Grāmata – Apglabājiet mani aiz grīdlīstes

Šķiet, par Pāvela Sanajeva darbu Apglabājiet mani aiz grīdlīstes ir jau tik daudz pateikts, ka maz ko jaunu vēl ir iespējams piebilst. Šī grāmata ir sacēlusi krietnu ažiotāžu Krievijā un arī Latvijā tā ir visai populāra. Ja nu kāds tomēr nezina, vai piemirsis grāmatas nosaukumu, īsi atgādināšu tās saturu.

Mazais, slimīgais Saša dzīvo pie sava vectētiņa un vecmāmiņas, kuri mazdēlu pa pusei atņēmuši savai meitai. Pa pusei – tas ir, meita uz laiku atstāja dēlu pie vecākiem, lai aprūpētu savu draugu Toļu, bet Saša saslima un vecāki viņu atdot atsakās. Vecmāmiņa Ņina savu mazdēlu mīl neizsakāmi stipri, bet izpauž to neiedomājami slimīgās rūpēs par Sašas veselību, sekmēm mācībās utml. Ņinas ikdienišķie izteicieni sastāv no dažādu stāvu mātes vārdiem. Tie dāsni tiek veltīti vecajam mīzalam vīram, tirliņam mazdēlam ar zeltaino stafilokoku, un jo sevišķi meitai maukai ar viņas piedzīvotāju punduri asinssūcēju.

Pirms apmēram gada biju redzējis filmu, kura uzņemta pēc grāmatas motīviem. Grāmatā notikumi aprakstīti mazliet citādāk nekā attēloti filmā. Vispār filmā ir cita, nopietnāka gaisotne. Grāmatā man, jāatzīst, ticamības moments pazuda diezgan ātri un tāpēc man bija pagrūti just līdzi aprakstītajiem varoņiem. Gluži vienkārši – esmu dzīvē redzējis daudzus dīvainus tipus, bet tādu trako kā Ņina gan nē. Ja cilvēks ir ārkārtīgi agresīvs, tad viņā slēpjas arī milzīgas bailes, bet tādas grāmatā saskatīt ir pagrūti.

Reiz kādā krievu politiķes, kuras vārdu diemžēl vairs neatceros, grāmatā lasīju, ka Krievijā lasītājiem esot vajadzīgas divas lietas. Sensācija un patiesība. Tas nekas, ka viena ar otru var būt pretrunā. Apglabājiet mani aiz grīdlīstes perfekti atbilst šai formulai. Tās autors pats nāk no aktieru ģimenes un lasītājs var domāt, ka darbs ir autobiogrāfisks. Tātad – patiesība. Bet aprakstītā attieksme un lamāšanās – tā taču ir sensācija!

Pa laikam smējos un šad tad lauzīju galvu, kā diez krievu valodā bijis pajoliņš, maitamīzals un citi. Ieskatījos arī internetā, lai uzzinātu, kas ir kolīts un haimorīts. Protams, būtu bijis interesantāk, ja filmu es nebūtu redzējis, jo aptuveni bija skaidrs, ar ko viss beigsies.

Nez kādēļ sanācis, ka visa pēdējā laikā tapusī Krievijas daiļrade, ar kuru man nācies saskarties, ir par dažādiem trakajiem. Žēl, gribētos palasīt arī par normāliem cilvēkiem. Nav jau tā, ka ļoti ilgojos pēc krievu literatūras, bet jāatzīst, ka tās zemteksti ir intuitīvi vieglāk saprotami nekā, piemēram, spāņu. Protams, lasīt es gribētu gan vienu, gan otru.

Starp citu, filmu var bez maksas noskatīties youtube.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Bezdievju iela

Marinas Stepnovas romāna Bezdievju iela darbība risinās Maskavā no astoņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Tās galvenie varoņi ir savā ziņā nenormāli, bet varbūt arī normāli cilvēki. Vai puika, kura tēvs viņu nicina un kura māte kļuvusi par depresīvu neglīteni, var izaugt normāls? Vai meita, kuras vecāki ir šķīrušies, bet dzīvo kopā un sacenšas par meitas mīlestību, var izaugt normāla? Un kā ar meitu, kuras māte esot padauza un tēvs kriminālā autoritāte?

Manuprāt, nav tik būtiski – ir tas viss normāli vai nē, jo autorei tas ir sanācis ticami. Šīs dzīves nenormālības dod stāstam neparedzamības un realitātes efektu. Varbūt tāds Ivans nav dzīvojis, bet tikpat labi ir. Tam nebūtu grūti noticēt. Arī Antošas un Maļas ir.

