūto baudījumu. Jo galvenais izrādē ir klausīties un sekot līdzi.

Par Ziedoni. Un Visumu

Šķiet, ka manī ir pamodies Ziedonis, kuru jutīšu vēl diezgan ilgi.

Pagājušajā sezonā JRT viena pēc otras parādījās vairākas jaunas izrādes. Protams, biļetes uz visām sākotnēji pazuda vēja ātrumā. Pēc pāris mēnešiem ievēroju, ka tikai viena no jaunajām izrādēm tiek pirkta tādā pašā zibenīgā tempā kā Klusuma skaņas un Garā dzīve. Man par pārsteigumu, tas nebija Melnais piens, bet gan Ziedonis un Visums. Gadījās vēl dzirdēt sajūsmas pilnu atsauksmi no pazīstama cilvēka un pēc tam jau pats iegādājos biļetes uz šo izrādi.

Saturu neatstāstīšu. Ja gribiet ar to sīkumos iepazīties, palasiet recenzijas par izrādi, kurās vairāk vai mazāk recenzenti visu mēdz pārstāstīt.

Pats Imants Ziedonis man līdz šim ir bijis vairāk svešs nekā pazīstams. Atceros vienu interviju, kurā viņš teica apmēram tā – latviešiem vajadzētu atņemt privātos automobiļus un telefonus. Tad arī būtu Atmoda, jo visiem nāktos iet vienam pie otra.

Vēl man no skolā mācītā patika epifānijas. Un no kādas video redzētas runas, šķiet, Dziesmu svētkos atceros Ziedoņa teikto par ziloni un skudru pūzni.

Zilonis sadusmojās, ka skudras tam sāka kost pēc tam, kad viņš bija iekāpis skudru pūznī. Jo varenā skudru majoritāte taču uzbruka nabaga ziloņa minoritātei.

Kamēr pastāv ziloņa kājas nepareizība, tikmēr skudru māja ir apdraudēta. Ziloņi nav ne iemācāmi, ne pārmācāmi. Tie vienkārši ir par lieliem. Un tāpēc mums vajadzīga valstiska neatkarība.

Izrāde gan ir par Imantu Ziedoni, gan tajā pašā laikā arī nav. Izrādes Ziedonis ir tāds kā vidējais latvietis. Ne jau skaudīgs lūzeris, par kuru raksta avīzēs un interneta portālos. Mazliet spītīgs. Naivs. Viltīgs. Savdabīgs. Pamuļķis un gudrs. Latvisks.

Droši vien, jo vairāk skatītājs par I.Ziedoni zina, jo vairāk interesantu detaļu viņš spēj saskatīt izrādē. Tomēr zināšanas par Ziedoni noteikti nav obligāts priekšnosacījums, lai būtu vērts skatīties izrādi. Citējot izrādes režisoru A.Hermani, katrs latvietis ir bišķiņ dzejnieks. Tādējādi katram latvietim vajadzētu vismaz mazliet identificēties ar izrādes Ziedoņa tēlu.

Pirmajā cēlienā tiek draiski apspēlētas dažādas situācijas ap un par Ziedoni. Bija jautri, visapkārt visi smējās. Es personīgi, nespēju smieklus valdīt katru reizi, kad paskatījos uz Vara Piņķa atveidoto Raini. Otrajā cēlienā bez smiekliem ir arī dažas rūgtas patiesības, kas arī piešķir izrādei tās nozīmi. Pateicoties Kasparam Znotiņam, es diez vai jelkad spēšu nopietni uztvert kādu no VVF runām. Un nākošajā dienā, ejot garām Vecrīgas rotējošajai tantei, man gribējās viņai ar akmeni iemest.

Pēc izrādes noskatīšanās aplūkoju, ko par to rakstījuši citi skatītāji. Un – atsauksmju tiešām daudz, bet gandrīz neviena slikta vārda! Tiešām visiem izrāde ir patikusi. Neatceros neko tādu redzējis ne par vienu citu JRT izrādi.

Nav vērts gaidīt, kad Ziedoni un Visumu parādīs pa televizoru, uzņems filmā vai kā citādi padarīs ērtāk vai bez maksas pieejamu. Šis nav tāds komerciāls produkts kā bezjēgā izreklamētais Vadonis vai Rīgas sargi. Drīzāk sagaidīsiet, ka izrādi izņems no repertuāra.

