Džons Faulzs – Burvis

Vērmanes dārza grāmatu maiņas punktā ieraudzīju pabiezu grāmatu ar Džona Faulza vārdu. Agrāk biju lasījis šī autora Kolekcionāru. Nevaru apgalvot, ka Kolekcionārs man būtu ļoti mīļa grāmata, bet labi atceros sajūtu, ka jau otrajā vai trešajā lappusē biju grāmatā iekšā. Manuprāt, tā ir autora meistarība, jo vienā otrā darbā nevar ielasīties arī pēc simtās vai pat pēdējās lappuses.

Tagad es nonāku pie neiespējamās misijas, tas ir, pateikt kaut ko par šo grāmatu. Lieta tāda, ka tās sižets ir tik ļoti savirpināts, ka par to ļoti grūti kaut ko pastāstīt bez maitekļiem, bet centīšos tomēr bez tiem iztikt.

Grāmatas galvenais varonis Nikolass Ērfs ir 20-30 gadus vecs jauneklis. Viņš ir tāds kā dumpinieks un protestants, bet ne no tiem drosmīgajiem, kas velk sev līdzi masas. Nē, Nikolass drīzāk ir no tiem, kuri klusībā nīst citus un ir apņēmies “nekad nebūt tādam kā viņi”. Pēc vecāku nāves jaunais Ērfs ir spiests meklēt sev nodarbošanos iztikai un viņš izvēlas angļu valodas skolotāja vietu kādā tālā Grieķijas salā.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Vēl Anglijā esot, Nikolass satiek jaunu austrālieti vārdā Alisona. Meitene ir neparasti tieša un atklāta. Viņiem uzšķiļas savstarpēja liesmiņa, bet veidot attiecības lāgā neprot ne viens, ne otrs, turklāt drīz tik un tā jāšķiras, jo jābrauc uz Grieķiju.

Grieķijas salā ir sasodīti garlaicīgi un Nikolass dodas meklēt “piedzīvojumus”. Viņš dodas uz māju, par kuru viņam iepriekš teikts turēties pa gabalu, iepazīstas ar tur dzīvojošo vīru un pamazām savērpjas dīvainu notikumu karuselis. Tālāk stāstīt nav vērts, vienkārši pacietīgi jāseko notikumiem.

“Burvis” gluži nenozīmē, ka Nikolass sastop laumiņas vai tiek pārvērsts par kazlēnu. Manuprāt, šis tulkojums nav īsti precīzs, tiesa, labāku nespēju iedomāties. Angliski grāmatu sauc The Magus. Kad autors pie darba vēl tikai strādājis, viņš pats to dēvējis par The Godgame. Manuprāt, pēdējais nosaukums precīzāk raksturo darbu un arī autors reizēm esot nožēlojis, ka izvēlējies grāmatai otru nosaukumu.

Darbs kopumā man mazliet atgādināja Twin Peaks. Brīdī, kad liekas, ka kaut ko sāc saprast, tu atkal esi spiests sastapties ar kaut ko neizskaidrojamu. Gandrīz visu laiku ir sajūta, ka apkārtējie ir gudrāki par galveno varoni, kurš gan nebūt nav muļķis. Nikolass ar savu jaunības maksimālismu neatzīst autoritātes un viņš ir diezgan pieķēries savai taisnībai un dzīves uztverei. Man kā lasītājam šad tad likās, ka puisis rīkojas pilnīgi aplam, bet tas vairāk tāpēc, ka man vairs 20-30. Kādu 22 gadu vecumā es būtu daudz līdzīgāks Nikolasam.

Man ļoti patika, kā Faulzs uzrakstījis nodaļas, kurās Nikolass satiek Alisonu un viņi draudzējas līdz aizbraukšanai. Tur ir tāda precizitāte un tiešums, ka acis taisni vai pielīp grāmatas rindām. Līdzīgi ir grāmatas beigu daļā, tikai ne vairs ar Alisonu. Ja nebūtu šī sākuma, nezinu, vai ar tādu pacietību lasītu grāmatas savirpināto vidusdaļu. Manuprāt, ne vienam vien lasītājam “kārtējais sižeta pagrieziens” licis grāmatu nolikt malā.

Interesantā, teju maģiskā kārtā grāmatas lasīšana var sanākt līdzīgs piedzīvojums paša Nikolasa gaitām, jo bieži nākas sev uzdot jautājumus – cik tas ir nopietni, kam ticēt, vai te kāds kādu muļķo, vai tie ir burvju triki, vai autors nepārspīlē, kāds varētu būt atrisinājums un tā tālāk. Ja es neuzticētos autoram un sāktu “skriet uz priekšu”, es būtu daudz zaudējis. Bet es viņam ticēju, man ne brīdi nebija domas pārtraukt lasīšanu un man patiešām bija interesanti. Nemaz neesmu vīlies.

Džonam Faulzam esot pārmetuši, ka darbs, īpaši tā beigas neesot gana labi saprotami. Par beigām es varētu piekrist. Man pat šķita, ka darbu varēja beigt vienu vai dažas nodaļas agrāk, bet nevar noliegt, kā pēdējā nodaļa ir apbrīnojami skaista. Es to izlasīju trīs reizes, tiesa, ne tik daudz estētiska baudījuma dēļ, cik gribēju pārliecināties, ka nevienu nozīmīgu detaļu neesmu palaidis garām. Pēdējā nodaļa līdzinās visai grāmatai – savā būtībā tā ir jautājums, nevis atbilde.

Darbu “Burvis” autors savulaik nedaudz pārstrādājis. 1965. gadā iznāca oriģināls, 1977. gadā versija ar labojumiem. Kā viņš pats raksta, no profesionālā viedokļa viņam šis darbs paticis mazāk par citiem.

Esot tapusi arī filma The Magus, kas tikusi uztverta ļoti negatīvi. Es personīgi nespēju iedomāties, kā šo darbu kvalitatīvi varētu pārlikt vienā filmā. Tādā pagarākā seriālā gan.

Nezinu, kam es šo darbu riskētu ieteikt, bet man tas ļoti, ļoti patika.

Subjektīvais baudījums 9,5/10.

Nobeigumā viens garāks citāts. Atgādināšu, ka grāmata pirmoreiz publicēta pirms vairāk nekā 50 gadiem.

Uzskatu, ka pēc pārdesmit gadiem rietumos gaidāms ievērojams labklājības uzplaukums, ko patlaban varbūt pat grūti iedomāties. Atļaušos atkārtot savu domu par kodolkatastrofas draudu labvēlīgo iespaidu uz Rietumeiropas un Amerikas sabiedrību. Pirmkārt, šis faktors stimulēs ekonomiku, otrkārt, kļūs par miera uzturēšanas garantu un, treškārt, nodrošinās reālu briesmu sajūtas pastāvīgu klātbūtni, kuras trūkums, manuprāt, bija viens no pēdējo pasaules karu veicinošajiem faktoriem. (..) Mēs dzīvosim postmorālisma un visatļautības ērā, kad uz šķietami nenovēršamas apokalipses draudu fona notiek nemitīga pašgandarīšanas orģija, ko vairākumam nodrošinās ienākumu un plaša patēriņa preču klāsta pastāvīgais pieaugums. Šim laikmetam raksturīgais personības tips neapšaubāmi būs autoerotisks un klīniskā aspektā autopsihopātisks. (..) Šo indivīdu tīri ekonomiski apstākļi izolēs no tiešas saskares ar cilvēces lielākajiem ļaunumiem, tādiem kā bads, nabadzība, nepiemēroti dzīves apstākļi. Rietumu pasaules homo sapiens pārtaps par homo solitarius (vientuļais cilvēks).

