Grāmata – Biljards pusdesmitos

Grāmatas Biljards pusdesmitos autors ir slavens vācietis vārdā Heinrihs Bells. Savā laikā viņš nominēts Nobela prēmijai literatūrā un to arī ieguvis. Kad sāku lasīt grāmatu, es to biju aizmirsis. Biljardu pusdesmitos kādreiz biju iekļāvis savā lasāmsarakstā un nu pienāca tās reize.

Es atšķīru grāmatu un sāku to lasīt. Druka bija sīka, teikumi gari un nekas lāgā nenotika. Kalpotāja Leonora no darba devēja Roberta Fēmela saņēma telefonisku aizrādījumu, ka pateikusi kādam Netlingeram, ka viņš patlaban viesnīcā spēlē biljardu. Pie Leonoras ieradās darba devēja tēvs Heinrihs Fēmels un aicināja viņu strādāt arī pie sevis. Leonora teica “jā” bez garām pārdomām. Precīzāk izsakoties, vispār bez domāšanas. Viņa par šo praktisko, nozīmīgo lēmumu nedomā arī vēlāk grāmatas aprakstītajā nākotnē. Vai Leonora ir muļķe? Grūti pateikt, bet laikam nē, jo pārējās pirmās nodaļas lappusēs viņa sīki atceras dažnedažādas lietas saistībā ar Robertu Fēmelu, kurš, kā noprotams, būs grāmatas galvenais varonis.

Nākošajā nodaļā Leonora tiek aizmirsta un Roberts tiek aprakstīts no viesnīcas darbinieka Johena pozīcijas. Tad atkal bez pieteikšanas notiek pozīcijas maiņa uz jaunu varoni un tā tālāk. Kā rakstīts vikipēdijā, skatu punkts darbā ir ļoti svarīgs. Vienpadsmit dažādas personas sniedz savu atšķirīgo skatījumu. Pirmās personas maiņa stāstā dodot dziļu ieskatu. Man gan par to radās atšķirīgs viedoklis.

Autors nav pūlējies norādīt, no kuras personas un kurā laikā stāstījums notiek. Lasītājs nezina, kurš tagad ir stāstītājs un brīžiem arī nesaprot, par kuru laiku vispār ir runa. Tagadnes notikumu grāmatā ir diezgan maz. Viss tas milzīgais teksta blāķis pamatā ir pagātnes atmiņas, kuru hronoloģija lēkā vēl daudz biežāk nekā atkal nomainās stāsta pirmā persona. Papildus uzmundrinājumam visā šajā jūklī dažādām personām ir arī vienādi vārdi.

Laikam jau noprotams, ko, manuprāt, Heinriham būtu vajadzējis piešķirt Nobela prēmijas vietā, bet kaut kā tomēr līdz beigām tiku. Dažviet bija interesanti. Protams, viss interesantais tika apturēts, lai bez pieteikuma dotu vārdu nākošajai vai iepriekšējai personai un nākošajam vai iepriekšējam laikam, bet manī bija cerība, ka varbūt tomēr notiks atgriešanās. Dažbrīd gan man šķita, ka tā arī grāmata beigsies, neko neatrisinot. Daļēji tā arī bija.

Jo tālāk lasīju, jo vairāk interesēja, kas par autoru un šo darbu varētu būt rakstīts vikipēdijā. Pie tās ķēros tikai, kad grāmata bija galā. Varbūt arī vajadzēja ātrāk, jo grāmatas saturu es labāk uztvēru no vikipēdijas nekā no pašas grāmatas. Ja es to tagad lasītu otrreiz, tad saprastu daudz labāk, bet to es, protams, nedarīšu.

Es uzzināju, ka grāmatā daudzinātais un šausmīgais bifeļa sakraments, kas man sākumā lika grāmatu ierindot tādā kā pusfantāzijas žanrā, angliski esot “the Host of the Beast”, atsauce gan uz velnu, gan nacismu. To baudot agresori un totalitārisma piekritēji. Toties ne retāk piesauktais jēra sakraments varot tikt uztverts ne tikai vienkāršoti kā pacifisms, bet arī kā brīva domāšana, laipnība un nevēlēšanās apspiest citus.

Izrādījās arī, ka grāmatas varoņa Heinriha (vecākā) sieva esot iespundēta sanatorijā ne jau tāpēc, ka bijusi slima. Nē, viņa esot centusies glābt ebrejus no lopu vagoniem, kad tie vesti uz nāves nometnēm! Varbūt tā nudien kādā vietā bija rakstīts, bet tajā nehronoloģisko apcerējumu jūklī es to nudien nepamanīju. Tomēr, manuprāt, ja sievietei ar uzmācīgu, pat nepārvaramu māniju nošaut vismaz pārīti nacistu liek ārstēties, tad tas nudien nav nepamatoti.