Autore izseko Ivana un Aņas gaitām no bērnības, radot lasītājam izpratni, kā tad šie īpatņi ir radušies un sagājuši kopā. Trešo varoni autore atstāj tītu neskaidros noslēpumos.

Sižetu izstāstīt var ļoti viegli un faktiski uz otrā vāka tas arī uzrakstīts. Labāk to iepriekš nezināt, būs interesantāka lasīšana.

Kas grāmatā vēl ir tāds īpašs? Tā ir autores valoda, precīzāk, stāstījuma veids. Daudz īsu teikumu, brīžiem lēkājoša hronoloģija, Konkrētas detaļas, pa laikam teikumi, kas it kā atrauj no teksta. Tie var būt rezumējumi, kāda atziņa vai ieskats nākotnē. Nedaudz atgādināja vēl vienu mūsdienu Krievijas rakstnieci – Narinē Abgarjanu.

Man personīgi nepatīk hronoloģijas raustīšana. Īpaši, ja kā lasītājs es nevaru gana ātri saprast, vai tagad tiek stāstīts par pagātni, nākotni vai tagadni. Visdrīzāk tieši šī iemesla dēļ man bija diezgan grūta cīņa ar pirmo nodaļu. Pēc tam stāsts kļuva hronoloģiskāks un pamazām ievilka sevī. Neparedzamība, varoņu neparastums un detalizācijas radītā reālisma sajūta mani pamatīgi aizrāva un bija grūti grāmatu nolikt malā. Diemžēl tuvu beigām šīs kvalitātes sāka zust.

Brīžiem man radās aizdomas, ka autore rakstot ir improvizējusi, nevis pieturējusies pie kāda plāna. Tas ir samērā labi izdevies. Iespējams, autore rakstījusi pēc manas maģistra / bakalaura darbu formulas: vispirms teksts, tad secinājumi, tad mērķu izvirzīšana, tad nobeigums un visbeidzot ievads.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Daugavas stāsti

Par Regīnu Ezeru bija dzirdējis, bet lasījis no viņas daiļrades neko nebiju. Noskaidroju, ka viņa rakstījusi diezgan daudz, pārsvarā okupācijas gados. Uz labu laimi izvēlējos hronoloģiski ceturto grāmatu – Daugavas stāsti.

Grāmatā ir četri stāsti. Varoņi tajos daļēji pārklājas, tāpēc tie nav pilnīgi neatkarīgi viens no otra. Gan jau tos var lasīt atsevišķi un jauktā secībā, bet patīkamāk būs lasīt grāmatas sarindotajā kārtībā.

Pirmajā stāstā meža strādnieks Didzis mežā sastop četrus gadus vecu meitenīti. Tā kā ir nakts, viņš to ved pie sevis būdā un nākošajā dienā atstāj pie savas vadības, lai sameklē viņas vecākus. Vēlāk izrādās, ka Didzis nav pat nojautis, ka viņa iecerētajai ir meita. Abi risina radušos konfliktu.

Otrajā pie Didža darba biedra Oskara ierodas sieva Ilgu. Tad viņa saraudas un metas prom. Didzis uzzina, ka Oskaram ar Ilgu diez ko labi neiet, lai neteiktu vairāk. Vēl Didzis uzzina, ka Oskars velkot baļķus no Daugavas – bezsaimnieka mantu, kā arī it kā tecinot kandžu. Didzis nesaprot, ko iesākt, ar šo noziedznieku, bet viss atrisinās pats no sevis, kad ļaundaris saņem bargu sodu.

Trešais ir par Ilgu un viņas dēlu Imantu. Ilga savu dēliņu žēlo un potenciālo pirmklasnieku tur mājās drošībā, lai nesaslimst. Puika, protams, mājās sēdēt negrib un sadraudzējas ar šoferi Juri un viņa dēliem. Ilga dēlu neuzklausa un nobriest pamatīgs konflikts. Pipariņus pieber Ilgas kristīgā kolēģe, kurai bērnu nav, bet zina, kā tie jāaudzina, lai Dievam būtu tīkami.

Ceturtajā šoferis Juris uzņem stopētāju – kādu sievieti apspīlētās biksēs un ar raksturiņu. Vispirms auto iesēžas dubļos, pēc tam nekur netiek plūdu dēļ. Abi atrod naktsmājas un uzzina par laipno mājsaimnieci baismīgu stāstu no kara laikiem.

Jāatzīst, ka tā īsti man patika tikai trešais stāsts. Tajā visi varoņi bija ticami, konflikts skaidrs, tālākā notikumu virzība – ne gluži uzminama. Pirmajā stāstā lāgā nebūtu satura, ja varoņi nebūtu tik nemākulīgi konfliktu risinātāji. Arī otrajā stāstā nebūtu ko lasīt, ja ne tas kandžas aparāts un baļķi. Ceturtais nepaspēj sevī ievilkt iekšā, kad ir jau beidzies.

