Grāmata – Ko lai dara, tādi laiki

Kaspara Pūces pirmā grāmata bija tik veiksmīga, ka noteikti vēlējos iepazīties arī ar otro. Nevar teikt, ka otrā nebūtu veiksmīga, bet tā nepavisam nav līdzīga pirmajai. Ja Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā bija hronoloģisks bērnības gaitu apraksts, tad Ko lai dara, tādi laiki ir dažādu anekdotisku stāstu apkopojums. Pārsvarā tie ir par teātri un paša autora piedzīvoto. Tomēr netrūkst stāstiņu, kuros galvenie varoņi ir citi cilvēki un daži ir pat par armiju. Stāstu kārtībā nav nekādas hronoloģijas, par ko mazliet žēl, jo būtu interesantāk lasīt. Pārsvārā stāstiņi šķita vismaz nedaudz smieklīgi. Īpaši ilgi manā atmiņā tie gan neuzkavēsies.

Nemaz jau nav slikti tie stāstiņi. Var arī saprast, ka autoram par savu pieaugušā dzīvi negribas būt tikpat atklātam kā par bērnību. No vienas puses – tas, ka gaidīju ko līdzīgu Pūcesbērnam, ir mana problēma, bet no otras – uz grāmatas otrā vāka ir atsauce uz pirmo grāmatu un nekur nav teikts, ka šis ir (tikai) anekdotisku stāstiņu apkopojums.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Tēlnieka meita

Tēlnieka meita – tā ir pati autore Tūve Jānsone, plašāk pazīstama kā trollīšu Muminu sērijas autore.

Grāmata ir ļoti neparasta. To nevar gluži klasificēt kā bērnības atmiņas, tas būtu pārāk vienkārši. Tā nav arī fantāzija. Tā ir kaut kas pa vidu. Varbūt vispareizāk būtu teikt – ļoti poētiskas bērnības atmiņas.

Es saskatīju paralēles ar trollīti Muminu. Par laimi, muminsēriju esmu pārlasījis salīdzinoši nesen – pirms 5-10 gadiem, tāpēc atceros to labāk nekā, ja būtu lasījis tikai bērnībā. Tolaik man Muminu stāsti nebūt nebija starp iecienītākajām grāmatām. Apmēram starp patīk un nepatīk. Nespēju saprast, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuriem tā ļoti patīk.

Tagad ir mazliet citādāk. Tikai pieaudzis būdams, spēju novērtēt tādu īpatnību kā nesteidzīgs laika ritējums. Tā ir gan muminstāstos, gan Tēlnieka meitā. Vēl šajās grāmatās ir manāmas skumjas savienojumā ar pilnīgu drošības sajūtu. Ļoti savdabīgs salikums, kuru nevaru iedomāties redzējis kaut kur citur.

Bet kas tad Tēlnieka meitā notiek? Tajā ir 19 nelieli stāsti, sapņainas bērnības epizodes. Ir stāsts par jūru, par tajā izglābtiem laiviniekiem. Par negaidītu vētras atnākšanu, par kuru neviens tomēr nebēdājas. Vai tēta neparasto mīlestību pret dzīvniekiem.

Ātri lasīt šo darbu ir bezjēdzīgi. Tas jāizjūt lēni.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Apglabājiet mani aiz grīdlīstes

Šķiet, par Pāvela Sanajeva darbu Apglabājiet mani aiz grīdlīstes ir jau tik daudz pateikts, ka maz ko jaunu vēl ir iespējams piebilst. Šī grāmata ir sacēlusi krietnu ažiotāžu Krievijā un arī Latvijā tā ir visai populāra. Ja nu kāds tomēr nezina, vai piemirsis grāmatas nosaukumu, īsi atgādināšu tās saturu.

Mazais, slimīgais Saša dzīvo pie sava vectētiņa un vecmāmiņas, kuri mazdēlu pa pusei atņēmuši savai meitai. Pa pusei – tas ir, meita uz laiku atstāja dēlu pie vecākiem, lai aprūpētu savu draugu Toļu, bet Saša saslima un vecāki viņu atdot atsakās. Vecmāmiņa Ņina savu mazdēlu mīl neizsakāmi stipri, bet izpauž to neiedomājami slimīgās rūpēs par Sašas veselību, sekmēm mācībās utml. Ņinas ikdienišķie izteicieni sastāv no dažādu stāvu mātes vārdiem. Tie dāsni tiek veltīti vecajam mīzalam vīram, tirliņam mazdēlam ar zeltaino stafilokoku, un jo sevišķi meitai maukai ar viņas piedzīvotāju punduri asinssūcēju.

Pirms apmēram gada biju redzējis filmu, kura uzņemta pēc grāmatas motīviem. Grāmatā notikumi aprakstīti mazliet citādāk nekā attēloti filmā. Vispār filmā ir cita, nopietnāka gaisotne. Grāmatā man, jāatzīst, ticamības moments pazuda diezgan ātri un tāpēc man bija pagrūti just līdzi aprakstītajiem varoņiem. Gluži vienkārši – esmu dzīvē redzējis daudzus dīvainus tipus, bet tādu trako kā Ņina gan nē. Ja cilvēks ir ārkārtīgi agresīvs, tad viņā slēpjas arī milzīgas bailes, bet tādas grāmatā saskatīt ir pagrūti.

