Dokmentālā kino dienas. Otrā diena

Pēc aizvakar piedzīvotā bardaka šķita, ka trakāk jau nu būt vairs nevar. Tāpat arī cerēju, ka, lai arī bija visādas organizatoriska rakstura ķibeles, filmām tās kaitēt nevar. Izrādījās – kļūdījos.

Ierados uz seansu 19:00. Tā kā šoreiz nerādīja vietējo studentu filmas, zāle bija visai tukša, šķiet, kādi 20 cilvēki. Samulsu, ka neviens nepārbaudīja biļetes ne pirms otrā, ne pirms trešā seansa. Nodomāju – varbūt tie tagad ir bezmaksas seansi? Nogāju pat lejā kasē pajautāt, vai uz nākošo dienu biļetes arī maksā 2.10 Ls par seansu un saņēmu apstiprinošu atbildi.

Pirmā filma bija “Vecāks par 10 minūtēm”. Tā ataino dažu skatītāju emocijas leļļu teātra izrādes laikā. Izrādes laikā vairākas reizes atskan mazliet uzjautrinošs un arī biedējošs “Oooooo!”. Visādi citādi ir mazliet dīvaini skatīties maza bērna tuvplānu brīdī, kad viņš savu uzmanību ir pievērsis kam pilnīgi citam. Ir vērts redzēt šo filmu. Un es to arī šajā vakarā redzēju aptuveni 1.15 reizes. Šķiet, kādam tur augšā bija ieslēdzies režīms “repeat”, kas tika pamanīts tikai pēc kādas minūtes vai divām.

“235’000’000” ir filma bez teksta. 70 minūtes var vērot dažādus cilvēkus un bruņutehniku PSRS laikā. Šķita gan mazliet par ilgu.

Otrajā seansā kā pirmo varēja vērot filmu “Manas mājas”. Šķiet, ka tā bija stāsts par divu pusaudžu dzīvi. Filmā bija ļoti daudz dialogu un diskusiju, no kurām nenieka nesapratu. Gluži vienkārši nebija subtitru latviešu, angļu vai kādā citā valodā. Un, kā varēja noprast – rumāņu valodu es nepārvaldu pilnīgi nemaz. Vai kāds par to mani pabrīdināja pirms filmas? Protams, nē. Un vai kāds par to atvainojās pēc filmas? Arī nē. Un tā es 64 minūtes nīku mērenā garlaicībā…

Otrajai filmai “Ape Maria” jau bija subtitri angļu valodā, par ko šoreiz biju patiešām priecīgs. Filmā stāstīts par divu pusaudžu dzīvi un viņu “Ape”, kas ir tāds kā neliels trīsriteņu traktoriņš. Diez cik interesanti tas nešķita. Galu galā “Ape” vai ne “Ape”, bet tad jau var arī uzņemt filmu par jaunieti, kurš nesen nopircis savu pirmo motociklu vai datoru un sanāks varbūt pat vēl interesantāks stāsts. Kaut gan, ja gribu pilnīgi objektīvs, nespēju šo filmu vērtēt, jo pilnībā to neesmu redzējis. Filmas beigas tika gluži vienkārši norautas.

Trešajai filmai “Putekļi” ar subtitriem angļu valodā gan nebija ne vainas. Tā ir stāsts par mazliet īgnu itāļu veikalnieku, kurš vairāk iepērk nekā pārdod antikvāras lietas.

Un ceturtā filma, kas gan sarakstā bija paredzēta kā otrā, bet, par laimi, tika pārcelta uz beigām, bija “Dzīve un citi būvlaukumi”. Īsti nezinu par ko tā bija, jo filmas darbība norisinājās man nesaprotamā valodā un subtitru atkal nebija. Tā kā nosēdēt kinoteātrī vēl 37 minūtes, neko daudz nesaprotot, man negribējās, gāju prom. Filmu skatīties palika jau vairs tikai divi cilvēki.

Nodomāju aiziet uz kasi un paprasīt atpakaļ naudiņu par biļeti, jo galu galā divām filmām nebija subtitru un vienai trūka beigu. Kā man tobrīd šķita, internetā bija rakstīts, ka filma būs ar subtitriem. Kļūdījos. Uzrakstot www.spikeri.lv un izvēloties “Kino programma, K.Suns, 4.augusts“, trešais seanss neparādās vispār! Kopējā sarakstā tas ir, bet nekur nav nekas rakstīts par valodām. Lai vai kā, nevienu kasē nesastapu un izlēmu ar šo jautājumu nodarboties kādā citā dienā. Pa to laiku man garām uz izeju pagāja viens no diviem atlikušajiem skatītājiem. Varbūt tas viens atlikušais dzirdēja arī administrācijas atvainošanos, ja izturēja līdz beigām? Nez kāpēc šaubos…

Kas “K. Sunī” notiks rīt, man vairs nav ne mazākās vēlēšanās noskaidrot. Līdz šim man šķita, ka kinoteātris jēdzīgs, rāda labas filmas, bet tagad nezinu, ko domāt. Nezinu arī, kas vainīgs pie visa šī bardaka, bet tāpēc jau man vai kādam citam skatītājam nav jācieš. Uz dok. kino dienām vairs neiešu un neiesaku iet arī citiem.