Subjektīvais baudījums 6/10. Nejūtu, ka man tagad būtu izveidojies viedoklis par rakstnieces daiļradi, tad noteikti būtu jāizlasa vēl kas. Tuvākajā laikā neplānoju, bet varbūt kādreiz varētu pārlaist acis kādam no autores romāniem.

Grāmata – Dāma ar sunīti

Antons Čehovs ir brīnišķīgu stāstu autors. To viņam ir ļoti daudz. Tāpēc, neskatoties uz to, ka pirms daudziem gadiem biju izlasījis viņa kopotos rakstus, nesen paņēmu vienu no viņa stāstu krājumiem palasīt vēlreiz. Šo to atcerējos, bet ne tik labi, lai man tas laupītu lasīšanas prieku.

Par Čehova daiļradi izteikties nav viegli, tāpēc jau laicīgi atvainojos, ka man neizdosies atklāt autora stāstu burvību tādā mērā, kā tas būtu pelnīts.

“Dāma ar sunīti” satur 15 stāstus. Lielākā daļa no tiem ir par mīlestību. Daļēji tieši tādēļ tie nav novecojuši. Nav sajūtas, ka tiek lasīta 110-140 gadus veca literatūra. Tik vien kā nav telefonu un automobiļu. Viņa varoņi mēdz būt gan gudri, gan dumjāki ļaudis, bet viņi nekad nav nesaprotami muļķīgi vai pat stulbi. Varoņu rīcībā vienmēr ir saskatāma loģika.

Šķiet, ka Antons Čehovs paņēmis kādu prototipu, identificējis viņa galveno problēmu un stāstā to apbrīnojami precīzi atklājis. Tas darīts maigi, ar mīlestību un tik iejūtīgi, ka lasītājam pat grūti nejust līdzi.

Lai būtu skaidrāks, ieskicēšu stāstu saturu.

  • Cilvēks futlārī ir stāsts par sabiedrībā lāgā nepieņemtu īpatni. Viņam gandrīz izdevās apprecēties. Nesanāca paša neadekvātuma dēļ.
  • Ērkšķogas ir par vīru, kurš par spīti grūtībām pārvācās no pilsētas uz laukiem, jo viņam to ļoti gribējās dzīvot laukos un ēst pašam savas ērkšķogas.
  • Par mīlu stāsta par vīru, kurš iedraudzējas ar precētu pāri. Pamazām viņš ļoti iemīl jauno sievu, bet ko gan lai dara tālāk?
  • Dāma ar sunīti ir par precēto brunču mednieku Gurovu un viņa kārtējo upuri. Šoreiz Gurovam nesanāk “kā parasti”, jo atšķirībā no citām reizēm nekādi nespēj savu sirdspuķīti aizmirst. Viņš to vēlāk cenšas sameklēt un arī atrod. Abi arī saprot savas izredzes uz jaunu, laimīgu kopdzīvi.
  • Vējagrābsle stāsta par bezgala talantīgo Olgu Ivanovnu, kura prot gan atzīstami gleznot, gan tēlot, gan dziedāt, gan spēlēt klavieres. Vienīgi viņas vīrs ir bez talantiem, vienkāršs ārsts ar titulārpadomnieka pakāpi. Abi it kā dzīvo paralēlas, vāji saistītas dzīves. Vīrs strādā, bet sieva rīko pasākumus māksliniekiem, palīdz viņiem un attīsta savus talantus. Protams, kā nu bez romantiskiem piedzīvojumiem? Tomēr pienāk brīdis, kurā Olga Ivanovna ir spiesta atzīt, ka arī viņas vīrs ir izcils, dižens un neikdienišķs cilvēks.
  • Jēgers ir īsstāsts par mednieku, kuru mežā sameklē lopu meita Pelageja. Viņiem ir skumja un sarežģīta pagātne, nav un nebūs ne kopīgas tagadnes, ne nākotnes, tomēr cilvēcīgumu mednieks tāpēc nav zaudējis.
  • Agafja ir par sakņu dārzu sargu – gados jauno un sievietēm tīkamo Savku. Viņš sievietes neciena, bet viņas nāk. Arī Agafja nāk, tikai šoreiz viņa negrib laikā atgriezties mājās pie vīra.
  • Anna kaklā ir par nabadzīgo Annu, kura iziet pie bagāta vīra, atstājot mājās tēvu alkoholiķi un divus jaunākus brāļus. Izrādās, ka vīrs ir bezgala taupīgs un Annai klājas vēl grūtāk nekā agrāk trūcīgajās mājās. Bet tad vīrs viņu aizved uz balli un Annas dzīve krasi izmainās.
  • Melnais mūks vēsta par Andreju Kovrinu, izglītotu un talantīgu, bet nervozu un slimu cilvēku, kurš aizbraucis ciemos uz savām bērnības mājām ar brīnišķīgu dārzu. Mazā meitene, kas tur dzīvoja, nu ir izaugusi liela un pašos precību gados. Andreja nervu kaite saasinās, bet, kad to apārstē, viņš kļūst īgns un neizturams. Zaudētās dzīves jēgas sajūtas dēļ Andrejs pa pusei neapzināti saposta to dzīves, kuri par viņu rūpējas.
  • Literatūras skolotājs ir par skolotāju Ņikitinu, kurš iemīlējies jaunā, skaistā meitenē, turklāt no turīgas ģimenes. Viņi apprecas un tad Ņikitins saprot, ka viņa dzīve viņu gluži neapmierina.
  • Garlaicīgs stāsts vēsta par kādu vecu, ļoti ievērojamu vīru, kurš no ārpuses šķiet apbrīnas vērts, bet ģimenē laimes pavisam maz. Viņa draugs un mierinājums ir mirušā drauga meita, ar kuru viņš bieži satiekas.
  • Stāstā Kņaziene rakstīts par gados jaunu dāmu, kura bieži mēdz apmeklēt klosteri, domājot, ka ar savu klātbūtni iepriecina visus tur esošos. Kāds bijušais ārsts reiz neiztur un izstāsta kņazienei acīs visu, ko domā par viņu.
  • Ienaidnieki vēsta par ārstu, kuram tikko nomiris dēliņš, bet, neskatoties uz to, viņu neatlaidīgi sauc uz vizīti.
  • Pirtī ir divi pavisam īsi stāstiņi. Viens par pirtī neatpazītu cienīgtēvu, otrs par kaulēšanos pūra dēļ, meitu laižot pie vīra.
  • Māja ar mezonīnu stāsta par mākslinieku, kurš aizbraucis uz laukiem atpūsties, iepazīstas ar māti un ar viņas abām pilngadīgajām meitām. Viņam ļoti patīk jaunākā meita, bet vecākā ir pārmērīgi kreisi noskaņota.

