Par Staciju pēdējā laikā

Uzsākot jauno Stacijas gadu, rakstīju, ka centīšos pieturēties pie 2-3 ierakstiem nedēļā. Ja tagad paskatos uz šajā gadā uzrakstīto, tad janvāris vēl ir tāds diezgan ražīgs. Pēc tam esmu daudz darbojies ar melnrakstu pabeigšanu. Laba kaudzīte vēl ir palikusi, tikai aizvien lielāks kļūst kārdinājums tos visus izdzēst.

Galvenie iemesli jaunrades piebremzēšanai ir darbs un mājas. Mēdz teikt, pie zināma bērnu skaita darbs pārvēršas par hobiju. Man tas tā ir noticis. Tikai pie vainas ir nevis bērnu skaits, bet gan interesanti profesionāli izaicinājumi. Ar laiku noteikti apniks, bet tas nebūs drīz.

Novembra sākumā atmetu regularitātei ar roku. Sanaca divarpus nedēļu gara pauze. Nezinu, vai pēdējā.

Man ir daudz lielāks prieks par labi noslīpētiem lielajiem ierakstiem. Tieši pie tāda es arī tagad strādāju. Tēma ir autortiesības attiecībā uz blogiem. Savāktais apjoms jau šobrīd pietiktu trim rakstiem, bet man trūkst informācijas, lai pieliktu tēmai punktu. Ja kādam ir pieredze ar vēršanos policijā vai tiesā, ļoti priecāšos, ja pastāstīsiet sīkāk [andris iekš stacija.org].

Par blogosfēras nīcināšanu

Šoreiz gribu pastāstīt par vispārzināmu problēmu ar visai tālejošām sekām.

Kāpēc vispār cilvēki mēdz rakstīt blogus? Iemesli var būt dažādi – kāds grib mēģināt nopelnīt, kādam ir svarīgi publiski izteikties, vēl kādam gribas izrakstīt no sevis sakrājušās emocijas. Vienmēr būs pa kādam izņēmumam, bet svarīgs elements tajā visā ir atgriezeniskā saite. Bez tās var tikpat labi skricelēt arī teksta dokumentā vai papīra dienasgrāmatā.

Latviskajai blogosfērai specifiski, ka visbiežāk tiek rakstīts par grāmatām un ēst gatavošanu. Populāri ir arī māmiņu blogi un izplatīti ir ieraksti par ceļojumiem.

Savās padsmitgadīgajās blogošanas gaitās esmu rakstījis par ļoti dažādām tēmām. Laika gaitā esmu sapratis, ka ir garlaicīgie temati kā politika vai reliģija. Un ir īpaši sensitīvie kā informācijas tehnoloģijas (masām daudz maz saprotamā līmenī) vai automobiļi un ar tiem saistītais.

Kā parasti notiek rakstīšana par sensitīvajām tēmām, vismaz manā gadījumā? Es – bloga autors – sastopos ar problēmu. Meklēju informāciju google latviski, protams, neko neatrodu, jo neviens par to neko nav rakstījis. Meklēju angliski, kaut ko atrodu, bet ne tieši to ko man vajag. Veicu izpēti, meklēju risinājumu, eksperimentēju, līdz beidzot tieku pie daudz maz apmierinoša rezultāta. Izveidoju par to ierakstu, publicēju un tad ar lielu iespējamību sākas viegli paredzams process.

Ieraksts kļūst populārs, sarodas komentāri. Tajos, pieklājīgi pārfrazējot, var uzzināt,

  • ka normāliem cilvēkiem tādas problēmas vispār nerodas,
  • kā var būt tāds muļķis, ka jau no paša sākuma (laikam no mātes piena) nezina, kā tikt ar savu problēmu galā,
  • ka autors ticis galā pilnīgi nepareizi,
  • un ka vispār autors ir stulbs.

