Grāmata – Omce sūta sveicienus un atvainojas

Trešo vecāku žūrijas grāmatu Mums neredzamā gaisma, izrādās, biju jau izlasījis. Šī bija ceturtā un pēdējā grāmata. Izteikties par to arī ir vissarežģītāk.

Saturs ar nelieliem maitekļiem. Omce ir tāda drusku dulla omīte savai 7 gadus vecajai mazmeitai Elzai. Viņas ļoti labi saprotas. Omce stāsta Elzai pasakas, ar kurām tiek iepazīstināts arī lasītājs. Pēcāk Omce mirst un atstāj Elzai vēstuli ar uzdevumu. To izpildot, viņa uzzina vairāk par Omci, viņas pasakām un saviem kaimiņiem, kā arī tiek pie nākošās vēstules ar uzdevumu. Tā tas turpinās, līdz viss kļūst skaidrs.

Grūti pateikt kāpēc, bet grāmata mani lielākoties vieglītēm garlaikoja. Iespējams, tā domāta bērniem. Drīzāk gan padsmitniekiem, nevis septiņgadniekiem. Ja autors Elzai būtu piešķīris 12-13 gadus, grāmata būtu ticamāka, jo pārāk jau nu perfekta viņam tā meitene izdevusies.

Robeža starp realitāti un fantāziju man šķita mazliet par izplūdušu. Pamazām fantastiskie elementi tiek izskaidroti un grāmata kļūst aizvien reālāka, bet ne pilnībā. Mistiskā lieldzīvnieka Vurses mīkla paliek neatminēta. Attēls liek domāt par rotveileru, kuri gan augumā nemēdz būt pārāk lieli.

Priecēja, ka Omce (un, šķiet, arī autors) iestājas pret pārmērīgu politkorektumu. Es nezinu, vai tagad ir tā pieņemts, ka skolā pāri darītājam un cietušajam ir savstarpēji vienam otram jāatvainojas. Gribētos cerēt, ka tas ir pārspīlējums, bet kas zina. Simpātiski ir autora centieni katrā varonī, izņemot Semu, parādīt kaut ko labu. Elzas kaimiņu personības ir radītas katra ar savām īpatnībām, izņemot nerunājošā puisēna māti.

Šajā vietā prātīgāk būtu likt punktu, bet es tā vietā uzprasīšos uz nomētāšanu ar zābakiem.

Grāmata nav slikta, bet… Bērnu literatūrai tā šķiet par nopietnu. Pusaudžu literatūrai tā kā varētu derēt. Pieaugušajiem – grūti pateikt. Man jau liekas, ka nē, bet paskatīsimies uz citu cilvēku vērtējumiem.

Šī grāmata ir izpelnījusies 10/10 gan no baltaisruncis.lv, gan kurpjukastes. Arī sienakaudze.lv to raksturo kā brīnišķīgu grāmatu. Atzinīgi izteikusies arī Elza, savukārt Valkiirai grāmata ļoti, ļoti patikusi. lifwithsmile grāmatai dod 9 balles no 10. Austra to sauc par brīnumu, ne grāmatu un sniedz 5/5.

Es personīgi ļoti samulsu no lielā pozitīvo atsauksmju skaita. Atradu arī 9 atsauksmes Jāņa Rozes lapā – septiņas 5/5 un divas 4/5. Interesanti, ka tās visas parakstītas ar sieviešu vārdiem. Arī blogos no 7 atsauksmes 6 rakstījušas sievietes. Vai tur būtu atslēga? Man šķiet, ka tomēr nē.

Es esmu cilvēks, kuram ļoti svarīgs ir ticamības moments, realitātes sajūta. Man personīgi tas vienmēr ir ļoti būtisks mākslas darba vērtēšanas kritērijs. To ir grūti izskaidrot, bet, piemēram, Harijs Poters man šķiet ticamāks nekā 50 Greja nokrāsas. Man nav nekas pret “fantastiskiem momentiem”, ja tikai cilvēki rīkojas ticami. Ja neparādās kādas pretrunīgas detaļas vai neloģiskas darbības. Piemēram, Heses Stepes vilks ir gan fantastisks, gan ļoti reāls vienlaicīgi.

