Itālija

Tā kā pie nacistiem mēs jau esam bijuši, šoreiz kārta fašistiem, es teicu, un pirkām biļetes uz Itālju. Nedēļas maršruta plānā bija Roma, pludmale, Vatikāns, Kapri sala, Vezuvs un Neapole.

Protams, nekādus fašistus mēs Itālijā nesatikām. Vēl vairāk – es ievēroju tikai vienu nelielu monumentu, kam būtu sakars ar Otro pasaules karu. Citādi – it kā nekāda fašisma un pat otrā pasaules kara nemaz nebūtu bijis. Neapolē gan bija pāris grafiti ar “welcome to antifascist city” utml. angliskiem tekstiem, bet tā kā mēs tur pamanījām vairākus krievu veikalus un pat vienu ģimeni Romā izkrāšļojušos ar kolorado vaboļu lentītēm, tad lielu brīnumu par to nav.

Rīgas lidostā, kā ierasts, pārbauda tā, ka neviļus sāc justies kā noziedznieks. Itālijā un Vatikānā bija jāiet cauri tādai pašai drošības kontrolei, bet tur bija pavisam cita attieksme – gan pret mums, gan pret drošību. Šķiet, mūsu lidostas darbinieki joprojām cītīgi iztop mazliet paranojālajām pēc-11.-septembra drošības normām. Nez, cik terora aktus viņi šādi jau ir novērsuši?

Pēc iziešanas no Romas dzelzceļa stacijas radās mazliet sirreāla sajūta. Pilnīgi citādākas mājas, daudz motorolleru, silts, zaļš – tā kā kādā franču filmā. Dzīvojamās mājas šķita cita citai visai līdzīgas. Varbūt pie tā bija vainojami logu slēģi, kuri bija neiztrūkstoši katram logam.

Ainaviņa Romā

Pie satiksmes mums nācās labu laiciņu pierast. Galvenais šķita nevis ceļu satiksmes noteikumi, bet princips – Vari? Tad kusties! Pie gājēju pārejām var stāvēt ilgi un neviens īpaši necentīsies piebremzēt. Tā vietā vajag droši doties uz priekšu, pat ja gājēju pārejas nav, gan transports nobremzēs. Satiksme ir intensīva un tajā piedalās ļoti daudz motorolleru, kuri rada lielu troksni. Taurēšana ir tik normāla parādība, ka jāpadomā, vai bez tās itāļi maz mācētu pārvietoties. Vienreiz pieredzējām sastrēgumu un divreiz skatījām ceļu satiksmes negadījumus. Motorollerus tur, acīmredzot, diez ko nezog, jo tie tiek atstāti arī uz ielas. Ar divriteņiem cilvēki braukā samērā reti, bet tur arī ir samērā kalnains. Automobiļi pārsvarā ir nelieli, tuvāk lētajam galam. Nav brīnums, tādā satiksmē manevrētspēja ir ļoti svarīga un ievilkt kādu švīku sānos nebūs nekas neparasts. Neapoles palielajā vecpilsētā satiksme spieda intensīvi lavierēt pa trotuāriem un brauktuvēm.

Iela Neapolē

IMG_5172

Ātri ievērojām, ka Romā ar tīrības uzturēšanu pārlieku neaizraujas (salīdzinot ar Rīgu). Taisnību sakot, atkritumu urnu tur arī nav daudz. Neapole gabaliņā starp staciju un vecpilsētu šķita pat neticami netīra. Vienuviet pieņēmām, ka uzsprādzis kāds vietējais lupatlasis, jo ar lentām norobežotā teritorijā mētājās īpaši daudz drēbju gabalu. Citos Neapoles rajonos gan tā nebija. Rīga uz šo pilsētu fona tagad liekas ļoti tīra un kārtīga. Tiesa, Rīgā arī cilvēku ir mazāk.

Baznīcu vai katedrāļu tur ir daudz. Dažas ir neticami senas un apbrīnojami krāšņi izgreznotas. Īpaši atmiņā palicis nams Romā, kurš no ārpuses neko daudz neizcēlās, bet iekšpuse bija neticami grezna, manuprāt, pat skaistāka nekā Vatikāna Pētera bazilikā. Vēlāk uzzināju, ka tā bijusi Basilica di San Giovanni in Laterano, viena no svarīgākajām pāvesta bazilikām.

IMG_5089

Vispār nav brīnums, ka tur ir tik daudz ticīgu cilvēku. Kad tu esi redzējis dzīvē pāvesta uzrunas sagaidīšanu, aplūkojis daudzus dažādos ticībai veltītos mākslas darbus – baznīcas, gleznojumus, skulptūras, redzējis, kā citi tam tic, tad tu sāc pret viņu ticību attiekties nopietnāk.

Senatne Romā likās pamanāma vai ik uz soļa. Te vecas akvadukta atliekas, tur kāda vēsturiska katedrāle, vēl kādas drupas un tā ik pēc brīža. Ievērojamu apskatāmu būvju dažādās stadijās tur ir ļoti daudz un Romā mierīgi varētu pavadīt vismaz nedēļu. Tiesa, diez ko lēti tas nebūs.

IMG_5093

Patīkami, ka Romā šur tur varēja dabūt arī tekošu dzeramo ūdeni. Bieži tur uzpildījām savas mazās pudelītes. Cita problēma gan bija tualetes. Tas ir, to tikpat kā nebija. Restorānos, muzejveidīgos iestādījumos jā, bet tāpat vien uz ielas – nē.

Vēl mēs Romā gandrīz kļuvām par rasistiem. Tur ir ļoti daudz imigrantu no Bangladešas, Indijas u.c., afrikāņu ir ievērojami mazāk. Viņu ikdienas nodarbes ir tirgot suvenīrus, saulesbrilles, mobilo telefonu vāciņus utt. Tu, lūk, cilvēku barā dodies uz Vatikānu, iela pašaura, bet tev vēl jālavierē cauri šiem tirgotājiem ar pāvesta karodziņiem, kuri, šķiet, tīšām ieņem tādas pozīcijas, lai būtu grūtāk apejami. Ja tie būtu daži cilvēki, tad vēl nekas, bet viņu tur ir daudz. Gandrīz katrs tevi uzrunā un pie reizes cenšas kaut ko iesmērēt. Īpaša kategorija ir cilvēciņi ar puķēm. Viņi tev nāk klāt, iedod puķīti, kuru atpakaļ nekādā gadījumā neņem, bet bez naudiņas arī prom neies. Pie Spāņu trepēm nieka pusminūtes laikā atšuvu piecus. Viens pat centās vispirms neuzkrītoši uzsākt sarunu un tad lēnām pietuvoties savam mērķim. Gadījās sastapties arī ar entuziastisku vilciena-biļeti-automātā-nopirkt-palīdzētāju, kurš bija makten vīlies, ka mēs viņam par nelūgto palīdzību tā arī neko nesamaksājām. Protams, ātri vien mūsos izstrādājās pašaizsardzības reakcija – izturēties pret tumšajiem imigrantiem maksimāli piesardzīgi. Vai maz varētu būt citādi?

Starp citu, starpība starp itāļu tirgotāju un imigrantu tirgoni ir vēl vienā ziņā. Mēs nesatikām nevienu itāli, kurš izskatītos iesprindzis par to, vai mēs no viņa kaut ko nopērkam. Itāļu pārdevējiem nav vienalga, bet no viņiem nejūt stresu. Savukārt Romas imigranti tev ķeras klāt ar ļoti nopietnu attieksmi. Īpaši izceļu Romu, jo Neapolē imigranti gan tirgojas, bet neuzmācas. Varbūt tāpēc, ka imigrantu un tūristu tur ir mazāk.

Protams, ne jau no labas dzīves imigranti nodarbojas ar intensīvu uzmākšanos garāmgājējiem. Vienam otram no viņiem, varbūt arī viņu ģimenēm, izdzīvošana tiešām ir atkarīga no tūristiem iesmērētajiem niekiem. Tādi paši cilvēki jau vien viņi ir, tikai mums – rietumniekiem ir paveicies piedzimt Itālijā vai Latvijā. Tas, ka ir tik atšķirīgs dzīves līmenis dažādās valstīs, arī noved pie tādas situācijas kā Romā un cituviet. Pasaulē (ANO) vajadzētu domāt, kā to risināt. Nav nekāds brīnums, ka Francijā EP vēlēšanās uzvarējusi partija, kas grib atbrīvoties no imigrantiem.

Sedošais cilvēciņš Neapolē

Ēšanas jautājums mums – diviem veģetāriešiem, no kuriem viens nelabprātīgi ēd sieru, nebija diez ko vienkāršs. Augļu veikaliņus pamanījām bieži, bet visu laiku augļus vien grauzt kaut kā neesam raduši. Diezgan labs risinājums bija indiešu ēstuves, bet to bija pārsteidzoši maz. Latvijas pareizticīgos picu meistarus droši vien ķertu trieka, bet pica Itālijā nebūt nenozīmē, ka tur jābūt arī sieram. Arī cepts kartupeļu šķēlīšu kārtojums uz mīklas ir pica. Ļoti baudāms ir saldējums un to arī daudz kur var dabūt. Gandrīz visos restorānos pie rēķina tiek pieskaitīts 1.5-2 eur no personas. Tā arī īsti nesapratām, vai par apkalpošanu, vai galdiņu. Restorāns nebūt nenozīmē kaut ko ļoti dārgu un izsmalcinātu, tā tur nesauc varbūt vienīgi pašus mazākos ēdināšanas iestādījumus. Starp citu, vienā no veikaliem redzējām “Latviešu maizi” ar nosaukumiem krievu un vācu valodās. Izskatījās pēc parastas rupjmaizes.

Līšana garām rindai tur ir diezgan normāla un arī nepieciešama nodarbe. Pārsvarā stāvējām rindās ar tūristiem, tāpēc nevaru to viennozīmīgi norakstīt uz itāļu nacionālo īpatnību. Vatikānā mēģinājām stāvēt rindā godīgi un šī iemesla dēļ zaudējām ļoti daudzas stundas. Tur vienā brīdī mēdz ieeju slēgt, lai atvērtu to pēc 3-4 stundām. Pirmajā dienā atmetām ar roku un gājām skatīties ko citu, bet otrajā nācās vien gaidīt. Gaidīšanas laikā nācās gan pieredzēt rindas uztūkšanu pieckāršā resnumā, gan drusku pacīkstēties ar elkoņiem. Vismaz rindā gaidīšana mums deva iespēju redzēt pāvestu un paklausīties ~12 minūšu īso sprediķi, no kura gan nenieka nesapratām.

IMG_5334

Pāvests

No putniem piefiksējām:

  • daudzus mājas baložus,how to shit on pedestrians?
  • mazu, dzeltenu putniņu, visticamāk, ģirlici,
  • gredzenūbeli,
  • ūdensvistiņas,
  • pelēkās vārnas,
  • dažus papagaiļus,
  • žagatas,
  • meža pīles (arī vienu pavisam baltu),
  • Vidusjūras kaijas. Ļoti līdzīgas sudrabkaijām, tikai kājas dzeltenas un spārnu gali melnāki. Vēl Vidusjūras kaijas atšķirībā no Latvijas sudrabkaijām baidās no mazākās pelēkās vārnas. Toties no cilvēkiem viņas baidās daudz mazāk. Pirmo reizi mūžā piedzīvoju, ka kaija mēģina man no rokas izraut cepumu un apsēžas rokas stiepiena attālumā. Ja nebūtu kauns no daudzajiem apkārt esošajiem cilvēkiem, būtu kaiju noķēruši. Tādas reālas izdevības bija pat divas. Vēlāk pludmalē redzējām, kā kaija onkulim izrauj no rokas picas gabalu un tālāk zemē nolasa no tās visus gardumus, toties maizi atstāj. Acīmredzot, rietumcilvēki no kaijām baidās.Vidusjūras kaijas
  • Zilo klinšu strazdu ar ligzdu. Pirmajā brīdī šķita, ka zaļā vārna, tikai tāda maza.Zilais klinšu strazds
  • Alpu svīres. Drusku lielākas par Latvijas svīrēm, ar baltiem vēderiem.
  • Mājas zvirbuļus. Viņu brūnie toņi šķita sarkanīgāki nekā Latvijas zvirbuļiem.
  • Daudz skaisti dziedošus, bet ne tik viegli pamanāmus strazdus.