Dokumentālā kino dienas

Pirms kāda laika Delfos izlasīju, ka no 2. līdz 5. augustam Rīgā būšot dokumentālā kino dienas. Nopriecājos. Uz pasākumu ar līdzīgu nosaukumu (vai pat vispār bez tā) biju devies pirms gada un man ļoti patika. Kā students varēju bez maksas apskatīties dažādus kino šedevrus. Faktiski tieši kopš tās reizes saslimu ar dokumentālajām filmām.

Šogad pasākums sākās spīķeros pie Centrāltirgus. Uz sākumu negāju, jo pirmās filmas biju jau redzējis. Tāpēc ierados uz 1:00, lai noskatītos šo to jaunu. Nobrīnījos, ka vēl nebija beigusies iepriekšējā filma “Vai viegli būt jaunam?” un noskatījos tās beidzamās 20 minūtes. Filma lieliska, lai arī biju jau redzējis, garlaicīgi nebija. OK. Filma beidzas, gaidu, kad uzliks nākošās, bet..? Uz skatuves laipna sieviete paziņo, ka uzstāšoties grupa “Otra puse”, kuras muzicēšanai vajadzēja sākties pirms minūtēm 40. Vēl kādas 10 minūtes pagāja “beztēmā”, līdz tika piedzīvināti mikrofoni un tumbas. Un tikai tad sāka skanēt dziesmas, par kurām labāk neizteikšos. “Otra puse” nav gluži manā gaumē, bet vispār klausītāju, šķiet, lielākajai daļai patika.

Pēc 50 minūtēm, kuru laikā jau biju paspējis gan sagarlaikoties, gan samiegoties, sākās filmas. Vēroju uz viena no trim ekrāniem vienā no spīķeriem. Traucēja smagi piesmēķētā atmosfēra, bet ar laiku.. ar laiku jau pierod pie visa, vai ne?

“Uz sienas” bija nofilmēti dažādi Rīgā (un šķiet, ka nekur citur) atrodamie grafiti zīmējumi un skrīpājumi. Lielāko daļu biju jau redzējis, tāpēc milzīgu interesi filma neizraisīja. Tik un tā kadri ar zīmējumiem tika mainīti tik mežonīgā ātrumā, ka diez vai būtu ievērojis arī kādu agrāk jau nemanītu.

“Frizētava” ir 6 minūšu īss gabaliņš, kurā rāda pārīti frizieru garlaikojamies un apkalpojam divus klientus. Nekā sevišķa.

“Dushechka” ir ieskats sievietes dzīvē, kura naktīs strādā par trolejbusa vadītāju, bet pa dienām uzmana savus piecus bērneļus un, cerams, reizēm arī guļ. Diezgan jauka filma.

“Lielākais šovs pasaulē” ir par mēmu meiteni, kura dodas uz Brazīliju, nedēļas laikā mācās dejot sambu un uzstājas lielajā deju gājienā. Neteiksim, ka ļoti aizraujoši, bet skatīties varēja.

Pēc pēdējās filmas beigām tā pati laipnā sieviete paaicināja skatītājus ierasties arī uz dokumentālā kino seansiem arī nākošajās trīs dienās. OK, kāpēc ne?

Un tā es vakar devos pēc biļetēm. Līdz tam mani mazliet mulsināja fakts, ka nekur nebija rakstīts, cik tās maksā. Mazliet cerēju, ka pasākums varētu būt bezmaksas līdzīgi kā pagājušajā gadā. Tomēr izrādījās, ka par vienu seansu, kurš ilgst mazliet vairāk nekā stundu, jāmaksā 2.10 Ls. Khm. Tas nozīmē, ka, ja gribētu apmeklēt visus seansus visās dienās, nāktos samaksāt 2.10 * 7 = 14.70 Ls. Ja vēl gribētu izmaksāt kino arī draudzenei, kopā sanāktu 29.40 Ls. Negribu apgalvot, ka dokumentālais kino nav tādas summas vērts, bet diez vai tā ir tā lieta, kas pulcē daudzus maksāt gribošus ļautiņus. Pirms gada pasākumā bez maksas kinoteātrī bija diezgan daudz tukšu vietu. Un vismaz vakardienas pirmajā seansā nebija īpaši daudz cilvēku. Otrajā gan sanāca pilna zāle, bet to var izskaidrot gan ar to, ka rādīja pašmāju studentu veidotās filmas, gan arī ar faktu, ka, šķiet, ļoti liela skatītāju daļa gluži vienkārši bija ieradusies ar bezmaksas ielūgumiem kabatās.