Ziniet, kurš ir galvenais vainīgais šajā pirmoreiz 1959. gadā izdotajā grāmatā? Ādolfs Hitlers? Nē, ko jūs, kas par muļķībām, protams, nē! Tas ir Pauls fon Hindenburgs, bijušais karavadonis. Kas gan viņš tāds bijis par pretekli? Atveram vikipēdiju un lasām. Hindenburgs 84 gadu vecumā sliktā veselības stāvoklī esot piekritis kandidēt uz prezidenta amatu tikai kā vienīgā reāli iespējamā alternatīva Hitleram. Pauls fon Hindenburgs patiešām ticis ievēlēts un viņam vajadzējis apstiprināt kancleru – nevienu citu kā Ādolfu Hitleru. To vecais Hindenburgs nav gribējis darīt. Cik ļoti? Nu, laikam jau ļoti, ja reiz atlaida parlamentu. Ko Hindenburgs darīja pēc jaunajām vēlēšanām, kad Hitleru atkal izvirzīja kanclera amatam? Ņēma un atlaida parlamentu vēlreiz! Trešajā reizē Pauls fon Hindenburgs piekāpies tautas gribai un kancleru amatā apstiprinājis. Pēc pusotra gada Hindenburgs jau bija miris. Pagāja vēl 25 gadi un Heinrihs Bells viņu savā darbā padarīja par “the Big Beast”.

Nezinu, ar ko vēl Heinrihs Bells iemantojis tādu atzinību literatūrā, bet šis darbs drīzāk būs kļuvis populārs, pateicoties autora jau pirms tam esošajai slavai. Šajā grāmatā, kura vēršoties pret nacistiem, vārds “nacisms” neparādās ne reizi. Kāpēc tāda piesardzība? Bailes? Gļēvums?

Tik un tā izskatās, ka autoram Nobela prēmija literatūrā piešķirta par pareizu politisko nostāju, nevis sasniegumiem literatūrā.

Uzgāju par autoru arī rakstiņu Dienā. Pat tajā nav varēts iztikt bez būtiskas pretrunas.

Bella nokļūšana armijā bija kļūda. Kā raksta kāds kritiķis, diez vai vācu armijā varēja būt vēl nepiemērotāks kājnieks kā Bells – fiziski nīkulīgs, vārgām kājām un bez jebkādas intereses par militāro dienestu. Arī psiholoģiski Bells bija imūns pret militārismu.

un

Kara sākumā top vēstules, kas nebūt neliecina par Bella kristīgo pārliecību. Piemēram, 1941.gada jūnijā viņš sūkstās, ka netiek sūtīts kaujās, un iztēlojas skaistumu, kādu pieredzētu, ar karaspēku ielaužoties dziļi “bezgalīgajā Krievijas telpā”. Bells pat rotaļājas ar ideju pēc kara apmesties uz dzīvi vācu pārvaldītajā Krievijā, un vēl 1943.gada maijā – piecus mēnešus pēc Staļingradas kaujas – viņš kā Vācijas uzdevumu joprojām redz “Eiropas atbrīvošanās cīņu” pret bezdievīgajiem boļševikiem.

Heinriha Bella dzīves gājums un personība, cik nu man par to izdevās uzzināt, ir interesantāki un daudzšķautņaināki nekā viņa viengabalainie varoņi, kuri, pieredzot karu, vispār nav mainījušies. Ja vien neskaita Roberta brāļa Oto kļūšanu par nacistu. To viņš iespēj acumirklī, nobaudot bifeļa sakramentu.

Nezinu, vai bija vērts šo grāmatu lasīt. Interesantāks par Biljardu pusdesmitos ir stāsts par pašu Bellu un viņa grāmatu tapšanu, bet tas nozīmē rakšanos pa dažādiem informācijas avotiem, no kuriem neviens neliekas īsti ticams.

Grāmata – Dzīvnieku dvēseles dzīve

Pētera Vollēbena Dzīvnieku dvēseles dzīve būtu ierindojama populārzinātnisko grāmatu plauktā. Pret šo žanru es izturos ar sevišķu piesardzību. Tad man liekas, ka atkal sastapšos ar “zinātnieki atklājuši” un tālāk sekos nepierādīts, muļķīgs apgalvojums klikšķu ķeršanas vietņu ierastajās tradīcijās. Bet biju manījis labas atsauksmes par autora pirmo grāmatu Koku slepenā dzīve un nolēmu uz kādu no viņa darbiem palūkoties. Ja ne šīs atsauksmes, pieļauju, ka uz vākiem rakstītie “Bestsellera (..) autors”, “Pārsteidzošs ieskats”, “(..) guvusi sensacionālus panākumus visā pasaulē” mani no lasīšanas būtu atturējuši.

