Grāmata – Atbrīvotājs

Pateicoties pozitīvajai pieredzei ar Viktora Suvorova Spiegošanas pamatiem, gribēju iepazīties ar vēl kādu šī autora darbu. Sanāca, ka tas ir 2012. gadā izdotais “Atbrīvotājs”.

Grāmata mani samulsināja jau no paša sākuma. Tās ievadā bija rakstīts:

Autors veltī darbu nenogurdināmajam cīnītājam par mieru, Aizsardzības padomes priekšsēdētājam, četrkāršajam Padomju Savienības Varonim, Sociālistiskā Darba Varonim, augstākā kara ordeņa – Uzvaras ordeņa – kavalierim, starptautiskās Ļeņina prēmijas “Par miera stiprināšanu starp tautām” laureātam, spožajam autoram, Padomju Savienības maršalam Leonīdam Iļjičam Brežņevam.

Izlasīju šo veltījumu un sāku prātot. Manuprāt, bija tikai divas iespējas. Vai nu autoram ir kolosāla humora izjūta, vai arī tās nav pilnīgi nemaz. Par laimi, izrādījās pirmais variants. Es pat teikšu, ka autora paskarbais, brīžiem ne īpaši viegli tveramais humors manās acīs ir grāmatas galvenā vērtība. Ar tādu humoru reti gadās saskarties. Situāciju absurdums atgādina Monty Python Flying Circus daiļradi. Vienīgi šeit aprakstītais ir tik neticams, ka to izdomāt vienkārši nevar. Nē, te notikumi ir norakstīti no dzīves. Droši vien izpušķoti, ar neprecīzām detaļām, bet absurdais pamats palicis. Var vien lasīt un apbrīnot.

Grāmata stāsta par dienestu Padomju Savienības armijā. Tā sastāv no nelieliem stāstiem, kuros aprakstīta gan ikdiena Padomju armijā, gan attiecības starp padotajiem un priekšniecību, gan paradoksālas situācijas. Šķiet, autors grāmatu rakstījis ar mērķi atklāt sistēmas nejēdzības un tas viņam arī ir izdevies. Stāstu darbība norisinās sešdesmito gadu otrajā pusē. Aprakstīta arī “palīdzība” brālīgajai Čehoslovākijas republikai 1968. gadā.

Savos stāstos autors apraksta arī savu versiju, kādēļ komunisms nevar būt iespējams, bet kādēļ to sola uzcelt tuvāko 10-20 gadu laikā. Īsi sakot, komunismā nebūs, kas strādā netīros darbus un tie, kuri pie varas un privilēģijām tikuši, tās neatdos citiem tāpat vien no brīva prāta.

Domāju, ka daļa lasītāju neko daudz smieklīgu tur nepamanīs, drīzāk šausmināsies aprakstītajām nejēdzībām. Galu galā montīpaitons arī visiem nepatīk un varbūt labi vien ka tā.

Izlasīju divos vakaros. Patika. Subjektīvais baudījums 9/10.

Brīvības iela 78a

Brīvības un Bruņinieku ielu krustojumā atradās divstāvu mūra māja.

Sešdesmitie gadi, attēls no http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/28065/

Grausta stāvoklī tā bija jau vismaz kopš deviņdesmitajiem gadiem (attēls).

Šajā gruntsgabalā (ēkā?) savulaik darbojusies gan tabakas, gan konfekšu un šokolādes fabrika, gan skārda apstrādes, gan aptieku kartonāžas fabrikas.

Nama īpašnieks esot tirdīts jau kopš 2000. gada. Esot solīts ēku atjaunot, bet dokumentu, kas to apliecinātu, nav bijis.

No ielas, pat neskatoties uz dekoratīvo sietu, labu laiku pavērās diezgan bēdīga aina.

2011. gadā, Google maps. Grausts – labākā vieta jūsu reklāmai!
2014. gadā, Google maps

2014. gadā tika pieņemts lēmums par nojaukšanu, kas tika īstenots 2016. gadā.

2016. gadā
2017. gadā

Vēl ir attēli ar bijušo ēku delfos, wikimapia, twitter.

Labu apetīti!

Par ko cilvēki mēdz dziedāt? Par lietām, kuras viņiem sagādājušas emocijas, gan priecīgas, gan bēdīgas. Lapčenoks skumst par rudens iestāšanos, Kaupers sapņo par medaļām, Reiniks dalās pieredzē par maratona pievarēšanu. Tās ir vienkāršas, ikdienas cilvēkiem saprotamas lietas un ne velti šīs dziesmas ir populāras.

Sāku prātot, vai šīs tendences nevar pārnest citā kvalitātē un cilvēku emocionālo pieredzi paspilgtināt vēl vairāk. Kāpēc nedziedāt par lietām, kuras cilvēkiem patīk darīt visvairāk? Piemēram, par ēšanu. Popularitāte garantēta.

