Tikšanās ar lasītājiem

Plānoju piektdien, 1. decembra vakarā pakavēties pie alus glāzes. Ja kāds no šo rindu lasītājiem vēlas piebiedroties, droši to var darīt. No 18iem būšu Alus muižā Ģertrūdes ielā 45. Var pieteikties komentāros vai personīgi, var arī atnākt tāpat. Otrajā gadījumā es nevarēšu painformēt, ja kas neplānoti mainīsies.

Kāpēc pazuda Stacija?

Stacija nebija pieejama no 15. novembra dienas vidus. Nekādu skaidrojumu no sākuma nebija. Piefiksēju, ka pazudis arī pietiek.com. Viņi atsaucās uz tehniskām problēmām.

Gan Stacijas, gan Pietiek hostinga sniedzēji atrodas Islandē. Līdz šim nemaz nezināju, ka esam izvēlējušies arī vienu un to pašu uzņēmumu. Kāpēc Islande? Tāpēc, ka tur vārda brīvība nav tikai vārdi vien. Latvijā tā nav un nekas neliecina, ka pat attālākā nākotnē vārda brīvība pieņemsies spēkā. Kur nu, mums taču ir tik saspringta ģeopolitiska situācija, ka pat tautas referendumus faktiski vajag likvidēt! Protams, nevar salīdzināt pietiek.com ar stacija.org, bet man personīgi vārda brīvība ir ļoti svarīga. Tāpēc arī es izvēlējos Islandi. Tas ir mans simboliskais un taustāmais atbalsts šīs valsts vārda brīvības politikai un tās hostinga sniedzējiem.

Kas tad īsti notika? Kā raksta qurium.org, no ierindas izgājuši cieto disku pirmie sektori. Nevienam nav īsti skaidrs, kā tas varēja notikt. Man personīgi loģiskākā šķiet versija par hakeru darbībām. 1984.is hostings ir gana būtisks dažādiem valsts varas pretiniekiem visā pasaulē.

No vienas puses – neplānots hostinga pakalpojumu pārtraukums nedēļas garumā ir apbrīnojami liels. No otras – tā tomēr ir kompānija, kas nodrošina vārda brīvību daudziem cilvēkiem pasaulē. Tā vienkārši ņemt un pamest viņus pēc lielas nelaimes īsti negribas. Tāpēc sagaidīšu izvērstāku skaidrojumu, kompensācijas piedāvājumu un tikai pēc tam domāšu, ko iesākt tālāk. Tikmēr Stacija atgriezīsies ierastajā režīmā ~3 ieraksti nedēļā.

Rīgas putnu cīņa 2017

Rīgas putnu cīņā piedalījos otro reizi. Par pirmo rakstīju jau agrāk. Sacensību pieredze mūsu komandā šoreiz bija diviem dalībniekiem. Bijām piedalījušies arī torņu cīņās pavasarī un aptuveni zinājām, ko viens no otra varam sagaidīt.

Sacensību ideja ir 8 stundās Rīgas teritorijā identificēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Skaitās arī tikai dzirdētie putni, tikai jāredz / jādzird vismaz diviem no maksimums 4 komandas dalībniekiem. Par noteiktām pasugām un dzimumiem pienākas papildus punkti.

Šoreiz sacensībām gatavojos rūpīgāk nekā pirms gada. Pētīju potenciāli apmeklējamās vietas. Piefiksēju, kurām sugām jāpievērš īpaša uzmanība, lai saņemtu pluspunktus par noteiktiem dzimumiem. Noskaidroju, kādus putnus, visticamāk, neizdosies pamanīt, jo devušies jau uz siltajām zemēm. Tas palīdz, ja atšķiramās sugas ir līdzīgas. Piemēram, nav vērts atkārtot visus šņibīšus, ja ar 98% varbūtību redzēt varēs tikai parasto un gaišo.

Gaišie šņibīši

Divas nedēļas pirms sacensībām aizbraucām uz Mangaļsalu pieradināt ausis pie putnu rudenīgajiem saucieniem. Molā sastapām ne tikai putnus, bet arī konkurējošas komandas pārstāvi. Iztikām bez dūru vicināšanas. Tieši pretēji, uzzinājām, kā atšķirams parastais šņibītis no trulīša, kā arī kopīgi priecājāmies par mazo mušķērāju mola galā pie bākas.

Trulītis (no kreisās) un parastais šņibītis
Mazais mušķērājs

Nedēļu pirms sacensībām satikāmies, pārrunājām maršrutu. Vienojāmies par Juglas ezers – Ķīšezers – Mangaļsala. Bija vēl variants Mangaļsala – Ķīšezers – Juglas ezers, bet gribējām atšķirties no pārējām komandām, kuras gan jau līdzīgi pagājušajam gadam būs izvēlējušās startēt Mangaļsalā.