“Māte no ēnu pasaules” ir stāsts, kas sastāv no fragmentiem par dzīvi sieviešu cietumā Moldovā. Galvenais akcents filmā likts uz to, ka daļai sieviešu nav iespējas paust savas mātes jūtas. Nopietnākais trūkums bija svešā mēlē runājošie cilvēki un ļoti ātri zibošie subtitri angļu valodā. Parasti tādos gadījumos brīdina iepriekš, ka filma būs angļu valodā ar subtitriem. Neko tādu nebiju gaidījis un jādomā, ka ne es vienīgais, jo “K Suns” lielākoties savas filmas rāda jau iztulkotas latviešu valodā. Šis mīnuss piemita pilnīgi visām ne-Latvijā veidotajām filmām. Starp citu, latviešu filmām arī bija subtitri angļu valodā. Tas nozīmē, ka Latvijā vairāk saprot angļu nekā latviešu valodu?

“Punama” ir stāsts par 9 gadus vecu nepāliešu meiteni, kura smagi strādā, lai nopelnītu naudiņu ēšanai, mājoklim un skolai, rūpējoties arī par 7 gadus veco brāli un 4 gadus veco māsu. Filmas mērķis acīmredzot bija parādīt, cik daudz bērnu dabū smagi strādāt jau no pašas mazotnes. Iespējams, tāpēc, ka filma mani īpaši neuzrunāja, tās laikā prātā ienāca doma, ka kāda apvienība ar saīsinājumu TP ar kādas personas H.D. starpniecību īpaši vēlas, lai latvieši saskatītos šādas filmas, nodomājot pie sevis – “Cik šausmīgi! Labi, ka mums tā nav. Ak, mēs laimīgie! :)”. Un tā kā par pilsoņu laimi valstī galvenokārt rūpējas apvienība TP, tad parastam latvietim nebūtu daudz jādomā, kura izvēle ir pareizā.

Otrreiz nācās noskatīties “Lielāko šovu pasaulē”. Pats vainīgs, nopirku biļetes, neizlasīju, ko rādīs.

Otrajā seansā bija Baltijas Kino un mediju skolas studentu veidotās filmas.

“Pa piena ceļu” ir īss stāsts, kura centrā ir piena vedējs dziļos laukos. Jaukākais no filmas bija nejauši nofilmēta divu suņu spēkošanās. Pats vīrietis un viņa piedzīvojumi neko interesanti nebija.

“Kurpju daktere” ir ieskats kurpnieces darba dienā. Arī nekā sevišķa, izņemot filmas beigas, kurās, nevienam negaidot, kurpnieces ofisā pazuda elektrība.

“Suņa stāsts” ir igauņu filma par klaiņojošo suņu problēmu. Lieliska filma. Tēma aktuāla. Sāpīga.

Programmā bija paredzēta arī filma “Par labo, slikto un deju karalieni”. Nerādīja. Vienkārši un bez paskaidrojumiem. Tā it kā programmā tādas filmas nemaz nebūtu bijis.

“Vīrietis mežā” ir ieskats kāda vīrieša darbībās mežā – celmu laušanā, mākslīgās jūras ērgļa ligzdas sakārtošanā u.c. Nekā sevišķa, bet beigas interesantas.

“Divas svilpes” ir stāsts par divu fizkultūras skolotāju darbu. Diezgan interesanta un jautra filma.

“Stīga” ir īss ieskats klavieru veidošanas procesā bez komentāriem vai paskaidrojumiem no malas. Interesanti, ka filmas anotācijā teikts, ka filma esot par kādu Volli, kurš esot jau gandrīz zaudējis dzirdi stīgu noskaņošanas procesā. Izskatījās gan, ka filmā nav pat izteikta galvenā varoņa, kur nu vēl atsevišķs stāsts par to. Vispār anotācijas bieži atšķīrās no tā, ko varēja redzēt ekrānos…

“Lapsu sezona” ir ieskats lapsu fermas dzīvē. Ne sevišķi patīkama filma, bet tādai jau tai vajadzēja arī būt.

Vēlreiz noskatījos “Dushechku” un devos prom. Kopējais secinājums par visu šo pasākumu pēc tā otrās dienas: bardaks. Pamatīga dezorganizētība un, galvenais, pārliecība no vadības puses, ka viss tomēr ir pilnīgā kārtībā. Šodien došos vēl uz diviem seansiem, un ar to arī man šīs bardakdienas būs beigušās. Cerams, filmu kvalitāte no tā necietīs.