Autortiesības blogā. 3. daļa. Saruna ar AKKA/LAA

Turpinot noskaidrot, kā ar autortiesību pārkāpumiem cīnās citi, devos aprunāties ar KI fonda sabiedrisko attiecību speciālisti Ievu Kolmani un Vizuālo darbu nodaļas vadītāju Ingu Mūrnieci no Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības.

 

Īsumā – ar ko AKKA/LAA nodarbojas?

Ieva Kolmane. Ne visi autori paši tiek galā ar savu darbu pieskatīšanu. Principā autors ir pirmais, kurš drīkst atļaut vai aizliegt sava darba izmantojumu. Darbs ir viņa īpašums. Bet ir autori, kuriem darbu ir ļoti daudz. Mūzikas vai dziesmu tekstu gadījumā katra kafejnīca nevar tev pavaicāt atļauju, vai drīkst atskaņot to, kas radio skan. Līdz ar to visā pasaulē ir spēkā tā saucamais kolektīvais pārvaldījums – autori apvienojas organizācijās. AKKA/LAA ir pašu autoru dibināta biedrība. Autors, kurš biedrībai uztic pieskatīt viņa darbus, slēdz ar mums līgumu, un mēs viņa vietā izsniedzam atļauju darbu izmantotājiem. Par atļauju iekasējam autoram atlīdzību, arī par attēliem.

Inga Mūrniece. Mēs esam starpnieks starp autoru un darba izmantotāju, turklāt autors var izvēlēties, kādas tiesības mums uzticēt.

Tātad autors var izvēlēties gan pieskatītāja, gan iekasēšanas funkciju? Vai vēl kādas?

I.M. Tieši tā. Autors var izvēlēties pats administrēt sava darba izmantojumu un pieprasīt par to atlīdzību. Var arī uzticēt tiesības pārvaldīt kādam aģentam, kā tas notiek pasaulē, vai fondam. Mūsu gadījumā – autoru biedrībai, kas noteikusi visiem autoriem vienādus tarifus par noteikta darbu veida noteiktu izmantojumu.

Ja runa ir par blogiem, tur iekļauti divi dažādi darbu veidi. Ir teksts, kas ir literārs darbs, un attēli – vizuāli darbi. Katram darba veidam ir atšķirīgs pārvaldījuma veids. Piemēram, attēliem, sevišķi fotogrāfijām, tas ir visai sarežģīti – šis ir vairāk individuāli administrējams darba veids.

I.K. „Individuāli administrējams” nozīmē, ka izmantotājs, piemēram, vēršas pie mums, un mēs viņa vēlmi saskaņojam ar paša attēla autoru.

I.M. Blogu veido autors, ievieto tur pats savus darbus un pēc likuma var ar tiem iesākt visu, ko pats vēlas. Kopš brīža, kad darbi tapuši materializētā formā, tas nozīmē – attēls ir tapis, teksts ir uzrakstīts, tos aizsargā Autortiesību likums. Taču to ievietošana blogā ir paša autora atbildība. Autoram par saviem darbiem ir jārūpējas. Ja tos vēlas izmantot kāds cits, vajadzīga jūsu atļauja. Ja esat noslēdzis līgumu ar mums, jūsu vietā atļauju izsniedzam mēs.

I.K. Ja līguma nav, jums jādara viss, lai tas, kurš darbu gribētu izmantot, varētu jūs atrast un pavaicāt pēc atļaujas.

I.M. Pēc likuma viņam ir jābūt rakstiskai atļaujai pirms jūsu darba izmantošanas.

I.K. Tāds arī ir mūsu darbs. Jo mēs nodarbojamies ar tā saucamajām mantiskajām tiesībām. Proti, runa ir par atlīdzības iekasēšanu un atlīdzības izmaksu par to, ka darbs tiek izmantots. Bet ir vesels tiesību bloks, tā saucamās personiskās tiesības, kuras neviens nevar citam deleģēt.

I.M. Tās ir neatņemamas autora tiesības.

I.K. Piemēram, ka vārds jānorāda, ka nevar tavu darbu pārveidot bez tavas atļaujas.

I.M. Ir jānošķir divas lietas. Tiesības, par kurām rūpējas pats autors, un tās, par kurām var parūpēties kāds cits. Kad darbi ir ievietoti internetā, tos ļoti viegli var nokopēt, pārsūtīt, izmantot un tā tālāk. Tāpēc, pirms darbus ievietojat internetā, jums ir jāsaprot, kas ar tiem tālāk notiks. Ja vēlaties, lai jūsu darbi vienkārši būtu pieejami, lai tos apskatītu un lietotu pēc iespējas vairāk cilvēku, – varat arī nepieprasīt nekādus īpašus izmantojuma noteikumus. Bet, ja vēlaties, lai ar jums saskaņotu katra jūsu darba katru izmantojuma reizi, par to ir jāparūpējas.

Piemēram, fotoattēliem var norādīt speciālas fotoattēla zīmītes, likt ūdenszīmes, lietot sliktāku izšķirtspēju, attēlu „sagriežot gabaliņos”, vai bloķēt labo taustiņu, lai nevar nokopēt. Jo internetā ir ļoti daudz rīku, kā var uzlikt aizsardzību attēliem. Protams, nebūsim naivi. Ir arī programmas, kas atbloķē aizsardzību. Bet parastais lietotājs, ja saskarsies ar grūtībām konkrētu attēlu nokopēt, nelauzīsies tālāk.

I.K. Jebkurā gadījumā vienmēr var arī skaidri un gaiši savā vietnē ielikt universālu atļauju – ja vēlaties izmantot manus darbus, dariet, ko gribat.

I.M. Jūs kā autors nosakāt, kas jādara lietotājam. Lai es, ieejot jūsu mājaslapā, skaidri saprastu, ko es varu darīt. Principā viss, kas atrodas internetā, protams, ir brīvi pieejams. Bet tas nenozīmē, ka visu drīkst brīvi izmantot.

I.K. Ļoti daudzos gadījumos visi šie noteikumi ir vietnē atrodami, jo katra sevi cienoša vietne rūpējas, lai lietotājs saprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kā rīkoties, ja lietotājs grib attēlu likt reklāmā vai vēl kur citur.

Tad, ja es, teiksim, esmu bloga autors, es varu pie jums nākt un teikt, ka, lūdzu, pārstāviet manas tiesības, es jūs pilnvaroju?

I.M. Jā, bet kādam nolūkam?

Ja, teiksim, kāds neatļauti nokopē kādu fotogrāfiju vai veselu rakstu un publicē pie sevis, tad jūs ar viņu tiekat galā?

I.K. Tā nav mūsu primārā funkcija. Pilnīgi nemaz. Mums nav ne tādu resursu, ne kompetences, ne tādu tiesību. Autortiesību likums un AT kolektīvā pārvaldījuma likums mums nedod tiesības kādu vajāt, sodīt. Mēs šādos gadījumos rīkojamies tieši tāpat kā kurš katrs cilvēks. Mēs ziņojam policijai. Tā mēs darām, ja konstatējam, ka ir kādi pārkāpumi vai, ja autors signalizē, ka ir kas tāds noticis, un runa ir nevis par personiskajām tiesībām, bet nesankcionētu izmantojumu. Turklāt – par atkārtotu izmantojumu, nevis pirmreizēju, kur autors pats slēdz līgumu ar darba pasūtītāju. Tur arī mēs nedrīkstam jaukties.

I.M. Autoram ir visas tiesības darīt tāpat, un prakse rāda – ja ar iesniegumu vēršas fiziska persona, process parasti norit ātrāk nekā gadījumā, kad to dara juridiska persona. Kā jau teikts – ar mums līgumu ir vērts slēgt tikai tad, ja pats vairs nespējat izsekot savu darbu izmantojumam.

I.K. Un tādēļ, lai mēs iekasētu atlīdzību par jūsu darbu legālu izmantojumu un jūs to saņemtu.

I.M. Attēlu autoriem ar mums būtu izdevīgi slēgt līgumu par mantisko tiesību pārstāvēšanu arī tāpēc, ka tad autora vārds automātiski parādīsies arī starptautiskajā autoru datubāzē. Visā pasaulē ir māsu organizācijas, kas strādā līdzīgi kā mēs.

