Grāmata – Titāna skrūves

Māra Bērziņa Titāna skrūves izlasīju jau pirms kāda laiciņa, bet pat īsti nezinu ko par to teikt. Neko daudz katrā ziņā.

Grāmatai ir 250 lappuses, bet izlasīt var ātri. Nav nekur sevišķi jāiedziļinās. Tāda viegla rakstura izklaidējoša grāmatiņa ar dažiem viegli fantastiskiem elementiem.

Galvenais varonis Varis krējuma trauciņā atrod gredzenu. Viņš dodas uz fabriku sūdzēties un tur iepazīstas ar pievilcīgu sievieti. Pamazām viņiem atklājas šis tas kopīgs un pēc kāda laika jau “viss notiek”. Tikai Varis tāds bišķiņ neveikls no dabas, pamanās visur iekulties un piedzīvot dažādas likstas, tur halucinogēnas sēnes saēsties un tamlīdzīgi. Tas viņa attiecībām nemaz nenāk par labu, bet lasītājam ir ar ko izklaidēties.

Man šī ir no tām grāmatām, kuru viegli lasīt un tikpat viegli arī aizmirst. Patika, bet nekādas dziļākas dvēseles stīgas neaizskāra. Tāpēc subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Atbrīvotājs

Pateicoties pozitīvajai pieredzei ar Viktora Suvorova Spiegošanas pamatiem, gribēju iepazīties ar vēl kādu šī autora darbu. Sanāca, ka tas ir 2012. gadā izdotais “Atbrīvotājs”.

Grāmata mani samulsināja jau no paša sākuma. Tās ievadā bija rakstīts:

Autors veltī darbu nenogurdināmajam cīnītājam par mieru, Aizsardzības padomes priekšsēdētājam, četrkāršajam Padomju Savienības Varonim, Sociālistiskā Darba Varonim, augstākā kara ordeņa – Uzvaras ordeņa – kavalierim, starptautiskās Ļeņina prēmijas “Par miera stiprināšanu starp tautām” laureātam, spožajam autoram, Padomju Savienības maršalam Leonīdam Iļjičam Brežņevam.

Izlasīju šo veltījumu un sāku prātot. Manuprāt, bija tikai divas iespējas. Vai nu autoram ir kolosāla humora izjūta, vai arī tās nav pilnīgi nemaz. Par laimi, izrādījās pirmais variants. Es pat teikšu, ka autora paskarbais, brīžiem ne īpaši viegli tveramais humors manās acīs ir grāmatas galvenā vērtība. Ar tādu humoru reti gadās saskarties. Situāciju absurdums atgādina Monty Python Flying Circus daiļradi. Vienīgi šeit aprakstītais ir tik neticams, ka to izdomāt vienkārši nevar. Nē, te notikumi ir norakstīti no dzīves. Droši vien izpušķoti, ar neprecīzām detaļām, bet absurdais pamats palicis. Var vien lasīt un apbrīnot.

Grāmata stāsta par dienestu Padomju Savienības armijā. Tā sastāv no nelieliem stāstiem, kuros aprakstīta gan ikdiena Padomju armijā, gan attiecības starp padotajiem un priekšniecību, gan paradoksālas situācijas. Šķiet, autors grāmatu rakstījis ar mērķi atklāt sistēmas nejēdzības un tas viņam arī ir izdevies. Stāstu darbība norisinās sešdesmito gadu otrajā pusē. Aprakstīta arī “palīdzība” brālīgajai Čehoslovākijas republikai 1968. gadā.

Savos stāstos autors apraksta arī savu versiju, kādēļ komunisms nevar būt iespējams, bet kādēļ to sola uzcelt tuvāko 10-20 gadu laikā. Īsi sakot, komunismā nebūs, kas strādā netīros darbus un tie, kuri pie varas un privilēģijām tikuši, tās neatdos citiem tāpat vien no brīva prāta.

Domāju, ka daļa lasītāju neko daudz smieklīgu tur nepamanīs, drīzāk šausmināsies aprakstītajām nejēdzībām. Galu galā montīpaitons arī visiem nepatīk un varbūt labi vien ka tā.

Izlasīju divos vakaros. Patika. Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Mums neredzamā gaisma

Attiecībā uz vasaru man bija tāda kā nosacīta apņemšanās neizlasīt nevienu grāmatu. Tāpēc, ka vasara ir īsa un to labāk izmantot lietderīgi – ārā un svaigā gaisā darot lietas, kuras citos gadalaikos nav iespējamas. Tiesa, vienudien, kad man sanāca vairāk laika, izgāju laukā tieši ar mērķi palasīt elektronisko grāmatu. Šo prieku nebaudīju ilgāk par 10 minūtēm, jo izbeidzās baterija.

