Grāmata – Spiegošanas pamati

 

Grāmatas autors Viktors Suvorovs ir bijušais GRU (Galvenā izlūkošanas pārvalde) darbinieks. 1978. gadā viņš kopā ar ģimeni aizbēga uz Lielbritāniju. Aizmuguriski viņam esot piespriests nāves sods. Tomēr, kā autors raksta, GRU neslepkavo aiz atriebības. Varbūt tādēļ viņš joprojām ražīgi raksta grāmatas.

Grāmata pamatā ir par GRU un tās darbībām. Tiem, kuriem nav priekšstata par GRU, paskaidrošu, ka GRU nav KGB (Valsts drošības komiteja jeb čeka) vai tās apakšstruktūra. GRU nodarbojās ar militāro izlūkošanu nevis ideoloģiskiem jautājumiem. Bet zināmas līdzības starp abiem dienestiem pastāv. Latvijā līdzīgākā struktūra GRU ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošais Militārās izlūkošanas un drošības dienests (MIDD).

 

Pirmajās nodaļās autors pastāsta, kādēļ izlūkošana nepieciešama un kādēļ nepietiek ar vienu pašu KGB.

Tālāk lasītājs tiek iepazīstināts ar taktiskās, operatīvās un stratēģiskās plānošanas līmeņiem. Lasītājs uzzina, kāda ir PSRS bruņoto spēku struktūra un kādēļ tā ir tieši tāda. Šis detalizētais izvērsums var šķist garlaicīgs, bet, ja aprakstīto bruņoto spēku struktūru patur prātā, tā ļauj vieglāk saprast gan visas struktūras milzīgo apjomu, gan grāmatā tālāk rakstīto.

Aprakstīta karjeras veidošana GRU. Kādus cilvēkus tur ņēma, no kādiem izvairījās? Kādēļ pieņemamajiem studentiem uzdeva galvā aprēķināt 8-12 gadīgu bērnu uzdevumu: (10*10 + 11*11 + 12*12 + 13*13 + 14*14)/ 365?

Tiek īsi aprakstītas izlūku apmācības. Detalizēti izvērsti izlūku aizsegu veidi. No tā var uzzināt, ka stāsti, kā pilngadīgi bērni uzzina, ka viņu mīļie vecāki ir nevis godīgi amerikāņu uzņēmēji, bet gan krievu spiegi, turklāt tiek izraidīti uz Krieviju kopā ar vecākiem, nav nekas unikāls. Starp citu, šis nesenais stāsts apliecina, ka grāmatā aprakstītās shēmas darbojas arī mūsdienās.

Autors iepazīstina ar izlūkiem uzticētajiem uzdevumiem, viņu darbu vēstniecībā, palīgpersonālu. Uzzinām, ka ārzemniekus, kuri paši pēc savas iniciatīvas entuziastiski palīdz PSRS spiegiem, neciena un aizmuguriski dēvē par sūdēdājiem.

Aprakstīta aģentu vervēšana. Mēs uzzinām, kādēļ GRU (atšķirībā no KGB) maksimāli vairījās no šantāžas kā vervēšanas metodes. Vēl vairāk, autors netieši norāda uz to kā iemeslu, kādēļ PSRS pakļautās valstis pie pirmās izdevības izrāvās no kontroles, pametot Padomju Savienību sabrukšanai.

Autors pastāsta par kontaktēšanos ar aģentiem, slēptuvēm, konspiratīviem dzīvokļiem, veidiem, kādos tika novērtēta iegūtā informācija un izlūku darbs. Uzzinām, kādēļ Austrumbloka valstu dienesti efektīvi spiegoja PSRS labā.

Visbeidzot aprakstītas GRU speciālo uzdevumu vienības jeb t.s. specnaz (SpN).

Pielikumā sniegti padomi spiegam – iesācējam.

 

Grāmatas tekstā mēdz būt nelielas atkāpes, kurās autors aplūko ar grāmatas saturu saistītas pesonības vai vēsturiskus notikumus kā Jaltas konferenci.

Bieži pieminēts Staļins. Viktors Suvorovs uzskata, ka Staļinam pirms Otrā pasaules kara bijis plāns iekarot visu Eiropu. Hitlers, to nojauzdams, veicis preventīvu uzbrukumu. Plānus iekarot Eiropu esot piebremzējusi amerikāņu radītā atombumba, jo to saņemt Staļinam nav gribējies. Ja palūkojas krieviskās vikipēdijas ierakstā par Viktoru Suvorovu, manāma nopietna pretestība un pat apsūdzības vēstures revizionismā. Angliskajā vikipēdijā minēts, ka par to mēdz diskutēt.

