Grāmata – Misters Gvins

Biju lasījis par šo Alesandro Bariko grāmatu vairākas jūsmīgas atsauksmes un atzīmējis to savā lasāmo grāmatu sarakstiņā. Kad ieraudzīju to bibliotēkā, nopriecājos un paņēmu.

Grāmata ir par rakstnieku vārdā Džespers Gvins, kurš apņēmies vairs nerakstīt grāmatas. Viņa lēmums šķiet impulsīvs un nepārdomāts. Tā arī ir, jo savā “nerakstīšanas periodā” viņš sacer stāstiņus galvā. Tad viņš iedvesmojas no kādas gleznas un nolemj turpmāk rakstīt portretus. Kas tas ir un ko tas nozīmē – tā arī ir galvenā grāmatas intriga, kas tiek atklāta vien pašās beigās. No sākuma to nezinā arī pats Gvins, bet ir ļoti rūpīgi un pārdomāti sagatavojies portretēšanas procesam. Sarežģīti ir gan tikt pie pirmā modeļa, gan radīt pirmo portretu. Pēc tam, kad tas izdodas, Gvins kļūst par tādu kā profesionāli. Tad rodas sarežģījumi un viss pajūk. Bet par to jālasa pašiem.

Godīgi sakot, biju no šīs grāmatas gaidījis vairāk. Ja no sākuma darbs šķita intelektuāli smalks, tad apmēram no vidus šķita, ka autors savu uzņemto kursu vairs nav spējis noturēt. Veikta stāstnieka personas nomaiņa. Es kā lasītājs sagaidīju, ka kādā brīdī atgriezīsies Džespers Gvins, bet tā nenotika. Ar šo paņēmienu autors izvairījies no lēruma sarežģītu problēmu apraksta. Ir vieglāk aprakstīt, kā divas sievietes apspriež Džespera Gvina grūti saprotamās izdarības nekā atklāt viņa pārdzīvojumus un motivāciju tieši un precīzi.

Lasīt var, it kā nav arī slikti, bet neko pārāk daudz no grāmatas gaidīt nevajadzētu. Ja es pirms tam nebūtu lasījis tās pozitīvās atsauksmes, varbūt man grāmata patiktu vairāk. Bet vairāk par “gandrīz labi” man nesanāk. Tātad subjektīvais baudījums 6/10.

Grāmata – Vai te var dabūt alu?

Par Anšlava Eglīša „Vai te var dabūt alu?” neko agrāk nebiju dzirdējis. Nosaukumu gan, no tā man šķita, ka tur rakstīts kas sadzīvisks. Nebiju nemaz domājis to lasīt, bet tā kā man patika gan Eglīša Izsalkuša zēna pavārgrāmata, gan arī Neierastā amerika, nolēmu ielūkoties vēl kādā viņa darbā.

Izrādījās, ka grāmata ir nevis par ģimenes scēnām, bet gan par spiegošanu. Ārzemju latvietis vārdā Orests saņēmis vēstuli no sievas Latvijā, kura raksta, ka viņai ar meitu ejot grūti. Orestam dzīve šķiet mazliet garlaicīga un bezjēdzīga, tādēļ viņš nolemj atgriezties. Bet tā kā viņu kā repatriantu visticamāk aizsūtītu uz Sibīriju, tad tas jādara nelegāli. Vajadzētu arī palīgus. Ideālā gadījumā Orests kļūtu par rietumu spiegu un dotos misijā. Atgrieztos jau kopā ar sievu un meitu.

Orestam veicas un viņš tiešām kļūst par spiegu, iziet apmācības un dodas uz Latviju. Tur, kā jau romānam piedienas, sākas dažādi piedzīvojumi.

Ātri aizrāvos un grūti bija nolikt malā. Rakstīt autors prot. Gluži rožaini gan viss man nešķita. Galvenais varonis, izbijis karavīrs, brīžiem vairāk uzvedas un rīkojas kā emocionāla dāma. Oresta domu gājiens nav diez ko atklāts un niansēts, uzsvars likts uz viņa piedzīvojumiem. Patiesībā to nemaz nav tik daudz. Ja viņš nebūtu tik egocentrisks, to būtu vēl mazāk. Romāna nobeigums, manuprāt, sanācis mazliet pārspīlēts. Bet lasīt var.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Ledlauzis

Viktora Suvorova “Ledlauzis” ir veltīts vienam jautājumam. Tas ir, pierādīt, ka Staļins gribēja uzbrukt Vācijai un visai pārējai Eiropai. Lai to paveiktu, autors apkopojis dažādus brīvi pieejamus informācijas avotus. Nedaudz analizēti dažādi izteikumi, bet visvairāk militāras dabas jautājumi. Tiek parādīts un pierādīts, cik intensīvi PSRS gatavojās uzbrukumam, kādēļ bija pilnīgi nevarīga, sastopoties ar uzbrukumu.