Ja runājam par vizuālajiem darbiem, ar visām lielajām un arī daudzām mazajām organizācijām mums ir noslēgti savstarpējās sadarbības līgumi. Tas nozīmē – ja jūsu darbs tiek izmantots kādā konkrētā valstī, ar kuras organizāciju mums ir noslēgts līgums, šī organizācija mūsu vārdā rīkojas un administrē šo izmantojumu viņu teritorijā, viņu valstī. Tad var slēgt līgumus, ko mēs jau minējām sākumā, ka autors var izvēlēties, tieši kādas mantiskās tiesības nodot mūsu pārvaldījumā.

Tā kā esam kolektīvās pārvaldības organizācija, mēs administrējam arī tādas tiesības, kuras likums pieprasa pārvaldīt tikai kolektīvi, proti, neatkarīgi no tā, vai autoram līgums ar biedrību noslēgts vai ne. Sīkāk par tiesībām ir arī aprakstīts mūsu mājaslapā. Doma ir tāda – to nevar pats autors izdarīt, to dara tikai organizācijas. Tas ir darbu publisks izpildījums, bibliotēku izsniegumi, retranslēšana pa kabeļiem uc., tai skaitā vizuālo darbu „tālākpārdošana” – autoram pienākas daļa atlīdzības, ko katrs nākamais pircējs samaksā pārdevējam.

Bet jūsu mājaslapā autora līguma paraugā ir minēts, ka AKKA/LAA ir tiesīga pārstāvēt autoru tiesību aizsardzības iestādēs.

I.K. Ja esam ar autoru līgumattiecībās, mēs, protams, nevaram nelikties zinis par viņa darbu nelikumīgu izmantojumu. Bet tas nenozīmē, ka mēs strādājam kā advokātu birojs. Varam, piemēram, ieteikt advokātu autoram, kurš grasās uzsākt tiesvedību. Bet mēs paši nevaram atļauties vairāk kā vienu juristu, kas lielākoties strādā ar lielām tiesu lietām pret tādām organizācijām, kas ļoti lielā apmērā izmanto autoru darbus, atlīdzību nemaksājot vai maksājot to par daudz niecīgā apmērā.

Vai pareizi saprotu, ka, ja ārzemēs kāds grib izmantot manu fotogrāfiju, kuru viņš kaut kur ieraudzījis, viņš vispirms kontaktējas ar savas valsts attiecīgo biedrību vai pārstāvi un tad viņi kontaktējas ar jums?

I.M. Tā būtu jādara. Jo, vēlreiz uzsverot to, ka autora vārds parādās starptautiskajā datubāzē, principā var zināt, vai šeit tiek izmantots Latvijas, Francijas vai ASV, vai Austrālijas autors. To var uzzināt ļoti vienkārši ar pāris klikšķiem.

Es daudzus biedēju ar Vācijas advokātiem, bet principā taisnība. Jūs, piemēram, blogā gribat izmantot cita autora darbu, līdz ar to automātiski kļūstot par šā darba izmantotāju jeb licenciātu, kā tas noteikts mūsu licencēs. Tad nāk jautājums – kas ir jādara darba izmantotājam. Viņam būtu jādara tas, ko jūs jau minējāt – jāsazinās ar konkrēto organizāciju savā valstī, vai arī jāatrod vietnē, kas ir konkrētās bildes autors. Ja tas nav zināms, lietotājs riskē ar to, ka viņš izmanto nenoskaidrota autora darbu, un tad var rēķināties ar dažādām sekām.

Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad zvana blogu autori, kas izmanto citu autoru darbus. Viņi ir internetā nejauši nokopējuši attēlu un ielikuši savā mājaslapā, lai gan pie attēla, piemēram, rakstīts, ka darbs var būt aizsargāts ar autortiesībām.

Ir dažādi attēlu meklēšanas attēli. Vācijā ir izstrādāta sistēma – strādā aģenti, ar kuriem autori slēdz līgumus. Aģenti meklē konkrētos attēlus internetā un, piemēram, atrod to tādā un tādā mājaslapā, kas ir reģistrēta Latvijā. Uzreiz top e-pasts: jūs izmantojat savā mājaslapā tāda un tāda autora darbu, lūdzam samaksāt tādu un tādu summu. Summas ir nopietnas, un cilvēki man ir zvanījuši un jautājuši, vai tiešām tā var būt? Tur vēl ir brīdinājums – ja prasītā summa netiks samaksāta līdz tādam un tādam datumam, lieta tiks iesniegta Vācijas tiesā. Jautājums – vai šo lietu var izskatīt Vācijā? Atbilde ir – jā, var. Jo internetam nav teritoriāla ierobežojuma. Prasītājam ir visas tiesības to darīt. Šeit [Latvijā] ir tas pats. Ja kāds izmanto jūsu darbu bez atļaujas, jūs arī varat tieši tāpat rīkoties, nosakot summu par morālo un materiālo kaitējumu. Autora tiesības īstenībā ir ļoti plašas.

Kā jūs rīkojaties, ja konstatējat darba nesaskaņotu izmantošanu?

I.M. Mēs cenšamies visu risināt miera ceļā. Sarunu ceļā, vēstuļu ceļā, vienojamies, mēģinām pārliecināt. Lielākoties izmantotāji piekrīt vienoties, samaksā autoratlīdzību, mēs pārskaitām autoram, un visi ir laimīgi. Bet gadās, protams, visādi. Likums ir autora pusē, mēs pārstāvam autorus. Mēs esam autoru dibināta biedrība, mēs neesam valsts organizācija.

Jā, man vienmēr bijis tāds jautājums, vai tad es nevaru dibināt pats savu AKKA?

I.M. Jā, jūs varat.

Vai jums jau nav konkurence Latvijā?

I.K. Kolektīvā pārvaldījuma likums Latvijā jau kopš zināma laika nosaka, ka noteiktu darbu izmantojuma veidus var pārvaldīt tikai viena organizācija. Līdz ar to mēs neesam vienīgā, bet mums ir, varētu teikt, māsu organizācijas Latvijā. Piemēram, mēs nestrādājam ar mūzikas izpildītājiem, ar mūzikas producentiem. To dara LaIPA – Latvijas izpildītāju un producentu asociācija. Mēs, piemēram, nestrādājam arī ar darbu kopēšanu personiskām vajadzībām. Ar reprogrāfisko reproducēšanu nodarbojas LATREPRO. Profesionālajiem aktieriem sava organizācija. Sava organizācija, izrādās, ir arī pornofilmu industrijai, arī viņi administrē savas tiesības un iekasē atlīdzību par darbu izmantojumu. Bet Latvijā nevar būt otras organizācijas, kas dara tieši to pašu, ko mēs darām. Tas tāpēc, lai neiestātos nepārskatāms haoss.

I.M. Tā ka nav tik vienkārši. Jūs varat būt aģents, piemēram. Mēs esam krājuši pieredzi nu jau 25 gadus, noslēguši līgumus ar daudzām ārvalstu un starptautiskām organizācijām, tās mums uzticas.

I.K. Latvijā mūsu jumta organizācija ir Kultūras ministrija. Eiropas un pasaules mērogā esam saslēgušies tīklā ar mūzikas autoru apvienību apvienībām, piemēram, GESAC un CISAC. Ir lielas organizācijas, kas savukārt rūpējas par rakstniekiem, kinorežisoriem, kinoproducentiem. Sistēma ir izaugusi laika gaitā. Līdz ar to iedibinājies zināms līdzsvars starp autoru un darbu izmantotāju interesēm. Nevar teikt, ka Latvijā autortiesību ziņā nav kārtības – ir gan, turklāt tāda pati kā gandrīz visur citur pasaulē. Dažviet kārtība ir daudz mazāka.

I.M. Iestrādes ir jau vairāku gadu desmitu garumā.

I.K. Mums desmitu, bet Eiropā ir simt gadu un vairāk.

I.M. Piemēram, vizuālo darbu organizācijai Francijā, kur tradīcijas ir nostiprinājušās. Mēs esam mācījušies no viņu pieredzes. Sistēma ir pietiekami vienota visā pasaulē, un mēs esam paņēmuši vislabākos variantus.

I.K. Jo ir bijusi iespēja paskatīties, kurš variants Latvijai varētu būt piemērotākais.