No ne-putniem ievērojām visādas ķirzakas, lielākas un mazākas medūzas, krabi, skaistu zaķi, sikspārņus un ezīti.

Mūsu angļu valodas prasmes, salīdzinot ar itāļu vidējām, pašiem sāka šķist teju izcilas. Viesnīcnieki angliski prot ļoti labi, restorānos – starp normāli un ne pārāk labi, citur – pārsvarā starp gandrīz nemaz un nemaz. Šādā vidē dzīvojot, jebkurš būtu spiests ļoti ātri apgūt itāļu valodu. Informācija angļu valodā mēdz būt, bet tai vienmēr būs atvēlēta sekundāra loma. Īpašu problēmu gan mums tāpēc nebija, jo, piemēram, veikalos var visai labi sazināties arī ar pirkstu, papīra un kalkulatora palīdzību.

Pie Romas nācās sastapties ar tādu nelatvisku inovāciju kā maksas pludmales. Gribi tikt pie jūras? Tad maksā 8-15 eur. Bezmaksas pludmales it kā eksistē, bet nav viegli atrodamas. Bez padoma no viesnīcas darbinieka droši vien būtu ļoti ilgi meklējuši. Tur – smiltiņas drusku tumšākas nekā ierasts, cilvēku ne īsti daudz, ne maz un uzmācīgi imigranti. Tas ir, ik pēc minūtes kāds no šiem tipiem iet garām un tieši tev piedāvā ūdeni / mobilo vāciņus / koksriekstus / masāžu utt. Vienkāršs “nē” ne vienmēr tiek saprasts uzreiz. Nudien sāku justies kā staigājoša slaucama eiropiešu govs, vien tāda skopa gan.

Futbols tur ir lielā cieņā. Bērni bumbi dzenā bieži un dara to apbrīnojami tehniski, prieks skatīties. Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie reizēm mīl paspēlēties ar bumbu. Gadījās redzēt, kā bērniem bumba ieripoja arī restorānā. Oficiants – onkulis gados smaidot bumbu padriblēja un atdeva bērniem, visi priecīgi. Arī kāds pludmalē garām skrienošs vīrietis nespēja paskriet vienaldzīgi garām bariņiem ar bumbu, bet uzprasījās uz sacensībām, kurš ilgāk noturēs bumbu gaisā. Viņš tajās visu laiku zaudēja, ko gan ne par ko negribēja atzīt.

Šad un tad saņēmām jautājumu, no kurienes esam. Sakām – Latvia. Neviens nesaprot. Vienam tādam papildināju – from Baltic States. Viņš pamāja ar galvu un teica, yes, yes, you see that women, she’s from States too, from Michigan. Viesnīcā mums izskaidroja, ka Latvija itāliski esot Lituania. Tā kā mēs tur ieradāmies stipri pēc darba laika, tad strīdēties pretī negribējās un piereģistrēja mūs kā lietuviešus. Vēlāk kāds ģitārists neatlaidīgi centās uzminēt mūsu izcelsmes valsti un noskaidrojām, ka Latvija itāliski taču ir Lettonia. Šo vārdu vēlāk saprata visi vaicātāji.

Neapolē brīžiem mulsināja visai atklātā itāļu dzīve. Ejot pa ielu, varēja ieskatīties pa atvērtu logu vai augšējo durvju daļu itāļu virtuvē vai istabā, kur cilvēki tikmēr ēda vai skatījās televizoru. Veļas auklas augstākos stāvos bija ierasta lieta, bet dažviet vecpilsētas šaurajās ielās mēs pat redzējām novietotus veļas žāvētājus uz trotuāra, galu galā – cilvēki jau var paiet arī gabaliņu pa brauktuvi. Mūsu viesnīcas istabiņas balkonu no kaimiņu balkona šķīra labi ja metri divi. Mulsināja skaidri redzēt kaimiņus brokastojam virtuvē. Tāpat piespiedu kārtā vienurīt pamodāmies, kad itāļu kaimiņi katrs no sava balkona un kāds arī uz ielas ņēmās skaļi diskutēt savā starpā par nez kādām aktualitātēm.

Kaimiņu virtuve un veļa uz balkona

Viena no mūsu ārpuspilsētas ekskursijām veda ar kuģīti uz Kapri salu. Tajā ir daudz klinšainu skatu, šauru ieliņu, viesu namu un pat salīdzinoši neskartas dabas. Nemana imigrantu tirgotājus. Lieliska vieta, kur naudīgākam cilvēkam laiski pavadīt atvaļinājumu. Mūsu gadījumā gan nekāda laiskošanās nesanāca, jo gribējām visu ko apskatīt, bet sala, lai arī neliela, tomēr vienā dienā pilnīgi nav apstaigājama. Pa salu kursē arī autobusiņi. Pagriezienos tie taurē, lai pa gabalu pavēstītu par savu tuvošanos. Ceļi bija tik šauri, ka man šķita neticami, kā spēj izmainīties autobusiņš ar motorolleru. Vēlāk izrādījās, ka arī ar citu autobusiņu ir iespējams izmainīties, abiem drusku nobraucot no ceļa. Dažviet ielas bija grūti atšķirt no ieejām mājās. Lieti noderēja karte telefonā. Diemžēl gadījās arī apstāties pie aizslēgtiem vārtiem iecerētā ceļa priekšā. Zīmīte vēstīja “Dangerous in heavy rain and strong wind”. Atpakaļceļš bija ļoti garš, līkumains un reiz jau redzēts. Tāpēc rāpāmies pāri žogam un cerējām, ka tas izdosies arī otrā pusē. Viss sanāca bez problēmām un varējām mazliet papriecāties par fantastiski skaisto ainavu. Tieši šī sala mūsu ceļojumā mums patika visvairāk.Iela Kapri salā

Tur tā kā nedrīkstēja staigāt

IMG_5521

IMG_5610

Mūsu intensīvajā grafikā ietilpa arī Vezuva un Herkulānas apmeklēšana. Vezuvs ir vienīgais Eiropas aktīvais vulkāns un negribējās laist garām izdevību tajā uzkāpt. Toties Herkulāna ir pilsēta, kuru 79. gadā apraka Vezuvs līdz ar Pompeju. Laika trūkuma dēļ Pompeju noīsinājām, lasījām, ka Herkulānā esot vairāk palicis pāri un attiecīgi arī ko redzēt.

Visai augstu Vezuvā, pa šauriem ceļiem līkumojot, uzved autobuss. Lai tiktu augšā, jāpērk biļete. Tālāko gabalu nākas pievarēt ar kājām. Lai atgrieztos uz autobusu, mums ir pusotra stunda, kas nebūt nav tik daudz. Skati no vulkāna iespaidīgi, pašiem tikmēr diezgan vēsi. Suvenīru tirgotāju būdiņas sastopamas pat tur augšā. Vietām vulkāns dūmo, pats krāteris ir salīdzinoši sekls. Paņemām par piemiņu dažus vulkāniskos iežus, kuru šeit ir tiešām daudz. Par to vulkāns mūs pēcāk apveltīja ar iesnām.

Skats no Vezuva
Skats no Vezuva
Vezuva krāteris
Vezuva krāteris

Pirmajā acu uzmetienā Herkulāna šķita tādi pāris mazi kvartāliņi. Tomēr pavadījām tur visai daudz laika. Ir saglabājušies daudzi seni sienu zīmējumi, flīzīšu mozaīkas, kolonnas, seni trauki utt. Visa Herkulāna vēl nemaz neesot atklāta un nav zināms, vai tas vispār nākotnē tiks paveikts, jo pa virsu jau saceltas mūsdienīgas ēkas.

Herkulāna
Herkulāna
Iela Herkulānā
Iela Herkulānā
Kompozīcija uz grīdas no flīzītēm
Kompozīcija uz grīdas no flīzītēm
Auseklītis
Auseklītis
un citi latvju raksti
un citi latvju raksti
Sienu apgleznojumi
Sienu apgleznojumi
Senie elektrības kontakti
Senie elektrības kontakti
Herkulānas pārpalikumi un vaininieks
Herkulānas pārpalikumi un vaininieks

Kopumā 8 dienu ilgušais ceļojums sanāca ļoti intensīvs. Daudz ko redzējām, tomēr palika sajūta, ka vēl daudz ko būtu varējuši redzēt gan Romā, gan Neapolē, gan ārpus tām.

Castel Sant Angelo
Castel Sant Angelo
Ja pastāv rindā, var dabūt pasērst arī pie Jāņa Pāvila otrā pīšļiem. Gribētāju bija diezgan daudz.
Ja pastāv rindā, var dabūt pasērst arī pie Jāņa Pāvila otrā pīšļiem. Gribētāju bija diezgan daudz.

 

Pie mums pareizticīgo baznīcās pērk un dedzina svecītes. Bet rietumos viss ir racionālāk - jāiemet monētiņa un zināmu laika periodu degs elektriskā spuldzīte.
Pie mums pareizticīgo baznīcās pērk un dedzina svecītes. Bet rietumos viss ir racionālāk – jāiemet monētiņa un zināmu laika periodu degs elektriskā spuldzīte.
Basilica of Maxentius and Constantine. Tā bijusi neticami milzīga celtne.
Basilica of Maxentius and Constantine. Tā bijusi neticami milzīga celtne.
Neapole
Neapole
Tāda baznīciņa Neapolē
Tāda baznīciņa Neapolē
Cik baložu tusē uz baznīcas sienas?
Cik baložu tusē uz baznīcas sienas?
Mēs arī tur bijām
Mēs arī tur bijām
Iela Neapolē
Iela Neapolē

Jā, bija ļoti skaisti.

Roja – Bērzciems

Tā kā laiks brīvajās dienas pieturējās samērā jauks, izlēmām šogad turpināt gājienu gar jūru. Plānotais maršruts bija Roja – Bērzciems vai Roja – Engure.

Ceļojums iesākās ar īsti neskaidra jautājuma izpēti – vai pie jūras ir atļauts palikt teltī pa nakti un dedzināt ugunskuru. Cilvēki forumos mēdz uzskatīt, ka atļauts tas nav. Ir atrodama pat visai muļķīga Rīgas Pašvaldības policijas atbilde uz šo jautājumu, kuru viens otrs mēdz citēt.

Uz jūras piekrasti attiecās Aizsargjoslu likuma 36.panrtā noteiktie ierobežojumu, t.i. kurt ugunskurus ārpus šim nolūkam iekārtotām vietām un māju pagalmiem, izņemot gadījumus, kad jāiznīcina sausie, vēja izgāztie vai lauztie koki un slimību inficētie vai kaitēkļu invadētie materiāli. Vietas, kas paredzēti ugunskuru kurināšanai piekrastu zonā ir atzīmētās ar speciālām zīmēm.

Kādēļ man tā šķiet muļķīga? Jo Aizsargjoslu likuma 36. panta 3. daļa attiecas uz krasta kāpu aizsargjoslu un pludmali, kamēr 4. daļa, kur arī rakstīts par teltīm un ugunskuriem, tikai uz krasta kāpu aizsargjoslu. Manuprāt, ja ierobežojums attiektos arī uz pludmali, tam būtu jāatrodas likuma 3. daļā. No otras puses, ja RPP pamanās uzrakstīt tik neskaidru atbildi, iespējams, viedokļi par likuma interpretāciju var arī atšķirties.

Nonākuši Rojā, pēc pārtikas iegādes labu brīdi meklējām izeju uz jūru. Pa ceļam satiktā tante teica, ka pa mūsu izvēlēto ceļu līdz jūrai tikt varot, bet tur esot grūti tikt uz priekšu. Pārbaudījām un ievērojām, ka vismaz simts metrus nāktos brist cauri biezam niedrājam. Vieglāk šķita meklēt apkārtceļu.