Jūtams, ka autors nemīl KGB. Kā viņš pats raksta, GRU rokas atšķirībā no KGB nav sasmērētas ar savējo asinīm.

 

Viktors Suvorovs raksta vienkārši un saprotami. Ja tas iespējams, sniedz arī interesantus piemērus. Lasīt ir ļoti viegli. Vienīgi bieži tiek izmantoti dažādi saīsinājumi. Ne vienmēr atšifrēts, ko tie nozīmē. Būtu noderējis izmantoto saīsinājumu saraksts grāmatas beigās.

No grāmatas varētu sastādīt instrukciju, kā, visticamāk, notiks savervēšana. Pavisam īsi ieskicējot, latvieti visticamāk savervētu, kad viņš atrastos ārvalstīs. Izlūks, kurš ar viņu kontaktētos, visticamāk runātu latviski un uzdotos par to spēku pārstāvi, kurš uzrunātajam ir ideoloģiski tuvs, piemēram, no ASV.

Protams, autors raksta par 50 gadus vecām metodēm un šis tas noteikti būs mainījies. Tomēr, vai tik radikāli, ka grāmatai ir tikai literatūras nozīme? Šaubos, bet te noderētu profesionāļa komentārs.

 

Grāmata būs īpaši noderīga tiem, kuri savas profesionālās darbības dēļ var sastapties ar vērvēšanas mēģinājumiem, spiegošanu vai pretizlūkošanu. Tiesa, tajā aprakstīto viņiem vajadzētu jau zināt. Pārējiem – ja spiegošana kā tāda šķiet kaut mazliet interesanta, vīlušies nebūsiet.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Vēl par grāmatu rakstījis Didzis Kukainis.

Lasītāju problēmas

Man šī pēdējā laika stafete ne īpaši patīk, bet, ja es uz to neatbildu, tad nav iespējams paskaidrot, kāpēc. Tāpēc lai iet!

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Man ir saraksts, kurā piefiksēju grāmatas vai autorus, kurus būtu vērts lasīt. Tas vairāk paredzēts brīžiem, kad klīstu pa bibliotēku vai varbūt grāmatnīcu. Šobrīd tajā ir 23 grāmatas, bet tam ir tendence kļūt garākam, nevis īsākam. Es neiespringstu par šo sarakstu. Es tikpat labi varu ieiet bibliotēkā, sarakstā pat nepaskatīties un paņemt kaut ko pilnīgi citu. Jo tas ir mans izvēles mirklis, kurā es uzticos savai intuīcijai. Viss cits ir sekundārs.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Tādas vispārīgas atbildes man nav un nevar būt. Jo iemesli, kāpēc nepatīk grāmata, var būt tik dažādi. Biežāk es tomēr izlasīšu visu grāmatu. Ja man tā grāmata nepatīk tik ļoti, lai es to liktu nost, tad es līdz pusei tai nemaz nebūšu ticis. Tik izteiktu nepatiku izjūt daudz ātrāk par pusi.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Man nav vajadzīgi lasīšanas izaicinājumi. Ja mani interesē attiecīgā grāmata, es to lasu. Ja mani tā neinteresē, es to nelasu. Ko man dos tas paša izvēlētais skaitlis ar grāmatām, kuras grasos izlasīt gada beigās? Es sev likšos vērtīgāks un gudrāks, ja būšu to sasniedzis? Varēšu samērīties ar citiem un priecāties, cik man garš? Man tas nav vajadzīgs. Mana pašapziņa, mans pašvērtējums nav atkarīgi no tā, cik grāmatas es izlasu, vai ko kāds par mani tādēļ padomās. Ja kāds domā, ka šādas attieksmes dēļ esmu dumjš vai iedomīgs, lai tā arī būtu. Turklāt grāmatas ir ļoti dažādas. Ja kādam patīk vienādot mazus dzejas krājumus, Donu Kihotu, algebras uzdevumus vidusskolai, LPSR Enciklopēdijas trešo sējumu, mīlas romānu un Bībeli, tad tā ir viņa darīšana un es tur negribu jaukties. Bet tas nav priekš manis.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Metu visu sēriju miskastē. Tā kā savu agresiju pret grāmatas autoru vai izdevniecību paust nav vērts, jo par vēlu taču, tad es saplēšu savu kreklu, saskrāpēju seju un lienu stūrī paššaustīties ar pletni. Pēc dažām dienām sāpes sāk rimties. Vai arī nē.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Visticamāk, Grandfox. Bet noteikti ne vienmēr.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Es savākšos un neraudāšu. Kaut vai beigšu lasīt, ja tas būs nepieciešams.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Aizmirst, kas notika grāmatā, kura patika, man šķiet diezgan dīvaini, bet saprotu, ka jautājums ir par triloģijām, tetraloģijām utt. Es tādas nemēdzu lasīt. Bet, ja tomēr, tad pēc tam, kad iznākušas jau visas daļas.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Tā nu gluži nav, ka nevienam negribu aizdot savas grāmatas. Bet es mēdzu paprasīt kaut ko pretī.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Iesākt un pamest 5 grāmatas mēneša laikā ir diezgan pārspīlēti. Man mēdz būt grāmatas, kuru lasīšana ilgstoši nekustas no vietas. Kādreiz jau lasīšana tomēr atsākas. Bet vispār es cenšos vispirms izlasīt līdz galam tā brīža aktuālo grāmatu pirms uzsākt jaunu.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Ja ļoti, tad visas. Ja mazāk ļoti, tad nevienu. Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Piemēram, cik liela iespēja būs vēlāk attiecīgo grāmatu dabūt bibliotēkā vai ka to izķers no plauktiem tā, ka nekur vairs nevarēs atrast. Man nav īpaši izteiktas privātīpašnieciskas tieksmes attiecībā uz literatūru. Jā, man ir plauktā vairākas grāmatas, kuras, lai arī esmu izlasījis, esmu jutis, ka man tās vajag. Bet tās drīzāk ir grāmatas, kuras bibliotēkā dabūt praktiski nav iespējams.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Kā jau minēju, vispirms cenšos izlasīt tā brīža aktuālo grāmatu un tikai pēc tam ķerties pie jaunas.