Reiz kādā krievu politiķes, kuras vārdu diemžēl vairs neatceros, grāmatā lasīju, ka Krievijā lasītājiem esot vajadzīgas divas lietas. Sensācija un patiesība. Tas nekas, ka viena ar otru var būt pretrunā. Apglabājiet mani aiz grīdlīstes perfekti atbilst šai formulai. Tās autors pats nāk no aktieru ģimenes un lasītājs var domāt, ka darbs ir autobiogrāfisks. Tātad – patiesība. Bet aprakstītā attieksme un lamāšanās – tā taču ir sensācija!

Pa laikam smējos un šad tad lauzīju galvu, kā diez krievu valodā bijis pajoliņš, maitamīzals un citi. Ieskatījos arī internetā, lai uzzinātu, kas ir kolīts un haimorīts. Protams, būtu bijis interesantāk, ja filmu es nebūtu redzējis, jo aptuveni bija skaidrs, ar ko viss beigsies.

Nez kādēļ sanācis, ka visa pēdējā laikā tapusī Krievijas daiļrade, ar kuru man nācies saskarties, ir par dažādiem trakajiem. Žēl, gribētos palasīt arī par normāliem cilvēkiem. Nav jau tā, ka ļoti ilgojos pēc krievu literatūras, bet jāatzīst, ka tās zemteksti ir intuitīvi vieglāk saprotami nekā, piemēram, spāņu. Protams, lasīt es gribētu gan vienu, gan otru.

Starp citu, filmu var bez maksas noskatīties youtube.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Trotuāru tīrīšanas centralizācija

Pirms dažām dienām, stumjot ratus pa slikti tīrīto Valmieras ielu, domāju – nez, kā būtu, ja trotuāru tīrība būtu pašvaldības atbildībā? Namīpašnieki maksātu nedaudz lielāku nekustamā īpašuma nodokli, bet pašvaldība centralizēti organizētu trotuāru sakopšanas darbus. Tad teorētiski nebūtu situāciju, ka, ejot garām graustiem, neapbūvētiem laukumiem utml., nākas mīcīties pa sniega putru vai slidināties pa ledu.

Praksē pašvaldība droši vien atdotu darbus organizēt savam “Rīgas namu pārvaldniekam”, kas visticamāk nozīmētu šausmīgu kvalitāti par ievērojamu cenu. Turklāt namīpašniekam tik un tā būtu jāalgo kāds iekšpagalmu vai kāpņu slaucīšanai.

Vai varbūt konkursā atdot trotuāru tīrības nodrošināšanu vairākiem privātuzņēmējiem? Tas gan neko būtiski neatšķiras no esošās situācijas, jo namīpašnieki var vienoties ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanas pakalpojumu sniedzējiem. Teorētiski kaut vai visi ar vienu un to pašu.

Varbūt nelaime ir tajā, ka namīpašniekam vienošanās par uzturēšanu nav obligāta? Bet tas nemaz nav slikti. Mazāk birokrātijas, vairāk brīvības. Dažu neapzinīgu nekustamā īpašuma īpašnieku dēļ to nevajadzētu mainīt.

Vienmēr ir iespēja ziņot policijai par netīrītu ietvi. Ko tādu gan es izmantotu vienīgi, ja man tas regulāri radītu samērā lielas neērtības.

Attiecīgi vislabāk droši vien ir tā kā ir tagad.

Grāmata – Bezdievju iela

Marinas Stepnovas romāna Bezdievju iela darbība risinās Maskavā no astoņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Tās galvenie varoņi ir savā ziņā nenormāli, bet varbūt arī normāli cilvēki. Vai puika, kura tēvs viņu nicina un kura māte kļuvusi par depresīvu neglīteni, var izaugt normāls? Vai meita, kuras vecāki ir šķīrušies, bet dzīvo kopā un sacenšas par meitas mīlestību, var izaugt normāla? Un kā ar meitu, kuras māte esot padauza un tēvs kriminālā autoritāte?

Manuprāt, nav tik būtiski – ir tas viss normāli vai nē, jo autorei tas ir sanācis ticami. Šīs dzīves nenormālības dod stāstam neparedzamības un realitātes efektu. Varbūt tāds Ivans nav dzīvojis, bet tikpat labi ir. Tam nebūtu grūti noticēt. Arī Antošas un Maļas ir.

Autore izseko Ivana un Aņas gaitām no bērnības, radot lasītājam izpratni, kā tad šie īpatņi ir radušies un sagājuši kopā. Trešo varoni autore atstāj tītu neskaidros noslēpumos.

Sižetu izstāstīt var ļoti viegli un faktiski uz otrā vāka tas arī uzrakstīts. Labāk to iepriekš nezināt, būs interesantāka lasīšana.

Kas grāmatā vēl ir tāds īpašs? Tā ir autores valoda, precīzāk, stāstījuma veids. Daudz īsu teikumu, brīžiem lēkājoša hronoloģija, Konkrētas detaļas, pa laikam teikumi, kas it kā atrauj no teksta. Tie var būt rezumējumi, kāda atziņa vai ieskats nākotnē. Nedaudz atgādināja vēl vienu mūsdienu Krievijas rakstnieci – Narinē Abgarjanu.

