Auto pieredze. Izmaksas

Pirmajā daļā bija par auto iegādes iemesliem. Šoreiz – droši vien jau interesantākā daļa – problēmas un izmaksas gandrīz divos gados ar ~13’000 km nobraukumu.

Pērkot auto, ir strēķītis sākotnējo izmaksu. Minimālā OCTA 3 mēnešiem maksāja 43 eiro. CSDD auto pārreģistrācija – 40, reģistrācijas apliecība – 7.68, numuru salīdzināšana – 4.90, reģistrācija – 4.60, nodeva – 1.20 eiro, kā arī ekspluatācijas nodoklis atlikušajam gadam – 80.63 eiro.

Pirmajās nedēļās iegādājos “mazo” rezerves riteni par 60 eiro, ugunsdzēšamo aparātu – 17.45, aptieciņu – 12.45 un atstarojošo vesti – 2.45 eiro. Nekas no tā visa līdz šim noderējis nav un labi ka tā. Drošākai sajūtai uz gadu paņēmu arī KASKO, kas izmaksāja 23.47 mēnesī.

Drīz vien parādījās pirmās problēmas. Ne vienmēr no ārpuses varēja atvērt vadītāja puses durvis. Nedarbojās sānu pagrieziena rādītājs un aizmugurējais loga tīrītājs. Durvis pēc vairākiem mēnešiem ziemā ieklemmējās tā, ka pat aizvērt vairs nevarēja. Servisā par to salabošanu paņēma 63 eiro. Pagrieziena rādītāju nomainīju pašrocīgi un tas izmaksāja 11 eiro. Loga tīrītājs nebija manu prioritāšu augšgalā un tā arī vēl neesmu saņēmies izpētīt, kas tieši tur sabojājies. Ja būtu garāža, kurā ar tādām izklaidēm nodarboties, būtu atrisinājis ātri vien. Vēl pēc pusotra gada no ārpuses vairs nevarēja atvērt arī otras priekšējās durvis. Šī problēma pazuda pati no sevis, gaisa temperatūrai pakāpjoties virs nulles. Citi sīkumi – izdegusi priekšējā spuldzīte (5 eiro), jauna logu tīrītāja slotiņa (12 eiro), kondicioniera uzpilde (17.90 eiro). OCTA gadam – 119.10 un 144.58 eiro.

Reiz man teica, ka ļoti uzmanīgam jābūt tieši, kad lēnā ātrumā parkojies. Zelta vārdi. Vienīgos divus negadījumus piedzīvoju tieši tā. Abas reizes biju pārliecināts, ka palīgs ārpus mašīnas skatās, redz un brīdinās mani par varbūtēju nelaimi. Pirmajā reizē tik vien kā viegli noskrāpēju dekoratīvo durvju uzliku. Otrajā – aizmugurējo bamperu un nedaudz arī auto sānus. KASKO dēļ otrais negadījums izmaksāja 140 eiro, kopējā skāde tika novērtēta virs 300 eiro.

Par “gandrīz” negadījumiem, manuprāt, nav vērts runāt un es tos arī nepūlos atcerēties.

Ziemas riepas iegādājos par 232 eiro, riepu maiņa maksāja 20 eiro. Laikam daudzi piekopj praksi visu gadu braukt ar ziemas riepām, bet vasaras riepas nāca komplektā ar mašīnu un būtu muļķīgi tās nelietot.

Degvielas izdevumus minēt nebūtu korekti, jo ne vienmēr pats par to esmu samaksājis. Degvielas patēriņu reiz aprēķināju un uzreiz arī aizmirsu, katrā ziņā bija mazāks par 6 l / 100 km.

Aukstākam laikam parādoties, auto piedarbināt kļuva aizvien grūtāk. Kad tas vairs neizdevās, nomainīju akumulatoru. Iespējams, pārsteidzos, jo tobrīd vēl nebiju atklājis podziņu, kas uzsāk sildīt mašīnu pirms tās iedarbināšanas. Ja kādas 10 minūtes atstāj mašīnu sildīties, pēc tam to iedarbināt nav problēmu. Ņēmis akumulatoru laukā un lādējis esmu divreiz – pirms ziemas un, kad -8 grādos desmit minūšu vietā mašīnu pasildīju tikai kādas divas un nosēdināju, griežot starteri.

Visgrūtāk man bija saprast, kādas regulārās apkopes mašīnai vispār ir vajadzīgas. Auto bija sava lietošanas instrukcija / servisa grāmata, tikai dāņu valodā. Kādu brīdi cīnījos ar google translate, lai saprastu “veicamo apkopju” sadaļu un meklēju informāciju internetā. Tad iedomājos apjautāties ražotāja dīlerim un tiku pie veicamo darbu saraksta virs 1000 eiro. No tā sapratu, ka jāmaina gaisa, putekļu un degvielas filtri, kā arī jāveic motora eļļas, zobsiksnas, bremžu šķidruma un ūdens sūkņa maiņa. Par zobsiksnas maiņu bija ieraksts grāmatiņā, pēdējiem diviem īsti nesapratu nepieciešamību. Galu galā par filtru un eļļas maiņu piemājas servisā atstāju 110 eiro.

