Pilna Māras istabiņa JRT

Ir izrādes, par kurām uzrakstīt šķiet ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Pilna Māras istabiņa kā reiz tāda ir.

Izrāde stāsta, kas notiek, kad saņemts burvju galdauts, septiņjūdžu zābaki un cepure, kas dara neredzamu. Ja ir liela vēlme uzzināt saturu detalizētāk, var palasīt kādu no JRT lapā esošajām divām recenzijām, kurās ierasti izstāsta praktiski visu izrādi. Man personīgi gan pret Verhoustinskas, gan Tīšheizeres recenziju ir šis tas krietni iebilstams, bet, lai nemaitekļotu, tālāk neizvērsīšos.

Lugas valoda ir viegli dzejiska, bet uz skatuves notiekošais tomēr atstāj pavisam dabisku iespaidu. Lugas darbības laiks nav konkretizēts, bet tas ir laiks, kurā latviešu dievturība un tās rituāli ir dzīvi. Galvenie varoņi ir nevis pārspīlēti tipāži, bet reāli cilvēki. Viņi nešaubās par savu dievturību, viņi tajā dzīvo. Izrādē ir prasmīgi realizēta smalka robeža. Ja no skatuves rādīs dievturību kā pareizu latviešu reliģiju, liela daļa skatītāju “aizvērsies”. Tas nenotiek. Dievturība ir, bez tās luga nav iedomājama, bet tā netiek pasniegta formā “tā ir pareizi, tā jābūt”. Galvenie varoņi tai tic, bet skatītājam ir dota iespēja galvenos varoņus saprast, pašam paliekot malā. Cik nu tas vispār ir iespējams…

Jo izrāde ievelk sevī iekšā. Aktieri sevi nepretstata skatītājiem, viņi nerada distanci starp sevi un uz skatuves notiekošo. Pretēji piemēri ir, teiksim, Mičules Fundamentālists, Ķimeles Noziegums un sods vai pat Hermaņa Divpadsmit krēsli. Jo tur tieši vai netieši tiek atgādināts, ka tu, dārgo skatītāj, patlaban esi teātrī un skaties izrādi.

Maģiska Pilnā Māras istabiņā ir nāves brīnuma klātbūtne. Skatuves varoņu nāve ir gaužām reāla. Tā netiek izspēlēta uz skatuves ar vieglumu, bet gan izdzīvota visā savā noslēpumainībā, kas izdodas mistiski pārliecinoši.

Pēc izrādes man pavisam negribējās celties kājās un doties prom. Labprātāk būtu palicis kādu stundiņu teātra krēslā apdomāties.

Visi skatītāji izrādei noteikti neatvērsies. Kādu kaitinās latviskais misticisms, citam sižets liksies par garlaicīgu, vēl kādam nepatiks daži dzejiskie panti. Bet mēģināt ir vērts.

Melnā sperma ĢIT

Par Melno spermu biju manījis daudz pozitīvu atsauksmju. Kā parasti, necentos iedziļināties recenziju tekstos, bet sajūsmu grūti nemanīt, pat ļoti virspusēji aplūkojot piemēram, kazhes vai spīganas ierakstus.

Vladislavam Nastavševam līdz šim biju redzējis Peldošos – ceļojošos un Tumšās alejas. Priekšstats izveidojies, ka no Nastavševa izrādēs zināmā mērā dominē minimālisms, no kura atjautīgi tiek radīts maksimāls efekts. Katrā ziņā interesanti. Turklāt bez JRT mana skatītāja pieredze ir pagalam trūcīga. Tādēļ arī izlēmu šo izrādi apmeklēt.