Kad svīres jau bija aizlidojušas (lasīt – vasara izbeidzās), ievēroju mājās jaunu grāmatu. Dzīvesbiedrene no bibliotēkas bija atnesusi “Mums neredzamā gaisma”. Ezotērika? Nē, romāns. Vienalga, kas tas arī nebūtu, biju noilgojies pēc lasīšanas un ķēros klāt. Saņēmu vēl brīdinājumu, ka tur esot par karu. Atbildēju, ka tad jau droši vien drīz likšu nost.

Nē, grāmatu es nost tomēr nenoliku. Tāpēc, ka šī grāmata līdzīgi Māra Bērziņa Svina garšai gluži nav par karu, bet bez kara nebūtu grāmatas. Līdz ar to nebija jāsaskaras ar ierasto un ļoti apnicīgo skatījumu “ļaunie vācieši, labie pārējie”. Grāmatā gan ir riebīgi vācieši, bet autors riebeklības nav centies vispārināt un uzgāzt visai vācu tautai vai vienam konkrētam Ādolfam Hitleram.

Par ko tad īsti grāmata ir? Par diviem jauniešiem – puisi bez vecākiem no Vācijas un neredzīgu meiteni Francijā. Romāna nodaļās pamīšus tiek vēstīts par viņu abu gaitām un piedzīvojumiem. Sākotnēji nekas neliecina, ka abiem varētu būt kas kopīgs, bet, protams, tas jau nebūtu romāns, ja kādā brīdī viņu ceļi nekrustotos (atvainojos par maitekli). Nevarētu teikt, ka romāns ir dēkām bagāts, bet kara ēnā notikumu netrūkst.

Nozīmīga loma ir prāvam dimantam, kurš esot apveltīts ar lāstu tā turētājam. Lāgā nevar saprast, cik šī leģenda patiesa, bet tas piederas pie žanra.

Lai nebūtu tik garlaicīgi (nu vispār jau tāpat arī nav), autors vietām maina arī notikumu hronoloģisko kārtību. Rezultātā lasīšana sanāk mazliet saraustīta un mazliet vairāk jāpiepūl atmiņa, izsekojot visiem notikumu līkločiem.

Darbs uzrakstīts kvalitatīvi, autors pacenties pie dažādu detaļu precizitātes. Brīžu, kuros šķiet, ka “tā gan gluži nevarētu būt bijis”, ir visai maz.

Subjektīvais baudījums 8/10. Līdz devītniekam pietrūka labi nostrādātas beigas. Šeit tās šķita pārlieku izstieptas.

Vēl divas atsauksmes lasāmas kurpjukastē un pie Marii.

Grāmata – Svina garša

Par Māra Bērziņa Svina garšu esmu manījis daudz slavējošu atsauksmju un nevienu negatīvu. Tā gadās arī ar citām grāmatām, bet šoreiz man radās iespaids, ka Svina garšai jābūt vienai no labākajām latviešu autoru grāmatām, kuras tapušas pēdējos gados. Tāpēc, pat neskatoties uz laika trūkumu, ilgi nevilcinājos, kad mamma šo grāmatu, aizlienētu no draudzenes, piedāvāja izlasīt.

Svina garša ir par divdesmitgadnieka Matīsa dzīvi no 1939. gada. Grāmata rakstīta pirmajā personā. Lasītājs uzzina, kā Matīss ir dzīvojis, kas viņu vairāk uztrauc (protams, kā gan bez sievietēm?), ir spiests lēni vērot nenovēršamo kara tuvošanos un iestāšanos un redz, kā tas ietekmē Matīsa personīgo ikdienu. Tāda sevišķi spraiga sižeta grāmatā nav un nemaz nevajag, jo tā laika ikdiena sagādā gana daudz pārdzīvojumu.

Grāmata ar savu reālismu mani diezgan ātri ievilka sevī un izlasīju vienā dienā. Ja pareizi atceros, pēdējā reize, kad pieveicu tik apjomīgu grāmatu vienā paņēmienā, bija devītajā klasē ar Hansa Falladas Dzērāju. Interesanti, ka Svina garšā ir atsauce uz citu Hansa Falladas grāmatu – Mazais cilvēk, ko nu?

Ļoti veiksmīga ideja ir grāmatā starp nodaļām ievietot attiecīgo dienu periodikas izdevumu fragmentus. Tie lasītāju it kā atgriež atpakaļ realitātē. Rodas sajūta, ka lasi dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru.