Man personīgi nepatīk hronoloģijas raustīšana. Īpaši, ja kā lasītājs es nevaru gana ātri saprast, vai tagad tiek stāstīts par pagātni, nākotni vai tagadni. Visdrīzāk tieši šī iemesla dēļ man bija diezgan grūta cīņa ar pirmo nodaļu. Pēc tam stāsts kļuva hronoloģiskāks un pamazām ievilka sevī. Neparedzamība, varoņu neparastums un detalizācijas radītā reālisma sajūta mani pamatīgi aizrāva un bija grūti grāmatu nolikt malā. Diemžēl tuvu beigām šīs kvalitātes sāka zust.

Brīžiem man radās aizdomas, ka autore rakstot ir improvizējusi, nevis pieturējusies pie kāda plāna. Tas ir samērā labi izdevies. Iespējams, autore rakstījusi pēc manas maģistra / bakalaura darbu formulas: vispirms teksts, tad secinājumi, tad mērķu izvirzīšana, tad nobeigums un visbeidzot ievads.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Daugavas stāsti

Par Regīnu Ezeru bija dzirdējis, bet lasījis no viņas daiļrades neko nebiju. Noskaidroju, ka viņa rakstījusi diezgan daudz, pārsvarā okupācijas gados. Uz labu laimi izvēlējos hronoloģiski ceturto grāmatu – Daugavas stāsti.

Grāmatā ir četri stāsti. Varoņi tajos daļēji pārklājas, tāpēc tie nav pilnīgi neatkarīgi viens no otra. Gan jau tos var lasīt atsevišķi un jauktā secībā, bet patīkamāk būs lasīt grāmatas sarindotajā kārtībā.

Pirmajā stāstā meža strādnieks Didzis mežā sastop četrus gadus vecu meitenīti. Tā kā ir nakts, viņš to ved pie sevis būdā un nākošajā dienā atstāj pie savas vadības, lai sameklē viņas vecākus. Vēlāk izrādās, ka Didzis nav pat nojautis, ka viņa iecerētajai ir meita. Abi risina radušos konfliktu.

Otrajā pie Didža darba biedra Oskara ierodas sieva Ilgu. Tad viņa saraudas un metas prom. Didzis uzzina, ka Oskaram ar Ilgu diez ko labi neiet, lai neteiktu vairāk. Vēl Didzis uzzina, ka Oskars velkot baļķus no Daugavas – bezsaimnieka mantu, kā arī it kā tecinot kandžu. Didzis nesaprot, ko iesākt, ar šo noziedznieku, bet viss atrisinās pats no sevis, kad ļaundaris saņem bargu sodu.

Trešais ir par Ilgu un viņas dēlu Imantu. Ilga savu dēliņu žēlo un potenciālo pirmklasnieku tur mājās drošībā, lai nesaslimst. Puika, protams, mājās sēdēt negrib un sadraudzējas ar šoferi Juri un viņa dēliem. Ilga dēlu neuzklausa un nobriest pamatīgs konflikts. Pipariņus pieber Ilgas kristīgā kolēģe, kurai bērnu nav, bet zina, kā tie jāaudzina, lai Dievam būtu tīkami.

Ceturtajā šoferis Juris uzņem stopētāju – kādu sievieti apspīlētās biksēs un ar raksturiņu. Vispirms auto iesēžas dubļos, pēc tam nekur netiek plūdu dēļ. Abi atrod naktsmājas un uzzina par laipno mājsaimnieci baismīgu stāstu no kara laikiem.

Jāatzīst, ka tā īsti man patika tikai trešais stāsts. Tajā visi varoņi bija ticami, konflikts skaidrs, tālākā notikumu virzība – ne gluži uzminama. Pirmajā stāstā lāgā nebūtu satura, ja varoņi nebūtu tik nemākulīgi konfliktu risinātāji. Arī otrajā stāstā nebūtu ko lasīt, ja ne tas kandžas aparāts un baļķi. Ceturtais nepaspēj sevī ievilkt iekšā, kad ir jau beidzies.

Subjektīvais baudījums 6/10. Nejūtu, ka man tagad būtu izveidojies viedoklis par rakstnieces daiļradi, tad noteikti būtu jāizlasa vēl kas. Tuvākajā laikā neplānoju, bet varbūt kādreiz varētu pārlaist acis kādam no autores romāniem.

Grāmata – Dāma ar sunīti

Antons Čehovs ir brīnišķīgu stāstu autors. To viņam ir ļoti daudz. Tāpēc, neskatoties uz to, ka pirms daudziem gadiem biju izlasījis viņa kopotos rakstus, nesen paņēmu vienu no viņa stāstu krājumiem palasīt vēlreiz. Šo to atcerējos, bet ne tik labi, lai man tas laupītu lasīšanas prieku.

Par Čehova daiļradi izteikties nav viegli, tāpēc jau laicīgi atvainojos, ka man neizdosies atklāt autora stāstu burvību tādā mērā, kā tas būtu pelnīts.