Grāmatā ir pārdesmit nodaļas, kurās aprakstīta dzīvnieku cilvēcīga izturēšanās. Piemēram, kā sīļi apzog cits citu, kā kraukļi sauc viens otru vārdos, kā stirnas pacieš sliktu laiku, kurš tām līdzīgi cilvēkiem nepatīk un tā tālāk.

Autors nav fanātiķis un necenšas par varītēm pierādīt savu taisnību. Tomēr nav arī tā, ka viņš uz aplūkojamo jautājumu raudzītos no pilnīgi neitrālas pozīcijas. Šis aspekts mani darīja piesardzīgu un lasīšanas sākumā biju noskaņojies ļoti skeptiski. Šķita, ka būs kas līdzīgs seklajām Psihoanalītiķa piezīmēm, bet tā nebija. Nevaru teikt, ka tuvāk beigām sāku grāmatā rakstīto uztvert nekritiski, bet manas bažas ne brīdi neguva apstiprinājumu.

Grāmatā pausts (un es tam piekrītu), ka dzīvnieku jūtas ir diezgan grūti apšaubīt, jo dažādu pazīmju par tām ir pārāk daudz. Tomēr atzīt, ka tādas pastāv, ir ļoti neērti.

Jaunākie zinātniskie atklājumi dzīvnieku mīļotājiem nav nekāds pārsteigums; bieži tie tikai nostiprina pārliecību, ka attiecībā uz dzīvniekiem jāuzticas savām izjūtām.

Man ir klusa nojauta, ka pārāk stiprā dzīvnieku emociju noliegšana vienmēr ir mazliet saistīta ar bailēm, ka cilvēks varētu zaudēt savu īpašo stāvokli. Vēl ļaunāk: dzīvnieku izmantošana kļūtu ievērojami apgrūtināta, ja prieku par maltīti vai ādas jaku katru reizi nomāktu morālas pārdomas. Tikai iedomājieties par jūtīgām cūkām, kas apmāca savus bērnus sniegt palīdzību, kad dzemdēs viņu bērni; atpazīst savu vārdu; sekmīgi veic spoguļa testu, – tad taču pārņem šausmas, uzzinot, ka Eiropas Savienībā vien gadā tiek nokauti 250 miljoni šo dzīvnieku!

Par grāmatā minētajiem faktiem runājot, daudzus gan zināju, gan nezināju. Neesmu biologs un droši vien nekad arī nebūšu, bet mani interesē dzīvnieki. Man šķiet, ka cilvēks tāds pats lopiņš kā zvēri vien ir, tikai ar attīstītu domāšanu. Diezgan tizls un dzīvei maz piemērots, tomēr, sadarbojoties ar citiem sugas brāļiem, masveidā izplatījies pa visu pasauli, neiedomājami uzkundzējies citām sugām un aiz pārlieku labas dzīves pa laikam iet sviestā. Kādā brīdī cilvēki kā tādi baciļi būs savairojušies tik daudz, ka notiks ekoloģiska katastrofa, bet, cerams, es un mani bērni to nepiedzīvos.

Daļa no minētajiem faktiem ātri aizmirsīsies, bet, kā rakstījis autors, mana pārliecība, ka dzīvnieku jūtas pastāv, ir nostiprinājusies. Iesaku grāmatu lasīt arī citiem, gan jau kaut ko jaunu izdosies uzzināt! Subjektīvais baudījums 8/10.

Būtu interesanti iepazīties arī ar kāda biologa atsauksmi par grāmatu.

Grāmata – Es dzīvoju mūsmājās

Mirdzas Kļavas “Es dzīvoju mūsmājās” ir bērnības atmiņas no divdesmito gadu beigām / trīsdesmito gadu sākuma, kad autore dzīvojusi Jāņa Jaunsudrabiņa aprakstītajās mājās “Riekstiņi”. Kad Dāboliņu ģimene pārceļas tur uz dzīvi, autore vēl pat neiet skolā. Drīz viņai nākas uzsākt ganu gaitas. Viņai ir arī vecāka māsa un jaunāks brālis.

Riekstiņus Dāboliņi īrē. Turpat citās telpās dzīvo arī saimnieki. Ar viņiem kontakta ir maz.

Galvenais ģimenē ir tēvs. Viņš ir galvenais naudas pelnītājs. Māte poliete sagurusi no grūtās dzīves un pret bērniem ir stingrāka nekā tēvs. Brālītis ir mazs, mazliet bezatbildīgs delveris, vecākā māsa mīl lasīt grāmatas un pamācīt citus.

Grāmata sastāv no maziem stāstiņiem, kurus pati autore nodēvējusi par atmiņu tēlojumiem. Aizraujoši notikumi lauku meitenes dzīvē nav bieži. Tomēr lasīt ir ļoti viegli un nebūt ne garlaicīgi. Ir stāstiņš par vietējo dziļo ezeriņu, kuram dibenu nevar aizsniegt pat ar garāko kārti. par lopu biešu stādīšanu, jaungada gaidīšanu, pārcelšanos un arī skolā visu ilgi gaidīto Jāni Jaunsudrabiņu, kurš nemaz neierodas.