Pie jūras nonākuši, ievērojām pamatīgu smaku, vēlāk pieņēmām, ka droši vien aļģes vainīgas. Šur tur bija akmeņi, pludmales vietā kārtējās niedres, bet pieņēmām, ka šķēršļi droši vien drīz beigsies. Tā gluži nebija. Visai bieži mēs dabūjām rāpties pāri akmeņiem, meklēt takas niedrājos vai pašiem lauzt ceļu cauri niedrēm. Savā ziņā tas šķita interesanti, tomēr arī nogurdinoši un visai lēni. Skatoties pulkstenī un GPS, sāku uztraukties, vai maz tiksim līdz Bērzciemam, par Enguri nemaz nerunājot. Daudzas reizes vilkām apvus nost, lai ietu pa smiltīm vai aļģēm un atkal virsū, lai ietu pa akmeņiem vai cauri niedrēm.

Pludmale, vel tīri ejama

Pludmale ar labu caurejamību

Netālu no Rojas

Jau diezgan draņķīgi ejama pludmale

Akmeņainais ceļš uz mērķi

Par aļģēm runājot, to tur bija daudz un smirdīgas. Virskārta saulē bija nožuvusi un sakaltusi, bet, ja gadījās izkrist tai cauri, kājas gribējās nomazgāt drīz vien. Droši vien varētu rasties jautājums – kāpēc tad vispār vajadzēja aļģēs līst. Atbilde ir vienkārša – vietām nebija īsti citur kur likties. Pa jūru arī nekāda komfortablā iešana nebūtu sanākusi, jo aļģes pie krasta bija arī tur, turklāt akmeņu dēļ nāktos mērcēt apavus, ko lāgā negribējās darīt.

Ej kur gribi

Diezgan slikti caurejama pludmale

Cita jūras malas savdabība bija tai blakus saceltās mājas. Tik tuvu jūras malai tās vēl līdz šim nebijām redzējuši. Daļēji tas noteica arī mūsu nakšņošanas vietas izvēli, jo blakus mājām negribējām palikt. Vienu reizi pagājām vien pāris metru atstatumā no dārzā vakariņojošiem cilvēkiem, jo pa pašu pludmali normāli paiet nebija iespējams tur esošo niedru biezokņa dēļ. Nekāda žoga starp mums nebija, vispār žogus uzslietus pret jūru, šķiet, nekur neredzējām. Pārgājienu gar jūras malu tādu nebijām iedomājušies.

Pagalms pie jūras

Visvairāk izcēlās uz mola uzslieta māja.

Skārdene

Pirmajā brīdī nodomāju – kas tie par idiotiem, kas ļāvuši tajā vietā uzsliet māju? Pašu ēku atpazinu redzētu filmā par Seržantu Lapiņu. Vēlāk internetos atradu, ka māja ir Gaiļu īpašums, kas tapis, rekonstruējot kādu kādu padomju laiku celtni. Nezinu, kā tā būve tur agrāk izskatījusies, bet šī ēka apkārtējā ainavā ar mežiem un jūru man liekas ļoti neiederīga. Es saprotu, ka mūsdienās dienvidos mēdz celt mājas jebkur pie ūdens un manis pēc lai viņi to arī dara, bet Latvijā es negribu redzēt, kā jūra tiek aizbūvēta.

Jaukākais džungļainajā piekrastē bija putni. Loģiski – ja pludmale aizaugusi, cilvēki pa to nestaigā un var netraucēti uzturēties jūrā vai uz akmeņiem tajā. Redzējām ļoti daudzus gulbjus, jūras kraukļus, kaijas un vairākus zivju un baltos gārņus. Īpaša optiska aprīkojuma putnu vērošanai mums līdzi nebija, tādēļ pieņemu, ka daudz ko interesantu arī neidentificējām.

Jūras krauklis un citi

Ilgi noņēmāmies ar slēpņa meklēšanu pie putnu vērošanas torņa, bet tā arī to neatradām. Toties sastapām dažādus citus ievērības cienīgus objektus.

Tējoklis

Altāris

Puķu pods

Kompozīcija

Grīvas upe, kura no tilta, braucot ar autobusu, izskatījās pavisam viegli šķērsojama, pie jūras izrādījās laivu vajadzībām īpaši padziļināta un paplašināta. Ja nebūtu jau tik vēls, būtu mēģinājuši tāpat brist pāri, bet nu nācās meklēt apkārtceļu. Gar vienu krastu kaut kā aizgājām, atpakaļ gar krastu netikām izplētušos privātīpašnieku dēļ. No vienas sētas izskrēja arī nikns taksis, kurš gan tā arī nesaņēmās doties uzbrukumā. Nācās līkumot pa ceļu, cerot, ka kaut kad atkal tiksim pie jūras.

Grīva

Kādu gabalu tālāk uzslējām ugunskuru un sakūrām telti. Vai kaut kā tā.

Nākošajā rītā cēlāmies ap astoņiem, lai slikta ceļa dēļ nepaliktu pusceļā. Līdz Mērsragam pludmale bija ērti ejama, bet uzreiz pēc tam atkal sākās brikšņi, aļģes un akmeņi. Putnu gan tur bija ļoti daudz. Radās atšķirīgi viedokļi par to, vai turpināt mīcīties gar jūras malu, vai doties uz šoseju. No sākuma virsroku guva mīcīšanās, bet, kad beidzot ieraudzījām jūras malu labu gabalu uz priekšu, gājām uz šoseju.

Pie Mērsraga

Mērsraga ģerbonī esot bāka, droši vien liela, skaista, varena, bet, ejot gar jūru, mēs to tā arī nepamanījām. Pēc tam jau vairs negribējās iet atpakaļ. Veikalam gan nepagājām garām un iegādājāmies pa diviem saldējumiem katram no pārgājiena dalībniekiem. Vēl labu brīdi pacīnījāmies ar jauniegādātās ūdens pudeles atskrūvēšanu, kas civilizētā veidā tā arī neizdevās. Labi, ka līdzi bija nazis un iepriekšējā ūdens pudele.

Fishy, fishy, fishy fish

Mērsrags

Ieturoties uz soliņa pie veikala, novērojām

1. kā jaunieši krāso autobusa pieturu un cilvēki droši vien no pašvaldības dodas viņu darbu pavērot un paslavēt,

2. kā vietējie velosipēdisti pie veikala atstāj divriteņus nepieslēgtus,

3. kā kopā ar mazu meiteni atbrauc, ieiet veikalā un vēlāk aizbrauc Margarita Vilcāne,

4. kā ar Talsu autobusu ierodas paprāva jauniešu grupa, kura pēcāk devās tajā pašā virzienā, kurā mēs.

Ar tikšanu pie jūras atkal negāja gludi. Nogājuši labu gabalu līdz jūrai, ievērojām, ka tālāk ir žogs, pļava, tālumā niedrāji un īsti nevar saprast, vai tālāk arī varēs tikt. Aizgājām atpakaļ, lai meklētu citu ceļu. Sekojošā jauniešu grupa gan neatkāpās un brida vien uz priekšu.

Nākošā taka vijās cauri mežiņam paralēli jūrai. Labu brīdi palasījām brūklenes.

Ogas, odziņas

Cik tālu varēja redzēt, jūras piekraste bija tikpat neejama kā pirms tam. Kaut kur labu gabalu atpakaļ ūdenī, gar jūras malu ejam, varēja redzēt jauniešu grupu.

Skats atpakaļ

Paskatījušies GPS, uzzinājām, ka mūsu temps bijis diezgan labs un ka, ja negribam iespringt ar rikšošanu līdz Engurei, varam nedaudz atlaist tempu. Tā kā ceļojuma mērķis bija nevis sportiski sasniegumi, bet labi pavadīts laiks, mierīgi ielīdām jūrā un drusku paslinkojām. Vēlreiz mēģinājām palaist pūķi, kas pēc kāda laika izdevās tik sekmīgi, ka izritinājām visu auklu. Kamēr nesāka traucēt koki, pūķis tā arī tusējās savu 40 metru augstumā, ar auklu piesiets pie somas.

Bērzciemā izrisinājām pa šaha un dambretes partijai, sagaidījām autobusu un devāmies mājup.

Bērzota māja Bērzciemā

Tālāk iesim citugad.

Iepriekš paveiktais:

http://stacija.org/kolka-roja/

http://stacija.org/liepaja-palanga/

http://stacija.org/ventspils-kolka/

http://stacija.org/celojums-lidz-ventspilij/

Kundziņsala

Varētu uzrakstīt, cik jauki ir aizceļot līdz Daugavai Kundziņsalā, bet nekā.

Šodien aizbraucām, nedaudz pariņķojām, neatpazinuši pirms vairākiem gadiem ietos ceļus, līdz nejauši sastapti vietējie mūs apgaismoja, ka līdz Daugavai vairs nekur tikt nevarot. Visur osta. Pilnīgi kā tādā geto viņi dzīvojot. Automašīnas gan tur braukāja bieži. No sākuma nesapratām kādēļ, bet, kad kāds šoferis mums pajautāja, kā varot tikt līdz Daugavai kuģus skatīties, sapratām.

Vēlāk nācās ievērot arī milzīgus sastrēgumus un pārpildītus autobusus virzienā uz Mangaļsalu un Vecāķiem. Ar velosipēdu jau itin patīkami braukt viņiem visiem garām, vismaz līdz brīdim kad nolikos gar zemi un salauzu ritenim bremzes, bet tas tā.

Dzīvi skaistāku vērta Ziemeļblāzmas kultūras nama un tā parka apmeklējums. Smuki visu tur sakopuši. Skatu torni bija pārņēmuši kuģus redzēt tīkotāji. Uzzinājām, ka torņa apmeklējums pieaugušajiem maksājot latiņu. Biļetes tornī vajagot tikai atrādīt, bet jāpērk tās esot ne jau tornī, bet kaut kur pie ieejas parkā krietnu gabalu atpakaļ.

Bet par Kundziņsalu gan drusku žēl.

Skats no Kundziņsalas tilta

Kolka – Roja

Turpinot daudzgadējo ceļojumu gar jūras piekrasti, šogad devāmies no Kolkas uz Roju. Maršruts plānotajām divām dienām šķita pietiekoši īss, lai nebūtu lieki jāiespringst.

Kolkas veikalā iepirkām nepieciešamās barības vielas, netālu uz soliņa dažas no tām patērējām uzturā. Nedaudz pasūkstījāmies par miskastes neesamību un devāmies uz Kolkas ragu. Cilvēku bija salīdzinoši daudz un atkal neveicās ar slēpņa atrašanu.

Ievērtējām botāniskos jaukumus, tajā skaitā kritušus kokus, kurus tur īpaši atstāj kāpas erozijas mazināšanai.

Nākošo slēpni atstājām nepaņemtu, jo koka galotnē bija putna ligzda. Arī rāpšanās procesā nolūzušais zars neveicināja vēlmi iekarot koka virsotni. Var jau būt, ka tieši tur bija slēpnis, bet lai tad tas tur arī paliek.

Jau pēc dažiem kilometriem mūs pievarēja nogurums un slinkums un labu brīdi pavārtījāmies pludmalē.

Kādu brīdi papūlējos saremontēt un palaist pirms gada Dzegužkalnā atrastu pūķi. Pieredzes pūķa laišanā mums nebija nekādas, tādēļ liels bija prieks, kad tas izdevās.

Tālāk ceļā atradām dažādas laivas, palietotu soliņu, mersedes firmas traktoru, slēpni Evažu dabas takā, mucu mājiņas utml.

Ielasījām vēderos daudzas mellenes. Nometnes vietā ceļa biedrenei veiksmīgi izdevās iekurt ugunskuru spēcīgā vējā ar pavisam niecīgiem papīra krājumiem. Vakariņās notiesājām gandrīz visu paiku un izdzērām gandrīz visu ūdeni. Sapratām, ka nākošajā dienā veikala atrašana būs prioritāra.

Ievēroju, ka mobilajam vairs nestrādā vairākas pogas. Mērcēts un smiltīs mests tā kā netika, nez, laikam apvainojās par uzmanības trūkumu.

No rīta pēc desmitiem kustinājām kājas tālāk. Drīz vien nācās sastapt brūno lācīti. Šamais, sajutis uzmanību, sāka izlikties par mirušu.

Mazliet tālāk izbiedējām gauru, kura ar grūtībām spēja pārvietoties. Mēs to sastapām vēl reizi, kad tā, jau vairs neliekoties ne zinis par apkārt notiekošo, slēpās laivas ēnā. Nomirt nav viegli.

