Bez kanalizācijas nav civilizācijas

Tu, cilvēks, staigā pa galīgu Rīgas nomali – Mārkalnes ielu pie Ķīšezera un uzej kaut ko tādu. Vai nav jauki?

Netālu dzīvo šādi dusmīga paskata skaistuļi.

Dižknābis

Par lielo gauru neesmu drošs, vai tā tur dzīvo, vai tikai viesojas, bet putns ļoti izplatīts. Ja nu vienīgi – nemaz tik bieži negadās lielo gauru redzēt izkāpušu no ūdens.

Lielā gaura

Nav slikti mazliet zināt svešvalodas

Smilšu iela 2

Garām pagāja vīrietis un sieviete, stumjot ratos mazu bērnu, paskatījās uz šo namu, mazliet uzjautrinājās un apstājās, lai to nofotografētu.

Paskatījos es arī. Vispirms uz namu, tad uz uzjautrināto ģimeni, kuri palūkojās arī uz mani.

Teicu (angliski) – redzu, ka esiet no Igaunijas. Saņēmu atbildi – nē, no Somijas.

 

* Google translate apgalvo, ka perse somiski un igauniski esot ēzelis. Citēšu Andri Cauni no grāmatas “Rīgas klusais centrs”.

Latviešiem Pērses iela atsauc atmiņā populāro skaisto Pērses ūdenskritumu pie Kokneses, bet bāleliņi igaunīši, iebraucot Rīgā un ieraugot uz namu sienām uzrakstu ar Pērses ielas nosaukumu, skaļi smejoties, vēderu turēdami. Izrādās, ka igauņu valodā vārds “pērse” apzīmē to ķermeņa daļu, no kuras aug kājas laukā. Vai nu tādēļ mēs iesim ielai nosaukumu mainīt!

Piektdienas rīts Rīgā

Šorīt paskatījos pa logu un nolēmu uz darbu doties nesteidzīgi. Nodomāju – kurš gan šodien vispār būs ieradies laikā? Varbūt vienīgi kolēģis, kurš dzīvo darbam blakus.

Ebreju kapi

Kad izveidojusies sniega sega, var sākt piebarot mazputniņus. Kā reiz vakar pie mājas novēroju lielās zīlītes neierastos daudzumos, pārmeklējam koku zarus. Izņēmu no skapīša zīlīšu barotavu, piepildīju ar sēkliņām un pakāru pie loga. Laukā redzēju zilzīlīti. Tikai šodien nebūs laika paskatīties, kā viņām sēkliņas iet pie sirds.

Ātri vien sapratu, ka doties uz bērnudārzu ar ratiem, bija kļūda. Ātrāk un vieglāk būtu ticis galā, nesot jauno paaudzi rokās. Bērnu ratu stumšana pa nenotīrītu, padsmit centimetrus biezu sniega kārtu, nav nekāda izklaide. Visvairāk tracina neredzami akmeņi un ielu apmalītes. Kāds onkulis pamāca, ka ratus vajagot vilkt, nevis stumt, būšot vieglāk. Zinu, ka tā ir, bet tad nevar redzēt kur iet vai arī ļoti viegli ratus nejauši apgāzt ar visu dārgo kravu. Meitai tikmēr galvenā rūpe tikt pie sniega, ko paspaidīt un pamētāt pa ceļam.

Automobiļi kustas ļoti lēni. Vienam otram, uzsākot braukšanu, vispirms pamatīgi izspolē riteņi. Pirmo reizi redzu, ka trolejbuss no pieturas spēj izkustēties vien ar kādu septīto mēģinājumu. Sastrēgumi. Pat pagalmos rindas, lai izbrauktu laukā ar automašīnu. Pretī nāk sieviete ar divriteni. Jā, nāk, nevis brauc. Pie mājas redzama sētniece ar sāls paku. Kaut velns parautu visus tos slinkuma lāpītājus ar viņu sāli!

Lomonosova iela
Uz ielām ar mazāk intensīvu satiksmi izskatās šādi. Te arī redzams pirmais upuris.

Gandrīz vai jautri nolūkoties, kā cilvēki kāpj lejā pa Vagonu parka gājēju pārvada kāpnēm, ja tikai tas pats nebūtu jādara pašam. Augšā tikt vēl ir diezgan viegli, lejā bez turēšanās pie margām nošļūkšana uz dibena ir pilnīgi droša. Varētu sanākt diezgan interesants video, ja kāds apakšā pafilmētu lejā nācējus.