Lai arī bija vēl tumšs, jau, izkāpjot no auto, saklausījām ķivuļus un dižraibo dzeni. Drīz varējām pievienot melno meža strazdu, svilpi un citus putnus. Turpmākās sugas viena otrai sekoja tik strauji, ka pat grūti bija atrast brīdi tās atzīmēt. Varējām vērot divas zvirbuļvanagu mātītes virs koku galotnēm un kā zivju gārnis aizdzen lielo balto gārni. Ezerā peldēja gaigalas, meža un cekulpīles. Netālu no mums nolaidās arī parasto ķeģu bariņš. Vairākas reizes grasījāmies doties tālāk, bet atkal parādījās kas jauns, piemēram, vidējais dzenis.

Gaigala
Vidējais dzenis

Pa ceļam uz Ķīšezeru piestājām, lai sameklētu zvirbuļus. Tie atradās vienīgi 6. tramvaja galapunktā. Tā arī bija vienīgā reize, kad redzējām mājas baložus un mājas strazdus.

Ķīšezerā skatījām pīļu un lauču bagātību. Nevienas meža pīles, toties baltvēderi, pelēkās pīles, cekulpīles un pat mazā gaura. Visiem par to bija prieks. Aizkavējāmies diezgan ilgi. Vajadzēja jau arī rūpīgi visus putnus pārlūkot, lai nejauši nepalaistu kādu retumu garām.

Lauči, mazā gaura un baltvēderis

Pēc tam devāmies pastaigā pa tuvējiem dārziņiem. Neko daudz mēs tur neredzējām, bet bija prieks gan par dadzīšiem, gan melngalvas ķauķi, kas ir samērā vēls novērojums šai sugai.

Pēdējās stundas putnu skaita ziņā sanāca diezgan nabadzīgas. Tomēr no sagaidītajām sugām vairumu dabūjām. Molā cerējām dabūt parasto šņibīti, melnspārnu kaiju un varbūt arī gaišo šņibīti. Kad ieraudzījām, cik daudz cilvēku staigā pa molu, mazliet nolaidās rokas. Tomēr viens parastais un divi gaišie šnibīši atradās. Turklāt pirmā kaija, kuru pārbaudīju teleskopā, izrādījās melnspārnu. Ejot prom, dabūjām redzēt arī abu dzimumu krāšņās bārdzīlītes un saskatījām arī melnā meža strazda mammu.

Pasākums šoreiz bija tik intensīvs, ka ar bildēšanu neaizrāvos un tviteri liku mierā. Torņu cīņās bija mazliet mierīgāk.

Parastais šņibītis

Rezultāti tika apkopoti dažas stundas vēlāk LOB birojā. Katrā komanda īsi pastāstīja par savām gaitām. Tad bija jānosauc novēroto “parasto” sugu skaits. Pārējās sugas tika sauktas pa vienai un atsaucās tie, kuri tās redzējuši. Visbeidzot tika saskaitīti novērotie putnu dzimumi.

Rezultātu apkopošanas procesā bija arī nelielas diskusijas par novērotajām sugām un noteikumu interpretāciju. Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis ziemeļu gulbi, ja to lidojumā bez balss ir ļoti sarežģīti atšķirt no mazā gulbja? Vai novērojums skaitās, ja to ir atpazinis tikai viens cilvēks, bet vēl viens ir tikai redzējis, lāgā neatpazīst, bet māj ar galvu? Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis strazda mātīti, jo jaunajiem putniem spalvu tērps ir praktiski tāds pats? Jāatzīst, ka rodas neliela šaubu ēna gan par konkurentu, gan savas komandas novērojumiem tieši noteikumu dažādās interpretācijas dēļ. Tomēr domāju, ka no tādiem jautājumiem nevarētu izvairīties pat, ja katrai komandai sūtītu līdzi tiesnesi.

Bijām novērojuši 34 “parastās” un 13 pārējās putnu sugas. Tas kopā ar 14,5 punktiem par noteiktiem dzimumiem deva septīto vietu. Jāatzīst, ka mūsu pieredzei tas ir atbilstošs rezultāts. Migrantu atpazīšana pēc balsīm mums ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pārāk jau arī neskrējām. Interesanti, ka punktos par noteiktajiem dzimumiem komandai bija otrs labākais rezultāts.

Pēc apbalvošanas varējām mazliet uzkavēties un dalīties gūtajos iespaidos. Viena no atziņām bija, ka neko daudz iemācīties tādā veidā nevar. Staigājam, klausāmies, mēģinām noteikt un ceram, ka pareizi. Tādā ziņā būtu vērtīgāk, ja mazāk zinošie dalībnieki tiktu pie iespējas praktizēties pieredzējušu kadru vadībā. Tiesa, sacensību moments līdz ar to varbūt būtu vēl nosacītāks nekā līdz šim.