 

 

Ceturtajā daļā atgriezīšos pie pirmajā daļā aprakstītā gadījuma ar Rīga TV24. To es publicēšu tikai, kad būs kas nozīmīgi mainījies vai šai lietai būs pielicis punkts tādā vai citādā veidā. Šobrīd es nevaru pateikt, kad tas būs.

Autortiesības blogā. 2. daļa

Turpinot stāstu par autortiesībām, apjautājos, kā gājis Ikaram Kubliņam, kurš publicē savas fotogrāfijas vietnēs Photoplaces.eu, Fotovietas.com un photoriga.com. Šīs vietnes nav tipiski blogi, jo vairums ierakstu ir fotogrāfijas ar aprakstu. Ņemot vērā, cik rūpīgi autors attēlos norāda savas vietnes adresi, secināju, ka viņam droši vien ir pieredze ar bilžu zagļiem.

Cik apmēram tādu gadījumu un cik ilgā laika posmā Tev bijuši? Kā atklāji zādzības faktu?

Paskaitīju e-pastos, un pēdējo trīs gadu laikā ir bijuši vismaz 19 gadījumi – taču tikai bezkaunīgākie, jo parasti e-pastus rakstu tikai tad, kad bilde izmantota komerciālā lapā vai zagšana bijusi redzami tīša (piemēram, aizmālētas vai nogrieztas ūdenszīmes). Gadījumos, kad bildi bija paņēmis, piemēram, kāds medijs un vismaz norādījis atsauci uz avotu, parasti nekasījos. Zādzības faktus sākotnēji atklāju nejauši, meklējot kaut ko internetā un atklājot savas bildes citos saitos; vēlāk sāku to darīt jau mērķtiecīgi, dažām no savām publicētajām bildēm izlases veidā veicot “Image reverse search” (lai gan pārāk aktīvi to nedarīju).

Vai vienmēr ir izdevies kontaktēties ar vainīgo pusi? Ko esi darījis, ja tas nav izdevies?

Nē, ne vienmēr. Citkārt vienkārši neatbild. Dažreiz, lai gan nekomunicē, bildi tomēr izņem, bet, ja nē, tad dažos tādos gadījumos esmu ielicis informāciju par šo komersantu “sudzibas.lv“.

Kādu risinājumu tādās sarunās centies panākt? Nozagto foto iegādi par tās norādīto cenu savā lapā? Vai ir runa par vēl kādu kompensāciju?

Kā kuru reizi, skatījos arī pēc apstākļiem – cik bezkaunīgs bijis bildes zagšanas veids, kā uz manu pretenziju atbild. Apzinātas, tīšas zādzības gadījumos standarta prasība ir kompensācija – un vismaz divreiz lielāka nekā bildes pirkšanas cena mājaslapā, jo nevar pielīdzināt legālu iegādi ar kompensāciju pēc zādzības fakta – ja kaut ko nozags lielveikalā vai kur citur, tad arī, visticamāk, zaglim būs tomēr krietni lielākas nepatikšanas (vismaz lielāka soda nauda) nekā tikai nozagtās preces veikala plaukta cenas atmaksa, pretējā gadījumā jau tas vispār nevienu zagli neatturētu, jo viņam nebūtu, ko zaudēt. Ja redzu, ka cilvēks tiešām nav zinājis, nav sapratis, komunicē godprātīgi, atvainojas – tad bijuši dažādi varianti: kompensācija bildes cenas apmērā, vai arī tikai bildes izņemšana no lapas, neprasot atlīdzību.

Kāpēc, Tavuprāt, vainīgajai pusei būtu izdevīgāk atrisināt konfliktu miermīlīgā ceļā?

Ja vainīgā puse vēlas būvēt kaut cik ilgtspējīgu biznesu, tad būtu muļķīgi desmit vai pārdesmit eiro dēļ (ja nozagtas vairākas bildes) riskēt ar reputācijas bojāšanu vai tiesvedību. Konstatējot sava darba neatļautu izmantošanu, fotogrāfam ir visas tiesības pieprasīt no uzņēmuma kompensāciju un, ja neizdodas vienoties, viņam tikai atliek vērsties tiesā pēc būtībā garantētas uzvaras. Iespējams, vēl lielāku skādi var nodarīt tas, ja fotogrāfs nevis dodas uz tiesu, bet gluži vienkārši informē publiku par to, ka jūsu uzņēmums ir pārkāpis autortiesības un atsakās par to atlīdzināt – šādā veidā var ātri vien sabojāt gadiem būvētu reputāciju. Sudzības.lv ir vietne, kas ļoti labi kotējas Google meklēšanas rezultātos – tur ielikta sūdzība par uzņēmuma negodprātīgumu var būt pirmais, ko potenciālais klients par šo uzņēmumu atrod.

Un, protams, muļķīgi vispār ir zagt bildes laikmetā, kad tās maksā faktiski centus vai pāris eiro, un ir visdažādākās iespējas tās ērti iegādāties. Vai arī izmantot bildes, kuru autori tām pielikuši CC licenci, kas ļauj tās izmantot par velti.

Kāda bijusi Tava rīcība, ja vainīgā puse vainu noliedz vai kādu citu iemeslu dēļ nav izdevies sarunu ceļā rast kompromisu?

Nopietnākos gadījumos (ja nozagta ne tikai viena, bet vairāk bilžu) izdaru spiedienu un diezgan bieži tas tomēr rezultējies ar kompensācijas saņemšanu. Mazāk svarīgos esmu ielicis informāciju Sudzības.lv vai arī citreiz vienkārši atmetis ar roku – katrā ziņā neesmu gluži vienas bildes dēļ mēģinājis papildus noslogot Latvijas tiesu sistēmu 🙂

Vai Tevi apmierina veicamā juridiskā procedūra, kas jāiziet, lai atrisinātu sarunu ceļā neatrisināmas situācijas? Vai normatīvajos aktos būtu jāveic uzlabojumi? Citi ierosinājumi?

Būtībā juridiskā procedūra nav korekta. Atstāt intelektuālā īpašuma (ne vien autora autortiesību, bet arī mantisko tiesību) zādzību tikai civiltiesiskajā atbildībā, manuprāt, nav pareizi. Salīdzinām ar to pašu lielveikala piemēru – ja tur pieķer pie rokas zagli, vai tad lielveikalam tas jāsūdz tiesā, lai iegūtu vismaz kompensāciju? Nē, ir zādzības fakts, un ar to pietiek, lai nodotu zagli policijai. Būtībā kaut kam līdzīgam būtu jābūt arī intelektuālā īpašuma jomā, īpaši tad, ja zagtais intelektuālais īpašums izmantots peļņas gūšanai (biznesa reklamēšanai utt), nevis tikai privātām vajadzībām (man nav lielu pretenziju pret tiem, kas paņem internetā bildi, lai uzliktu to uz mājas datora “desktopa” vai izdrukātu fotogleznai mājās pie sienas). Pozitīvi ir tas, ka par autortiesību pārkāpuma sūdzības iesniegšanu vismaz nav jāmaksā tiesas nodeva, diemžēl tiesāšanās tomēr ir un paliek smagnējs birokrātisks process. Drīzāk vajadzētu izveidot kādu pavisam nelielu nodaļu, kaut vai viena vai dažu cilvēku sastāvā Valsts policijā, kas nodarbotos arī ar šādiem “mazajiem” intelektuālo tiesību pārkāpumiem, reāli reaģētu uz sūdzībām. Tad fotogrāfa rokās būtu krietni “smagāks” trumpis sarunās ar bilžu zagļiem – ja nemaksāsiet kompensāciju, tad rēķinieties, ka ziņošu policijai. Ja ar torrentiem utml. lietām cīnās, tad ar ko fotogrāfa tiesības ir sliktākas par lielo Holivudas kinostudiju vai mūzikas izdevniecību tiesībām? Manuprāt, tām jābūt tieši prioritārākām, jo atsevišķs fotogrāfs ir daudz mazāk aizsargāts nekā lieli industrijas milži.

 

Trešajā daļā būs saruna par autortiesībām ar AKKA/LAA.

Autortiesības blogā. 1. daļa

Autortiesībām saistībā ar blogiem rūpīgāk pievērsos, kad sastapos ar pirmo nopietno bilžu zādzības gadījumu no stacija.org. Pirmajā daļā pastāstīšu, kā (neveiksmīgi) risināju savu konkrēto gadījumu.