Vēl pie reizes iesaku apmeklēt arī vecākas izrādes kā Garā dzīve, Klusuma skaņas un Latviešu mīlestība. Tās visas ir JRT oriģināldarbi un nav balstītas uz jau gataviem autoru sacerējumiem vai lugām. Ja drīzumā nenoskatīsieties tos teātrī, tad visticamāk neredzēsiet tos nekad. Klusuma skaņas un mazlietiņ mazākā mērā arī Garā dzīve ir pasaulē slavenas izrādes. JRT fiziski nespēj apmeklēt visus festivālus, uz kuriem tiek aicināti piedalīties ar šīm izrādēm. Vai mēs to šeit Latvijā protam novērtēt?

Par JRT un biļešu iegādi internetā

Jaunajam Rīgas Teātrim pēc pāris dienām sāksies jauna sezona. Biļešu pārdošana jau ir sākusies un, kamēr vēl nav cilvēki nav īsti iešūpojušies uz teātra apmeklēšanu, tā ir iespēja tikt noskatīties vienu otru izrādi, uz kuru citādi biļetes dabūt ir visai sarežģīti.

Nevaru iztikt arī bez darvas piliena. Jau kādus trīs gadus “Lattelecom BPO” (LTT) nodrošina iespēju biļetes iegādāties internetā. Nezinu, cik viņiem maksājis izveidot un uzturēt to biļešu pirkšanas sistēmu, bet ar to gandrīz vienmēr ir vienas vienīgas klapatas. Es tiešām katru reizi priecājos, ja biļetes izdodas nopirkt veiksmīgi. Gandrīz vienmēr ir problēmas ar ātrdarbību un regulāra uzkāršanās brīžos, kad sāk pārdot jaunās biļetes. Sākumā sistēmas lietošana bija bezmaksas, bet no pagājušās sezonas parādījās maksa par pasūtījumu – 0.50 Ls. Pie tam vēl skaitās, ka LTT ir viens no JRT sponsoriem. Varētu jau cerēt, ka LTT ar laiku problēmas izķers un viss būs labi. Bet taisni pirms pāris dienām kā, palaižot jauno biļešu tirdzniecību, sistēma nosprāga, tā arī nedarbojas līdz pat šim brīdim. Pirmdien labu brīdi nespēju saprast, vai biļetes esmu maz nopircis, vai nē. Samaksāju, bet sistēma interpretēja, ka nē. Sazinājos ar LTT un uzzināju, ka viņi biļetes rezervējuši manā vietā, lai es izdrukājot kopiju no pārskaitījuma un dodos uz kasi. Baigais prieks man pirms tam vēl sagādāt papildus maksājuma izdruku… Un, kā var spriest twitter-ī, ne man vienīgajam tādas problēmas.

Kādreiz vecajā darbā arī nācās sastrādāties ar LTT. Es to praksē mazāk izjutu, bet mani kolēģi par LTT izdarībām nebija sajūsmā, lai neteiktu vairāk. Var jau būt, ka tikai sagadīšanās, un visos citos projektos viņiem iet spīdoši, var jau būt. Bet man personīgi žēl, ka JRT nācies sasieties ar tādu “sponsoru”.

Neskatoties uz to visu, izrādes lielākoties ir foršas un daļa no tām vienkārši jāredz. No patlaban nopērkamajām, noteikti rekomendēju Garo dzīvi, Fundamentālistu un Latviešu stāstus (8., 9., 10.). Citas izrādes, cik nu redzēts, arī nebūt nav sliktas…

Biļetes pērciet kasē Lāčplēša ielā 25 vai rezervējiet pa tālruni 67280765.

Līdz šim redzētās Jaunā Rīgas Teātra izrādes

ATSKATIES NAIDĀ

Dramatisks tuvplāns par jauniešu dzīvi. Trīs pudi mīlestības. Vēlme mainīt pasauli. Maiguma un nežēlības rotaļas.

„Galvenais iemesls, kādēļ nolēmu iestudēt šo lugu, ir tās tēma – par jauniešiem, tiem, kuriem ir 22 – 23 gadi. Tas ir laiks, kad cilvēks sāk zaudēt ilūzijas par savu spēju ietekmēt apkārtējās pasaules gaitu. Laiks, kad cilvēks patstāvīgi saskaras ar mīlestību, apnikumu, naidu un pamestību. Lugā es atradu daudz naiva maksimālisma un arī egocentriskas nežēlības. Šī jūtu intensitāte un atkailinātība man šķiet interesanta un arī riskanta. Vēlos veidot ļoti tiešu, naivu un atkailinātu izrādi. Tā viennozīmīgi būs vērsta pret egocentrismu, tā būs aicinājums būt siltam un saprotošam ar sev tuvajiem.” Varis Piņķis