Jāatzīst, ka ne visi stāsti mani sajūsmināja. Kāds bija par drūmu, kāds pārāk pesimistisks. Bet arī tā ir labi, jo stāsti kopumā tādā veidā atstāj izteiktāku realitātes sajūtu.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Uldis Stabulnieks Tik un tā

Kad dzīvesbiedrene devās uz bibliotēku, palūdzu, lai paņem man kaut ko no Daigas Mazvērsītes. Kad ieraudzīju grāmatu, biju pārsteigts. Uldis Stabulnieks? Bet man taču viņa dziesmas nemaz tik ļoti nepatīk! Vai maz būs interesanti par viņu lasīt? Uzreiz atklāšu – bija gan.

Topošais komponists nav bijis nekāds paipuisītis. Tomēr klavieres spēlēt viņam ļoti paticis. Vēl skolu nebeidzis Stabulnieks piepelnījies, spēlējot klavieres klubos un sarīkojumos.

Armijas laikā Uldis muzicēja armijas ansamblī Zvaigznīte, kļūstot par tā vadītāju. Varējuši palikt Rīgā un šautenes rokās tā arī nav ņēmuši.

Pēc armijas Stabulnieks daudz aizrāvies ar džezu. Tiesa, Padomju Savienība nav bijusi pateicīgākā vide daiļrades izkopšanai šajā virzienā. Tomēr Uldis rakstījis gan džezu, gan dziesmas korim, kurā pats arī dziedājis, gan instrumentālus skaņdarbus. Vienu no saviem darbiem nosūtījis starptautiskam džeza konkursam un pamatīgā konkurencē ieguvis trešo vietu. Apbrīnojami sasniegums visa PSRS mērogā.

Vēlāk Stabulnieks kā vadītājs darbojies savā ansamblī, sacerot un izpildot plašākai publikai zināmas dziesmas. Daudzas no tām izpildījuši Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Radījis daudz mūzikas arī teātrim. Grāmatā tas tiek visai sīki aprakstīts, pieminot nelielas interesantas epizodes, laika biedrus un daudz ko citu. Tā, manuprāt, ir ļoti liela grāmatas vērtība. Citādi varētu lasīt kā no enciklopēdijas – dzimis 1945. gadā, bijis dalībnieks tādās un tādās grupās, autors šādām dziesmām, bijis precējies… Grūti būtu gūt emocionālu baudījumu no tāda apraksta.