No vienas puses man kā putnu vērotājam gribētos pacelt savu viduvējo līmeni ar kompetenta spēka palīdzību. No otras – ja tās ir sacensības, tad katrs tomēr cenšas dabūt pēc iespējas augstāku vietu un nekāda sevišķa izglītošana tajā procesā nemaz nevar notikt. Kaut ko jau katrs dalībnieks, varbūt izņemot pašus pieredzējušākos, procesa laikā iemācās. Piemēram, man līdz šim nebija motivācijas pētīt datus par sugu migrācijas laikiem.

Domāju, ka piedalīšos sacensībās arī turpmāk, lai arī bez cerībām uz augstām vietām. Nākošās gan ir tikai pēc gada. Arī citiem ieteiktu pamēģināt savus spēkus. Ja nav komandas, organizatori centīsies palīdzēt un varbūt pat paveiksies tikt vienā komandā ar kādu pieredzējušu putnu pazinēju. Tomēr, kā tas parasti mēdz būt komandu sacensībās – ja ir forši komandas biedri, tad sacensības būs izdevušās. Man tas tā arī bija.

Recenzija par Marķīzi de Sadu

Teātra izrāžu recenzijas parasti lasu pēc tam, kad attiecīgo izrādi esmu apmeklējis. Gluži vienkārši – tajās vērojama tendence izstāstīt visas interesantās lietas, laupot skatītājam pārsteiguma efektu. Šī iemesla dēļ arī manas atsauksmes par teātra izrādēm vai pat grāmatām parasti ir diezgan īsas un nereti maz izsakošas.

Jūnijā biju aizgājis uz „Rīga. Urbānie mīti”. Pēc tam lasīju recenzijas un man tās tik ļoti neiepatikās, ka apņēmos nākošajai izrādei, kuru skatīšos, pats uzrakstīt recenziju. Lai varētu to izdarīt, man nāktos atteikties no nemaitekļošanas principa, bet neko darīt. Manuprāt, tā arī ir atšķirība starp atsauksmi un recenziju.

Nākošā izrāde pienāca septembrī un tā bija „Marķīze de Sada”. Man jāsaka, ka nebiju par šo izrādi īpašā sajūsmā. Nevaru teikt, ka galīgi nepatika, bet ieteikt arī negribētos.

Drīz vien ķēros pie recenzijas rakstīšanas. Ātri vien sapratu, ka tas nav tik vienkārši. Lai recenzijai būtu saturs un lai tā neizvērstos par apjomīgu subjektīvu sajūtu analītisku aprakstu, par izrādi ir jāzina vairāk. Kas ir tās autors, ko viņš iecerējis ar lugu, kad tā tikusi uzrakstīta, ko par to teicis režisors un kādas bijušas viņa ieceres un tamlīdzīgi.

Notika negaidītais. Ievācot nepieciešamo informāciju, es sapratu, ka labprāt noskatītos izrādi vēlreiz. Jo tagad es zināju, kas ir buto deja, ko lugā simbolizēja tās varones un citas nianses. Baidoties no maitekļiem, pirms izrādes nebiju par lugu īpaši interesējies. Varbūt recenzentam tas tomēr ir jādara?

Grūtības radās meklējot pie kā manu darbu varētu publicēt. Alvja Hermaņa izrādes skatās un apraksta daudzi cilvēki un es kā parastais skatītājs nekādi nespēju apdzīt kritiķus, kuri apmeklējuši kādu no pašām pirmajām izrādēm. Savukārt recenzijas publicējošie mediji nav diez ko ieinteresēti publicēt daudzas recenzijas par vienu un to pašu izrādi. Tomēr viss beidzās laimīgi un mans darbs tika publicēts kroders.lv.

Vai es vēl kādreiz gribēšu rakstīt kādu recenziju par teātra izrādi? Nudien nezinu. Tas ir daudz laikietilpīgāk nekā man sākotnēji šķita. „Kaut kā” varbūt var uzrakstīt ātri un viegli, bet tad tā ir atsauksme, nevis recenzija.

Spilves pļavu šķērsošana

Man bija tāda vienkārša iecere doties paralēli sliedēm no Buļļu ielas līdz Bolderājai. 2009. gada novembrī šādu maršrutu biju pieveicis bez jelkādām problēmām. Šoreiz, teiksim tā, tik labi neveicās. Karte apskatāma ieraksta beigās.

Gāju līdz sasniedzu žogu ar uzrakstiem “Stop! Aizliegta zona”. Devos pa labi uz mazdārziņu pusi, jo tur bija iemīta taka paralēli žogam. Pēc kāda laiciņa nonācu mazdārziņos. Kādam garām ejošam puisītim, apmēram 10 gadus vecam jautāju, vai var tikt pāri grāvim. Izskatījās, ka viņš nesaprot ne vārda no manis teiktā. Pamēģināju noformulēt domu krieviski, uz ko viņš atbildēja vienā vārdā, ka varot. Īsti gan nebiju drošs, vai viņš saprata, ko es gribu.

Aizgāju līdz tiltam. Hapaka grāvis tajā vietā ir pieklājīgas upītes platumā.