Pirmā tehniskā apskate bija pēc gandrīz gada. Obligātās maksājumu pozīcijas man liekas diezgan nepārdomātas un muļķīgas, bet tur es neko nevaru ietekmēt. 1.20 eiro par nodevas iekasēšanu, 2.85 par atļaujas piešķiršanu piedalīties ceļu satiksmē, 2.19 par uzlīmi, 130 – ceļu nodoklis, 26.29 par tehnisko apskati. Piezīme bija tikai viena – “vieninieciņš” (ar pieļaujamiem defektiem) par pašvaku stāvbremzi vienā pusē.

Lielākas nebūšanas sanāca pēc pusotra gada braukšanas. Braucām uz Siguldu un sajutām, ka smird pēc deguma, mašīna sāka arī vibrēt. Par laimi, no Rīgas nebijām paspējuši izbraukt, tuvumā bija benzīntanks un varēju apstāties. Secināju, ka uzkarsis un dūmo priekšējais ritenis. Telefoniski konsultējos ar speciālistu un nospriedām, ka droši vien bremzes nobloķējušās. Neko darīt, pagaidīju, lai ritenis atdziest un ripinājos uz servisu, kur no manis paņēma 100 eiro.

Pie reizes palūdzu, lai servisā paskatās, kāpēc panelī deg dzeltena lampiņa. No google biju sapratis, ka, nejūtot izmaiņas auto darbībā, par to nav vērts uztraukties. Servisā man uzreiz nevarēja pateikt, kas tur lēcies. Tad man piezvanīja un paziņoja, ka varu braukt pakaļ. Izrādījās, ka veikta diagnostika, nomainītas kvēlsveces, degvielas filtrs, noregulētas sprauslu sviru siltumatstarpes un pārbaudīta degvielas atplūde, tas viss par 334 eiro. Nebiju gaidījis tādu summu. Vēl man pastāstīja, ka mašīna dranķīgi startējoties un jāmaina akumulators. Kad teicu, ka tas nav pat gadu vecs, man atbildēja, ka tad jau jāmainot starteris, jo, ja salīdzina ar blakus auto, izklausās “ne tā” un ziemā pavisam neleks. Nu, un, protams, zobsiksna jāmaina. Nezinu, vai man ausīm ir makaroni, bet servisu nākamajiem lielākajiem darbiem gribēsies izmēģināt citu. Katrā ziņā ziema ir praktiski cauri un citu problēmu ar piedarbināšanu bez jau iepriekš aprakstītajām nav bijis.

Secinājumi.

  • Savās prognozēs par remontu izmaksām biju kļūdījies apmēram trīs reizes. Neskatoties uz to, man nav sajūtas, ka remontos būtu atstāts pārmērīgi daudz. Īpaši, ja paklausās, kā klājies citiem.
  • Ar auto servisu līdzīgi kā ar daudz ko citu – nebūtu žēl samaksāt mazliet vairāk, ja būtu sajūta, ka var uzticēties. Pagaidām tādu servisu zinu tikai virsbūves remontam. Varbūt ir vēlme padalīties ar pieredzi, ieteikumi?
  • Pērkot savu pirmo, lietoto auto, bez laba padomdevēja būs diezgan grūti. Nevis tāpēc, ka sagaida nez kāda raķešzinātne, bet tāpēc, ka jāzina, kam pievērst uzmanību, kādas apkopes jāveic un tamlīdzīgi. Manuprāt, kādam uz klientu orientētam auto servisam ir ideāla iespēja tādu kvalitatīvu manuāli izveidot un uzturēt pie sevis.
  • Pats galvenais – pirkumu nenožēloju. Dārgi ir, bet nepieciešamības brīdī – ļoti ērti.

Auto pieredze

Šis būs stāsts par braukšanas uzsākšanu četrus gadus pēc tiesību iegūšanas, pirmo auto un pieredzi ar to.

Auto tiesības nokārtoju tālajā 2009. gadā. Nākošā reize pie stūres bija pēc četriem gadiem. Uz dažām dienām paņēmu īrētu auto. Pirms tam pamēģināju nolikt CSDD noteikumu testu, protams, nesekmīgi. “Priekšroku” jautājumi it kā grūtības nesagādāja, bet “lukturu”, “metru” utml. jautājumi bija laimīgi aizmirsti. Ļoti maz arī bija sanācis vizināties citu šoferu vadītos auto, lai paskatītos, kā rīkojas viņi.

Pats sākums ar īrēto auto bija diezgan biedējošs, sajūtas līdzīgas kā pirmajā reizē pie stūres. Koncentrējos uz auto vadīšanu, tāpēc redzēju mašīnas, luksoforu, bet ceļazīmēm, joslām un citiem sīkumiem vairs neatlika daudz uzmanības. Pēc tam palika aizvien labāk un, kad vajadzēja auto atdot, jutos jau daudz maz komfortabli.

Tuvāko gadu laikā pie braukšanas ar īrētu auto tiku vēl divas reizes. Bija līdzīgi. Stress pirmajā braucienā nenormāls, pēc tam jutos mazliet mierīgāk. Pirms braukšanas centos izpētīt plānoto maršrutu google maps, vismaz lai zinātu, kurā vietā kura josla būs jāieņem.