Vai autoram ļoti gribas tos sūdus pie sava ieraksta lasīt un varbūt pat atbildēt uz tiem? Skaidrs, ka nē.

Kāda ir visvieglākā izeja? Protams, nerakstīt!

Kāpēc tad latviskajā blogosfērā visbiežāk raksta par lasīšanu un kulināriju? Tāpēc, ka iespēja norauties sūdu komentārus par šīm tēmām ir praktiski nulle.

Vairākas reizes esmu redzējis, kā cilvēks pārstāj rakstīt un reizēm pat pilnīgi izdzēš labi iesāktu blogu īsi pēc sūdu komentāru saņemšanas. Tas ir iespējams un tā arī reāli notiek – ar sūdu komentāriem krietni iedragāt blogera motivāciju turpināt rakstīt. Var teikt, ka tad nevajag vispār sākt, izdzīvo stiprākie un tā tālāk, bet tas nav godīgi, jo sūdkomentētāji neko citu bez pļūtīšanas nedara un, acīmredzot, nemaz neprot darīt. Lasa par brīvu, “paldies” vietā noliek kluci un pēc tam brīnās, kāpēc kļūst aizvien mazāk ko lasīt.

Cik esmu lasījis blogus angļu valodā, tur tādu problēmu ir daudz mazāk. Iemesli man nav zināmi, bet domāju, ka tā varētu būt

  • lielāka tolerance pret atšķirīgu viedokli,
  • lielāks slinkums rakstīt komentārus,
  • augstāka lasītāju pārliecība par sevām zināšanām, kā dēļ tās nav lieku reizi jāapliecina komentāros,
  • augstāks pieklājības līmenis,
  • vairāk lasītāju / pozitīvu komentāru, kas līdzsvaro negatīvos,
  • angliskajā vidē ir tik daudz visa kā, ka komentāru rakstīšanai nesanāk laika,
  • iepriekš uzskaitītā kombinācija.

 

Tiesa, nav jau tā, ka galīgi nav iespējams par sensitīvajām daudz-speciālistu tēmām rakstīt. Tikai jāievēro noteikts stils. Apmēram kā Putinam – “man visos jautājumos ir pilnīga taisnība. Tie kuri nepiekrīt, ir lohi, kurus nav jāņem galvā”.

Tāda nostāja palīdz rakstīt, bet kopumā tas ir stipri muļķīgi. Pirmkārt, tāds stils atbaida jēdzīgos lasītājus – tos, kuri zina, ka nav tikai viena problēmas risinājums, viena taisnība visiem. Otrkārt, autors, neatzīstot savas kļūdas, pats neko nespēj iemācīties. Viņš spēj tikai atražot sevi, savas vecās zināšanas. Ja pie viņa ieraksta brīnumainā kārtā parādīsies konstruktīva kritika, viņš to nemaz nebūs spējīgs uztvert.

 

Es neticu, ka pienāks diena, kurā visi sūdkomentētāji sapratīs savas pļūtrades destruktīvo ietekmi uz blogosfēru. Pat ja tā, viņu vietā allaž parādīsies jauni gara līdzinieki. Tomēr pamazām tuvoties angliski rakstošajai kultūrai ir iespējams. Tad arī būs vairāk blogu, tie būs atšķirīgāki un interesantāki. Vienkārši – blogosfēras nākotne ir ne tikai autoru, bet arī lasītāju un komentētāju rokās.

Otrais gads

Stacijai šodien aprit divi gadi.

Parasti blogu jubilejās autori stāsta, ka mēģinās rakstīt biežāk un dažādāk. Es šoreiz nē. Man būtu labs sasniegums noturēt tās pašas 2-3 reizes nedēļā. Jau līdz šim pārāk bieži trūka laika novest savas idejas līdz publicējamam rezultātam.