Centos atrast vietu, kur varbūt kāds uzbūvējis tiltu, bet neko neatradu. Vienīgā iespēja – tikt uz dzelzceļa tilta aiz žoga. Tam savukārt vajadzēja pārvarēt paralēli žogam esošo Lāčupīti. Nemaz tik šaura un sekla tā nebija. Labu gabalu soļoju atpakaļ līdz atradu ļoti šaubīgu tiltiņu.

Pārgāju tam pāri un nu jau diezgan ātri tiku aiz žoga un šķērsoju grāvi pa tiltu.

Te žoga apiešanai pat kājas nevajadzēja saslapināt

Meklēju taciņu otrā pusē, bet tā nebija diez ko izteikta. Žogs tajā pusē pie grāvja atradās divmetrīgās niedrēs, kur man līst diez ko negribējās. Atradu, ka mazliet tālāk toties var izlīst zem žoga un kāds to ir darījis jau iepriekš. Tur pretī atkal grāvis, bet tāds neliels un sekls.

Bildē viss izskatās tāds maziņš, bet reāli zem žoga tikt varēja tikai pietupjoties un grāvis (Lāčupītes turpinājums) nemaz tik šaurs nav.

Noāvu kājas un pārbridu. Otrā pusē pļava ar dažādiem pagariem augiem.

Fotoaparāts te tika pacelts acu augstumā, nevis nolaists līdz viduklim.

Atradu viegli iemītu taciņu un centos soļot pa to. Viegli nebija un diezgan drīz secināju, ka tā ved drīzāk paralēli Hapaka grāvim nevis uz Bolderāju. Paskatījos kartē, padomāju un izlēmu doties atpakaļ. Atkal noāvu kājas, šķērsoju grāvīti, izlīdu zem žoga.

Nolēmu iet sliedēm pa otru pusi, jo priekšā ir jaunais dzelzceļa atzars un, kas zina, varbūt arī tas ir aiz žoga. Uz sliedēm stāvēja vagoni. Varēja jau laikam līst tiem cauri, bet iedomājos palūkoties, vai nevar tiltam izlīst pa apakšu. To diezgan viegli varēja izdarīt, tikai nācās saslapināt kājas apmēram līdz ceļiem, ejot pa tilta konstrukcijas pamatiem.

Otrā pusē mani gaidīja jauns pārsteigums divmetrīgu niedru izskatā. Centos atrast taciņu, bet neizdevās. Palauzos gabaliņu uz priekšu paralēli žogam un sliedēm. Drīz tiku uz tāda kā paaugstinājuma.

Niedrājs apakšā ir pāri manai galvai.

Nopriecājos un devos pa to paralēli Hapaka grāvim uz Kleistu ielu. Pēc neilga brīža parādījās divmetrīgās niedres, tad divmetrīgi dadži un visbeidzot tāda paša garuma nātres. T-kreklā un šortos maz prieka par tādu veģetāciju. Ja vēl būtu bijis kāds zars vai koks, ar kuru pastumt dzelošos augus malā, bet nekā tāda tuvumā nebija. Labu brīdi lauzos tāpat cauri, kas bija ne tik daudz sāpīgi, cik nogurdinoši. Nodomāju, ka ideāla vieta, kur nepieciešamības gadījumā noslēpt līķi, tiesa, dabūt to uz turieni nebūtu viegli. Šķita, ka pēc neilga gabaliņa divmetrīgie šausmoņi pazudīs un tā arī bija. Tikai pēc pārdesmit metriem tas ārprāts atsākās. Bilžu no tās vietas nav, nebija ne prātā.

Paskatījos kartē. Kādās 20-30 minūtēs biju pievarējis tikai 200 metrus jeb sesto daļu. Nē, tā es vairs negribēju tā turpināt. Devos atpakaļ pie žoga.

Apdomājos un izlēmu kādu gabaliņu pacīnīties uz priekšu paralēli žogam. Tur gan bija divmetrīgās niedres, bet dadžus un nātres nemanīja, turklāt drīz es sasniegtu paralēli žogam augošos kokus, kur, jādomā, būtu mazliet vieglāk iešana. Tā arī bija. Pavisam bez nātrēm un dadžiem nepaliku, toties nu man bija divi zari rokās.

Pēc diezgan nogurdinoša gājiena pārsimts metru garumā nonācu uz “ielas” jeb grantēta ceļa.

Mārtiņa Peniķa iela

Secināju, ka, ja es būtu nospļāvies par iespējamo sadursmi ar LDz apsargiem un soļojis pa žoga iekšpusi, šajā vietā arī būtu ticis ārā. Protams, paralēli sliedēm es nevarētu komfortabli turpināt ceļu līdz Bolderājai un tāpat nāktos doties uz Kleistu ielu.