Vagonu parka gājēju pārvads
Vagonu parka gājēju pārvads

Pa ceļam satieku pazīstamu sētnieci – dāmu pensijas gados. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un tad viņa paziņo, ka dodas rakstīt atlūgumu. Viņa vairs negribot izskatīties kā vergs, bet gan kā sieviete! Interesanti, kā viņas paziņojumu uztvers darba vietā.

Pats darbā esmu nonācis nevis ierastajā stundā, bet stundā un divdesmit minūtēs. Kabinetā ir tikai viens kolēģis, protams, tas, kurš dzīvo vistuvāk.

Smēdes iela. Vai Dzelzs iela

Ja kartē palūkojas uz Daugavgrīvu, var atrast Smēdes ielu. Vai arī Dzelzs ielu atkarībā no tā, kurā kartē skatās.

Pareizam vajadzētu būt tikai vienam variantam, bet kuram – ej nu sazini.

 

http://www.balticmaps.eu/
BalticMaps. Dzelzs ielu var redzēt apakšējā labajā stūrī.

 

Google maps
Google Maps

 

Bing maps
Bing Maps

Ceļa taujātāji

Reiz man kāds vecāks kungs jautāja, kā no Deglava / Pērnavas ielas krustojuma tikt līdz Zemitānu stacijai. Pa Pērnavas ielu, kas būtu visērtāk un taisnāk, viņš negribēja doties, labāk gar sliedēm. Vai tā varot? Saku, principā jau var, tikai pie sliedēm no šīs puses īsti nevar tikt klāt. Var no Grīziņkalna, bet tas ir patālu un tur arī jāzina, kurā vietā to darīt. Onkulis vienalga aizgāja sliežu virzienā.

Pāris reizes Vagonu parka apkaimē nācies rīta agrumā stāstīt, kur atrodas cietums – gan krievvalodīgiem puišiem, gan solīda izskata dāmai ar automobili.

Nesen kāda krievvalodīga ģimene pie Vecāķiem jautāja, kā var tikt uz celiņu ar zaļiem dēļiem. Ne tas vieglākais jautājums, turklāt nekādi nespējām saprast, kāpēc viņi negrib iet uz jūru “pa taisno”, bet tieši pa zaļo celiņu. Ceļu izstāstījām, ģimene uzreiz aizgāja pavisam kur citur un pēc minūtēm 40 pamanījām, kā viņi beidzot dodas uz mūsu norādīto ceļu.

Visādas operas un mākslas muzejus nemaz nav vērts pieminēt.

Bet vispār gribēju pastāstīt par vakardienas savdabīgo ceļinieku. Kāpu lejā no tiltiņa, kurš savieno Mazo Matīsa ielu blakus kapiem ar Lauvas ielu un man uzsauca “Hai!” kāds visai simpātisks ~35 gadīgs kungs ar tūrista mugursomu. Turpinājums bija latviski.

Vispirms vīrietis vēlējās zināt, kur te var aiziet un rāda ar roku uz priekš. Saku – tikai uz cietumu un nekur vairāk. Ceļinieks laikam īsti negribēja man ticēt, tāpēc teicu, ka, drusku paejot tuvāk sliedēm, var redzēt dzeloņdrātis. Tālāk viņš jautā, bet kur tad ved tās sliedes? Saku – uz Rīgas centrālo staciju. To viņam galīgi nevajagot. Un kur uz otru pusi? Saku, ka uz Lielvārdi. Viņš, jautā, kur tas ir un piebilst, ka neesot no Latvijas. Saku – tas virziens ir uz Ogri, Daugavpili. Viņš – vai tur varot tikt uz jūru? Saku – nē, bet kur tieši viņam vajag? Īsti skaidru atbildi nesaņēmu. Kaut kur uz jūras pusi, uz Ainažu pusi. Tie taču esot pie jūras, vai ne? Jā, atzinu, ka Ainaži tiešām ir pie jūras. Teicu, ka virziens uz jūru, ir pavisam citur un parādīju ar roku uz Matīsa kapiem. Kur vedot tiltiņš? Saku, uz Maskavas priekšpilsētu, bet tas pavisam nav uz jūras pusi. Jautāju, vai viņš ar kājām grib iet, vai braukt ar transportu, bet atbildi nesapratu. Simpātiskais kungs visai steidzīgi no manis atvadījās, novēlēja veiksmi, uzkāpa uz tiltiņa un aizsteidzās uz Lauvas ielu, tā saucamo Maskačku (virziens tā apmēram uz Jelgavu).

Būtu interesanti uzzināt, kur tad viņš beigu beigās nokļuva. No Mazās Matīsa ielas līdz jūrai taisnā līnijā ir vairāk nekā 15 kilometri. No Lauvas ielas drusku vairāk.