Pēdējā laikā visvairāk rakstu par grāmatām. Daļēji tas liecina par manu slinkumu, jo par grāmatām rakstīt ir viegli. Lasu pēdējā laikā bieži, tas palīdz atslēgties no ikdienas. Nedomāju, ka maniem vērtējumiem ir kāda sevišķa nozīme, bet aprakstīšana palīdz pašam izlasīto “salikt pa plauktiņiem”, kā arī ir interesanti palasīt, ko lasa citi par tev zināmu un pazīstamu grāmatu. Mani aizvadītā Stacijas gada grāmatu favorīti ir Jumprava, Suvorova Atbrīvotājs un Spiegošanas pamati, Svina garša, Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām un Jelgava 94.

Ierakstu izlases es turpināšu veidot. Man tās ir kā publiskas grāmatzīmes. Zinu, ka mana dzīvesbiedrene tās lasa un, man par izbrīnu, ne viņa vien. Atteikšanās no regularitātes, teiksim, reizi nedēļā, manuprāt, ir padarījusi šos ierakstus interesantākus.

Man ļoti gribētos aprakstīt kādu ekskursiju ar bildēm, līdzīgu šai. Tikai reāli tādam rakstam vajag divas brīvas dienas. Vienu, lai veiktu pastaigu, otru, lai aprakstītu. Ir arī gadījies, ka dodos pastaigā, un tās laikā saprotu, ka par to neko interesantu uzrakstīt nevar.

Rīgas ēkām regularitāti solīt nevaru, bet kaut kas pa laikam noteikti būs. Līdzīgi droši vien būs ar putniem.

Vēl viena atsevišķa kategorija, kuras dēļ vispār sāku publiski rakstīt (tiesa, pirms ~10 gadiem), ir viedokļraksti. Manas personīgās prasības pret kvalitāti ir tik ļoti izaugušas, ka spējas (lasīt – laiks) netiek līdzi. Turklāt man nav ilūziju, ka ar viedokļrakstiem var kaut ko īpaši mainīt. Lai cik labi tie arī nebūtu, informācijas mūsdienās vienkārši ir pārāk daudz. Tomēr pašam ir interesanti pēc kāda laika tādiem rakstiem pārlaist acis. Tas ir arī noderīgs vingrinājums strukturētai domu izpaušanai.

Tāds kluss sapnis man ir izrevidēt melnrakstu mapīti un pabeigt iesāktos rakstus. Šim uzdevumam pieķeros regulāri, bet kopējais melnrakstu skaits no tā diez ko nesamazinās, jo pa laikam iesāku arī ko jaunu. Kādreiz man bija lielas problēmas ar rakstu pabeigšanu, ja atliku to uz citu dienu. Tagad man reti sanāk iesākt un pilnībā pabeigt rakstu vienā dienā.

Attiecīgi ierastā kārtā man nav konkrētu plānu attiecībā uz Staciju. Šī ir un, es ceru, vēl ilgi paliks eksperimentāli radoša darbnīca. Lieli plāni un iepriekš noteikts formāts bieži vien efektīvi nokauj vēlmi kaut ko darīt. Tomēr pie 2-3 reizes nedēļā grasos pieturēties arī turpmāk, jo tas mani zināmā mērā disciplinē un motivē veidot jaunus ierakstus. Par ko? Droši vien par to pašu ko līdz šim.

Kāpēc pazuda Stacija?

Stacija nebija pieejama no 15. novembra dienas vidus. Nekādu skaidrojumu no sākuma nebija. Piefiksēju, ka pazudis arī pietiek.com. Viņi atsaucās uz tehniskām problēmām.