“Dāma ar sunīti” satur 15 stāstus. Lielākā daļa no tiem ir par mīlestību. Daļēji tieši tādēļ tie nav novecojuši. Nav sajūtas, ka tiek lasīta 110-140 gadus veca literatūra. Tik vien kā nav telefonu un automobiļu. Viņa varoņi mēdz būt gan gudri, gan dumjāki ļaudis, bet viņi nekad nav nesaprotami muļķīgi vai pat stulbi. Varoņu rīcībā vienmēr ir saskatāma loģika.

Šķiet, ka Antons Čehovs paņēmis kādu prototipu, identificējis viņa galveno problēmu un stāstā to apbrīnojami precīzi atklājis. Tas darīts maigi, ar mīlestību un tik iejūtīgi, ka lasītājam pat grūti nejust līdzi.

Lai būtu skaidrāks, ieskicēšu stāstu saturu.

  • Cilvēks futlārī ir stāsts par sabiedrībā lāgā nepieņemtu īpatni. Viņam gandrīz izdevās apprecēties. Nesanāca paša neadekvātuma dēļ.
  • Ērkšķogas ir par vīru, kurš par spīti grūtībām pārvācās no pilsētas uz laukiem, jo viņam to ļoti gribējās dzīvot laukos un ēst pašam savas ērkšķogas.
  • Par mīlu stāsta par vīru, kurš iedraudzējas ar precētu pāri. Pamazām viņš ļoti iemīl jauno sievu, bet ko gan lai dara tālāk?
  • Dāma ar sunīti ir par precēto brunču mednieku Gurovu un viņa kārtējo upuri. Šoreiz Gurovam nesanāk “kā parasti”, jo atšķirībā no citām reizēm nekādi nespēj savu sirdspuķīti aizmirst. Viņš to vēlāk cenšas sameklēt un arī atrod. Abi arī saprot savas izredzes uz jaunu, laimīgu kopdzīvi.
  • Vējagrābsle stāsta par bezgala talantīgo Olgu Ivanovnu, kura prot gan atzīstami gleznot, gan tēlot, gan dziedāt, gan spēlēt klavieres. Vienīgi viņas vīrs ir bez talantiem, vienkāršs ārsts ar titulārpadomnieka pakāpi. Abi it kā dzīvo paralēlas, vāji saistītas dzīves. Vīrs strādā, bet sieva rīko pasākumus māksliniekiem, palīdz viņiem un attīsta savus talantus. Protams, kā nu bez romantiskiem piedzīvojumiem? Tomēr pienāk brīdis, kurā Olga Ivanovna ir spiesta atzīt, ka arī viņas vīrs ir izcils, dižens un neikdienišķs cilvēks.
  • Jēgers ir īsstāsts par mednieku, kuru mežā sameklē lopu meita Pelageja. Viņiem ir skumja un sarežģīta pagātne, nav un nebūs ne kopīgas tagadnes, ne nākotnes, tomēr cilvēcīgumu mednieks tāpēc nav zaudējis.
  • Agafja ir par sakņu dārzu sargu – gados jauno un sievietēm tīkamo Savku. Viņš sievietes neciena, bet viņas nāk. Arī Agafja nāk, tikai šoreiz viņa negrib laikā atgriezties mājās pie vīra.
  • Anna kaklā ir par nabadzīgo Annu, kura iziet pie bagāta vīra, atstājot mājās tēvu alkoholiķi un divus jaunākus brāļus. Izrādās, ka vīrs ir bezgala taupīgs un Annai klājas vēl grūtāk nekā agrāk trūcīgajās mājās. Bet tad vīrs viņu aizved uz balli un Annas dzīve krasi izmainās.
  • Melnais mūks vēsta par Andreju Kovrinu, izglītotu un talantīgu, bet nervozu un slimu cilvēku, kurš aizbraucis ciemos uz savām bērnības mājām ar brīnišķīgu dārzu. Mazā meitene, kas tur dzīvoja, nu ir izaugusi liela un pašos precību gados. Andreja nervu kaite saasinās, bet, kad to apārstē, viņš kļūst īgns un neizturams. Zaudētās dzīves jēgas sajūtas dēļ Andrejs pa pusei neapzināti saposta to dzīves, kuri par viņu rūpējas.
  • Literatūras skolotājs ir par skolotāju Ņikitinu, kurš iemīlējies jaunā, skaistā meitenē, turklāt no turīgas ģimenes. Viņi apprecas un tad Ņikitins saprot, ka viņa dzīve viņu gluži neapmierina.
  • Garlaicīgs stāsts vēsta par kādu vecu, ļoti ievērojamu vīru, kurš no ārpuses šķiet apbrīnas vērts, bet ģimenē laimes pavisam maz. Viņa draugs un mierinājums ir mirušā drauga meita, ar kuru viņš bieži satiekas.
  • Stāstā Kņaziene rakstīts par gados jaunu dāmu, kura bieži mēdz apmeklēt klosteri, domājot, ka ar savu klātbūtni iepriecina visus tur esošos. Kāds bijušais ārsts reiz neiztur un izstāsta kņazienei acīs visu, ko domā par viņu.
  • Ienaidnieki vēsta par ārstu, kuram tikko nomiris dēliņš, bet, neskatoties uz to, viņu neatlaidīgi sauc uz vizīti.
  • Pirtī ir divi pavisam īsi stāstiņi. Viens par pirtī neatpazītu cienīgtēvu, otrs par kaulēšanos pūra dēļ, meitu laižot pie vīra.
  • Māja ar mezonīnu stāsta par mākslinieku, kurš aizbraucis uz laukiem atpūsties, iepazīstas ar māti un ar viņas abām pilngadīgajām meitām. Viņam ļoti patīk jaunākā meita, bet vecākā ir pārmērīgi kreisi noskaņota.

