Grāmata – Koku slepenā dzīve

Lai arī dzīvnieki un putni man patīk, pret augiem esmu diezgan vienaldzīgs. Es saprotu, ka tie ir ļoti nozīmīgi un ka labāk, ka tie aug, bet emocionāli tie mani nemēdz aizkustināt. Nevaru iedomāties sevi audzinām uz palodzes kaktusu vai kādu istabas puķi. Šajā ziņā esmu pilnīgs pretstats mammai. Varbūt tas nozīmē, ka maniem bērniem putni būs pilnīgi vienaldzīgi.

Par Pētera Vollēbena darbu Koku slepenā dzīve biju lasījis daudz pozitīvu atsauksmju, tāpēc nolēmu ar to iepazīties arī pats. Sanāca gan, ka vispirms izlasīju autora jaunāku darbu – Dzīvnieku dvēseles dzīve. Un, labi vien, ka tā, jo par dzīvniekiem zinu daudz vairāk. Attiecīgi pārliecinājos, ka autors neraksta tukšas fantāzijas, tiesa, varbūt ir mazmazlietiņ tendenciozs.

Koku slepenajā dzīvē autors bieži vien nodaļas virsrakstā norāda kādu cilvēkiem raksturīgu darbību vai īpašību un nodaļā cenšas parādīt, kā tā piemīt arī kokiem. Piemēram, Draudzība, Mīlestība vai Ielu bērni.

Tad pēc autora domām sanāk, ka koki draudzējas vai mīl viens otru? Tā varētu teikt, bet es negribētu šos jēdzienus lietot to cilvēciskotajā izpratnē. Saprotu, ka autors tā darījis, lai uzrunātu lasītājus, bet mani tas drīzāk dara piesardzīgu un mazliet skeptisku.

Ja Dzīvnieku dvēseles dzīvē savai skepsei neradu pamatojumu, tad Koku slepenajā dzīvē ne tik. Iemesls gan ir pavisam cits – par kokiem es neko daudz nezinu. Autors varētu uzrakstīt, ka informācija kokā ceļo ar ātrumu metrs minūtē (esot centimetrs minūtē) un es varētu vien māt ar galvu. Šī iemesla dēļ būtu ļoti interesanti izlasīt kāda botānikas speciālista atsauksmi.

Man būtu gribējies redzēt izvērstāku pamatojumu koku sāpēm, bet tās tikušas uztvertas kā visai pašsaprotamas. Nu, nav vis tā. Ja aptaujātu 100 cilvēkus, droši vien savi 90 teiktu, ka kokiem nesāp. Tiesa, atzīt, ka kokiem sāp, ir visai neērti. Ērtāk tos ir uztvert kā parastus, lēni augošus augus, kurus ekonomisku apsvēru dēļ noteiktā laikā jānovāc. Grāmatā pamatots, ka šāda pieeja ir brutāla un, ilgtermiņā raugoties, arī neekonomiska.

Starp citu, pirmajā vai otrajā klasē man darba burtnīcā vajadzēja atzīmēt, kas no zīmējumā redzamā ir dzīvs. Zīmējumā bija cilvēks, grābeklis, suns un siena kaudze vai kas tamlīdzīgs. Es atceros, ka tur bija arī koks un es atzīmēju, ka tas ir dzīvs. Skolotāja norādīja, ka tā tomēr nav. Pretī nestrīdējos (pirmajā, otrajā klasē, protams, es to neuzdrīkstējos darīt). Bet tā īsti arī nenoticēju. Pēc gada vai dažiem es tiku pie pirmā divnieka savā mūžā. Par ko tieši, neatceros, bet dabas mācībā.

Atgriežoties pie grāmatas, vēl tajā var lasīt par koku cīņām ar kukaiņiem. Par to, kā koki izplatās no dienvidiem uz ziemeļiem un agrāk pretējā virzienā. Par koku sugu konkurējošajām attiecībām. Par to, kāpēc no ASV atvestie koki Eiropā neizaug tik lieli kā dzimtenē. Par koku izdotajām skaņām. Un ir arī atzīts, ka īsti nav skaidrs, kā tieši koki sūknē ūdeni uz zariem un lapām.

Nu, nav koki mana sirdslieta un lasīšanas gaitā pāris reizes gadījās arī aizmigt. Bet man ne reizi neienāca prātā, ka grāmatu vajadzētu atstāt puslasītu. Jo grāmata tomēr laba.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Pēterbaznīca deg

Ata Freināta darbs Pēterbaznīca deg ir ar diezgan interesantu vēsturi. Tā esot rakstīta sveces gaismā telpā ar dēļiem aiznaglotu logu. Pēc apmēram 60 gadiem tās manuskripts 21 burtnīcā un sešās kladēs nonācis pie Andra Kolberga, kurš tad pūlējies vietām padzisušo un grūti salasāmo rokrakstu saburtot, savest kārtībā teikumus un galu galā publicēt.

Grāmatā aprakstīts laiks starp 1941. un 1944. gadu, īpaši pakavējoties pie Vecrīgas degšanas. Grāmatas autors 1941. gadā bijis 59 gadus vecs, tāpēc mobilizācija uz Vāciju viņam draudējusi vienīgi pēdējās vāciešu valdīšanas dienās, kad ņēmuši visus, kam vien ir abas rokas un kājas.