Viss sākās ar to, ka draugs televizorā ievēroja bildes, kuras agrāk jau bija redzējis Stacijā. Viņš mani par to informēja komentārā.

Sameklēju Rīga TV24 raidījumu arhīvu un patiešām – raidījumā izmantots krietni daudz attēlu, tajā skaitā trīs no stacija.org. Ūdenszīmi diviem attēliem nogriezuši, vienam nemanāmi aizkrāsojuši.

Rakstīju e-pastu uz viņu lapā norādīto saziņas adresi zinas@riga24tv.lv.

Esmu ievērojis, ka 18.09.2018. raidījumā “Vēlais ar Streipu” bez saskaņošanas tikuši izmantoti attēli no http://stacija.org/peitavas-iela-7/, rupji pārkāpjot LR Autortiesību likumu.

Vēlos par šo rīcību saņemt kompensāciju 100 eiro apmērā. Esmu ar mieru arī uzklausīt līdzvērtīgus piedāvājumus no jūsu puses.

Atbildes nesniegšanas gadījumā vai, ja netiks rasta vienošanās, parūpēšos, lai par šo gadījumu uzzina iespējami daudz cilvēku un meklēšu palīdzību tiesībsargājošās instancēs.
Vispirms konkrētais raidījums no raidījumu arhīva pazuda. No shortcut.lv televīzijas arhīva viņi to, protams, nevarēja izņemt, tāpēc raidījuma ieraksta saglabāšanai tas netraucēja. Starp citu, tagad viņi raidījumu ir ielikuši atpakaļ un to var apskatīt šeit.
Atbildi saņēmu nepilnu divu stundu laikā jau no cita e-pasta, zinasrigatv24@gmail.com. Ar parakstu Rīga TV24 komanda.

Pirmkārt, vēlamies atvainoties par sagādātajām neērtībām, Vēlais ar Streipu komanda nekādā gadījumā nevēlējās aizskart autora publicitāti.

Visa raidījuma pastāvēšanas laikā vienmēr esam ievērojuši autortiesības, taču diemžēl šoreiz tehnisku iemeslu dēļ esam palaiduši garām šīs bildes.

Vēlamies ar Jums draudzīgi izrunāties par radušos situāciju, tāpēc mums ir daži jautājumi.

Vēlamies zināt, kāpēc gribat saņemt kompensāciju tieši 100 eiro apmērā?

Tāpat, lai nerastos lieki pārpratumi un nesaprašanās, lūdzu, ļaujiet mums pārliecināties, ka Jūsu pieminētā bilde tik tiešām ir Jūsu (bildes autentiskumu).

Vienmēr visā raidījuma pastāvēšanas laikā ievērojuši autortiesības, tikai tieši šoreiz trim attēliem nogriezušās un aizkrāsojušās ūdenszīmes! Pie tam tehnisku iemeslu dēļ. Par šo diskusijās neielaidos, jo neredzēju tam jēgu.

Sniedzu summas pamatojumu un vēlāk autorības apliecināšanai nosūtīju vienu no attēlu oriģināliem.