Izrāde sastāv no vairākiem savā starpā nesaistītiem stāstiem. Tos lieliski atveido pieci aktieri. Izrāde man atsauca atmiņā Krievijas 2011. gada filmu Shapito-shou. Jo gan filmu, gan izrādi būtībā var nosaukt vienā vārdā. Frīkšovs. Jo stāsti nav par ikdienišķiem, normāliem cilvēkiem. Ir dažādi neglīteņi, pārspīlēti homoseksuālisti un citi dīvaiņi jau ierastajā Nastavševa minimālismā. Skatīties ir interesanti. Var pasmaidīt par dažādajiem īpatņiem, paklausīties dziesmas un pabrīnīties par naturālismu (bet ko gan citu gaidīt no izrādes ar tādu nosaukumu?).

Viss jau ir ļoti labi, tikai izrādes varoņi ir tik margināli, ka asociēties ar tiem neliela stāsta ietvaros šķiet pagrūti. Iespējams, esmu izlutināts ar JRT ierasto maigo un iejūtīgo varoņu atveidojumu. Šeit skatījos uz visādiem frīkiem, bet līdzi tiem just sanāca salīdzinoši maz. Biju gaidījis drusku vairāk.

Mielasts – JRT

Grandfox uz Mielastu doties man neieteica. Es arī uzticējos viņas rekomendācijai. Bet tad pienāca lētā diena. Tās vakarā aiz ziņkāres palūkojos, cik tad cītīgi Mielasts izpirkts un pamanīju vienu vietiņu ceturtajā rindā. Šajā rindā ir visdārgākās biļetes un visā savā garajā JRT apmeklēšanas karjerā nekad tajā nebiju sēdējis. Nu, kā lai noturas pret tādu kārdinājumu? Turklāt pa laikam ir veselīgi redzēt arī kādu draņķīgu izrādi, lai var adekvātāk novērtēt pārējās.

Klenze Athens

Mielasts ir salīdzinoši jauna izrāde un biļetes uz to pērk to diezgan kūtri. Ne velti Mielastu iekļāva lētajā dienā.

Mielasta režisors ir Uldis Tīrons. Viņš strādā par Rīgas laika redaktoru, viņam ir neliela pieredze kinorežijā (divas filmas) un vēl Uldi mēdz dēvēt par filozofu. Uzgāju arī, ka viņam piemīt nopietnas problēmas izskaidrot savus uzskatus pat tik konkrētā jautājumā kā Satversmes preambula. Bet par izrādi pats Uldis Tīrons teicis šādi:

Man ir tik fantastiski aktieri, ka viņi visu izdarīs manā vietā, es būšu tikai filozofs.

 

Satura atstāsts ar maitekļiem.

Izrādē sanāk vīri (un sieviete), vienojas, ka daudz nedzers, bet slavinās mīlu cik vien daiļi spēj. To arī viņi dara – milzu monologos visa pirmā cēliena garumā.

Otrajā cēlienā runā Sokrats un mīlu nevis slavina, bet atklāj patiesību par to. Notiek neliela “intelektuāla kauja”, kuras saknē ir jautājums, vai mīla ir dieviete. Protams, senie grieķi ne jau uzreiz ķeras pie šī jautājuma, bet nonāk pie tā caur dažādiem citiem jautājumiem, veidojot garas, sarežģītas (un nogurdinošas) argumentācijas ķēdes. Diskusijā iesaistās arī sieviete un izklāsta vīriešiem, kas īsti ir mīla.

Pēc diskusijas noslēguma vīri, cik var noprast, nododas nepiedienīgām orģijām. Tad ierodas vēl viens diskutants, kurš slavina nevis mīlu, bet Sokratu. Tam savukārt šis pielūdzējs nav vajadzīgs.

 

Izrādes atsvaidzināšanai izmantoti sievišķīgi tērpi vīriešiem, paidofilijas slavināšana, daudz tiešu norāžu uz dzimumorgāniem, atsauces uz mūsdienīgiem notikumiem un jēdzieniem (eirovīziju uzvarējusī bārdainā dāma, Raimonda Paula dziesma, politisko partiju nosaukumi), kā arī intensīva lamāšanās un plikumi.