Šausmīgu notikumu grāmatā ir diezgan daudz, bet autors tos apraksta visai neemocionāli. Freināts vairāk mīl pakavēties pie jokiem un jautriem dialogiem. Brīžiem tas šķiet mazliet dīvaini. Bet, iespējams, tā tajā laikā vajadzēja. Manuskripts tomēr tapis 1944.-1945. gadā, kad vajadzēja saņemties, būt stipram, lai izdzīvotu un lieki neļauties emocijām.

No Ata Freināta rakstītā izriet, ka Vecrīgas postījumi būtu bijuši daudz mazāki, ja krievi, bēgot no Rīgas, nebūtu pievākuši katru kustošos ugunsdzēsības spēkratu ar visiem šoferiem. Arī 1944. gadā Vecrīga būtu daudz vieglāk tikusi cauri, ja krievi būtu ļāvuši brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem doties uz Vecrīgu.

Grāmatas beigās Andris Kolbergs ievietojis savu stāstu Rātsnams, kā arī pēcvārdu. Kolbergs ilgi pūlējies noskaidrot, kāpēc tieši Vecrīga izpostīta, jo tādas viennozīmīgas atbildes nav. Okupācijas gados stāstīja par nacistiskajiem vāciešiem, kaut vai tāpēc, ka citu politiski pieņemamu versiju nemaz nevarēja būt. Tomēr vāciešiem bijis stingri piekodināts Rīgai postījumus nenodarīt. Galu galā Andris Kolbergs nonācis pie secinājuma, ka notikusi divu PSRS spēku savstarpēja sadursme. Daugava ir plata, viens otru nav atpazinuši un sākusies nikna apšaude. Tā beigusies ar Pārdaugavas pusē esošo atkāpšanos un pārcelšanos pāri Daugavai pie Bolderājas. Iespējams, viņi tā arī nekad neuzzināja, ka apšaudījuši savējos.

Te arī pamācošs citātiņš.

Septembra sākumā kādu dienu atkal kauca sirēnas. Vienu krievu lidmašīnu notrieca virs Daugavas, un tā degdama iekrita upē, bet otra bēgot paguva nosviest pāris bumbu Maskavas priekšpilsētā Krasnaja Gorkas tirgū, nositot kādus 30 vai cik tur tirdzinieku. Kā tika runāts, tirdzinieki, kas tajā pilsētas daļā vairums ir krievi, lidmašīnai parādoties, skandējuši “Eķi naši!” un priecīgi mājuši ar rokām. Tieši tajā pat brīdī “naši” tos nosituši.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Ulsiks

Pirmoreiz par Ulsiku dzirdēju pagājušā gada Prozas lasījumos. Inguna Cepīte lasīja par Ulsika bērnību. To, ka Ulsiks ir meitene, sapratu tikai, kad stāsts tuvojās beigām. Iespējams, gana skaidri nebiju saklausījis ievadu, jo lasītais stāsts par Ulsiku grāmatā Ulsiks nav lasāms. Varbūt tas tapis pēc tam. Bet tobrīd es pat nezināju, ka tāda grāmata eksistē. To es uzzināju vēlāk un pilnīgi nejauši.

Ulsiks ir bērnības stāsti. Tie tiek pavēstīti no bērna visnotaļ optimistiskā skatu punkta. Ir minētas vairākas lietas, kuras mazais Ulsiks īsti nesaprot, toties tas būs skaidrs pieaugušajam lasītājam, piemēram, par izsūtīšanām uz Sibīriju vai Ļeņina kopoto rakstu noderīgumu kā kāju paliktnim.

Ulsika bērnība ir laimīga un šausmīgu piedzīvojumu tajā tikpat kā nav. Viens otrs ir gan, bet arī tos autore aprakstījusi viegli, it kā slīdot pāri un nepakavējoties pie šausmīgām detaļām. Dažbrīd sāku Ulsiku pie sevis salīdzināt ar Brigaderes Anneli. Tāds pāri plūstošs, nedaudz smacējošs optimisms pat nelāgos dzīves brīžos. Es gan neatceros, vai Annele kādreiz darīja kādas blēņas, droši vien nē. Ulsiks gan tādas dara un diezgan daudz, tomēr pat tās izdodas tā mīļi un pareizi. Annelei piemīt ir arī tāds kā smagnējums, ko Ulsikam pārmest nevar nekādā ziņā, lappuses steidzas viena pēc otras.

Ulsika (un autores) vecāki bijuši slavenie kordiriģenti Ausma Derkēvica un Imants Cepītis. Šķiet, ka autorei savu vecāku piemiņa ir ļoti dārga un Ulsikā viņi ir ļoti cienīti. Vispār Ulsikā sliktu cilvēku nav. Tas ir arī visai saprotami, jo daudziem varoņiem autore vārdus nemaz necenšas slēpt. Ļoti jauki, tikai man kā lasītājam tas grāmatu vērta nedaudz garlaicīgu.

Ja autore ķersies pie turpinājuma vai arī jau strādā pie tā, gribētu novēlēt mazliet atkāpties no šajā grāmatā valdošā pozitīvisma. Tas, protams, ir tikai manas gaumes jautājums un autoram jādara tā, kā viņam šķiet pareizi. Starp citu, man ļoti patika tieši Prozas dienās nolasītais stāsts.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Fricis Bārda. Raksti I

Es ar dzeju esmu uz Jūs. Tas nav nekas tāds, ar ko es lepotos. Dzeja mani vienkārši “neņem”. Man šķiet, tas varētu būt tāpēc, ka parasti lasu diezgan ātri. Bet arī ar prozu reizēm ir tā, ka to ātri lasīt nav iespējams. Tas ir, varēt jau var, bet īpašu labsajūtu gūt nevar. Līdzīgi varētu būt krietni ātri iztukšot pudeli laba vīna.