Mūsu noskaņojumu un fiziskos spēkus paglāba nejauši atrastais veikals Ežuks Pūrciema ļoti glītajā kempingā Plaucaki.

Tālāk devāmies pajūsmot par balto kāpu un atrast otro pārgājiena slēpni.

Tālāk gabalu pastaigājām, aptpūtāmies, ielīdām ūdenī, pastaigājām utt.

Uzzinājām, ka Rojas pludmale vietām ir aizaugusi.

Rojā mēs nonācām zvejnieku svētku laikā un visapkārt bija daudz, daudz cilvēku. Iestprinājāmies ar ne īpaši garšīgiem, toties nebūt ne lētiem frī kartupeļiem un saldējuma kokteiļiem. Atceļā pirmo reizi braucām ar Nordekas divstāvu autobusu.

No putniem sanāca novērot lielos ķīrus, sudrabkaijas, kraukļus, vārnas, melnspārnu kaijas, cielavas, smilšu tārtiņus, u.c. samērā parastus putnus. Neparastākās šķita pīles ar palielu sarkanu knābi, kuras pa gabalu izskatījās melnbaltas un visticamāk bija Sāmsalas pīles.

Pa gabalu gan šķita, ka redzu lielus, melnus putnus stārķa lielumā un nodomāju – vai tiešām melnie stārķi? Pieejot tuvāk, izrādījās, ka saule ar mums jokus jokojas un patiesībā tie ir zivju gārņi.

Daudzus slēpņus palaidām garām, jo negribējās tērēt daudz laika un spēku, kāpelējot pa nez cik augstiem kokiem, kuri pat ne vienmēr bija viennozīmīgi identificējami. Tā kā pēc statistikas nedzenamies, zaudējumu viegli pārdzīvojām.

Kopumā aptuveni 40 km garais maršruts patika. Cilvēkus ceļā vairāk sastapām apdzīvotu vietu tuvumā, kopumā to nebija sevišķi daudz. Liela daļa no sastaptajiem bija lietuvieši.

Visa pārgājiena laikā saņēmām tikai vienu oda dzēlienu uz abiem un neskaitāmus dunduru kodienus, par ko šie pelnīti atrāvās pa muguru.

Agrāk tika staigāts:

Liepāja – Palanga

Ventspils – Kolka

Ceļojums līdz Ventspilij

Diena bez modema

Šodienas mērķis – jūra. Nesteidzoties.

Izskatās, ka šī būs viena no skaistākajām rudens dienām. Grīziņkalns vietās, kur lapas vēl nav sagrābtas, ir fantastiski skaists. Fotogrāfu tur vairāk nekā suņu saimnieku. Ar vieglu skaudību vēroju viņu rokās turētos verķus. Top dažas bildes.

Tiek celts sabrukušais ķieģeļu žogs. Nekad neesmu varējis saprast, kas īsti aiz tā atrodas. Šķiet, ka milzīgs, tukšs laukums, bet piederošs kādām aizsardzības institūcijām, ja reiz žogs ar dzeloņdrātīm tik ātri slienas atpakaļ.

No laimētavas izskrien vīrietis pirmspensijas vecumā. Viņš nospļaujas, aiztaisa naudas maku un nekavējoties šķērso vienu no Rīgas bīstamākajiem krustojumiem pie sarkanās gaismas.

Uz Brīvības ielas ceļu strādnieki no smagās automašīnas uz asfalta lāpsto smiltis. Blakus stāv nedaudz sadauzīts busiņš. Ceļu policists, brīdi uzmanījis, kā strādnieki darbojas, aiziet pie pabieza izskata vāģa, kura īpašnieks viņa kolēģim kaut ko cītīgi skaidro.

Indrānu iela. Kopš bērnības zinu, ka šeit vienmēr ir sastopams vismaz viens, biežāk vairāki kaķi. Šī reize nav izņēmums.

Ienāk prātā doma dokumentēt savu pārgājienu. Prom nedodas.

Lielie kapi jeb Padomju laika arhitektūras brīnums, kas radies, no kapiem izveidojot parku. Šodienas rezultāts ir ne īsti parks, ne kapi. Netālu atdusas mans vecvectēvs. Ciemos nedodos, nejūtu tādu vēlēšanos. Vasarā Lielie kapi bija pilni ar vārnām, bet šodien nevienu neredzu. Vēl šeit dzīvojot vanagi un pūces.

Kāda pensionāre, man viņai garām ejot, bezmaz nostājas goda sardzē un neuzticīgi lūr uz mani. Es uz viņu pat neskatos, esmu pieradis pie tamlīdzīgām pensionāru izdarībām jau vismaz 10 gadus. Īpaši bieži viņas tā uzvedas kapos. Reti, bet reizēm viņas arī brūķē muti un tas ir diezgan nepatīkami.

Eju garām vienai no Latvijas drošības iestādēm. Gudrinieki pie sētas sabāzuši video kameras, tālumā redzamajai ēkai pat otrajā stāvā aizrestoti logi, bet nekādas informācijas par to, kas tur varētu atrasties, nav. Šamo mājas lapā viņu fiziskā atrašanās vieta gan nav rakstīta, bet google tāpat zina visu.

Uz palodzes lielā zīlīte. Populārākais Latvijas putns, kuru līdz šim neesmu nofotografējis. Arī šoreiz tieku pie diviem gaiļiem nevis lielās zīlītes.

Tālumā redzams 408. moskvičs un volga. Tuvumā – tanka atliekas un dažādi monumenti. Blakus sliedēm nelielas dzīvojamās ēkas. Nez, komfortabli cilvēkiem tur dzīvot?

 

Spriežot pēc biezā aizkara, zem trepēm Brasas tiltā kāds varētu dzīvot. Negribas pārbaudīt.

Dodos ciemos pie tēva. Atrodu grābekli ar pieciem zobiem un kādu brīdi rosos. Apkārt daudz pensionāru.

Noskaloju rokas ar pumpja ūdeni, kurš šķiet pārsteidzoši silts.

Drīz kādu cilvēku izvadīs no kapličas. Blakus stāv karavīru uniformās tērpti vīri. Gribu doties uz Brāļu kapiem, bet vārtiņi aizslēgti, lai arī otrā pusē ir cilvēki un ieejai tur jābūt atļautai. Slinkums meklēt atvērtus vārtiņus, tāpēc kāpju pāri.

Brāļu kapi ir iežogoti. Mūžīgā uguns deg. Akmens plāksnes apsūnojušas, ļoti jauki izskatās, toties viegli paslīdēt.

Uzvaras (Aleksandrs I pret Napoleonu) kolonnas atliekas. Tās pašas, kuru Ušakovs pirms kāda laika gribēja atjaunot pretī Rīgas pilij. Tās galā esošo monumentu pirmajā pasaules karā aizvāca krievi paši.

Netālu atdusas viena no smilšu pelēm.

Kapos ievēroju, ka vīrietis zāģē kokam prāvu zaru. Nedomāju, ka viņa darbība ir legāla, bet negribas noskaidrot.

Gribu šķērsot Inčukalna ielu, lai tiktu Visbijas ielā. Un man ir izvēle doties pārsimts metrus atpakaļ, kur žogs beidzas, un šķērsot ielu tur kaut kā nebūt un testies atpakaļ, vai divreiz līst pāri žogam. Izvēlos pēdējo. Neapskaužu kapu tantukus, kuriem jāpieveic šādi fizkultūriski uzdevumi mūsu visgudro ceļu būvētāju dēļ.

Blakus redzama bērnu dzelzceļa stacija. Šo dzelzceļu esmu redzējis tikai bildēs. Stacija pirms pāris gadiem gan bija ievērojami labākā stāvoklī. Sliežu vairs nav, koka gulšņi palikuši.

Dzirdu trīs šāvienu zalves. Cilvēku apglabājuši.

Neganti auro bērns. Nodomāju – māte atvedusi uz mežu izkliegties. Ejot garām, dzirdu mammu sakām – tūlīt būs pilsēta, tur kliegt vairs nedrīkstēs.

Ieraugu suni, izraibinātu ar bantītēm. Kādam varbūt tas šķiet arī skaisti.

Garām skrien un uz divriteņiem brauc dažādi cilvēki. Es šodien nebraucu, jo iet man arī tīri labi patīk. Skriet tā kā mazliet gribētos, bet ir tik daudz jauku lietu, kuras es varētu darīt skriešanas vietā, ka labāk izvēlos tās.

Izdzirdu vēl kādas sievietes sūkstīšanos, ka viņš man galīgi neklausa. Nu nemaz. Un viņam taču jau 40.

Pie ietaisēm kāpelēšanai jeb Mežakaķa Mežaparka vidū atrodas autostāvvieta. Tāds laikam tas mūsdienu cilvēks ir – fiziskas aktivitātes gribošs tikai, ja ar mašīnu var piebraukt pavisam blakus.

Ievēroju vēl kādu norobežotu teritoriju Mežaparka vidū bez redzamas atvērtas ieejas vai izejas. Tajā ir daži īpaši izredzēti cilvēki, kuri tāpat kā citi – aktīvi atpūšas. Nesaprotu, vien kas tā par teritoriju, kādēļ tik rūpīgi iežogota un kas tie par izredzētajiem.

Ieraugu dzilnīti. Gabaliņu tālāk – sīli, kurš pārcilā zīles. Sanāk pat dažas puslīdz pieklājīgas bildes.

Garām pabrauc automobilis vilcieniņa izskatā. Kādreiz tā vietā pa Mežparku brauca RAF autovilciens. Atcerējos, kā reiz man vecāki jautāja, ko tad es gribu – uz zooloģisko vai vizināties ar RAFu pa Mežaparku. Toreiz izvēlējos pēdējo. Tā arī ir vienīgā reize mūžā, kad ar to esmu braucis.

Wikimapi-ā ir saite uz šo automobili. Iespējams, tur tas arī joprojām ir.

Atstājot cilvēku pulku aiz muguras, dodos uz Rimi pēc pārtikas. Pie veikala ieejas savāda izskata puisis un staigājoša miskaste pievērš uzmanību bērniem.

Autostāvvietā likvidēju 10 varen garšīgus grauzdiņus, marinētu gurķi un negaršīgu persiku. Kamēr ēdu, netālu atnāk padzīvojis vīrietis un sieviete, noliek zemē vairākas somas un maisus, apskauj viens otru. Domāju – tūlīt šķirsies viens no otra. Tomēr abi pastāv, parunājas, sieviete izsmēķē cigareti un abi, savākuši maisus, dodas atkal otrā stāvvietas virzienā.

Pēc ieturēšanās jūtu slinkumu un nogurumu. Ēna kļuvusi manāmi garāka.

Jāšķērso Mīlgrāvis. Kārtējo reizi lādu tilta autorus. Man ir bail no augstuma, bet kādam tehniskam ģēnijam ir ienācis prātā paplatināt tiltu ar labi caurredzamu metāla režģi. Lai palaistu garām riteņbraucējus, uz tā jākāpj virsū. Es to varu izdarīt, bet sajūta visai nepatīkama. Vai tad tiešām tik grūti bija virs vai zem režģa uzklāt kaut ko necaurspīdīgu?

Tilta galā man ir izvēle – doties pa apvienoto gājēju / riteņbraucēju ceļu, kas apmet krietnu līkumu, vai doties pa kādu no ašajiem lejupceļiem. Izvēlos otro opciju.

Ziemeļblāzmas stacijā mani sasniedz neskaidra skaļruņa murdoņa par uzmanību uz sliežu ceļiem. Tā kā stacijā esam vien divi cilvēki, uztveru to diezgan personīgi. Garām brauc preču vilciens. Man jāiet taisni, bet pretī biedinošs uzraksts, ka pāreja paredzēta tikai dzelzceļa tehniskajam personālam. Palūkojos, ka vilciena aizsegā stacijas dežurante mani tāpat nevar redzēt un dodos uz priekšu.

Kalniņā atrodams entuziastu veidots štābiņš, zarā iesiets striķis un tukša degvīna pudele. Gabaliņu tālāk satieku Latvijas ārēs izplatītu dzīvnieku – kaķi.

Redzama kādreiz iežogota teritorija un izbijusi caurlaižu būdiņa. Tā arī nekad neesmu noskaidrojis, kas tur kādreiz ir bijis.