Omcē man traucēja iejusties sākotnēji nojauktā (un beigās līdz galam nemaz neatrisinātā) robeža starp pasaku un realitāti, samērā vienkāršotie, stereotipizētie tēli, kā arī diezgan striktā un ļoti viegli paredzamā romāna struktūra. Ticamības moments ir, kad darba struktūra nenosaka tā saturu. Ja tie abi sakrīt, tad tas ir brīnišķīgi, bet, ja jāizvēlas viens no abiem, tad es labāk ņemu ticamības momentu jeb realitātes sajūtu. Ne velti es ļoti augstu vērtēju Joņeva Jelgava 94 un Solžeņicina darbus.

 

Kopumā Vecāku žūrijas grāmatās esmu vīlies. Viens 6, viens 8, bet divas grāmatas bija tik ļoti man neatbilstošas, ka subjektīvo baudījumu skaitļos nemaz necentos izteikt. Nākamgad, ja vispār apsvēršu domu tajā piedalīties, vispirms noteikti rūpīgāk iepazīšos ar lasāmajām grāmatām.

Grāmata – Ledus apelsīns

Daces Vīgantes Ledus apelsīnu man piešķīra bibliotēkā kā Vecāku žūrijas lasāmo grāmatu. Pirmā to sāka lasīt mana dzīvesbiedrene un tā kā ilgi nelika nost, nopratu, ka vajag būt labai.

Grāmatā ir 11 dažādi stāsti.

Pirmais no tiem aizņem pusi grāmatas. Tajā ir par trim ģimenes sievietēm un viņu grūto likteni okupācijas gados. Pārējie ir krietni īsāki. Visi, izņemot vienu, par meitenēm vai sievietēm, kādu epizodi viņu dzīvē un sekojošajiem pārdzīvojumiem. Uzsvars mazāk likts uz piedzīvojumiem, vairāk uz izjūtām. Darbība pārsvarā notiek okupācijas gados vai īsi pēc tiem. Tas mazliet atstāj sajūtu par autores “izrēķināšanos ar pagātni”. Kad tiku līdz grāmatas aizmugures vākam, manas aizdomas kļuva pamatotākas, jo autore dzimusi 1970. gadā, turklāt dzīvojusi Jūrmalā. Arī vismaz divos stāstos sava nozīme ir Jūrmalai.

Kopumā stāsti ir labi, Bēdīgi, bet labi. Tiesa, ja autorei būtu arī otrs stāstu krājums, nezinu, vai steigtos to lasīt. Pat it kā pāris neitrālie stāsti šķiet esam ar nomācošu atmosfēru. Man nav nekas pretī pret bēdīgām epizodēm, bet bezcerība visu 170 lappušu garumā man bija krietni par daudz. Ceru, ka autores turpmākajos darbos parādīsies arī priecīgākas notis. Subjektīvais baudījums – gandrīz labi, tātad 6/10.

No Vecāku žūrijas grāmatām tagad esmu izlasījis divas. Pirmā domāta sievietēm, otrā par sieviešu / meiteņu izjūtām. Piesātinājuma punkts tuvojas un ceru, ka turpmākās Vecāku žūrijas grāmatas būs ja ne vīrišķīgākas, tad vismaz dzimumneitrālākas.

Grāmata – Hands free mamma

Kā samērā regulārs bibliotēkas apmeklētājs un dažādu literatūras veidu cienītājs nolēmu pamēģināt spēkus Vecāku žūrijā. Paziņoju par savu vēlmi bibliotēkā un man atbildēja, ka, lūk, tur esot tās grāmatas jāņem. Nepievērsu īpašu uzmanību, kas tās par grāmatām, vien teicu – labi, dodiet kādas tur ir, lasīšu.

Mājās uz grāmatām paskatījos rūpīgāk. Kā nu ne, jālasa taču! Viena no tām bija Bezroku mamma Brīvroku mamma. OK, ķēros klāt.

Autore R. M. Steforda pēc otrā bērna piedzimšanas sagarlaikojusies un steigusies aizpildīt savu laiku pašrealizējoties. Tas ir, viņa ķērusies pie dažādu pasākumu organizēšanas, brīvprātīgā darba utml. Pēc diviem gadiem viņa sapratusi, ka uzņemtais dzīves temps nesniedz prieku un gandarījumu un nedod iespēju izbaudīt dzīvi. Viņa pielikusi punktu savai nemitīgajai skriešanai un grāmatā dalās ar epizodēm, kuras vēsta, kādas kļūdas viņa agrāk pieļāvusi un cik laimīga viņas dzīve ir tagad, tverot mirkļus kopā ar ģimeni.