Hitleru vaino kara uzsākšanā pret Poliju. Jā, bet Molotova-Rībentropa pakts jau bija parakstīts un PSRS vienkārši mazliet nogaidīja, lai Hitlers Polijai uzbrūk pirmais. Lai viņš ir galvenais vainīgais un agresors. Staļins vispār karā gribējis iesaistīties pēdējais, kad pārējās valstis būs jau novājinātas.

Kad Staļins uzbrucis tagadējai Moldovai, Hitlers sapratis, ka galvenais un praktiski vienīgais naftas avots Rumānijā ir praktiski neaizsargāts. Jādomā, viņš sapratis arī PSRS intensīvo gatavošanos uzbrukumam un vienkārši paspējis pirmais. Apsteidzis Staļinu par divām nedēļām. Tam bijusi milzīga nozīme.

Autoraprāt, Nirnbergā vajadzēja tiesāt arī PSRS.

 

Jāatzīst, ka darbs mani īpaši neaizrāva. Mums te Baltijas valstīs, neskaitot vatņikus, Staļina agresīvie plāni nav nekāds jaunums. Drīzāk šķiet brīnums, kā pilnā nopietnībā kāds var ticēt, ka labais staļintētiņš nesavtīgi izglābis Eiropu no nacisma? Tāpēc darbs principā ļoti vērtīgs, tikai pilnīgi neesmu tā mērķauditorija. Bet vai mērķauditorija to lasīs? Nezinu, šaubos. Tomēr, ja kādam nāksies diskutēt ar devītā maija svētuma apgarotu homo sovieticus, no šīs grāmatas var pasmelties argumentus viņa pienaglošanai pie sienas. Starp citu, visi argumenti ņemti no publiski pieejamiem avotiem, piemēram, tā laika preses. Atsauces uz avotiem norādītas. Ar pieciem procentiem grāmatā minēto faktu pārpārēm pietiek, lai domājošam cilvēkam izkliedētu šaubas par Josifa Visarionoviča noziedzīgajiem nodomiem un daļēju to realizāciju Otrā pasaules kara laikā.

Grāmata – Titāna skrūves

Māra Bērziņa Titāna skrūves izlasīju jau pirms kāda laiciņa, bet pat īsti nezinu ko par to teikt. Neko daudz katrā ziņā.

Grāmatai ir 250 lappuses, bet izlasīt var ātri. Nav nekur sevišķi jāiedziļinās. Tāda viegla rakstura izklaidējoša grāmatiņa ar dažiem viegli fantastiskiem elementiem.

Galvenais varonis Varis krējuma trauciņā atrod gredzenu. Viņš dodas uz fabriku sūdzēties un tur iepazīstas ar pievilcīgu sievieti. Pamazām viņiem atklājas šis tas kopīgs un pēc kāda laika jau “viss notiek”. Tikai Varis tāds bišķiņ neveikls no dabas, pamanās visur iekulties un piedzīvot dažādas likstas, tur halucinogēnas sēnes saēsties un tamlīdzīgi. Tas viņa attiecībām nemaz nenāk par labu, bet lasītājam ir ar ko izklaidēties.

Man šī ir no tām grāmatām, kuru viegli lasīt un tikpat viegli arī aizmirst. Patika, bet nekādas dziļākas dvēseles stīgas neaizskāra. Tāpēc subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Atbrīvotājs

Pateicoties pozitīvajai pieredzei ar Viktora Suvorova Spiegošanas pamatiem, gribēju iepazīties ar vēl kādu šī autora darbu. Sanāca, ka tas ir 2012. gadā izdotais “Atbrīvotājs”.

Grāmata mani samulsināja jau no paša sākuma. Tās ievadā bija rakstīts:

Autors veltī darbu nenogurdināmajam cīnītājam par mieru, Aizsardzības padomes priekšsēdētājam, četrkāršajam Padomju Savienības Varonim, Sociālistiskā Darba Varonim, augstākā kara ordeņa – Uzvaras ordeņa – kavalierim, starptautiskās Ļeņina prēmijas “Par miera stiprināšanu starp tautām” laureātam, spožajam autoram, Padomju Savienības maršalam Leonīdam Iļjičam Brežņevam.

Izlasīju šo veltījumu un sāku prātot. Manuprāt, bija tikai divas iespējas. Vai nu autoram ir kolosāla humora izjūta, vai arī tās nav pilnīgi nemaz. Par laimi, izrādījās pirmais variants. Es pat teikšu, ka autora paskarbais, brīžiem ne īpaši viegli tveramais humors manās acīs ir grāmatas galvenā vērtība. Ar tādu humoru reti gadās saskarties. Situāciju absurdums atgādina Monty Python Flying Circus daiļradi. Vienīgi šeit aprakstītais ir tik neticams, ka to izdomāt vienkārši nevar. Nē, te notikumi ir norakstīti no dzīves. Droši vien izpušķoti, ar neprecīzām detaļām, bet absurdais pamats palicis. Var vien lasīt un apbrīnot.