Mežs. Cilvēku maz. Dzilnīši revidē priežu mizu. Pīkst dzeņi. Gan vienus, gan otrus var labi dzirdēt, bet diezgan grūti tos ieraudzīt.

Acis un ausis īpašas ievērības cienīgus objektus nefiksē. Domas pa galvu sāk skraidīt kā trakas žurkas, apcerot dažādas nepatīkamas problēmas. Aizmirstas nogurums.

Izeju uz garas, taisnas takas. Pec brīža eju garām Vecdaugavas stacijai.

Taka sazarojas un dodos pa kreisi uz Vecāķu prospektu. Pie Dūņu ielas sētā ievēroju divas kazas un aitu. Dodos tās iemūžināt. Man uzmanību pievērš divi krievvalodīgi jaunieši uz divriteņiem. Ieraudzījuši manus intereses objektus, viņi nomet ceļa vidū savus braucamrīkus un ar telefonu sajūsmināti bildē par četrkājaiņus. Kazas cer, ka piešķiršu tām kaut ko garšīgu, bet man nekā viņām piemērota nav.

Paeju garām Ziedu ielai. Kāpas galā brīdi pastāvu vietā, kur pirms vairākiem gadiem apraku savu sunīti. Paliek skumji.

Sasniedzu jūru. Apsēžos smiltīs un ievēroju, cik viss ir mierīgs. Gandrīz aizsnaužos, bet manu mieru iztraucē. Trīs sievietes. Trīs meitenes. Un kuce. Arī pensionāre. Pa laikam manas ausis sasniedz cilvēku valodas. Lielākoties krievu, kā jau tas pie jūras mēdz būt.

Klausos garāmbraucošajos vilcienos un mēģinu noteikt, kurā virzienā tie brauc. Pie manis atlido vārnas, bet man nekā viņām domāta nav. Paliek vēsi.

Dodos uz staciju. Pēc divdesmit minūtēm būs vilciens. Laiks paiet nemanot. Mani iepriecina skaņdarbs no Love. Tieši brīdī, kad tas beidzas, atveras vilciena durvis.

Kijeva #2

Tā nav nekāda Zinātņu akadēmija vai Kolhoznieku nams. Tā esot dzīvojamā ēka.

Mazliet parastāka dzīvojamā ēka vienā no centrālajām pilsētas ielām.

Fragments no vecās parlamenta ēkas

Maidan jeb laukums.

Erceņģelis Mihaels. Jeb Mihails. Vai Miķelis.

Līdz Rīgai patālu

Botāniskais uzdevums. Kas tie tādi ir?

Bogdans.

Arī šādi tērptu vīru pamanījām. Izskatījās, ka nevar sagaidīt precēties gribētājus.

Botāniskā uzdevuma atrisinājums. Man i prātā nebūtu ienācis zaļo bumbuli ārdīt, bet iegribējās paskatīties, ar ko blakus esošā vārna tik dikti cīnās. Tā es atradu šo.

Īsi un kodolīgi.

Oligarhus par galvenajiem tautas ienaidniekiem uzskata ne tikai (Zatlera) Reformu partijā.

Laikam jau kāds arī šīs lapiņas lasa.

Sastapām arī bērnības varoni.

Kuģīšu piestātne. Fonā nav nekāds Kijevas pamestais nostūris, bet gan parks blakus centram.

Pecherska Lavra un Tēvzemes māte.

Muzeja eksponāts

Lidmašīnā.

Top tilts

Monuments Kara muzejā.

Ceļš uz / no metro.

Satumsis.

Tautu draudzības arka

Iepriekšējie raksti:

Īsa Ukrainas vēsture

Odesa

Odesa #2

Kijeva

Kijeva

No Odesas līdz Kijevai braucām pa nakti četrvietīgā kupejā. Atšķirībā no trolejbusiem, kupeja bija uzturēta samērā labā kārtībā, kaut arī iekārtojums izskatījās tāds pats, kādu nācās redzēt reiz sensenā bērnībā. Par īpašu komfortu vai diskomfortu sūdzēties nevarējām, varbūt vienīgi mazliet nepatīkami daudzas stundas atrasties šaurā telpā ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tualete arī izskatījās tāda, kurā lieku reizi negribētos atgriezties. Un dažbrīd nudien likās, ka vilciens pa sliedēm burtiski lēkā.

Kijevā caur coachsurfing bijām sarunājuši apmesties pie ukraiņa apmēram mūsu gados vārdā Žeņa, kurš bija tik ļoti laipns, ka ieradās mums pretī stacijā septiņos no rīta. Mēs pie viņa palikām trīs naktis un vakaros, dzerdami tēju, daudz ko uzzinājām par Ukrainu, apmeklējamajiem objektiem un Žeņas apmeklētajām valstīm. Vārdu sakot, bija ļoti interesanti, pat neskatoties uz to, ka vai katru dienu kritām no kājām nost aiz noguruma. Un būtu jau diezgan skumīgi aizbraukt uz Ukrainu, nodzīvot tur nedēļu, bet tā īsti tā arī ne ar vienu ukraini neparunāties.

Kijeva jau no pirmā brīža šķita pilnīgi atšķirīga no Odesas. Daudz vairāk cilvēku, ļoti daudz daudzstāvu ēku. 30-stāvīga dzīvojamā ēka Kijevā ir visai parasta parādība.

Pārvietojāmies Kijevā galvenokārt ar metro, kas maksāja 14 santīmus. Par šo naudiņu ir iespējams aizbraukt no viena pilsētas galam līdz otram, cik nu tālu metro spēs aizvest. Ja nepieciešams pārsēsties uz kādu no citām līnijām, papildus jāmaksā nav. Vismaz viena no līnijām tiek arī pagarināta. Pirmajā brīdī nebija ļoti omulīgi saplūst ar milzīgo cilvēku straumi, bet drīz vien pieradām. Staciju nosaukumi ekrānos parasti tika rādīti arī angļu valodā, bet, ja arī ne, saraksts ar visām stacijām ir katrā vagonā un metro stacijas tiek sauktas ar visai labu dikciju.

No attēla nevajag spriest, ka šis metro pa virszemi vien vālē. Vienkārši pāri Dņeprai tas brauc pa tiltu nevis tuneli.

Šur tur bija manāmas norādes arī angliski. Ielas platas. Nemanījām sevišķi vērā ņemamu netīrību, padomju laika auto bija sastopami ne īpaši vairāk kā Rīgā. Tūristu salīdzinoši daudz un uz ielām pa laikam pat manāmi policisti. Arhitektūra līdzīga Odesai, bet ne ļoti. Trolejbusi jauni, vienīgi tālāk no centra bija manāms kāds vecāks. Vārdu sakot, Kijeva atšķirībā no Odesas izskatās pēc samērā rietumnieciskas pilsētas. Starpība starp abām pilsētām ir liela, priekš manis – negaidīti liela. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar to, ka Kijevā 82% iedzīvotāju ir ukraiņi, kamēr Odesā tikai 62%.

Tā kā Kijevas zoo apmeklējumu sākotnēji izjauca sanitārā diena, izlēmām, ka dosimies uz brīvdabas muzeju, kas gan ukrainiski saucās pilnīgi citādāk. Meklējot vajadzīgo trolejbusu, uzzinājām, ka mūsu īpaši EURO 2012 rekomendētā pilsētas karte, ir krietni novecojusi un labi, ka ar precīziem padomiem izlīdzēja vietējās ukrainietes.

Brīvdabas muzejs mums milzīgu sajūsmu nesagādāja, tomēr nav jau arī tā, ka galīgi nebija vērts tur doties. Lielākā daļa ēku bija aizslēgtas. Toties šur tur varēja noplūkt pa kādam ābolam. 60., 70. gadu ēkas ar savām tipveida mēbelēm krietni atgādināja redzēto Latvijas laukos.

Senākām ēkām bija izteiktākas atšķirības slāvisku ornamentu dēļ, par viņu senajām pareizticīgajām baznīcām nemaz nerunājot.

Bija plašas iespējas sapirkties suvenīrus. Neizmantojām, jo, pirmkārt, somas nebija ļoti ietilpīgas, otrkārt, neesam no cilvēkiem, kam patīk pirkt visādas mantas “par piemiņu”. Man par piemiņu vislabāk kalpos šis un pārējie Ukrainai veltītie bloga ieraksti.

Tā kā dziļi dvēselē neesam nekādi lielie etnogrāfi, drusku arī nogarlaikojāmies un piekusām. Atgriezāmies pastaigāt pa pilsētas centru.

Apskatījām, kur strādā Ukrainas prezidents, ievērojām izteikti dzīvniecisku ēku tieši pretī prezidenta darba vietai un pabaudījām Kijevas Neatkarības laukumu tumsā.

Kā Žeņa teica, ukraiņi nav īpaši apmierināti ar šo laukumu un erceņģeļa Mihaela vārtiem tajā, tomēr mēs kā tūristi neko peļamu vai neglītu tajā nesaskatījām. Varbūt vienīgi ne īpaši glīti izskatījās nez kādēļ uzslietās sastatnes Neatkarības laukumā.

Šeit aprakstā īpaši neizceļu ne suvenīru pārdošanas ielu Andrijivskij spusk, ne daudzās glītās ēkas, parkus un ainavas, jo būtu briesmīgi jāatkārtojas un praktiski viss bez šaubu ēnas bija skaisti. Negadījās tā, kā bieži vien Odesā, ka, paejot mazliet nostāk no tūrisma objekta, nonāc pie ēkas vai parka ne īpaši glītā vai briesmīgā stāvoklī.

Tualešu problēma Kijevā vismaz centrā tiek risināta diezgan efektīvi – ir lielas pārvietojamas būdas ar divām lielām, salīdzinoši ērtām tualetēm tajā plus vietu kasierei. Varbūt ne ārkārtīgi glīti, toties vienkārši un komfortabli.

Viens no, pieņemu, slavenākajiem tūrisma objektiem Kijevā un Ukrainā vispār varētu būt UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautais klosteru ansamblis Pechersk Lavra. Dzīvē Pechersk Lavra ir paliels kalns apbūvēts ar dažādām reliģiozām celtnēm.

Sievietēm, tajā dodoties iekšā tāpat kā vienā otrā pareizticīgo katedrālē, vajagot valkāt lakatu. Ne visas to ievēroja un, kas man likās nedaudz jocīgi, lai arī matus piesegt vajag, nekādi noteikumi neregulē, piemēram, svārku īsumu.

Ja par iespaidiem, tad glīti jau, protams, bija, bet mani personīgi pareizticīgo katedrāles neuzrunā. Nezinu, varbūt pie vainas ir to salīdzinoši ekspresīvais, izrotājumiem bagātais stils, manas distancētās attiecības ar pareizticību, ēku apaļīgās formas vai kas cits. Bet sanāca tā, ka emociāli pat mazliet vairāk paķēra blakus esošais kara muzejs. Telpās mēs iekšā nedevāmies, bet ar ārpusē redzamo lieliski pietika iespaidu gūšanai. Tanki, kara lidmašīnas, zemūdene, raķešu transportieris un pat bruņuvilciena vagons. Bija iespējams arī ierāpties kaujas lidmašīnā, kas bija ļoti pieprasīta atrakcija.

Un, protams, Tēvzemes māte ar skatienu uz Krieviju. Starp citu, no centra šo iespaidīgo monumentu nemaz nevar tā ieraudzīt, traucē reljefs. Tās zobens esot ticis apīsināts, lai neslejas augstāk par Pecherska Lavra augstāko krustu.

Kopumā Kijevā skraidījām apkārt vairāk nekā Odesā. Varbūt pat ne tādēļ, ka Kijevā būtu daudz vairāk ko redzēt, cik grūti bija savietot visu apskatāmo un izdarāmo. Žeņa arī daudz ko apskatāmu ieteica, kas citādi, mums, visai iespējams, būtu gājis secen.

Pēdējā rītā Ukrainā ar metro devāmies uz dzelzceļa staciju, kur sameklējām autobusiņu, kas par ne jau vairs 10 vai 14 santīmiem, bet gan 1.75 Ls aizveda līdz attālajai lidostai, kas šoreiz nemaz neizskatījās pēc autoostas.