Grāmata – One Day in the Life of Ivan Denisovich

Diezgan sen gribēju izlasīt šo slaveno Aleksandra Solžeņicina darbu. Bet bibliotēkā tā nebija. Kad meklēju, kur to var atrast, secināju, ka nevienā no Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm šis darbs latviešu valodā nav pieejams. Jādomā, nav ticis pārtulkots.

Nekritu izmisumā, bet sameklēju grāmatu internetā krieviski. Nomocīju divas rindkopas un sapratu, ka tik daudz laika šai grāmatai veltīt nevēlos. Sameklēju izdevumu angļu valodā, tiesa, ar skanēšanai raksturīgām kļūdām. Pārlasīju arī tās divas rindkopas un sapratu, ka domu oriģinālvalodā pat ar vārdnīcas palīdzību neesmu spējis pareizi uztvert. Bēdīga atklāsme, bet neko darīt. Lasīju tālāk angliski datorā pa mazam gabaliņam, kad sanāca brīvāks brīdis. Tā kā grāmata ir samērā īsa, tad izlasīju diezgan ātri.

Ivans Deņisovičs ir gulagā ieslodzītais. Tiek aprakstīta viena diena viņa dzīvē. Kā Ivans no rīta piecēlies, devies pie ārsta, kurš viņu atraidījis. Tad Ivans ar biedriem devies strādāt -17 grādu aukstumā. Tiek aprakstīts trūcīgais apģērbs, problēmas ar apaviem, darba instrumentiem. Galvenā rūpe tādā aukstumā ir sasildīties. Tutklāt tas jāpaveic tā, lai sargiem spētu atskaitīties par veiktajiem darbiem. Tā ir ieslodzīto grupas vadītāja bēda. Labs grupas vadītājs ir vērtīgāks par zeltu. Jo grupa par darbu izpildi atskaitās un tiek sodīta kopīgi. Tur tiešām jābūt vienotai komandai. Ne jau tikai, lai paveiktu uzliktos uzdevumus. Lai izdzīvotu. Par režīma pārkāpumiem sūtīja uz karceri. 10 dienas karcerī nozīmē neglābjami sabojātu veselību uz visu mūžu. 15 dienas karcerī nozīmē nāvesspriedumu. Ja ne pašā karcerī, tad drīz pēc iznākšanas.