Gan Stacijas, gan Pietiek hostinga sniedzēji atrodas Islandē. Līdz šim nemaz nezināju, ka esam izvēlējušies arī vienu un to pašu uzņēmumu. Kāpēc Islande? Tāpēc, ka tur vārda brīvība nav tikai vārdi vien. Latvijā tā nav un nekas neliecina, ka pat attālākā nākotnē vārda brīvība pieņemsies spēkā. Kur nu, mums taču ir tik saspringta ģeopolitiska situācija, ka pat tautas referendumus faktiski vajag likvidēt! Protams, nevar salīdzināt pietiek.com ar stacija.org, bet man personīgi vārda brīvība ir ļoti svarīga. Tāpēc arī es izvēlējos Islandi. Tas ir mans simboliskais un taustāmais atbalsts šīs valsts vārda brīvības politikai un tās hostinga sniedzējiem.

Kas tad īsti notika? Kā raksta qurium.org, no ierindas izgājuši cieto disku pirmie sektori. Nevienam nav īsti skaidrs, kā tas varēja notikt. Man personīgi loģiskākā šķiet versija par hakeru darbībām. 1984.is hostings ir gana būtisks dažādiem valsts varas pretiniekiem visā pasaulē.

No vienas puses – neplānots hostinga pakalpojumu pārtraukums nedēļas garumā ir apbrīnojami liels. No otras – tā tomēr ir kompānija, kas nodrošina vārda brīvību daudziem cilvēkiem pasaulē. Tā vienkārši ņemt un pamest viņus pēc lielas nelaimes īsti negribas. Tāpēc sagaidīšu izvērstāku skaidrojumu, kompensācijas piedāvājumu un tikai pēc tam domāšu, ko iesākt tālāk. Tikmēr Stacija atgriezīsies ierastajā režīmā ~3 ieraksti nedēļā.

Pirmais gadiņš

Pašam grūti noticēt, bet šādā formātā Stacija pastāv tikai gadu. Mana kopējā regulāras rakstīšanas pieredze ir par gandrīz deviņiem gadiem garāka.

Mani joprojām mēdz pārsteigt rakstu popularitātes neprognozējamība. Lielāku rakstu popularitāte vēl šķiet puslīdz prognozējama atkarībā no tematikas. Tomēr visvairāk mani pārsteidz atsevišķu “mazo” ierakstu popularitātes lēcieni.

No apmeklējuma viedokļa nav prātīgi astoņus ar pusi gadus rakstīt zem wordpress domēna un tikai tad izvākties. Veco ierakstu apmeklējums no google-s ir diezgan niecīgs. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo blogu, stacijai ir vairāk regulāro lasītāju un mazāk “nejaušu ienācēju”. Tas iepriecina.

Parasti Stacijā lasītāji ienāk no google-s vai twitter-a. No feisbuka diezgan reti, bet, ja kāds ieraksts tur kļuvis populārs, tad apmeklējumam ir milzīgs lēciens. Neskatoties uz to, nedomāju strādāt uz facebook auditoriju. Jo, ja facebook aizvien neko nedarīs aizvien pieaugošās tuftas apkarošanai vienīgajā (!) lietotāja ziņu plūsmā, tad tā projekta dienas ir skaitītas. Turklāt mans mērķis nav popularitāte. Mans mērķis ir, lai man būtu interesanti.

Šķiet, atšķirībā no daudziem citiem rakstošiem cilvēkiem, manus tekstus ļoti maz lasa personīgie draugi. Nezinu, kāpēc tā ir. Cītīgākais lasītājs no viņiem noteikti ir Grandfox. Vēl man ir aizdomas, ka šeit regulāri iegriežas Lords Voldemorts un Aleksandrs R. Paldies gan viņiem, gan pārējiem regulārajiem lasītājiem, kurus dzīvē vēl neesmu iepazinis!

Atzīšos, ka vienmēr no sirds priecājos, kad kāds nospiež “like” tviterī, feisbukā vai pie kāda ieraksta. Tas tiešām motivē turpināt veidot ierakstus un censties vairāk. Man ir arī kluss prieks, ka pēdējos mēnešos ir tik maz ierakstu bez neviena “like”, kaut gan tas ir pilnīgi normāli un tādiem ir jābūt.