Starp lidmašīnas ~50 pasažieriem šķita, ka latvieši esam vien mēs un abi stjuarti. Tiesa, daudz bija tranzīta pasažieru.

Bez starpgadījumiem pacēlāmies gaisā, vēl reizi uzmetām skatienu Kijevai, es sāku snaust līdz vienā brīdī…

Draudzene paaicināja paskatīties pa iluminatoru un apstiprināt, vai apakšā redzamais objekts nav Černobiļas atomelektrostacija un Pripetes pilsētiņa. Spriežot pēc skursteņiem un blakus esošās palielās ūdens tilpnes, AES tā visticamāk bija, bet vai tiešām Černobiļas? Nu, nevarētu tā kā būt.

Mājās mūsu neziņu kliedēja google maps un, izrādās, mēs tiešām varam palepoties, ka esam lidojuši pāri slavenajai Černobiļas AES un Pripetei.

https://maps.google.com/maps/myplaces?ll=51.369851,30.139961&spn=0.084554,0.264187&gl=lv&ctz=-180&t=h&z=13

Nezinu, kāds iespaids par Odesu un Kijevu paliek pēc manis aprakstītā, bet no Ukrainas aizbraukt bija drusku žēl. Jo patika, īpaši jau Kijeva. Tas gan nenozīmē, ka Odesā nebūtu ko redzēt vai ka nav vērts tur braukt. Nezinu vai sanāks Ukrainā vēlreiz paviesoties, bet zinu, ka tas nebūtu slikti.

Pēdējā daļā būs vēl dažas bildes.

Odesa #2

Voroncovs

Voroncovam pretī soliņš. Uzdevums – saskaitīt guļošos.

Vīri dala pasauli

Skats no pilsētas uz ostu

Potjomkina kāpņu augšgalā

Piemineklis Katrīnai otrajai, Krievijas carienei, pirms dažiem gadiem atjaunots. Lai arī Odesas pilsētas dibinātāja, tomēr priekš kam Ukrainā jābūt piemineklim Krievijas carienei? Tā domājuši daudzi ukraiņi, bet protesti neko nav devuši un monuments atkal uzsliets pašā pilsētas centrā.

Lielā Maskavas viesnīca. Viena no iespaidīgākajām ēkām Odesā.

Vietējos trolejbusus ražojis krievu ZIU. Apbrīnojami līdzīgi škodām, gan no iekšpuses, gan ārpuses.

Nesamaksāsi man naudiņu, bērnu vaļā nelaidīšu…

Pēc izskata tā kā ZIM, bet neatradu, ka šādi limuzīni uz ZIM bāzes būtu būvēti. Nav jau pārāk slikti, bet man liekas dīvaini šādi pārbūvēt auto, kas jau tāpat savulaik bijis limuzīns.

Opera

Trijotne ar pusotru galvu. Kāzinieku nez kādēļ iemīļotā nostūrī, kur, manuprāt, nekā īpaša nebija.

Monuments nezināmajam matrozim.

Bērnu goda sardze. Glīti, vai ne?

Pablenžu uz monumentu, pieeju pie malas, lai paskatītos uz jūru. Skats uz leju.

Kaķītis atpūšas.

Šis pāris man iepatikās mazliet vairāk par daudziem citiem līdzīgiem objektiem.

Jūrnieka sieva

Laocoon.

Ja ieskatās, var redzēt, ka pagalmā ir piemineklis. Interesanti, kam?

Izrādās – Esperanto valodas radītājam. Fonā var redzēt ne tikai tīru veļu, bet arī apbružātu Latviju.

Nav slikti priekš septembra…

Pludmale

Parasti šādi veidojumi manāmi nostāk no jūras malas.

Tie suņi nevienam nepieder. Viņiem arī gribas atnākt uz pludmali, atpūsties smiltiņās un pasauļoties. Un, ja tas nevienu netraucē, kāpēc ne? Vai ne?

Vietējais zoodārza iemītnieks.

Barība dzīvniekiem

Ciešs, veselīgs miegs

Saki Ā!

Viens no nedaudzajiem tekstiem angļu valodā.

M, ne metro šajā gadījumā

Izvēlies, kuras smaržas vēlies, visas tikai par 70 santīmiem. Šai dāmai pie centrālās stacijas nez kādēļ bizness pārāk no rokas neiet, bet nieka 100 metrus pie tāda paša galdiņa pulcējās itin daudzas sievietes.

Sveiciens proletariātam no ostas strādnieka!

Stacija

Stacija no peronu puses. Un, ja tā labi ieskatās…

tad var pamanīt šo dekorējumu.

Ar vienu no šādiem vilcieniem mēs braucām uz ~450 km attālo Kijevu.

Nākošais raksts būs vairāk par Kijevu. Drīz, cerams.

Odesa

Šis un nākošais raksts vairāk būs par Odesu un divi sekojošie vairāk par Kijevu. Pilnīgi atsevišķi tie nav tādēļ, ka bieži mēdzu abas pilsētas salīdzināt. Pirmajā un trešajā rakstā būs vairāk teksta, otrajā un ceturtajā – vairāk bilžu. Īsu Ukrainas ne pārāk seno laiku vēsturi var izlasīt te.

Iesākumā bija vēlme apskatīt valsti, kurā padomju laika gadi atkāpušies mazākā mērā nekā Latvijā. Ideāls variants droši vien būtu ne pārāk liela pilsēta Krievijas plašumos, bet kaut kā nevilka uz to pusi.

Tādēļ tika plānots ceļot līdz Minskai. Tomēr paredzamā ķēpa ar vīzām, ilgā kratīšanās ar vilcienu vai padārgās lidmašīnas biļetes stimulēja padomāt, vai neizvēlēties tālāku un varbūt arī interesantāku gala mērķi. Piemēram, Odesu.

Tā kā atradām tiešo Air Baltic lidojumu līdz Odesai, pie tās arī palikām. Atpakaļceļu, lai interesantāk, ieplānojām no Kijevas.

Pirmais pārsteigums atgadījās, vēl nepametot Rīgas lidostu. Izrādījās, ka nejaušā kārtā jālido kopā ar klasesbiedru un labu draugu, kurš uz Odesu devās darba darīšanās. Par Odesas lidostu viņš teica – tāda liela autoosta. Izrādījās – viņam taisnība.

Pirmo nakti domājām nosnausties tur, jo ielidojām vien pēc diviem naktī. No gulēšanas gan nekas lāgā neiznāca, jo soli neērti, lidinās mušas, daudz cilvēku skraida apkārt un pa laikam tikām modināti ar neganti skaļiem pļir-pļir-pļir + informatīviem paziņojumiem.

Kad kļuva gaišs, lidostu atstājām un devāmies ceļā. Ar kājām, jo tādējādi mēs varētu apskatīt ne tikai centru vien.

Pirmajā brīdī lidostā šķita, ka kaut kas tur nedaudz īpatnēji ož. Izrādījās, ka tā ir visur. Iespējams, karstums un lietus trūkums pie vainas. Vēlāk ievērojām arī suvenīrus – skārdenes ar Odesas gaisu. Pirkt nu nemaz negribējās.

Nākošais, ko ievēroju, bija vecā volga jeb GAZ-21. Sekoja citas volgas, pāris moskviču un neskaitāmi žiguļi. Uz aci šķita, ka katrs piektais ir Krievijā / PSRS ražots auto. Populāras bija arī jaunākas volgas, kādas Latvijā pat redzējis nebiju. Ar jaunajiem žiguļiem braukā salīdzinoši mazāk.

Ievērības cienīgākais vecais braucošais auto, manuprāt, bija šis RAF 977.

Salīdzinoši ar Latviju visai maz bija Vācijas un vispār – Eiropas auto.

Turpinot par satiksmi, šķita, ka transporta vadītāji, daudz nebēdājot par noteikumiem, pieturas pie principa – ja vari braukt, brauc. Ceļu policistus un policistus vispār Odesā redzējām salīdzinoši maz, Kijevā ievērojami vairāk. Benzīns, cik ievērojām, maksāja 70 – 80 santīmus.

Ieklīdām kādā bēdīga paskata parkā, kurā varēja sastapt pārīti Ļeņinu. Paskats kopumā bēdīgs, nekas nav ticis atjaunots vismaz gadus 20.

Trotuāru kvalitāte sākumā šķita stipri bēdīga. Pēcāk, tuvojoties centram, tā krietni uzlabojās. Arī pati pilsēta centrā ir ievērojami glītāka un sakoptāka. Kaut gan ar sevišķu tīrību Odesa, piedodiet, bet, manuprāt, neizceļas. Pieej pie kāda monumenta malas, baudi ainavu uz jūru un tev tieši apakšā mētājas semočkas, alus bundžas utt. Vai arī – sētnieks slauka centrālās dzelzceļa stacijas laukumu. Laukuma vidū benčikus liekšķerē iestumj, bet pie malām nosviestos maizes un gaļas gabalus mierīgi iestumj zālītē un aiziet prom.

Var rasties loģisks jautājums, kādēļ gan Odesas stacijas laukumā mētājas gaļas gabali? Atbilde ir ļoti vienkārša. Odesā suns ir Liels cilvēka draugs. Pareizāk sakot, suņi, daudz suņu. Mums šķita mulsinoši ieraudzīt tik daudzus pa parkiem un pludmalēm klaiņojošus suņus. Augumā parasti ne īpaši lieli, miermīlīgi, bieži manāmi bariņos pa ~5. Cilvēki par viņiem, acīmredzot, nesatraucas. Jā, parkos ir paziņojumi par uzpurņu un pavadu lietošanu, bet četrkājainās radības par tiem daudz neuztraucas un skraida vien tālāk.

Ēkas Odesā ir gan apbrīnojami skaistas, gan ne tik ļoti. Pļavnieku tipa deviņstāvenes neredzējām, visticamāk tādēļ, ka nebijām attiecīgajos rajonos. Vairāk ir 3-5 stāvu mūra ēku. Graustus diez ko daudz neredzējām. Daudzas ēkas kādreiz ir bijušas ļoti skaistas un joprojām tādas būtu, ja tikai kāds par tām vairāk parūpētos. Diemžēl tā vietā daudzviet nācās redzēt dažādi apbūvētus balkonus, kas kopumā rada diezgan briesmīgu iespaidu.

Man kā ikdienā krievu valodu nelietojošam un skolā draņķīgi apguvušam cilvēkam komunikācija sākotnēji mazliet biedēja. Draudzene arī krievu valodā daudz stiprāka par mani nav. Tomēr diezgan mierīgi ar visu tikām galā. Runāt gan nācās diezgan daudz. Jau pirmajā dienā man paveicās īpaši un parkā pie kāda nesen atjaunota monumenta Krievijas caram (!!!) mani apstādināja kāds puisis ar kameru un gribēja zināt, vai esmu ievērojis apķēpātus pieminekļus, kā tos varētu no vandāļiem pasargāt un vai pie mums Latvijā pieminekļus īpaši sargājot?

Odesieši daudz vairāk runā cits ar citu, ja salīdzina ar rīdziniekiem. Arī mums vairākas reizes tika pajautāts, kur atrodas tāda un tāda iela, vai nevajag palīdzēt utml. Kopumā šķita, ka cilvēki ir salīdzinoši mierīgi un nav agresīvi. Ja vien… Ja vien tu nemēģini kaut kur ielīst bez rindas. Tās, cik novērojām, tika sargātas nikni un taisni vai jābrīnās, kādēļ daži optimisti vēl tomēr mēģina citiem aizlīst priekšā.

Novēroju arī atsevišķus, nelielas vardarbības gadījumus, kad sieva par kādu komentāru iepliķē vīru, meitenes – puišus, bet īpaši izcēlās divas sievietes ar ~5-6 g.v. puisēnu. Viena no dāmām aizrādīja, ka jaunais cilvēks izrīkojies kā idiots un, ja viņš tā vēlreiz darīšot, nebūšot labi. Uz to jaunietis atbildēja, ka, labi, bet nu, ja viņu, bļe, vēlreiz nosaukšot par idiotu… Beigas nedzirdējām, jo sekoja krietns pliķis, skaļa raudāšana un emocionāli aizrādījumi par vārda uz b burta lietošanu.