Aprakstītas ieslodzīto savstarpējās attiecības. Par draudzību var runāt reti, bet daudziem ir biedriskuma sajūta. Tādi kā nerakstīti ētikas likumi, kurus lielākā daļa arī ievēro. Tā vajag, lai izdzīvotu. Lielākā ieslodzītā bauda ir netraucēti paēst. Ja vēl izdodas tikt pie papildporcijas par kādu pakalpojumu citam ieslodzītajam, vai kāds padalās ar pārtikas paciņā atsūtīto, diena šķiet izdevusies. Tā vismaz ir ar Ivanu Deņisoviču.

Par ārpasauli ieslodzītie domā maz. Nav jau arī laika. Visu laiku ir jāstrādā un jārūpējas par izdzīvošanu. Nav vērts pat skaitīt ieslodzījumā aizvadītos gadus. Kolīdz vienu termiņu (10-25 gadus) esi atsēdējis, tev piešķir jaunu.

Grāmata mani pārsteidza ar savu gaišumu. Salīdzinot ar Gulaga arhipelāgu, šī ir visai optimistiska grāmata. Bez tāda salīdzinājuma par priecīgu literatūru to droši vien nevar nosaukt. Es nevaru iedomāties, kā to varētu uztvert cilvēki, kuri par gulagu neko agrāk nav lasījuši.

Solžeņicins šķiet tik talantīgs rakstnieks, ka viņš spētu interesanti uzrakstīt gandrīz jebko. Tāpēc lasīt ir diezgan interesanti. Sākums, kad autors vēl tikai iepazīstina ar vidi, ir mierīgāks un garlaicīgāks. Pēc tam jāseko notikumiem ieslodzītā dienas garumā. Ieslodzītajam gandrīz ne mirkli nav iespējams atslābt vai garlaikoties. Jāstrādā, jācenšas paveikt dienas normu, jāmēģina sev sagādāt papildus pārtikas kumosu, ja tas iespējams. Jāizvairās no iespējamajām nepatikšanām, no karcera. Un galu galā jāmēģina sasildīties.

Autors necenšas rakstīt tikai par galvenā varoņa pārdzīvojumiem. Laba daļa uzmanības tiek arī citiem ieslodzītajiem. Viņi ir tik precīzi attēloti, ka darbs šķiet pilnīgi dokumentāls. Starp citu, ir arī igauņi un vismaz viens latvietis.

Es nezinu, vai šo grāmatu varu ieteikt citiem. Par dzīvi gulagā tā droši vien ir viena no informatīvākajām un vieglāk lasāmajām grāmatām, kādas vispār tikušas sarakstītas. Bet, ja šī tēma ir labi zināma, tad nekas daudz jauns atklāts netiks.

Grāmata – Svēto nometne

Žana Raspaja “Svēto nometni” ieraudzīju bibliotēkas aktuālāko grāmatu plauktā. Nolēmu ar to iepazīties. Biju par to diezgan daudz dzirdējis. Biju pat mēģinājis to lasīt angliski, bet interese ātri apsīka.

Uzreiz atzīšu, ka “pēdējo gadu visizaicinošāko romānu” ar “vairāku miljonu tirāžu franču, vācu un angļu valodā” gandrīz pametu pusceļā. Man šķita, ka vēl tālāk to lasīt būtu briesmīgs mazohisms. Tad es atradu ārkārtīgi pozitīvu atsauksmi par šo grāmatu no cilvēka, kuru cienu, un nolēmu tomēr aizmocīties līdz beigām.

Grāmata iesākas ar ievadu, kuram vajadzētu būt pēcvārdam. Tāpēc, ka autors tajā nekautrējas maitekļot saturu. Ievadā autors sūkstās, kā neviens romānu nav gribējis publicēt. Bet tagad gan tas esot kļuvis populārs! Zīmīgi, ka autoram rakstīšanas procesā neesot bijis skaidrs, kas romānā notiks tālāk. Viņš ļāvies iedvesmai aprakstīt konkrētā brīža sajūtas. Viņaprāt, tas izdevies ļoti labi.

Nākošajā rindkopā satura atstāsts ar maitekļiem.

