Grāmata – Hordubals

Reiz pirms vairākiem gadiem biju atzīmējis, ka vajag palasīt arī kaut ko no Čapeka. Kāpēc – neatceros. To, ka Čapeki ir divi, nemaz nezināju. Bet, lai vai kā, uz labu laimi izvēlējos Karela Čapeka triloģiju, kuras pirmā grāmata ir Hordubals.

Parasti, jo man grāmata izteiktāk nepatīk, jo ātrāk to lasu, tā sakot, lai ciešanas ātrāk beidzas. Hordubals tika piebeigts ļoti ātri.

Autora mērķis bijis ļaut paraudzīties uz cilvēka likteni no dažādiem skatu punktiem, parādīt, cik dažāds, īstenībai neatbilstošs tas var izskatīties. Neredzu, kā var pastāstīt par šo grāmatu bez maitekļiem, tāpēc piedodiet un atvainojiet…

Juzefs Hordubals pēc astoņu gadu darba Amerikā atgriežas savā dzimtenē. Tur viņu mājās sanegaida sieva Polina un meitiņa, kurai nu jau palikuši 11 gadi. Par atsūtīto naudu Polina ar kalpu Stepanu krietni attīstījusi saimniecību, tiesa, ne gluži tā, kā Juzefs būtu to vēlējies redzēt. Lasītājs jau uzreiz nojauš, ka Polinai un Stepanam ir kaut kas slēpjams, bet Juzefs, lai arī Amerikā labu laiku sabijis, ir naivāks par mazu bērnu. Lasīt viņš arī neprot un, vēl vairāk – arī ar sievu sarunāties nē. Arī ar citiem cilvēkiem viņš nav nekāds mēļotājs, lai neteiktu vairāk. Viņam nav arī ne kripatiņas līdera dotību, visa viņa izturēšanās ir kā pēdīgajam kalpam, nevis saimniekam. Tad nu lasītājs spiests pusgrāmatu lasīt šī neveiksminieka apceres, fantāzijas un pilnīgi katastrofālās attiecības ar visiem citiem cilvēkiem. Labi laiku viņš Stepanu piecieš, tad aiz bažām par cilvēku valodām viņu atlaiž, visbeidzot, saskumis par sievas apvainošanos, atkal pieņem viņu atpakaļ un, lai nebūtu tik nesmuki, saderina ar savu 11 gadīgo meitu.

Galu galā nīkulīgais Juzefs galīgi apriebjas ne tikai lasītājam, bet arī grāmatas varoņiem. Grāmatas otrās daļas sākumā tiek atrasts Hordubala līķis. Aizdomas krīt uz Stepanu un Polinu. Tiek meklēti un atrasti daudz pierādījumi, notiek tiesas process. Tajā abus notiesā, lai arī pilnīga skaidrība par vainīgajiem un slepkavības norisi netiek rasta.

 

Pirmo pusgrāmatu mocījos. Man neliekas interesanti lasīt par dumjiem cilvēkiem. Tālākā notikumu virzība šķita ļoti paredzama, vienīgi izņemot slepkavību. Otrā daļa šķita neparedzamāka, līdz ar to arī lasīt kļuva mazliet interesantāk. Jādomā, ka tajos laikos tiesa vairāk tikusi uztverta kā instance, kurā noskaidro patiesību un spriež taisnu tiesu. Man tāda priekšstata par tiesu nav, līdz ar to nepārsteidza tajā uzaicināto liecinieku un apsūdzēto izrunāšanās, neatrisinātas pretrunas, klusēšana un vainas noliegšana.

Tagad vajadzētu par grāmatu pateikt arī kaut ko labu, bet nespēju iedomāties. Ja nu vienīgi – pēc grāmatas motīviem uzņemtas divas filmas. Tātad ir bijis gana daudz cilvēku, kuriem šis darbs paticis vairāk nekā man.

Subjektīvais baudījums 2/10. Ja nav specifiska mērķa iepazīt Karela Čapeka daiļradi vai citi literārpētnieciski nodomi, tad, manuprāt, nav vērts to lasīt.

Grāmata – Homo novus

Vārdu salikumu Homo novus biju dzirdējis vairākkārt. Man gan tas asociējās ar teātra festivālu. Vēlāk uzzināju, ka tiekot gatavota arī filma pēc Anšlava Eglīša darba motīviem. Tas atstāja iespaidu, ka darbam vajadzētu būt labam un lasīšanas vērtam.