Nosaukums diezgan atbilstoši vēsta, ka izrāde nebūs tā vieglākā. Pamatā tā ir par cilvēku attiecībām, tādām, kādas tās lielākoties ir realitātē – pilnas egoisma, neiecietības, izlikšanās, vienkāršas draudzības un arī mīlestības. Kopā saliktas gandrīz visas iespējamās cilvēka emocijas. Skarbi, protams. Bet arī negatīvos piemērus vajag rādīt, jo kā gan citādāk mēs tos sapratīsim? Šajā izrādē tas ir labi izdevies.

CĒLGĀZES

„Mēs iestudējam šo lugu, jo tā ir par mums: aktieriem, māksliniekiem, mūziķiem, kas meklē, kā izvairīties un nekalpot idiotiskiem stereotipiem, masu psihozei. Kurš var pateikt, kā izdzīvot saglabājot sevi? Cik tālu tu vari iet, lai nepaliktu par inertu gāzi?”
Ilze Rudzīte

Pēc intensīvas darba nedēļas beigām šī izrāde bija lielisks atspirdzinājums. Tajā nav paredzama sižeta, kas ļauj, lieki nesaspringstot, vērot, ko un kā uz skatuves dara dažādas personības. Attēlotie personāži varētu būt saucami par apreibinošu vielu lietotājiem, bet galīgi ne narkomāniem. Ja ir izteikta nepatika pret jebko, kas saistīts ar apreibinošām vielām, tad varbūt labāk neskatīties. Bet izrāde galīgi nav par narkotikām, tā ir par dažādiem, no mūsdienu pierastā standarta pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem.

DZĪVAIS MIRONIS

Daudz mūzikas, daudz kaislību un krimināla situācija. Lugas pamatā ir dokumentāls notikums -1897. gadā iztiesātā Katarinas un Nikolaja Himeru krimināllieta, kur sieva samaksājusi vīram, lai viņš simulē savu pašnāvību. Ko darīt, ja tu esi precējies, bet mīli citu? Kā lai tiek pie jaunas mīlestības, nesāpinot partneri? Vai tas, kas ir sievas fantāzijā, ir realitāte, un kā uz to reaģēt vīram? Ja četrdesmitgadīgs vīrietis pievēršas jaunai meitenei, vai tā ir četrdesmitgadnieku krīze?

Šī līdz šim ir vienīgā izrāde, kura vairāk nepatika nekā patika. Grūti pat atrast viennozīmīgu iemeslu. Varbūt tajā aprakstītā galvenā problēma mūsdienās šķiet pārāk novecojusi. Mūzika varbūt nepavilka sev līdzi. Citādi OK.

FUNDAMENTĀLISTS

Neticēt patiesībai, nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums „patiesības nav” jau ir patiesība.
Psiholoģiska drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēku atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda.
Lugas sižets ir negaidītiem pagriezieniem pilns un aizrauj ar savu stāstu, pat ja sākumā nekas par to neliecina, tāpēc intrigas saglabāšanai, to neizpaudīsim.

Šī izrāde man ļoti patika. Domāju, ka tā būs īpaši interesanta cilvēkiem, kuri jelkad ir nopietni pievērsušies kristietības problēmām vai runājuši ar reliģiski fanātiskiem cilvēkiem. Gan jau izrādi var skatīties arī, ja kristietība ar tās problēmām nešķiet diez ko interesants apdomu objekts, jo tā nav nekāds zinātniskais referāts vai lekcija teoloģijā. Bet, ja nebūs vēlēšanās izsekot līdzi katrai uz skatuves pateiktajai domai, tad tā arī nesagādās sevišķu prieku vai intelektuālu baudījumu.

GARĀ DZĪVE

Izrādes tēma ir mūslaikos visnemodernākā parādība – vecums.
Darbības vieta un laiks – kāds komunālais dzīvoklis un viena diena tās iemītnieku dzīve. Viņu garajā dzīvē.

Uz šo izrādi biļetes mēģinājām dabūt vairāk nekā gadu. Un tik ilgi gaidītais uz sevi liktās cerības attaisnoja. Vecums ir tāda diezgan mistiska parādība, no kuras bieži mēdz būt vienkārši bail. Jo par to neviens nerunā, bet no malas izskatās diezgan briesmīgi. Šī izrāde ļauj dziļāk ieskatīties šajā zināmi nezināmajā parādībā. Grūti būtu apgalvot, ka pēc tās noskatīšanās biju stāvā sajūsmā, bet patika jau nu ļoti. Varētu skatīties arī vēl otro un trešo reizi. Īpašs žetons visiem aktieriem par ļoti pārliecinošo tēlojumu.