Cits ķēķis: Zem likumīgā “jumta”, L.Lapsa, A.Margēviča, K.Jančevska

Grāmata Cits ķēķis: Zem likumīgā “jumta” ir par Latvijas īpašajiem dienestiem, pamatā par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) un Satversmes aizsardzības biroju (SAB), kā arī to darba metodēm. Par Drošības policiju (DP) (tagad to sauc par Valsts drošības dienestu) un Militārās izlūkošanas un drošības dienestu (MIDD) rakstīts salīdzinoši ļoti maz. Grāmata izdota 2011. gadā. Pusotru gadu pēc tās iznākšanas pret vienu no tās autoriem Lato Lapsu tika sākts kriminālprocess, jo «Kompromat.lv» žurnālists Leonīds Jākobsons esot vērsies ar iesniegumu Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē par viņa privātās sarakstes nozagšanu un izplatīšanu. Vēlāk kriminālprocess tika izbeigts, jo tika konstatēts, ka tajā nav noziedzīga nodarījuma sastāva.

Šis tas no satura:

  • kā SAB darbinieks Aigars Sparāns nejauši pieķerts, novietojot dienesta automašīnu invalīdu stāvvietā, un par to vērā ņemamu sodu nav saņēmis,
  • mazliet no dienestu vēstures, piemēram, kā tika izvēlēti SAB vadītāji,
  • par aizdomīgiem KNAB darbinieka Jura Juraša darījumiem,
  • par kukuļošanu Rīgas domē, kur bija iesaistīts Štrams un Janita,
  • par informācijas nopludināšanu pietuvinātiem masu medijiem izdevīgos brīžos,
  • kā Dienas agrāk “neuzpērkamais un taisnīgais cilvēks” Vladimirs Vaškevičs turpmāk tiek pie regulāras negatīvas publicitātes un iedarbīgi tiek mainīts sabiedrības viedoklis par viņu,
  • kā KNAB darbinieks datu bāzēs vien dažas stundas pirms Vaškeviča auto spridzināšanas pieprasījis informāciju par cietušo un viņa tuviniekiem vairāk nekā 30 reižu,
  • liecības, kā Raimonds Štālbergs (kurš oficiāli neesot KNAB darbinieks) esot centies izspiest naudu no Ināras Vilkastes un pēc aizturēšanas uzreiz lūdzis policiju par to paziņot sievai, mammai, advokātam, KNAB,
  • interesanti komentāri, piemēram, “(..) tas viss Vaškeviča aresta iemesls ir bijis, lai atrastu Vaškeviča kompromāta mapīti par KNAB. Un viņi nav atraduši.”
  • kā kukuļņemšanā / došanā iesaistītie putrojas savās liecībās,
  • par pazudušu naudu KNAB seifos un aizdomām, ka notiesātie ir izvēlēti grēkāži, nevis visi vainīgie,
  • par mēģinājumiem sakārtot (ieviest reālu) specdienestu pārraudzību un kas no tā visa iznāca (lietussargu revolūcija),
  • par mehānismu pielaidēm pie valsts noslēpuma un aizdomām, kuras tas rada,
  • utt. utjpr.

Puse grāmatas sastāv no dažādiem dokumentiem – noklausītu sarunu atšifrējumiem, liecībām, atbildēm uz iesniegumiem utml.

Man kā ilggadējam pietiek.com lasītājam šķita, ka grāmata nesagādās daudz pārsteigumu. Savā ziņā tā arī bija, bet netrūka daudz jaunas, interesantas informācijas, galvenokārt dažādi komentāri no procesos iesaistītajiem vai blakus bijušiem cilvēkiem. Beigās grāmatu lasīju teju kā interesantu romānu.

Šodien lasot šo grāmatu, grūti neuzdot jautājumu – bet kā tad ir tagad? Vai ir kas mainījies kopš grāmatā aprakstītajiem notikumiem?

Neko daudz es nezinu, vien šo to par dažiem galvenajiem varoņiem. Juta Strīķe ir parlamentā un Juris Jurašs ticis apsūdzētos smagos noziegumos. Aigars Sparāns esot spiests doties izdienas pensijā un SAB vairs nestrādājot.

Bet vai tas nozīmē, ka tagad gan viss ir kārtībā? Domāju, ka nē, bet gribētos cerēt, ka lietas kļuvušas sakārtotākas. Kā tas ir patiesībā – kas zina? Bija laiks (ap 2015. gadu), kad par Drošības policiju Pietiek.com rakstīja patiešām bieži. Nav tā, ka tagad par Valsts drošības dienestu vairs nemaz neraksta, tomēr man radās iespaids, ka publikāciju intensitāte par DP kritās samērā strauji. Man nav ne jausmas kāpēc tā.

 

Izskatās, ka iestādes savējos aizstāv līdz pēdējam, neskatoties uz rupjiem likuma pārkāpumiem. Pieļauju, ka šī tradīcija nāk no čekas (interesanti, vai līdzīgi darbojas arī rietumvalstu specdienesti?).

Kāpēc tas ir slikti? Ja parasts mirstīgais nejauši trāpīsies pa ceļam kādam no tādiem specdienestu “savējiem”, viņam, sevi aizstāvot, būs jāspēkojas ar veselu mašinēriju, bruņotu ar bagātīgu ieroču krājumu.

Nekad arī nebūtu ticējis, ka kaut kas tāds ir iespējams, ja es nebūtu redzējis, kā Latvijas Republikas neatkarīgās tiesas priekšā stāv DP darbinieks, kas ir izsaukts kā liecinieks, viņam prasa: pēc kāda likuma jūs rīkojāties, darot to un to, un šis DP pārstāvis smīnot tiesnesim saka: mums ir mūsu slepenās instrukcijas, pēc kurām mēs rīkojamies. Pēc būtības sanāk, ka nekāds likums viņiem nav rakstīts. (pietiek.com)

Man šķiet, ka darbs specdienestos notiek visai līdzīgi citām valsts institūcijām. Ir daudz birokrātijas, mēdz būt nejēdzīgi, visai iespējams, korumpēti priekšnieki un citi darbinieki. Kāds ir godīgs, kāds čakls, bet lielākā daļa paslinki darbinieki, no kuriem daļa droši vien labi saprot sistēmas trūkumus, bet negrib vai nespēj pret tām iestāties. Vai stundā X šī mašinērija spēs glābt valsti? Nu, nezinu. Manuprāt, nekas briesmīgs nav atzīt kļūdas vai nepilnības procesos un ķerties pie plāna, kā tās novērst. Bet, ja problēma tiek noliegta, tad nekas labs tur nav gaidāms.