Jāatzīst, ka ne visi stāsti mani sajūsmināja. Kāds bija par drūmu, kāds pārāk pesimistisks. Bet arī tā ir labi, jo stāsti kopumā tādā veidā atstāj izteiktāku realitātes sajūtu.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Sabildētie putni 2018

Turpinot pagājušajā gadā iesākto, apkopošu šajā gadā uzņemtās putnu bildes. No katras sugas pa vienai bildei.

Šis gads man nav bijis tik ražīgs kā pagājušais, tomēr arī ļoti jauks.

Latvijas teritorijā man sanāca 111 sugas (neķertie putni). Galerijā būs par 12 vairāk, jo parādīšu arī dažas interesantākās ķerto putnu (noķerti tīklos, izņemti no putnu būrīša utml.) bildes un dažus lidoņus no Igaunijas. Kvalitāte lielākoties nav neko izcila, jo apzināti veidotam labam kadram vajag daudz laika.

No galerijas bildēm 85 uzņemtas dažādās ekskursijās vai pastaigās, kuru galvenais mērķis bijis skatīties putnus, tajā skaitā LOB putnu dienas. Pavisam tie bijuši 17 pasākumi – putnu vērošanas sacensības, individuālas pastaigas, LOB Rīgas grupas pasākumi utml. Manuprāt, ne īpaši daudz.

Pastaigās, kuru mērķis nav bijis vērot putnus, sabildētas 38 sugas 21 dienā. Sešas fotogrāfijas no tām pat nebūtu pieskaitāmas pie pastaigu bildēm, drīzāk pie nejaušībām, kad putns pats atlidojis klāt.

Mājas zvirbuļus, zilzīlīti u.c. īpaši neesmu centies bildēt, kaut arī redzēti tie ir ļoti bieži.

Vēl kopš aprīļa vidus skaitīju Rīgā novērotās sugas. Uz to pamudināja nejaušs jūras ērgļa novērojums. Neskaitīju putnus, kurus pats neatpazītu, piemēram, zaļo ķauķīti. Īpaši šī saraksta dēļ nevienā ekskursijā gan nedevos, tikai piefiksēju, kas gadījies pa ceļam. Kopā sanāca 101 suga. Starp citu, labākais rezultāts būs ap kādiem diviem simtiem.

Paldies visiem, kuri devās līdzi, aicināja ekskursijās vai citādi palīdzēja! Īpašs paldies Inesei, Vitai, Raimondam, Elīnai un Imantam!

Attēli sakārtoti hronoloģiskā secībā pēc to uzņemšanas datuma.

« 1 of 5 »

 

Ierakstu izlase 2019-01

No iepriekšējās izlasītes apritējis mēnesis un 10 dienas. Ielikšu, kas tik tālu sakrājies.

 

Vara bungās (tagad adresē varabungas.camp) var piedalīties konkursā par labāko latviskojumu likumkarošanai. Kas tas tāds ir? Ļoti aktuāla lieta. Ierakstā pārsteidzoši adekvāti strukturēti veidi, kādos Krievija piekopj savas daudzās cūcības, kas gluži nav karš un ko nav arī korekti saukt par hibrīdkaru. Ja mums NATO un ES būtu skaidrs, ko visos šajos gadījumos darīt un tas arī tiktu darīts mēs noteiktu justos daudz drošāk.
https://varabungas.camp/2019/01/18/likumkarosana/

Uldis raksta par savu 20 gadu jubileju veģetārā maizē. Visvairāk man patika viņa rakstītais – kas bijis grūtākais šajā laikā? Replikas un jautājumi. Protams, ka tā. Es ar savu padsmit gadu stāžu varētu atbildēt tieši tāpat.
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/jubileja-20-gadi-vegetara-maize/

Droši vien daudziem ir radi, draugi vai paziņas, kuri dzīvo ārzemēs, bet ārstēties brauc Latvijā. Juris, kurš dzīvo Skotijā, raksta, kāpēc viņš tur nevar tikt pie ģimenes ārsta.
https://xopyc.wordpress.com/2019/01/08/mediciniskais-turisms-un-es/

Juris turpina par Skotijas medicīnu ar savu slimnīcas apmeklējuma aprakstu. Kāds vēl čīkst, ka Latvijā ir slikti?
https://xopyc.wordpress.com/2019/01/15/ka-mani-nehospitalizeja/

Pilsonis grāmatnīcā stāsta, kāpēc ļoti iemīļojis pārvākšanos.
https://pilsonis.wordpress.com/2019/01/17/piedzivojumi-parvacoties-jeb-kapec-parvakties-ir-lieliski/

Pilsonis grāmatnīcā turpina ar traģisku stāstu par atturībnieku Uģi no trešā dzīvokļa.
https://pilsonis.wordpress.com/2019/01/08/patiess-stasts-atturibnieks/

Visbeidzot gribu atzīmēt Māra Zandera rakstu par zinātnieku strīdiem ar “alternatīvajiem zinātniekiem” Krievijā. Tajā ir ļoti daudz paralēļu ar Latvijā valdošo sērgu “visus vajag pamācīt”.
https://www.satori.lv/article/ko-zvaigznes-jums-sola-jaunaja-gada

Autortiesības blogā. 3. daļa. Saruna ar AKKA/LAA

Turpinot noskaidrot, kā ar autortiesību pārkāpumiem cīnās citi, devos aprunāties ar KI fonda sabiedrisko attiecību speciālisti Ievu Kolmani un Vizuālo darbu nodaļas vadītāju Ingu Mūrnieci no Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības.