Darba galvenais varonis ir Juris Upenājs. Jauneklis atbraucis uz Rīgu gleznot. Konkrētāku plānu viņam nav. Trīsdesmito gadu Rīga jaunekli negaida atplestām rokām, tomēr viņam paveicas. Viņš tiek ievests mākslinieku pasēdēšanā ar alkoholu, iedzer un samet pa lampu krāsns cauruli, kura saplīst un visi mākslinieki pajūk kur kurais. Svarīga Jura rūpe ir nauda. Atrast vietu paša spēkiem neizdodas, nāk talkā pazīšanās. Soli pa solim Juris dodas pretī atpazīstamībai. Tas nav viegli un bez veiksmes neiztikt. Gadās nogāzt arī dažus podus, galvenokārt, paša pārgalvības dēļ.

Par darba galveno vērtību gribas uzskatīt nevis Juri Upenāju, bet gan daudzos īpatņus, ar kuriem viņam nākas saskarties. Lielākoties tie ir mākslinieki. Nav grūti noticēt, ka tādi viņi tolaik arī bijuši. Gan jau līdzīgi tipi ir arī mūsdienās, tikai ar mazliet citādiem akcentiem. Vispār jau nevar teikt, ka attēlotie varoņi būtu ļoti simpātiski. Bet neko darīt. Tēliem bijuši arī reāli prototipi, tiesa, nevis mākslinieki, bet literāti.

Apmēram darba vidū man šķita, ka tālākā romāna gaita ir viegli paredzama un man tā nepatika. Neuzminēju, tomēr darbs kopumā sāka atstāt mazliet neparastu iespaidu. Tāds kā saraustīts, grūti saprast, ar kādu domu tas vispār tapis. Man daudz kas kļuva skaidrs, kad uzzināju, ka Homo novus sākotnēji publicēts laikrakstā. Darba sākums bijis lasāms krietni pirms tā beigas bijušas gatavas. Tas darbam piešķīris nelielu ziepjoperismu un vieglāk izskaidrot, kāpēc rodas sajūta, ka visas nodaļas nebūt nekalpo kādam vienam mērķim, vienai idejai. Pareizāk sakot, ideja ir gan bijusi. Tas ir, “kaut kas jāuzraksta avīzei, jo termiņš tuvojas”.

Lasīt pārsvarā bija interesanti. Mēdza gan kaitināt dažādie dīvaiņi un kopumā nobriedušā galvenā varoņa puiciski izlēcieni.

Darbu kopumā novērtēt man ir ļoti grūti, tāpēc, ka man to lāgā neizdodas uztvert kā vienu veselumu. Ja to vērtēju kā daļu no Upenāja dzīves stāsta, tad mani tas īsti nav pārliecinājis. Ja vērtē kolorītos mākslinieku tēlus, tad labākus izstrādāt nez vai būtu iespējams. Sižets kopumā nav ne ļoti aizraujošs, ne garlaicīgs, bez Upenāja ir arī nelielas blakus līnijas. Savā ziņā tā ir arī vēstures liecība, jo konkrēti minētas Rīgas ielas, mazliet raksturotas to iezīmes.

Varbūt Homo novus nav izcila literatūra, bet krietni labāka par vidusmēru gan. Lasīt vērts kaut vai redzesloka paplašināšanas dēļ.

Grāmata – Perfektā teikuma nāve

Grāmatas nosaukums lika domāt, ka tas ir filoloģisks daiļdarbs. Katrā ziņā kādam aizrautīgam indivīdam, kurš darbojas ap teikumiem, tur jābūt. Nebija. Grāmatas nosaukums ir autora atsauce uz vienu teikumu grāmatā. Ja to neaizplīvurotu, sanāktu maiteklis.

Perfektā teikuma nāve ir par okupācijas laika Igaunijā pēdējiem mēnešiem un dienām. VDK turpina apkarot valsts ienaidniekus, vervēt ziņotājus, kamerās sist aizturētos. Ar to jāsadzīvo draudzībai un mīlestībai, cik nu tas iespējams.

