Autortiesības blogā. 3. daļa. Saruna ar AKKA/LAA

Turpinot noskaidrot, kā ar autortiesību pārkāpumiem cīnās citi, devos aprunāties ar KI fonda sabiedrisko attiecību speciālisti Ievu Kolmani un Vizuālo darbu nodaļas vadītāju Ingu Mūrnieci no Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības.

 

Īsumā – ar ko AKKA/LAA nodarbojas?

Ieva Kolmane. Ne visi autori paši tiek galā ar savu darbu pieskatīšanu. Principā autors ir pirmais, kurš drīkst atļaut vai aizliegt sava darba izmantojumu. Darbs ir viņa īpašums. Bet ir autori, kuriem darbu ir ļoti daudz. Mūzikas vai dziesmu tekstu gadījumā katra kafejnīca nevar tev pavaicāt atļauju, vai drīkst atskaņot to, kas radio skan. Līdz ar to visā pasaulē ir spēkā tā saucamais kolektīvais pārvaldījums – autori apvienojas organizācijās. AKKA/LAA ir pašu autoru dibināta biedrība. Autors, kurš biedrībai uztic pieskatīt viņa darbus, slēdz ar mums līgumu, un mēs viņa vietā izsniedzam atļauju darbu izmantotājiem. Par atļauju iekasējam autoram atlīdzību, arī par attēliem.

Inga Mūrniece. Mēs esam starpnieks starp autoru un darba izmantotāju, turklāt autors var izvēlēties, kādas tiesības mums uzticēt.

Tātad autors var izvēlēties gan pieskatītāja, gan iekasēšanas funkciju? Vai vēl kādas?

I.M. Tieši tā. Autors var izvēlēties pats administrēt sava darba izmantojumu un pieprasīt par to atlīdzību. Var arī uzticēt tiesības pārvaldīt kādam aģentam, kā tas notiek pasaulē, vai fondam. Mūsu gadījumā – autoru biedrībai, kas noteikusi visiem autoriem vienādus tarifus par noteikta darbu veida noteiktu izmantojumu.

Ja runa ir par blogiem, tur iekļauti divi dažādi darbu veidi. Ir teksts, kas ir literārs darbs, un attēli – vizuāli darbi. Katram darba veidam ir atšķirīgs pārvaldījuma veids. Piemēram, attēliem, sevišķi fotogrāfijām, tas ir visai sarežģīti – šis ir vairāk individuāli administrējams darba veids.

I.K. „Individuāli administrējams” nozīmē, ka izmantotājs, piemēram, vēršas pie mums, un mēs viņa vēlmi saskaņojam ar paša attēla autoru.

I.M. Blogu veido autors, ievieto tur pats savus darbus un pēc likuma var ar tiem iesākt visu, ko pats vēlas. Kopš brīža, kad darbi tapuši materializētā formā, tas nozīmē – attēls ir tapis, teksts ir uzrakstīts, tos aizsargā Autortiesību likums. Taču to ievietošana blogā ir paša autora atbildība. Autoram par saviem darbiem ir jārūpējas. Ja tos vēlas izmantot kāds cits, vajadzīga jūsu atļauja. Ja esat noslēdzis līgumu ar mums, jūsu vietā atļauju izsniedzam mēs.

I.K. Ja līguma nav, jums jādara viss, lai tas, kurš darbu gribētu izmantot, varētu jūs atrast un pavaicāt pēc atļaujas.

I.M. Pēc likuma viņam ir jābūt rakstiskai atļaujai pirms jūsu darba izmantošanas.

I.K. Tāds arī ir mūsu darbs. Jo mēs nodarbojamies ar tā saucamajām mantiskajām tiesībām. Proti, runa ir par atlīdzības iekasēšanu un atlīdzības izmaksu par to, ka darbs tiek izmantots. Bet ir vesels tiesību bloks, tā saucamās personiskās tiesības, kuras neviens nevar citam deleģēt.

I.M. Tās ir neatņemamas autora tiesības.

I.K. Piemēram, ka vārds jānorāda, ka nevar tavu darbu pārveidot bez tavas atļaujas.

I.M. Ir jānošķir divas lietas. Tiesības, par kurām rūpējas pats autors, un tās, par kurām var parūpēties kāds cits. Kad darbi ir ievietoti internetā, tos ļoti viegli var nokopēt, pārsūtīt, izmantot un tā tālāk. Tāpēc, pirms darbus ievietojat internetā, jums ir jāsaprot, kas ar tiem tālāk notiks. Ja vēlaties, lai jūsu darbi vienkārši būtu pieejami, lai tos apskatītu un lietotu pēc iespējas vairāk cilvēku, – varat arī nepieprasīt nekādus īpašus izmantojuma noteikumus. Bet, ja vēlaties, lai ar jums saskaņotu katra jūsu darba katru izmantojuma reizi, par to ir jāparūpējas.