Pēdējos gados pa laikam tomēr cenšos atrast ar dzeju kopīgu valodu. Visbiežāk tas neizdodas. Man grūti pateikt, cik tādu mēģinājumu bijis. Daudz nē, bet neesmu centies aprakstīt arī tos pašus, jo man neliekas pareizi izteikties par dzeju, ja to nesaprotu.

Reiz internetā varēja redzēt JRT izrādi Fricis Bārda. Dzeja. Ambients. Nudien nesaprotu, kāpēc to nevarēja atstāt visiem skatītājiem pieejamu, bet tā jau ir cita tēma. Tā brīža apstākļi man traucēja izbaudīt izrādes ierakstu, bet skatoties vai, pareizāk sakot, klausoties sapratu, ka ar šo dzejnieku ir vērts iepazīties tuvāk. Līdz grāmatas iepazīšanai gan pagāja gandrīz pieci gadi.

Friča Bārdas Rakstu pirmajā daļā puse grāmatas ir dzejoļi, otra puse – dažādas apceres un recenzijas.

Gāja grūti. Grāmatai spēju atvērties tikai pēc 5-10 minūšu lasīšanas. Tas nozīmē, ka “iesildīšanās laikā” lasītie dzejoļi, iespējams, netika īsti labi uztverti. Pēc tam bija dažādas izjūtas. Dažbrīd gribējās pastumt grāmatu tālāk un pamatīgāk apcerēt dzejnieka teikto. Es dažbrīd viņa dzejoļus ne pārāk labi sapratu, bet man šķita, ka, ja es ieguldītu vairāk laika un pūļu, man izdotos. Vēl man likās, ka, dodoties trimdā, šo grāmatu būtu vērts ņemt līdzi kā latviskuma esenci. Tur nav nekā nacionāla šī vārda mūsdienu populārajā izpratnē, bet introvertā izteiksme, valoda un daba ir saprotami kādā pilnīgi citā, intuitīvā līmenī.

Es nezinu, kā ko tādu var uzrakstīt. Varbūt to varēja tikai toreiz, tajā laikā un nevar vairs šodien? Jo Fricis Bārda grūti saprotamā veidā ir spējis abstrahēties no ikdienišķā un tā aprakstīt sevi un pasauli pantos, ka, tajā iedziļinoties, paveras pilnīgi citi apvāršņi.

Vai es tagad esmu dzejas fans un biežāk centīšos to lasīt? Nē un nē. Domāju, ka šis ir tāds unikāls gadījums. Varbūt vēl Kārli Skalbi būtu vērts palasīt. Pārējo – kā nu sanāks.

Grāmatas otro daļu, jāatzīst, lasīju mazāk rūpīgi. Galvenokārt pie vainas bija neērtā sajūta, ka bibliotēkā grāmatas termiņš atkal jāpagarina jau nez kuro reizi. Tomēr bija interesanti iepazīt autoru arī no citas puses. Mani pārsteidza, cik sarežģīti viņš pauž savas domas. Lai pamatotu savas idejas, Fricis Bārda bieži atsaucies uz Gēti, Nīči, Tolstoju un citiem, kurus nemaz nezinu. Kādas tad ir viņa idejas? To nemaz nav tik viegli saprast! Ja es iedziļinātos rūpīgāk, tad jau droši vien man tas izdotos, bet tad arī grāmatu es varētu atgriezt bibliotēkā labi ja pēc gada. Tā es izlēmu lasīt recenzijas tikai par to autoru darbiem, kurus biju vismaz dzirdējis.

Šis tas interesants bija. Lūk, apcerē Mīlestība un nāve pirmās deviņas lappuses autors rakstījis par visu, kas uz sirds, līdz nonācis pie Raiņa Pūt, vējiņi!, izstāstījis tās saturu un pievērsies lugas sīkākai analīzei.

Kopumā ņemot, tomēr jāsaka, ka šī Raiņa drāma ir stipri vājš darbs.

Man bija ļoti interesanti lasīt, kā Bārda pamatojis savu viedokli. Pūt, vējiņi! gandrīz nemaz neatceros, tāpēc nebūtu pareizi man nostāties vienā vai otrā pusē, tomēr šķiet, ka Bārdas argumentāciju būtu ļoti grūti atspēkot. Jāņem vērā, ka rakstīts ir 1913. gadā. Rainis tolaik bija dzīvāks par dzīvu, tikai dzīvoja trimdā, Šveicē. Kādā citā atsauksmē Fricis Bārda atgriezies pie Pūt, vējiņi! un norādījis, ka tās vājums ir sekas no Raiņa vienpusīgo cienītāju pilnīgi nekritiskas izturēšanās pret Raiņa darbiem, kura beidzamos gados jau pieņēmusi noteiktu māņticības kulta raksturu.

Un, ja gadās vietas Raiņa darbos tik pretrunu pilnas, nekonsekventas vai kļūdainas, ka pat vissajūsminātā piekritēji nevar ar tām galā tikt (..), tad Rainis var justies pilnīgi drošs, ka neviens neteiks: te ir kļūda vai nepilnība, – bet tad iesāksies viena apokaliptiska minēšana: kas te īsti varētu būt domāts?