Grāmatas beigu daļā vēstīts par deviņdesmito gadu pārmaiņām komponista dzīvē. Pielāgošanās kapitālismam viņam sagādājusi lielas problēmas. Nedaudz aprakstīta arī Stabulnieka privātā dzīve bez dzeltenās preses cienīgām detaļām. Visbeidzot mūža pēdējie gadi un īss biogrāfijas kopsavilkums.

Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, fotografētas notis, pat vēstules. Vienā no daudzajām grāmatā ievietotajām fotogrāfijām redzams Uldis Stabulnieks filmā Elpojiet dziļi. Lai arī filma man šķiet izcila un esmu to redzējis vairākas reizes, nekad nebūtu iedomājies, ka viens no muzikantiem ir Uldis Stabulnieks, tolaik bez bārdas.

Lasot man, protams, gribējās paklausīties pieminētās dziesmas, jo grāmatas autore par tām bieži rakstījusi kā par īpašu vērtību. Diemžēl internetā neko daudz nevarēju sameklēt. Jāsaka gan godīgi – lielākā daļa no atrastajām nav manā gaumē. Tomēr es ļoti vēlējos saprast, kāpēc autorei tās šķitušas īpašas. Gribas cerēt, ka man tas nedaudz būs izdevies.

Tas ir ļoti subjektīvi, bet vien reta daiļliteratūras grāmata man vēl ir šķitusi tikpat aizraujoša kā stāsts par Uldi Stabulnieku. Lasot daiļliteratūru, es nespēju aizmirst, ka tas ir sacerējums, pat ja balstīts uz reāliem notikumiem. Daiga Mazvērsīte ir lieliski izstāstījusi savu redzējumu par Uldi Stabulnieku, viņa dziesmām, laika biedriem un tā laika notikumiem. Piemēram, piebilde par Ingus Pētersona dziedāto Par nesatikšanos:

Kādam savukārt varbūt pavīdēja slepena doma – jā, Ingum ir labi nostādīta balss un simpātiska priekšnesuma maniere, bet pietrūkst tās iekšējās smeldzes un tembrālo nianšu, kas parasti piemita paša Stabulnieka dziedājumam.

Nekad pats par to nebūtu iedomājies, bet, ja padomā, kā šo dziesmu izpildītu Uldis Stabulnieks… Jā, tas būtu pilnīgi citādāk. Ne sliktāk.

Subjektīvais baudījums 10/10. Es nespēju iedomāties, ka šī grāmata varētu būt vēl labāka.

Grāmata – Teoduls Supersakso

Teodulu sāku lasīt dēļ tā autora – Anšlava Eglīša. Viņa darbus lasīt nekad nav bijis garlaicīgi. Domāju – paskatīšos, kas slēpjas darbā ar tik dīvainu nosaukumu.

Teoduls Supersakso ir alpīnists, kurš strādā kalnos par gidu. Grāmatā ir trīs Teodula stāsti no viņa jaunības.

  1. Teoduls ļoti mīl kalnus, bet tēvs viņam izvēlējies citu profesiju. Atliek vienīgi uz kalniem doties pa pusei slepeni, kavējot darbu. Bet vienam steigā klejot pa kalniem ir bīstami. Teodulu aprok lavīna un viņš pats saviem spēkiem laukā no sniega netiek.
  2. Teoduls ar Kasparu sākuši strādāt par gidiem. Pie viņiem pienāk lempīga paskata vīrs. Viņš vēlas kāpt kalnā pa nogāzi, pa kuru līdz šim vēl neviens nav uzkāpis. Turklāt tūlīt pat, bez sagatavošanās. Teoduls ar Kasparu šo vīru neuztver nopietni, tāpēc viņa piedāvājumam piekrīt ar domu, ka tāpat jau nekur tālu netiks. Tālāko droši vien var nojaust tāpat.
  3. Teoduls ar Kasparu pievienojas ekspedīcijai uz pasaules otru augstāko virsotni Dapsangu. Īsi pirms kāpiena Teodula sirdi savaldzina skaista Indijas princese un viņš teju paliek pie tās. Tālākais ceļš ir ļoti grūts, gan fiziski, gan dažu nesaskaņu dēļ ekspedīcijas dalībnieku vidū.