Autore vienā brīdī atteikusies no garajiem “to-do” sarakstiem, mobilo telefonu pārbaudes ik pēc brīža, nemitīgas mazvērtīgu ziņu lasīšanas un no klēpjdatora (pārmērīgas?) lietošanas. Par savu pieredzi viņa bijusi tik sajūsmināta, ka (tas nav nekāds joks) izveidojusi feisbukā īpašu lapu The hands free revolution.

Vispār jau grāmatā aprakstītā sērga ir diezgan aktuāla. Cilvēki aiziet uz, teiksim, ballīti un nevis runā viens ar otru, bet sēž mobilajā telefonā. Vai arī uzņēmuši tik strauju dzīves ritmu, ka mierīgi nespēj nosēdēt pat minūti, lai neaptaustītu mobilo, t.i., nepārbaudītu sms, feisbuku, e-pastu. Par laimi, tas nav par mani. Varu atzīties, ka pat nezinu, cik ilgi man spēj izturēt viedtālruņa akumulators, jo nekad neievēroju, pēc cik (4-6?) dienām to atkal derētu uzlādēt.

Pēc pārdesmit lappusēm sapratu, ka šī grāmata viennozīmīgi nav priekš manis. Ja ne Vecāku žūrija, droši vien pārtrauktu lasīšanu, bet pienākuma apziņa mudināja piebeigt šo darbu līdz galam. Par laimi, tas neprasīja vairāk par dažām stundām.

Varbūt autore bija iecerējusi citādāk, bet grāmatas mērķauditorija tomēr ir ekstravertas māmiņas, kurām ir gana daudz laika. Tādas kā autore pati.

Autores atziņas būtībā jau nav sliktas vai nepareizas. Dažas ir tādas, par kurām var pastrīdēties, bet tāda apjoma grāmatai ar tik daudziem padomiem tas ir tikai normāli. Sākotnēji man radās iespaids, ka autorei ir mazliet virs 20 gadiem, bet nē, viņai ir par kādiem 20 gadiem vairāk. Autores dzīves atklāsmes tiek pasniegtas visai strikti. Tas ir, nevis “rūpējieties, lai jūsu bērns vienmēr jūt jūsu uzmanību”, bet gan “katru dienu apskaujiet bērnu un sakiet, ka viņu mīliet”. Ļoti jūtama autores amerikāniskā dzīves vide un kultūra. Šī iemesla dēļ autores ieteikumi, paņemti 1:1, vidusmēra latviešu ģimenē lielākoties nestrādās. Vienkārši nestrādās un viss. Mēs esam citādāki.

Grāmata neatstāja “dzīva” stāsta iespaidu. Parasti ir tā – tu atrisini vienas problēmas un vietā ienāk citas. Bet ne šajā grāmatā. Te tiek atrisinātas problēmas un dzīve kļūst par perfektu pasaku. Nabaga lasītājs netiek arī pasargāts no biežas atkārtošanās, tiesa, tas dod iespēju ātrāk šķirt lappuses uz priekšu. Autore arī vienā brīdī neviļus pilnīgi novirzās tēmas un sāk vēstīt par saviem brīnišķīgajiem mirkļiem, palīdzot citiem cilvēkiem. Tā grāmata no konstruktīvu padomu apkopojuma kļūst par nekritisku autores tagadējās vērtību sistēmas reklāmu.

Objektīvi grāmata nav slikta, tā ir pat pārāk “nopulēta”. Subjektīvi – tā vienkārši nav man domāta. Vai es to kādam ieteiktu? Nezinu, pirms lasīšanas labāk pašķirstiet, lai gūtu savu iespaidu.