Galu galā nav skaidrs, vai izrāde iecerēta intelektuāliem seno grieķu gara lidojuma cienītājiem vai populārās kultūras un ģenitāliju joku mīlētājiem. Šķiet, ka režisors mēģinājis veidot izrādi visiem uzreiz un iznākums ir briesmīgs. Piemēram, norisinās sarežģīts monologs par mīlu, tāds, ka, ja niansi pazaudēsi, tālāk vari arī neko nesaprast. Tikmēr fonā aktieri piepeši sāk nodoties seksuālām (droši vien domāts erotiskām) nodarbēm. Rodas cerība, ka varbūt “beidzot kaut kas notiks”, bet nē. Seksuālās nodarbes rimstas, monologs tikmēr turpinās un jācenšas saprast, vai tajā nav kas būtisks palaists garām.

Man nav principiālu iebildumu pret gariem monologiem, bet reizēm tie ir nebaudāmi. Šajā gadījumā – pārlieku gari, sarežģīti, samāksloti un vismaz man personīgi arī ne īpaši interesanti. Diemžēl aktiermeistarība garlaicīgu tekstu interesantu padarīt nevar. Varbūt var izveidot interesantu izrādi ar garlaicīgu tekstu, bet tad vajag arī attiecīgu režisora ieguldījumu.

Manas galvenās pretenzijas tomēr ir nevis pret garlaicīgumu, bet gan pret intelektuālā samaisīšanu ar prasto. Ja izrāde domāta intelektuāla, tad kādēļ tajā ir tik daudz homoseksuālisma, pedofilijas, rupjību un ģenitāliju? Vai tādēļ, ka režisoram gribējies paņirgāties par senajiem grieķiem? Kā tas sader ar sarežģītajiem tekstiem par mīlestību?

Tāds, lūk, mielasts.

Farjatjeva fantāzijas – JRT

No Farjatjeva fantāzijām negaidīju neko. Biļetes bija salīdzinoši viegli pieejamas, tādēļ nospriedu, ka tā diez vai ir izcila izrāde. Bet te nu mans pieticīgais novērtējums palīdzēja gūt patīkamu pārsteigumu.

Pāvels Farjatjevs ir vienkāršs, kautrīgs, strādīgs vīrietis. Viņš ir mazliet neveikls komunikācijā un pirmajā brīdī atstāj dīvaiņa iespaidu. Izrādei turpinoties, Pāvels tiek iepazīts labāk un viņš ar savām dīvainībām kļūt aizvien saprotamāks un simpātiskāks. Bet izrāde, manuprāt, mazāk ir par Pāvelu Farjatjevu pašu, cik par “normālajām” sievietēm, kuras ir ap viņu. Paradoksālā kārtā Pāvels ir no klusajiem, nemanāmajiem tipiem, kuri viegli paliek nepamanīti, bet viņam netīšām izdodas radīt jūtamus satricinājumus sieviešu dzīvēs. Es uztvēru, ka izrāde ir par to, cik ļoti mēs viens otru reizēm nesaredzam, nesadzirdam un neņemam vērā.

Neierasti bija redzēt uz JRT skatuves JRT trupai nepiederošos Lāsmu Kugrēnu, Artūru Skrastiņu un Lidiju Pupuri. Tas ir liels izrādes pluss. Grūti izskaidrot atšķirību, bet kā JRT skatītājs – veterāns, to labi jutu. Vecākās dāmas spēlē it kā ekstravertāk. Savukārt Artūrs Skrastiņš ir it kā pats par sevi. JRT aktieri savā trupā viens otru, šķiet, jūt ar muguras smadzenēm teju perfekti. Te – nekā tamlīdzīga un tieši to arī prasa izrādes sižets. Interesanta bija arī tāda nianse – ja, teiksim, Baibas Brokas un Ivetas Poles runas skaļumu pielīdzinātu 1, tad Artūram Skrastiņam sanāktu 0.8, bet abām vecākajām dāmām 1.2.