Toties par Kārļa Skalbes darbiem Fricis Bārda izteicies ar lielu cieņu un atzinību.

Droši vien vērts atzīmēt arī, ka proletariāta (Raiņa pamatšķiras) revolūcijai Bārda nav ticējis. Viņš norādījis, ka tikai daži ideālisti pēc sava apetīta apmierināšanas turpinās cīņu par ideāliem.

Nezinu, cik reizes šis eksemplārs bibliotēkā ticis izsniegts lasītājiem, bet izskatījās, ka vismaz apcerei Mīlestība un nāve esmu pirmais lasītājs.

Neuzdrīkstējos lappuses atdalīt vienu no otras, lai šis prieks paliek nākošajam lasītājam, ja tāds vispār būs. Grāmata izdota 1990. gadā.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Mēs – balti

Aļģirda Sabaļauska grāmata Mēs – balti ir par baltu tautu valodām. Autors ir lietuviešu valodnieks un filoloģijas doktors. Lietuvā ir populāri viņa populārzinātniskie darbi par valodas izcelsmi, vārdu nozīmi, valodas mīklas u.c.

Lietuviešu valodā grāmata izdota 2002. gadā, latviski izdota 2014. gadā. To tulkojušas 17 Latvijas Universitātes studentes. Grāmatā ir 37 nodaļas, katra vidēji 5-6 lappuses gara. Katra no tām stāsta par savu tēmu. Par ko tieši?

Piemēram, Ezeri un upes meklē Lietuvu stāsta par lietuviskajiem ūdeņu nosaukumiem, kas ļauj spriest par lietuviešu vēsturiski apdzīvotajām zemēm.

Bībeles tulkotājs aizdedzina Rīgu? ir par mācītāja Jāņa Reitera dēkaino dzīvi. Šis vīrs vēlējās iztulkot Bībeli latviešu valodā, daļēji vai pat pilnībā to arī veica, bet tā brīža varas atbalstu guva Ernsts Gliks. Rīgu, kā atzīts tiesā, Reiters tomēr neesot aizdedzinājis.

Prūšu valodas stunda iepazīstina ar dažiem prūšu valodas vārdiem un to locījumiem.

Bāzeles bibliotēkas noslēpums ir par senā latīņu manuskriptā pamanītiem diviem teikumiem prūšu valodā.

Pagānu izlokšņu vārdnīca stāsta par kareivīgajiem jātvingiem, kas arī bijuši balti un dzīvojuši uz dienvidiem no Kauņas. Viņu valoda izzudusi 16.-17. gs., atstājot par sevi liecības vienīgi vietvārdos.

Daudz rakstīts gan par latviešiem, gan lietuviešiem. Norādīt, ka lietuviešiem latviski iemācīties ir vieglāk nekā otrādi atšķirīgo uzsvaru un latviešu saīsināto galotņu dēļ.

Man šķita ļoti interesanti. Sakārojās labāk iepazīties ar lietuviešu valodu. Tiesa, kad centos saprast grāmatā iekļauto dzejoli lietuviešu valodā, sapratu, cik sarežģīti tas ir, un vēlme mazliet noplaka. Ja man būtu bezgalīgi daudz laika, tad gan, katrā ziņā!

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Biljards pusdesmitos

Grāmatas Biljards pusdesmitos autors ir slavens vācietis vārdā Heinrihs Bells. Savā laikā viņš nominēts Nobela prēmijai literatūrā un to arī ieguvis. Kad sāku lasīt grāmatu, es to biju aizmirsis. Biljardu pusdesmitos kādreiz biju iekļāvis savā lasāmsarakstā un nu pienāca tās reize.

Es atšķīru grāmatu un sāku to lasīt. Druka bija sīka, teikumi gari un nekas lāgā nenotika. Kalpotāja Leonora no darba devēja Roberta Fēmela saņēma telefonisku aizrādījumu, ka pateikusi kādam Netlingeram, ka viņš patlaban viesnīcā spēlē biljardu. Pie Leonoras ieradās darba devēja tēvs Heinrihs Fēmels un aicināja viņu strādāt arī pie sevis. Leonora teica “jā” bez garām pārdomām. Precīzāk izsakoties, vispār bez domāšanas. Viņa par šo praktisko, nozīmīgo lēmumu nedomā arī vēlāk grāmatas aprakstītajā nākotnē. Vai Leonora ir muļķe? Grūti pateikt, bet laikam nē, jo pārējās pirmās nodaļas lappusēs viņa sīki atceras dažnedažādas lietas saistībā ar Robertu Fēmelu, kurš, kā noprotams, būs grāmatas galvenais varonis.

Nākošajā nodaļā Leonora tiek aizmirsta un Roberts tiek aprakstīts no viesnīcas darbinieka Johena pozīcijas. Tad atkal bez pieteikšanas notiek pozīcijas maiņa uz jaunu varoni un tā tālāk. Kā rakstīts vikipēdijā, skatu punkts darbā ir ļoti svarīgs. Vienpadsmit dažādas personas sniedz savu atšķirīgo skatījumu. Pirmās personas maiņa stāstā dodot dziļu ieskatu. Man gan par to radās atšķirīgs viedoklis.