Par man būtiskākajiem ierakstiem.

Viens no īpašākajiem gada rakstiem man ir par Sarkandaugavu. Jo viss tika veikts ar domu, ka otrreiz to vairs nedarīšu. Tāpēc viss ir jāizdara tik labi, cik vien to spēju. Lai raksts sanāktu tāds, ka to pēc tam vairs negribētos ne labot, ne papildināt. Pirmajās dienās to lasīja ļoti maz. Mazliet piestrādāju pie popularizēšanas un drīz vien biju gandarīts par daudzajiem “like”. Sanāca tāda kā skaista dāvana dzimšanas dienā. Bet galvenais – es sapratu, cik brīnišķīga sajūta ir izdarīt kaut ko tik labi, cik vien tu spēj.

Ieraksts par zaļo vārnu būru apsekošanu mani darīja netipiski nervozu. Es esmu cilvēks, kuram dzīvē nav daudz autoritāšu. Bet zaļo vārnu pētnieks Edmunds Račinskis man tāda ir. Apziņa, ka viņš lasīs manu sacerējumu par zaļajām vārnām, mazliet šausmināja. Sev par prieku, saņēmu ļoti pozitīvu atsauksmi.

Atsauksme par grāmatu Dievs 9.0 ir pirmā un līdz šim arī vienīgā grāmata, kuru esmu paņēmis no kādas izdevniecības. Kad izlasīju to un rakstīju atsauksmi, man radās aizdomas, ka pēc šī rakstu darba Zvaigzne ABC man vairs par grāmatām rakstīt nepiedāvās. Tā arī ir noticis. Vismaz pēc vairākiem mēnešiem, kad uzprasījos uz vēl vienu grāmatu, nekādu atbildi nesaņēmu. Ņemiet vērā, mācieties no manām kļūdām. Kaut gan, ja vajadzētu rakstīt otrreiz, es uzrakstītu tieši tāpat.

Lasot grāmatu Spiral Dynamics, man gribējās tur minētās idejas saprotami uzrakstīt latviski. Tā kā grāmata bija ļoti samudžināta, tad tas izvērtās par stipri sarežģītu uzdevumu. Tomēr rezultāts nav no sliktākajiem: Spirālveida dinamikas teorija. Man nav ilūziju, ka šī teorija būs populāra. Ja arī kādreiz būs, tad to lielākoties sapratīs neprecīzi. Lai tā būtu. Jo šī ieraksta mērķauditorija ir cilvēki, kuri patiešām grib saprast.

Īsi pirms valsts svētkiem formulēju, ko man nozīmē latviskums. Bija grūti salikt vienā ierakstā tik daudz dažādu domu, tomēr pateicu visu, ko vēlējos vienuviet.

Par turpmākajiem plāniem man runāt diez ko nepatīk, bet nav jau arī nekā slēpjama. Būs diezgan pamatīga intervija ar transseksuālu cilvēku. Pa laikam uzrakstīšu par kādu grāmatu, teātra izrādi, iespējams, ekskursiju vai ceļojumu, kā arī citām interesantām lietām. Vēl gribu izkustināt “Seno Rīgu“. Tikai tādā līmenī, kā pats gribu, to paveikt ir ļoti grūti. Darbs pie bilžu kārtošanas jau notiek un agrāk vai vēlāk taps arī mūsdienu fotoattēli. Vairāk tas ir laika nekā vēlmju jautājums. Ierakstu regularitāte vismaz kādu laiku paliks tā pati: 2 – 3 ieraksti nedēļā.

Uz tikšanos!

WordPress migrācija

Pagājis mazliet vairāk par nedēļu kopš palaista Stacija. Mazliet gribas piefiksēt piedzīvotās tehniskās lietas.

Mājas versijai uzinstalēju xampp un wordpress. Instalācijas ļoti vienkāršas, viss izdevās bez problēmām.