Indijā visai spontāni savācas miljons cilvēku, sakāpj ārkārtīgi nolietotos peldlīdzekļos un kuģo uz Franciju, kurā tajā laikā dzīvo ap 50 miljoniem cilvēku. Caur Suecas kanālu ēģiptieši viņus nelaiž, tāpēc viņi brauc apkārt visai Āfrikai. Kuģi ir ārkārtīgi pārpildīti, valda bads, ir liela mirstība, bet tajā pašā laikā migranti uz nebēdu nodarbojas ar seksu. Kuģi nekur nepiestāj. Humāno palīdzību no cilvēkiem, kuri viņiem neko ļaunu nav nodarījuši, migranti, mirstot badā, met pāri bortam. Galu galā viņi izsēžas Francijā un skrien izlaupīt visu pēc kārtas. 99,999 procenti armijnieku saprot, ka nespēs šaut pa migrantiem, jo tie taču ir neapbruņoti cilvēki, un haotiski demobilizējas. Vietējie iedzīvotāji dienvidfranciju jau ir panikā pametuši, palikuši vien dažādi margināļi. Tikmēr pārējā Francijā visi, visi nēģeri un arābi vienlaicīgi saceļas pret saviem darba devējiem. 99,9999 procenti balto migrantiem pat nemēģina pretoties. Kā noprotams, viss tas pats drīz seko arī pārējās rietumu pilsētās.

Tā saucamais romāns ir neticami haotisks. Pirmajās daudz-desmit lappusēs ir diezgan vāji saprotams, kas tur vispār notiek. Mainās norises laiki, galvenie varoņi. Nav konkrētu rīcību, toties ir gari, visnotaļ murgaini monologi un pārdomas. Apmēram grāmatas vidū murgainums uz pārdesmit lappusēm pierimstas, lai dotu vietu notikumu aprakstam, bet tad atkal atsākas.

Mēdz būt tāda rakstīšanas pieeja, ka iztēlojies sapni un tad pieraksti to savā daiļdarbā. Izskatās, ka darbs tapis ar šīs metodes palīdzību, vienīgi sapņa vietā bijuši haotiski murgi.

Un tomēr es spētu tomēr kaut kā sagremot haotiskumu, struktūras trūkumu un murgainību, ja vien… Ja vien autors attēlotu cilvēkus kā cilvēkus nevis kā lopus. Nē, pat ne kā lopus. Drīzāk kā slikti programmētus robotus. Lopi nerīkojas ne tuvu tik stulbi un nejēdzīgi kā autora “Gangas migrantu pūlis”.

Ir dažādas likumsakarības, kuras ir universālas gandrīz jebkurai dzīvai būtnei. Izņēmumi var gadīties vienmēr, bet tos nekad nevarēs attiecināt uz masām. Šeit ir runa tieši par pūli, tāpēc izņēmumus nav jāņem vērā. Tātad jebkura dzīve būtne grib dzīvot. Tā rūpējas par savu izdzīvošanu. Ir vieglītēm slinka un ar pilnu vēderu diez ko negrib piepūlēt sevi. Ja tev tur siltajā Indijā ir rīsi, tad, lai ko tev arī nemēģinātu iestāstīt, tu nekāpsi ar visu savu ģimeni bīstamā, pārpildītā kuģī, lai dotos ārkārtīgi riskantā ceļojumā daudzu nedēļu vai pat mēnešu garumā. Mātes nemēdz pamest savus bērnus likteņa varā vai tāpat vien audzināt, lai vēlāk vēlētos viņus uz nekad neredzēšanos atdot nezināmiem ārzemniekiem. Un, visbeidzot, ja ilgstoši badojušos cilvēku pūlim, kurš joprojām atrodas kuģī un kuram joprojām nav ne jausmas, kad ceļojums beigsies, iedos rīsus, ūdeni un medikamentus, tik tiešām pēdējais, ko viņi darītu, būtu šos produktus nekavējoties samest jūrā. Īpaši šīs pēdējās divas “īpatnības” man liek domāt, ka autoram cilvēka, tai skaitā dzīvnieku, daba ir pilnīgi sveša. Viņš redz pūli kā vienota saprāta virzītu masu, pilnīgi ignorējot, ka tas sastāv no cilvēkiem ar viņu individuālajām vajadzībām. Autors mierīgi saliek kopā arābu pūli ar nēģeru pūli, kuri, neko iepriekš savā starpā nesarunājot, rīko revolūciju. Tas notiek tik intuitīvi, vienoti un saticīgi, ka skudru pūžņu un bišu stropu iemītnieki var vien sarkt un bālēt no skaudības. Vēl acīmredzami autors uzskata, ka francūžu profesionālā armija sastāv no pavāji disciplinētiem hipijiem. Apmēram tādiem pašiem kā visa pārējā rietumu civilizācija, izņemot to 0,0001 procentu.