Autors nav pūlējies norādīt, no kuras personas un kurā laikā stāstījums notiek. Lasītājs nezina, kurš tagad ir stāstītājs un brīžiem arī nesaprot, par kuru laiku vispār ir runa. Tagadnes notikumu grāmatā ir diezgan maz. Viss tas milzīgais teksta blāķis pamatā ir pagātnes atmiņas, kuru hronoloģija lēkā vēl daudz biežāk nekā atkal nomainās stāsta pirmā persona. Papildus uzmundrinājumam visā šajā jūklī dažādām personām ir arī vienādi vārdi.

Laikam jau noprotams, ko, manuprāt, Heinriham būtu vajadzējis piešķirt Nobela prēmijas vietā, bet kaut kā tomēr līdz beigām tiku. Dažviet bija interesanti. Protams, viss interesantais tika apturēts, lai bez pieteikuma dotu vārdu nākošajai vai iepriekšējai personai un nākošajam vai iepriekšējam laikam, bet manī bija cerība, ka varbūt tomēr notiks atgriešanās. Dažbrīd gan man šķita, ka tā arī grāmata beigsies, neko neatrisinot. Daļēji tā arī bija.

Jo tālāk lasīju, jo vairāk interesēja, kas par autoru un šo darbu varētu būt rakstīts vikipēdijā. Pie tās ķēros tikai, kad grāmata bija galā. Varbūt arī vajadzēja ātrāk, jo grāmatas saturu es labāk uztvēru no vikipēdijas nekā no pašas grāmatas. Ja es to tagad lasītu otrreiz, tad saprastu daudz labāk, bet to es, protams, nedarīšu.

Es uzzināju, ka grāmatā daudzinātais un šausmīgais bifeļa sakraments, kas man sākumā lika grāmatu ierindot tādā kā pusfantāzijas žanrā, angliski esot “the Host of the Beast”, atsauce gan uz velnu, gan nacismu. To baudot agresori un totalitārisma piekritēji. Toties ne retāk piesauktais jēra sakraments varot tikt uztverts ne tikai vienkāršoti kā pacifisms, bet arī kā brīva domāšana, laipnība un nevēlēšanās apspiest citus.

Izrādījās arī, ka grāmatas varoņa Heinriha (vecākā) sieva esot iespundēta sanatorijā ne jau tāpēc, ka bijusi slima. Nē, viņa esot centusies glābt ebrejus no lopu vagoniem, kad tie vesti uz nāves nometnēm! Varbūt tā nudien kādā vietā bija rakstīts, bet tajā nehronoloģisko apcerējumu jūklī es to nudien nepamanīju. Tomēr, manuprāt, ja sievietei ar uzmācīgu, pat nepārvaramu māniju nošaut vismaz pārīti nacistu liek ārstēties, tad tas nudien nav nepamatoti.

Ziniet, kurš ir galvenais vainīgais šajā pirmoreiz 1959. gadā izdotajā grāmatā? Ādolfs Hitlers? Nē, ko jūs, kas par muļķībām, protams, nē! Tas ir Pauls fon Hindenburgs, bijušais karavadonis. Kas gan viņš tāds bijis par pretekli? Atveram vikipēdiju un lasām. Hindenburgs 84 gadu vecumā sliktā veselības stāvoklī esot piekritis kandidēt uz prezidenta amatu tikai kā vienīgā reāli iespējamā alternatīva Hitleram. Pauls fon Hindenburgs patiešām ticis ievēlēts un viņam vajadzējis apstiprināt kancleru – nevienu citu kā Ādolfu Hitleru. To vecais Hindenburgs nav gribējis darīt. Cik ļoti? Nu, laikam jau ļoti, ja reiz atlaida parlamentu. Ko Hindenburgs darīja pēc jaunajām vēlēšanām, kad Hitleru atkal izvirzīja kanclera amatam? Ņēma un atlaida parlamentu vēlreiz! Trešajā reizē Pauls fon Hindenburgs piekāpies tautas gribai un kancleru amatā apstiprinājis. Pēc pusotra gada Hindenburgs jau bija miris. Pagāja vēl 25 gadi un Heinrihs Bells viņu savā darbā padarīja par “the Big Beast”.

Nezinu, ar ko vēl Heinrihs Bells iemantojis tādu atzinību literatūrā, bet šis darbs drīzāk būs kļuvis populārs, pateicoties autora jau pirms tam esošajai slavai. Šajā grāmatā, kura vēršoties pret nacistiem, vārds “nacisms” neparādās ne reizi. Kāpēc tāda piesardzība? Bailes? Gļēvums?

Tik un tā izskatās, ka autoram Nobela prēmija literatūrā piešķirta par pareizu politisko nostāju, nevis sasniegumiem literatūrā.

Uzgāju par autoru arī rakstiņu Dienā. Pat tajā nav varēts iztikt bez būtiskas pretrunas.

Bella nokļūšana armijā bija kļūda. Kā raksta kāds kritiķis, diez vai vācu armijā varēja būt vēl nepiemērotāks kājnieks kā Bells – fiziski nīkulīgs, vārgām kājām un bez jebkādas intereses par militāro dienestu. Arī psiholoģiski Bells bija imūns pret militārismu.

un

Kara sākumā top vēstules, kas nebūt neliecina par Bella kristīgo pārliecību. Piemēram, 1941.gada jūnijā viņš sūkstās, ka netiek sūtīts kaujās, un iztēlojas skaistumu, kādu pieredzētu, ar karaspēku ielaužoties dziļi “bezgalīgajā Krievijas telpā”. Bells pat rotaļājas ar ideju pēc kara apmesties uz dzīvi vācu pārvaldītajā Krievijā, un vēl 1943.gada maijā – piecus mēnešus pēc Staļingradas kaujas – viņš kā Vācijas uzdevumu joprojām redz “Eiropas atbrīvošanās cīņu” pret bezdievīgajiem boļševikiem.