Veiktais maršruts balticmaps.eu

Droši vien lieki teikt, ka šo maršrutu vairs nedomāju jelkad atkārtot. Pieklājīgi izsakoties, Latvijas Dzelzceļam pilnīgi nerūp vietējo iedzīvotāju un tūristu intereses, jo viņi ir aizvēruši kājāmgājēju satiksmei vienīgo tiltu pār Hapaka grāvi visai lielā apkaimē. Alternatīvu nav. Kā izsmiekls iežogotā tilta abos galos un abās pusēs rēgojas kāpnītes uz nekurieni. Cik papildus līdzekļu tas būtu prasījis neiežogot šīs gājēju pārejas un padarīt tās ērtākas? Gandrīz neko, jo tāpat tilts ticis nesen pārbūvēts vai pamatīgi renovēts. Protams, pašvaldībai jāuzņemas ne mazāka atbildības daļa, jo vajadzīgi arī celiņi. Ja, piemēram, veloceliņu iekārtotu paralēli sliedēm, nevis Kleistu ielai, tas būtu interesantāks, drošāks, lielai daļai braucēju arī lietderīgāks, turklāt nocērtamo koku daudzums būtu daudzas reizes mazāks.

 

Uz Bolderāju es tā arī neaizgāju, biju jau pārāk piekusis. Devos uz 36. autobusu. Kamēr stāvēju pieturā un domāju, vai autobuss man labvēlīgā kārtā nekavē grafiku, garām lidoja niedru lija. Nav pats retākais putns, bet 10-20 metru attālumā es to vēl nebiju redzējis. Nodomāju, ka šī momenta dēļ arī autobusu palaist garām nebūtu žēl.

Starp citu, autobuss tiešām kavējās un atbrauca tieši pēc niedru lijas aizlidošanas.

Zaļās vārnas meklējumi IV

Zaļo vārnu man līdz šim bija sanācis meklēt trīs reizes.

Pirmā no tām bija 2012. gadā un bija pilnīgi neveiksmīga.

Otrreiz izmēģinājām laimi 2014. gadā. Bijām rūpīgāk sagatavojušies, apzinot iespējamās zaļās vārnas uzturēšanās vietas. Mums veicās un pamanījām trīs putnus. No tās reizes ielāgojām, ka visvienkāršāk zaļās vārnas ir pamanīt uz vadiem.

Trešajā reizē 2016. gadā piedalījāmies būru apsekošanā, par ko jau rakstīju.

Ceturtā reize pienāca tagad – 2017. gada jūlijā. Kopā ar dzīvesbiedreni cerējām ieraudzīt un puslīdz saprātīgā kvalitātē beidzot nofotografēt zaļo vārnu un varbūt beidzot ieraudzīt arī pieaugušu pupuķi.

Apmeklējām vietas, kur zaļo vārnu bijām redzējuši agrākos gados. Būrus likām mierā, koncentrējāmies uz vadiem. Izstaigājām visu, bet nevienu zaļo vārnu nepamanījām. Šo to citu gan, bet neko sevišķi retu.

Brūnā čakste
Bezdelīgas
Akmeņčakstīte
Pelēkais mušķērājs

Tik viegli padoties negribējām un braucām tuvāk apdzīvotām vietām, kur agrāk nebijām zaļo vārnu sastapuši. Pabraukājām apkārt, pastaigājām, pētījām vadus, bet joprojām nekā. Mazliet saskumuši, izlēmām braukt prom. Ievadījām waze galapunktu un drīz secinājām, ka tās izvēlētais maršruts cauri mežam mūsu spēkratam varētu būt pārāk ekstrēmāls, tāpēc devāmies prom ar līkumu. Labi, ka tā, jo uz vada pamanījām zaļo vārnu! It kā ļoti spilgts putns, bet uz bērzu lapu fona diezgan grūti pamanāms.

Sākotnēji mēģinājām bildēt no automašīnas, jo putni no auto baidās mazāk nekā no kājāmgājējiem. Pie pirmajiem kadriem tiku, bet prieki bija īsi. Atlidoja žagata un zaļo vārnu mērķtiecīgi dzina prom. Tā nemaz nemēģināja pretoties un aizlaidās.

Zaļā vārna
Žagata aizdzen zaļo vārnu

Vēlāk izkāpām no auto un pastaigājām pa apkārtni ar cerību zaļo vārnu ieraudzīt vēlreiz. Mums laimējās un viņa drīz vien atgriezās atpakaļ uz tā paša vada. Tikai prieki bija vēl īsāki, jo garām pa ceļu brauca busiņš un putns atkal aizlaidās. Meklējām vēl un pēc minūtēm desmit pamanīju viņu sēžam priedes zarā.

Zaļā vārna

Ilgi viņa tur neuzkavējās. Varbūt šķitām viņai pārāk aizdomīgi, kaut arī bijām tālu. Devāmies prom, pa ceļam iztrūcinājām šo putnu vēl vienu reizi, paši viņu laicīgi nepamanot, un tas arī viss. Negribējās viņu traucēt vēl vairāk.