Droši vien es būtu bijis krietni mierīgāks, ja nebūtu lasījis auto īres līgumu. Nezinu, vai pastāv sakarība starp “jo zemāka īres maksa, jo riebīgāks līgums”, bet paredzēto sankciju dēļ man ļoti negribējās iedzīvoties CSN pārkāpumos. Šajā sakarā man ļoti “interesanti” šķita vērot, kā visi brauc par 15 km/h ātrāk. Braucot pēc noteikumiem, es nespēju iekļauties plūsmā, bet tas savukārt radīja potenciāli bīstamas situācijas. Kāpēc “visi tā skrien” sapratu tikai krietni vēlāk. 5 km/h ir starpība starp faktisko un spidometra ātrumu, savukārt ātruma pākāpumiem līdz 10 km/h sodus nepiemērojot.

Par personīgo automobili sākām domāt, kad ģimene kļuva lielāka. Man kā Rīgā dzīvojošam un strādājošam cilvēkam auto nešķita nepieciešams, tomēr uzskatīju pie sevis plusus.

  • Bērnu ratiņu uzglabāšana, tos vairs nestiepjot augšā pa kāpnēm.
  • Iespēja retāk doties uz veikalu, sapērkot pārtiku lielākos daudzumos. Dzīvesvietai tuvumā bija tikai nelieli veikaliņi, kuros bieži vien šo to nevarēja dabūt.
  • Pa laikam atvest kādu mēbeli, būvmateriālus vai kādu citu lielāku kravu.
  • Kādreiz aizbraukt uz laukiem.
  • Pa laikam aizbraukt uz darbu, kad ir slikti laika apstākļi vai vienkārši jāsteidzas. Ar sabiedrisko transportu uz darbu varēju nobraukt vien kādu trešdaļu ceļa, savukārt velo infrastruktūra šķita gan drausmīgi neērta, gan bīstama.
  • Dažādot atpūtas iespējas.

Lielais vairums plusu izrietēja tieši no ģimenes paplašināšanās. Citādi jau var braukāt arī ar sabiedrisko transportu vai taksi.

Centos izrēķināt, cik tas izmaksātu. Izrādījās, ka to ir diezgan grūti izdarīt, jo nevarēju atrast informāciju. Runājot ar draugiem un paziņām, tiku pie ļoti nekonkrētām atbildēm, turklāt ne tikai par izmaksu lielumu, bet pat par izmaksu pozīcijām. Arī google šajā jautājumā nebija draugs. Bez īpašas nojausmas, ko esmu izlaidis vai cik daudz esmu kļūdījies, centos kaut ko tomēr saskaitīt.

  • riepas – 200 eiro,
  • tehniskā apskate – 60 eiro,
  • gada nodoklis – 215 eiro,
  • dažādi remonti – 215 eiro,
  • degviela – …
  • apdrošināšana – 115 eiro.

Kopā – 860 eiro. Tas ir, gandrīz 3 eiro dienā būtībā par to vien, ka tev ir mašīna. Man tas šķita pārāk daudz. Izlēmām nepieciešamības brīžos braukāt ar taksometriem.

Tad nu es diezgan ātri biju spiests atcerēties iemeslus, kāpēc taksometri man riebjas.

  • Tādi burvīgi indivīdi, kuri latviešu valodu gandrīz nemaz nesaprot. Dievs sargi, vēl ar kolorado vaboļu lentīti zem spoguļa, bet tādi ne reizes negadījās. Būtu gadījies, nekāptu mašīnā.
  • Nekad īsti nevar saprast, cik būs jāmaksā. Vadītājs pamanās izvēlēties interesantu maršrutu vai pagrābstīties gar skaitītāju, bet turpceļš un atpakaļceļš pa tām pašām ielām reizēm atšķīrās pat par pāris eiro. Nepamet sajūta, ka jātur acis vaļā, jo citādi tevi apšmauks vēl nežēlīgāk.
  • Dzeramnauda. Man nav žēl, bet, atklāti sakot, galvā pierēķināt tos centus, lai nebūtu īpaši par maz vai par daudz (un cik tad tas vispār ir?), man šausmīgi krīt uz nerviem. Labāk lai man iedod čeku, samaksāšu cik tur ir, un viss. Kā veikalā.
  • Higiēna, šofera personības īpatnības utml.
  • Brīžos, kad neesi pasažieris, taksometra vadītāju braukšanas stils reizēm kaitina vai liekas pat bīstams.

Pamazām nobriedu ne pārāk racionālajam solim – iegādāties personīgo automobili. Spriežot pēc vajadzībām, cenas un samērā nelielā lietošanas biežuma, derētu lietots universālis, ne vecāks par 10 gadiem. Bet kāds tieši? Ilgi lasīju par atšķirībām starp benzīnu un dīzeli un galu galā nospriedu, ka lielas starpības nav. Tad labu laiku galvu lauzīju, kāpēc Francijā un Itālijā ražotie auto ir manāmi lētāki par vāciešiem un zviedriem. Kā man vēlāk paskaidroja, pēdējie esot drošāki un vairāk piemēroti mūsu klimatam.

Pēc konkrēta modeļa izvēles (tie, kuriem tas būtu jāzina, to jau zina, pārējiem lūgums samierināties ar manu vēlmi saglabāt nedaudz privātuma) atlika izvēlēties starp daudzajiem piedāvājumiem sludinājumos. Te liela nozīme bija sajūtai. Ja bija kādas pretrunīgas detaļas aprakstā, teksts tikai krieviski, aizdomīgi mazs nobraukums vai pārmērīgi zema cena, atmetu uzreiz. Atlikušos vairākas reizes pārskatīju un sakārtoju, sākot ar vēlamāko.