Kā varbūt esiet ievērojuši, stacija.org ir bezpeļņas projekts. Tajā nav atrodama neviena reklāma, par kuru kāds būtu samaksājis. Toties uzturēšanas izmaksas ir pavisam reālas. Hostings vien maksā nedaudz zem 100 eiro gadā (šī brīža aktuālās cenas: https://www.1984hosting.com/product/pricelist/).
Cenas vienā no zināmākajām Rīgas fotoattēlu krātuvēm ir 9-10 eiro par attēlu ar tiesībām to izmantot masu medijos. Pieņemu, ka cena šajā gadījumā varētu būt līdzīga. Ierakstā ir pieci attēli, attiecīgi to cenu var vērtēt ap 45-50 eiro.
Tomēr jāatzīst, ka foto izmantošanas faktu esmu konstatējis nejauši un neviens nav pūlējies ar mani sazināties, lai arī to nebūt nebija grūti izdarīt. Tas ir gan aizvainojoši, gan likuma pārkāpums. Tādēļ kompensāciju vēlos saņemt viena gada hostinga izmaksu apmērā. Tādā gadījumā varu arī sniegt personīgo goda vārdu, ka par radušos situāciju neveidošu ierakstu stacija.org, nerakstīšu sociālajos portālos vai citādā veidā neinformēšu plašāku sabiedrību.
Autorības apliecināšanai vakarā nosūtīšu vienu no izmantotās bildes oriģināliem bez ūdenszīmēm tā pilnā izšķirtspējā. Ja vienosimies par kompensāciju, nosūtīšu jums visu attēlu oriģinālus, apliecinot Jūsu tiesības tos izmantot pēc vajadzības.
Nākošajā dienā saņēmu pretpiedāvājumu.
Vēlamies Jums izteikt draudzīgu piedāvājumu atnākt kā viesim uz mūsu televīzijas raidījumu Ko Notiek?, kur tiek reklamēti dažādi pasākumi, un viesi var iepazīstināt skatītājus ar savu daiļradi. Tā Jums kā fotogrāfam būtu lieliska iespēja iepazīstināt skatītājus ar saviem mākslas darbiem/izstādēm/mājaslapu/pasākumiem utt. Šī iespēja darbotos kā barteris un summas ziņā būtu pielīdzināma Jūsu pieprasītajai samaksai.
Vai arī esam gatavi Jums samaksāt 45 – 50 eiro, jo esam izmantojuši 3 no Jūsu bildēm, no kurām 2 parādītas divreiz. (Atsaucoties uz norādīto – Cenas vienā no zināmākajām Rīgas fotoattēlu krātuvēm ir 9-10 eiro par attēlu ar tiesībām to izmantot masu medijos. Pieņemu, ka cena šajā gadījumā varētu būt līdzīga. Ierakstā ir pieci attēli, attiecīgi to cenu var vērtēt ap 45-50 eiro).
Painteresējos, kas ir “Ko Notiek?” Izrādās, tas ir televīzijas raidījums, kurš pieņem (teju jebkuru) pusotras minūtes garu video, kurā tu pastāsti par savu pasākumu.
Ja es kādu pasākumu rīkotu vai citādā veidā būtu ieinteresēts iepazīstināt lielāku publiku ar savu daiļradi un patiešām gribētu to darīt ar šī raidījuma starpniecību, viņi manu video parādītu (daudz maz) jebkurā gadījumā. Acīmredzami vainīgā puse cenšas no manis tikt vaļā par baltu velti.
Savukārt standarta cenas piedāvājums, nu, piedodiet… Uzrakstīju, ko par to domāju.
Pateicos par piedāvājumu piedalīties televīzijas raidījumā, tomēr mani tas neinteresē.
Ja esiet gatavi samaksāt tikai 45-50 eiro, tad es nemeklēšu risinājumus tiesībsargājošās instancēs, tomēr vēlēšos vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu. Vai tā būtu tikai publikācija stacija.org, vai raksts pietiek.com, vai vēl kur citur – to es šobrīd nevaru pateikt. Kādēļ es tā rīkošos?
Ja es aizietu uz veikalu, iebāztu kabatā biezpiena sieriņu, par to nesamaksātu un mani pieķertu, vai es tiktu sveikā cauri, samaksājot biezpiena sieriņa cenu? Protams, nē. Citādi tā darītu pilnīgi visi. Nu, nesanāca nozagt, nekas briesmīgs, atvainojos, samaksāju sieriņa cenu un nākamreiz būšu uzmanīgāks, lai mani zogot nepieķer.
Jūs vēlieties atrisināt situāciju tieši šādā veidā. Es uzskatu, ka uz to jāvērš sabiedrības uzmanība.
Ja Jūs minētās fotogrāfijas iegādātos par paaugstinātu cenu, tad es saprastu, ka tik tiešām nožēlojiet radušos situāciju un ka nākošās reizes nebūs. Attiecīgi man nebūtu iemesla vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu, jo jūs jau būtu darbos apstiprinājuši savu labo gribu visu atrisināt.
Varētu vēl diskutēt par cenu, tomēr man personīgi nešķiet, ka tā šajā gadījumā būtu pārspīlēta.
Atbildē saņēmu mēģinājumu izlocīties un izsprukt no jelkādas atbildības pat e-pastā.
Tā kā šo raidījumu veido neatkarīga producentu kompānija, apzinamies, ka tā daļēji arī ir mūsu atbildīga, kas tiek pārraidīts, tāpēc gribam to sakārtot mierīgā ceļa, jo katrs skatītājs mums ir ļoti svarīgs, bet tā kā kļūdu pieļāva producentu kompānija, nevis mēs, negribam arī par to maksāt kā Jūs sakat, bet vienoties par tirgus cenu, kā tas būtu bijis jāizdara neatkarīgajam producentam. Šajā gadījumā gribam nākt Jums pretī un samaksāt summu bez, iespējams, bezjēdzīgas tiesāšanās ar neatkarīgu mazu producentu, un ceram, ka arī Jūs mums varat panākt pretī un vienoties par abpusēju cieņu un neveikt melno PR.
Palūkojos, kas tad titros norādīts kā raidījuma producents. Tā ir Lelde Miezīte. Pameklēju google un atradu facebook profilu, kurā persona ar šādu vārdu un uzvārdu norādījusi kā darba vietu Producer at Rigatv 24. No kā diez šis mazais producents ir neatkarīgs?
Vai ir liela jēga diskutēt par dažādām vainas pakāpēm ar anonīmu gmail konta autoru? Domāju, ka nē.
Neņemos spriest, kura no pusēm ir vainīgā – jūsu uzņēmums, vārdā nenosauktā producentu kompānija, kāds cits vai visi kopā. Pat ja es gribētu to noskaidrot, man tam trūkst informācijas. Lūdzu esiet tik laipni un savas attiecības atrisiniet savā starpā. Konflikta situāciju esiet uzņēmušies risināt jūs. Paldies, ka jūs to godprātīgi dariet. Tomēr tas ir līdzīgi kā, ja par veikalā nozagtu sieriņu tā cenu samaksātu advokāts. Īsti godīgi tas tomēr nav. Tāpēc pie tāda risinājuma man personīgi paliek bažas, ka līdzīgas situācijas atkārtosies arī nākotnē. Attiecīgi uzskatīšu par savu morālu pienākumu brīdināt līdzcilvēkus par nonākšanu līdzīgās situācijās. Nedomāju, ka tas ir melnais PR, bet pieņemu, ka jums par to var būt atšķirīgs viedoklis un respektēju to. Jebkurā gadījumā jums ir (būs) visas iespējas situāciju detalizēti izskaidrot no sava redzes punkta. Ja esiet daļēji uzņēmušies vainu kaut arī jums tas nebūtu jādara, neredzu kā tas jums varētu darīt negodu.
Un tā pagāja nedēļa. Neloloju nekādas ilūzijas attiecībā uz atbildes sagaidīšanu un tās arī, protams, nebija. Nodomāju – bet ko viņi darīs, ja mēģināšu izprovocēt uz atrisinājumu citādā veidā?
Vai noformēsim līgumu par autoratlīdzību? Jums droši ir kāds paraugs.
Nu gan es saņēmu atbildi. Samulsu.
Ja esat ar mieru vienoties par autoratlīdzības samaksu 45 – 50 eiro vērtībā un neveikt melno PR, tad esam ar mieru Jums sagatavot un nosūtīt līgumu.
Pirmo reizi šīs sarakstes laikā es nezināju, ko darīt. Vai tad man ir kāds prieks krāmēties ar to visu? Un vai tad 45-50 eiro ir tik ļoti maz šajā gadījumā? Atbildēju, neko līdz galam neizlēmis, ar domu skatīties, kā tālāk risināsies lietas.
Principā jā.
Lai nebūtu pārpratumu, esiet lūdzu tik laipni un iespējami precīzi definējiet, ko saprotiet ar “neveikt melno PR”. No līdzšinējās sarakstes izskatās, ka mēs šo jēdzienu saprotam dažādi.
Saņēmu arī atbildi.
Labi, tad drīzumā sagatavosim un nosūtīsim Jums līgumu. Ar melno PR domājam Jūsu iepriekš minēto (citējot, tomēr vēlēšos vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu. Vai tā būtu tikai publikācija stacija.org, vai raksts pietiek.com, vai vēl kur citur – to es šobrīd nevaru pateikt.). Ja varam vienoties par šādu darbību neveikšanu, tad būsim pateicīgi.
Apdomājos un diezgan negribīgi nolēmu piekāpties. Tā sakot, labāk slikts miers nekā labs karš.
Es gluži nebūšu ar mieru par šo gadījumu pilnīgi klusēt. Piedāvāju kompromisu neminēt jūsu uzņēmumu, raidījuma nosaukumu, telekompāniju vai tamlīdzīgu informāciju, kas ļautu jūs identificēt.
Saņēmu ziņu.
Kad būsim sagatavojuši līgumu, nosūtīsim to Jums.
Pagāja nedēļa. Apvaicājos.
Cik tieši laika jums vēl nepieciešams, lai sagatavotu autoratlīdzības līgumu?
Saņēmu atbildi.
Viss ir procesā, drīz nosūtīsim!
Nu, labi. Nav jau tā, ka es pats nevarētu sagatavot autoratlīdzības līgumu. Ja ir paraugs, to var nesteidzīgi paveikt nepilnas stundas laikā. Bet Rīga TV24 uzņēmās šo darbiņu izdarīt. Tad lai arī dara.
Pagāja vēl viena nedēļa. Tad vēl viena. Kopā tātad jau vairāk nekā trīs. Nav nekādu ziņu par aizkavēšanās iemesliem, pat konkrētu summu nav centušies sarunāt. Man nekur nav jāsteidzas, bet tā kārtot lietas vienkārši nav nopietni.

Jums ir bijis ļoti daudz laika. Esmu jums nācis pretī, bet rezultāta nav pilnīgi nekāda. Es vairs nepiekrītu iepriekš norunātajam kompensācijas variantam.

Ja jums vēl ir vēlme atrisināt situāciju bez trešo pušu iejaukšanās, uzņemieties iniciatīvu un pie reizes pārlieciniet mani, ka sarakstei ar jums ir vērts veltīt kaut vienu minūti.

Nekādas atbildes no Rīga TV24 vairs nav bijis.

 

Apjautājos facebook konta īpašniecei Leldei Miezītei Producer at Rigatv 24, kā ar viņu iespējams kontaktēties darba jautājumos, bet atbildi nesaņēmu.

Sāku interesēties, ko līdzīgos gadījumos dara citi. Par to nākošajos ierakstos.

Par Staciju pēdējā laikā

Uzsākot jauno Stacijas gadu, rakstīju, ka centīšos pieturēties pie 2-3 ierakstiem nedēļā. Ja tagad paskatos uz šajā gadā uzrakstīto, tad janvāris vēl ir tāds diezgan ražīgs. Pēc tam esmu daudz darbojies ar melnrakstu pabeigšanu. Laba kaudzīte vēl ir palikusi, tikai aizvien lielāks kļūst kārdinājums tos visus izdzēst.

Galvenie iemesli jaunrades piebremzēšanai ir darbs un mājas. Mēdz teikt, pie zināma bērnu skaita darbs pārvēršas par hobiju. Man tas tā ir noticis. Tikai pie vainas ir nevis bērnu skaits, bet gan interesanti profesionāli izaicinājumi. Ar laiku noteikti apniks, bet tas nebūs drīz.

Novembra sākumā atmetu regularitātei ar roku. Sanaca divarpus nedēļu gara pauze. Nezinu, vai pēdējā.

Man ir daudz lielāks prieks par labi noslīpētiem lielajiem ierakstiem. Tieši pie tāda es arī tagad strādāju. Tēma ir autortiesības attiecībā uz blogiem. Savāktais apjoms jau šobrīd pietiktu trim rakstiem, bet man trūkst informācijas, lai pieliktu tēmai punktu. Ja kādam ir pieredze ar vēršanos policijā vai tiesā, ļoti priecāšos, ja pastāstīsiet sīkāk [andris iekš stacija.org].

Par blogosfēras nīcināšanu

Šoreiz gribu pastāstīt par vispārzināmu problēmu ar visai tālejošām sekām.

Kāpēc vispār cilvēki mēdz rakstīt blogus? Iemesli var būt dažādi – kāds grib mēģināt nopelnīt, kādam ir svarīgi publiski izteikties, vēl kādam gribas izrakstīt no sevis sakrājušās emocijas. Vienmēr būs pa kādam izņēmumam, bet svarīgs elements tajā visā ir atgriezeniskā saite. Bez tās var tikpat labi skricelēt arī teksta dokumentā vai papīra dienasgrāmatā.