Jādibina grupa!

Grupas nosaukumam būtu jābūt vienkāršam un uzrunājošam, piemēram Labu apetīti!

Dziesmām vajadzētu būt priecīgām, viegli saprotamām. Muzikālajā noformējumā dominētu šlāgeris, arī popmūzika nebūtu smādējama. Jaunatni varētu uzrunāt ar kādu repa partiju.

Iesākumam varētu patrenēties spēlēt citu cilvēku radītās dziesmas, kuras jau iemantojušas atzinību un popularitāti, piemēram, par pienu vai garšīgo viru ar vircu un lozberiem no trim vella kalpiem.

Kad zināma profesionālitāte būtu jau sasniegta, varētu izlaist īpaši ēdieniem veltītus albumus. Piemēram, albums Smalkmaizītes ar dziesmām Pumperniķelis, Gaisīgais eklērs un Svaigā, svaigā Vecrīga.

Ilgs laiks nepaietu, kad Labu apetīti! aicinātu spēlēt lidiņā un citos publiskās ēdināšanas uzņēmumos.

Tā kā bez lieliem mērķiem neko daudz sasniegt nevar, grupai būtu neatlaidīgi jāvirza savi spēki uzvarai Eirovīzijas atlasē. Šī nolūka realizācijai būtu jārada dziesma par kādu sevišķi populāru un iecienītu ēdienu. Piemēram, par rosolu.

Piena baltā bļodā tu
Gardumiņš mans maigais
Kubiciņos sagrieztie
Desa, ābols svaigais

Rosols ir svētki!
Rosols ir svētki!
Rosols ir svētki!
Rosols ir svētki, jā!

Senā Rīga – Smilšu iela

Attēlā redzama Smilšu iela virzienā no Jēkaba ielas uz Bastejkalnu. Saglabājusies nav tikai viena ēka, uz kuras ir uzraksti.

Smilšu iela pirms 1937. gada.

Nojauktās ēkas vietā 1937. gadā sāka celt Finanšu ministrijas ēku, kuras fragments redzams attēlā.

Smilšu iela 2017. gadā

Finanšu ministrijai ir ļoti īpatnēja forma. Tā aizņem gandrīz vidu kvartālu, bet kā divi svešķermeņi tajā ir greznā Valsts kases ēka un neizteiksmīgā bijusī VID Informātikas pārvaldes ēka, kura šobrīd izskatās pamesta tukša.

Ēka ar zaļo jumtu ir Finanšu ministrija. Attēlu no iekšpuses man nav, bet atceros to kā ļoti skaistu, pat diezgan krāšņu. Visa garā ēka no iekšpuses ir savienota, var ieiet iekšā no Smilšu ielas un iznākt laukā Meistaru ielā pretī kaķu ēkai.

Pētersalas iela 3 un 5

Pētersalas ielā 3 un 5 (Google maps) pagalmā atrodas divi sešstāvu nami ļoti sliktā stāvoklī. Tādi tie ir jau ilgi. No Pētersalas ielas puses ēkas nav uzkrītošas, jo tās aizsedz citi nami.

Ēkas no Viesturdārza puses 2017. gadā
2017. gada marts.
2017. gada jūlijā uzsliets žogs. Sazaļojušie koki ēkas dara mazāk uzkrītošas.
Šāds skats vērojams no Pētersalas ielas.

Interesanti, ka šīs abas ēkas novietotas ieslīpi pret Pētersalas un Rūpniecības ielām. Vai tas tāpēc, ka kādreiz tur bijusi (projektēta) iela?

Zemāko stāvu apbūve augšpus slīpajām ēkām jau labu laiku kā nojaukta. Tagad tur ir liels tukšs laukums.

Kā attēlā vērojams, fasādes ēkas ar tādu pašu adresi nav diez ko labākā stāvoklī. Mūra namu jau ilgstoši klāj siets, koka namiņš vienkārši izskatās neapdzīvots.

Fasādes ēka 2017. gada jūlijā
Fasādes ēka no pagalma puses 2017. gada martā. Jūlijā caur kokiem apgrūtināta redzamība.
Fasādes ēka 2017. gada jūlijā, ilgstoši klāta ar sietu.
Fasādes ēka no pagalma puses 2017. gada martā.

Ja sarēķinātu graustu īpatsvaru vienā ielā, Pētersalas iela noteikti būtu topa augšgalā. Man tas šķiet dīvaini, jo rajons atrodas tuvu centram, tuvu Daugavai. Ir gan tramvaja, gan trolejbusa, gan autobusu satiksme. Bet Pētersalas ielas rajons savu graustu dēļ izskatās krietni biedējošāk par slaveno Maskavas forštati. Domāju, ka teritorija kādreiz varētu uzplaukt līdzīgi Miera ielas apkārtnei, jo tai ir savs veco ēku šarms. Tomēr graustu tur šobrīd ir pārāk daudz, lai tas drīzumā varētu notikt.