Ja es sižetu lasītu grāmatā, man tas, visticamāk, šķistu tāds mazliet triviāls, izteikti teatrāls. Izrāde tāda nebūt nelikās, vienīgi pašas beigas šķita mazliet par banālu. Tātad – atzīstami realizēta!

Rudens sonāte JRT

Rudens sonātē pie ilgi nesatiktās meitas ar vīru ciemos atbrauc viņas māte – slavena pianiste, kurai allaž bijis pārāk maz laika savai ģimenei. Pamazām tiek uzplēstas dažādas pagātnes rētas un atklājas neglīti pagātnes notikumi.
Izvirzītos jautājumus var interpretēt gan kā konfliktu starp māti un meitu, gan radošu personību un tās grūtībām īstenot sekmīgu ģimenes dzīvi, gan arī rezultātu ilgstoši uzkrātai spriedzei cilvēku starpā un grūtībām nonākt pie risinājuma.

Rudens sonātes autors ir režisors Ingmars Bergmans, ar kura daiļradi esmu visai labi pazīstams. Arī filmu “Rudens sonāte” esmu savulaik redzējis, bet pirms izrādes to diez ko labi neatcerējos. Vidusmēra Bergmana filmā galvenie varoņi ir noslēgti skandināvi, kuri savas problēmas un pārdzīvojumus parasti noklusē līdz ilgāk vairs nevar. Attēlotās emocionālās izlādes ir introvertas un ļoti dziļas. Manuprāt, attēlot Bergmana darbus ir ļoti sarežģīts uzdevums, īpaši aktieriem.

Tā kā esmu redzējis gan Otello, gan Noziegumu un sodu, gan Mēnesi uz laukiem u.c. Māras Ķimeles izrādes, tad zināms priekšstats man bija par to, ko varu gaidīt no izrādes. Es nesagaidīju savu priekšstatu. Tas ko redzēju, bija visīstākais Bergmans.

Izrādē vērojama tā pati skandināvu noslēgtība, šķietama viegla neveiklība savstarpējās sarunās. Skatuves iekārtojums ir skaists ar savu gaišumu un vienkāršību. Galvenais izrādes smagums balstās uz Ingu Tropu un Baibu Broku. Broka atstāj ļoti pārliecinošu iespaidu, kamēr Tropa, nu, nav tomēr Līva Ulmane. Varbūt es to neievērotu, ja nebūtu redzējis filmu. Bergmana “Rudens sonātē” meitas tēls ir tik spilgts, ka mātes tēlojums paliek otrajā plānā. Māras Ķimeles izrādē uzsvari it kā saliekas otrādi. Bet tā ir tikai tāda subjektīva piezīme, kurai nevajadzētu būtiski ietekmēt izrādē gūto baudījumu. Jo galvenais izrādē ir klausīties un sekot līdzi.

Par Ziedoni. Un Visumu

Šķiet, ka manī ir pamodies Ziedonis, kuru jutīšu vēl diezgan ilgi.

Pagājušajā sezonā JRT viena pēc otras parādījās vairākas jaunas izrādes. Protams, biļetes uz visām sākotnēji pazuda vēja ātrumā. Pēc pāris mēnešiem ievēroju, ka tikai viena no jaunajām izrādēm tiek pirkta tādā pašā zibenīgā tempā kā Klusuma skaņas un Garā dzīve. Man par pārsteigumu, tas nebija Melnais piens, bet gan Ziedonis un Visums. Gadījās vēl dzirdēt sajūsmas pilnu atsauksmi no pazīstama cilvēka un pēc tam jau pats iegādājos biļetes uz šo izrādi.

Saturu neatstāstīšu. Ja gribiet ar to sīkumos iepazīties, palasiet recenzijas par izrādi, kurās vairāk vai mazāk recenzenti visu mēdz pārstāstīt.