Darbs sastāv no īsām nodaļām. Dažbrīd rodas iespaids, ka nodaļas rakstītas it kā neatkarīgi viena no otras. Tuvojoties grāmatas beigām, tās kļūst savstarpēji saistītākas. Autors bieži veic dažādas atkāpes no stāsta, lai pavēstītu, kā tad tajos laikos bija. Reizēm autors pat pastāsta pats par sevi. Stāsts ir visai dinamisks, lasīt interesanti. Cilvēki savstarpējās attiecībās raksturoti ļoti ticami. Varoņu gan ir diezgan daudz, izsekot brīžiem pagrūti.

Autors jau pašā grāmatas sākumā norāda, ka labi zina neatbilstības vēsturiskajām patiesībām. Nozīmīgākā, manuprāt, ir grāmatas beigās. Nebija gluži tā, ka atskārsme par Igaunijas neatkarību pienāca pēc augusta puča. Būtu daudz efektīvāk, ja autors būtu savu stāstu pielāgojis vēsturiskajai patiesībai. Vēl žēl, ka Ervina stāsts ir ar nozīmīgu pārrāvumu, pārējiem varoņiem tādu nav.

Lai arī grāmatai, manuprāt, ir nozīmīgi trūkumi, tomēr man tā patika un lasīt bija aizraujoši. Varu ieteikt kā iedvesmojošu literatūru par VDK darbības beigām. Ja tēma ieinteresēs, nebūs grūti atrast arī citus, precīzākus vēstures avotus.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Sālsvārnas salas vasarnieki

Bērnībā man šķita, ka visas latviski pieejamās Lindgrēnes grāmatas esmu izlasījis. Par vasarnieku eksistenci nemaz nenojautu. Tā kā Astrida Lindgrēne atmiņā palikusi kā cilvēks, kurš tiešām prot rakstīt, tad nolēmu – labāk vēlāk nekā nekad un ķēros klāt.

Grāmatas centrā ir Melkersonu ģimene – tēvs, trīs dēli un deviņpadsmitgadīga meita, kas brāļiem faktiski ir mātes vietā. Nozīmīgi ir arī citi tēli – Sālsvārnas salas vietējie iedzīvotāji.

Kādam no Melkersoniem allaž kaut kas atgadās. Ģimenes tēvs nav no veiklākajiem un apdomīgākajiem cilvēkiem pasaulē, varbūt tieši tāpēc viņš visiem patīk. Arī vasarnīcas noīrēšana uz gadu, pat neredzot pašu ēku, ir spontāns lēmums. Vasarnīca ir visai nolaista, tomēr šķiet simpātiska. Vasarnieki ķeras pie darba, iepazīstas ar bezgala lādzīgajiem kaimiņiem un seko piedzīvojumi – aizraujošāki un šausminošāki cits par citu. Jo tuvāk beigām, jo grūtāk iedomāties, ka var būt arī vēl trakāk.

Lasīju lēni un ar baudu. Man nešķita, ka grāmata mani varētu pārsteigt, tomēr tā bija. Tēva un viņa meitas personāžu līdziniekus Lindgrēnes darbos neatceros redzējis. Pārējais gan kā ierasts. Lindgrēnes radītajā salā valda ļoti pozitīva atmosfēra. Cilvēki pārsvarā ir pārlieku jauki, kas bērnu grāmatai zināmā mērā piestāv. Kopējā darba struktūra paredzama un piedzīvojumiem atrisinājums nojaušams jau pašā sākumā.

Es nespēju pateikt, vai bērnībā man šī grāmata patiktu tāpat kā Pepija, Karlsons vai Trokšņu ciema bērni. Droši vien nē, bet Ronju, Mio un Brāļus Lauvassirdis tā noteikti pārspētu.

Tagad man – pieaugušam cilvēkam sapņainā Lindgrēnes pasaule šķiet ne tikai naiva, bet arī mazliet mulsinoša. Pieaugušam cilvēkam tik talantīgi izdomāt un aprakstīt ar pozitīvismu piesātinātu minipasauli nav nemaz tik vienkārši. Mūsdienu pasaulē mēs ar katru dienu aizvien vairāk attālināmies no tāda naiva ideālisma. Tas nevar tā notikt bezgalīgi, bet šobrīd nespēju iedomāties, kā izskatīsies beigas.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Poketbuks