 

Īsumā – ar ko AKKA/LAA nodarbojas?

Ieva Kolmane. Ne visi autori paši tiek galā ar savu darbu pieskatīšanu. Principā autors ir pirmais, kurš drīkst atļaut vai aizliegt sava darba izmantojumu. Darbs ir viņa īpašums. Bet ir autori, kuriem darbu ir ļoti daudz. Mūzikas vai dziesmu tekstu gadījumā katra kafejnīca nevar tev pavaicāt atļauju, vai drīkst atskaņot to, kas radio skan. Līdz ar to visā pasaulē ir spēkā tā saucamais kolektīvais pārvaldījums – autori apvienojas organizācijās. AKKA/LAA ir pašu autoru dibināta biedrība. Autors, kurš biedrībai uztic pieskatīt viņa darbus, slēdz ar mums līgumu, un mēs viņa vietā izsniedzam atļauju darbu izmantotājiem. Par atļauju iekasējam autoram atlīdzību, arī par attēliem.

Inga Mūrniece. Mēs esam starpnieks starp autoru un darba izmantotāju, turklāt autors var izvēlēties, kādas tiesības mums uzticēt.

Tātad autors var izvēlēties gan pieskatītāja, gan iekasēšanas funkciju? Vai vēl kādas?

I.M. Tieši tā. Autors var izvēlēties pats administrēt sava darba izmantojumu un pieprasīt par to atlīdzību. Var arī uzticēt tiesības pārvaldīt kādam aģentam, kā tas notiek pasaulē, vai fondam. Mūsu gadījumā – autoru biedrībai, kas noteikusi visiem autoriem vienādus tarifus par noteikta darbu veida noteiktu izmantojumu.

Ja runa ir par blogiem, tur iekļauti divi dažādi darbu veidi. Ir teksts, kas ir literārs darbs, un attēli – vizuāli darbi. Katram darba veidam ir atšķirīgs pārvaldījuma veids. Piemēram, attēliem, sevišķi fotogrāfijām, tas ir visai sarežģīti – šis ir vairāk individuāli administrējams darba veids.

I.K. „Individuāli administrējams” nozīmē, ka izmantotājs, piemēram, vēršas pie mums, un mēs viņa vēlmi saskaņojam ar paša attēla autoru.

I.M. Blogu veido autors, ievieto tur pats savus darbus un pēc likuma var ar tiem iesākt visu, ko pats vēlas. Kopš brīža, kad darbi tapuši materializētā formā, tas nozīmē – attēls ir tapis, teksts ir uzrakstīts, tos aizsargā Autortiesību likums. Taču to ievietošana blogā ir paša autora atbildība. Autoram par saviem darbiem ir jārūpējas. Ja tos vēlas izmantot kāds cits, vajadzīga jūsu atļauja. Ja esat noslēdzis līgumu ar mums, jūsu vietā atļauju izsniedzam mēs.

I.K. Ja līguma nav, jums jādara viss, lai tas, kurš darbu gribētu izmantot, varētu jūs atrast un pavaicāt pēc atļaujas.

I.M. Pēc likuma viņam ir jābūt rakstiskai atļaujai pirms jūsu darba izmantošanas.

I.K. Tāds arī ir mūsu darbs. Jo mēs nodarbojamies ar tā saucamajām mantiskajām tiesībām. Proti, runa ir par atlīdzības iekasēšanu un atlīdzības izmaksu par to, ka darbs tiek izmantots. Bet ir vesels tiesību bloks, tā saucamās personiskās tiesības, kuras neviens nevar citam deleģēt.

I.M. Tās ir neatņemamas autora tiesības.

I.K. Piemēram, ka vārds jānorāda, ka nevar tavu darbu pārveidot bez tavas atļaujas.

I.M. Ir jānošķir divas lietas. Tiesības, par kurām rūpējas pats autors, un tās, par kurām var parūpēties kāds cits. Kad darbi ir ievietoti internetā, tos ļoti viegli var nokopēt, pārsūtīt, izmantot un tā tālāk. Tāpēc, pirms darbus ievietojat internetā, jums ir jāsaprot, kas ar tiem tālāk notiks. Ja vēlaties, lai jūsu darbi vienkārši būtu pieejami, lai tos apskatītu un lietotu pēc iespējas vairāk cilvēku, – varat arī nepieprasīt nekādus īpašus izmantojuma noteikumus. Bet, ja vēlaties, lai ar jums saskaņotu katra jūsu darba katru izmantojuma reizi, par to ir jāparūpējas.