Grāmata – Jumprava

Vispār jau es neesmu nekāds lielais Jumpravas fans. Bet bērnībā gan patika. Varētu pat teikt, ka mīļākā grupa bija. Nebija jau daudz variantu, ārzemju grupas zināju slikti un biju dzirdējis pārāk maz. Pārējās latviešu grupas kaut kā neuzrunāja. Varbūt vienīgi izņemot Remix, bet to ar Jumpravu salīdzināt grūti. Nesapratu, kāpēc Jumprava ar savām dziesmām nav uzvarējusi jau nez cik Mikrofona aptaujās. Biju bēdīgs, kad Jumprava paziņoja par savas darbības izbeigšanu. Un, godīgi sakot, nemaz nejutos tik priecīgs, kad viņu dziesmas beidzot savas augstākās balvas dabūja, jo “Baltā” un “Peldētājs” man nemaz tik ļoti nepatika. Tā grupa, kura atgriezās, man likās jau pavisam cita Jumprava. Varbūt arī tā nemaz nebija, varbūt es pats biju izaudzis?

Lai arī grāmata par Jumpravu izdota jau 2006. gadā, lasīšanai bez īpaši liela entuziasma pieķēros tikai tagad. Jumpravas gaitas aprakstītas hronoloģiskā secībā. Pašus pirmos varoņus nebiju pat dzirdējis. Pārāk ilgi gan nav jāgaida, lai parādītos jau zināmie Ašmanis un Grāvers. Sniegts arī ieskats mūziķu privātajā dzīvē, tās veiksmēs un nedienās. Pavisam bez tā grāmatai nebūtu lielas jēgas, bet pārmērīgi aizraujoties ar privāto dzīvi, darbs kļūtu bezgaumīgs. Šajā gadījumā zelta vidusceļš ir noiets gandrīz perfekti. Mazliet trūkst skaidrības par mūziķu otrajām (trešajām utt.) nopietnajām dzīvesbiedrenēm. Par “pirmajām” informācijas ir daudz.

Noprotams, ka Aigars Grāvers vēlējies, lai no grāmatas varētu saprast, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā citi – ar savām stiprajām pusēm un vājībām. Grāmatā tā arī ir – viņi nav attēloti kā pozitīvie varoņi. Slavēti – jā, bet ne pārslavēti. Kritika vairāk gan jūtama attiecībā nevis uz viņu mūziku, bet gan privāto dzīvi. Jumpravas vīri ar savu piemēru diemžēl apstiprina, ka intensīvi strādājošam skatuves varonim laimīga ģimenes dzīve ir praktiski neiespējama.

Grāmatā ir arī pietiekoši daudz fona informācijas, lai varētu saprast, kāpēc tad Jumpravu savā laikā it kā neatzina. Es tikai tagad apjautu, kāpēc tā laika rokgrupām bijusi tik liela nozīme. Tagad cilvēki ir brīvāki nekā tolaik. Ja tev nav nemaz tik daudz iespēju likumīgi “būt drusciņ nenormālam”, tad tās pāris retās reizes ir ļoti vajadzīgas.

Lasīju un pamazām aizrāvos aizvien vairāk. Sameklēju youtube vairākas dziesmas, paklausījos. Būtu ideāli, ja lasīšanas brīdī varētu atrast pieminēto dziesmu un paklausīties, lai vismaz atsvaidzinātu atmiņu. Es to mēģināju darīt tikai tuvu grāmatas beigām.

Grāmatas autorei Daigai Mazvērsītei izdevies radīt lielisku stāstu. Žēl vienīgi, ka darbs ir jau 11 gadus vecs un par pēdējām mūziķu gaitām gandrīz neko nezinu. Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Jelgava 94

Par Jāņa Joņeva Jelgava 94 biju redzējis tikai ļoti labas atsauksmes. Tāpēc biju apņēmies to izlasīt pie pirmās izdevības.

Sagadījās, ka pirms manis to sāka lasīt dzīvesbiedrene un ievēroju, ka viņa ar grāmatu ir diezgan aizrāvusies. Mēs vien otram lasīšanas prieku nemēdzam maitekļot, tāpēc ar sarunām par grāmatu pirms lasīšanas neuzmācos. Tāpat jau nopratu, ka patīk un tas bija diezgan drošs rādītājs, ka patiks arī man. Es tikai nezināju, ka tik ļoti.