Heinriha Bella dzīves gājums un personība, cik nu man par to izdevās uzzināt, ir interesantāki un daudzšķautņaināki nekā viņa viengabalainie varoņi, kuri, pieredzot karu, vispār nav mainījušies. Ja vien neskaita Roberta brāļa Oto kļūšanu par nacistu. To viņš iespēj acumirklī, nobaudot bifeļa sakramentu.

Nezinu, vai bija vērts šo grāmatu lasīt. Interesantāks par Biljardu pusdesmitos ir stāsts par pašu Bellu un viņa grāmatu tapšanu, bet tas nozīmē rakšanos pa dažādiem informācijas avotiem, no kuriem neviens neliekas īsti ticams.

Okupācijas neatzīšana

Mani vienmēr mulsinājis vārdu salikuma “okupācijas (ne-)atzīšana” dažādais pielietojums. Ar to mēdz apzīmēt pilnīgi pretējas lietas.

Piemēru ir pilns internets, bet paņemšu šos divus teikumus no masu medijiem:

Lielākā daļa “Saskaņas centra” (SC) Saeimas frakcijas deputātu neatzīst, ka 1940.gada jūnijā notikusi Latvijas okupācija, trešdien vēsta laikraksts “Diena”. (TVNET)

Savas nesenās vizītes laikā Rīgā ASV viceprezidents Džo Baidens paziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis (ASV) nekad nav atzinušas Baltijas valstu okupāciju un neatzīst „ietekmes sfēras”. (LSM)

Tātad okupāciju neatzīst ne SC, ne ASV, tikai nez kāpēc vieni ir labi, bet otri slikti.

 

Termins okupācija nozīmē citas valsts teritorijas sagrābšanu ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Ko tad nozīmē neatzīt okupāciju? Tas nozīmē noliegt, ka kāda valsts ir sagrābusi citas valsts teritoriju ar bruņotu spēku. Attiecīgi, ja ASV nav atzinusi okupāciju, tad tas nozīmē, ka viņi uzskata, ka PSRS Latviju nav okupējusi.

Grāmata – Dzīvnieku dvēseles dzīve

Pētera Vollēbena Dzīvnieku dvēseles dzīve būtu ierindojama populārzinātnisko grāmatu plauktā. Pret šo žanru es izturos ar sevišķu piesardzību. Tad man liekas, ka atkal sastapšos ar “zinātnieki atklājuši” un tālāk sekos nepierādīts, muļķīgs apgalvojums klikšķu ķeršanas vietņu ierastajās tradīcijās. Bet biju manījis labas atsauksmes par autora pirmo grāmatu Koku slepenā dzīve un nolēmu uz kādu no viņa darbiem palūkoties. Ja ne šīs atsauksmes, pieļauju, ka uz vākiem rakstītie “Bestsellera (..) autors”, “Pārsteidzošs ieskats”, “(..) guvusi sensacionālus panākumus visā pasaulē” mani no lasīšanas būtu atturējuši.

Grāmatā ir pārdesmit nodaļas, kurās aprakstīta dzīvnieku cilvēcīga izturēšanās. Piemēram, kā sīļi apzog cits citu, kā kraukļi sauc viens otru vārdos, kā stirnas pacieš sliktu laiku, kurš tām līdzīgi cilvēkiem nepatīk un tā tālāk.

Autors nav fanātiķis un necenšas par varītēm pierādīt savu taisnību. Tomēr nav arī tā, ka viņš uz aplūkojamo jautājumu raudzītos no pilnīgi neitrālas pozīcijas. Šis aspekts mani darīja piesardzīgu un lasīšanas sākumā biju noskaņojies ļoti skeptiski. Šķita, ka būs kas līdzīgs seklajām Psihoanalītiķa piezīmēm, bet tā nebija. Nevaru teikt, ka tuvāk beigām sāku grāmatā rakstīto uztvert nekritiski, bet manas bažas ne brīdi neguva apstiprinājumu.

Grāmatā pausts (un es tam piekrītu), ka dzīvnieku jūtas ir diezgan grūti apšaubīt, jo dažādu pazīmju par tām ir pārāk daudz. Tomēr atzīt, ka tādas pastāv, ir ļoti neērti.

Jaunākie zinātniskie atklājumi dzīvnieku mīļotājiem nav nekāds pārsteigums; bieži tie tikai nostiprina pārliecību, ka attiecībā uz dzīvniekiem jāuzticas savām izjūtām.

Man ir klusa nojauta, ka pārāk stiprā dzīvnieku emociju noliegšana vienmēr ir mazliet saistīta ar bailēm, ka cilvēks varētu zaudēt savu īpašo stāvokli. Vēl ļaunāk: dzīvnieku izmantošana kļūtu ievērojami apgrūtināta, ja prieku par maltīti vai ādas jaku katru reizi nomāktu morālas pārdomas. Tikai iedomājieties par jūtīgām cūkām, kas apmāca savus bērnus sniegt palīdzību, kad dzemdēs viņu bērni; atpazīst savu vārdu; sekmīgi veic spoguļa testu, – tad taču pārņem šausmas, uzzinot, ka Eiropas Savienībā vien gadā tiek nokauti 250 miljoni šo dzīvnieku!