Stāsti nav nekāds mierīgais ceļojuma apraksts. Tie ir pilni dramatisma un pat nāves briesmu. Notikumi šķiet nedaudz pārspīlēti, toties risinās spraigi un lasīt ir aizraujoši. Sarakstīts trimdas latviešu senatnīgajā valodā, īpaši izzīmējot cilvēku vizuālo tēlu. Zinot autoru, tas viss tā kā nebūtu pārsteigums, bet kā viņš spējis tik detalizēti aprakstīt alpīnisma ainas? Tikai pēc darba izlasīšanas uzzināju, ka Eglītim alpīnisms bijusi sirdslieta, tāpat kā gleznošana un rakstīšana. Daudzpusīgs cilvēks un talantīgs rakstnieks.

Ja pareizi atceros, šis ir piektais manis izlasītais Anšlava Eglīša darbs. Ne par visu esmu bijis sajūsmā, bet šķiet, ka viņš nemaz nav spējis uzrakstīt kaut ko garlaicīgu un nelasāmu. Nudien kļūst aizvien interesantāk noskaidrot, ko tad vēl Anšlavs Eglītis ir sarakstījis.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Sievu skola

Stipri šaubos, vai būtu maz rokā ņēmis grāmatu ar tādu nosaukumu, bet dzīvesbiedrene to paņēma bibliotēkā autora dēļ. Nācās vien lasīt.

Izrādījās, ka Sievu skola nav ne mājsaimniecības rokasgrāmata, ne didaktisks romāns.

Pirmajā daļā publicēta Evelīnes dienasgrāmata, laikā, kad viņa tikko ir salaulājusies. Evelīne to turpina pēc divdesmit gadu pārtraukuma, kad pilnīgi mainījies skatījums uz savu vīru Robertu.

Otrajā daļā lasāma Roberta replika attiecībā uz publicēto Evelīnes dienasgrāmatu. Protams, viņš ar to nav apmierināts. Roberts sniedz redzējumu uz notikušo un pamato savu izturēšanos.

Trešajā daļā lasāmi abu meitas Ženevjēvas komentāri vai. precīzāk sakot, daži notikumi un izjūtas skolas gados.

Sākums bija diezgan grūts, Sajūsminātas sievietes nekritiska dienasgrāmata ar dažādu notikumu izklāstu mazliet saraustītā hronoloģijā. Nē, man nepatika. Lasīt var, bet prieka nekāda.

Pēc divdesmit gadiem kļuva daudz interesantāk. Galvenajai varonei rozā brilles nokritušas un vīrs “dabū pēc nopelniem”. Ļoti piesardzīgi tiek pieļauta doma par šķiršanos. Tie tomēr bija citi laiki, sabiedrības prasības pret citiem cilvēkiem bija daudz stingrākas nekā mūsdienās.

Roberts manī lielu interesi neraisīja, kā jau “pareizais tips”. Toties Ženevjēvas stāstītais šķita visinteresantākais. Viņa nelaimīgi iemīlējās savā klasesbiedrenē un tālāk vēl būdama jauna meitene iestājas par sievietes tiesībām audzināt bērnus pašai, bez vīrieša klātbūtnes vai palīdzības.

Jāatzīst, ka autoram visi tēli ir izdevušies ļoti labi. Šķiet, ka daiļdarba galvenā ideja bijusi aplūkot sievietes lomu sabiedrībā no dažādām pusēm. Līdz ar to darbs ir nedaudz feministisks šī vārda vislabākajā nozīmē. Tas dod nelielu ieskatu tā laika sieviešu problēmās. Tiesa, mazliet saraustītās hronoloģijas un notikumu trūkuma dēļ grāmatu gluži nevar nosaukt par aizraujošu.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Sirds mirst pēdējā

Par Mārgaretas Atvudas darbu Sirds mirst pēdējā biju redzējis vairākas atsauksmes, no kurām visas bija pozitīvas. Cik pieredzēts, tas vēl nenozīmē, ka darbs man patiks, bet tomēr ir lielāka iespēja, ka tā būs.

Darbība norisinās ASV tuvā nākotnē. Valsts austrumu daļā valda nabadzība un noziedzība. Grāmatas galvenie varoņi – precētie Stens un Šarmeina izmanto iespēju no tā visa aizmukt, iesaistoties Pozitrona projektā.

Pozitrons būtībā ir cietums ar tā apkalpojošo pilsētiņu. Pozitrons ir daļēji pašpietiekams, jo nodrošina sevi ar ekoloģisku pārtiku. Vismaz tā tiek apgalvots. Darbinieki un ieslodzītie reizi mēnesī mainās vietām. Oriģinālā iecere bijusi, ka tādā veidā noziedznieki pierastu pie normālas sabiedrības. Turklāt, dzīvojot tādā vidē, nebūtu jēgas noziedzībai.