Nesaskatījām, vai šim putnam vispār ir gredzens. Noteikti, ka bija, bet kājiņas putnam ir tik īsas, ka nevar tā saskatīt. Skaidrs, ka jaunu vietu atklājuši neesam, jo netālu ievērojām izliktu būri. Ieziņojām arī dabasdatos. Pupuķis paliks citai reizei.

Bez kanalizācijas nav civilizācijas

Tu, cilvēks, staigā pa galīgu Rīgas nomali – Mārkalnes ielu pie Ķīšezera un uzej kaut ko tādu. Vai nav jauki?

Netālu dzīvo šādi dusmīga paskata skaistuļi.

Dižknābis

Par lielo gauru neesmu drošs, vai tā tur dzīvo, vai tikai viesojas, bet putns ļoti izplatīts. Ja nu vienīgi – nemaz tik bieži negadās lielo gauru redzēt izkāpušu no ūdens.

Lielā gaura

Lietuvā

Sanāca vairākas dienas pavadīt Lietuvā. Īsi dalīšos iespaidos.

Pa ceļam uz Lietuvu braucu cauri Bauskai. Šķiet, ka šī pilsēta varētu pretendēt uz pasaules rekordu kanalizācijas lūku skaitā uz metru pilsētas galvenajā autoceļā. Tas ir tā – pabrauc 10 metrus un atkal viens vai divi vāki. Google maps.

Tik garu gabalu pie stūres braucis agrāk nebiju un Lietuvā vispār pirmo reizi. Par Lietuvas ceļiem ir dzirdētas visādas slavas dziesmas, bet, pašam braucot, tās šķita pārspīlētas. Tomēr gan Kauņai, gan Viļņai ir mūsdienīgi apkārtceļi. Ir daudz apļu un lietuvieši tajos brauc citādāk nekā Latvijā ierasts, kas lika justies diezgan nekomfortabli. Braucu, klausoties ko stāsta Waze, un daudzas reizes man telefonu gribējās aizmest kaut kur tālu prom. Te Waze savdabīgi interpretē pagriezienus, te noklusē par fotoradaru, te atkal nepareizi pasaka, kurā izejā jāizgriežas no apļa. Bet no otras puses – labāku alternatīvu nezināju, kā arī varēju papildus uzmest aci ātruma ierobežojumiem. Sanāca arī apdzīt tieši pretī fotoradaram, jo aiz smagās mašīnas ceļa zīmes par ātruma ierobežojumu un fotoradaru nevarēja saskatīt. Šķita, ka vietējie par ātruma ierobežojumu pārkāpšanu diez ko nesatraucas, turklāt dežūrējošu ceļu policijas ekipāžu manījām tikai reizi.

Gan Viļņa, gan Kauņa ir diezgan kalnainas pilsētas. Riteņbraucējus mana salīdzinoši reti. Baznīcas no ārpuses šķiet citādākas, parasti tām nav augsta torņa. Viļņas 2-3 stāvīgās mūra ēkas centrā atgādināja Odesu un nepavisam ne Rīgu. Augstceltnes sapulcētas daudz maz vienā pudurī, nevis izmētātas pa visu pilsētu, īpaši koncentrējoties upes malā (kā Rīgā).

Pa ielām Viļņā brauc vecie, īsie Škodas trolejbusi 14-tr, kā arī īsie Solaris. Mulsināja, ka gan Viļņā, gan Kauņā trolejbusa numurs ir lejā, nevis augšā.

Viļņā redzēju arī vienu ikarusu. Toties dzelzceļa muzejā viņiem stāv RVR ražotais elektrovilciens, tāds pats, kādi joprojām kursē pie mums. Redzēju arī Latvijā izmantoto maneverlokomotīvi un kravas vilcienu lokomotīvi. Vai viņi tādas nemaz vairs neizmanto? Stacijā pasažierus uz Šauļiem gaidīja jauns, divstāvīgs vilciens.

Dzelzceļa muzejs
Vilcieni Viļņas stacijā

Viļņas dzelzceļa stacijā atrodas gan pašas stacijas un tās apkārtnes, gan Rail Baltica modeļi. Pati stacija dienas vidū, salīdzinot ar Rīgas centrālo, šķita diezgan patukša.

Vietās, kur sanāca staigāt Kauņā, gar upi dominēja okupācijas gadu apbūve, līdzīga RTU galvenajai ēkai Kalķu ielā 1 un citviet pārsvarā neizteiksmīgas 2-4 stāvu ēkas, kuras aizsedz koki. Sāku domāt, ka līdzīgākā pilsēta Rīgai, kuru zinu, droši vien ir Brēmene. Par parkošanos Kauņā jau rakstīju.

Trāķu pilī ir atsevišķa biļete (1.50 eiro) par tiesībām fotografēt. Uzraugošās tantes ne vienmēr par to biļeti interesējas, īpaši, ja izskaties pēc ķīnieša un visu bildē ar telefonu. Diezgan daudzas ekspozīcijas pilī ir attāli saistītas ar pašu pili. Piemēram, tā laika porcelāna figūriņas, zīmogi, bildes, kuras attēlo leģendu ar ugunsdzēsēju, utml. Parastā biļete – 7 eiro.