Darbs ir nostrādāts ļoti rūpīgi. Galveno varoņu leksika ir bagāta ir mūsdienās nelietotiem senvārdiem. Arī Rīgas ielu nosaukumi, lietotā Torņakalna ģeogrāfija ir precīzi.

Jāatzīst, ka romāni, īpaši ārzemju autoru, bieži mēdz būt kā rakstīti pēc vienas receptes. Nojaušot “pareizos literatūras standartus”, tu noproti ko gaidīt, un tas nav diez ko interesanti. Svina garšā ir akurāti savirknēti sižeta notikumi un, kas interesanti, tuvāk grāmatas beigām, ignorējot (p)ierastos citu grāmatu autoru paņēmienus, temps netiek īpaši uzkurināts. Tas atstāj vienmērīgu laika ritēšanas sajūtu, kas šādam pseidodokumentālam darbam ir ārkārtīgi svarīgi.

Grāmatas galvenais varonis un situācijas, kurās viņš pamanās iekulties, ir mazbišķiņ Gūtenmorgeniski. Ne tik ļoti, lai lasītājam Matīss liktos muļķītis, bet viņa piedzīvojumi, reakcija uz tiem un izeja no sarežģītām situācijām brīžiem ir viegli uzjautrinoši un varbūt arī absurdi. Matīss ir parasts puisis, kurš negrib jaukties kara notikumos, bet tie paši iespiežas viņa dzīvē, un kaut kā jau galā ir jātiek.

Žēl, bet, jo tuvāk beigām, jo gūtenmorgeniskais brīnuma moments kļūst mazāks. Tu gaidi, gaidi, gūtenmorgeniskais absurds ir biezā slānī, bet brīnuma nav. Tiesa, otrajā pasaules karā brīnumiem nav daudz vietas.

Arī pēc izlasīšanas domāju, ka šis ir viens no labākajiem pēdējo (5? 10?) gadu labākajiem latviešu autoru darbiem, ja ne vislabākais. Tajā pašā laikā mana mamma paziņoja, ka viņa šo grāmatu nelasīs, jo negrib lasīt par karu. Es viņu saprotu. Starp mūsdienām un 1938./1939. gadu ir riebīgi daudz līdzību. Arī man personīgi jau sen ir sasniegts piesātinājuma punkts tēmā “sliktie vācieši otrajā pasaules karā” un mani pilnīgi neinteresē uzzināt vēl ko jaunu par ļaunajām vāciešu izdarībām pirms vairākām paaudzēm. Ja nebūtu lasījis daudzās pozitīvās atsauksmes, šim darbam nemaz nebūtu ķēries klāt.

Mans subjektīvais baudījums ir 9/10. Darbs ir ļoti kvalitatīvs, bet samērā gudrā Matīsa gaitu ieiešana nobeiguma daļā man šķita mazliet par muļķīgu. Pietrūka vismaz pāris paķepurošanās mēģinājumu.

Grāmata – 365 Dienas filmas

Es nemēdzu Stacijā rakstīt par filmām. Un ne jau tikai tāpēc, ka esmu diezgan slinks filmu vērotājs. Agrāk, kad bija vairāk laika, šad tad aizgāju uz kādu Kino muzeja pasākumu vai lekciju. Ja kino profesionāļi stāsta par filmām, tad tās gandrīz vienmēr būs klasiskas vērtības. Ne visas no tām man sagādā prieku un sajūsmu, bet nemēdz būt arī liela vilšanās. Toties jaunākās filmas, kas ir standarta kinoteātru repertuārā, man pārsvarā šķiet tik briesmīgas, ka negribas tām tērēt laiku. Pa retam kādu sanāk redzēt tik un tā. Asa sižeta filmās varu vērot jaunus fizikas likumus un nenogalināmus galvenos varoņus, kuri gan mierīgi nošauj visus pārējos. Drāmās – stulbus cilvēkus ar stulbām problēmām. Komēdijās – pastulbus jokus šķebinoši biezā politkorektuma mērcē. Dokumentālās filmās – virspusēju pieeju un neizvērtētus “faktus”. Kā arī paredzamas filmas beigas neatkarīgi no žanra.

365 Dienas filmas ir Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmata par īpašām filmām no ~1920. – 2005. gadam. Paņēmu to bibliotēkā, lai varētu izrakstīt to filmu nosaukumus, kurus kādreiz būtu vērts noskatīties.

Grāmatā ir uzskaitītas 365 filmas. Katrai no filmām vienā lapas pusē ir pa kadram no filmas vai foto ar režisoru un Naumaņa vai Rietumas komentārs. Īsi raksturotas kino desmitgades no 20.-30. gadiem līdz mūsdienām. Apskatīti visi populārākie filmu žanri, izņemot dokumentālo kino.