IZRĀDE, KAS NAV PAR LATVIEŠIEM. VIENTULĪGIE RIETUMI

“Martins Makdona rakstīja par īriem, bet patiesībā vienīgais iemesls, kāpēc iestudēt šo lugu, ir tas, ka tajā notiekošais neticami precīzi atbilst situācijai Latvijā.
Dažbrīd liekas, ka mūsu zemē savstarpēja neiecietība, nelabvēlība, skaudība ir sasniegusi tādus apmērus, ka šo negāciju daudzums uz vienu kvadrātmetru ir augstāks kā jebkur citur pasaulē. Tas ir visapkārt: uz ceļiem, internetā, sadzīvē, avīzēs, televizorā, valsts attieksmē pret pilsoņiem un otrādi.” Alvis Hermanis

Ja anotācija nespēj atbaidīt, tad jau droši vien arī izrāde patiks. Tā ir diezgan nežēlīga, lai neteiktu vairāk. Nekāda pacilājošā sajūta pēc tās noskatīšanās visticamāk nedraud, bet tomēr… Tādēļ ir grūti apgalvot, ka izrāde, ļoti patika, bet būtībā tā ir ļoti spēcīgs koncentrētu negāciju spogulis, kurā interesanti ieskatīties. Vispār jau patika.

KLUSUMA SKAŅAS

„Klusuma skaņas” ir it kā „Garās dzīves” turpinājums, tikai pretējā hronoloģiskā virzienā. Izrādes darbība notiek tajā pašā komunālajā dzīvoklī, tikai 40 gadus iepriekš, kad „Garās dzīves” varoņi vēl bija jauni.

Savulaik anotācija mani samulsināja un nodomāju, ka šo vajag skatīties tikai pēc “Garās dzīves”, bet tā kā uz otro hroniski nevarējām dabūt biļetes, tad aizgājām uz šo. “Garo dzīvi” nepavisam nav nepieciešams pirms tam skatīties. Zināmas paralēles ir, bet tās var pamanīt tikai, noskatoties abas izrādes. Toties šeit ir Simon & Garfunkel mūzika. Savienojumā ar 3 stundām un divdesmit minūtēm laimes, kas plūst no skatuves, tas atstāja grūti aprakstāmu, ļoti spēcīgu pozitīvu iespaidu. Ja nu skatītājs neko nezina par dzīvi sešdesmitajos / septiņdesmitajos, pavilkties būs grūtāk, bet droši vien ne neiespējami. Daudz vairāk nekā vienkārši izcila izrāde, manuprāt.

LATVIEŠU MĪLESTĪBA

Iepazīšanās pēc sludinājumiem – tāda bija sākotnējā izrādes tēma, pie kuras mēs strādājam veselu gadu. Šāds šķietami ekscentrisks temats nav izvēlēts nejauši, jo šodienas apstākļos cilvēki arvien grūtāk kontaktējas un satiekas.

Taču rezultātā tapusī izrāde ir par Latviju un latviešiem, par vientulību, par sievietēm un vīriešiem. Arī par brīnumiem, kas gadās cilvēku dzīvēs.

Izrādē ir iespēja runāt ne tikai par konkrētām cilvēku dzīvēm, bet radīt arī plašākas mūsu dzīves likumsakarības.

„Latviešu mīlestība” veidota pēc reāliem notikumiem un pašu aktieru fantāzijām.

Šajā izrādē attēlotie daudzi, ļoti dažādie cilvēki atklājas savā trauslumā un cerībās, lai cik biezas bruņas viņi arī dzīves gaitā nebūtu uzaudzējuši. Tādēļ vien ir vērts skatīties. Katrs tajā ieraudzīs kaut ko savu. Daudzas situācijas, personāži, izteicieni bieži vien liekas jau it kā reiz dzirdēti, kas arī ir likumsakarīgi, jo izrāde taču ir par latviešiem. Gandrīz katru no epizodēm, kuras savstarpēji ir vāji vai vispār nav saistītas savā starpā, varētu turpināt un izvērst par garu, interesantu stāstu.