Par grāmatā minētajiem faktiem runājot, daudzus gan zināju, gan nezināju. Neesmu biologs un droši vien nekad arī nebūšu, bet mani interesē dzīvnieki. Man šķiet, ka cilvēks tāds pats lopiņš kā zvēri vien ir, tikai ar attīstītu domāšanu. Diezgan tizls un dzīvei maz piemērots, tomēr, sadarbojoties ar citiem sugas brāļiem, masveidā izplatījies pa visu pasauli, neiedomājami uzkundzējies citām sugām un aiz pārlieku labas dzīves pa laikam iet sviestā. Kādā brīdī cilvēki kā tādi baciļi būs savairojušies tik daudz, ka notiks ekoloģiska katastrofa, bet, cerams, es un mani bērni to nepiedzīvos.

Daļa no minētajiem faktiem ātri aizmirsīsies, bet, kā rakstījis autors, mana pārliecība, ka dzīvnieku jūtas pastāv, ir nostiprinājusies. Iesaku grāmatu lasīt arī citiem, gan jau kaut ko jaunu izdosies uzzināt! Subjektīvais baudījums 8/10.

Būtu interesanti iepazīties arī ar kāda biologa atsauksmi par grāmatu.

Personīgie atklājumi čekas maisos

Brīžos, kad man bija lieka minūte vai dažas, mēdzu pašķirstīt kādu no Pietiek.com piedāvātajiem čekas maisu PDF failiem. Kāpēc es tā darīju, ja reiz slavenākie cilvēki ir jau publiskoti? Tāpēc, ka vēlējos uzzināt, vai tajos nav kāds man personīgi pazīstams cilvēks, tāds, kuru es vismaz uz ielas pasveicinātu. Ko es darītu, ja tādu atrastu? Ja gadītos tāda izdevība, droši vien pajautātu par iemesliem nokļūšanai maisos. Tas arī viss.

Sāku ar Pietiek.com čekas un Centrālās komitejas telefonu grāmatām. Tajās neko sev interesantu neatradu, vienīgi publiski zināmas personas, tādas kā Aivars Lembergs vai Augusts Brigmanis.

Lai pārskatītu visus čekas maisus, jāaplūko apmēram 15’000 kartīšu. Patiesībā tas nemaz tik daudz nav. Ja katru dienu atrod pa dažām minūtēm laika, tajās var apskatīt kādus 100 ierakstus un aptuveni 150 dienās izskatīt visu maisu saturu. Es katru dienu neskatījos, vienīgi, kad bija pauzes dažu minūšu garumā. Starp citu, grūti bija atrauties, gribējās aplūkot “vēl vienu kartīti”.

Kartītes lielākoties ir aizpildītas rokrakstā. Tie mēdz būt grūti salasāmi. Ja ar uzvārdiem lielu problēmu parasti nav, tad ar darbavietām vai adresēm tādas ir daudz biežāk, jo šajās nelielajās ailītēs bijis jāieraksta lielāks daudzums informācijas.

Latviešu / krievvalodīgo tautu attiecība ir stipri līdzīga. Es pat neņemtos minēt, kuru maisos ir vairāk. Nez kāpēc neievēroju igauņus, bet lietuvieši bija.

Iespējams, pie vainas ir manas trūcīgās zināšanas vai neuzmanība, bet sportistus sarakstos gandrīz nemanīju.

Mazliet jautrības sagādāja personas, kuru vārdi un uzvārdi sakrīt ar man zināmiem. Andri Kiviču grūti pārspēt, bet atradās vairāki darba kolēģi. Par mani pašu pat nav vērts runāt, kaut gan – ne katram ir pat divas kartītes čekas maisos.

Bet kā tad gāja ar pazīstamajiem cilvēkiem? Jāatzīst, ka biju mazliet pārsteigts, bet atradu vienīgi bijušos pasniedzējus. Tādi, kurus sveicinātu uz ielas, bija četri. Trīs no Ventspils Augstskolas (VeA), viens no Rīgas Tehniskās universitātes. Vēl bija divi man labi zināmie pasniedzēji no Venstpils Augstskolas, kurus uz ielas tomēr nesveicinātu, jo neko man viņi nav mācījuši.

Protams, ir iespējams, ka tās ir tikai vārdu uzvārdu un pat profesionālās ievirzes sakritības. Tāpēc par šiem cilvēkiem meklēju vairāk informācijas, dzimšanas datus un agrāko nodarbošanos. Teorētiski nevar pilnībā izslēgt iespēju, ka ir darīšana ar datu sakritību. Tomēr visiem šiem manis atrastajiem cilvēkiem kartītēs norādītās darba vietas ir kādā no Latvijas (PSR) universitātēm.

Šie mani bijušie VeA pasniedzēji ir Juris Žagars (ar segvārdu Sergejs), Aivars Zemītis (Ivars) un Sergejs Hiļkevičs (Oka). Kādus tad es viņus atceros? Kā ziņkārīgus okšķerus – rusofilus? Nekā tamlīdzīga. Ziniet, reizēm gadās, ka pasniedzējs lāgā nav sagatavojies, pret mācību procesu attiecas nevīžīgi utml. Par šiem pasniedzējiem es neko tādu nevaru teikt. Nevaru arī apgalvot, ka man būtu ļoti paticis pie viņiem mācīties vai ka viņiem nebūtu nekādu trūkumu. Tomēr es viņus visus atceros kā cienījamus profesionāļus. Par viņu politiskajām simpātijām neko nevaru pateikt (daļējs izņēmums ir Juris Žagars), jo trīs gadu laikā tādi temati netika aizskarti.