Sevišķu zemtekstu vai papildus slāņu grāmatā nav, vai arī es tos nemanīju. Šī ir tiešām vienkārša grāmata. Pēdējie vārdi, ko grāmatā izlasīju, bija Vidējā skolas vecuma bērniem. Ko lai tur saka – ja patika, tad jau laikam atbilstoša literatūra?

Subjektīvais baudījums 7/10. Nav slikti, bet līdz Jāņa Kalniņa Sudraba karotei, kas man ir tāds kā bērnības stāstu kvalitātes etalons, tālu.

Gramata – Psihoanalītiķa piezīmes

Jāatzīst, ka mans priekšstats par psihoanalīzi bija samērā stereotipisks. Tas ir, atnāk pacients, atguļas kušetē un stāsta par bērnību. Vai tiešām tā notiek arī dzīvē, man nebija ne jausmas. Mazliet cerēju, ka Stīvena Grosa grāmata man viesīs kādu skaidrību. Esot starptautisks bestsellers, aprakstītas pavisam neticamas cilvēka izrīcības utt.

Izrādījās, ka Psihoanalītiķa piezīmes ir tāds kā īsiņu stāstu par pacientiem apkopojums. Kādā brīdī man sāka šķist, ka grāmata ir žurnāla sleju apkopojums. Varbūt tā arī ir, neesmu drošs. Kolīdz sāku stāstiņā iedziļināties, autors dažos teikumos savu (nekļūdīgo) redzējumu izskaidro un nodaļa beidzas. Tāpat arī nākošais un aiznākošais. Sapratu, ka tas nebūt nav tas, ko no grāmatas sagaidīju, tomēr pamazām pie šādas stāstījuma manieres pieradu. Uz beigām stāstiņi kļuva mazliet dramatiskāki, autora skaidrojums garāks un piesardzīgāks, līdz ar to arī lasīt kļuva interesantāk.

Atgriežoties pie mana priekšstata par psihoanalīzi, šķiet, ka tas bijis diezgan precīzs, vienīgi nebiju ņēmis vērā, ka liela nozīme pievērsta arī sapņu analīzei. Autors nevienā brīdī nav centies pastāstīt, ko tieši viņš dara un kāpēc. Ļoti žēl, ka tā. Jo man radās daudz jautājumu. Piemēram, kāpēc pacienti pie viņa nāk pat gadiem ilgi? Vai tas nav neefektīvs darbs no viņa puses? Kā ir ar kļūdīšanos? Vai autors, klausoties pacientā, visu laiku piedāvā savas interpretācijas par esošās situācijas pamatojumu pagātnē? Kas notiek, ja šāda interpretācija ir pareiza, un kas, ja nepareiza?

Tas vairs nav par grāmatu, bet autora psihoanalīzes darbs mani kaitināja. Man patīk izzināt cilvēkus. Reizēm es kādu uzklausu, cenšos palīdzēt. Bet tad man ir jāsaprot divas lietas. Ko uzklausāmais grib panākt? Kur ir viņa problēma? Bez tā palīdzēt reāli nav iespējams. Man neradās sajūta, ka S. Gross cenšas noskaidrot šos jautājumus un izvirzīt tos kā pamatu turpmākajam psihoanalīzes procesam. Šķiet, ka viņš cenšas strādāt ar pacientu pēc iespējas maigāk, kas prasa ļoti daudz laika (par kuru viņš saņem attiecīgu samaksu) un, manuprāt, bieži vien nav diez ko efektīvi. Tā ir tāda kā suņa astes ciršana pa gabaliņiem. Bieži cilvēkam vislabāk var palīdzēt, viņu bez žēlastības izgrūžot laukā no komforta zonas.

Diemžēl nostiprināju pārliecību, ka vārdi “starptautisks bestsellers” nozīmē tikai un vienīgi to, ka grāmatu labi pārdod. Neko neticamu vai sevišķi neparastu pacientu gaitās saskatīt neizdevās. Lielākā daļa gadījumu bija pat visai ikdienišķi. Man nav žēl laika, kuru esmu veltījis grāmatas izlasīšanai, bet ieguvis īsti neko nejūtos. Iespējams, grāmatu būtu interesantāk lasīt cilvēkiem, kuri par psiholoģiju un psihoanalīzi agrāk īpaši nav interesējušies.