Grāmata ir par padsmitnieku, kurš pēc Kurta Kobeina nāves atklāj Nirvanu, pēc tam metālu ar tā daudzajiem paveidiem. Viņam ir arī domu biedri, tādi paši nesaprasti dīvaiņi kā viņš. Viņi nemaz negrib būt saprasti. Viņi ir autsaideri, viņu patvērums ir mūzikā, kuru citi nesaprot. Naudas ieejas vai sabiedriskā transporta biļetēm neatliek, jo tad nesanāks alkoholam. Un kā gan bez meitenēm, bandītiem, kautiņiem un mūzikas?

Pats sākums man diez ko nepatika. Puisītis iet pa sētu, piepeši viņam uzbrūk, notiek brīnums paralēlajā pasaulē un viņš tiek bariņā uzņemts kā savējais. Nodomāju, ka tādā garā droši vien būs visa grāmata un tas mani nepavisam neiejūsmināja. Par laimi, turpmākajā grāmatā līdzīgu momentu bija ļoti maz. Jo būtībā tā ir ļoti īsta grāmata. Tajā viss ir reāls, kā no dzīves norakstīts. Gan brīžiem viegli neticamie notikumi, gan mūzika, gan cilvēki. Nekas nav pārlieku vienkāršots, vai lieki izskaistināts. Tur ir pati dzīve visā tās neparedzamībā, krāšņumā un neglītumā. Mani netraucēja, ka nezinu ne ceturto daļu no visām nosauktajām grupām un ka metālistu kultūru nekad neesmu iepazinis. Tā ir tik patiesi aprakstīta, ka kļūst saprotama arī man. Stāstu pamatā veido nevis piedzīvojumu apraksti, bet galvenā varoņa izdzīvošana cauri dažādajiem notikumiem viņa dzīvē. Bez viņa skatījuma uz notikumiem nebūtu grāmatas. Grāmatas nobeigums bija nojaušams un tajā pašā laikā pārsteidzošs ar savu loģiskumu un likumsakarību. Manuprāt, citādāks tas nemaz nevarēja būt.

Apbrīnojama sava laika liecība.

Subjektīvais baudījums 9,5/10.

Grāmata – Hokeja elpas skartie

Tā sanāca, ka novembri – latviešu autoru lasīšanas mēnesi iesāku ar grāmatu par hokeju. Tās autors Ēvalds Grabovskis ir izbijis hokeja treneris. Attiecīgi no grāmatas sagaidīju vienu otru interesantu “skatu no iekšpuses”. Nevaru sevi saukt par kaislīgu hokeja fanu, bet savulaik šajā sporta veidā orientējos puslīdz labi, kā līdzjutējs, protams. Gadiem ejot, mana interese krietni mazinājusies. Varbūt tāpēc, ka katru gadu no jauna pasaules čempionātā esam spiesti saprast, ka augstāk par pēcpusi uzlekt nespējam. Ja čempionāts notiktu retāk un tajā būtu vairāk motivēti piedalīties paši labākie…

Grāmatas sākuma daļa veltīta pavisam seniem laikiem. Man neko neizteica Elmāra Baura un citu tā laika hokejistu vārdi. Kad bija izlasīta jau vairāk nekā trešdaļa grāmatas, sākās Tihonova ēra Rīgas Dinamo. Tad lasīt palika interesantāk, jo tā laika hokejisti vismaz ir savulaik redzēti vai dzirdēti. Uzzināju, kāpēc mums hokejā (bijis) tik daudz krievu. Ja atceras deviņdesmito gadu izlases sastāvu, tad latviešu tajā nav nemaz tik daudz. Lūk, Tihonovam un citiem tajā laikā neesot bijis labu vietējo hokejistu, tāpēc esot norisinājies aktīvs skautošanas darbs plašajā Padomju Savienībā un perspektīvākie saukti uz Rīgu. Tad kāds gan brīnums, ka ar latviešu valodu daudziem tā laika spēlētājiem bija būtiskas problēmas?

Tālāk autors vairāk pievēršas savām trenera gaitām. Šur un tur parādās kāds rūgtumiņš, salīdzinājums ar mūsdienām (toreiz bija labāk). Un tādā garā uz priekšu. Interesantāk bija lasīt par neatkarības atgūšanas juku laikiem, bet tur mazāk autora nopelns, vairāk paši notikumi neparedzami un aizraujoši.