Piemēram, fotoattēliem var norādīt speciālas fotoattēla zīmītes, likt ūdenszīmes, lietot sliktāku izšķirtspēju, attēlu „sagriežot gabaliņos”, vai bloķēt labo taustiņu, lai nevar nokopēt. Jo internetā ir ļoti daudz rīku, kā var uzlikt aizsardzību attēliem. Protams, nebūsim naivi. Ir arī programmas, kas atbloķē aizsardzību. Bet parastais lietotājs, ja saskarsies ar grūtībām konkrētu attēlu nokopēt, nelauzīsies tālāk.

I.K. Jebkurā gadījumā vienmēr var arī skaidri un gaiši savā vietnē ielikt universālu atļauju – ja vēlaties izmantot manus darbus, dariet, ko gribat.

I.M. Jūs kā autors nosakāt, kas jādara lietotājam. Lai es, ieejot jūsu mājaslapā, skaidri saprastu, ko es varu darīt. Principā viss, kas atrodas internetā, protams, ir brīvi pieejams. Bet tas nenozīmē, ka visu drīkst brīvi izmantot.

I.K. Ļoti daudzos gadījumos visi šie noteikumi ir vietnē atrodami, jo katra sevi cienoša vietne rūpējas, lai lietotājs saprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kā rīkoties, ja lietotājs grib attēlu likt reklāmā vai vēl kur citur.

Tad, ja es, teiksim, esmu bloga autors, es varu pie jums nākt un teikt, ka, lūdzu, pārstāviet manas tiesības, es jūs pilnvaroju?

I.M. Jā, bet kādam nolūkam?

Ja, teiksim, kāds neatļauti nokopē kādu fotogrāfiju vai veselu rakstu un publicē pie sevis, tad jūs ar viņu tiekat galā?

I.K. Tā nav mūsu primārā funkcija. Pilnīgi nemaz. Mums nav ne tādu resursu, ne kompetences, ne tādu tiesību. Autortiesību likums un AT kolektīvā pārvaldījuma likums mums nedod tiesības kādu vajāt, sodīt. Mēs šādos gadījumos rīkojamies tieši tāpat kā kurš katrs cilvēks. Mēs ziņojam policijai. Tā mēs darām, ja konstatējam, ka ir kādi pārkāpumi vai, ja autors signalizē, ka ir kas tāds noticis, un runa ir nevis par personiskajām tiesībām, bet nesankcionētu izmantojumu. Turklāt – par atkārtotu izmantojumu, nevis pirmreizēju, kur autors pats slēdz līgumu ar darba pasūtītāju. Tur arī mēs nedrīkstam jaukties.

I.M. Autoram ir visas tiesības darīt tāpat, un prakse rāda – ja ar iesniegumu vēršas fiziska persona, process parasti norit ātrāk nekā gadījumā, kad to dara juridiska persona. Kā jau teikts – ar mums līgumu ir vērts slēgt tikai tad, ja pats vairs nespējat izsekot savu darbu izmantojumam.

I.K. Un tādēļ, lai mēs iekasētu atlīdzību par jūsu darbu legālu izmantojumu un jūs to saņemtu.

I.M. Attēlu autoriem ar mums būtu izdevīgi slēgt līgumu par mantisko tiesību pārstāvēšanu arī tāpēc, ka tad autora vārds automātiski parādīsies arī starptautiskajā autoru datubāzē. Visā pasaulē ir māsu organizācijas, kas strādā līdzīgi kā mēs.

Ja runājam par vizuālajiem darbiem, ar visām lielajām un arī daudzām mazajām organizācijām mums ir noslēgti savstarpējās sadarbības līgumi. Tas nozīmē – ja jūsu darbs tiek izmantots kādā konkrētā valstī, ar kuras organizāciju mums ir noslēgts līgums, šī organizācija mūsu vārdā rīkojas un administrē šo izmantojumu viņu teritorijā, viņu valstī. Tad var slēgt līgumus, ko mēs jau minējām sākumā, ka autors var izvēlēties, tieši kādas mantiskās tiesības nodot mūsu pārvaldījumā.

Tā kā esam kolektīvās pārvaldības organizācija, mēs administrējam arī tādas tiesības, kuras likums pieprasa pārvaldīt tikai kolektīvi, proti, neatkarīgi no tā, vai autoram līgums ar biedrību noslēgts vai ne. Sīkāk par tiesībām ir arī aprakstīts mūsu mājaslapā. Doma ir tāda – to nevar pats autors izdarīt, to dara tikai organizācijas. Tas ir darbu publisks izpildījums, bibliotēku izsniegumi, retranslēšana pa kabeļiem uc., tai skaitā vizuālo darbu „tālākpārdošana” – autoram pienākas daļa atlīdzības, ko katrs nākamais pircējs samaksā pārdevējam.

Bet jūsu mājaslapā autora līguma paraugā ir minēts, ka AKKA/LAA ir tiesīga pārstāvēt autoru tiesību aizsardzības iestādēs.