Jāatzīst, ka fragmentāri parādās pa kādai interesantai idejai. Turklāt nekādi nevar noliegt, ka autors daudz maz precīzi attēlo velkamistu izturēšanos un argumentāciju. Autora kļūda ir uzskatā, ka velkamisti būs 99,9999 procenti rietumu civilizācijas. Jo “rietumi” nav un nekad arī nebūs viendabīga masa. Tas pats attiecas uz potenciālajiem migrantiem. Nekad visi nerīkosies vienādi. Nekad visi nebēgs no savām mājām, lai vai kādas šausmas nestātos pretī.

Paralēles ar patlaban notiekošajiem migrācijas procesiem var mēģināt saskatīt, bet es drīzāk ieteiktu tam netērēt laiku. Jo šī brīža migrācijai ir citi, daudz saprotamāki un pamatotāki iemesli. Ja kādu cilvēku tie tiešām interesē, tad, kādu laiciņu painteresējoties un mazliet padomājot, viņš tos atradīs arī bez šīs grāmatas.

Subjektīvais baudījums 1/10.

Grāmata – Gūtenmorgens

Gūtenmorgenam esmu redzējis divas vai trīs filmiņas. Nepatika, nespēju saprast, kas tas par sviestu. Nemaz nezināju, ka tās balstītas uz Māra Bērziņa grāmatas stāstiem. Kad ieraudzīju to bibliotēkā, nolēmu iepazīties ar domu, ka grāmata droši vien ir labāka.

Īsi sakot, fufeļstāstiņi. Gūtenmorgens ir mazliet dīvains vīrietis ar tikpat dīvainiem draugiem un paziņām. Iecienīta viņu nodarbe ir dzert alu.

Grāmata sastāv no aptuveni 50 īsiem stāstiņiem, lielākā daļa no tiem divas mazas lappusītes gari. Lielākā daļa stāstu ir neticami vai pat fantastiski. Daļa stāstu ir arī mazliet smieklīgi. Savā starpā stāsti nav saistīti. Ir arī vienkāršas, bet mazliet abstraktas ilustrācijas.

Ja nu galīgi neko gudru un nopietnu lasīt negribas, tad var dot šai grāmatai iespēju. Bet neko daudz varbūt gaidīt nevajadzētu.

Subjektīvais baudījums 7/10. Un, jā, grāmata tiešām patika daudz vairāk nekā redzētās filmiņas.

Grāmata – Sava istaba

Virdžīnija Vulfa manā lasāmajā sarakstā atrodas jau vairākus gadus. Autorei esot īpatnēja rakstīšanas maniere un gribēju kādreiz ar to iepazīties.

Bibliotēkā Vulfai bija pieejams kāds autobiogrāfisks darbs un eseja “Sava istaba”. Daudz neiedziļinoties aprakstā, paņēmu otro. Esejas tēma ir “Sievietes un literatūra”. Varbūt man vajadzēja rūpīgāk pievērst tam uzmanību pirms izvēlējos grāmatu. Jo man personīgi cilvēku iedalījums vīriešos un sievietēs attiecībā pret literatūru šķiet mazliet dīvains. Bet, nu, labi.

Rakstības stils ir līdzīgs nepārtrauktai domu plūsmai. Mēdz būt milzīgas rindkopas, krāšņi epiteti, bet nav jūtama struktūra. Tāda gan noteikti ir, jo gluži haotiski autores domas nelēkā. Tomēr paliek sajūta, ka autore vairākos jautājumos īsti nav iedziļinājusies līdz galam. Man radās asociācijas ar skolas laika domrakstiem. Skolēnam tiek iedota tēma un tad nu viņš bez īpašas nojausmas par teksta strukturēšanu dragā uz priekšu. Starp citu, lasīt Vulfas darbu ir diezgan viegli. Ja nepieciešams, var šim tam pārskriet ar acīm un daudz neiedziļināties.