Saskaitīju, ka no visām grāmatā minētajām filmām esmu redzējis apmēram sesto daļu. Vairākas no manis jau redzētajām man šķiet izcilas filmas, bet dažas es gandrīz vairs neatceros.

Ar laiku pēc rokraksta sāku atšķirt abus autorus. Normunds Naumanis mēdz veikt spriedumus un regulāri raksta par lietām, kuras saistītas ar filmu, tās režisoru un aktieriem, pašai filmai atvēlot vien dažus vārdus. Vēl Naumanis iecienījis krievu kino. Savukārt Ditas Rietumas apraksti varbūt nav tik kolorīti, toties viņa daudz noteiktāk turas pie aprakstāmās filmas.

Viens otrs apraksts bija bezgala jūsmīgs par filmām, kuras mani atstājušas samērā vienaldzīgu (Lost in Translation, 8 femmes). Gadījās arī, ka no apraksta gaidīju samērā romantisku drāmu ar Merilu Strīpu (The Deer Hunter), bet pretī dabūju Vjetnamas kara šausmas pēc pilnas programmas.

Jāatzīst, ka grāmata nebija gluži aizraujošākā literatūra. Tā kā ņēmu no bibliotēkas, tad ar lasīšanu piespiedos. Bet, ja tā būtu manā īpašumā, tad droši vien iegultos plauktā puslasīta. Interesanti ir lasīt par filmām, kuras tev patikušas un kuras esi redzējis. Par neredzētajām – izlasi par dažām un tālākās uztvert kļūst aizvien sarežģītāk. No aprakstītajām filmām paspēju noskatīties vien Fellīni Amarcord, kura man patika, un The Deer Hunter. Lai noskatītos pārējās, kuras izrakstīju kā skatāmas, vajadzēs daudzus gadus. Jo, lai arī man ļoti patīk labs kino, es tiešām esmu slinks skatītājs.

Katrs savu grāmatu veido tādu, kādu to iecerējis, un lieliski, ka vispār šādas grāmatas ir tapušas. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka man filmu aprakstos nereti trūka atbildes uz jautājumu “Kādēļ lai es šo konkrēto filmu skatītos?”

Starp citu, pašķirstīju grāmatnīcā šīs grāmatas ideoloģisko turpinājumu “500 filmu filmas”. Varu kļūdīties, bet izskatījās, ka tā ir šī pati grāmata ar papildus aprakstītām 135 filmām.

Grāmata – Esmu Rīgas puika

Grāmatas “Esmu Rīgas puika” nosaukumu biju piefiksējis lasāmo grāmatu sarakstā, kad, meklējot informāciju par seno Rīgu, kāds uz to bija atsaucies. Ieraudzīju bibliotēkā un paņēmu.

Grāmatas autors Vaidelotis Apsītis ir arhitekts un vairāku grāmatu autors. Dzimis un audzis Rīgā. Grāmata gluži nav autobiogrāfija, drīzāk memuāri hronoloģiskā secībā.

Pirmajās nodaļās visai romantiski un mazliet idealizēti aprakstīts autora apdzīvotais nams Ģertrūdes ielā, tās iemītnieki, autora skolas gaitas. naktssargu un tramvajnieku darbs, slidošanas un peldēšanās prieki. Seko autora studijas Francijā, atgriešanās Rīgā un dažas nelielas dēkas. Līdz ar kara sākumu grāmata kļūst izmainās, tā kļūst nopietnāka. Paliek diezgan grūti atrauties, lasot par paša autora un viņa līdzcilvēku dzīves gaitām kara notikumu ēnā. Nākošajā rindkopā sekos daži maitekļi.

PSRS armija Apsīti mobilizēt nepaspēja, to izdarīja vācieši. Autors nonācis Kurzemē, kura bija spiesta kapitulēt neuzvarēta. Vairāku veiksmīgu sakritību rezultātā autors izvairījies no okupantu armijas, uzsācis darba gaitas un pabeidzis studijas. Grāmatas nobeigumā autors pastāsta par diviem lieliem projektiem, kuros pats piedalījes – metro stacijas projektēšanā Maskavā un Zinātņu akadēmijas ēkas tapšanā.

Grāmatiņa visai neliela, var izlasīt dažos vakaros, vai, ja dikti steidzas, tad vienā. Divas galvenās tēmas ir dzīve Rīgā pirms otrā pasaules kara un piedzīvotais Otrajā pasaules karā, kā arī īsi pēc tā. Mani interesē abas tēmas, bet saistošāk autoram izdevies aprakstīt otro. Ir arī daži fotoattēli no autora dzīves.