Pirmais auto atradās placī patālu no Rīgas un lūdzām palīdzību tuvāk dzīvojošajam sievastēvam. Viņš apskatīja un atzina, ka nekādas būtiskas vainas auto neesot. Aizbraucām paši, aplūkojām. Veicām arī testa braucienu. Īsti neredzēju no tā jēgu, jo ko tad es ar savu pieredzi par to būtu varējis pateikt? To, ka mašīna brauc?

Tā kā nebija iemesla pirkumu neveikt, iegādājāmies šo – jau pirmo apskatīto automobili. Mājupceļā vienīgā rūpe bija pēc iespējas ātrāk tikt benzīntankā, jo bāka bija jau gandrīz tukša.

Pēc laba laika ievēroju, ka sludinājumā uzskaitītās ekstras īsti precīzi neatbilst faktiskajai situācijai. Trūkumi – nav priekšējā parkošanās sensora, nav mp3 – nebija tādi, lai neveiktu pirkumu, bet neatbilstība norādītajam tomēr ir kaitinoša.

Ar auto sākotnēji braucu 1-3 reizes nedēļā. Ne vienmēr tas bija tieši personīgās nepieciešamības dēļ. Automobilis ir mehānisms, kuru vēlams regulāri darbināt.

Tie, kuriem ar braukšanu ir neliela pieredze, bieži ieminējās, ka viņīem auto vadīšana sagādā lielu stresu. Sākotnēji tā bija arī man. Turklāt ātri atklāju, ka esmu aizmirsis autoskolā itin labi apgūtās figūras. “Garāžu” atcerējos ātri, bet ar paralēlo parkošanos man tik viegli negāja. Stress pamazām atkāpās, regulāri braucot pa jau ierastām ielām. Tomēr no nepatīkamākajām vietām par varītēm necentos vairīties, jo agrāk vai vēlāk būs jābrauc arī pa tādām.

Kad pieredze vēl bija pavisam maza, pirms brauciena palūkojos google maps street view. Auto navigāciju izmantoju visai reti. Reizēm paskatījos, kādu ceļu man iesaka, un tāpat aizbraucu pēc sava prāta. Noderīgākā navigācijas iespēja man šķiet spidometrs apvienojumā ar ātruma ierobežojumu. Uz mazāk zināma ceļa ne vienmēr izdodas izsekot ātruma ierobežojumiem. Starp citu, vienīgais gandrīz divu gadu laikā saņemtais sods ir par ātruma pārkāpšanu pie fotoradara. Tagad pašam grūti saprast, kā toreiz to neievēroju, bet neko tur vairs mainīt nevar.

Nepatīkams pārsteigums bija Rīgas domes maksas stāvvietu teritorijas paplašināšana. Man bieži ir vajadzība noparkot auto tuvu maksas / bezmaksas zonu robežai un konkurence par brīvajām vietām ir ļoti sīva. Laika gaitā vadītāji “apguvuši” jaunas teritorijas – ēku pagalmus, pamestus laukumus, nojauktu ēku laukumus un to nomales. Savukārt zemes īpašnieki vietām izvērš niknu pretdarbību ar žogiem, ceļazīmēm un pašvaldības policijas izsaukumiem.

Par negadījumiem, problēmām un izmaksām būs nākošajā ierakstā.

Latviešu mūzika

Lai arī latviešu kultūra man ir ļoti svarīga, mūzikas izvēlē esmu visai internacionāls. Es neklausīšos, piemēram, Donu tikai tāpēc, ka viņš dzied latviešu valodā. Bet, ja man patiks instrumentālā daļa un vokāls gluži neriebsies, tad dziesmas teksts var būt arī valodā, kuru nepārvaldu.

Turpinot par to pašu Donu, es īsti nemaz nezinu, ko un par ko viņš dzied. Radio neklausos, bet dziesmas pašpatēriņam izvēlos diezgan rūpīgi. Dons un cita latviešu mūzika parasti negadās pa ausij, vai arī tiek izbrāķēti pēc pusminūtes paklausīšanās.

Šajā ziņā īpašs ir projekts Latvijas simtgades labākās dziesmas. Šobrīd tur var noklausīties vairāk nekā 1000 latviešu dziesmas. Nevis kā radio, kur tu esi spiests klausīties līdz galam arī to, kas tev nepatīk, bet paklausīties vienu, tad mazliet otru, tad nākamo, atkal pirmo un tā tālāk.

Pēdējā laikā mēdzu tās dziesmas paklausīties. Ir dīvaini. Vairākums dziesmu man nepatīk. Te vokāls šķiet nesaderīgs ar dziesmas noskaņu, te atkal pavadījums šķiet šlāgeriski vienkāršots, savukārt tur dziesmas vārdi ir tik muļķīgi, ka kauns pat klausīties. Līdz tu piepeši trāpi uz kādas dziesmas, kurā viss ir un brīnies, kā iespējams radīt kaut ko tik skaistu.

Latviešu dziesmas mani uzrunā īpašāk. Tā ir mana dzimtā valoda, tās vārdi iedarbojas vēl arī kādā citā, neapzinātā līmenī. Tā palielina jūtību, ar kādu uztveru skaņdarbu kopumā. Tāpēc nepatīkamas dziesmas kaitina vairāk, bet patīkamas šķiet vēl skaistākas.

Par savām iecienītākajām dziesmām LvTop100 var un ir arī vēlams nobalsot.