Odesā dažādi uzraksti un komunikācija lielākoties ir krievu valodā. Vairākums iedzīvotāju gan esot ukraiņi – 62%. Angliski nekādu uzrakstu nav un kā tur var dzīvot vai orientēties bez jebkādām krievu valodas zināšanām, man nav skaidrs.

Ukraiņu un krievu valodas ir ļoti līdzīgas un rakstīto parasti var diezgan labi saprast. Kā mums vēlāk teica, abās valodās atšķiras apmēram katrs piektais vārds, tādēļ ukraiņi ar krieviem var tīri labi saprasties, runājot katrs savā valodā. Vēl, ja runājot lēni, līdzīgi varot sarunāties arī ar poļiem.

Ja reiz par valodu, tad man personīgi šķita, ka Odesa ukraiņiem vairs nepieder un, ja nekas radikāli nemainīsies, tā neatgriezeniski rusificēsies vēl vairāk, ja vien tas vēl vispār ir iespējams. Tajā pašā laikā nevar salīdzināt Odesu ar, teiksim, Daugavpili, jo Odesa ir reizes 10 lielāka, slavena kūrortpilsēta.

Viens no pirmajiem Odesā pamanītajiem aģitācijas plakātiem man lika domāt, ka šī plakāta teksta un Lindermana partijas nosaukuma autors ir ļoti cieši stāvoši cilvēki. Kā arī bieži redzamais Odesas un nevis Ukrainas karogs, lika atcerēties Saskaņas centra pēdējā laika plātīšanos ar Rīgas karogu un mēģinājumiem radīt rīdzinieka identitāti (kā pretnostatījumu latviešiem). Jā, un, protams, redzējām arī dažas oranžmelnās lentītes.

Lieta, par kuru odesiešus un kijeviešus neviltoti apskaužu, ir augststāvu ēkas. Mēs neredzējām nevienu neglītu daudzstāvu ēku. Mūsu Spices torņi, augststāvenes Imantā vai tornis Dārzciemā blakus Odesas un arī Kijevas augstceltnēm izskatās visai nožēlojami.

Paradoksālā kārtā Melnā jūra vizuāli ir gaišāka un zilāka par Baltijas jūru. Un tajā var itin labi peldēties arī septembrī, ko arī darījām. Pludmale ar tādu kā molu palīdzību ir saskaldīta daudzos nogriežņos, no kuriem daži paredzēti jahtām un maksas pludmalēm. Pirms pludmales un krastmalas ir ko pakāpelēt pa trepēm, jo pilsēta atrodas krietni augstāk. Smiltis ir rupjākas nekā mūsu pludmalē, tajās ir daudz gliemežvāku un benčiku. Sēdēt tajās īpaši patīkami nav, tāpēc tiek izīrēti pludmales krēsli. Sākotnēji mums arī tika piedāvāts tādus noīrēt par 23 grivnām (~1.61 Ls) gabalā, bet, kad sataisījām domīgas sejas, cena nokritās līdz 15 grivnām (~1.05 Ls). Vēlāk nopirkām dvieļus, kurus kā suvenīrus atvedām arī mājās. Kad guli pie jūras un gozējies saulītē, garām regulāri kursē pārdevēji ar aicinājumu iegādāties vārītu kukurūzu, voblas, karstus pīrādziņus vai krevetes.

Ir viena patiesi lēta lieta Odesā un, kā vēlāk izrādījās, arī Kijevā. Tas ir sabiedriskais transports. Biļete maksā nieka pusotru grivnu jeb 10.5 santīmus. Tiesa, tik sagrabējušos trolejbusos vēl nekad nebija nācies braukt. Tramvaji bija drusku labākā stāvoklī, autobusus neiemēģinājām, bet tie izskatījās diezgan jauni.

Tramvajiem diemžēl kursē tikai viens vagons un pāris reizītes sanāca justies odesiešiem krietni tuviem. Tika gan krietni skaļi meklēta vieta meitenei ar bērniņu, gan arī uzņemta humora deva no jauniešiem, kuri visam tramvajam skaļi komentēja pa logiem redzamās ainas.

Konduktori ir ļoti relaksēti un nebūt neskrien pie katra tikko iekāpušā pasažiera. Pēdējie arī par varītēm neskrien pie konduktora un visi sadzīvo draudzīgi. Kontrolieris gadījās tikai reizi un bezbiļetniekus neatrada, par ko viņš konduktori arī īpaši laipni apsveica. Reizēm biļetes pārdod arī vadītāji.

Tomēr pavisam bez incidentiem neiztikām. Vienā no trolejbusiem braucot, gadījās pieredzēt nokritušas stangas, kas acīmredzot bija vēl arī salūzušas un kādēļ pasažieri viens pēc otra kāpa laukā. Epitetus, ar kādiem vadītāja viņus apveltīja, labāk necitēšu, bet galvenais cepiens laikam bija par to, ka pasažieri nepaspēja samaksāt par braucienu. Tomēr, kad kāda pasažiere nez kādēļ par braucienu tomēr samaksāt gribēja, viņa tika pasūtīta na … pie pārējiem izkāpušajiem, kuri tagad varēšot stāvēt pieturā un kurus neviens vairs trolejbusā neuzņemšot.

Maršruta taksometros iekasēja 3 grivnas, toties nedeva biļetes.

Ar divriteņiem cilvēki braukā ļoti reti, kas, ja atceras ietvju kvalitāti ārpus centra, pārlieku nepārsteidz.

Hostelis varbūt nebija pats lētākais (~70 Ls par 3 naktīm), tomēr noīrējām atsevišķu istabu un jutāmies pavisam komfortabli. Varējām gan virtuvē gatavot ēst, gan paglaudīt kaķi, gan pasēdēt pie datora, gan paspēlēt galda futbolu. Tā arī bija vienīgā vieta Odesā, kurā runājām angliski, jo hosteli vadīja ne-slāvu tautības cilvēks. Katrā ziņā varu šo hosteli ieteikt, ja nepieciešams Odesā sameklēt naktsmītni.

Odesiešu it kā izslavētais skaistums īpaši neaizrāva. Tiesa, pēc izskata ne vienmēr var atšķirt tūristes no vietējām daiļavām. Kijevā gan ievērojām, ka sievietes ikdienā staigā vairāk uzposušās nekā Rīgā, uz ko, godīgi sakot, bija visai tīkami nolūkoties. Vēl bija viena pazīme, pēc kuras samērā nekļūdīgi varēja atšķirt ukrainietes no tūristēm. Legingi. Jādomā, ka turienes sievietes uzskata, ka diez ko glīti tie neizskatās.

Pamanītie putni, neskatoties uz pieklājīgo attālumu, bija praktiski tie paši kas Latvijā. Ja nu vienīgi drusku vairāk žagatu pilsētā.

Odesā izskatījās, ka pastāv normas attiecībā uz skolas apģērbu – balts krekls / blūze un melnas bikses / svārki. Kijevā vienādi tērptus skolniekus neievērojām.

Kā veģetāriešiem mums pārlieku viegli neklājās. Fast food būdas bija daudz kur, ievērojami vairāk nekā Latvijā, bet tajās pārsvarā bija nopērkami dažādi gaļas izstrādājumi. Frī kartupeļus atrast bija grūti. Protams, ja tev ir virtuve un vari normāli pagatvot ēst un ielikt kaut ko ledusskapī, problēmu nav. Bet, ja nevari, tad var rasties problēmas. Atzīšos, ka vienubrīd biju gatavs taisīt izņēmumu attiecībā uz saviem ēšanas paradumiem. Tīri tādēļ, lai ieekonomētu laiku pilsētas apskatei.

Bijām arī divās veģetārajās ēstuvēs, kas gan laikam bija svaigēdājiem domātas. Ak, lai slavēta mūsu Rāma Barona ielā, jo pēc paviesošanās šajās ne īpaši lētajās ēstuvēs, es sapratu, ka, ja man vēl dažas reizes būtu jāēd tāda pārtika, es, ne mirkli nešauboties, labāk izvēlētos gaļu.

Pārtikas veikali vismaz no sākuma mums gadījās tikai nelieli un ne-pašapkalpošanās. Vēlāk atradām arī drusku lielākus veikalus, kur pats vari paņemt groziņu, tomēr pat lielākais no tiem labi ja līdzinājās Rīgas mazākajai Maximai. Tas attiecās arī uz Kijevu, kaut gan nevar izslēgt, ka mums vienkārši nepaveicās lielākus veikalus sastapt.

Gadījās iegriezties arī tirgū. Vīnogas pirkām trīsreiz un pēdējās trāpījās tādas, par kurām varētu teikt, ka garšīgākas līdz šim nebija ēstas. Bija arī tādi kā belaši ar vārītu zirņu pildījumu, silti – ļoti garšīgi. Arī Latvijā nopērkamās Sadočok sulas pārsvarā bija garšīgas, saldējumi gan – puse pamēģināto bija ēdami, puse – negaršīgi.

Uz Potjomkina kāpnēm mūs pārsteidza vairāki jauniešiem ar lieliem ērgļiem. Tika piedāvāts mums tos paturēt, ātri tika saorganizētas pāris diezgan štruntīgas bildes un pieprasīta samaksa – 14 Ls. Protams, ka, pirms tam par cenu jautāti, jaunieši izlikās jautājumu nedzirdam. Krietni pastrīdējāmies un aizgājām, samaksājuši četrreiz mazāk. Līdzīga biznesa piekopējus tikai kostīmos sastapām arī Kijevā. Taisnību sakot, šī rūpala piekopēji bija vienīgie cilvēki, kuri Ukrainā pavadītās nedēļas laikā mēģināja mūs kkā apšmaukt.

Iegriezāmies gan Odesas, gan Kijevas zoodārzos. Pēdējais esot slavens ar to, ka tajā esot neciešami apstākļi dzīvniekiem. Vēlāk mums paskaidroja, ka tas, iespējams tādēļ, ka zoodārza zemi gandrīz pilsētas centrā esot gribējuši apbūvēt un tādēļ, lai slēgtu zoodārzu, dzīvnieki esot indēti.

Kad google maps mēģināju sazīmēt, kur Odesas zoo atrodas un kur tam ir ieeja, no ieraudzītā skata drusku satrūkos. Tā bija pirmā reize, kad google maps redzēju Odesu un nodomāju – kur, ellē, būsim iekūlušies? Visur gan tā neizskatās, tomēr tieši tur – jā, tāpat kā google maps.

Abos zooloģiskajos varējām redzēt praktiski visus populārākos zvērus, t.i., ziloni, tīģeri, lauvu, kamieli utt. Odesā krātiņi pārsvarā bija diezgan šauri. Īpaši žēl sametās pāris kaiju, kuras nez kādēļ nonākušos stipri nelielos būrīšos. Krietni daudz bija vistu un meža pīļu, liekot domāt, ka tīģeriem un lauvām pārtika tiek sarūpēta turpat zoo.

Kijevas zoo priekš zvēriem šķita daudz komfortablāks, vispār tas bija arī lielāks. Milzīgu sajūsmu gan tas mūsos neradīja, jo pirms dažām dienām jau uz līdzīgu iestādījumu bijām bijuši.

Odesā aizbraucām arī līdz Dendroloģiskajam parkam – Uzvaras parkam. Izrādījās, ka tas ir pa pusei parks, pa pusei savā vaļā augošu koku sakopojums, kuram pa vidu ir iekārtots dīķis ar žogu un būdiņām priekš pīlēm un bruņurupučiem pa vidu. Vienā nostūrī bija arī pārītis lielgabalu un monuments.

Meklējot taisnāku ceļu līdz jūrai, iemaldījāmies sanatorijas teritorijā, kas, jāatzīst, bija ļoti skaista ar dažādām skulptūrām un sakopta. Pa vidu dzīvās dabas stūrītī atradās daži gaiļi, kāda vista un vairāki pāvi. Kad devāmies cauri izejai, pamanījām uzrakstu, ka ieeja atļauta tikai pacientiem vai ar īpašām ieejas kartēm.

Drīz nonācām pamatīgi aizaugušā teritorijā ar vairākiem graustiem, kas varbūt nebūtu nekas īpašs, bet īsā brīdī pagājām garām vismaz 4 jaunajiem pāriem, kuri katrs savā nostūrī gribēja bildēties. Tā arī nesapratu kādēļ.