Interesanti, ka Trāķos ir tikai maksas stāvvietas. Ir uzstādīti apmaksas automāti, bet uz tiem nav rakstīts, cik tad īsti ir jāmaksā. No ķīniešiem noskaidroju, ka esot 1 eiro par stundu. Vietējie iedzīvotāji piekopj mazo uzņēmējdarbību, izīrējot savus pagalmus. Sarunāju ar vienu onkuli atstāt auto pie viņa par 2 eiro kaut uz visu dienu. Pretī pat saņēmu kvīti.

Mulsināja lielais viesnīcu un tūrismam paredzēto objektu skaits Druskininkos. Tā ir pavisam neliela pilsētiņa, kuras centru var izstaigāt pusstundā. Braucām tur akvaparka dēļ. Par to neko sliktu pateikt nevaru, bet nav ar ko salīdzināt, jo līdz šim tādos neesmu bijis. Redzēju arī bukletu ar nekustamā īpašuma cenām. Šķita ne zemākas kā Rīgā. 34 tūkstoši par neremontētu vienistabas dzīvoklīti daudzstāvenē (platība nebija norādīta) tādai pilsētiņai, kas mazāka par Tukumu un atrodas tālāk par 100 km no lielākajām pilsētām, man liekas daudz. Tikai vēlāk uzzināju, ka Druskininki ir sena, izslavēta Lietuvas kūrorta pilsēta.

Veikalos plastmasas pudelēm piemēro 10 centu depozīta naudu. Protams, braucot prom, es necentos visu izdzert un meklēt vietu, kur atgūt savus 10 centus par pudeli. Mums gan tādas savācās kādas 6. Starp citu, Lietuvas Rimi pieņem Latvijas Rimi kartes.

Lošu automātu salons
Gājējiem tur iet esot aizliegts
Bieži ap kokiem pilsētā bija šādas dekorācijas. Vai tā būtu putnu aizsardzība pret kaķiem?
Kad jūs Rīgā pēdējo reizi redzējāt taksofonu?

Īsais stāsts par svīri

Svīre ir tāds neliels, jauks putniņš, kurš mēnešiem ilgi spēj nenolaisties uz zemes. Ķer kukaiņus, kurus gaisa plūsmas uznes augstu gaisā. Patlaban svīrēm sākas ligzdošanas sezona un tās sāk dēt olas.

Svīre. Attēls no http://stacija.org/zalo-varnu-buru-apsekosana/

Šodien pamanīju, ka pelēkā vārna uz asfalta sit svīrei pa muguru. Pieskrēju, aizbiedēju vārnu un paņēmu svīri rokās. Svīre no sākuma aktīvi brēca, centās man no rokām izlauzties. Aiznesu gabalu tālāk, prom no vārnas. Asinis svīrei nemanīju, tās tik un tā būtu man notraipījušas rokas. Noliku uz ceļmalas staba, bet svīre spēja tikai nolaisties zemē.

Vārna turpat vien bija. Kādu brīdi domāju, ko lai dara. Atstāt zemē būtu nolemt viņu vārnas knābja sakapāšanai. Bet ko citu? Izlēmu viņu ielikt auduma maisiņā ar cerību, ka pēc pāris stundu atpūtas viņa atgūs spēju lidot. Jo ārējus ievainojumus putnam neredzēju un zaudēt jau tāpat nebija ko.

Piezvanīju biedram no LOB pajautāt viedokli par situāciju. Viņš teica, ka daba ir daba un, ja svīre ir ievainota, tad vajadzēja vien viņu atstāt vārnai. Jāsaka, ka es tā būtu darījis daudz nedomājot, ja uzbrucējs būtu plēsīgais putns kā vanags vai pūce, kuriem svaiga gaļa ir pamatbarība. Bet vārnas tomēr ēd visu pēc kārtas.

Svīru gadījumā ir vēl viens ieteikums. Ja putns nav acīmredzami ievainots, bet nespēj pacelties no zemes, tad viņu jāpamet gaisā. Tas tāpēc, ka svīrēm kājiņas ir ļoti īsas un no līdzenas virsmas viņām pacelties ir grūti, savulaik bija uzskats, ka viņas to nemaz nespējot izdarīt. Šoreiz tas nelīdzēja un visas cerības uz putna atjēgšanos pēc divām stundām.

Kad laiks pagāja, izņēmu svīri no maisa, kura tāpat aktīvi pretojās, lai arī vairs nebrēca, un pametu divu metru augstumā. Putns nolidoja vien kādus 3-4 metrus. Atstāju turpat pie pludmales kāpām un devos prom. Teorētiski tādos gadījumos var doties pie veterinārārsta, bet reāli tur svīrei tikai palīdzētu doties uz viņsauli. Ja svīre nespēj palidot, viņa nespēj dzīvot.