Grāmata – Ko lai dara, tādi laiki

Kaspara Pūces pirmā grāmata bija tik veiksmīga, ka noteikti vēlējos iepazīties arī ar otro. Nevar teikt, ka otrā nebūtu veiksmīga, bet tā nepavisam nav līdzīga pirmajai. Ja Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā bija hronoloģisks bērnības gaitu apraksts, tad Ko lai dara, tādi laiki ir dažādu anekdotisku stāstu apkopojums. Pārsvarā tie ir par teātri un paša autora piedzīvoto. Tomēr netrūkst stāstiņu, kuros galvenie varoņi ir citi cilvēki un daži ir pat par armiju. Stāstu kārtībā nav nekādas hronoloģijas, par ko mazliet žēl, jo būtu interesantāk lasīt. Pārsvārā stāstiņi šķita vismaz nedaudz smieklīgi. Īpaši ilgi manā atmiņā tie gan neuzkavēsies.

Nemaz jau nav slikti tie stāstiņi. Var arī saprast, ka autoram par savu pieaugušā dzīvi negribas būt tikpat atklātam kā par bērnību. No vienas puses – tas, ka gaidīju ko līdzīgu Pūcesbērnam, ir mana problēma, bet no otras – uz grāmatas otrā vāka ir atsauce uz pirmo grāmatu un nekur nav teikts, ka šis ir (tikai) anekdotisku stāstiņu apkopojums.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Tēlnieka meita

Tēlnieka meita – tā ir pati autore Tūve Jānsone, plašāk pazīstama kā trollīšu Muminu sērijas autore.

Grāmata ir ļoti neparasta. To nevar gluži klasificēt kā bērnības atmiņas, tas būtu pārāk vienkārši. Tā nav arī fantāzija. Tā ir kaut kas pa vidu. Varbūt vispareizāk būtu teikt – ļoti poētiskas bērnības atmiņas.

Es saskatīju paralēles ar trollīti Muminu. Par laimi, muminsēriju esmu pārlasījis salīdzinoši nesen – pirms 5-10 gadiem, tāpēc atceros to labāk nekā, ja būtu lasījis tikai bērnībā. Tolaik man Muminu stāsti nebūt nebija starp iecienītākajām grāmatām. Apmēram starp patīk un nepatīk. Nespēju saprast, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuriem tā ļoti patīk.

Tagad ir mazliet citādāk. Tikai pieaudzis būdams, spēju novērtēt tādu īpatnību kā nesteidzīgs laika ritējums. Tā ir gan muminstāstos, gan Tēlnieka meitā. Vēl šajās grāmatās ir manāmas skumjas savienojumā ar pilnīgu drošības sajūtu. Ļoti savdabīgs salikums, kuru nevaru iedomāties redzējis kaut kur citur.

Bet kas tad Tēlnieka meitā notiek? Tajā ir 19 nelieli stāsti, sapņainas bērnības epizodes. Ir stāsts par jūru, par tajā izglābtiem laiviniekiem. Par negaidītu vētras atnākšanu, par kuru neviens tomēr nebēdājas. Vai tēta neparasto mīlestību pret dzīvniekiem.

Ātri lasīt šo darbu ir bezjēdzīgi. Tas jāizjūt lēni.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Apglabājiet mani aiz grīdlīstes

Šķiet, par Pāvela Sanajeva darbu Apglabājiet mani aiz grīdlīstes ir jau tik daudz pateikts, ka maz ko jaunu vēl ir iespējams piebilst. Šī grāmata ir sacēlusi krietnu ažiotāžu Krievijā un arī Latvijā tā ir visai populāra. Ja nu kāds tomēr nezina, vai piemirsis grāmatas nosaukumu, īsi atgādināšu tās saturu.

Mazais, slimīgais Saša dzīvo pie sava vectētiņa un vecmāmiņas, kuri mazdēlu pa pusei atņēmuši savai meitai. Pa pusei – tas ir, meita uz laiku atstāja dēlu pie vecākiem, lai aprūpētu savu draugu Toļu, bet Saša saslima un vecāki viņu atdot atsakās. Vecmāmiņa Ņina savu mazdēlu mīl neizsakāmi stipri, bet izpauž to neiedomājami slimīgās rūpēs par Sašas veselību, sekmēm mācībās utml. Ņinas ikdienišķie izteicieni sastāv no dažādu stāvu mātes vārdiem. Tie dāsni tiek veltīti vecajam mīzalam vīram, tirliņam mazdēlam ar zeltaino stafilokoku, un jo sevišķi meitai maukai ar viņas piedzīvotāju punduri asinssūcēju.

Pirms apmēram gada biju redzējis filmu, kura uzņemta pēc grāmatas motīviem. Grāmatā notikumi aprakstīti mazliet citādāk nekā attēloti filmā. Vispār filmā ir cita, nopietnāka gaisotne. Grāmatā man, jāatzīst, ticamības moments pazuda diezgan ātri un tāpēc man bija pagrūti just līdzi aprakstītajiem varoņiem. Gluži vienkārši – esmu dzīvē redzējis daudzus dīvainus tipus, bet tādu trako kā Ņina gan nē. Ja cilvēks ir ārkārtīgi agresīvs, tad viņā slēpjas arī milzīgas bailes, bet tādas grāmatā saskatīt ir pagrūti.