Otrais gads

Stacijai šodien aprit divi gadi.

Parasti blogu jubilejās autori stāsta, ka mēģinās rakstīt biežāk un dažādāk. Es šoreiz nē. Man būtu labs sasniegums noturēt tās pašas 2-3 reizes nedēļā. Jau līdz šim pārāk bieži trūka laika novest savas idejas līdz publicējamam rezultātam.

Pēdējā laikā visvairāk rakstu par grāmatām. Daļēji tas liecina par manu slinkumu, jo par grāmatām rakstīt ir viegli. Lasu pēdējā laikā bieži, tas palīdz atslēgties no ikdienas. Nedomāju, ka maniem vērtējumiem ir kāda sevišķa nozīme, bet aprakstīšana palīdz pašam izlasīto “salikt pa plauktiņiem”, kā arī ir interesanti palasīt, ko lasa citi par tev zināmu un pazīstamu grāmatu. Mani aizvadītā Stacijas gada grāmatu favorīti ir Jumprava, Suvorova Atbrīvotājs un Spiegošanas pamati, Svina garša, Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām un Jelgava 94.

Ierakstu izlases es turpināšu veidot. Man tās ir kā publiskas grāmatzīmes. Zinu, ka mana dzīvesbiedrene tās lasa un, man par izbrīnu, ne viņa vien. Atteikšanās no regularitātes, teiksim, reizi nedēļā, manuprāt, ir padarījusi šos ierakstus interesantākus.

Man ļoti gribētos aprakstīt kādu ekskursiju ar bildēm, līdzīgu šai. Tikai reāli tādam rakstam vajag divas brīvas dienas. Vienu, lai veiktu pastaigu, otru, lai aprakstītu. Ir arī gadījies, ka dodos pastaigā, un tās laikā saprotu, ka par to neko interesantu uzrakstīt nevar.

Rīgas ēkām regularitāti solīt nevaru, bet kaut kas pa laikam noteikti būs. Līdzīgi droši vien būs ar putniem.

Vēl viena atsevišķa kategorija, kuras dēļ vispār sāku publiski rakstīt (tiesa, pirms ~10 gadiem), ir viedokļraksti. Manas personīgās prasības pret kvalitāti ir tik ļoti izaugušas, ka spējas (lasīt – laiks) netiek līdzi. Turklāt man nav ilūziju, ka ar viedokļrakstiem var kaut ko īpaši mainīt. Lai cik labi tie arī nebūtu, informācijas mūsdienās vienkārši ir pārāk daudz. Tomēr pašam ir interesanti pēc kāda laika tādiem rakstiem pārlaist acis. Tas ir arī noderīgs vingrinājums strukturētai domu izpaušanai.

Tāds kluss sapnis man ir izrevidēt melnrakstu mapīti un pabeigt iesāktos rakstus. Šim uzdevumam pieķeros regulāri, bet kopējais melnrakstu skaits no tā diez ko nesamazinās, jo pa laikam iesāku arī ko jaunu. Kādreiz man bija lielas problēmas ar rakstu pabeigšanu, ja atliku to uz citu dienu. Tagad man reti sanāk iesākt un pilnībā pabeigt rakstu vienā dienā.

Attiecīgi ierastā kārtā man nav konkrētu plānu attiecībā uz Staciju. Šī ir un, es ceru, vēl ilgi paliks eksperimentāli radoša darbnīca. Lieli plāni un iepriekš noteikts formāts bieži vien efektīvi nokauj vēlmi kaut ko darīt. Tomēr pie 2-3 reizes nedēļā grasos pieturēties arī turpmāk, jo tas mani zināmā mērā disciplinē un motivē veidot jaunus ierakstus. Par ko? Droši vien par to pašu ko līdz šim.

Sabildētie putni 2017

Es nemēdzu veidot redzēto / dzirdēto putnu sarakstus. Toties mēdzu bildēt putnus. Man tā nav nopietna aizraušanās, man pat nav spoguļkameras, bet man patīk putnu fotografēšanas process.

Kad gads tuvojās beigām, iedomājos, ka būtu interesanti izveidot sarakstu no šī gada bildēm. Tas ir, paņemt katrai sugai pa vienam attēlam. Pirms gada beigām nemaz nemēģināju attēlus skaitīt vai pētīt, atstāju šo prieku gada pēdējām dienām.

Gandrīz no katras garākas pastaigas vai ekskursijas man te ir pa kādai bildei. Man pašam šķiet, ka nemēdzu bieži staigāt dabā. Šie 118 attēli tapuši 43 dienās, tas ir, vidēji retāk par reizi nedēļā. Turklāt to vidū ir arī bildes, kuras tapušas ikdienas gaitās.

Bija bažas, ka varētu nebūt kas ļoti parasts, kāds balodis vai zvirbulis, bet tā tomēr nebija. Patīkami maz ir bilžu, kuros putnu nevar atpazīt. Ja tādos gadījumos tomēr zinu, kas attēlā redzams, tad tāpēc, ka esmu to noteicis dabā.

Te nav „ķerto” putnu bildes, tas ir, tādu putnu, kuri tikko noķerti, piemēram, tīklos vai izņemti no putnu būrīša. Es nejūtu īpašu prieku par tādām bildēm.

 

Visbeidzot paldies visiem, kuri devās līdzi, aicināja piedalīties ekskursijās vai citādi palīdzēja! Lai jums putniem bagāts jaunais gads!