Grāmata stāsta par dienestu Padomju Savienības armijā. Tā sastāv no nelieliem stāstiem, kuros aprakstīta gan ikdiena Padomju armijā, gan attiecības starp padotajiem un priekšniecību, gan paradoksālas situācijas. Šķiet, autors grāmatu rakstījis ar mērķi atklāt sistēmas nejēdzības un tas viņam arī ir izdevies. Stāstu darbība norisinās sešdesmito gadu otrajā pusē. Aprakstīta arī “palīdzība” brālīgajai Čehoslovākijas republikai 1968. gadā.

Savos stāstos autors apraksta arī savu versiju, kādēļ komunisms nevar būt iespējams, bet kādēļ to sola uzcelt tuvāko 10-20 gadu laikā. Īsi sakot, komunismā nebūs, kas strādā netīros darbus un tie, kuri pie varas un privilēģijām tikuši, tās neatdos citiem tāpat vien no brīva prāta.

Domāju, ka daļa lasītāju neko daudz smieklīgu tur nepamanīs, drīzāk šausmināsies aprakstītajām nejēdzībām. Galu galā montīpaitons arī visiem nepatīk un varbūt labi vien ka tā.

Izlasīju divos vakaros. Patika. Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Mums neredzamā gaisma

Attiecībā uz vasaru man bija tāda kā nosacīta apņemšanās neizlasīt nevienu grāmatu. Tāpēc, ka vasara ir īsa un to labāk izmantot lietderīgi – ārā un svaigā gaisā darot lietas, kuras citos gadalaikos nav iespējamas. Tiesa, vienudien, kad man sanāca vairāk laika, izgāju laukā tieši ar mērķi palasīt elektronisko grāmatu. Šo prieku nebaudīju ilgāk par 10 minūtēm, jo izbeidzās baterija.

Kad svīres jau bija aizlidojušas (lasīt – vasara izbeidzās), ievēroju mājās jaunu grāmatu. Dzīvesbiedrene no bibliotēkas bija atnesusi “Mums neredzamā gaisma”. Ezotērika? Nē, romāns. Vienalga, kas tas arī nebūtu, biju noilgojies pēc lasīšanas un ķēros klāt. Saņēmu vēl brīdinājumu, ka tur esot par karu. Atbildēju, ka tad jau droši vien drīz likšu nost.

Nē, grāmatu es nost tomēr nenoliku. Tāpēc, ka šī grāmata līdzīgi Māra Bērziņa Svina garšai gluži nav par karu, bet bez kara nebūtu grāmatas. Līdz ar to nebija jāsaskaras ar ierasto un ļoti apnicīgo skatījumu “ļaunie vācieši, labie pārējie”. Grāmatā gan ir riebīgi vācieši, bet autors riebeklības nav centies vispārināt un uzgāzt visai vācu tautai vai vienam konkrētam Ādolfam Hitleram.

Par ko tad īsti grāmata ir? Par diviem jauniešiem – puisi bez vecākiem no Vācijas un neredzīgu meiteni Francijā. Romāna nodaļās pamīšus tiek vēstīts par viņu abu gaitām un piedzīvojumiem. Sākotnēji nekas neliecina, ka abiem varētu būt kas kopīgs, bet, protams, tas jau nebūtu romāns, ja kādā brīdī viņu ceļi nekrustotos (atvainojos par maitekli). Nevarētu teikt, ka romāns ir dēkām bagāts, bet kara ēnā notikumu netrūkst.

Nozīmīga loma ir prāvam dimantam, kurš esot apveltīts ar lāstu tā turētājam. Lāgā nevar saprast, cik šī leģenda patiesa, bet tas piederas pie žanra.

Lai nebūtu tik garlaicīgi (nu vispār jau tāpat arī nav), autors vietām maina arī notikumu hronoloģisko kārtību. Rezultātā lasīšana sanāk mazliet saraustīta un mazliet vairāk jāpiepūl atmiņa, izsekojot visiem notikumu līkločiem.

Darbs uzrakstīts kvalitatīvi, autors pacenties pie dažādu detaļu precizitātes. Brīžu, kuros šķiet, ka “tā gan gluži nevarētu būt bijis”, ir visai maz.

Subjektīvais baudījums 8/10. Līdz devītniekam pietrūka labi nostrādātas beigas. Šeit tās šķita pārlieku izstieptas.

Vēl divas atsauksmes lasāmas kurpjukastē un pie Marii.