LATVIEŠU STĀSTI

Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas. Un katra cilvēka drāma būtu pelnījusi būt par teātra izrādes iemeslu daudz lielākā mērā nekā jebkura fantāzija.

Katrs no stāstiem ir par kādu reālu cilvēku. Ir interesanti, reizēm pat ļoti, izsekot dažādajiem dzīves gājumiem. Neesmu visus redzējis, bet īpaši atmiņā palikuši Viļa Daudziņa, Gunas Zariņas, Gundara Āboliņa un Andra Keiša stāsti. Bet pārējie arī nebūt nav slikti.

LEDUS. KOLEKTĪVA GRĀMATAS LASĪŠANA AR IZTĒLES PALĪDZĪBU RĪGĀ

A.Hermaņa izvēlētais darbs piedāvā provokatīvu skatījumu uz cilvēkiem un viņu attiecībām. Tas ir stāsts par īpatnu sektu – blondiem, zilacainiem ļaudīm, kas sabiedrībā meklē sev līdzīgos, sirdscilvēkus.

Izrāde ir diezgan savdabīga, atmiņā vairāk palikusi pārsteidzošā forma, kādā tika parādīts notiekošais, nekā pats sižets. Kopumā interesanti, bet nav tādas dziļi izteiktas realitātes sajūtas kā vairumā citu izrāžu.

MANS NABAGA MARATS

“Paradokss – padomju “viltnieka” Arbuzova luga ar savu mūžīgo mīlas trīsstūri izrādās pārdzīvojusi pašu valsts iekārtu, un ir saistoša “modernajam cilvēkam” un tuvina paaudzes – mēs visi taču esam kādu vecāku bērni…”

Ļoti skaista izrāde par trim cilvēkiem un viņu klusajām, noklusētajām cerībām. Darbība norisinās ap otro pasaules karu un kādu laiku pēc tam. Jaunība, kara briesmas, tikko plaukstoša mīlestība un turpinājums pēc daudziem gadiem… Patika. Ļoti.

MĒNESIS UZ LAUKIEM

Izrāde par mīlestību. Par attiecībām, kas ilgušas gadiem. Par mīlestību, kas tikko rodas. Par kaislībām, kurām nav iespējams pretoties.

Papildinot anotāciju, izrādē ir par to, ko piepešas, spēcīgas jūtas, nerealizējama mīlestība var nodarīt pašam un citiem cilvēkiem. Kā ar to visu tikt galā un vai tas vispār ir iespējams? Izrādes personāži ir un cenšas būt ļoti godīgi pret sevi un citiem, kas mūsdienās var likties mazliet dīvaini vai nepieņemami. Bet tieši tas izrādei piedod lielu plusu. Arī ļoti patika.

PUSPIETURA

Mūsdienu pasaka. Iespēja atgriezties bērnībā, zaudētajā paradīzē: dzelzceļa eļļu, Rīgas šampanieša, ceptas vistas un zemeņu saldējuma smaržās.

Puspietura ir civilizācijas pamests nulles punkts, kurā vilcieni pietur divreiz gadā. Te mežā dzīvo kāda jauna mamma Sņežana ar dēlu Vaņu. Te notiek satikšanās ar iepriekš nolemtu šķiršanos.

Šis stāsts nav gluži pats jautrākais vai sižeta ziņā aizraujošākais. Ir savs stāsts par cerībām, ne sevišķi veiksmīgi iegrozījušos dzīvi, un notiek spēle ar cerībām tikt prom no visa skumjā un bēdīgā. Patika, bet ne ļoti.

REVIDENTS

Kādas nomaļā pilsētas mierīgo ikdienu saduļķo ziņa, ka šo pusi apmeklējot revidents. Cilvēki ir gatavi atpazīt revidentu jebkurā nejaušā iebraucējā. Pārpratumu virkni veicina arī fakts, ka revidents ceļojot inkognito.
Kas notiek, ja miera un pieticības salā ierodas revidents?
Protams, dominē vēlme noticēt un uzticēties, īpaši vidē, kur visai reti gadās satraucoši notikumi… Un neizpaliek arī bailes, jo cilvēks pēc savas dabas ir mazliet mantrausīgs un mazliet laisks. Tomēr būtiski uzsvērt, ka izrāde nav par dīvaiņiem, bet tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Jo nav trulu vai dumju cilvēku; katram ir savs sapnis, katram ir ilgas, un lielā mērā arī šī izrāde ir par ilgām…

Izrāde ir realizēta ļoti, ļoti skaisti. Vienīgi atsevišķās vietās bija pagrūti noticēt notiekošajam. Varbūt tāpēc, ka izrādes darbība norisinās senajos Gogoļa laikos. Kopumā tomēr patika.