No ciematiņa nav izejas. Neviens ārā netiek, atskaitot pašu augstāko vadību. Ja reiz esi piekritis, tad faktiski esi mūža ieslodzījumā, lai arī ar labu ēdināšanu, drēbēm, iespēju pusi gada pavadīt ar savu ģimeni utt.

Pozitrons gluži nestrādā, kā oriģināli iecerēts un arī Stenam ar Šermainu ir seksuālas dabas problēmiņas. Bet, kā zināms, dzimumdziņa ir nopietns spēks. Grāmatas varoņi pakāpeniski atklāj daudz baisa gan par projektu, gan viens par otru.

 

Darba autore dzīvo Kanādā. Sākusi rakstīt jau no sešu gadu vecuma, bet par profesionālu literāro karjeru izšķīrusies 16 gadu vecumā. Pirmais darbs ticis publicēts 1961. gadā. Atvuda raksta joprojām un Sirds mirst pēdējā pirmoreiz publicēts 2015. gadā.

Savā ziņā Sirds mirst pēdējā ir antiutopija. Bet atšķirībā no, teiksim, 1984, šeit liela nozīme ir nodalīt sākotnēji iecerēto Pozitronu no faktiskā gala rezultāta. Pozitrona evolūcija ir loģiski pamatota. Autore nemoralizē un nesniedz savu versiju, kāpēc Pozitrons principā nemaz nevar strādāt, bet dod iespēju lasītājam padomāt un saprast to pašam.

Galvenie varoņi nav paši gudrākie cilvēki pasaulē, tomēr par muļķiem vai sevišķi kaitinošiem viņus uzskatīt nevar. Droši vien ir gana daudz cilvēku pasaulē, kuri parakstāmos līgumus nelasa, ir daudz maz apmierināti ar savu vienmuļo dzīvi rutīnā un attiecas viens pret otru nevis kā pret draugu, bet gan seksa partneri.

Savulaik jau minēju, ka man personīgi literāram darbam ļoti svarīgs ir ticamības moments. Šajā ziņā man darbs šķiet ļoti izdevies. Radīt veselu pasauli ar tās problēmām, ievijot interesantu sižetu un nezaudējot tēlu cilvēciskās īpašības, ir sarežģīts uzdevums. Ja vēl galvenie varoņi būtu intelektuāli mazliet spēcīgāki, tad grāmata būtu teju perfekta.

Starp citu, šis darbs nav minēts autores vikipēdijas lapas sadaļā nozīmīgākie darbi. Interesanti, kādi tad ir pārējie?

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Pašdarināts degvīns

dreiz bija tādi realitātes šovi, kuros drīkstēja ņemt līdzi vienu lietu “no ārpasaules”. Es pie sevis biju izdomājis, ka vajadzētu ņemt līdzi kandžas dzenamo aparātu. Taisnību sakot, tolaik tādu pat redzējis nebiju, kaut arī kandža bērnībā nebija nekas svešs. Pretējā mājā bija tā saucamā točka jeb nelegālā alkohola tirdzniecības vieta. Ne tie patīkamākie kaimiņi, tiesa, varbūt arī ne gluži šausmīgākie. Ilgus gadus policija rīkoja nesekmīgus reidus un es biju pārliecināts, ka točka vēl pārdzīvos mani pašu. Maldīgi, nu jau par kādiem padsmit gadiem točku esmu pārdzīvojis.

Interneta ārēs nejauši uzklīdu nelielai grāmatiņai “Pašdarināts degvīns”. Nu, ko – nopietna lieta, jāiepazīstas! Droši vien būs rakstīts, kā nejauši neiegūt metilspirtu (kaut gan to es vēl no ķīmijas stundām atceros) un citas gudrības.

Grāmatas ievadā jauks citāts no Ilfa / Petrova “Zelta teļš”, kur Ostaps Benders krievu pieredzi kan­džas pagatavošanā klāsta ārzemju tūristiem:

«Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zīdkoka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozīnieti vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas receptēm, kuras man zināmas.»

Nevarētu teikt, ka kandžas dzīšana aprakstīta pilnīgām tējkannām. Par metilspirtu (nejauši iegūst, dzenot kandžu pārāk zemā temperatūrā, nelielās devās izraisa aklumu, lielākās – nāvi) praktiski nekas nav rakstīts. Acīmredzot, mērķauditorija ir vīri (un sievas) ar zināmu pieredzi. Gan jau arī pilnīgs iesācējs pie kādas nebūt kandžas tiks, sekojot grāmatā rakstītajam, bet tas nemaz tik viegli nebūs.