Elektroniskā grāmata man ir kopš 2010. gada. Nopirku ārzemēs par aptuveni 50 latiem, kas tobrīd bija ļoti lēti. Tam laikam tas arī bija labs pirkums, bet tā tomēr nebija e-grāmata manā tagadējā izpratnē. Midžeram bija 2 Gb atmiņas, LCD ekrāns, iespēja klausīties mp3 un skatīties bildes. Pēdējā iespēja ļāva man paņemt līdzi kaudzīti bilžu un parādīt tās draugiem, kad bija tāda nepieciešamība. Krāsains ekrāns, parocīgs izmērs, relatīvi ātri darbojas. Visvairāk man nepatika trūcīgais failu atbalsts. Aparāts negribēja draudzēties ar latviešu simboliem. Tos bija iespējams iemānīt tikai TXT formātā, pirms tam failu pārsaglabājot UTF-8 kodējumā. Vēl arī PDF ņēma pretī, bet to bija ilgi un neērti lasīt. Šodien tādu e-grāmatu varētu saukt par mazfunkcionālu planšeti.

Jaunai e-grāmatai briedu no pagājušā gada, bet tas nebija steidzami un ilgi nevarēju izvēlēties. Kindle mani atbaidīja sava failu formāta (ne-)atbalsta dēļ un pirms lasīšanas ņemties ar konvertāciju nav liela prieka. Otra alternatīva bija Pocketbook. Citus variantus pēc MiGear pieredzes pat neapsvēru, šķita, ka ar populārākajiem produktiem būs mazāk problēmu.

Ja tas ir iespējams, pirms pērku preci internetā, cenšos tās modeli aplūkot dzīvē. Iegāju vairākos elektronikas preču veikalos, bet tajos, izrādās, e-grāmatu nemaz nebija. Biju pārsteigts. Ja nav, tad tas nozīmē, ka nepērk. Bet kāpēc? Tas man īsti nekļuva skaidrs. Cilvēki vairs nelasa? Nav cerētā piedāvājuma e-grāmatu vidū? Jauni cilvēki-lasītāji nenāk klāt, bet esošajiem vēl vienu e-grāmatu nevajag? Planšetes izkonkurējušas?

Pēc ilgāka laika nejauši uzgāju veikalu, kurā dažas e-grāmatas bija. Apjautājos, ar ko tās atšķiras. Dažbrīd šķita, ka pārdevēja zina pat mazāk par mani, bet es tāpat lēmumu pieņemtu mājās, visu rūpīgi salīdzinot.

Izvēlējos PocketBook Touch Lux 3. Tāpēc, ka to var lasīt tumsā un vēl sarežģītākas iespējas man gluži vienkārši nav nepieciešamas.

Diezgan ilgs laiks pagāja līdz atradu interneta veikalu, kurā to nopirkt. Jo modelis it kā viens, bet specifikācijas dažādos interneta veikalos bija atšķirīgas – vienam 4 Gb atmiņas, citam astoņi. Tikai jau pēc pirkuma noskaidroju, ka to ietekmējot programmatūra. Man uzreiz bija 8 Gb, bet vispār jau arī 4 Gb ir krietni daudz.

Pirmais iespaids bija labs – patīkami turēt rokās, vienīgi tāds trausls šķita, turklāt mīkstās plastmasas aizmugure sašvīkājās vienā mirklī. Nācās vien pasūtīt arī vāciņus (šobrīd vēl klejo pa pasauli).

Izrādījās, ka e-grāmata nāk komplektā ar dažām grāmatām, tai skaitā, Džeinu Eiru un Lepnums un aizspriedumi. Tā man tapa skaidrs, kāpēc šīs grāmatas mūsdienās ir relatīvi populāras.

Ja e-grāmatā nebūtu vārdnīcas, es diez vai vispār apcerētu tās iegādi. Nu man nācies secināt, ka ar tām ir švaki. Angļu sinonīmiem domāta Webster’s 1913 Dictionary. Ir vārdnīcas uz / no angļu valodas, tai skaitā angļu – latviešu. Cik tā pilnīga, pagaidām grūti spriest. Ja tulkojums ir pagarš, tad patīt līdz tā beigām nav iespējams. Ritjosla ir tik šaura, ka tur labākajā gadījumā varētu iebakstīt zīmuļa galu. Var tulkot vārdu arī google, kas atgriež vārda skaidrojumu angliski. Diemžēl google tulkošana notiek kaitinoši lēni un tad, protams, vajadzīgs WiFi.