Lai arī es lieliski zinu, ka plēsīgie putni ēd mazos un ka vispār dabā cits citu ēd un citādāk nemaz nevar būt, man par šo gadījumu ir mazliet žēl. Kad tu turi rokās tādu mazu, skaistu putniņu, paskaties viņa brūnajās acīs, jūti, kā tam dauzās sirds, cik ļoti viņš grib izlauzties tev no rokām un aizlidot prom, tad roka neceļas viņu atdot vārnai. Pat, ja tu saproti, ka tas ir jēdzīgākais, ko tu vispār vari iesākt. Droši vien ar laiku pie tā ir iespējams pierast.

Grāmata – 365 Dienas filmas

Es nemēdzu Stacijā rakstīt par filmām. Un ne jau tikai tāpēc, ka esmu diezgan slinks filmu vērotājs. Agrāk, kad bija vairāk laika, šad tad aizgāju uz kādu Kino muzeja pasākumu vai lekciju. Ja kino profesionāļi stāsta par filmām, tad tās gandrīz vienmēr būs klasiskas vērtības. Ne visas no tām man sagādā prieku un sajūsmu, bet nemēdz būt arī liela vilšanās. Toties jaunākās filmas, kas ir standarta kinoteātru repertuārā, man pārsvarā šķiet tik briesmīgas, ka negribas tām tērēt laiku. Pa retam kādu sanāk redzēt tik un tā. Asa sižeta filmās varu vērot jaunus fizikas likumus un nenogalināmus galvenos varoņus, kuri gan mierīgi nošauj visus pārējos. Drāmās – stulbus cilvēkus ar stulbām problēmām. Komēdijās – pastulbus jokus šķebinoši biezā politkorektuma mērcē. Dokumentālās filmās – virspusēju pieeju un neizvērtētus “faktus”. Kā arī paredzamas filmas beigas neatkarīgi no žanra.

365 Dienas filmas ir Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmata par īpašām filmām no ~1920. – 2005. gadam. Paņēmu to bibliotēkā, lai varētu izrakstīt to filmu nosaukumus, kurus kādreiz būtu vērts noskatīties.

Grāmatā ir uzskaitītas 365 filmas. Katrai no filmām vienā lapas pusē ir pa kadram no filmas vai foto ar režisoru un Naumaņa vai Rietumas komentārs. Īsi raksturotas kino desmitgades no 20.-30. gadiem līdz mūsdienām. Apskatīti visi populārākie filmu žanri, izņemot dokumentālo kino.

Saskaitīju, ka no visām grāmatā minētajām filmām esmu redzējis apmēram sesto daļu. Vairākas no manis jau redzētajām man šķiet izcilas filmas, bet dažas es gandrīz vairs neatceros.

Ar laiku pēc rokraksta sāku atšķirt abus autorus. Normunds Naumanis mēdz veikt spriedumus un regulāri raksta par lietām, kuras saistītas ar filmu, tās režisoru un aktieriem, pašai filmai atvēlot vien dažus vārdus. Vēl Naumanis iecienījis krievu kino. Savukārt Ditas Rietumas apraksti varbūt nav tik kolorīti, toties viņa daudz noteiktāk turas pie aprakstāmās filmas.

Viens otrs apraksts bija bezgala jūsmīgs par filmām, kuras mani atstājušas samērā vienaldzīgu (Lost in Translation, 8 femmes). Gadījās arī, ka no apraksta gaidīju samērā romantisku drāmu ar Merilu Strīpu (The Deer Hunter), bet pretī dabūju Vjetnamas kara šausmas pēc pilnas programmas.

Jāatzīst, ka grāmata nebija gluži aizraujošākā literatūra. Tā kā ņēmu no bibliotēkas, tad ar lasīšanu piespiedos. Bet, ja tā būtu manā īpašumā, tad droši vien iegultos plauktā puslasīta. Interesanti ir lasīt par filmām, kuras tev patikušas un kuras esi redzējis. Par neredzētajām – izlasi par dažām un tālākās uztvert kļūst aizvien sarežģītāk. No aprakstītajām filmām paspēju noskatīties vien Fellīni Amarcord, kura man patika, un The Deer Hunter. Lai noskatītos pārējās, kuras izrakstīju kā skatāmas, vajadzēs daudzus gadus. Jo, lai arī man ļoti patīk labs kino, es tiešām esmu slinks skatītājs.

Katrs savu grāmatu veido tādu, kādu to iecerējis, un lieliski, ka vispār šādas grāmatas ir tapušas. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka man filmu aprakstos nereti trūka atbildes uz jautājumu “Kādēļ lai es šo konkrēto filmu skatītos?”

Starp citu, pašķirstīju grāmatnīcā šīs grāmatas ideoloģisko turpinājumu “500 filmu filmas”. Varu kļūdīties, bet izskatījās, ka tā ir šī pati grāmata ar papildus aprakstītām 135 filmām.