 

Starp citu, pie grāmatas eksemplāra tiku Vērmanes dārzā, grāmatu maiņas punktā. Man ticis norakstīts Bišumuižas bibliotēkas eksemplārs. Neesmu aizrautīgs grāmatu krājējs un otrreiz to diez vai jelkad lasīšu. Ja kāds vēlas, varu savu grāmatas eksemplāru samainīt pret kaut ko citu interesantu.

Zvēru kapiņi, Stīvens Kings

Vasaras sākumā ar meitu iegriezāmies Lucavsalas bibliotēkā. Meita šķirstīja savas grāmatiņas, bet es laika īsināšanai plauktos atradu Zvēru kapiņus. Par Stīvenu Kingu, protams, esmu lasījis un dzirdējis, bet viņa paša grāmatas agrāk lasījis nebiju. Neticēju, ka šausmu literatūra mani spēs īpaši ieinteresēt. Bet neko potenciāli aizraujošāku plauktā tāpat neredzēju un domāju, ka var jau arī mazliet palasīt.

Nākošo reizi Lucavsalā viesojos pēc kāda pusotra mēneša. Šoreiz jau apzināti ņēmu Zvēru kapiņus. Jau izlasīto atcerējos itin labi un šoreiz arī sanāca vairāk laika pievērsties lasīšanai. Sapratu, ka izlasīt grāmatu tomēr gribēsies un mājās izpētīju, ka ir atrodama arī elektroniskā versija. Lasīju to vaļas brīžos telefonā, bet, tuvojoties beigām, paņēmu elektronisko grāmatu un lasīju mērķtiecīgāk.

Par ko tad īsti grāmata ir? Ārsts Luiss ar sievu, kaķi un abiem mazajiem bērniem pārvācas dzīvot uz māju Ladlovā. Tur viņš uzzina, ka netālu ir tāda dzīvnieku kapsēta, kur izsenis tiek apglabāti mājdzīvnieki. Sievai šī kapsēta ļoti nepatīk. Viņai vispār nepatīk jebkas, kas saistīts ar nāvi.

Tālāk rindkopā izstāstu grāmatas saturu! Gadās tā, ka Luiss mājās paliek viens un kaķi notriec automašīna. Draugs un kaimiņš, zinot, ka Luisa meita kaķim ļoti pieķērusies, ved Luisu kaķi apglabāt uz vēl vienu zvēriņu kapsētu. Uz to ir grūti tikt, pa ceļam spokojas, bet kaķis tiek apglabāts. Nākošajā dienā kaķis atgriežas mājās, bet ne īsti savā ādā un nenomazgājami smird. Pēc kāda laika auto notriec arī Luisa mazo dēlēnu, kurš, protams, arī tiek apglabāts zvēriņu kapsētā. Dēliņš atgriežas kā neveikls zombijs un ķeras pie slepkavībām. Tiek gan kaimiņam, gan mātei, gan gandrīz arī tēvam, bet viņš kaut kā pamanās izvairīties un ar trešo mēģinājumu dēliņu – zombiju nošpricē ar morfiju. Tad Luiss nosvilina kaimiņa māju ar līķiem tur iekšā un steigšus stiepj sievas nedzīvo ķermeni un zvēru kapiņiem. Grāmata beidzas ar sievas atgriešanos.

Interesanti, ka pats Stīvens Kings savulaik dzīvojis blakus lielceļam, uz kura regulāri notriekti dzīvnieki, tai skaitā viņa meitas kaķis.

Neuzrunāja mani šī grāmata. Pirmkārt, esmu visai drošs, ka eksistē neizskaidrojami spēki, bet neticu ļaunumam. Otrkārt, man no nāves nav tik ļoti bail, ka par to nespētu domāt vai runāt. Mana un citu dzīvo radību nāve ir tikai laika jautājums un labi ka tā. Ja būtu atrasts veids, kā dzīvot mūžīgi, tad esmu pilnīgi drošs, ka tajā valdītu mūžīgs Staļins. Treškārt, (ārsts!) Luiss netiek galā ar sava ego pabīdīšanu malā un parūpēšanos par sievas un meitas labsajūtu. Man tas šķiet diezgan nožēlojami un laupa līdzjūtību pret viņu pašu. Ceturtkārt, ne īpaši gudrais sižets un tā paredzamība.

Ja vērtē paņēmienus, kā grāmata uzrakstīta, kā tiek radīta šausmu sajūta vai radīta interese lasītājā, tad gan grāmatai nav ne vainas. Nesapratu tikai vienu – kāpēc autors dod mājienu, ka kaimiņš Džads jauc, kurā gadā apbedījis savu suni.

Subjektīvais baudījums 5/10. Šķiet, ka filmu skatīties (esot pat divas tādas) varētu būt interesantāk.

Jānis Kalniņš. Rainis

Kā jau agrāk minēju, ilgāku laika brīdi biju gribējis izlasīt Jāņa Kalniņa Raini. Pēc Jāņa Kalniņa Rainis derīgais un nederīgais izlasīšanas sapratu, ka kavēties vēl vairāk nevajadzētu un sameklēju tuvāko bibliotēku, kurā šī biezā grāmata pieejama.

Rainis ir biogrāfisks romāns. Tas nepretendē uz absolūtu patiesību, bet ir balstīts uz Raiņa dienasgrāmatām, saraksti un citiem dokumentiem. Tā kā Rainim piemitusi īpatnība sevis rakstīto nemest laukā, jādomā, ka materiālu bijis ļoti daudz.

Bērnībā Rainis bija mums mājās. Es to pat biju iesācis lasīt, bet nekur tālu netiku. Tagad, liels būdams, ātri sapratu, ka nekāds brīnums mana tā laika padošanās nav. Sākums tik tiešām ir garlaicīgs. Liriski aprakstīts, kā nonīkušais Rainis no aresta tiek aizvests pie Aspazijas un viņas draudzenes. Viņu sarunas šķiet pārspīlēti pacilātas, apgarotas un dzejiskas. Vai tiešām Rainis tā runājis? Nu, nezinu. Var jau būt.

Tālāk ar lasīšanu kļuva mazliet vieglāk. Vai Rainim gāja vieglāk, grūti spriest. Jānis Pliekšāns Rainis dzīvesbiedrenes Elzas Valteres (m. uzv. Rozenberga) Aspazijas pavadībā devās izsūtījumā uz Slobodsku. Starp citu, lūk, google maps aplūkojams viņu piemineklis šajā Krievijas mazpilsētā. Vajadzēja rūpēties arī par izdzīvošanu, jo cara laika Krievija gan piesprieda sodu izsūtot, bet nedeva līdzekļus eksistences nodrošināšanai, tai skaitā dzīvokļa vai istabiņas īrei. Tas, šķiet, tiem laikiem bijis normāli. Ar savu jurista profesiju Rainis nodarboties nedrīkstēja. Nācās ķerties pie tulkošanas.

