Grāmata – Misters Gvins

Biju lasījis par šo Alesandro Bariko grāmatu vairākas jūsmīgas atsauksmes un atzīmējis to savā lasāmo grāmatu sarakstiņā. Kad ieraudzīju to bibliotēkā, nopriecājos un paņēmu.

Grāmata ir par rakstnieku vārdā Džespers Gvins, kurš apņēmies vairs nerakstīt grāmatas. Viņa lēmums šķiet impulsīvs un nepārdomāts. Tā arī ir, jo savā “nerakstīšanas periodā” viņš sacer stāstiņus galvā. Tad viņš iedvesmojas no kādas gleznas un nolemj turpmāk rakstīt portretus. Kas tas ir un ko tas nozīmē – tā arī ir galvenā grāmatas intriga, kas tiek atklāta vien pašās beigās. No sākuma to nezinā arī pats Gvins, bet ir ļoti rūpīgi un pārdomāti sagatavojies portretēšanas procesam. Sarežģīti ir gan tikt pie pirmā modeļa, gan radīt pirmo portretu. Pēc tam, kad tas izdodas, Gvins kļūst par tādu kā profesionāli. Tad rodas sarežģījumi un viss pajūk. Bet par to jālasa pašiem.

Godīgi sakot, biju no šīs grāmatas gaidījis vairāk. Ja no sākuma darbs šķita intelektuāli smalks, tad apmēram no vidus šķita, ka autors savu uzņemto kursu vairs nav spējis noturēt. Veikta stāstnieka personas nomaiņa. Es kā lasītājs sagaidīju, ka kādā brīdī atgriezīsies Džespers Gvins, bet tā nenotika. Ar šo paņēmienu autors izvairījies no lēruma sarežģītu problēmu apraksta. Ir vieglāk aprakstīt, kā divas sievietes apspriež Džespera Gvina grūti saprotamās izdarības nekā atklāt viņa pārdzīvojumus un motivāciju tieši un precīzi.

Lasīt var, it kā nav arī slikti, bet neko pārāk daudz no grāmatas gaidīt nevajadzētu. Ja es pirms tam nebūtu lasījis tās pozitīvās atsauksmes, varbūt man grāmata patiktu vairāk. Bet vairāk par “gandrīz labi” man nesanāk. Tātad subjektīvais baudījums 6/10.

Ierakstu izlase #46

Bez Stacijas darbības pārtraukuma atgadījās vēl viena ķibele. Nejauši tika izdzēsts saraksts ar atlasītajiem ierakstiem neilgi pirms biju gatavs tos likt Stacijā. Tagad es zinu, ka gmail-ā, nejauši izdzēšot e-pasta melnrakstu, miskastē tas nenonāk. Neko daudz no saitēm neatcerējos, tāpēc tagad sanākusi pēdējā pusotra mēneša latvisko blogu ierakstu izlase.

Jāatzīst, ka ir vēl viena problēma. Vajadzētu palūkoties, vai pie apvāršņa nav parādījušies jauni, interesanti blogi, bet man reizēm trūkst laika pat izlasīt visu esošo. Kaut gan tagad visu izlasīt ir vieglāk nekā pirms kāda gada, jo kopumā blogeri raksta retāk. Vai feisbuks vainīgs?

 

Ivara Līdakas Mazajās piezīmēs rakstīts par spiegu vervēšanas veidiem.

https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/04/2334/

Pie Ivetas Buiķes aprakstīts, kādi piedzīvojumi Miervaldim Lācim bijuši, tiekot pie sava zaporožeca un to ekspluatējot.

https://ivetabuike.wordpress.com/2017/10/11/atminas-par-dzivi-padomju-laika-miervalza-laca-stasts-par-zaparistu-un-citiem-tehniskiem-piedzivojumiem/

Vēl turpat lasāms Miervalža Lāča stāsts par ekskursiju slēgtajā zonā Kurzemes Jūrmalā. Tagad tam pagrūti noticēt, bet slēgtā zona bijusi no Mērsraga līdz Nīcas dienvidiem.

https://ivetabuike.wordpress.com/2017/11/12/atminas-par-dzivi-padomju-laika-miervalza-laca-stasts-par-slegto-zonu-kurzemes-jurmala/

Pie Ritvara var palasīt par vēlēšanu novērošanu ASV.

https://ritvars.wordpress.com/2017/11/08/amerikanu-velesanu-noverosana/

Rožkalni apraksta savus iespaidus Japānā.