Tā arī man ir galvenā atziņa. Kandžu dzīt nav viegli! Tas ir, kaut ko jau izdzīt var. Bet, ja grib, lai dzēriens būtu kvalitatīvs, tas jāiegulda diezgan daudz pūļu.

Grāmatā aprakstīta iesala sagatavošana, cietes pārveidošana cukurā, raudzēšana, destilēšana, destilēšanas aparāti, šķidruma attīrīšana un aromatizēšana. Pievienotas arī daudzas receptes.

Zīmīga man šķita rindkopa par zāļu degvīnu.

Tā saukto kuņģa degvīnu jeb eliksīru veidu ir ārkārtīgi daudz. Visu šo degvīnu galvenā sastāvdaļa ir aromātiskas vielas un rūgtie ekstrakti, kas iegūti no dažādiem augiem. (..) Šo degvīnu izgatavošanai vajadzīgo augu un saknīšu ievākšana parasti ir sarežģīta, taču visumā neizmaksā dārgi, tāpēc ikvienam ir izdevīgāk šos degvīnus izgatavot pašam mājas apstākļos, nekā maksāt par dārgiem preparātiem.

Es nekādi nespēju iedomāties, ka gribētu zāļu degvīnu pats gatavot mājās apstākļos, lai cik arī tādā veidā nevarētu ietaupīt. Labāk nopelnīt gana daudz jomā, kur esmu profesionālis, lai pēc tam no cita profesionāļa par godīgu samaksu iegādātos kvalitatīvu produktu. Ņemot vērā, cik laika es tam patērētu un kāds būtu iegūtais rezultāts, nebūtu vērts pat sākt par to domāt. Protams, tāpēc arī šī grāmata nav domāta man.

Grāmata – Personiskā Latvija

Ata Klimoviča grāmatā “Personiskā Latvija” apkopoti 38 dzīvesstāsti. Vecākais grāmatas varonis dzimis 1914., jaunākais 1932. gadā. Daži no tiem ir sabiedrībā zināmas personas, piemēram, Rolands Kalniņš vai Antoņina Masiļūne. Tā kā šai paaudzei nācies pārdzīvot vienu vai divus pasaules karus, tad par karu netiek klusēts. Dažas ģimenes tikušas vieglāk cauri nekā citas, bet tā vai citādi cietušas visas.

No sākuma man šķita, ka visa grāmata būs gandrīz tikai par karu. Ja es to būtu zinājis pirms lasīšanas, varbūt pat negribētu lasīt, bet velti. Šo darbu lasot, nācās atzīt, ka mana līdzšinējā izpratne par karu ir bijusi pārāk virspusēja. Teorētiski jau it kā skaidrs – PSRS okupācija, deportācijas, vācu okupācija, žīdu šaušana, otrreizēja PSRS okupācija, Kurzemes katls, partizānu gaitas. Lai to aptvertu sīkāk, situācija jaskatās mazākā mērogā, no ģimenes skatu punkta.

Desmitiem gadu, spēkus nežēlojot, esi no sirds strādājis, lai iekoptu māju, zemi, izaudzinātu bērnus, bet te pēkšņi vienā brīdī tu zaudē gandrīz visu. Vai pat pilnīgi visu. Tāda pieredze nepaliek bez sekām. Ir grūti dzīvot tālāk. Nav vairs drošības sajūtas un nav arī sajūtas, ka to izdosies atgūt. Represijas taču turpinājās arī pēc kara.

Par sirdslietām grāmatu varoņi īpaši nemēdz stāstīt, dominē piedzīvoto laiku raksturojoši notikumi, bieži saistībā ar darbu. Vairāk par diviem stāstiem vienā dienā izlasīt nevar. Tas ir, var, protams, bet tad stāsti sāk jukt kopā un trūkst laika apdomāt izlasīto.

Man būtu paticis izlasīt kvantitatīvi mazāk, bet dziļākus stāstus. Tomēr, protams, daudz labāk šādi nekā pavisam nekā. Jādomā, ka autors ir vienu, varbūt divas reizes ticies ar intervējamajiem un daudz lielāku stāsta dziļumu panākt būtu grūti.

Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru gribas rekomendēt ikvienam. Tā nav viegla literatūra, bet ļauj daudz labāk saprast savus vecākus, vecvecākus un šodien notiekošo. Jo daudzas lietas principā ir tādas pašas kā toreiz. Tiem, kas grib karot, nav īstas sajēgas par kara ietekmi ģimenes līmenī. Savukārt ģimene un mājas ir vispārcilvēcīgas vērtības, kādas tās būs arī vēl pēc gadu tūkstošiem, ja vien cilvēce tik ilgi pastāvēs.

Subjektīvais baudījums 9/10.