Aspazija saņem piedāvājumu strādāt Rīgā un pēc garāka pārdomu brīža tam arī piekrīt. Izrādās, ka Rainis bez Aspazijas lāgā nespēj dzīvot. Tas ir, var, bet tas ir ļoti sarežģīti. Viņi sarakstās katru dienu un, ja Rainis nesaņem kādu dienu ziņu no Aspazijas, viņam šķiet, ka noticis kas nelāgs, ka viņš vairs nav vajadzīgs, ka darbam nav jēgas utt. Viņš, protams, saprotot, ka bojā Aspazijas dzīvi un pats piedāvā viņai braukt prom, bet tāpat nespēj bez viņas iztikt un sāpīgi mocās pats savās pretrunās.

Jāpiemin arī, ka visu biogrāfiskā romāna darbības laiku Rainis ir sliktā veselības stāvoklī. Viņš gan mēdz par to gausties mazliet pārspīlētā manierē, tāpēc nevar viennozīmīgi saprast, kā tad īsti ar viņa veselību ir.

Izrādās, Rainis trimdā atsēdējis pat mazliet par daudz, jo nav laicīgi painteresējies, ka izsūtījuma gados ieskaitāms arī pirms tam cietumā atsēdētais laiks. Par to viņu informē māsas vīrs Pēteris Stučka. Pēteris ir sens Raiņa draugs, ar kuru Rainis pagrūti saprotamu iemeslu dēļ nav tik labās attiecībās kā gribētos. No grāmatā rakstītā šķiet, ka Pēteris Stučka bijis nudien krietns vīrs, kurš visu mūžu Rainim un visiem citiem gribējis to labāko, bet viņa un Raiņa attiecībās iezadzies kāds nelāgs pārpratums. Būtu jāpēta atsevišķi, cik ļoti tas atbildis patiesībai, bet skaidrs, ka Raiņa – Stučkas attiecības septiņdesmito gadu okupantu cenzūra pucējusi īpaši cītīgi. Kāpēc tā? Atkāpe:

1918. gadā Pēteris Stučka kļuva par Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības vadītāju. Viņš vadījis sarkano teroru Latvijā, turklāt īstenojis to ar krietni lielāku intensitāti nekā tas tolaik noticis Krievijā. Sapņojis par komunistu revolūciju Latvijā un nosodījis PSRS stratēģiju nevis uzreiz pievienot Latviju Padomju savienībai, bet vispirms dibināt atsevišķu Latvijas PSR. Atgādināšu, ka Tērbatas ielu no 1955. gada līdz 1990. sauca par Pētera Stučkas ielu. Vai ielu tā sauktu arī, ja Stučka nebūtu paspējis atstiepties 1932. gadā pirms Staļina pretlatviešu represijām 1937. gadā? Paveicās draņķim.

Rainis savos politiskajos uzskatos bijis nesamierināmi sociāldemokrātisks. Atgriežoties no Šveices Latvijā, vispirms bučojis sarkano, pēc tam sarkanbaltsarkano karogu. Grūti saprast, cik ļoti viņš ticējis komunismam, bet noteikti bijis par nacionālu Latvijas valsti un proletariātu. Viņa attieksme pret PSRS bijusi, visticamāk, piesardzīga. Pēc Slobodskas gadiem Rainis Krievijā vai PSRS vairs nav bijis.

Atgriežoties pie Raiņa biogrāfijas, pēc izsūtījuma gadiem viņš 1903. atgriezies Latvijā. Ar savām revolucionārajām dzejām viņš absolūti precīzi trāpījis īstajā laikā. Tajos gados aktīva ir cara cenzūra, kurai neiet cauri viss, ko rakstnieki vai dzejnieki rada. Tomēr daļa Raiņa daiļrades cenzūrai izsprūk cauri, par ko paldies arī Rūdolfam Blaumanim.

1905. gadā Rainis aktīvi atbalsta revolucionāros procesus. Kad Jānis saprot, ka labi nebūs, viņš sakravā mantas un ar viltotu pasi aizlaižas uz Šveici. Viņam seko Aspazija.

Šveicē viņi pavada garus 15 gadus. Eksistences līdzekļus abi ar Aspaziju tāpat kā agrāk nodrošina ar tulkošanu, dzejoļu un lugu rakstīšanu. Grūti ir kara gadi, kad Raiņa lugas nevienam nav vajadzīgas. Attiecības ar Elzu pakāpeniski pasliktinās un viņi mēdz dzīvot atsevišķi viens no otra.

Šajā laikā Rainis, šķiet, veido sev sapni par Latviju kā laimes zemi. Pirmā pasaules kara laikā Rainim top ļoti nacionāli dzejoļi. Arī tie trāpa mērķī ar fenomenālu precizitāti.

Pēc atgriešanās no trimdas viņš, sastopoties ar realitāti, pamazām sāpīgi viļas. Izrādās, buržuāziskajā Latvijā viņa revolucionāro patiesību daudzi nenovērtē. Jānis pat apsver domu par pārvākšanos uz dzīvi citā valstī.

Kopumā par buržuāzisko Latviju un tās attieksmi pret komunistiem rakstīts ļoti komunistiskā garā. Saprotu, ka citādi diez vai varēja, bet rezultātu lasīt ir visai nepatīkami. Jo vairāk mani mulsina, ka Jāņa Kalniņa Auseklis bija ļoti nacionāls.

Mani samulsināja grāmatā aprakstītie 1921. gada notikumi. Pirmajā maijā policisti esot šāvuši uz miermīlīgo proletariātu demonstrācijas laikā. Ieviests kara stāvoklis un pēc dažām dienām vismaz viens no komunistiem lauka tiesā nošauts. Tikai Raiņa iejaukšanās esot paglābusi no nošaušanas vēl kādu revolucionāru, bet ne jau visus viņš spējis paglābt. Man tādi revolucionāri notikumi bija pilnīgs jaunums un sāku meklēt papildus informāciju. Par kara stāvokli un nošauto komunistu neko neatradu, bet mītiņš nudien bijis. Tajā no tribīnes aicināts jebkādiem līdzekļiem likvidēt demokrātisko Latviju un dibināt (atjaunot?) Latvijas PSR. Policisti uz to nav varējuši nereaģēt. Tad nu demonstranti sākuši šaudīties un centušies atbruņot, iespējams, arī nogalināt policistus. Tie par atbildi šāvuši gaisā.

Latvijas laikā Rainis aizraujas ar politiku, bet viņam kā bezkompromisu principiālam cīnītājam tā nav piemērota. Turklāt Jānis ātri apvainojas un ir ļoti ļaunatminīgs. Neskatoties uz to visu, Rainis kļūst gan par Nacionālā teātra direktoru, gan Izglītības ministru. Šķiet, Rainim nav šaubu, ka viņš to ir pelnījis, bet skaidrs arī, ka šie amati nav viņam piemēroti. Mūsdienās Raini sauktu par politisku ielikteni. Diez vai viņš pats to saprata.

Par Rainim “pienākošos” valsts prezidenta amatu grāmatā nekas nav rakstīts, arī par virzīšanu Nobela prēmijai nekā daudz nav.

Pēdējos dzīves gados Rainis strādājis steigā un viņa tā laika darbi nav kļuvuši populāri, par ko dzejnieks pārdzīvojis. Tomēr šķiet, ka vainu sevī viņš nav meklējis. Nē, viņš ir bijis pārāks par laika biedriem, par sīkmanīgo laikmetu! Viņa idejas ir lielas un nesaprastas! Ak, viņš varētu tik ļoti daudz strādāt, sevi nemaz, nemaz nežēlojot, ja tikai būtu pieprasījums!