Piemēram, fotoattēliem var norādīt speciālas fotoattēla zīmītes, likt ūdenszīmes, lietot sliktāku izšķirtspēju, attēlu „sagriežot gabaliņos”, vai bloķēt labo taustiņu, lai nevar nokopēt. Jo internetā ir ļoti daudz rīku, kā var uzlikt aizsardzību attēliem. Protams, nebūsim naivi. Ir arī programmas, kas atbloķē aizsardzību. Bet parastais lietotājs, ja saskarsies ar grūtībām konkrētu attēlu nokopēt, nelauzīsies tālāk.

I.K. Jebkurā gadījumā vienmēr var arī skaidri un gaiši savā vietnē ielikt universālu atļauju – ja vēlaties izmantot manus darbus, dariet, ko gribat.

I.M. Jūs kā autors nosakāt, kas jādara lietotājam. Lai es, ieejot jūsu mājaslapā, skaidri saprastu, ko es varu darīt. Principā viss, kas atrodas internetā, protams, ir brīvi pieejams. Bet tas nenozīmē, ka visu drīkst brīvi izmantot.

I.K. Ļoti daudzos gadījumos visi šie noteikumi ir vietnē atrodami, jo katra sevi cienoša vietne rūpējas, lai lietotājs saprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kā rīkoties, ja lietotājs grib attēlu likt reklāmā vai vēl kur citur.

Tad, ja es, teiksim, esmu bloga autors, es varu pie jums nākt un teikt, ka, lūdzu, pārstāviet manas tiesības, es jūs pilnvaroju?

I.M. Jā, bet kādam nolūkam?

Ja, teiksim, kāds neatļauti nokopē kādu fotogrāfiju vai veselu rakstu un publicē pie sevis, tad jūs ar viņu tiekat galā?

I.K. Tā nav mūsu primārā funkcija. Pilnīgi nemaz. Mums nav ne tādu resursu, ne kompetences, ne tādu tiesību. Autortiesību likums un AT kolektīvā pārvaldījuma likums mums nedod tiesības kādu vajāt, sodīt. Mēs šādos gadījumos rīkojamies tieši tāpat kā kurš katrs cilvēks. Mēs ziņojam policijai. Tā mēs darām, ja konstatējam, ka ir kādi pārkāpumi vai, ja autors signalizē, ka ir kas tāds noticis, un runa ir nevis par personiskajām tiesībām, bet nesankcionētu izmantojumu. Turklāt – par atkārtotu izmantojumu, nevis pirmreizēju, kur autors pats slēdz līgumu ar darba pasūtītāju. Tur arī mēs nedrīkstam jaukties.

I.M. Autoram ir visas tiesības darīt tāpat, un prakse rāda – ja ar iesniegumu vēršas fiziska persona, process parasti norit ātrāk nekā gadījumā, kad to dara juridiska persona. Kā jau teikts – ar mums līgumu ir vērts slēgt tikai tad, ja pats vairs nespējat izsekot savu darbu izmantojumam.

I.K. Un tādēļ, lai mēs iekasētu atlīdzību par jūsu darbu legālu izmantojumu un jūs to saņemtu.

I.M. Attēlu autoriem ar mums būtu izdevīgi slēgt līgumu par mantisko tiesību pārstāvēšanu arī tāpēc, ka tad autora vārds automātiski parādīsies arī starptautiskajā autoru datubāzē. Visā pasaulē ir māsu organizācijas, kas strādā līdzīgi kā mēs.

Ja runājam par vizuālajiem darbiem, ar visām lielajām un arī daudzām mazajām organizācijām mums ir noslēgti savstarpējās sadarbības līgumi. Tas nozīmē – ja jūsu darbs tiek izmantots kādā konkrētā valstī, ar kuras organizāciju mums ir noslēgts līgums, šī organizācija mūsu vārdā rīkojas un administrē šo izmantojumu viņu teritorijā, viņu valstī. Tad var slēgt līgumus, ko mēs jau minējām sākumā, ka autors var izvēlēties, tieši kādas mantiskās tiesības nodot mūsu pārvaldījumā.