Latviskajai blogosfērai specifiski, ka visbiežāk tiek rakstīts par grāmatām un ēst gatavošanu. Populāri ir arī māmiņu blogi un izplatīti ir ieraksti par ceļojumiem.

Savās padsmitgadīgajās blogošanas gaitās esmu rakstījis par ļoti dažādām tēmām. Laika gaitā esmu sapratis, ka ir garlaicīgie temati kā politika vai reliģija. Un ir īpaši sensitīvie kā informācijas tehnoloģijas (masām daudz maz saprotamā līmenī) vai automobiļi un ar tiem saistītais.

Kā parasti notiek rakstīšana par sensitīvajām tēmām, vismaz manā gadījumā? Es – bloga autors – sastopos ar problēmu. Meklēju informāciju google latviski, protams, neko neatrodu, jo neviens par to neko nav rakstījis. Meklēju angliski, kaut ko atrodu, bet ne tieši to ko man vajag. Veicu izpēti, meklēju risinājumu, eksperimentēju, līdz beidzot tieku pie daudz maz apmierinoša rezultāta. Izveidoju par to ierakstu, publicēju un tad ar lielu iespējamību sākas viegli paredzams process.

Ieraksts kļūst populārs, sarodas komentāri. Tajos, pieklājīgi pārfrazējot, var uzzināt,

  • ka normāliem cilvēkiem tādas problēmas vispār nerodas,
  • kā var būt tāds muļķis, ka jau no paša sākuma (laikam no mātes piena) nezina, kā tikt ar savu problēmu galā,
  • ka autors ticis galā pilnīgi nepareizi,
  • un ka vispār autors ir stulbs.

Vai autoram ļoti gribas tos sūdus pie sava ieraksta lasīt un varbūt pat atbildēt uz tiem? Skaidrs, ka nē.

Kāda ir visvieglākā izeja? Protams, nerakstīt!

Kāpēc tad latviskajā blogosfērā visbiežāk raksta par lasīšanu un kulināriju? Tāpēc, ka iespēja norauties sūdu komentārus par šīm tēmām ir praktiski nulle.

Vairākas reizes esmu redzējis, kā cilvēks pārstāj rakstīt un reizēm pat pilnīgi izdzēš labi iesāktu blogu īsi pēc sūdu komentāru saņemšanas. Tas ir iespējams un tā arī reāli notiek – ar sūdu komentāriem krietni iedragāt blogera motivāciju turpināt rakstīt. Var teikt, ka tad nevajag vispār sākt, izdzīvo stiprākie un tā tālāk, bet tas nav godīgi, jo sūdkomentētāji neko citu bez pļūtīšanas nedara un, acīmredzot, nemaz neprot darīt. Lasa par brīvu, “paldies” vietā noliek kluci un pēc tam brīnās, kāpēc kļūst aizvien mazāk ko lasīt.

Cik esmu lasījis blogus angļu valodā, tur tādu problēmu ir daudz mazāk. Iemesli man nav zināmi, bet domāju, ka tā varētu būt

  • lielāka tolerance pret atšķirīgu viedokli,
  • lielāks slinkums rakstīt komentārus,
  • augstāka lasītāju pārliecība par sevām zināšanām, kā dēļ tās nav lieku reizi jāapliecina komentāros,
  • augstāks pieklājības līmenis,
  • vairāk lasītāju / pozitīvu komentāru, kas līdzsvaro negatīvos,
  • angliskajā vidē ir tik daudz visa kā, ka komentāru rakstīšanai nesanāk laika,
  • iepriekš uzskaitītā kombinācija.

 

Tiesa, nav jau tā, ka galīgi nav iespējams par sensitīvajām daudz-speciālistu tēmām rakstīt. Tikai jāievēro noteikts stils. Apmēram kā Putinam – “man visos jautājumos ir pilnīga taisnība. Tie kuri nepiekrīt, ir lohi, kurus nav jāņem galvā”.

Tāda nostāja palīdz rakstīt, bet kopumā tas ir stipri muļķīgi. Pirmkārt, tāds stils atbaida jēdzīgos lasītājus – tos, kuri zina, ka nav tikai viena problēmas risinājums, viena taisnība visiem. Otrkārt, autors, neatzīstot savas kļūdas, pats neko nespēj iemācīties. Viņš spēj tikai atražot sevi, savas vecās zināšanas. Ja pie viņa ieraksta brīnumainā kārtā parādīsies konstruktīva kritika, viņš to nemaz nebūs spējīgs uztvert.

 

Es neticu, ka pienāks diena, kurā visi sūdkomentētāji sapratīs savas pļūtrades destruktīvo ietekmi uz blogosfēru. Pat ja tā, viņu vietā allaž parādīsies jauni gara līdzinieki. Tomēr pamazām tuvoties angliski rakstošajai kultūrai ir iespējams. Tad arī būs vairāk blogu, tie būs atšķirīgāki un interesantāki. Vienkārši – blogosfēras nākotne ir ne tikai autoru, bet arī lasītāju un komentētāju rokās.

Otrais gads

Stacijai šodien aprit divi gadi.

Parasti blogu jubilejās autori stāsta, ka mēģinās rakstīt biežāk un dažādāk. Es šoreiz nē. Man būtu labs sasniegums noturēt tās pašas 2-3 reizes nedēļā. Jau līdz šim pārāk bieži trūka laika novest savas idejas līdz publicējamam rezultātam.

Pēdējā laikā visvairāk rakstu par grāmatām. Daļēji tas liecina par manu slinkumu, jo par grāmatām rakstīt ir viegli. Lasu pēdējā laikā bieži, tas palīdz atslēgties no ikdienas. Nedomāju, ka maniem vērtējumiem ir kāda sevišķa nozīme, bet aprakstīšana palīdz pašam izlasīto “salikt pa plauktiņiem”, kā arī ir interesanti palasīt, ko lasa citi par tev zināmu un pazīstamu grāmatu. Mani aizvadītā Stacijas gada grāmatu favorīti ir Jumprava, Suvorova Atbrīvotājs un Spiegošanas pamati, Svina garša, Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām un Jelgava 94.

Ierakstu izlases es turpināšu veidot. Man tās ir kā publiskas grāmatzīmes. Zinu, ka mana dzīvesbiedrene tās lasa un, man par izbrīnu, ne viņa vien. Atteikšanās no regularitātes, teiksim, reizi nedēļā, manuprāt, ir padarījusi šos ierakstus interesantākus.

Man ļoti gribētos aprakstīt kādu ekskursiju ar bildēm, līdzīgu šai. Tikai reāli tādam rakstam vajag divas brīvas dienas. Vienu, lai veiktu pastaigu, otru, lai aprakstītu. Ir arī gadījies, ka dodos pastaigā, un tās laikā saprotu, ka par to neko interesantu uzrakstīt nevar.

Rīgas ēkām regularitāti solīt nevaru, bet kaut kas pa laikam noteikti būs. Līdzīgi droši vien būs ar putniem.

Vēl viena atsevišķa kategorija, kuras dēļ vispār sāku publiski rakstīt (tiesa, pirms ~10 gadiem), ir viedokļraksti. Manas personīgās prasības pret kvalitāti ir tik ļoti izaugušas, ka spējas (lasīt – laiks) netiek līdzi. Turklāt man nav ilūziju, ka ar viedokļrakstiem var kaut ko īpaši mainīt. Lai cik labi tie arī nebūtu, informācijas mūsdienās vienkārši ir pārāk daudz. Tomēr pašam ir interesanti pēc kāda laika tādiem rakstiem pārlaist acis. Tas ir arī noderīgs vingrinājums strukturētai domu izpaušanai.

Tāds kluss sapnis man ir izrevidēt melnrakstu mapīti un pabeigt iesāktos rakstus. Šim uzdevumam pieķeros regulāri, bet kopējais melnrakstu skaits no tā diez ko nesamazinās, jo pa laikam iesāku arī ko jaunu. Kādreiz man bija lielas problēmas ar rakstu pabeigšanu, ja atliku to uz citu dienu. Tagad man reti sanāk iesākt un pilnībā pabeigt rakstu vienā dienā.