Grāmata – Svina garša

Par Māra Bērziņa Svina garšu esmu manījis daudz slavējošu atsauksmju un nevienu negatīvu. Tā gadās arī ar citām grāmatām, bet šoreiz man radās iespaids, ka Svina garšai jābūt vienai no labākajām latviešu autoru grāmatām, kuras tapušas pēdējos gados. Tāpēc, pat neskatoties uz laika trūkumu, ilgi nevilcinājos, kad mamma šo grāmatu, aizlienētu no draudzenes, piedāvāja izlasīt.

Svina garša ir par divdesmitgadnieka Matīsa dzīvi no 1939. gada. Grāmata rakstīta pirmajā personā. Lasītājs uzzina, kā Matīss ir dzīvojis, kas viņu vairāk uztrauc (protams, kā gan bez sievietēm?), ir spiests lēni vērot nenovēršamo kara tuvošanos un iestāšanos un redz, kā tas ietekmē Matīsa personīgo ikdienu. Tāda sevišķi spraiga sižeta grāmatā nav un nemaz nevajag, jo tā laika ikdiena sagādā gana daudz pārdzīvojumu.

Grāmata ar savu reālismu mani diezgan ātri ievilka sevī un izlasīju vienā dienā. Ja pareizi atceros, pēdējā reize, kad pieveicu tik apjomīgu grāmatu vienā paņēmienā, bija devītajā klasē ar Hansa Falladas Dzērāju. Interesanti, ka Svina garšā ir atsauce uz citu Hansa Falladas grāmatu – Mazais cilvēk, ko nu?

Ļoti veiksmīga ideja ir grāmatā starp nodaļām ievietot attiecīgo dienu periodikas izdevumu fragmentus. Tie lasītāju it kā atgriež atpakaļ realitātē. Rodas sajūta, ka lasi dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru.

Darbs ir nostrādāts ļoti rūpīgi. Galveno varoņu leksika ir bagāta ir mūsdienās nelietotiem senvārdiem. Arī Rīgas ielu nosaukumi, lietotā Torņakalna ģeogrāfija ir precīzi.

Jāatzīst, ka romāni, īpaši ārzemju autoru, bieži mēdz būt kā rakstīti pēc vienas receptes. Nojaušot “pareizos literatūras standartus”, tu noproti ko gaidīt, un tas nav diez ko interesanti. Svina garšā ir akurāti savirknēti sižeta notikumi un, kas interesanti, tuvāk grāmatas beigām, ignorējot (p)ierastos citu grāmatu autoru paņēmienus, temps netiek īpaši uzkurināts. Tas atstāj vienmērīgu laika ritēšanas sajūtu, kas šādam pseidodokumentālam darbam ir ārkārtīgi svarīgi.

Grāmatas galvenais varonis un situācijas, kurās viņš pamanās iekulties, ir mazbišķiņ Gūtenmorgeniski. Ne tik ļoti, lai lasītājam Matīss liktos muļķītis, bet viņa piedzīvojumi, reakcija uz tiem un izeja no sarežģītām situācijām brīžiem ir viegli uzjautrinoši un varbūt arī absurdi. Matīss ir parasts puisis, kurš negrib jaukties kara notikumos, bet tie paši iespiežas viņa dzīvē, un kaut kā jau galā ir jātiek.

Žēl, bet, jo tuvāk beigām, jo gūtenmorgeniskais brīnuma moments kļūst mazāks. Tu gaidi, gaidi, gūtenmorgeniskais absurds ir biezā slānī, bet brīnuma nav. Tiesa, otrajā pasaules karā brīnumiem nav daudz vietas.

Arī pēc izlasīšanas domāju, ka šis ir viens no labākajiem pēdējo (5? 10?) gadu labākajiem latviešu autoru darbiem, ja ne vislabākais. Tajā pašā laikā mana mamma paziņoja, ka viņa šo grāmatu nelasīs, jo negrib lasīt par karu. Es viņu saprotu. Starp mūsdienām un 1938./1939. gadu ir riebīgi daudz līdzību. Arī man personīgi jau sen ir sasniegts piesātinājuma punkts tēmā “sliktie vācieši otrajā pasaules karā” un mani pilnīgi neinteresē uzzināt vēl ko jaunu par ļaunajām vāciešu izdarībām pirms vairākām paaudzēm. Ja nebūtu lasījis daudzās pozitīvās atsauksmes, šim darbam nemaz nebūtu ķēries klāt.

Mans subjektīvais baudījums ir 9/10. Darbs ir ļoti kvalitatīvs, bet samērā gudrā Matīsa gaitu ieiešana nobeiguma daļā man šķita mazliet par muļķīgu. Pietrūka vismaz pāris paķepurošanās mēģinājumu.