Reiz kādā krievu politiķes, kuras vārdu diemžēl vairs neatceros, grāmatā lasīju, ka Krievijā lasītājiem esot vajadzīgas divas lietas. Sensācija un patiesība. Tas nekas, ka viena ar otru var būt pretrunā. Apglabājiet mani aiz grīdlīstes perfekti atbilst šai formulai. Tās autors pats nāk no aktieru ģimenes un lasītājs var domāt, ka darbs ir autobiogrāfisks. Tātad – patiesība. Bet aprakstītā attieksme un lamāšanās – tā taču ir sensācija!

Pa laikam smējos un šad tad lauzīju galvu, kā diez krievu valodā bijis pajoliņš, maitamīzals un citi. Ieskatījos arī internetā, lai uzzinātu, kas ir kolīts un haimorīts. Protams, būtu bijis interesantāk, ja filmu es nebūtu redzējis, jo aptuveni bija skaidrs, ar ko viss beigsies.

Nez kādēļ sanācis, ka visa pēdējā laikā tapusī Krievijas daiļrade, ar kuru man nācies saskarties, ir par dažādiem trakajiem. Žēl, gribētos palasīt arī par normāliem cilvēkiem. Nav jau tā, ka ļoti ilgojos pēc krievu literatūras, bet jāatzīst, ka tās zemteksti ir intuitīvi vieglāk saprotami nekā, piemēram, spāņu. Protams, lasīt es gribētu gan vienu, gan otru.

Starp citu, filmu var bez maksas noskatīties youtube.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Bezdievju iela

Marinas Stepnovas romāna Bezdievju iela darbība risinās Maskavā no astoņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Tās galvenie varoņi ir savā ziņā nenormāli, bet varbūt arī normāli cilvēki. Vai puika, kura tēvs viņu nicina un kura māte kļuvusi par depresīvu neglīteni, var izaugt normāls? Vai meita, kuras vecāki ir šķīrušies, bet dzīvo kopā un sacenšas par meitas mīlestību, var izaugt normāla? Un kā ar meitu, kuras māte esot padauza un tēvs kriminālā autoritāte?

Manuprāt, nav tik būtiski – ir tas viss normāli vai nē, jo autorei tas ir sanācis ticami. Šīs dzīves nenormālības dod stāstam neparedzamības un realitātes efektu. Varbūt tāds Ivans nav dzīvojis, bet tikpat labi ir. Tam nebūtu grūti noticēt. Arī Antošas un Maļas ir.

Autore izseko Ivana un Aņas gaitām no bērnības, radot lasītājam izpratni, kā tad šie īpatņi ir radušies un sagājuši kopā. Trešo varoni autore atstāj tītu neskaidros noslēpumos.

Sižetu izstāstīt var ļoti viegli un faktiski uz otrā vāka tas arī uzrakstīts. Labāk to iepriekš nezināt, būs interesantāka lasīšana.

Kas grāmatā vēl ir tāds īpašs? Tā ir autores valoda, precīzāk, stāstījuma veids. Daudz īsu teikumu, brīžiem lēkājoša hronoloģija, Konkrētas detaļas, pa laikam teikumi, kas it kā atrauj no teksta. Tie var būt rezumējumi, kāda atziņa vai ieskats nākotnē. Nedaudz atgādināja vēl vienu mūsdienu Krievijas rakstnieci – Narinē Abgarjanu.

Man personīgi nepatīk hronoloģijas raustīšana. Īpaši, ja kā lasītājs es nevaru gana ātri saprast, vai tagad tiek stāstīts par pagātni, nākotni vai tagadni. Visdrīzāk tieši šī iemesla dēļ man bija diezgan grūta cīņa ar pirmo nodaļu. Pēc tam stāsts kļuva hronoloģiskāks un pamazām ievilka sevī. Neparedzamība, varoņu neparastums un detalizācijas radītā reālisma sajūta mani pamatīgi aizrāva un bija grūti grāmatu nolikt malā. Diemžēl tuvu beigām šīs kvalitātes sāka zust.

Brīžiem man radās aizdomas, ka autore rakstot ir improvizējusi, nevis pieturējusies pie kāda plāna. Tas ir samērā labi izdevies. Iespējams, autore rakstījusi pēc manas maģistra / bakalaura darbu formulas: vispirms teksts, tad secinājumi, tad mērķu izvirzīšana, tad nobeigums un visbeidzot ievads.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Daugavas stāsti

Par Regīnu Ezeru bija dzirdējis, bet lasījis no viņas daiļrades neko nebiju. Noskaidroju, ka viņa rakstījusi diezgan daudz, pārsvarā okupācijas gados. Uz labu laimi izvēlējos hronoloģiski ceturto grāmatu – Daugavas stāsti.