Subjektīvais baudījums 7/10. Labi, bet ne vairāk.

Grāmata – Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām

Kad biju ekskursijā 5. tramvaju depo un aprunājos ar Ilmu Jansoni, viņa man ieteica šo grāmatu. Esot ļoti laba, turklāt maksājot vien mazliet virs 10 eiro.

Izrādījās, ka nopirkt šo grāmatu nemaz nav tik vienkārši. To pārdod Rīgas satiksmes klientu apkalpošanas centros (RS KAC). Tā kā manās ikdienas gaitās neviens no RS KAC pa ceļam nebija, biju domājis to nopirkt kādreiz, kad iešu garām. Tādas reizes iepriekš ieplānot pagrūti, tāpēc arī pierakstīties rindā nemēģināju. Apmēram vasaras beigās gāju gar autoostu, atcerējos par grāmatu. Ieraudzīju milzīgu cilvēku rindu pie RS KAC un nodomāju, ka atnākšu citreiz. Pēc kāda laika man gadījās braukt gar RS KAC Imantā, domāju, ka tur nu gan rindas nebūs. Bet bija un tāda, ka pat pa RS KAC durvīm iekšā netiku. Piegāju pie dispečeru lodziņa apjautāties, vai nevaru no viņiem to grāmatu nopirkt? Nē, nevarot vis, bet tā kā līdz RS KAC darba laika beigām palikusi tikai stunda, tad man nemaz neesot vērts stāvēt rindā. Tad es par šo grāmatu uz labu laiku aizmirsu līdz gadījās doties gar RS KAC Gaiziņa ielā pie Centrāltirgus. Atkal bija rinda, bet šoreiz samērīgāka. Noplēsu numuriņu, bet, negaidot kārtu, vispirms piegāju pie kādas no kasierēm apjautāties, vai viņiem tā grāmata maz ir. Esot, viņa teica, turklāt grāmatas pircējus apkalpojot bez rindas.

Jau no pirmajām lappusēm sapratu, ka nebūšu vīlies. Grāmatā ir gandrīz 400 lappušu un tā ir bagātīgi ilustrēta ar krāsainiem attēliem. Vienīgi attēli lielākoties ir diezgan nelieli. Tiesa, ja attēli būtu lielāki, grāmata būtu vismaz divreiz biezāka un arī dārgāka.

Grāmatā vispārīgi pastāstīts par Rīgas sabiedriskā transporta rašanās priekšnosacījumiem, 19./20. gs. finansiālo situāciju, tiltiem pār Daugavu. 10 lappuses veltītas pasažieru satiksmes pārvaldībai Rīgai, uzņēmumu struktūrai. 38 lappusēs aprakstīti pasažieru satiksmes kuģīši, pasažieru ormaņi un zirgu omnibusi. Tālāk aprakstīta zirgu tramvaja vēsture, kā arī elektriskais tramvajs no tā parādīšanās brīža Rīgā līdz mūsdienām. Ir arī rakstīts par nerealizēto depo projektu Vējzaķsalā, vecajiem tramvaju vagoniem un strādnieku darba apstākļiem. Līdzīgi aprakstīta arī trolejbusu un autobusu vēsture. Nav aizmirsti arī taksometri. Papildus pastāstīts par dzelzceļa izmantošanu pasažieru pārvadājumos Rīgas teritorijā, kā arī iepazīstināts ar nerealizētiem nākotnes projektiem, t.sk. metro un jaunām tramvaju līnijām (arī uz Skansti).

Autori pie grāmatas centušies no sirds. Netrūkst atsauču uz izmantoto literatūru, precīzi raksturoti Rīgā izmantotie tramvaji, trolejbusi un autobusi ar tiem piešķirtajiem numuriem. Interesanti ir kaut vai tikai paskatīties bildītes. Lasīju rūpīgi un ar baudu. Vietām pamanīju arī vienu otru neprecizitāti. Piemēram, ap 1850. gadu Rīgā dzīvoja nevis 6543 iedzīvotāji, bet gan aptuveni 10 reizes vairāk. Tāpat arī šaubos, vai Rīgas 9. autotransporta kantoris tiešām atradies Augusta Deglava ielā 7, jo tajā laikā šajā adresē atradās divstāvu koka ēka ar nelielu pagalmiņu.

Bet grāmata tiešām baudāma. Ja interesē Rīgas pilsētas un / vai tās transporta vēsture, iesaku. Nenožēlosiet.