No redstar7.wordpress.com izvilkt rakstus (gandrīz 900), kategorijas, komentārus bija salīdzinoši vienkārši. WordPress piedāvā izveidot XML failu, kurš satur rakstus un saites uz tajos iekļautajiem failiem. Importa procesam nekādas opcijas izvēlēties nav iespējams. Importējot failu XML failu bloga mājas versijā, process visus rakstus neieimportēja. Skatījos datu bāzē, bet tajā trūkstošo ierakstu nebija. Cēloni nesapratu, bet pamēģināju importēt vēlreiz un daļa trūkstošo datu ieimportējās. Ar trešo paņēmienu ieimportējās pilnīgi viss. Jau esošie ieraksti tiek atjaunināti nevis iesprausti vēlreiz. Imports pie reizes novilka un piesaistīja visus pie rakstiem piederošos failus, kuri fiziski atradās wordpress-ā. Bija viena neliela kļūda – nerādīja pareizu komentāru skaitu pie rakstiem, bet to viegli varēja salabot ar SQL skriptu, kuru atradu google.

Ātri sapratu, ka wordpress sevis uzturētajiem blogiem lieto daudzus spraudņus. Parasts lietotājs spraudņu sarakstu neredz un nezina, ko nodrošina wordpress un ko spraudnis. Dažus spraudņus piemeklēju savām specifiskajām vajadzībām.

  • Easy Twitter Feed Widget: tvitera attēlošana logrīkā (vidžetā). 
  • Embed image links – by Wonder: spraudnis, kurš saiti uz attēlu pārveido par attēlu. Tas ir, tekstā ielieku saiti uz attēlu, nekādus tagus vai formatējumu nerakstu. Spiežu “publicēt” un bilde automātiski redzama ierakstā.
  • Jetpack by WordPress.com: būtībā tā ir spraudņu kolekcija. Tajā ir, piemēram, “like” poga wordpress lietotājiem, iespēja komentēt ierakstu no sava twitter, facebook vai wordpress konta, iespēja sajūgt kopā veco wordpress blogu vadības paneli ar jauno blogu un daudzi citi vērtīgi labumi.
  • Ultimate Tag Cloud Widget: iespēja pamainīt birku (tag) un kategoriju attēlošanu logrīkā.
  • UpdraftPlus – Backup/Restore: rezerves kopiju veidošanas rīks. Var sūtīt rezerves kopijas uz google drive, dropbox u.c.

Dizainu sāku meklēt jau ļoti laicīgi. Izmēģināju visādus variantus un visbeidzot paliku pie Amadeus. Sajūsmā neesmu un kādreiz meklējumus turpināšu.

Sanāca vairāku dienu aizķere ar domēna piesaisti, bet tas bija hostinga kompānijas ziņā un es tur neko nevarēju ietekmēt.

Nevar tā vienkārši paņemt mājas wordpress-u, nokopēt uz hostinga atvēlēto stūrīti un cerēt, ka viss uzreiz strādās. Būtiskākais iemesls: wordpress ierakstu importa process pārkārto visas iekšējās saites, šajā gadījumā uz mājas datoru. Tāpēc izveidoju svaigu wordpress instalāciju hostinga stūrītī un palaidu tai wordpress ierakstu importu. Process ātri nobeidzās ar kļūdu. Izlēmu, ka vienkāršāk būs nokopēt tabulas ar ierakstiem, komentāriem, kategorijām u.c. Tā arī izdarīju un viss likās OK. Sekojošā problēma, ar kuru nācās pacīnīties, bija lērums eksistējošu saišu uz redstar7.wordpress.com un mājas datoru. Šī problēma tika risināta, eksportējot datu bāzi SQL failā. Fails tika atvērts ar notepad++ un kādu laiciņu pastrādāts ar find/replace. Iegūtais rezultāts tika importēts atpakaļ datu bāzē. Situāciju mazliet sarežģīja jaunais ierakstu saišu formāts bez datuma. Ja vajadzētu to visu darīt vēlreiz, mēģinātu tomēr atrast vienkāršāku risinājumu.