Tā kā esam kolektīvās pārvaldības organizācija, mēs administrējam arī tādas tiesības, kuras likums pieprasa pārvaldīt tikai kolektīvi, proti, neatkarīgi no tā, vai autoram līgums ar biedrību noslēgts vai ne. Sīkāk par tiesībām ir arī aprakstīts mūsu mājaslapā. Doma ir tāda – to nevar pats autors izdarīt, to dara tikai organizācijas. Tas ir darbu publisks izpildījums, bibliotēku izsniegumi, retranslēšana pa kabeļiem uc., tai skaitā vizuālo darbu „tālākpārdošana” – autoram pienākas daļa atlīdzības, ko katrs nākamais pircējs samaksā pārdevējam.

Bet jūsu mājaslapā autora līguma paraugā ir minēts, ka AKKA/LAA ir tiesīga pārstāvēt autoru tiesību aizsardzības iestādēs.

I.K. Ja esam ar autoru līgumattiecībās, mēs, protams, nevaram nelikties zinis par viņa darbu nelikumīgu izmantojumu. Bet tas nenozīmē, ka mēs strādājam kā advokātu birojs. Varam, piemēram, ieteikt advokātu autoram, kurš grasās uzsākt tiesvedību. Bet mēs paši nevaram atļauties vairāk kā vienu juristu, kas lielākoties strādā ar lielām tiesu lietām pret tādām organizācijām, kas ļoti lielā apmērā izmanto autoru darbus, atlīdzību nemaksājot vai maksājot to par daudz niecīgā apmērā.

Vai pareizi saprotu, ka, ja ārzemēs kāds grib izmantot manu fotogrāfiju, kuru viņš kaut kur ieraudzījis, viņš vispirms kontaktējas ar savas valsts attiecīgo biedrību vai pārstāvi un tad viņi kontaktējas ar jums?

I.M. Tā būtu jādara. Jo, vēlreiz uzsverot to, ka autora vārds parādās starptautiskajā datubāzē, principā var zināt, vai šeit tiek izmantots Latvijas, Francijas vai ASV, vai Austrālijas autors. To var uzzināt ļoti vienkārši ar pāris klikšķiem.

Es daudzus biedēju ar Vācijas advokātiem, bet principā taisnība. Jūs, piemēram, blogā gribat izmantot cita autora darbu, līdz ar to automātiski kļūstot par šā darba izmantotāju jeb licenciātu, kā tas noteikts mūsu licencēs. Tad nāk jautājums – kas ir jādara darba izmantotājam. Viņam būtu jādara tas, ko jūs jau minējāt – jāsazinās ar konkrēto organizāciju savā valstī, vai arī jāatrod vietnē, kas ir konkrētās bildes autors. Ja tas nav zināms, lietotājs riskē ar to, ka viņš izmanto nenoskaidrota autora darbu, un tad var rēķināties ar dažādām sekām.

Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad zvana blogu autori, kas izmanto citu autoru darbus. Viņi ir internetā nejauši nokopējuši attēlu un ielikuši savā mājaslapā, lai gan pie attēla, piemēram, rakstīts, ka darbs var būt aizsargāts ar autortiesībām.

Ir dažādi attēlu meklēšanas attēli. Vācijā ir izstrādāta sistēma – strādā aģenti, ar kuriem autori slēdz līgumus. Aģenti meklē konkrētos attēlus internetā un, piemēram, atrod to tādā un tādā mājaslapā, kas ir reģistrēta Latvijā. Uzreiz top e-pasts: jūs izmantojat savā mājaslapā tāda un tāda autora darbu, lūdzam samaksāt tādu un tādu summu. Summas ir nopietnas, un cilvēki man ir zvanījuši un jautājuši, vai tiešām tā var būt? Tur vēl ir brīdinājums – ja prasītā summa netiks samaksāta līdz tādam un tādam datumam, lieta tiks iesniegta Vācijas tiesā. Jautājums – vai šo lietu var izskatīt Vācijā? Atbilde ir – jā, var. Jo internetam nav teritoriāla ierobežojuma. Prasītājam ir visas tiesības to darīt. Šeit [Latvijā] ir tas pats. Ja kāds izmanto jūsu darbu bez atļaujas, jūs arī varat tieši tāpat rīkoties, nosakot summu par morālo un materiālo kaitējumu. Autora tiesības īstenībā ir ļoti plašas.

Kā jūs rīkojaties, ja konstatējat darba nesaskaņotu izmantošanu?