Visbeidzot dažas nodaļas tiek veltītas tādām tēmām kā šī brīža hokeja saimniecība (ir samērā slikti), Kirovs Lipmans (cilvēks daudz paveicis, bet…), VEF, RVR, Sarkanās zvaigznes prihvatizācija (grāmatā par hokeju), Žoltoka piemiņas iemūžināšanas (vājās) sekmes un makšķerēšana (vairākas nodaļas).

Laikam būtu jāuzteic autors par centieniem radīt hokeja vēsturei veltītu grāmatu, bet kaut kā nestiepjas pirksti to darīt. Autors nav literāts un ar stāstnieka talantu viņam trūcīgi. Saprotu, ka citus gribas pamācīt, bet, ja tiek rakstīts par vēsturi, tad nevajag rakstīt mūsdienas noniecinošus komentārus pa vidu. Ja galīgi nevar nociesties, tad var taču pulveri pietaupīt atsevišķai nodaļai. Neizskatās arī, ka paškritika vai spēja pasmieties par sevi būtu autora stiprā puse. Nē, paliek iespaids, ka autors visu vienmēr darījis pareizi, bet nejauku cilvēku vai dažādu apstākļu sakritības dēļ dzīvē nav sekmējies kā gribētos. Autoram samērā reti izdevies uzburt sevis aprakstīto notikumu atmosfēru. Pret nejaukajiem cilvēkiem autors centies nebūt pārlieku atriebīgs, kas rada vieglu žultainības iespaidu. Tā sakot, sakrājies autoram ir, bet izlādēts diezgan savdabīgi. Visskarbāk dabū Koziols, kamēr Lipmans raksturots tik nekonkrēti, ka grūti saprast, ko autors īsti gribējis pateikt.

Tomēr visvairāk man kremt, ka vairākas lietas palikušas neaprakstītas. Piemēram, grāmatas sākumā rakstīts par komandu Daugava. Piepeši Daugavas vairs nav, bet ir Dinamo. Vai arī tiek pieminēti visiem zināmi notikumi, par kuriem rakstījusi tā laika prese, bet grāmatā nav pat īsti noprotams, ko autors tur domājis. Vēl autors divas reizes atsaucas uz sev tik ļoti nozīmīgo 2005. gada 25. novembri, kurā noticis – ai, nē, tas lasītājiem nav jāzina!

Nezinu, kā autors bija iecerējis savu grāmatu, bet sanākuši diezgan pieticīgas kvalitātes memuāri. Subjektīvais baudījums 3/10. Tiesa, atradu arī atsauksmi, kurā šī grāmata novērtēta uz 9/10.

Grāmata – Šķērsiela 13

Jau pirms šī grāmata bija nākusi klajā, zināju, kas bijis Eduards Bērziņš un arī Šķērsiela man nebija sveša. Protams, ka mani šī grāmata ieinteresēja, bet izlasīju gan tikai tagad.

Grāmatas autors Tālivaldis Margēvičs vairāk zināms kā režisors un scenārists. Šī, šķiet, ir viņa pirmā grāmata.

Eduarda Bērziņa dzīves gaitas nav nekāds noslēpums. Viņš bijis viens no latviešu sarkanajiem strēlniekiem, bez kuriem, visai iespējams, PSRS savos pirmssākumos nemaz nebūtu spējusi noturēties. Kā zināms, Staļins ap 1937. gadu uzsāka mērķtiecīgu latviešu slepkavošanu. Nāvesspriedumu piešķīra par tautību, tiesa, argumentējot to citādi, piemēram, apsūdzot spiegošanā vai sazvērestību plānošanā.

Stāsts sākas nevis ar pašu Eduardu, bet gan kādu puisi vārdā Mārtiņš, kurš ieinteresējas par Bērziņu. Pēc 17. lappuses stāsts ir jau par pašu Bērziņu. Reti, bet pa laikam darbība atkal pārlec pie Mārtiņa.