« 2 of 4 »

 

JRT Ciniķi

Politika un vēsture ienāk mūsu privātajās dzīvēs, gribam mēs to vai nē; mūsu dzīves tiek pakļautas politikai un vēsturei. Bieži vien mums nepatīk tas, kas notiek apkārt. Ja nespējam piekrist un just līdzi valdības diktātam, vienalga, vai tā būtu demokrātija, kapitālisms vai komunisms, mēs no tā abstrahējamies, rodas plaisa starp to, kas notiek ap mums, un to, kā mēs šo realitāti izjūtam. No šīs plaisas, no nespējas just līdzi notikumiem, rodas kritiskā domāšana, no tās savukārt – cinisms.

Man anotācija šķita interiģējoša. Izrāde, nu… Patiesībā daudz jau nemaz nav ko teikt.

Daudz cietis, cinisks cilvēks manā uztverē ir asprātīgs, savā ziņā noslēdzies un ārēji maz emocionāls. Cinisms rodas no nespējas savas jūtas adekvāti izpaust skarbajā pasaulē, vismaz izrādes gadījumā citu izskaidrojumu nemaz nav vērts meklēt. Dzīvē cinismu bieži var novērot pusaudžiem. Viņi ir ļoti emocionāli, bet sargā sevi un cenšas to neizrādīt. Tā vietā ciniķis zobojas par visu un visiem, lai parādītu, ka viņš jau nu gan visām muļķīgajām jūtām stāv pāri un emocionāli neievainojams.

Vai izrāde ir par šādiem cilvēkiem? Jā, daļēji. Kad labu laiku biju nesekmīgi pūlējies saprast uz skatuves notiekošo, man piepeši radās atskārsme, ka izrādes teksts un varoņu emocionālas ķermeņa valodas izpausmes jānodala viena no otras.

Režisora (un / vai aktieru) interpretācijā izrādes varoņi ir ļoti emocionāli, lai arī viņu runātais liek domāt par pretējo. Tajā visā ir viena milzīga nelaime. Uz skatuves ir redzamas nevis lielas, apslēptas emocijas, bet gan pilnīgi atklātas. Ķermeņa valoda ir tāda, lai “katram muļķim” būtu skaidrs, ka tā ir pretrunā ar varoņu runāto. Šis izteiktais, nedabiskais kontrasts man neļāva dzīvot līdzi uz skatuves notiekošajam.

Kādreiz labprāt šo darbu izlasītu tāpat. Netraucētu pārspīlētā aktieru ķermeņa valoda.

Tikšanās ar lasītājiem

Plānoju piektdien, 1. decembra vakarā pakavēties pie alus glāzes. Ja kāds no šo rindu lasītājiem vēlas piebiedroties, droši to var darīt. No 18iem būšu Alus muižā Ģertrūdes ielā 45. Var pieteikties komentāros vai personīgi, var arī atnākt tāpat. Otrajā gadījumā es nevarēšu painformēt, ja kas neplānoti mainīsies.

Kāpēc pazuda Stacija?

Stacija nebija pieejama no 15. novembra dienas vidus. Nekādu skaidrojumu no sākuma nebija. Piefiksēju, ka pazudis arī pietiek.com. Viņi atsaucās uz tehniskām problēmām.

Gan Stacijas, gan Pietiek hostinga sniedzēji atrodas Islandē. Līdz šim nemaz nezināju, ka esam izvēlējušies arī vienu un to pašu uzņēmumu. Kāpēc Islande? Tāpēc, ka tur vārda brīvība nav tikai vārdi vien. Latvijā tā nav un nekas neliecina, ka pat attālākā nākotnē vārda brīvība pieņemsies spēkā. Kur nu, mums taču ir tik saspringta ģeopolitiska situācija, ka pat tautas referendumus faktiski vajag likvidēt! Protams, nevar salīdzināt pietiek.com ar stacija.org, bet man personīgi vārda brīvība ir ļoti svarīga. Tāpēc arī es izvēlējos Islandi. Tas ir mans simboliskais un taustāmais atbalsts šīs valsts vārda brīvības politikai un tās hostinga sniedzējiem.

Kas tad īsti notika? Kā raksta qurium.org, no ierindas izgājuši cieto disku pirmie sektori. Nevienam nav īsti skaidrs, kā tas varēja notikt. Man personīgi loģiskākā šķiet versija par hakeru darbībām. 1984.is hostings ir gana būtisks dažādiem valsts varas pretiniekiem visā pasaulē.

No vienas puses – neplānots hostinga pakalpojumu pārtraukums nedēļas garumā ir apbrīnojami liels. No otras – tā tomēr ir kompānija, kas nodrošina vārda brīvību daudziem cilvēkiem pasaulē. Tā vienkārši ņemt un pamest viņus pēc lielas nelaimes īsti negribas. Tāpēc sagaidīšu izvērstāku skaidrojumu, kompensācijas piedāvājumu un tikai pēc tam domāšu, ko iesākt tālāk. Tikmēr Stacija atgriezīsies ierastajā režīmā ~3 ieraksti nedēļā.

Rīgas putnu cīņa 2017

Rīgas putnu cīņā piedalījos otro reizi. Par pirmo rakstīju jau agrāk. Sacensību pieredze mūsu komandā šoreiz bija diviem dalībniekiem. Bijām piedalījušies arī torņu cīņās pavasarī un aptuveni zinājām, ko viens no otra varam sagaidīt.