I.M. Mēs cenšamies visu risināt miera ceļā. Sarunu ceļā, vēstuļu ceļā, vienojamies, mēģinām pārliecināt. Lielākoties izmantotāji piekrīt vienoties, samaksā autoratlīdzību, mēs pārskaitām autoram, un visi ir laimīgi. Bet gadās, protams, visādi. Likums ir autora pusē, mēs pārstāvam autorus. Mēs esam autoru dibināta biedrība, mēs neesam valsts organizācija.

Jā, man vienmēr bijis tāds jautājums, vai tad es nevaru dibināt pats savu AKKA?

I.M. Jā, jūs varat.

Vai jums jau nav konkurence Latvijā?

I.K. Kolektīvā pārvaldījuma likums Latvijā jau kopš zināma laika nosaka, ka noteiktu darbu izmantojuma veidus var pārvaldīt tikai viena organizācija. Līdz ar to mēs neesam vienīgā, bet mums ir, varētu teikt, māsu organizācijas Latvijā. Piemēram, mēs nestrādājam ar mūzikas izpildītājiem, ar mūzikas producentiem. To dara LaIPA – Latvijas izpildītāju un producentu asociācija. Mēs, piemēram, nestrādājam arī ar darbu kopēšanu personiskām vajadzībām. Ar reprogrāfisko reproducēšanu nodarbojas LATREPRO. Profesionālajiem aktieriem sava organizācija. Sava organizācija, izrādās, ir arī pornofilmu industrijai, arī viņi administrē savas tiesības un iekasē atlīdzību par darbu izmantojumu. Bet Latvijā nevar būt otras organizācijas, kas dara tieši to pašu, ko mēs darām. Tas tāpēc, lai neiestātos nepārskatāms haoss.

I.M. Tā ka nav tik vienkārši. Jūs varat būt aģents, piemēram. Mēs esam krājuši pieredzi nu jau 25 gadus, noslēguši līgumus ar daudzām ārvalstu un starptautiskām organizācijām, tās mums uzticas.

I.K. Latvijā mūsu jumta organizācija ir Kultūras ministrija. Eiropas un pasaules mērogā esam saslēgušies tīklā ar mūzikas autoru apvienību apvienībām, piemēram, GESAC un CISAC. Ir lielas organizācijas, kas savukārt rūpējas par rakstniekiem, kinorežisoriem, kinoproducentiem. Sistēma ir izaugusi laika gaitā. Līdz ar to iedibinājies zināms līdzsvars starp autoru un darbu izmantotāju interesēm. Nevar teikt, ka Latvijā autortiesību ziņā nav kārtības – ir gan, turklāt tāda pati kā gandrīz visur citur pasaulē. Dažviet kārtība ir daudz mazāka.

I.M. Iestrādes ir jau vairāku gadu desmitu garumā.

I.K. Mums desmitu, bet Eiropā ir simt gadu un vairāk.

I.M. Piemēram, vizuālo darbu organizācijai Francijā, kur tradīcijas ir nostiprinājušās. Mēs esam mācījušies no viņu pieredzes. Sistēma ir pietiekami vienota visā pasaulē, un mēs esam paņēmuši vislabākos variantus.

I.K. Jo ir bijusi iespēja paskatīties, kurš variants Latvijai varētu būt piemērotākais.

 

 

Ceturtajā daļā atgriezīšos pie pirmajā daļā aprakstītā gadījuma ar Rīga TV24. To es publicēšu tikai, kad būs kas nozīmīgi mainījies vai šai lietai būs pielicis punkts tādā vai citādā veidā. Šobrīd es nevaru pateikt, kad tas būs.

2 thoughts on “Autortiesības blogā. 3. daļa. Saruna ar AKKA/LAA”

  1. Rodas iespaids, ka, vismaz attiecībā uz fotogrāfiem, AKKA/LAA piedāvā apmēram šādu pakalpojumu: mēs labprāt būsim starpnieki (un iekasēsim komisiju), ja jūsu fotogrāfiju kāds gribēs nopirkt, bet, ja jūsu fotogrāfiju kāds nozags, tad labāk jau nu pats vērsieties ar iesniegumu policijā… Paldies, pārdot bildes gribētājiem es pats varu, tādas organizācijas kā AKKA/LAA jēga būtu tieši otrais gadījums – autora tiesību aizstāvība. Diezgan nožēlojami… Tad jau drīzāk ieinteresēja, kas ir tās “vācu aģentu kompānijas”, kas sūta prasības par samaksu un brīdinājumus par sūdzēšanu Vācijas tiesā – tie izklausās nopietni ļaudis, lūk tā būtu jāstrādā autoru pārstāvjiem!

Leave a Reply to Ikars Kublins (@Ikars) Cancel reply