SARKANO LUKTURU ZIEMA

Sekss un vientulība. Lugas uzbūve ir trīskāršs stāsts stāstā – Rapps paša piedzīvotus, reālus notikumus Amsterdamas Sarkano lukturu rajonā ar kādu jaunu prostitūtu liek savam varonim, dramaturgam Metam vēlreiz izdzīvot un pierakstīt savā lugā. Sarkano lukturu ziemas fabula ir banāli vienkārša, bet veids, kādā autors to pasniedz, savā veidā izģērbjot, atmaskojot pats sevi, ir apbrīnas vērts.

Ironiska mūsdienu traģēdija identitātes meklējumos.

No anotācijas spriedu, ka būs stāsts par stāstu bezgalīgā virknē, bet tā nebūt nebija. Aprakstītā lugas uzbūve nav sevišķi jūtama un netraucē. Pats sižets ir diezgan nežēlīgs. Pirmajā cēlienā izrāde nešķita sevišķi aizraujoša, bet otrajā savas domas noteikti nācās mainīt. Ja ir izrādes, kuras drīz pēc noskatīšanās aizmirstas, tad šī man noteikti nav no tām. Kopumā ļoti spēcīga izrāde. Patika.

STIKLA ZVĒRNĪCA

Zilā ekrāna formā, neona gaismā, parastā tipveida dzīvoklī mīt pavisam neparasti ļaudis: Amanda (izmisīgi pūlas tverties pie cita laika un vietas, viņas dzīve ir nebeidzama paranoja, taču viņa nav paranoiķe), viņas meita Laura (pārāk trausla, lai dzīvotu šajā pasaulē), dēls Toms (pēc dabas nav bezjūtīgs, taču ir spiests rīkoties nejūtīgi). Viņi visi ļoti cenšas līdzināties ierindas cilvēkiem, atbilst normai, laimes surogātam, ko mums uzbāzīgi piedāvā seriāli un glancētie žurnāli. Tomēr viņi redz savu neatbilstību …

Izrādes sižets ir sevišķi ticams, arī darbojošies personāži šķita mazliet pazīstami un manīti. Kopumā stāsts, kā to anotācija liecina, nav pārāk priecīgs, bet tajā ir arī savas pērles. Cilvēku ikdiena jau lielākoties nav pārāk spoža un spilgta. To arī visu var redzēt izrādē. Kopumā spēcīgi, arī visi aktieri ir ļoti pārliecinoši.

TRĪS MĀSAS

Izrāde par nebeidzamām un nepiepildāmām ilgām. Antons Čehovs tās nosaucis frāzē: „uz Maskavu!”. Māra Ķimele – par ilgām pēc mājām.

Ilgu laiku pēc šīs izrādes noskatīšanās bija tāda gaiša sajūta. Tad jau ļoti patika. Bija gan interesanti, gan skumji, gan priecīgi un to visu caurvij dziļas ilgas…

JRT Fundamentālists

Pirms eju uz kādu teātra izrādi, nekad pirms tam nelasu recenzijas. Parasti tām piemīt nelāga tendence izstāstīt izrādes saturu. Tad jau labāk vadīties pēc intuīcijas un īsā izrādes apraksta, lai noteiktu, vai izrāde būs OK. Bet taisni tāpēc man arī ir ļoti grūti pastāstīt par JRT Fundamentālistu, jo es nevēlos atklāt saturu vairāk nekā tas būtu nepieciešams. Domāju, ka tā būs īpaši interesanta cilvēkiem, kuri jelkad ir nopietni pievērsušies kristietības problēmām vai runājuši ar reliģiski fanātiskiem cilvēkiem. Gan jau izrādi var skatīties arī, ja kristietība ar tās problēmām nešķiet diez ko interesants apdomu objekts, jo tā nav nekāds zinātniskais referāts vai lekcija teoloģijā. Bet, ja nebūs vēlēšanās izsekot līdzi katrai uz skatuves pateiktajai domai, tad tā arī nesagādās sevišķu prieku vai intelektuālu baudījumu. Es pat teiktu, ka pamatā izrāde nebūt nav par reliģiju, bet gan par cilvēkiem, viņu attieksmi vienam pret otru un fundamentiem, uz kuriem viņi būvē savas dzīves. Ja ir interese par šiem jautājumiem, noteikti noskatieties.