Tika pastrādāts ar Google search console, bet satiksme no google galīgi nav tāda kā vecajam blogam. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies. 4-6 nedēļas gaidīt esot normāli.

Nākamais svarīgais darbs ir izdomāt, ko iesākt ar lērumu saišu uz bildēm, kuras atrodas visādās attēlu uzturēšanas vietnēs. Jo, lūk, imageshack.us vismaz dažas manas bildītes ir izmetis miskastē. Drošāk būtu glabāt visu lokāli, bet kā to gūzmu failu ātrāk un ērtāk atrast, atvilkt pie sevis, sakārtot un salikt uz tiem saites?

Kā būtu cilvēkam, kurš ar IT lietām ir vairāk uz “jūs”? Bez kļūdas pie ierakstu importa – domāju, ka vienkārši. Ar tādu kļūdu – visai sarežģīti. Tādos gadījumos galvenais ir daudz pacietības, domāt, kas tiek darīts un kāpēc, mazliet radošas pieejas, pareizi jautājumi google un viss būs kārtībā.

Jauns sākums

Starts

Šis ir ilgi gaidītais pirmais ieraksts manā jaunajā blogā. Vēl nekas nav pabeigts, es redzu daudzas nepilnības un nepieciešamus uzlabojumus. Pie tiem šobrīd tiek intensīvi strādāts.

Kāpēc pārvācos? Blogoju jau gandrīz 10 gadus. Divas ilgākās klusuma pauzes bijušas aptuveni divi mēneši un tas, manuprāt, par kaut ko liecina. Es nejautāju sev – vai es to gribu rakstīt, vai man to vajag utt., es vienkārši rakstu. Mērķi un tēmas ir dažādi, bet izteiksmes veids paliek. Laika gaitā sarakstīts daudz kas interesants, vismaz priekš manis paša.

Zināms panīkums pēdējā laikā no manas puses bija jūtams un gribējās pārmaiņas. Reizēm mēdzu iedomāties, kā būtu pārcelt blogu jaunā kvalitātē. Zem wordpress domēna sēdēt ir droši un komfortabli, bet mazliet pietrūkst brīvības. Man gandrīz nav pieredzes ar interneta lapu izstrādi, uzturēšanu utt., bet mana idealizētā pieeja attiecībā pret IT ir – ja man tas nepatīk, tad to var mainīt! Cits jautājums ir, vai es to vienmēr darīšu, bet reizēm tie ir sīkumi. Kaut vai tik vien kā fontu virsrakstam nomainīt. WordPress uzturētajos blogos tādas iespējas ir, bet par maksu. Bet, ja jau jāmaksā, tad kā būtu ar atsperšanos pamatīgākam lēcienam? Pagaidām varu priecīgi konstatēt, ka līdz šim tehniskos jautājumus (kuri atkarīgi no manis paša) risināt ir bijis daudz vieglāk nekā sākotnēji man šķita.

Pie reizes sakārtoju ierakstu kategorijas. Cik esmu novērojis, lielākā daļa blogeru tās lieto diezgan nepārdomāti un es nebiju izņēmums. Tomēr, kad aiz muguras ir jau vairāki simti ierakstu, tad var daudz vieglāk saskatīt, kā esošo saimniecību sakārtot. Tas attiecas arī uz iezīmēm (tags), bet mazākā mērā. Neloloju ilūzijas, ka potenciālie lasītāji uzticēsies, ka “šajā vietnē ar kategorijām nu gan viss būs kārtībā”, bet sakārtotība ir ērtāka arī man pašam.

Satura ziņā turpmākās ieceres ir vairāk rakstīt par grāmatām, turpināt Seno Rīgu un beidzot tā kārtīgāk pieķerties Izzūdošajai Rīgai. Ir ieceres arī citos virzienos, bet tās – kā laiks atļaus.