“Ja tikai būtu pieprasījums” ir ļoti zīmīga Raini raksturojoša vēlme. Rainis ir no cilvēkiem, kuri bez atzinības saņemšanas un regulāra pamudinājuma rakstīt, visticamāk, neuzrakstītu it neko. Nav brīnums, ka vecumdienās viņš aizraujas ar Olgu Kligeri, kura ļoti ciena dzejnieku. Viņu vecuma starpība ir 33 gadi. Nekā pikanta gan grāmatā nav un šķiet arī, ka autors par viņu attiecībām centies izteikties ļoti piesardzīgi. Savstarpēja draudzība ir turpinājusies līdz pat Raiņa pēdējai elpai, bet kopdzīvi ar Raini un Aspaziju Olga vienubrīd pārtraukusi pati pēc savas iniciatīvas.

Kopumā darbs ir garš un sarežģīts. Vietām interesants, vietām ne tik ļoti. Daudzas reizes aizmigu ar grāmatu rokās. Lasīju dažbrīd ar piespiešanos, bet nebija domas par grāmatas likšanu malā. Tiesa, ja grāmatas eksemplārs nebūtu ar atdošanas termiņu bibliotēkā, varbūt tas iegultos plauktā puslasīts.

Vietām Raiņa vārdi un rīcība aprakstīti ārkartīgi ticami. Bet tad mainās nodaļa vai tēma un atkal vairs nevar saprast, cik patiesības ir lasītajā. Neinteresanti bija lasīt par partijas lietām un nesaprotamām intrigām ar Jāni Jansonu, Pēteri Stučku un citiem. Brīžiem kaitināja Raiņa tēlainais runas veids un pārmērīgā nosliece visus pamācīt. Man droši vien būtu interesanti parunāties ar Raini, lai noskaidrotu pamatu viņa nesatricināmajai ticībai sociāldemokrātijai, bet pieļauju, ka tādā hipotētiskā sarunā Rainis nemaz nespētu racionāli pamatot savu viedokli.

Saprotu, ka Rainis iestājies par nacionālu valsti, par proletariātu un visbeidzot par nacionālu domstarpību pārvarēšanu. Tas ir ļoti sarežģīts komplekts un man nudien nav skaidrs, kā precīzāk Rainis to iztēlojies. Varbūt viņš nemaz nav bijis tik apmāts kā dažbrīd liekas.

Jāatzīst, ka tomēr nespēju ieteikt kādam lasīt šo Jāņa Kalniņa grāmatu, ja vien viņu nevada literārpētnieciski nolūki. Tajā slēpjas grūti nokasāms okupācijas gadu uzslāņojums. Var jau apbruņoties ar periodika.lv un citiem vēsturiskiem informācijas avotiem, bet, ja tie rūpīgi jāstudē, lai nonāktu pie kaut cik objektīvāka skata, tad vai grāmatai ir liela jēga? Lūk, nezinu.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Rainis – derīgais un nederīgais

Pēc Jāņa Kalniņa Ausekļa izlasīšanas sapratu, ka vajag ķerties klāt arī Rainim. Jo gan jau tas būs ne mazāk interesants. Tā nu atzīmēju grāmatu savā lasāmo grāmatu sarakstā. Kad dzīvesbiedrene bibliotēkā meklēja līdzi ņemamo literatūru, viņa paņēma arī Raini – derīgo un nederīgo. Pag, es teicu, tā taču nav tā grāmata, kuru es biju atzīmējis! Bet vai tad tāpēc to nest atpakaļ uz bibliotēku nelasītu?

Rainis – derīgais un nederīgais ir grāmata par Jāņa Kalniņa grāmatu Rainis. To pašu, kuru vēlējos izlasīt (un kurā, starp citu, esmu jau mazliet vairāk nekā pusē). Rainis iznāca 1977. gadā un divus gadus tika malts cenzūras dzirnavās. Tad nu Valdis Bajārs 1996. gadā palūdzis Jānim Kalniņam uzrakstīt, kādas grūtības savulaik bijušas ar grāmatu Rainis. Jānis Kalniņš sākotnēji vēlējies atteikties. Nav taču ne mazākā prieka atcerēties divdesmit gadus vecus notikumus, kuri sagādājuši nepatiku un mocības. Tomēr Valdim Bajāram Kalniņu izdevies pārliecināt, pajautājot – bet kā jūs grāmatu par Raini rakstītu šodien? Droši vien citādi?

Tālāk autors apraksta, kā uzrunāts rakstīt grāmatu par Raini. Par pašu rakstīšanas procesu Kalniņš gandrīz neko nav rakstījis, bet daudz citējis savu tā laika dienasgrāmatu, kurā aprakstītas sajūtas, saskaroties ar cenzūras iejaukšanos. Tālāk autors apraksta, kas cenzūrai nav paticis un kas atstāts malā. Vairāk ir varbūt par pašu Raini un Aspaziju nekā grāmatu. Un bija interesanti. Raiņa biogrāfija man jau aptuveni bija zināma un ar to arī pietika. Man netraucēja fakts, ka grāmatu neesmu lasījis.

Kalniņš apskatījis dažnedažādus jautājumus. Par Raini un viņa attiecībām ar Pēteri Stučku. Par Raiņa ārkārtīgi pieticīgajiem sadzīves apstākļiem Latvijas laikā. Par Raiņa dzimtenes mīlestību, attiecībām ar Olgu Klīgeri un konfliktu ar partiju. Jāatzīst, ka par partiju lasīt bija visgarlaicīgāk. Aprakstītas arī Raiņa konfliktu izpausmes viņa daiļradē.

Noslēgumā autors runā par tautas tiesībām. Zemāk lasāmais citāts tapis pirms 21 gada, bet neko nav zaudējis no savas aktualitātes.

Ir taču skaidri redzams, ka mūsu republikā, – un arī ārpus tās robežām – ir spēki, kas, klaigājot par cilvēktiesībām, cenšas iznīcināt latviešu tautu. Un tas notiek mūsdienu Eiropā 20. gadsimteņa beigās, gaišā dienas laikā!

Ja rakstītu romānu par Raini, kāds būtu tā virsuzdevums? Biju stipri pārsteigts, kad nācās atzīt: tas pats, kas pirms ceturtdaļgadsimta uzrakstītajam, – būt Latvijai, būt latviešu tautai! Tāpēc, ka joprojām dzīvojam situācijā, kad pastāv lielā asumā latviešu iznīcināšanas briesmas, tautu noslīcinot no āra jau iepriekš iepludināto svešzemnieku tūkstošos.

Pats nožēlojamākais, ka šo latviešu tautas noslīcināšanas politiku iztapīgi atbalsta liela daļa Latvijas varasvīru. Latvieši. Vai dēvē sevi par latviešiem, kad tas ir izdevīgi politiskā veikalošanā.