Pats Imants Ziedonis man līdz šim ir bijis vairāk svešs nekā pazīstams. Atceros vienu interviju, kurā viņš teica apmēram tā – latviešiem vajadzētu atņemt privātos automobiļus un telefonus. Tad arī būtu Atmoda, jo visiem nāktos iet vienam pie otra.

Vēl man no skolā mācītā patika epifānijas. Un no kādas video redzētas runas, šķiet, Dziesmu svētkos atceros Ziedoņa teikto par ziloni un skudru pūzni.

Zilonis sadusmojās, ka skudras tam sāka kost pēc tam, kad viņš bija iekāpis skudru pūznī. Jo varenā skudru majoritāte taču uzbruka nabaga ziloņa minoritātei.

Kamēr pastāv ziloņa kājas nepareizība, tikmēr skudru māja ir apdraudēta. Ziloņi nav ne iemācāmi, ne pārmācāmi. Tie vienkārši ir par lieliem. Un tāpēc mums vajadzīga valstiska neatkarība.

Izrāde gan ir par Imantu Ziedoni, gan tajā pašā laikā arī nav. Izrādes Ziedonis ir tāds kā vidējais latvietis. Ne jau skaudīgs lūzeris, par kuru raksta avīzēs un interneta portālos. Mazliet spītīgs. Naivs. Viltīgs. Savdabīgs. Pamuļķis un gudrs. Latvisks.

Droši vien, jo vairāk skatītājs par I.Ziedoni zina, jo vairāk interesantu detaļu viņš spēj saskatīt izrādē. Tomēr zināšanas par Ziedoni noteikti nav obligāts priekšnosacījums, lai būtu vērts skatīties izrādi. Citējot izrādes režisoru A.Hermani, katrs latvietis ir bišķiņ dzejnieks. Tādējādi katram latvietim vajadzētu vismaz mazliet identificēties ar izrādes Ziedoņa tēlu.

Pirmajā cēlienā tiek draiski apspēlētas dažādas situācijas ap un par Ziedoni. Bija jautri, visapkārt visi smējās. Es personīgi, nespēju smieklus valdīt katru reizi, kad paskatījos uz Vara Piņķa atveidoto Raini. Otrajā cēlienā bez smiekliem ir arī dažas rūgtas patiesības, kas arī piešķir izrādei tās nozīmi. Pateicoties Kasparam Znotiņam, es diez vai jelkad spēšu nopietni uztvert kādu no VVF runām. Un nākošajā dienā, ejot garām Vecrīgas rotējošajai tantei, man gribējās viņai ar akmeni iemest.

Pēc izrādes noskatīšanās aplūkoju, ko par to rakstījuši citi skatītāji. Un – atsauksmju tiešām daudz, bet gandrīz neviena slikta vārda! Tiešām visiem izrāde ir patikusi. Neatceros neko tādu redzējis ne par vienu citu JRT izrādi.

Nav vērts gaidīt, kad Ziedoni un Visumu parādīs pa televizoru, uzņems filmā vai kā citādi padarīs ērtāk vai bez maksas pieejamu. Šis nav tāds komerciāls produkts kā bezjēgā izreklamētais Vadonis vai Rīgas sargi. Drīzāk sagaidīsiet, ka izrādi izņems no repertuāra.

Vēl pie reizes iesaku apmeklēt arī vecākas izrādes kā Garā dzīve, Klusuma skaņas un Latviešu mīlestība. Tās visas ir JRT oriģināldarbi un nav balstītas uz jau gataviem autoru sacerējumiem vai lugām. Ja drīzumā nenoskatīsieties tos teātrī, tad visticamāk neredzēsiet tos nekad. Klusuma skaņas un mazlietiņ mazākā mērā arī Garā dzīve ir pasaulē slavenas izrādes. JRT fiziski nespēj apmeklēt visus festivālus, uz kuriem tiek aicināti piedalīties ar šīm izrādēm. Vai mēs to šeit Latvijā protam novērtēt?