Viss ir slikti

Lūk, ko par Caurumu raksta Jaunie blogeri:

Viss ir slikti” blogs ir blogs…. kura domu,es nesapratu, bet es nespēju šo blogu nepieminēt. Blogs ir ļoti saturīgs un pēc visa kā spriežot viņš pastāv jau ilgi un vēl joprojām tiek diezgan aktīvi papildināts!

Starp citu, “Viss ir slikti” ir iemīļots teiciens diviem jaukiem, optismistiskiem, savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem. Man pieņemamāk un arī smieklīgāk liekas, ka cilvēks varbūt nevietā pasaka, ka viss ir slikti, nekā pārspīlētā optimismā apgalvo, ka viss ir lieliski. Un tā kā viena būtiska šī bloga jeb publiskās piezīmju grāmatiņas funkcija ir nepatīkamu momentu “izrakstīšana (no sevis ārā)”, tad izteiciens kā bloga virsraksts ir visai atbilstošs. Vismaz pagaidām.

Par blogu lasīšanu un rakstīšanu

Apkārtējai blogosfērai uzmanību esmu sācis pievērst relatīvi nesen, t.i. kopš darba pīppauzēs vairs nelasu delfus un tēvēnetu. Grāmatu, filmu, tehnoloģiju, modes utml. specifiski blogi mani diez ko neinteresē un vismaz regulāri tādus nelasu. Interesē cilvēki, viņu likstas, prieki, dzīves uztvere. Nez kāpēc par to vairāk mēdz rakstīt sievietes, bet ne tikai. Dzejiski apcerējumi, lai cik izjusti tie arī nebūtu, mani parasti diez ko neaizkustina. Jo reālāk, jo labāk.

Pēdējie divi jaukākie atradumi. Droši vien vairums viņus jau zina, jo nav jau nekādi svaigie, bet man tie bija patīkami pārsteigumi.

  • Brīžos, kad negribas nopūlēt smadzenes ar prātīgām lietām, bet gribas ko datorā palasīt, atveru navigilabs. Man ļoti patīk autora nepareizais izteiksmes veids un vieglā attieksme pret dzīvi. Kaut būtu vairāk tādu blogu!
  • Bibliotēkas stāsti. Izskatās, ka autorei (vairs) negribas uztvert sava darba ikdienu nopietni un jāizceļ vismaz pretrunīgākie / smieklīgākie / šausmīgākie atgadījumi. Sanāk vienkārši lieliski. Blodziņš vienīgi šausmīgi neērts, ja grib izlasīt pilnīgi visus ierakstus. Toties ir vērts to darīt.

Tajā pašā laikā mani aizvien vairāk mulsina mani lasītāji. Es laikam kaut kā ērtāk jūtos, ja nezinu, kas mani lasa. Kad uzzinu kādu savu lasītāju, tad mēģinu pie sevis minēt, ko diez tas indivīds manā blogā ir atradis? Tematika tomēr ir ļoti dažāda. Ir jau arī man pašam interesanti savus vecos ierakstus kādreiz palasīt, bet daru to ļoti reti. Turklāt pēdējā laikā diez ko daudz interesantu ierakstu, kā pašam liekas, man nav. Kaut gan Latvijā ir arī daži vispārzināmi blogi, kuri (kuru autori) ir tik nenormāli populāri, ka, neskatoties uz savu rakstīšanas retumu un ierakstu kvalitātes viduvējību, joprojām ir ārkārtīgi slaveni. Tas man atgādina, ka, ja gribu rakstīt tā, kā man pašam patīk, tad par auditoriju un kaut kādu specializāciju vislabāk ir vienkārši aizmirst.

Starp citu, piemērotu tēmu esmu izvēlējies savam astoņsimtajam ierakstam.