Attiecīgi ierastā kārtā man nav konkrētu plānu attiecībā uz Staciju. Šī ir un, es ceru, vēl ilgi paliks eksperimentāli radoša darbnīca. Lieli plāni un iepriekš noteikts formāts bieži vien efektīvi nokauj vēlmi kaut ko darīt. Tomēr pie 2-3 reizes nedēļā grasos pieturēties arī turpmāk, jo tas mani zināmā mērā disciplinē un motivē veidot jaunus ierakstus. Par ko? Droši vien par to pašu ko līdz šim.

Kāpēc pazuda Stacija?

Stacija nebija pieejama no 15. novembra dienas vidus. Nekādu skaidrojumu no sākuma nebija. Piefiksēju, ka pazudis arī pietiek.com. Viņi atsaucās uz tehniskām problēmām.

Gan Stacijas, gan Pietiek hostinga sniedzēji atrodas Islandē. Līdz šim nemaz nezināju, ka esam izvēlējušies arī vienu un to pašu uzņēmumu. Kāpēc Islande? Tāpēc, ka tur vārda brīvība nav tikai vārdi vien. Latvijā tā nav un nekas neliecina, ka pat attālākā nākotnē vārda brīvība pieņemsies spēkā. Kur nu, mums taču ir tik saspringta ģeopolitiska situācija, ka pat tautas referendumus faktiski vajag likvidēt! Protams, nevar salīdzināt pietiek.com ar stacija.org, bet man personīgi vārda brīvība ir ļoti svarīga. Tāpēc arī es izvēlējos Islandi. Tas ir mans simboliskais un taustāmais atbalsts šīs valsts vārda brīvības politikai un tās hostinga sniedzējiem.

Kas tad īsti notika? Kā raksta qurium.org, no ierindas izgājuši cieto disku pirmie sektori. Nevienam nav īsti skaidrs, kā tas varēja notikt. Man personīgi loģiskākā šķiet versija par hakeru darbībām. 1984.is hostings ir gana būtisks dažādiem valsts varas pretiniekiem visā pasaulē.

No vienas puses – neplānots hostinga pakalpojumu pārtraukums nedēļas garumā ir apbrīnojami liels. No otras – tā tomēr ir kompānija, kas nodrošina vārda brīvību daudziem cilvēkiem pasaulē. Tā vienkārši ņemt un pamest viņus pēc lielas nelaimes īsti negribas. Tāpēc sagaidīšu izvērstāku skaidrojumu, kompensācijas piedāvājumu un tikai pēc tam domāšu, ko iesākt tālāk. Tikmēr Stacija atgriezīsies ierastajā režīmā ~3 ieraksti nedēļā.

Pirmais gadiņš

Pašam grūti noticēt, bet šādā formātā Stacija pastāv tikai gadu. Mana kopējā regulāras rakstīšanas pieredze ir par gandrīz deviņiem gadiem garāka.

Mani joprojām mēdz pārsteigt rakstu popularitātes neprognozējamība. Lielāku rakstu popularitāte vēl šķiet puslīdz prognozējama atkarībā no tematikas. Tomēr visvairāk mani pārsteidz atsevišķu “mazo” ierakstu popularitātes lēcieni.

No apmeklējuma viedokļa nav prātīgi astoņus ar pusi gadus rakstīt zem wordpress domēna un tikai tad izvākties. Veco ierakstu apmeklējums no google-s ir diezgan niecīgs. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo blogu, stacijai ir vairāk regulāro lasītāju un mazāk “nejaušu ienācēju”. Tas iepriecina.

Parasti Stacijā lasītāji ienāk no google-s vai twitter-a. No feisbuka diezgan reti, bet, ja kāds ieraksts tur kļuvis populārs, tad apmeklējumam ir milzīgs lēciens. Neskatoties uz to, nedomāju strādāt uz facebook auditoriju. Jo, ja facebook aizvien neko nedarīs aizvien pieaugošās tuftas apkarošanai vienīgajā (!) lietotāja ziņu plūsmā, tad tā projekta dienas ir skaitītas. Turklāt mans mērķis nav popularitāte. Mans mērķis ir, lai man būtu interesanti.

Šķiet, atšķirībā no daudziem citiem rakstošiem cilvēkiem, manus tekstus ļoti maz lasa personīgie draugi. Nezinu, kāpēc tā ir. Cītīgākais lasītājs no viņiem noteikti ir Grandfox. Vēl man ir aizdomas, ka šeit regulāri iegriežas Lords Voldemorts un Aleksandrs R. Paldies gan viņiem, gan pārējiem regulārajiem lasītājiem, kurus dzīvē vēl neesmu iepazinis!

Atzīšos, ka vienmēr no sirds priecājos, kad kāds nospiež “like” tviterī, feisbukā vai pie kāda ieraksta. Tas tiešām motivē turpināt veidot ierakstus un censties vairāk. Man ir arī kluss prieks, ka pēdējos mēnešos ir tik maz ierakstu bez neviena “like”, kaut gan tas ir pilnīgi normāli un tādiem ir jābūt.

Par man būtiskākajiem ierakstiem.

Viens no īpašākajiem gada rakstiem man ir par Sarkandaugavu. Jo viss tika veikts ar domu, ka otrreiz to vairs nedarīšu. Tāpēc viss ir jāizdara tik labi, cik vien to spēju. Lai raksts sanāktu tāds, ka to pēc tam vairs negribētos ne labot, ne papildināt. Pirmajās dienās to lasīja ļoti maz. Mazliet piestrādāju pie popularizēšanas un drīz vien biju gandarīts par daudzajiem “like”. Sanāca tāda kā skaista dāvana dzimšanas dienā. Bet galvenais – es sapratu, cik brīnišķīga sajūta ir izdarīt kaut ko tik labi, cik vien tu spēj.

Ieraksts par zaļo vārnu būru apsekošanu mani darīja netipiski nervozu. Es esmu cilvēks, kuram dzīvē nav daudz autoritāšu. Bet zaļo vārnu pētnieks Edmunds Račinskis man tāda ir. Apziņa, ka viņš lasīs manu sacerējumu par zaļajām vārnām, mazliet šausmināja. Sev par prieku, saņēmu ļoti pozitīvu atsauksmi.

Atsauksme par grāmatu Dievs 9.0 ir pirmā un līdz šim arī vienīgā grāmata, kuru esmu paņēmis no kādas izdevniecības. Kad izlasīju to un rakstīju atsauksmi, man radās aizdomas, ka pēc šī rakstu darba Zvaigzne ABC man vairs par grāmatām rakstīt nepiedāvās. Tā arī ir noticis. Vismaz pēc vairākiem mēnešiem, kad uzprasījos uz vēl vienu grāmatu, nekādu atbildi nesaņēmu. Ņemiet vērā, mācieties no manām kļūdām. Kaut gan, ja vajadzētu rakstīt otrreiz, es uzrakstītu tieši tāpat.

Lasot grāmatu Spiral Dynamics, man gribējās tur minētās idejas saprotami uzrakstīt latviski. Tā kā grāmata bija ļoti samudžināta, tad tas izvērtās par stipri sarežģītu uzdevumu. Tomēr rezultāts nav no sliktākajiem: Spirālveida dinamikas teorija. Man nav ilūziju, ka šī teorija būs populāra. Ja arī kādreiz būs, tad to lielākoties sapratīs neprecīzi. Lai tā būtu. Jo šī ieraksta mērķauditorija ir cilvēki, kuri patiešām grib saprast.

Īsi pirms valsts svētkiem formulēju, ko man nozīmē latviskums. Bija grūti salikt vienā ierakstā tik daudz dažādu domu, tomēr pateicu visu, ko vēlējos vienuviet.

Par turpmākajiem plāniem man runāt diez ko nepatīk, bet nav jau arī nekā slēpjama. Būs diezgan pamatīga intervija ar transseksuālu cilvēku. Pa laikam uzrakstīšu par kādu grāmatu, teātra izrādi, iespējams, ekskursiju vai ceļojumu, kā arī citām interesantām lietām. Vēl gribu izkustināt “Seno Rīgu“. Tikai tādā līmenī, kā pats gribu, to paveikt ir ļoti grūti. Darbs pie bilžu kārtošanas jau notiek un agrāk vai vēlāk taps arī mūsdienu fotoattēli. Vairāk tas ir laika nekā vēlmju jautājums. Ierakstu regularitāte vismaz kādu laiku paliks tā pati: 2 – 3 ieraksti nedēļā.