Sacensību ideja ir 8 stundās Rīgas teritorijā identificēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Skaitās arī tikai dzirdētie putni, tikai jāredz / jādzird vismaz diviem no maksimums 4 komandas dalībniekiem. Par noteiktām pasugām un dzimumiem pienākas papildus punkti.

Šoreiz sacensībām gatavojos rūpīgāk nekā pirms gada. Pētīju potenciāli apmeklējamās vietas. Piefiksēju, kurām sugām jāpievērš īpaša uzmanība, lai saņemtu pluspunktus par noteiktiem dzimumiem. Noskaidroju, kādus putnus, visticamāk, neizdosies pamanīt, jo devušies jau uz siltajām zemēm. Tas palīdz, ja atšķiramās sugas ir līdzīgas. Piemēram, nav vērts atkārtot visus šņibīšus, ja ar 98% varbūtību redzēt varēs tikai parasto un gaišo.

Gaišie šņibīši

Divas nedēļas pirms sacensībām aizbraucām uz Mangaļsalu pieradināt ausis pie putnu rudenīgajiem saucieniem. Molā sastapām ne tikai putnus, bet arī konkurējošas komandas pārstāvi. Iztikām bez dūru vicināšanas. Tieši pretēji, uzzinājām, kā atšķirams parastais šņibītis no trulīša, kā arī kopīgi priecājāmies par mazo mušķērāju mola galā pie bākas.

Trulītis (no kreisās) un parastais šņibītis
Mazais mušķērājs

Nedēļu pirms sacensībām satikāmies, pārrunājām maršrutu. Vienojāmies par Juglas ezers – Ķīšezers – Mangaļsala. Bija vēl variants Mangaļsala – Ķīšezers – Juglas ezers, bet gribējām atšķirties no pārējām komandām, kuras gan jau līdzīgi pagājušajam gadam būs izvēlējušās startēt Mangaļsalā.

Lai arī bija vēl tumšs, jau, izkāpjot no auto, saklausījām ķivuļus un dižraibo dzeni. Drīz varējām pievienot melno meža strazdu, svilpi un citus putnus. Turpmākās sugas viena otrai sekoja tik strauji, ka pat grūti bija atrast brīdi tās atzīmēt. Varējām vērot divas zvirbuļvanagu mātītes virs koku galotnēm un kā zivju gārnis aizdzen lielo balto gārni. Ezerā peldēja gaigalas, meža un cekulpīles. Netālu no mums nolaidās arī parasto ķeģu bariņš. Vairākas reizes grasījāmies doties tālāk, bet atkal parādījās kas jauns, piemēram, vidējais dzenis.

Gaigala
Vidējais dzenis

Pa ceļam uz Ķīšezeru piestājām, lai sameklētu zvirbuļus. Tie atradās vienīgi 6. tramvaja galapunktā. Tā arī bija vienīgā reize, kad redzējām mājas baložus un mājas strazdus.

Ķīšezerā skatījām pīļu un lauču bagātību. Nevienas meža pīles, toties baltvēderi, pelēkās pīles, cekulpīles un pat mazā gaura. Visiem par to bija prieks. Aizkavējāmies diezgan ilgi. Vajadzēja jau arī rūpīgi visus putnus pārlūkot, lai nejauši nepalaistu kādu retumu garām.

Lauči, mazā gaura un baltvēderis

Pēc tam devāmies pastaigā pa tuvējiem dārziņiem. Neko daudz mēs tur neredzējām, bet bija prieks gan par dadzīšiem, gan melngalvas ķauķi, kas ir samērā vēls novērojums šai sugai.

Pēdējās stundas putnu skaita ziņā sanāca diezgan nabadzīgas. Tomēr no sagaidītajām sugām vairumu dabūjām. Molā cerējām dabūt parasto šņibīti, melnspārnu kaiju un varbūt arī gaišo šņibīti. Kad ieraudzījām, cik daudz cilvēku staigā pa molu, mazliet nolaidās rokas. Tomēr viens parastais un divi gaišie šnibīši atradās. Turklāt pirmā kaija, kuru pārbaudīju teleskopā, izrādījās melnspārnu. Ejot prom, dabūjām redzēt arī abu dzimumu krāšņās bārdzīlītes un saskatījām arī melnā meža strazda mammu.

Pasākums šoreiz bija tik intensīvs, ka ar bildēšanu neaizrāvos un tviteri liku mierā. Torņu cīņās bija mazliet mierīgāk.

Parastais šņibītis

Rezultāti tika apkopoti dažas stundas vēlāk LOB birojā. Katrā komanda īsi pastāstīja par savām gaitām. Tad bija jānosauc novēroto “parasto” sugu skaits. Pārējās sugas tika sauktas pa vienai un atsaucās tie, kuri tās redzējuši. Visbeidzot tika saskaitīti novērotie putnu dzimumi.

Rezultātu apkopošanas procesā bija arī nelielas diskusijas par novērotajām sugām un noteikumu interpretāciju. Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis ziemeļu gulbi, ja to lidojumā bez balss ir ļoti sarežģīti atšķirt no mazā gulbja? Vai novērojums skaitās, ja to ir atpazinis tikai viens cilvēks, bet vēl viens ir tikai redzējis, lāgā neatpazīst, bet māj ar galvu? Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis strazda mātīti, jo jaunajiem putniem spalvu tērps ir praktiski tāds pats? Jāatzīst, ka rodas neliela šaubu ēna gan par konkurentu, gan savas komandas novērojumiem tieši noteikumu dažādās interpretācijas dēļ. Tomēr domāju, ka no tādiem jautājumiem nevarētu izvairīties pat, ja katrai komandai sūtītu līdzi tiesnesi.