Pagājušā gadsimtā Jēkaba baznīcā Rīgā bijis virsmācītājs Berkholcs, kas pārspriedis: latvietim, viņa valodai vajag zust. Žēl gan, bet tā notiek. Kāpēc? Tāpēc, ka latvietim pašam vairs nepatīkot būt latvietim. Ka latvietis necienot pats sevi.

Lai tā nenotiku, rakstīju romānu par Raini un, ja to darītu mūsu dienās, mana darba galvenais mērķis būtu tas pats.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Asmens mākslinieks

Turpinot un pagaidām arī nobeidzot savu Ērvina Velša periodu, ķēros klāt arī Asmens māksliniekam. Precīzāk, dzīvesbiedrene to atnesa no bibliotēkas, par ko es biju itin priecīgs. Kad sāku lasīt, aizrāvos pavisam ātri.

Vilcienvaktē un Porno ir tāds Frenks Begbijs. Samērā maigi izsakoties, ļoti agresīvs tips. Var uzbrukt arī tikai, ja uz viņu paskatīsies.

Bet nu gadi ir pagājuši un Frenks kļuvis par pieprasītu mākslinieku. Viņš ir saņēmies, pārcēlies uz ASV, apprecējies un kļuvis par gādīgu tēvu divām meitām. Viss rit brīnumjauki līdz miers tiek iztraucēts. Pludmalē divi izbijuši cietumnieki mēģina uzmākties Begbija sievai, turklāt meitu klātbūtnē. Tad ierodas Begbijs un visi dabū pa muti nekas nenotiek, vienkārši Begbijs ar ģimeni dodas prom.

Drīz vien Begbijs saņem zvanu par Skotijā atstātā dēla slepkavību. To tā gluži nevar atstāt. Vai tad policija maz to izmeklēs? Lai arī viņiem nav bijis nekāda savstarpējā kontakta, tomēr jāaizbrauc vien atpakaļ uz dzimto Skotiju. Edinburgu. Lītu. Sastapšanās ar vecajiem paziņām ir neizbēgama un Frenkam cītīgi jāliek lietā salīdzinoši nesen apgūtās savaldības spējas, lai neielaistos vardarbīgā konfliktu risināšanā. Bet vai tikai reizēm agresija nav labākais risinājums?

Frenka apbrīnojamā pieeja konfliktu risināšanai man šķita ļoti interesanta. Ar uzminēšanu, ko tad Frenks darīs nākošo, man negāja pārāk labi. Darbs tiešām ir visai neparedzams. Toties ļoti interesanti lasīt, jo nav tik viegli uzminēt, kas “gaida ap stūri”. Pa laikam tiek aprakstīta kāda Frenka pagātnes aina un kļūst skaidrāks, kāpēc viņš ir tāds, kāds ir.

Līdzīgi Vilcienvaktei un Porno liela nozīme ir notikumu norises vietai. Tās ir pavisam konkrētas Edinburgas un Lītas vietas. Patīkamāk lasīt, ja Edinburgā ir būts un vismaz kaut ko izdodas atcerēties vai atsvaidzināt atmiņu ar google maps.

Jāatzīst gan, ka tuvāk beigām notikumu pavērsieni man vairāk sāka atgādināt vidusmēra asa sižeta filmu, kurā cieņa pret loģiku piekāpjas izrīcību priekšā. Es gan nevaru teikt, ka grāmata kļuva neloģiska, drīzāk notikumu sasaistes šķita radītas, lai būtu kārtējais piedzīvojums, nevis tāpēc, ka tā arī dzīvē būtu vajadzējis notikt.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Choose life

Grāmata – Porno

Grāmata Porno būtībā ir Trainspotting filmas un savā ziņā arī grāmatas Vilcienvakte turpinājums. Darbība tajā notiek 10 gadus vēlāk. Ir tie paši Rentons, Sirdzējs, Tupenis un Franko. Vēl pie galvenajiem varoņiem jāpieskaita Nikija, jo stāstīts tiek pārmaiņus no viņu piecu skatu punkta. Pēc nodaļas nosaukuma var noprast, kurš ir stāstītājs. Ar daudzpunktiem sākas Nikijas nodaļas, ar vārdu “Uzmetiens” Sirdzēja utt.

Pirmajā daļā lasītājs pamazām iepazīstas ar galvenajiem un blakus varoņiem. Pakāpeniski Sirdzējs nonāk pie idejas par grandiozas porno filmas izveidi. Tam, protams, vajag naudu, scenāriju, aktierus, telpas, kontaktus… un viss arī tiek atrasts! Pie reizes pilnīgi nejauši tiek atrasts arī Marks Rentespuika, kurš savulaik Sirdzēju un pārējos apzaga. Sirdzējam rodas plāns, kā ņemt un uzmest Rentonu pašu, bet līdz tam viņš neko nedrīkst nojaust. Arī to, ka Franko jau atsēdējis savu termiņu cietumā, ne.

Parasti man nav problēmu ar aizmigšanu, lasot grāmatas. Ar Porno man tas neizdevās. Jo tālāk, jo interesantāk kļuva. Zināmā mērā galvenā intriga ir, kā notiks Franko un Rentona satikšanās. Tāda arī notiek, tikai ne gluži tā, kā lasītājam liekas. Autoram var pārmest klavieru izstumšanu, bet tik reālā darbā, kā šis, mani tas nemaz nekaitināja. Dzīvē nereti notiek tādi neparedzēti pavērsieni.

Uz grāmatas otrā vāka rakstītas dažas atsauksmes par darbu.

Pēc Porno tulkošanas prasījās ņemt lupu un lūkot, vai dvēselē maz atlicis kāds patērēšanas diktāta nesaķēzīts gabaliņš.

Tulkotājs ar šo darbu, protams, pavadījis ievērojami ilgāku laiku nekā es – lasītājs. Droši varu teikt, ka nekādas negācijas no grāmatas man nav pielipušas.

Ērvins Velšs (..) dzemdējis vēl vairākus tik pretīgus un rupjus personāžus, cik vien var iedomāties.

Šī izteikuma autoram gan ir švaki ar cilvēku pazīšanu. Ja grūti ar realitāti, tad jāpaņem kaut vai pēdējo simts gadu vēsturi. Tajā ir pārpārēm derdzīgu tipu, pret kuriem pat nerodas ne mazākās žēlastības.

Viņš [Velšs] ir labākais, kas britu rakstniecībai noticis pēdējās desmitgadēs.

Nepārzinu es britu rakstniecību, bet viegli spēju tam noticēt.

Varu iedomāties cilvēkus, kuri grāmatu lasīt nespētu, jo tajā ir pārpārēm lamu vārdu, morāles normu aizstumšanu, nelegālu darbību un seksa. Daļa cilvēku arī neko vairāk rupjībām tur saskatīt nespētu. Man viņus mazliet žēl. Mani netraucēja ne sekss, ne lamu vārdi. Autora aprakstītais ir neticami ticams. Katrs varoņa personība un izteiksmes veids ir izzīmēti ar apbrīnojamu precizitāti. Ielikti vērienīgā stāstā, viņi parastos cilvēkus kā mani vai praktiski visus šos lasītājus padara par vērā neņemamiem statistiem. Par to nav vērts apvainoties. No tā ir vērts kaut ko iemācīties. Varbūt ne gluži, kā pareizi uzņemamas porno filmas, bet – ja kādam šķiet, ka tur aprakstīta pareizā recepte, tad varbūt tieši tā arī ir! Visi grāmatas varoņi grib kaut ko sasniegt un ir ceļā uz to.