Vārdnīcas principā var nopirkt, meklēt un ievilkt ierīcē arī pats. Var arī pats nodarboties ar vārdnīcas sastādīšanu. Nespēju gan iedomāties sevi to darām. Vispār man šķiet, ka valstij vajadzētu izveidot un uzturēt savu tiešsaistes vārdnīcu ar iespēju to pielāgot šādām elektroniskajām grāmatām. Jo rūpēties par latviešu valodu būtībā ir valsts funkcija. Tas ļoti atvieglotu dzīvi daudziem cilvēkiem un principā tam nevajadzētu būt nekam tik ļoti dārgam. Varētu kaut vai izsludināt konkursu privātuzņēmējiem šīs funkcijas nodrošināšanai uz noteiktu periodu.

Man patika, ka ierīcē ir savs Task manager, paziņojumu žurnāls, samērā daudz maināmu uzstādījumu. Vēl ir tādas reizēm noderīgas lietas kā interneta pārlūks, šahs (zaudēju pirmajam grūtības līmenim), ierīcē (atmiņas kartē) saglabāto bilžu galerija, kāršu pasjanss, kalkulators, piezīmes, elementāra grafikas lietotne, RSS lasītājs un sudoku (telefonā daudz ērtāk).

Nepatika nekonfigurējamais pirmās lapas dizains. Citādi pogu izkārtojums šķiet salīdzinoši labs. Varbūt laika gaitā mans iespaids mainīsies. Tiesa, cilvēkam ar lielākiem pirkstiem varētu būt trakoti neērti. Viedtālruņa skārienjūtīgais ekrāns ir daudz jūtīgāks un līdz ar to paredzamāks nekā e-grāmatas.

Līdz šim es nezināju, ka goodreads popularitātes pamatā ir fakts, ka tas pieder Amazon. Pocketbook-s nepieder Amazon un ar goodreads tam, protams, nav pa ceļam. Tā vietā poketbuks ir saistījies ar readrate. Atvēru, paskatījos un aizvēru. Pēc noklusējuma vietne ir krieviski. Angļu valodas versija izskatās ļoti nabadzīga un neraisa vēlmi to lietot.

Varot sinhronizēt grāmatas ar dropbox. “Sinhronizēt”, tas laikam poketbuka izpratnē ir “automātiski novilkt grāmatas no mapītes dropbox-ā”, jo otrā virzienā nekādu sinhronizāciju nenovēroju.

Vēl grāmatas varot nosūtīt uz ierīces e-pastu. Lai šo iespēju pieslēgtu, ierīcē nepieciešams norādīt e-pastu un paroli. Tā kā nekādu sīkāku paskaidrojumu nebija, pieņēmu, ka domāta e-pasta parole. Priekš kam? Visādās mistiskās lietotnēs ievadīt savu e-pastu ar visu paroli – jā, kā tad! Nolēmu bez šīs iespējas iztikt. Testam vēl ievadīju e-pastu, citu paroli, bet nekas nenotika.

Grāmatas esot paredzēts iegādāties bookstore.com. Vietne ir vairāk mirusi nekā dzīva. Ilgi man to neizdevās atvērt. Kad tad beidzot izdevās un gribēju aplūkot kādu grāmatu, nācās secināt, ka arī vietnes dizains ir, maigi izsakoties, neveiksmīgs un nepārdomāts. Paņēmu kādu no grāmatu kategorijām, sakārtoju pēc cenas. Tiek atlasītas kādas 30 grāmatas, apakšā visām rakstīts “Nav pieejams”. Filtrēt tikai pieejamās nav iespējams, vismaz viegli pamanīt tādu iespēju nevar. Darbojas ļoti lēni. Turklāt no poketbuka bookstore.com man vispār neizdevās atvērt.

Par pirkumu gluži sajūsmā neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka vīlies. Lasīšana ir ērta un patīkama. Visvairāk pārsteidz Pocketbook un ar to saistīto projektu knapā dzīvības vilkšana. Ļoti žēl. Ja viņi nobeigsies pavisam, tad Kindlei faktiski būs monopols un e-grāmatām nebūs iemesla attīstīties. Tiesa, izskatās, ka tas jau ir tikpat kā noticis.