Bijām novērojuši 34 “parastās” un 13 pārējās putnu sugas. Tas kopā ar 14,5 punktiem par noteiktiem dzimumiem deva septīto vietu. Jāatzīst, ka mūsu pieredzei tas ir atbilstošs rezultāts. Migrantu atpazīšana pēc balsīm mums ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pārāk jau arī neskrējām. Interesanti, ka punktos par noteiktajiem dzimumiem komandai bija otrs labākais rezultāts.

Pēc apbalvošanas varējām mazliet uzkavēties un dalīties gūtajos iespaidos. Viena no atziņām bija, ka neko daudz iemācīties tādā veidā nevar. Staigājam, klausāmies, mēģinām noteikt un ceram, ka pareizi. Tādā ziņā būtu vērtīgāk, ja mazāk zinošie dalībnieki tiktu pie iespējas praktizēties pieredzējušu kadru vadībā. Tiesa, sacensību moments līdz ar to varbūt būtu vēl nosacītāks nekā līdz šim.

No vienas puses man kā putnu vērotājam gribētos pacelt savu viduvējo līmeni ar kompetenta spēka palīdzību. No otras – ja tās ir sacensības, tad katrs tomēr cenšas dabūt pēc iespējas augstāku vietu un nekāda sevišķa izglītošana tajā procesā nemaz nevar notikt. Kaut ko jau katrs dalībnieks, varbūt izņemot pašus pieredzējušākos, procesa laikā iemācās. Piemēram, man līdz šim nebija motivācijas pētīt datus par sugu migrācijas laikiem.

Domāju, ka piedalīšos sacensībās arī turpmāk, lai arī bez cerībām uz augstām vietām. Nākošās gan ir tikai pēc gada. Arī citiem ieteiktu pamēģināt savus spēkus. Ja nav komandas, organizatori centīsies palīdzēt un varbūt pat paveiksies tikt vienā komandā ar kādu pieredzējušu putnu pazinēju. Tomēr, kā tas parasti mēdz būt komandu sacensībās – ja ir forši komandas biedri, tad sacensības būs izdevušās. Man tas tā arī bija.

Recenzija par Marķīzi de Sadu

Teātra izrāžu recenzijas parasti lasu pēc tam, kad attiecīgo izrādi esmu apmeklējis. Gluži vienkārši – tajās vērojama tendence izstāstīt visas interesantās lietas, laupot skatītājam pārsteiguma efektu. Šī iemesla dēļ arī manas atsauksmes par teātra izrādēm vai pat grāmatām parasti ir diezgan īsas un nereti maz izsakošas.

Jūnijā biju aizgājis uz „Rīga. Urbānie mīti”. Pēc tam lasīju recenzijas un man tās tik ļoti neiepatikās, ka apņēmos nākošajai izrādei, kuru skatīšos, pats uzrakstīt recenziju. Lai varētu to izdarīt, man nāktos atteikties no nemaitekļošanas principa, bet neko darīt. Manuprāt, tā arī ir atšķirība starp atsauksmi un recenziju.

Nākošā izrāde pienāca septembrī un tā bija „Marķīze de Sada”. Man jāsaka, ka nebiju par šo izrādi īpašā sajūsmā. Nevaru teikt, ka galīgi nepatika, bet ieteikt arī negribētos.

Drīz vien ķēros pie recenzijas rakstīšanas. Ātri vien sapratu, ka tas nav tik vienkārši. Lai recenzijai būtu saturs un lai tā neizvērstos par apjomīgu subjektīvu sajūtu analītisku aprakstu, par izrādi ir jāzina vairāk. Kas ir tās autors, ko viņš iecerējis ar lugu, kad tā tikusi uzrakstīta, ko par to teicis režisors un kādas bijušas viņa ieceres un tamlīdzīgi.

Notika negaidītais. Ievācot nepieciešamo informāciju, es sapratu, ka labprāt noskatītos izrādi vēlreiz. Jo tagad es zināju, kas ir buto deja, ko lugā simbolizēja tās varones un citas nianses. Baidoties no maitekļiem, pirms izrādes nebiju par lugu īpaši interesējies. Varbūt recenzentam tas tomēr ir jādara?

Grūtības radās meklējot pie kā manu darbu varētu publicēt. Alvja Hermaņa izrādes skatās un apraksta daudzi cilvēki un es kā parastais skatītājs nekādi nespēju apdzīt kritiķus, kuri apmeklējuši kādu no pašām pirmajām izrādēm. Savukārt recenzijas publicējošie mediji nav diez ko ieinteresēti publicēt daudzas recenzijas par vienu un to pašu izrādi. Tomēr viss beidzās laimīgi un mans darbs tika publicēts kroders.lv.

Vai es vēl kādreiz gribēšu rakstīt kādu recenziju par teātra izrādi? Nudien nezinu. Tas ir daudz laikietilpīgāk nekā man sākotnēji šķita. „Kaut kā” varbūt var uzrakstīt ātri un viegli, bet tad tā ir atsauksme, nevis recenzija.