Neko man nav mācījuši Astra Skrābane (Stella) un Jānis Sīlis (Vizbulis), bet, tā kā VeA ir neliela, tad viņus tomēr zinu. Par Skrābanes kundzi neko nevaru pateikt. Jāni Sīli atceros no publiskas, visai slikti apmeklētas diskusijas pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Bija arī viens vai daži citi pasniedzēji, bet skaidri atceros tieši šos divus. Juris Žagars pauda viedokli, ka, neiestājoties ES, mēs nopietni riskējam ar Krievijas iebrukumu. Jo, ja tāds būs, tad neviens neskries Latviju aizstāvēt. Jā, būs liels troksnis un skandāls, Krieviju izmetīs no visām organizācijām un pēc kāda laika paņems atpakaļ, jo nekur jau bez tās neliksies. Savukārt Jānis Sīlis atsaucās uz klasificētu informāciju, kuru viņš nedrīkstot izpaust, bet tā liecina, ka Krievijai jau esot gatavs rīcības plāns, ja Latvija ES neiestāšoties. Varēja noprast, ka neko draudzīga šīs Krievijas reakcija Latvijai nebūtu.

Studiju gados dažus mēnešus strādāju RTU Modelēšanas un imitācijas katedrā kā tehniskais asistents. Tās vadītājs tolaik bija Jurijs Merkurjevs (Saša). Izvēlējos arī studēt viņa katedrā, jo mācības tajā šķita interesantākas, lai arī, iespējams, grūtākas nekā Vadības informācijas katedrā. Gan kā pasniedzējs, gan priekšnieks darbā Merkurjeva kungs bija ārkārtīgi pieklājīgs, patīkams cilvēks. Arī studēt pie viņa bija interesanti. Kad rakstīju maģistra darbu, tieši Jurijs Merkurjevs, lai arī nebija mana darba vadītājs vai recenzents, man norādīja uz dažām izteiksmes un latviešu valodas kļūdām. Neatceros, ka vēl kāds cilvēks, kura dzimtā valoda nebūtu latviešu, man kādreiz būtu norādījis uz kādu kļūdu. Vēlāk no kāda pasniedzēja dzirdēju viedokli, ka, ja nebūtu Jurija Merkurjeva, par modelēšanu Latvijā nemaz nevarētu runāt.

Ko es no tā visa varu secināt? Atklāti sakot, gandrīz neko. Izskatās, ka čeka īpašu uzmanību pievērsusi universitātēs strādājošajiem. Bet jāņem arī vērā, ka mans personīgi zināmo cilvēku loks nav ļoti plašs. Gribētos, lai “maisos esošie” katrs nāktu klajā ar savu personīgo stāstu.

Vēl par čekas maisiem ir diezgan interesanta interviju sērija delfos. Īpaši vēlos izcelt sarunu ar pētnieci Kristīni Jarinovsku, jo tajā tiek izvirzīts jautājums, kā skaidrot sabiedrībai gadījumus, ka cilvēks ar čeku sadarbojies, pats to pat atzinis, bet kartītes nav.

Grāmata – Es dzīvoju mūsmājās

Mirdzas Kļavas “Es dzīvoju mūsmājās” ir bērnības atmiņas no divdesmito gadu beigām / trīsdesmito gadu sākuma, kad autore dzīvojusi Jāņa Jaunsudrabiņa aprakstītajās mājās “Riekstiņi”. Kad Dāboliņu ģimene pārceļas tur uz dzīvi, autore vēl pat neiet skolā. Drīz viņai nākas uzsākt ganu gaitas. Viņai ir arī vecāka māsa un jaunāks brālis.

Riekstiņus Dāboliņi īrē. Turpat citās telpās dzīvo arī saimnieki. Ar viņiem kontakta ir maz.

Galvenais ģimenē ir tēvs. Viņš ir galvenais naudas pelnītājs. Māte poliete sagurusi no grūtās dzīves un pret bērniem ir stingrāka nekā tēvs. Brālītis ir mazs, mazliet bezatbildīgs delveris, vecākā māsa mīl lasīt grāmatas un pamācīt citus.

Grāmata sastāv no maziem stāstiņiem, kurus pati autore nodēvējusi par atmiņu tēlojumiem. Aizraujoši notikumi lauku meitenes dzīvē nav bieži. Tomēr lasīt ir ļoti viegli un nebūt ne garlaicīgi. Ir stāstiņš par vietējo dziļo ezeriņu, kuram dibenu nevar aizsniegt pat ar garāko kārti. par lopu biešu stādīšanu, jaungada gaidīšanu, pārcelšanos un arī skolā visu ilgi gaidīto Jāni Jaunsudrabiņu, kurš nemaz neierodas.

Sevišķu zemtekstu vai papildus slāņu grāmatā nav, vai arī es tos nemanīju. Šī ir tiešām vienkārša grāmata. Pēdējie vārdi, ko grāmatā izlasīju, bija Vidējā skolas vecuma bērniem. Ko lai tur saka – ja patika, tad jau laikam atbilstoša literatūra?

Subjektīvais baudījums 7/10. Nav slikti, bet līdz Jāņa Kalniņa Sudraba karotei, kas man ir tāds kā bērnības stāstu kvalitātes etalons, tālu.