Grāmata – Ja grauds nemirst

Francūža Andrē Žida (1869-1951) “Ja grauds nemirst” ir 1924. gadā tapusi autobiogrāfija par autora bērnību un jaunību. Šo darbu katoļu baznīca esot iekļāvusi savā aizliegto grāmatu sarakstā.

Savā autobiogrāfijā Žids cītīgi apraksta saskari ar grāmatām, mūziku. Viņš pievēršas sev nozīmīgajiem cilvēkiem, raksturo tos. Tad autora stāstījums kļūst hronoloģiskāks un viņš ķeras pie savām neveiksmīgajām skolas gaitām. Žids skolu daļēji nevēlas un daļēji arī nespēj apmeklēt, jo turienes vide ir pilnīgi nepiemērota tādam trauslam, emocionālam bērnam kā viņš. Varbūt to var vērtēt kā gļēvumu un izlaidību, bet autors, bērns būdams, pats pievēršas tam, kas viņam visvairāk patīk – literatūrai. Ja reiz 1947. gadā Andrē Žids saņēmis Nobela balvu literatūrā, tad, acīmredzot, tā arī bijis pareizi.

Daļēji tālmācības ceļā pabeidzot skolas gaitas, jaunais Žids pavada laiku kopā ar domubiedriem literātiem, kurus arī cītīgi apraksta. Kādam no tiem viņš piebiedrojas ceļojumā uz Āfriku. Tur viņu pavedina kāds musulmaņu puisis. Pēcāk Žids pamīlējas arī ar kādu vietējo meiteni, bet tomēr turpina tvīkt pēc puišiem. Vēlāk autors uz Āfriku dodas vēlreiz, satiek tur Oskaru Vaildu ar viņa draudziņu un kopīgi atkal ķeras pie homoseksuālām (pedofiliskām?) baudām. Tas ir, nevis viens ar otru, bet sameklē jaunus, spriganus arābus un priecājas kopā ar tiem.

Darbu grūti nesalīdzināt ar Marsela Prusta “Zudušo laiku meklējot”. Abi autori ir francūži, vienaudži, abiem ir problēmas ar veselību. Prustam piedēvē homoseksualitāti, Žids savu homoseksualitāti pats apliecinājis. “Zudušo laiku meklējot” un “Ja grauds nemirst” darbība notiek tajā pašā laikā un vidē. to galvenie varoņi ir neparasti jūtīgi, ikdienas dzīvei maz piemēroti cilvēki no ļoti pārtikušām aristokrātu ģimenēm. Arī izteiksmes stils ir līdzīgs, tomēr tieši tur novērojamas galvenās atšķirības.

“Zudušo laiku meklējot” galvenais varonis dzīvo it kā bez mazvērtības kompleksiem. Prusta teikumi var aizņemt arī veselu lappusi un viņš ļoti lielu vērību pievērsis vides, personu un dažādu intrigu aprakstiem. Viņa rakstītajā ir neparasts maigums.

Žids raksta daudz egocentriskāk. Viņa varonis cīnās ar pretrunām un bieži vērtē pats sevi. Attaisnojumam autors mēdz minēt, ka viņa mērķis ir patiesi attēlot pagātni, nenoklusējot arī nepatīkamo. Galvenā varoņa pretruna ir starp būšanu sev pašam un izdabāšanu tēlam, kādu vēlas redzēt sabiedrība. Darbam noslēdzoties, šī pretruna zināmā mērā tiek atrisināta.

Man šķiet, ka Prustu atdarināt nav iespējams. Vēl man šķiet, ka Žids to zināmā mērā ir mēģinājis darīt, bet viņa meistarība un, galvenais – godīgums bijuši tik cienījamā līmenī, ka tik un tā sasniegts lielisks rezultāts.

Lasīšana brīžiem gan nebija ļoti aizraujoša. Autors vairāk pievērsis uzmanības savām pārdomām un sajūtām, nevis pašiem notikumiem. Pat ja kaut kas notiek, autors notikumus daudz vairāk apcer, nekā apraksta. Mūsdienās tapis darbs ar tādu notikumu daudzumu droši vien būtu divreiz plānāks. Lasot grāmatu, vairākas reizes aizsnaudos, bet tas varbūt arī karstuma radītā noguruma dēļ.

Subjektīvais baudījums 8/10. Labprāt iepazītos arī ar kādu no Žida daiļliteratūras darbiem.