Tulkotājam ir bijis ko pasvīst. Viens otrs lamu vārds gan ir pārnests no skotu dialekta uz krievu valodu. Saprotu, ka latviski atbilstošus vārdus sameklēt vienkārši nevar, bet vai aizstāt “fucking” ar “grjobans” ir piemēroti? Es gribētu atstāt “faking”, jo tā lietošana latviešu valodā šķiet izplatītāka. Nu, tas tā.

Pēc grāmatas lasīšanas noskatījos Trainspotting 2. Filma principā esot 20 gadus pēc pirmās filmas. Bet tā nav Porno turpinājums. Filma ir tāds Trainspotting turpinājums it kā Porno nemaz nebūtu bijis. Ir daudzas no Porno aizlienētas epizodes. Bet kopumā filmai nav ne grāmatas vēriena, ne vilkmes, ne intrigas. Ja Porno ekranizētu, tas būtu daudz jaudīgāks gabals, bet, lai to paveiktu, vajadzētu izveidot seriālu.

Subjektīvais baudījums 9,5/10.

Grāmata – Vilcienvakte

Pirmoreiz filmu Trainspotting redzēju studiju gados, pirmajā vai otrajā kursā. Biju sajūsmā. Pilnīgi ne-holivudisks kino ar lielu ticamības momentu un foršu mūziku. Pēc tam esmu to redzējis vēl vairākas reizes. Varbūt tagad es neapgalvotu, ka filma manī izraisa sajūsmu, bet Trainspotting joprojām vērtēju krietni augstāk par vidusmēra Holivudas produktu.

Tālākā mana iepazīšanās ar filmu un grāmatu bija ar visai savdabīgu hronoloģiju. Izlasīju grāmatu Porno. Tad noskatījos Trainspotting 2. Vēlreiz Trainspotting. Un tad sajutu nepieciešamību izlasīt arī grāmatu, Ērvina Velša Vilcienvakti. Starp citu, mēģināju lasīt arī oriģinālvalodā, bet, kādu brīdi pamocījies ar skotisko valodu, devu tomēr priekšroku ērtībām un sameklēju grāmatas eksemplāru vienā no Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm.

Atšķirības starp filmu un grāmatu ir diezgan lielas. Grāmata Vilcienvakte sastāv no daudziem maziem stāstiņiem, no kuriem daži savā starpā saistīti pavisam nedaudz. Toties filmā ir izveidots kopējs lineārs stāsts, turklāt atmetot vairākus personāžus. To grāmatā ir diezgan daudz. Man tie diezgan ātri sāka jukt kopā. Tādos brīžos centos šķirstīt grāmatu vai ielūkoties vikipēdijā.

Filmā apkopotas kolorītākās grāmatas epizodes un integrētas vienā kopējā stāstā. Starp citu, grāmatas un filmas atmosfēra ir pilnīgi atšķirīga. Droši vien ne visi man piekristu, bet filma liekas optismistiska un kopumā vairāk priecīga nekā bēdīga. Vai vismaz mazliet smieklīga. Arī grāmatā ir par ko pasmieties, bet kopumā tā liekas mazliet bēdīga. Autors savos stāstos atklāj savu varoņu nežēlīgo, ļauno pusi. Katrs stāsts ir citādāks un atklāj kaut ko savu. Piemēram, narkomāna šokējošā izturēšanās sava brāļa bēru laikā, ar kuru viņam, kā izrādās, nav bijušas diez ko siltas attiecības. Vai garāmgājēja piekaušana vienkārši tādēļ, ka tikko drauga klātbūtnē tevi uz zoba pavilcis nejauši sastapts žūpa jeb paša tēvs. Daudzviet ir par ko aizdomāties.

Viena no mani uzrunājošākajām nodaļām bija par Marka Rentona piespiedu rehabilitāciju. Man nav nekādas, arī netiešas pieredzes ar narkomānu rehabilitāciju. Attiecīgi nav pamata neticēt rakstītajam, ka psihoterapeits sevi noliek krietni augstākā plauktiņā par savu pacientu un vienkārši nespēj saprast sava pacienta loģiku.

Kāpēc ir tā – ja tu lieto stiprās narkotikas, tad katrs piders uzskata, ka tāpēc vien ir tiesīgs tevi uzšķērst un analizēt?

Tiklīdz tu pieņemsi, ka viņiem ir šādas tiesības, tu pievienosies viņiem šajos meklējumos – pēc tā svētā grāla – pēc tās mantas, kas darbina tavu mehānismu. Tu padosies viņiem, ļausies, lai tev iemāna kaut kādu no dirsas izvilktu uzvedības teoriju, kādu vien viņi izvēlēsies tev piekabināt. Tad tu piederēsi viņiem, nevis pats sev; atkarība pārcelsies no narkotikas uz viņiem.

Sabiedrība rada neīstu samudžinātu loģiku, lai ievilktu sevī un pārveidotu tos cilvēkus, kuru uzvedība ir ārpus tās pamatstrāvas. Pieņemsim, ka es zinu visus par un pret, zinu, ka man būs īss mūžs, esmu pie pilna prāta un tā tālāk, un tā joprojām, bet tomēr vēlos lietot herņu? Viņi neļaus tev to darīt. Viņi neļaus tev to darīt, jo tā būs viņu pašu neveiksmes zīme. Pats fakts, ka tu vienkārši izvēlies atteikties no tā, ko viņi piedāvā.

Kādreiz mans draugs mēdza nodarboties ar apziņas paplašināšanu. Visticamāk, dara to joprojām, es nezinu, bet viņa tā laika atklāsme bija, ka vielu sniegto pieredzi var salīdzināt ar mūziku. Citu, tikpat jūtīgu cilvēku pret mūziku nemaz nepazīstu. Gadu gaitā no malas biju spiests noskatīties, kā cilvēks lēnām iet sviestā, kļūst nesakarīgāks, neloģiskāks un nomāktāks. Vai tam bija kāds sakars ar lietoto? Kas to lai zina? Par saviem novērojumiem es paklusēju, to atklāšana droši vien tāpat neko nebūtu devusi. Bet varbūt pareizi man būtu bijis ko pateikt. Es nezinu.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Koku slepenā dzīve

Lai arī dzīvnieki un putni man patīk, pret augiem esmu diezgan vienaldzīgs. Es saprotu, ka tie ir ļoti nozīmīgi un ka labāk, ka tie aug, bet emocionāli tie mani nemēdz aizkustināt. Nevaru iedomāties sevi audzinām uz palodzes kaktusu vai kādu istabas puķi. Šajā ziņā esmu pilnīgs pretstats mammai. Varbūt tas nozīmē, ka maniem bērniem putni būs pilnīgi vienaldzīgi.