Negaidītas problēmas sagādāja vēlme nosūtīt pastkartītes no Odesas, jo nevarējām atrast, kur pārdod pastmarkas. Kā izrādījās, tās var nopirkt vienīgi pastā, kuru mēs Odesā pēdējās stundās nebijām plānojuši meklēt. Kijevā pastu atradām bez īpašām grūtībām.

Drīz būs turpinājums.

Liepāja – Palanga

Turpinot iepriekšējos gados aizsāktos pārgājienus gar jūras malu, šogad nolēmām pievarēt posmu no Liepājas līdz Palangai. Plānojām, ka tam būs nepieciešamas trīs dienas. Ar to arī sākās pirmās grūtības, jo tām, pirmkārt, vajadzēja būt brīvām, otrkārt, tās nedrīkstēja būt pārāk lietainas un, treškārt, tās nedrīkstēja būt pārāk karstas. Diemžēl pavisam no lietus aizmukt neizdevās un ar vismaz vienu lietainu dienu nācās rēķināties.

Tā mēs jūlija pēdējās sestdienas rītā iekāpām jau visai pilnā autobusā un braucām uz Liepāju. Man vienmēr Liepāja ir patikusi, tomēr šoreiz daudz laika un spēku nevarējām veltīt tās apskatei. Ievērojām, ka uz tā paša apgaismes pie kanāla tāpat kā pagājušajā Liepājas apmeklēšanas reizē 2007. gadā stāv melnspārnu kaija.

melnsparnu-kaija

 

Tālāk mūsu gaitas veda uz konditoreju, kurā iegādājāmies Rīgā neredzēti lielas bulciņas, pārtikas veikalu un iegriezāmies arī tirgū. Bija vajadzība iegādāties jaunus ejamos apavus, ko arī sekmīgi īstenoju. Pilsētas centrā ievēroju kino plakātu un, izlasot mazos burtiņus virs uzraksta “KINO”, kādu brīdi negribēju ticēt savām acīm. Ieskrēja prātā nesen lasītais Man bail, ka sētniece ieslīgusi elkdievībās! Nupat, ieraugot čaumalu čupu pie sētas, piesauca mistiskus dēmonus Ebālu un Zaebālu.

Mazs atjautības uzdevums lasītājiem – kā sauc kinoteātri?

Visai ātri nokļuvām pie jūras un uzsākām gājienu Dienvidu virzienā. Diemžēl drīz vien sāka līt, ne sevišķi stipri, tomēr pietiekoši, lai līst iekšā iepriekš sarūpētajos lietusmēteļos. Pēc kāda laika tajos palika diezgan karsti, bet kādas stundiņas lietus pārgāja.

Soļojām uz priekšu, pa laikam aplūkojām ievērības cienīgus objektus un atpūtāmies.

Uzrāpāmies arī vienā bākā, lai paņemtu slēpni. Vēl veselu lērumu ar slēpņiem izlaidām, lai lieki netērētu laiku un spēkus.

Kad vakarā meklējām, kur sliet telti, ceļa biedrene dalījās ar mani atklājumā, ka te, kāpās kāds pat pamanījies mīnu atstāt. Paskatījos uz melno objektu dažus metrus nostāk, bet tas, mums par pārsteigumu, sadalījās divās daļās un ielocījās zālājā. Neteikšu, ka biju bēdīgs, jo odzi līdz šim nekad nebiju redzējis. Tiesa, omulīgāk bradāt pa kāpām tādēļ nekļuva vis.

Kopumā pirmajā dienā bijām nosoļojuši apmēram 20 km.

No rīta palēnām sataisījāmies un soļojām uz priekšu. Manījām dažus kormorānus un kaijas.

Pa laikam manījām arī dažus cilvēkus. Tuvojoties vienam guļošam pārītim, pie mums pieskrēja pieaudzis vācu aitu suns. No viņa uzņemtās gaitas straujuma un virzienā tieši mums pretī palika pat neomulīgi, bet suns izrādījās ļoti draudzīgs. Tik ļoti, ka pat, ausi nepakasījis, atstāja cilvēkus guļam un kļuva par mūsu ceļabiedru.

Jo tālāk gājām, jo vairāk mulsām par šo faktu. Suns liels, kur tad mēs viņu liktu? Aizvestu līdz Palangai un pamestu tur? Un kur viņa īstie saimnieki vairs sunīti varētu atrast?

Pēc pāris stundām no aizmugures tuvojās skrienošu cilvēku grupa un suns, pat asti uz atvadām nepavicinājis, aizdevās viņu virzienā.

Suns nebija vienīgais mūsu pavadonis. Kad izvilkām pusdienmaizi, uz tās momentā salaidās bars dzeltenmelnu spindzeļu. Viņu bija tik daudz, ka nosist visas bija nereāli un mēģinājām bēgt prom. Diemžēl visa pludmale bija pilna ar šiem dzeltenmelnajiem kukaiņiem un mierīgi paēst nespējām. Tālāk ejot, viņu skaits nebūt nemazinājās. Arī, kad iegriezāmies Jūrmalciemā, mušas tur jau bija priekšā. Nudien nesaprotu, kā vietējie iedzīvotāji spēj ar šo sērgu sadzīvot, jo uz jebkā ēdama vai dzerama tās uzreiz salaižas virsū. Protams, tikām arī izmantoti kā kukaiņu transportlīdzekļi, par ko daudzas dabūja samaksāt visaugstāko cenu…

Jūrmalciemā pabrīnījāmies par pāris vecām laivām un atjauninājām ūdens krājumus vietējā veikalā.

Ejot tālāk, bieži vien sastapām cilvēkus. Man tas šajā posmā šķita pārsteigums.

Papē papriecājāmies par zīmējumiem, jāņogu krūmu un atradām arī vienu slēpni. Meklēšanas laikā mūs nedaudz patraucēja divi bērni. Domāju – vietējie, bet, kad gājām prom, nopratu, ka tādi paši slēpņotāji kā mēs, tikai atšķirībā no mums viņi absolūti nelikās ne zinis, vai kādas nepiederīgas acis viņus novēro vai nē. Fui tādiem.

Jau stipri paguruši, sasniedzām Papes kanālu. Pārejot tam pāri, atradām bumbieri ar maziem, zaļiem bumbierīšiem. Uh, cik tie šķita garšīgi!

Papē ir dažādas atjaunotas koka ēkas, tostarp viesu nami un Hiltona viesnīca.

Kādu brīdi gan pamaldījāmies, meklējot ceļu uz jūru, jo ceļš izbeidzās tieši pret kāda privātīpašuma vārtiem.

Nostaigājušies bijām ne pa jokam, bet tā kā mums noteikti vajadzēja ierakstīties trijās dienās, soļojām vien uz priekšu. Mērķis bija netālu no Lietuvas robežas atrast piemērotu vietu, kur uzsliet telti.

Pa ceļam ievērojām vēl vienu čūsku – pašā jūras malā gulēja mazs zalktītis, labi ja piecpadsmit centimetrus garš. Mūs ieraugot, viņš saritinājās kamolītī. Nezināju, cik stipri zalktis kož un negribējās arī pārbaudīt, tāpēc atstājām viņu turpat, iespējams, putniem par barību.

Jo tuvāk piegājām robežai, jo vairāk cilvēku sastapām, neraugoties uz vēlo vakara stundu. Diemžēl kādā brīdī ievēroju, ka esmu palicis bez viena no ejamajiem apaviem, kurus biju piestiprinājis karājamies pie somas. Tas gan, par laimi, bija stipri nonēsāts, bet vienalga žēl. Neskatoties uz pamatīgo pagurumu, mēģināju kādu gabalu doties atpakaļ meklējumos. Diemžēl pēc pāris kilometriem nācās doties atpakaļ, jo kļuva pārāk tumšs. Draudzene tikmēr bija sameklējusi vietu naktsmītnei un uzslējusi telti.

Tumsā bija diezgan grūti atrast iekura materiālus un bez papīra bija arī ļoti sarežģīti iekurt uguni, toties, kad tas izdevās, vējš parūpējās par neomulīgi garām liesmu mēlēm. Iekodām vakariņās un drīz vien pārguruši vilkāmies teltī gulēt. Bijām pieveikuši aptuveni 35 km, neieskaitot tos dažus turp / atpakaļ, kad meklēju nelaimīgo apavu.

Ap astoņiem mūs pamodināja pie telts stāvoša vīra “Labas rītas!” Vīrietis kaut ko turpināja lietuviski, ko, protams, nesapratām, pēc kā viņš krieviski pajautāja, vai vēlamies maksāt sodu cik tur to litu un latu apmērā. To mēs diez ko nevēlējāmies un tādēļ vīrs pieprasīja stundas laikā aiztīties tālēs zilajās. Nestrīdējāmies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, kad tik tikko esi pamodies, grūti reizēm vispār saprast apkārt notiekošo, kur nu vēl komunicēt krieviski, kas vairākus gadus vispār nav darīts. Otrkārt, nebijām droši, kuras valsts teritorijā tobrīd bijām. It kā robežstabu pamanījuši nebijām, bet mans Nokia maps apgalvoja, ka esam jau Lietuvā. Treškārt, mums tik un tā drīz vajadzētu celties un pakot mantas, lai paspētu uz autobusu Palangā. Katrā gadījumā džeks ir baigais dir_a, jo kāpas viņam noteikti nepieder. Pie tam pats fakts, ka Latvijas teritorijā kaut kāds sū_a lietuvietis vēl te iedrošinās draudēt ar sodiem un policiju, vien jau drusku tracina.

Atstāju onkulim par piemiņu savu otro veco sandali un devāmies atkal ceļā. Drīz nonācām pie robežstaba un beidzot bez šaubu ēnas atradāmies Lietuvā.

Cilvēku tur bija tiešām daudz, neskatoties uz lietus mākoņu tuvošanos. Kādas padsmit minūtes ziedojām arī slēpņa paņemšanai. Uzreiz bija skaidrs, ka tas atrodas zem soliņa, uz kura tajā brīdī sēdēja pāris lietuvieši un nekustēja prom. Par laimi, pacietības pārbaudē uzvarējām mēs :).

Drīz vien sāka arī līt un kāda sieviete mums jautāja, kur gan esam nopirkuši savus lietus mēteļus? Ar lepnumu atbildējām, ka Latvijā un soļojām tālāk.

Palangā pavisam bijām otro reizi. Šoreiz gan lietus un laika trūkums patraucēja baudīt tās jaukumus, bet kopumā glīta pilsētiņa tūristu izklaižu apmierināšanai. Mūsu Jūrmalā tik daudz visādu ēstuvīšu, restorānu, zivju būdiņu utt. vienuviet, nav ne tuvu. Rīgas jūras līča ūdens gan šķiet siltāks un mierīgāks :). Interesanti, kā Palanga izskatās ziemā?

Kādu brīdi pameklējām iestādi, kurā varētu mierīgi apēst kādus frī kartupeļus. Atradām tādu pie autoostas. Tur izrādījās, ka oficiante nespēj atšķirt “grapefruit juice” no “grape juice” un arī paši frī diez ko garšīgi nebija, toties, kamēr ēdām, pārstāja līt lietus.

Aizgājām arī iekost kādā vafelē un tad jau drīz vien brauca autobuss, kurā pat varējām godīgi samaksāt par biļeti ar latiem :).

Liepāja šķita tikpat skaista kā vienmēr. Un autoostā nopirktie frī kartupeļi bija sasodīti garšīgi! Vēl manas acis priecēja aicinājums nekļūt par zaķi.

Neskaitot staigāšanu Liepājā un pēc tam no Rīgas autoostas uz mājām, bijām pievarējuši aptveni 22 km. Kopā trīs dienās – apmēram 77 km. Nogurums noteikti bija jūtams!

Kopumā, godīgi sakot, citi maršruti man patika labāk. Šis gan bija pirmais pārgājiens, kurā bijām paņēmuši līdzi tiešām visu nepieciešamo, neaizmirstot mājās ne konservu attaisāmo, ne siltus apģērba gabalus. Varbūt pārāk daudz lietuviešu cilvēku un noteikti arī mušu. Savā ziņā stresu sagādāja arī apziņa, ka noteikti jāpaspēj uz autobusu Palangā.