Autore pakāpeniski atklāj iemeslus, kādēļ sievietes vēsturiski praktiski nav nodarbojušās ar literatūru. Tas ir izglītības, naudas, vietas (savas istabas) un laika trūkums. Šīs idejas tiek pasniegtas nevis kā hipotēzes vai autores teorijas, bet kā pārliecinoši pierādīts fakts. Lai cilvēks nodarbotos ar literatūru, bez sevišķi labiem materiāliem apstākļiem to nemaz nevarot izdarīt. Viņa apskata 12 sev zināmus autorus un tikai trīs no tiem neesot dzīvojuši bagāti. Un būt bagātam – tā ir vīriešu privilēģija. Tādēļ arī sievietes neraksta. Turklāt tā sabiedrības (vīriešu) attieksme pret rakstošajām sievietēm…

Autore atrod viena otra sabiedrībā atzīta vīrieša nicinošus izteikumus par sievietēm un visai emocionāli “dod pretī”. Autore, šķiet, pat neiedomājas, ka tās ir tikai šo indivīdu, nevis visu vīriešu domas. Ņemot vērā tā laika vēsturisko kontekstu, viņai varbūt ir diezgan liela taisnība, izdarot šādu vispārinājumu, bet tas nepārliecina. Daudz kur trūkst argumentācijas. Bet, ja tāda ir, tad atstāj spēcīgu cherry picking jeb faktu piemeklēšanas iespaidu.

Noprotams, ka pēc autores prāta vīriešiem un sievietēm tā kā būtu jādod vienādas iespējas. Tomēr Vulfa kā pilnīgi pašsaprotamu mēdz pieminēt, ka ir ļoti lielas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, tai skaitā starp viņu rakstības stiliem. Vīriešiem esot raksturīgi tādi kā smagnēji teikumi. Doma, ka laika posmā, kurā tapusi viņas apskatītā literatūra, vienkārši bija tāds stils un ka tolaik īsti nebija rakstošu sieviešu, autorei prātā neienāk.

Autore aplūko citu autoru sieviešu sarakstītos darbus un sajūtu līmenī secina, ka, ja ne sieviešu grūtie sadzīves apstākļi, viņu literārie darbi noteikti būtu daudz labāki. Autore īpaši nemēģina saprast, kādēļ vēsturiski tādi apstākļi ir izveidojušies. Nē, viņa raksta no apspiestas sievietes pozīcijas. Vulfa ir ieņēmusi upura pozu un agresīvi šauj uz visām pusēm. Viņa negrib un varbūt arī nespēj pacelties augstāk par šo pozīciju. Vīrietis viņai ir nevis līdzīga būtne, bet citplanētietis. Tāds kā traucējošs indivīds, kura intereses nav jāņem vērā. Protams, par to, kā būtu sarūpējams tik nepieciešamais materiālais atbalsts literatūras radīšanai tieši sievietēm, nav minēts ne vārda. Un, jā, vietām parādās arī tādas pērles kā “lai autore spētu sevi nodrošināt, viņai nācās strādāt kā vīrietim”.

Jāatzīst gan, ka brīžiem autorei parādās arī mazāk feministiski toņi. Autore raksta, ka dzimumiem ir dabīgi sadarboties un citē Koulridža dižens prāts ir androgīns.

Dažādas savdabības varētu citēt diezgan daudz, bet es palikšu pie viena autores stilu visai raksturojoša teikuma, kurš tālākajā tekstā pilnīgi nekā netiek paskaidrots sīkāk:

Lai gan rakstniece bija neveikla, bez tās neapzinātās nastas, ko veido sena izcelsme un kas dara ausij tīkamu vismazāko uzrakstīto Tekerija vai Lema vārdu, viņa – es sāku domāt – bija tikusi galā ar pirmo lielo mācību stundu, viņa rakstīja kā sieviete, tomēr kā tāda sieviete, kura aizmirsusi, ka viņa ir sieviete, tāpēc viņas lappusēs bija papilnam tās savādās dzimuma īpašības, kura parādās tikai tad, ja dzimums neapzinās sevi.

 

Subjektīvais vērtējums 4/10. Tik daudz tāpēc, ka autore nenoliedzami prot rakstīt gan lasāmi, gan pat samērā skaisti. Autores sniegtie “fakti” ir kaitinoši un lielākoties šķiet ļoti apšaubāmi, bet tā kā man nav vēlmes tērēt laiku, meklējot atspēkojumus, ceru, ka vismaz daļa no tiem ir kaut cik patiesi.