Iespējams, tādēļ, ka Bērziņa dzīvesstāsts ir zināms, es nejutu romānā spriegumu. Tas pat būtu sīkums, bet ļaunākais, ka man bija problēmas ar ticamības momentu. Es visai labprāt lasu dokumentālus darbus ar atsaucēm uz informācijas avotiem. Grāmātā nekā tamlīdzīga nav. Romānā varbūt arī atsaucēm nav vietas, bet tad prasītos kāds ievads vai pēcvārds. Kad ielūkojos vikipēdijā, pavisam samulsu. Tur rakstīts, ka Bērziņš Vācijā apprecējies ar latviešu mākslinieci Mirdzu Mittenbergu. Grāmatā viņa dzīvesbiedrene ir Elza Mitenberga un nav minēts, ka viņa vispār būtu bijusi Vācijā. Ticu, ka autoram šo misēkli izskaidrot būtu ļoti vienkārši, bet šobrīd es nezinu ko domāt.

Iekļautas arī vairākas fotogrāfijas ar Eduardu Bērziņu un personām, kuras ar viņu bijušas cieši saistītas. Tas visam dod lielāku ticamības momentu un tajā pašā laikā arī mulsina. Piemēram, nav skaidrs, ko domāt par Eduarda bijušās sievas un mīļākās draudzību grāmatas beigās. Kur beidzas fakti un kur sākas autora fantāzija?

Droši vien lielākā daļa lasītāju grāmatu tiešām uztvers kā romānu un viņus mazāk mulsinās atsauču trūkums. Bet man tā ir problēma. Tāpēc varu teikt, ka grāmata nav slikta, bet mans subjektīvais baudījums augstāk par 5 no 10 nesniedzas.

Jāpiemin, ka pēc manis grāmatai ķērās klāt dzīvesbiedrene, bet nekur tālu netika. Nokaitināja romantiskā līnija un autora izdomātie dialogi.

Grāmata – Misters Gvins

Biju lasījis par šo Alesandro Bariko grāmatu vairākas jūsmīgas atsauksmes un atzīmējis to savā lasāmo grāmatu sarakstiņā. Kad ieraudzīju to bibliotēkā, nopriecājos un paņēmu.

Grāmata ir par rakstnieku vārdā Džespers Gvins, kurš apņēmies vairs nerakstīt grāmatas. Viņa lēmums šķiet impulsīvs un nepārdomāts. Tā arī ir, jo savā “nerakstīšanas periodā” viņš sacer stāstiņus galvā. Tad viņš iedvesmojas no kādas gleznas un nolemj turpmāk rakstīt portretus. Kas tas ir un ko tas nozīmē – tā arī ir galvenā grāmatas intriga, kas tiek atklāta vien pašās beigās. No sākuma to nezinā arī pats Gvins, bet ir ļoti rūpīgi un pārdomāti sagatavojies portretēšanas procesam. Sarežģīti ir gan tikt pie pirmā modeļa, gan radīt pirmo portretu. Pēc tam, kad tas izdodas, Gvins kļūst par tādu kā profesionāli. Tad rodas sarežģījumi un viss pajūk. Bet par to jālasa pašiem.

Godīgi sakot, biju no šīs grāmatas gaidījis vairāk. Ja no sākuma darbs šķita intelektuāli smalks, tad apmēram no vidus šķita, ka autors savu uzņemto kursu vairs nav spējis noturēt. Veikta stāstnieka personas nomaiņa. Es kā lasītājs sagaidīju, ka kādā brīdī atgriezīsies Džespers Gvins, bet tā nenotika. Ar šo paņēmienu autors izvairījies no lēruma sarežģītu problēmu apraksta. Ir vieglāk aprakstīt, kā divas sievietes apspriež Džespera Gvina grūti saprotamās izdarības nekā atklāt viņa pārdzīvojumus un motivāciju tieši un precīzi.

Lasīt var, it kā nav arī slikti, bet neko pārāk daudz no grāmatas gaidīt nevajadzētu. Ja es pirms tam nebūtu lasījis tās pozitīvās atsauksmes, varbūt man grāmata patiktu vairāk. Bet vairāk par “gandrīz labi” man nesanāk. Tātad subjektīvais baudījums 6/10.

Grāmata – Vai te var dabūt alu?

Par Anšlava Eglīša „Vai te var dabūt alu?” neko agrāk nebiju dzirdējis. Nosaukumu gan, no tā man šķita, ka tur rakstīts kas sadzīvisks. Nebiju nemaz domājis to lasīt, bet tā kā man patika gan Eglīša Izsalkuša zēna pavārgrāmata, gan arī Neierastā amerika, nolēmu ielūkoties vēl kādā viņa darbā.