Reizēm es domāju, kāda gan izskatītos pasaule, ja to nebūtu sapostījis pirmais un pēc tam arī otrais pasaules karš? Man šķiet, ka daudz skaistāka.

Grāmata – Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

Pūcesbērns ir Kaspars Pūce. Grāmatām viņš stāsta par savām bērnības gaitām Padomju Savienībā.

Kaspars Pūce piedzimis uzreiz pēc otrā pasaules kara. Viņa vecāki kara laikā bija emigrējuši uz Vāciju, bet atgriezās Latvijā. Tolaik VDK jeb čeka ar lielām aizdomām lūkojās uz katru, kurš bijis rietumos un atgriezies atpakaļ. Piemēram, karagūstekņi. Skaidrs taču, ka spiegi! Jāizsūta. Arī uz Pūces vecākiem skatījās ar aizdomām un kā spiegus izsūtīja arī viņus – katru uz savu specnometni. Par spiegu atzina un izsūtīja arī tolaik nepilnus astoņus mēnešus veco Inesi Kasparu Pūci.

Autors savus piedzīvojumus apraksta gaiši, no bērna pozīcijas. Dzīve tajā brīdī ir tāda, kāda tā ir, un tāda tā arī ir jādzīvo. Pēc deviņiem gadiem Sibīrijā Kasparu bez vecākiem atsūta dzīvot Rīgā. Arī tur neklājas viegli, jo viņam jādzīvo pie stingras skolotājas un cītīgi jāuzlabo sava neveiklā latviešu valoda.

Grāmatā hronoloģiskā secībā aprakstīta ikdiena, dažādi interesanti dzīves notikumi. Tie veido vienotu stāstījumu un atrauties no lasīšanas ir visai grūti. Nekāds paklausīgais Kaspars bērnībā nav bijis un tādiem jau vienmēr viss kaut kas atgadās. Te jāpārbauda, cik stipra ir elektrība, te jāorganizē pašam savs leļļu teātris, te jāsapīpē ar vietējiem šoferiem.

Lasot gaidīju kā Kaspara dzīve pamazām sakārtosies līdz “viss būs kārtībā”. Zināmā mērā tajā brīdī grāmata arī beidzas. Gandrīz vai žēl, varētu lasīt vēl un vēl.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Autors esot uzrakstījis vēl vienu grāmatu “Ko lai dara, tādi laiki”. Ja sanāks, iepazīšos arī ar to.

Grāmata – Pakāpies tornī! II daļa

Kā jau nesen rakstīju, pirmā daļa man ļoti patika un, ilgi negaidot, atradu bibliotēku, kurā ir arī otrā daļa.

Neko daudz tā no pirmās daļas neatšķiras un neko īpaši jaunu nevaru piebilst. Kādu brītiņu vajadzēja, lai ielasītos, bet pēc tam bija grūti atrauties. Šajā daļā galvenais varonis pilda dienesta pienākumus gan Vācijā, gan Latvijā. Viņa personīgā motivācija sekot savam plānam kļūst nedaudz skaidrāka, tomēr joprojām man kā lasītājam rodas jautājumi. Tādi kā – kāpēc varonis kļuva tieši par ziņotāju, kāpēc nemēģināja palikt Vācijā, kas tieši pārliecināja bēgt no okupantiem, kā izdevās paciemoties Latvijā utml.  Iespējams, ja tā laika situāciju pārzinātu labāk, man tādi nerastos.

Ja iespējams, jālasa abas daļas uzreiz viena pēc otras. Sadalījums ir visai nemanāms. Subjektīvais baudījums 9/10. Izcils darbs.

Grāmata – Stouners

Džona Viljamsa Stouners mani piesaistīja ar savu īso aprakstu, kuru biju manījis dažādos blogos. Brīvi interpretējot – vienkārša cilvēka vienkāršā dzīve.

Man šķita, ka grāmata man varētu ļoti patikt. Citēšu Alvi Hermani:

Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas. Un katra cilvēka drāma būtu pelnījusi būt par teātra izrādes iemeslu daudz lielākā mērā nekā jebkura fantāzija.

 

Darbs pirmoreiz publicēts ASV 1965. gadā. Tika pārdoti nepilni divi tūkstoši eksemplāru. Grāmata tika izdota atkārtoti 1998., 2003. un vēlākos gados, kļūstot aizvien populārākai. Darba galvenā varoņa un tā autora dzīvēs saskatāmas līdzības.