Ierakstu izlase #44

Pēdējo 3 nedēļu latvisko blogu ierakstu u. mazliet c. izlase.

 

Ivars Čiekurs raksta, kāds noziedzīgs absurds ir obligātā militārā dienesta aizvietošana ar aizsardzības mācību vidusskolā.
https://ciekurs.blogspot.com/2017/09/parketa-militarais-dienests.html

Pie Ivetas Buiķes rakstu sērijā par okupācijas laikiem gribu izcelt divus ierakstus. Vienā no tiem vēstīts, kā darbojās “bezmaksas” dzīvokļu princips.
https://ivetabuike.wordpress.com/2017/09/12/miti-par-dzivi-padomju-laika-mits-par-bezmaksas-dzivokliem/

Otrā ierakstā uzsvērts neglītums okupācijas gados.

Jebkuras dzīvas būtnes slikts izskats liecina par pārciestām traumām, slimībām, sliktiem dzīves apstākļiem. Cilvēkam slikts izskats liecina par to pašu un, iespējams, arī par neveselīgu dzīvesveidu un kaitīgiem ieradumiem. Arī padomju zemes izskats liecināja par pārciestu vardarbību, slimībām, nabadzību, aplamu dzīvošanu un kaitīgiem ieradumiem.

https://ivetabuike.wordpress.com/2017/09/15/atminas-par-dzivi-padomju-laika-janis-s/

Puisis vārdā Mārtiņš Šmits nospēra bildi no kirsuparks.wordpress.com un izmantoja savu būvniecības pakalpojumu reklamēšanai. Ķiršu parka autors Kaspars ar Mārtiņu sazinājās un tā vārds pa vārdam līdz abi viens par otru ir uzrakstījuši dažādas sūdzības. Prieks, ka Kaspars savas autortiesības aizstāvējis. Morāle – ja negribiet nepatikšanas, nezodziet bildes no blogiem.
https://kirsuparks.wordpress.com/2017/09/09/kad-sanak-kaut-ko-nozagt/

Jānis Pikšens publicējis dažas fotogrāfijas, kurās redzami cilvēki, kuri nepozē. Atzīšos, ka man arī diez ko nepatīk bildēt cilvēkus, kuri pozē. Ja nepozē, tad bildes izdodas daudz interesantākas, tiesa, pagrūti tādas pa kluso radīt.
http://www.piksens.com/par-visu-ko/celosana/nozagtie-fotomomenti/.html

SB krikumos aplūkojama neliela ekskursija gar Vecrīgas jūgendstila namiem.
http://saditadi.blogspot.com/2017/09/7-serijas-1-dala-vecrigas-jugendstils.html

Pie sarkanakmens var palasīt, kā Krievijas presē tika atspoguļots zaudējums basketbolā Latvijas izlasei (par zaudējumu ne vārda, tā vietā “Krievijas izlase nodrošinājusi dalību izslēgšanas spēlēs”).
https://sarkanakmens.wordpress.com/2017/09/05/ka-darbojas-propoganda-krievija-basketbols/

Pie Endija var palasīt par Maskavu un Sanktpēterburgu un aplūkot bildes.
https://endijs.com/2017/08/brauciens-uz-krieviju-ka-braucu-un-ko-dariju/

Vēl pāris saites ārpus blogiem, kuras gribu atzīmēt.
Ilgonis Vilks aprakstījis, cik ļoti pārvērtēta ir cilvēka saimnieciskā darbības ietekme uz planētas klimatu. Raksts publicēts 2014. gadā, bet principi jau nav mainījušies.
http://www.lu.lv/terra2/raksti/t/30629/

Izrādās, pastāv Rīgas gruntsūdeņu karte un ir pat brīvi aplūkojama. Ne pārāk pārsteidzošā kārtā Skanstes apkaimē gruntsūdeņi ir visai augsti.
http://www.sus.lv/sites/default/files/media/faili/05_rigas_pilsetas_gruntsudenu_limenu_karte_0.pdf

Senā Rīga – Doma laukums

Doma laukums trīsdesmito gadu beigās. Attēls no http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/17149/
Doma laukums 2017. gada martā

Vecajā attēlā Doma laukums jau ir attīrīts no ēkām tā vidū, kas liecina par trīsdesmito gadu beigām. Kādreizējo apbūvi daļēji var apskatīt šeit un šeit.

Luksofora vairs nav, bet kopumā pārmaiņu diezgan maz.