Grāmatā ir četri stāsti. Varoņi tajos daļēji pārklājas, tāpēc tie nav pilnīgi neatkarīgi viens no otra. Gan jau tos var lasīt atsevišķi un jauktā secībā, bet patīkamāk būs lasīt grāmatas sarindotajā kārtībā.

Pirmajā stāstā meža strādnieks Didzis mežā sastop četrus gadus vecu meitenīti. Tā kā ir nakts, viņš to ved pie sevis būdā un nākošajā dienā atstāj pie savas vadības, lai sameklē viņas vecākus. Vēlāk izrādās, ka Didzis nav pat nojautis, ka viņa iecerētajai ir meita. Abi risina radušos konfliktu.

Otrajā pie Didža darba biedra Oskara ierodas sieva Ilgu. Tad viņa saraudas un metas prom. Didzis uzzina, ka Oskaram ar Ilgu diez ko labi neiet, lai neteiktu vairāk. Vēl Didzis uzzina, ka Oskars velkot baļķus no Daugavas – bezsaimnieka mantu, kā arī it kā tecinot kandžu. Didzis nesaprot, ko iesākt, ar šo noziedznieku, bet viss atrisinās pats no sevis, kad ļaundaris saņem bargu sodu.

Trešais ir par Ilgu un viņas dēlu Imantu. Ilga savu dēliņu žēlo un potenciālo pirmklasnieku tur mājās drošībā, lai nesaslimst. Puika, protams, mājās sēdēt negrib un sadraudzējas ar šoferi Juri un viņa dēliem. Ilga dēlu neuzklausa un nobriest pamatīgs konflikts. Pipariņus pieber Ilgas kristīgā kolēģe, kurai bērnu nav, bet zina, kā tie jāaudzina, lai Dievam būtu tīkami.

Ceturtajā šoferis Juris uzņem stopētāju – kādu sievieti apspīlētās biksēs un ar raksturiņu. Vispirms auto iesēžas dubļos, pēc tam nekur netiek plūdu dēļ. Abi atrod naktsmājas un uzzina par laipno mājsaimnieci baismīgu stāstu no kara laikiem.

Jāatzīst, ka tā īsti man patika tikai trešais stāsts. Tajā visi varoņi bija ticami, konflikts skaidrs, tālākā notikumu virzība – ne gluži uzminama. Pirmajā stāstā lāgā nebūtu satura, ja varoņi nebūtu tik nemākulīgi konfliktu risinātāji. Arī otrajā stāstā nebūtu ko lasīt, ja ne tas kandžas aparāts un baļķi. Ceturtais nepaspēj sevī ievilkt iekšā, kad ir jau beidzies.

Subjektīvais baudījums 6/10. Nejūtu, ka man tagad būtu izveidojies viedoklis par rakstnieces daiļradi, tad noteikti būtu jāizlasa vēl kas. Tuvākajā laikā neplānoju, bet varbūt kādreiz varētu pārlaist acis kādam no autores romāniem.

Grāmata – Dāma ar sunīti

Antons Čehovs ir brīnišķīgu stāstu autors. To viņam ir ļoti daudz. Tāpēc, neskatoties uz to, ka pirms daudziem gadiem biju izlasījis viņa kopotos rakstus, nesen paņēmu vienu no viņa stāstu krājumiem palasīt vēlreiz. Šo to atcerējos, bet ne tik labi, lai man tas laupītu lasīšanas prieku.

Par Čehova daiļradi izteikties nav viegli, tāpēc jau laicīgi atvainojos, ka man neizdosies atklāt autora stāstu burvību tādā mērā, kā tas būtu pelnīts.

“Dāma ar sunīti” satur 15 stāstus. Lielākā daļa no tiem ir par mīlestību. Daļēji tieši tādēļ tie nav novecojuši. Nav sajūtas, ka tiek lasīta 110-140 gadus veca literatūra. Tik vien kā nav telefonu un automobiļu. Viņa varoņi mēdz būt gan gudri, gan dumjāki ļaudis, bet viņi nekad nav nesaprotami muļķīgi vai pat stulbi. Varoņu rīcībā vienmēr ir saskatāma loģika.

Šķiet, ka Antons Čehovs paņēmis kādu prototipu, identificējis viņa galveno problēmu un stāstā to apbrīnojami precīzi atklājis. Tas darīts maigi, ar mīlestību un tik iejūtīgi, ka lasītājam pat grūti nejust līdzi.

Lai būtu skaidrāks, ieskicēšu stāstu saturu.