Par Pētera Vollēbena darbu Koku slepenā dzīve biju lasījis daudz pozitīvu atsauksmju, tāpēc nolēmu ar to iepazīties arī pats. Sanāca gan, ka vispirms izlasīju autora jaunāku darbu – Dzīvnieku dvēseles dzīve. Un, labi vien, ka tā, jo par dzīvniekiem zinu daudz vairāk. Attiecīgi pārliecinājos, ka autors neraksta tukšas fantāzijas, tiesa, varbūt ir mazmazlietiņ tendenciozs.

Koku slepenajā dzīvē autors bieži vien nodaļas virsrakstā norāda kādu cilvēkiem raksturīgu darbību vai īpašību un nodaļā cenšas parādīt, kā tā piemīt arī kokiem. Piemēram, Draudzība, Mīlestība vai Ielu bērni.

Tad pēc autora domām sanāk, ka koki draudzējas vai mīl viens otru? Tā varētu teikt, bet es negribētu šos jēdzienus lietot to cilvēciskotajā izpratnē. Saprotu, ka autors tā darījis, lai uzrunātu lasītājus, bet mani tas drīzāk dara piesardzīgu un mazliet skeptisku.

Ja Dzīvnieku dvēseles dzīvē savai skepsei neradu pamatojumu, tad Koku slepenajā dzīvē ne tik. Iemesls gan ir pavisam cits – par kokiem es neko daudz nezinu. Autors varētu uzrakstīt, ka informācija kokā ceļo ar ātrumu metrs minūtē (esot centimetrs minūtē) un es varētu vien māt ar galvu. Šī iemesla dēļ būtu ļoti interesanti izlasīt kāda botānikas speciālista atsauksmi.

Man būtu gribējies redzēt izvērstāku pamatojumu koku sāpēm, bet tās tikušas uztvertas kā visai pašsaprotamas. Nu, nav vis tā. Ja aptaujātu 100 cilvēkus, droši vien savi 90 teiktu, ka kokiem nesāp. Tiesa, atzīt, ka kokiem sāp, ir visai neērti. Ērtāk tos ir uztvert kā parastus, lēni augošus augus, kurus ekonomisku apsvēru dēļ noteiktā laikā jānovāc. Grāmatā pamatots, ka šāda pieeja ir brutāla un, ilgtermiņā raugoties, arī neekonomiska.

Starp citu, pirmajā vai otrajā klasē man darba burtnīcā vajadzēja atzīmēt, kas no zīmējumā redzamā ir dzīvs. Zīmējumā bija cilvēks, grābeklis, suns un siena kaudze vai kas tamlīdzīgs. Es atceros, ka tur bija arī koks un es atzīmēju, ka tas ir dzīvs. Skolotāja norādīja, ka tā tomēr nav. Pretī nestrīdējos (pirmajā, otrajā klasē, protams, es to neuzdrīkstējos darīt). Bet tā īsti arī nenoticēju. Pēc gada vai dažiem es tiku pie pirmā divnieka savā mūžā. Par ko tieši, neatceros, bet dabas mācībā.

Atgriežoties pie grāmatas, vēl tajā var lasīt par koku cīņām ar kukaiņiem. Par to, kā koki izplatās no dienvidiem uz ziemeļiem un agrāk pretējā virzienā. Par koku sugu konkurējošajām attiecībām. Par to, kāpēc no ASV atvestie koki Eiropā neizaug tik lieli kā dzimtenē. Par koku izdotajām skaņām. Un ir arī atzīts, ka īsti nav skaidrs, kā tieši koki sūknē ūdeni uz zariem un lapām.

Nu, nav koki mana sirdslieta un lasīšanas gaitā pāris reizes gadījās arī aizmigt. Bet man ne reizi neienāca prātā, ka grāmatu vajadzētu atstāt puslasītu. Jo grāmata tomēr laba.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Pēterbaznīca deg

Ata Freināta darbs Pēterbaznīca deg ir ar diezgan interesantu vēsturi. Tā esot rakstīta sveces gaismā telpā ar dēļiem aiznaglotu logu. Pēc apmēram 60 gadiem tās manuskripts 21 burtnīcā un sešās kladēs nonācis pie Andra Kolberga, kurš tad pūlējies vietām padzisušo un grūti salasāmo rokrakstu saburtot, savest kārtībā teikumus un galu galā publicēt.

Grāmatā aprakstīts laiks starp 1941. un 1944. gadu, īpaši pakavējoties pie Vecrīgas degšanas. Grāmatas autors 1941. gadā bijis 59 gadus vecs, tāpēc mobilizācija uz Vāciju viņam draudējusi vienīgi pēdējās vāciešu valdīšanas dienās, kad ņēmuši visus, kam vien ir abas rokas un kājas.

Šausmīgu notikumu grāmatā ir diezgan daudz, bet autors tos apraksta visai neemocionāli. Freināts vairāk mīl pakavēties pie jokiem un jautriem dialogiem. Brīžiem tas šķiet mazliet dīvaini. Bet, iespējams, tā tajā laikā vajadzēja. Manuskripts tomēr tapis 1944.-1945. gadā, kad vajadzēja saņemties, būt stipram, lai izdzīvotu un lieki neļauties emocijām.

No Ata Freināta rakstītā izriet, ka Vecrīgas postījumi būtu bijuši daudz mazāki, ja krievi, bēgot no Rīgas, nebūtu pievākuši katru kustošos ugunsdzēsības spēkratu ar visiem šoferiem. Arī 1944. gadā Vecrīga būtu daudz vieglāk tikusi cauri, ja krievi būtu ļāvuši brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem doties uz Vecrīgu.

Grāmatas beigās Andris Kolbergs ievietojis savu stāstu Rātsnams, kā arī pēcvārdu. Kolbergs ilgi pūlējies noskaidrot, kāpēc tieši Vecrīga izpostīta, jo tādas viennozīmīgas atbildes nav. Okupācijas gados stāstīja par nacistiskajiem vāciešiem, kaut vai tāpēc, ka citu politiski pieņemamu versiju nemaz nevarēja būt. Tomēr vāciešiem bijis stingri piekodināts Rīgai postījumus nenodarīt. Galu galā Andris Kolbergs nonācis pie secinājuma, ka notikusi divu PSRS spēku savstarpēja sadursme. Daugava ir plata, viens otru nav atpazinuši un sākusies nikna apšaude. Tā beigusies ar Pārdaugavas pusē esošo atkāpšanos un pārcelšanos pāri Daugavai pie Bolderājas. Iespējams, viņi tā arī nekad neuzzināja, ka apšaudījuši savējos.

Te arī pamācošs citātiņš.

Septembra sākumā kādu dienu atkal kauca sirēnas. Vienu krievu lidmašīnu notrieca virs Daugavas, un tā degdama iekrita upē, bet otra bēgot paguva nosviest pāris bumbu Maskavas priekšpilsētā Krasnaja Gorkas tirgū, nositot kādus 30 vai cik tur tirdzinieku. Kā tika runāts, tirdzinieki, kas tajā pilsētas daļā vairums ir krievi, lidmašīnai parādoties, skandējuši “Eķi naši!” un priecīgi mājuši ar rokām. Tieši tajā pat brīdī “naši” tos nosituši.

Subjektīvais baudījums 8/10.