Starp citu, mana bēdīgā pieredze ar šo grāmatu nenozīmē, ka turpmāk no Vulfas vairīšos kā no uguns. Man joprojām būtu interesanti palūkoties uz kādu viņas veikumu daiļliteratūrā.

Pieļauju, ka cilvēki, kuriem ir tuvs feminisms un/vai upura psiholoģija, par šo grāmatu būtu stāvā sajūsmā. Vēl tā var noderēt kā ieskats agrīnajā britu sieviešu literatūrā vai feminisma vēsturē.

Grāmata – Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu

Bibliotēkas novadpētniecības plauktā pamanīju šo Andra Kolberga grāmatu par Rīgu. Tā jau pasen bija iekļuvusi manā lasāmo grāmatu sarakstā, tāpēc daudz nedomāju.

Grāmatā aprakstīta Rīga un Jūrmala, pārsvarā vēsturiskā kontekstā. Autors vēsturiskos notikumus pasniedz nevis sausi un zinātniski, bet lasītājam interesantā valodā. Brīžiem tas sanāk uzjautrinoši. Vietām autors izcēlis vienu otru ēku, pastāstījis ar ko tā īpaša vai kas attiecīgajā vietā atradies agrāk. Rīga apskatīta detalizēti pa rajoniem. Ir pievērsta uzmanība ne tikai centram, bet arī Sarkandaugavai, Maskavas forštatei, Grīziņkalnam, Bolderājai u.c. Rīgas apkaimēm. Grāmata uzrakstīta kā palīglīdzeklis fiziskās pastaigās. Tas ir, autors ieskicējis maršrutu un lasītājs dodas pa to. Pa laikam viņam jāpaceļ galva, jāapbrīno kārtējā eklektisma pērle un jādodas tālāk. Ilustrācijas grāmatā ir, bet tās reti, kad ir tieši saistītas ar grāmatas tekstu. Jāņem arī vērā, ka grāmata tapusi 2007. gadā, kad tādi rīki kā google maps street view Rīgai vēl nebija pieejami.

Pamatīgam lasīšanas procesam Google maps ir noderīgs, bet atzīšos, ka uz beigām, īpaši attiecībā uz Jūrmalu biju noguris no nemitīgā šurpu-turpu starp grāmatu un monitoru, tādēļ ēku aprakstiem vienkārši pārlaidu acis.

Atsauces autors praktiski nelieto. Brīžiem tas atstāj vietu aizdomām, cik patiesi varētu būt autora minētie fakti vai notikumu apraksti. Tomēr autors godīgi nevairās runāt par šiem trūkumiem. Viņš uzsver, ka grāmatā minētajiem faktiem atradis vismaz divus informācijas avotus. Bet, ja uzrakstītu visas atsauces, tās aizņemtu ārkārtīgi daudz vietas.

Jāsaka, ka lasīt nemaz nebija tik viegli. Autors nenodala atsevišķi vietu vēsturi, notikumu atstāstus, arhitektūras cildinājumus, mūsdienu situāciju vai savas interpretācijas par vēsturiskiem notikumiem. Diemžēl šī lēkāšana sanāk ne tikai pa laikiem, bet dažviet arī pa vietām. Mani kā lasītāju neinteresē vienlīdz stipri visas šīs lietas. Turklāt diezgan lielu daļu no grāmatā minētā vismaz aptuveni jau zināju. Tad vēl vietām ik pēc pāris rindkopām vajadzēja meklēt ēku attēlus internetā. Sanāca diezgan nogurdinoša lasīšana. Vieglāk bija lasīt par vietām, kurās minētās ēkas man bija zināmas no galvas. Bet jāsaka gan, ka ne uz mirkli negribējās atstāt grāmatu neizlasītu. Informācijas ārkārtīgi daudz, bet uztvert grūti.

Jāsaka, ka visu Rīgu un Jūrmalu tā ļoti pamatīgi vienas grāmatas apjomā aprakstīt nav iespējams. Te autors to ir mēģinājis darīt. Man vairāk būtu patikusi pamatīga pieķeršanās kādai konkrētai vietai un laikam, bet tad šai grāmatai būtu jāaizņem daudzi sējumi un vienam cilvēkam to paveikt būtu ārkārtīgi smags darbs.

Subjektīvais baudījums 7/10.