  • Cilvēks futlārī ir stāsts par sabiedrībā lāgā nepieņemtu īpatni. Viņam gandrīz izdevās apprecēties. Nesanāca paša neadekvātuma dēļ.
  • Ērkšķogas ir par vīru, kurš par spīti grūtībām pārvācās no pilsētas uz laukiem, jo viņam to ļoti gribējās dzīvot laukos un ēst pašam savas ērkšķogas.
  • Par mīlu stāsta par vīru, kurš iedraudzējas ar precētu pāri. Pamazām viņš ļoti iemīl jauno sievu, bet ko gan lai dara tālāk?
  • Dāma ar sunīti ir par precēto brunču mednieku Gurovu un viņa kārtējo upuri. Šoreiz Gurovam nesanāk “kā parasti”, jo atšķirībā no citām reizēm nekādi nespēj savu sirdspuķīti aizmirst. Viņš to vēlāk cenšas sameklēt un arī atrod. Abi arī saprot savas izredzes uz jaunu, laimīgu kopdzīvi.
  • Vējagrābsle stāsta par bezgala talantīgo Olgu Ivanovnu, kura prot gan atzīstami gleznot, gan tēlot, gan dziedāt, gan spēlēt klavieres. Vienīgi viņas vīrs ir bez talantiem, vienkāršs ārsts ar titulārpadomnieka pakāpi. Abi it kā dzīvo paralēlas, vāji saistītas dzīves. Vīrs strādā, bet sieva rīko pasākumus māksliniekiem, palīdz viņiem un attīsta savus talantus. Protams, kā nu bez romantiskiem piedzīvojumiem? Tomēr pienāk brīdis, kurā Olga Ivanovna ir spiesta atzīt, ka arī viņas vīrs ir izcils, dižens un neikdienišķs cilvēks.
  • Jēgers ir īsstāsts par mednieku, kuru mežā sameklē lopu meita Pelageja. Viņiem ir skumja un sarežģīta pagātne, nav un nebūs ne kopīgas tagadnes, ne nākotnes, tomēr cilvēcīgumu mednieks tāpēc nav zaudējis.
  • Agafja ir par sakņu dārzu sargu – gados jauno un sievietēm tīkamo Savku. Viņš sievietes neciena, bet viņas nāk. Arī Agafja nāk, tikai šoreiz viņa negrib laikā atgriezties mājās pie vīra.
  • Anna kaklā ir par nabadzīgo Annu, kura iziet pie bagāta vīra, atstājot mājās tēvu alkoholiķi un divus jaunākus brāļus. Izrādās, ka vīrs ir bezgala taupīgs un Annai klājas vēl grūtāk nekā agrāk trūcīgajās mājās. Bet tad vīrs viņu aizved uz balli un Annas dzīve krasi izmainās.
  • Melnais mūks vēsta par Andreju Kovrinu, izglītotu un talantīgu, bet nervozu un slimu cilvēku, kurš aizbraucis ciemos uz savām bērnības mājām ar brīnišķīgu dārzu. Mazā meitene, kas tur dzīvoja, nu ir izaugusi liela un pašos precību gados. Andreja nervu kaite saasinās, bet, kad to apārstē, viņš kļūst īgns un neizturams. Zaudētās dzīves jēgas sajūtas dēļ Andrejs pa pusei neapzināti saposta to dzīves, kuri par viņu rūpējas.
  • Literatūras skolotājs ir par skolotāju Ņikitinu, kurš iemīlējies jaunā, skaistā meitenē, turklāt no turīgas ģimenes. Viņi apprecas un tad Ņikitins saprot, ka viņa dzīve viņu gluži neapmierina.
  • Garlaicīgs stāsts vēsta par kādu vecu, ļoti ievērojamu vīru, kurš no ārpuses šķiet apbrīnas vērts, bet ģimenē laimes pavisam maz. Viņa draugs un mierinājums ir mirušā drauga meita, ar kuru viņš bieži satiekas.
  • Stāstā Kņaziene rakstīts par gados jaunu dāmu, kura bieži mēdz apmeklēt klosteri, domājot, ka ar savu klātbūtni iepriecina visus tur esošos. Kāds bijušais ārsts reiz neiztur un izstāsta kņazienei acīs visu, ko domā par viņu.
  • Ienaidnieki vēsta par ārstu, kuram tikko nomiris dēliņš, bet, neskatoties uz to, viņu neatlaidīgi sauc uz vizīti.
  • Pirtī ir divi pavisam īsi stāstiņi. Viens par pirtī neatpazītu cienīgtēvu, otrs par kaulēšanos pūra dēļ, meitu laižot pie vīra.
  • Māja ar mezonīnu stāsta par mākslinieku, kurš aizbraucis uz laukiem atpūsties, iepazīstas ar māti un ar viņas abām pilngadīgajām meitām. Viņam ļoti patīk jaunākā meita, bet vecākā ir pārmērīgi kreisi noskaņota.

Jāatzīst, ka ne visi stāsti mani sajūsmināja. Kāds bija par drūmu, kāds pārāk pesimistisks. Bet arī tā ir labi, jo stāsti kopumā tādā veidā atstāj izteiktāku realitātes sajūtu.

Subjektīvais baudījums 8/10.