Uz tikšanos!

WordPress migrācija

Pagājis mazliet vairāk par nedēļu kopš palaista Stacija. Mazliet gribas piefiksēt piedzīvotās tehniskās lietas.

Mājas versijai uzinstalēju xampp un wordpress. Instalācijas ļoti vienkāršas, viss izdevās bez problēmām.

No redstar7.wordpress.com izvilkt rakstus (gandrīz 900), kategorijas, komentārus bija salīdzinoši vienkārši. WordPress piedāvā izveidot XML failu, kurš satur rakstus un saites uz tajos iekļautajiem failiem. Importa procesam nekādas opcijas izvēlēties nav iespējams. Importējot failu XML failu bloga mājas versijā, process visus rakstus neieimportēja. Skatījos datu bāzē, bet tajā trūkstošo ierakstu nebija. Cēloni nesapratu, bet pamēģināju importēt vēlreiz un daļa trūkstošo datu ieimportējās. Ar trešo paņēmienu ieimportējās pilnīgi viss. Jau esošie ieraksti tiek atjaunināti nevis iesprausti vēlreiz. Imports pie reizes novilka un piesaistīja visus pie rakstiem piederošos failus, kuri fiziski atradās wordpress-ā. Bija viena neliela kļūda – nerādīja pareizu komentāru skaitu pie rakstiem, bet to viegli varēja salabot ar SQL skriptu, kuru atradu google.

Ātri sapratu, ka wordpress sevis uzturētajiem blogiem lieto daudzus spraudņus. Parasts lietotājs spraudņu sarakstu neredz un nezina, ko nodrošina wordpress un ko spraudnis. Dažus spraudņus piemeklēju savām specifiskajām vajadzībām.

  • Easy Twitter Feed Widget: tvitera attēlošana logrīkā (vidžetā). 
  • Embed image links – by Wonder: spraudnis, kurš saiti uz attēlu pārveido par attēlu. Tas ir, tekstā ielieku saiti uz attēlu, nekādus tagus vai formatējumu nerakstu. Spiežu “publicēt” un bilde automātiski redzama ierakstā.
  • Jetpack by WordPress.com: būtībā tā ir spraudņu kolekcija. Tajā ir, piemēram, “like” poga wordpress lietotājiem, iespēja komentēt ierakstu no sava twitter, facebook vai wordpress konta, iespēja sajūgt kopā veco wordpress blogu vadības paneli ar jauno blogu un daudzi citi vērtīgi labumi.
  • Ultimate Tag Cloud Widget: iespēja pamainīt birku (tag) un kategoriju attēlošanu logrīkā.
  • UpdraftPlus – Backup/Restore: rezerves kopiju veidošanas rīks. Var sūtīt rezerves kopijas uz google drive, dropbox u.c.

Dizainu sāku meklēt jau ļoti laicīgi. Izmēģināju visādus variantus un visbeidzot paliku pie Amadeus. Sajūsmā neesmu un kādreiz meklējumus turpināšu.

Sanāca vairāku dienu aizķere ar domēna piesaisti, bet tas bija hostinga kompānijas ziņā un es tur neko nevarēju ietekmēt.

Nevar tā vienkārši paņemt mājas wordpress-u, nokopēt uz hostinga atvēlēto stūrīti un cerēt, ka viss uzreiz strādās. Būtiskākais iemesls: wordpress ierakstu importa process pārkārto visas iekšējās saites, šajā gadījumā uz mājas datoru. Tāpēc izveidoju svaigu wordpress instalāciju hostinga stūrītī un palaidu tai wordpress ierakstu importu. Process ātri nobeidzās ar kļūdu. Izlēmu, ka vienkāršāk būs nokopēt tabulas ar ierakstiem, komentāriem, kategorijām u.c. Tā arī izdarīju un viss likās OK. Sekojošā problēma, ar kuru nācās pacīnīties, bija lērums eksistējošu saišu uz redstar7.wordpress.com un mājas datoru. Šī problēma tika risināta, eksportējot datu bāzi SQL failā. Fails tika atvērts ar notepad++ un kādu laiciņu pastrādāts ar find/replace. Iegūtais rezultāts tika importēts atpakaļ datu bāzē. Situāciju mazliet sarežģīja jaunais ierakstu saišu formāts bez datuma. Ja vajadzētu to visu darīt vēlreiz, mēģinātu tomēr atrast vienkāršāku risinājumu.

Tika pastrādāts ar Google search console, bet satiksme no google galīgi nav tāda kā vecajam blogam. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies. 4-6 nedēļas gaidīt esot normāli.

Nākamais svarīgais darbs ir izdomāt, ko iesākt ar lērumu saišu uz bildēm, kuras atrodas visādās attēlu uzturēšanas vietnēs. Jo, lūk, imageshack.us vismaz dažas manas bildītes ir izmetis miskastē. Drošāk būtu glabāt visu lokāli, bet kā to gūzmu failu ātrāk un ērtāk atrast, atvilkt pie sevis, sakārtot un salikt uz tiem saites?

Kā būtu cilvēkam, kurš ar IT lietām ir vairāk uz “jūs”? Bez kļūdas pie ierakstu importa – domāju, ka vienkārši. Ar tādu kļūdu – visai sarežģīti. Tādos gadījumos galvenais ir daudz pacietības, domāt, kas tiek darīts un kāpēc, mazliet radošas pieejas, pareizi jautājumi google un viss būs kārtībā.

Jauns sākums

Starts

Šis ir ilgi gaidītais pirmais ieraksts manā jaunajā blogā. Vēl nekas nav pabeigts, es redzu daudzas nepilnības un nepieciešamus uzlabojumus. Pie tiem šobrīd tiek intensīvi strādāts.

Kāpēc pārvācos? Blogoju jau gandrīz 10 gadus. Divas ilgākās klusuma pauzes bijušas aptuveni divi mēneši un tas, manuprāt, par kaut ko liecina. Es nejautāju sev – vai es to gribu rakstīt, vai man to vajag utt., es vienkārši rakstu. Mērķi un tēmas ir dažādi, bet izteiksmes veids paliek. Laika gaitā sarakstīts daudz kas interesants, vismaz priekš manis paša.

Zināms panīkums pēdējā laikā no manas puses bija jūtams un gribējās pārmaiņas. Reizēm mēdzu iedomāties, kā būtu pārcelt blogu jaunā kvalitātē. Zem wordpress domēna sēdēt ir droši un komfortabli, bet mazliet pietrūkst brīvības. Man gandrīz nav pieredzes ar interneta lapu izstrādi, uzturēšanu utt., bet mana idealizētā pieeja attiecībā pret IT ir – ja man tas nepatīk, tad to var mainīt! Cits jautājums ir, vai es to vienmēr darīšu, bet reizēm tie ir sīkumi. Kaut vai tik vien kā fontu virsrakstam nomainīt. WordPress uzturētajos blogos tādas iespējas ir, bet par maksu. Bet, ja jau jāmaksā, tad kā būtu ar atsperšanos pamatīgākam lēcienam? Pagaidām varu priecīgi konstatēt, ka līdz šim tehniskos jautājumus (kuri atkarīgi no manis paša) risināt ir bijis daudz vieglāk nekā sākotnēji man šķita.

Pie reizes sakārtoju ierakstu kategorijas. Cik esmu novērojis, lielākā daļa blogeru tās lieto diezgan nepārdomāti un es nebiju izņēmums. Tomēr, kad aiz muguras ir jau vairāki simti ierakstu, tad var daudz vieglāk saskatīt, kā esošo saimniecību sakārtot. Tas attiecas arī uz iezīmēm (tags), bet mazākā mērā. Neloloju ilūzijas, ka potenciālie lasītāji uzticēsies, ka “šajā vietnē ar kategorijām nu gan viss būs kārtībā”, bet sakārtotība ir ērtāka arī man pašam.

Satura ziņā turpmākās ieceres ir vairāk rakstīt par grāmatām, turpināt Seno Rīgu un beidzot tā kārtīgāk pieķerties Izzūdošajai Rīgai. Ir ieceres arī citos virzienos, bet tās – kā laiks atļaus.