http://rozkalnikina.weebly.com/blogs/saksu-uzreiz-ar-jauniem-iespaidiem-japana

Viktors Birze raksta par imigrāciju. Ja no šo rindu lasītājs ir imigrācijas atbalstītājs, Viktora rakstā varēs atrast daudzus argumentus, kāpēc masveida imigrācija nav atbalstāma, un kaut vai tikai domās arī pastrīdēties pretī.

http://viktorsbirze.blogspot.com/2017/11/imigracija-fakti-un-izaicinajumi.html

Tikšanās ar lasītājiem

Plānoju piektdien, 1. decembra vakarā pakavēties pie alus glāzes. Ja kāds no šo rindu lasītājiem vēlas piebiedroties, droši to var darīt. No 18iem būšu Alus muižā Ģertrūdes ielā 45. Var pieteikties komentāros vai personīgi, var arī atnākt tāpat. Otrajā gadījumā es nevarēšu painformēt, ja kas neplānoti mainīsies.

Kāpēc pazuda Stacija?

Stacija nebija pieejama no 15. novembra dienas vidus. Nekādu skaidrojumu no sākuma nebija. Piefiksēju, ka pazudis arī pietiek.com. Viņi atsaucās uz tehniskām problēmām.

Gan Stacijas, gan Pietiek hostinga sniedzēji atrodas Islandē. Līdz šim nemaz nezināju, ka esam izvēlējušies arī vienu un to pašu uzņēmumu. Kāpēc Islande? Tāpēc, ka tur vārda brīvība nav tikai vārdi vien. Latvijā tā nav un nekas neliecina, ka pat attālākā nākotnē vārda brīvība pieņemsies spēkā. Kur nu, mums taču ir tik saspringta ģeopolitiska situācija, ka pat tautas referendumus faktiski vajag likvidēt! Protams, nevar salīdzināt pietiek.com ar stacija.org, bet man personīgi vārda brīvība ir ļoti svarīga. Tāpēc arī es izvēlējos Islandi. Tas ir mans simboliskais un taustāmais atbalsts šīs valsts vārda brīvības politikai un tās hostinga sniedzējiem.

Kas tad īsti notika? Kā raksta qurium.org, no ierindas izgājuši cieto disku pirmie sektori. Nevienam nav īsti skaidrs, kā tas varēja notikt. Man personīgi loģiskākā šķiet versija par hakeru darbībām. 1984.is hostings ir gana būtisks dažādiem valsts varas pretiniekiem visā pasaulē.

No vienas puses – neplānots hostinga pakalpojumu pārtraukums nedēļas garumā ir apbrīnojami liels. No otras – tā tomēr ir kompānija, kas nodrošina vārda brīvību daudziem cilvēkiem pasaulē. Tā vienkārši ņemt un pamest viņus pēc lielas nelaimes īsti negribas. Tāpēc sagaidīšu izvērstāku skaidrojumu, kompensācijas piedāvājumu un tikai pēc tam domāšu, ko iesākt tālāk. Tikmēr Stacija atgriezīsies ierastajā režīmā ~3 ieraksti nedēļā.

Senā Rīga – Lielā ģilde

Lielā ģilde 20. gadsimta sākumā. Attēls no http://zudusilatvija.lv/objects/object/17062/

Lielās ģildes ēka celta no 1854. līdz 1857. gadam pēc arhitekta Kārļa Beines (1815-1858) projekta. Frontons ar pulksteni savulaik esot draudējis vējā nogāzties, tāpēc tas nojaukts.

Labajā pusē redzams Amatu un Meistaru ielas krustojums. Šodien tur ir Līvu laukums. Agrāk nekāda Līvu laukuma nebija, tā vietā bija apbūve.

Šādu fotogrāfiju mūsdienās uzņemt nevar. Traucē ēka Amatu ielā 4. Tā kā uzcelta 1903. gadā, tad jādomā, ka šis attēls uzņemts vēl agrāk.

Lielā ģilde 2017. gadā

Ceļamkrāna atsvari

Mierīgi soļoju pa ielu. Bet tad nez kāds velns mani dīdīja paskatīties uz augšu. Tur virs trotuāra ceļamkrāns. Nevis ar āķi un kravu virs galvas, bet otru pusi.

Nebiju agrāk ievērojis, bet tur atsvaram salikti betona kluči. Ienāca prātā – nez, kā tie betona gabali tur nostiprināti? Vai tiešām tas princips nekad nav pievīlis?