Izrādījās, ka grāmata ir nevis par ģimenes scēnām, bet gan par spiegošanu. Ārzemju latvietis vārdā Orests saņēmis vēstuli no sievas Latvijā, kura raksta, ka viņai ar meitu ejot grūti. Orestam dzīve šķiet mazliet garlaicīga un bezjēdzīga, tādēļ viņš nolemj atgriezties. Bet tā kā viņu kā repatriantu visticamāk aizsūtītu uz Sibīriju, tad tas jādara nelegāli. Vajadzētu arī palīgus. Ideālā gadījumā Orests kļūtu par rietumu spiegu un dotos misijā. Atgrieztos jau kopā ar sievu un meitu.

Orestam veicas un viņš tiešām kļūst par spiegu, iziet apmācības un dodas uz Latviju. Tur, kā jau romānam piedienas, sākas dažādi piedzīvojumi.

Ātri aizrāvos un grūti bija nolikt malā. Rakstīt autors prot. Gluži rožaini gan viss man nešķita. Galvenais varonis, izbijis karavīrs, brīžiem vairāk uzvedas un rīkojas kā emocionāla dāma. Oresta domu gājiens nav diez ko atklāts un niansēts, uzsvars likts uz viņa piedzīvojumiem. Patiesībā to nemaz nav tik daudz. Ja viņš nebūtu tik egocentrisks, to būtu vēl mazāk. Romāna nobeigums, manuprāt, sanācis mazliet pārspīlēts. Bet lasīt var.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Ledlauzis

Viktora Suvorova “Ledlauzis” ir veltīts vienam jautājumam. Tas ir, pierādīt, ka Staļins gribēja uzbrukt Vācijai un visai pārējai Eiropai. Lai to paveiktu, autors apkopojis dažādus brīvi pieejamus informācijas avotus. Nedaudz analizēti dažādi izteikumi, bet visvairāk militāras dabas jautājumi. Tiek parādīts un pierādīts, cik intensīvi PSRS gatavojās uzbrukumam, kādēļ bija pilnīgi nevarīga, sastopoties ar uzbrukumu.

Hitleru vaino kara uzsākšanā pret Poliju. Jā, bet Molotova-Rībentropa pakts jau bija parakstīts un PSRS vienkārši mazliet nogaidīja, lai Hitlers Polijai uzbrūk pirmais. Lai viņš ir galvenais vainīgais un agresors. Staļins vispār karā gribējis iesaistīties pēdējais, kad pārējās valstis būs jau novājinātas.

Kad Staļins uzbrucis tagadējai Moldovai, Hitlers sapratis, ka galvenais un praktiski vienīgais naftas avots Rumānijā ir praktiski neaizsargāts. Jādomā, viņš sapratis arī PSRS intensīvo gatavošanos uzbrukumam un vienkārši paspējis pirmais. Apsteidzis Staļinu par divām nedēļām. Tam bijusi milzīga nozīme.

Autoraprāt, Nirnbergā vajadzēja tiesāt arī PSRS.

 

Jāatzīst, ka darbs mani īpaši neaizrāva. Mums te Baltijas valstīs, neskaitot vatņikus, Staļina agresīvie plāni nav nekāds jaunums. Drīzāk šķiet brīnums, kā pilnā nopietnībā kāds var ticēt, ka labais staļintētiņš nesavtīgi izglābis Eiropu no nacisma? Tāpēc darbs principā ļoti vērtīgs, tikai pilnīgi neesmu tā mērķauditorija. Bet vai mērķauditorija to lasīs? Nezinu, šaubos. Tomēr, ja kādam nāksies diskutēt ar devītā maija svētuma apgarotu homo sovieticus, no šīs grāmatas var pasmelties argumentus viņa pienaglošanai pie sienas. Starp citu, visi argumenti ņemti no publiski pieejamiem avotiem, piemēram, tā laika preses. Atsauces uz avotiem norādītas. Ar pieciem procentiem grāmatā minēto faktu pārpārēm pietiek, lai domājošam cilvēkam izkliedētu šaubas par Josifa Visarionoviča noziedzīgajiem nodomiem un daļēju to realizāciju Otrā pasaules kara laikā.