Katram cilvēkam dzīvē ir daži īpaši notikumi, pagrieziena punkti, mikrodrāmas, kas kalpo par viņa personīgā dzīves stāsta (kā literāras vienības) pamatu. Stouners nav nekāds izņēmums un visi viņa īpašie dzīves notikumi lasītājam jau ir zināmi, ja pirms lasīšanas viņš pārlaiž acis grāmatas otrajam vākam.

Grāmatas galvenais varonis Viljams Stouners ir neticami vienkāršs cilvēks. Savās jūtās un izpausmēs viņš brīžiem uzvedas līdzīgi autistam, bet tā kā viņš veido karjeru kā pasniedzējs, tad jādomā par Aspergera sindromu. Kaut gan pasniedzējs ar Aspergera sindromu ir diezgan savdabīgs salikums.

Otra nozīmīgākā persona grāmatā ir Viljama sieva Edīte. Viņai autismam raksturīgie personības traucējumi ir krietni izteiktāki nekā Viljamam. Edītes attiecības ar citiem cilvēkiem šķiet mazliet normālākas, bet tās grāmatā netika īpaši atklātas.

Viņu meitas personība aptuveni izsakāma ar Pitagora teorēmas palīdzību, tas ir, kvadrātsakne no Viljama personības kvadrāta un Edītes personības kvadrāta summas. Saprast lāgā nevar, bet normāla nav arī viņa.

Es nespēju saskatīt Viljamā Stounerā un viņa dzīves gājumā parastu cilvēku. Varbūt vienkāršu, bet noteikti ne parastu. Vai nu autors apzināti bija iecerējis rakstīt par divu cilvēku attiecībām ar autisma traucējumiem, vai arī viņš nav pratis atklāt Viljama normālo pusi. Ja autors būtu rakstījis pirmajā personā, no Viljama Stounera skatījuma, viņa personību varētu atklāt efektīvāk.

Esmu lasījis, ka Stounera personība, nespēja pieņemt lēmumu ir kaitinoša. Man personīgi tā nebija, jo uztvēru Stouneru kā nedaudz slimu cilvēku. Un lēmumus viņš pieņem! Tiesa, saprast tos ir grūti. Cilvēki nemēdz dzīvot bez jēgas. Katram ir kāda lieta, par kuru viņš iedegas vairāk. Stouneram tā it kā būtu literatūra un skolotāja darbs, bet lielāko daļu grāmatas šķiet, ka viņam darbs ir tikai tāds eskeipisms, iespēja aizbēgt no ikdienas problēmām. Man nekļuva skaidrs, kā galvenais varonis redz pats savu dzīvi un ko vispār grib ar to iesākt.

Citādi darbs ir samērā labs. Aprakstītā vide ir ļoti reāla. Izlasīju dažās dienās. Cerēju uz kādu pozitīvu pārsteigumu, bet šajā ziņā drusku vīlos. Ja nebūtu izlasījis otro grāmatas vāku, lasīt būtu bijis daudz interesantāk. Neskatoties uz trūkumiem, domāju, ka šo darbu atcerēšos vēl ilgi. Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Pamodināt Lāčplēsi

Paplānajā Viļa Lācīša grāmatiņā ir par neilgu laika posmu latviešu viesstrādnieku dzīvē Anglijā. Nekas daudz tur nenotiek, bet turienes latviešu ikdiena, raksturi, prieki un bēdas atklāti kā uz delnas. Un nav jau tā, ka viss notiek jauki, gludi un bez dažādām likstām un atgadījumiem.

Grāmatu lasīt ir viegli, milzu intelektuāla piepūle nav nepieciešama. Tēli ir samērā kolorīti. Ticamības moments ir pietiekoši liels. Garlaicīgi nav. Īpaša grāmatiņas vērtība ir turieniešu dikusija par Latviju un ko tā viņiem nozīmē. Mani personīgi tas diez ko nepārsteidza, ja nu vienīgi atzīstamā precizitāte, ar kādu dažādie viedokļi tikuši attēloti. Manuprāt, tas ir pietiekošs iemesls, lai rekomendētu grāmatu lasīt tiem, kuri Latvijas viesstrādniekus un viņu personīgo situāciju labi nepazīst.

Subjektīvais baudījums 8/10.