I.K. Ja esam ar autoru līgumattiecībās, mēs, protams, nevaram nelikties zinis par viņa darbu nelikumīgu izmantojumu. Bet tas nenozīmē, ka mēs strādājam kā advokātu birojs. Varam, piemēram, ieteikt advokātu autoram, kurš grasās uzsākt tiesvedību. Bet mēs paši nevaram atļauties vairāk kā vienu juristu, kas lielākoties strādā ar lielām tiesu lietām pret tādām organizācijām, kas ļoti lielā apmērā izmanto autoru darbus, atlīdzību nemaksājot vai maksājot to par daudz niecīgā apmērā.

Vai pareizi saprotu, ka, ja ārzemēs kāds grib izmantot manu fotogrāfiju, kuru viņš kaut kur ieraudzījis, viņš vispirms kontaktējas ar savas valsts attiecīgo biedrību vai pārstāvi un tad viņi kontaktējas ar jums?

I.M. Tā būtu jādara. Jo, vēlreiz uzsverot to, ka autora vārds parādās starptautiskajā datubāzē, principā var zināt, vai šeit tiek izmantots Latvijas, Francijas vai ASV, vai Austrālijas autors. To var uzzināt ļoti vienkārši ar pāris klikšķiem.

Es daudzus biedēju ar Vācijas advokātiem, bet principā taisnība. Jūs, piemēram, blogā gribat izmantot cita autora darbu, līdz ar to automātiski kļūstot par šā darba izmantotāju jeb licenciātu, kā tas noteikts mūsu licencēs. Tad nāk jautājums – kas ir jādara darba izmantotājam. Viņam būtu jādara tas, ko jūs jau minējāt – jāsazinās ar konkrēto organizāciju savā valstī, vai arī jāatrod vietnē, kas ir konkrētās bildes autors. Ja tas nav zināms, lietotājs riskē ar to, ka viņš izmanto nenoskaidrota autora darbu, un tad var rēķināties ar dažādām sekām.

Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad zvana blogu autori, kas izmanto citu autoru darbus. Viņi ir internetā nejauši nokopējuši attēlu un ielikuši savā mājaslapā, lai gan pie attēla, piemēram, rakstīts, ka darbs var būt aizsargāts ar autortiesībām.

Ir dažādi attēlu meklēšanas attēli. Vācijā ir izstrādāta sistēma – strādā aģenti, ar kuriem autori slēdz līgumus. Aģenti meklē konkrētos attēlus internetā un, piemēram, atrod to tādā un tādā mājaslapā, kas ir reģistrēta Latvijā. Uzreiz top e-pasts: jūs izmantojat savā mājaslapā tāda un tāda autora darbu, lūdzam samaksāt tādu un tādu summu. Summas ir nopietnas, un cilvēki man ir zvanījuši un jautājuši, vai tiešām tā var būt? Tur vēl ir brīdinājums – ja prasītā summa netiks samaksāta līdz tādam un tādam datumam, lieta tiks iesniegta Vācijas tiesā. Jautājums – vai šo lietu var izskatīt Vācijā? Atbilde ir – jā, var. Jo internetam nav teritoriāla ierobežojuma. Prasītājam ir visas tiesības to darīt. Šeit [Latvijā] ir tas pats. Ja kāds izmanto jūsu darbu bez atļaujas, jūs arī varat tieši tāpat rīkoties, nosakot summu par morālo un materiālo kaitējumu. Autora tiesības īstenībā ir ļoti plašas.

Kā jūs rīkojaties, ja konstatējat darba nesaskaņotu izmantošanu?

I.M. Mēs cenšamies visu risināt miera ceļā. Sarunu ceļā, vēstuļu ceļā, vienojamies, mēģinām pārliecināt. Lielākoties izmantotāji piekrīt vienoties, samaksā autoratlīdzību, mēs pārskaitām autoram, un visi ir laimīgi. Bet gadās, protams, visādi. Likums ir autora pusē, mēs pārstāvam autorus. Mēs esam autoru dibināta biedrība, mēs neesam valsts organizācija.

Jā, man vienmēr bijis tāds jautājums, vai tad es nevaru dibināt pats savu AKKA?

I.M. Jā, jūs varat.

Vai jums jau nav konkurence Latvijā?

I.K. Kolektīvā pārvaldījuma likums Latvijā jau kopš zināma laika nosaka, ka noteiktu darbu izmantojuma veidus var pārvaldīt tikai viena organizācija. Līdz ar to mēs neesam vienīgā, bet mums ir, varētu teikt, māsu organizācijas Latvijā. Piemēram, mēs nestrādājam ar mūzikas izpildītājiem, ar mūzikas producentiem. To dara LaIPA – Latvijas izpildītāju un producentu asociācija. Mēs, piemēram, nestrādājam arī ar darbu kopēšanu personiskām vajadzībām. Ar reprogrāfisko reproducēšanu nodarbojas LATREPRO. Profesionālajiem aktieriem sava organizācija. Sava organizācija, izrādās, ir arī pornofilmu industrijai, arī viņi administrē savas tiesības un iekasē atlīdzību par darbu izmantojumu. Bet Latvijā nevar būt otras organizācijas, kas dara tieši to pašu, ko mēs darām. Tas tāpēc, lai neiestātos nepārskatāms haoss.

I.M. Tā ka nav tik vienkārši. Jūs varat būt aģents, piemēram. Mēs esam krājuši pieredzi nu jau 25 gadus, noslēguši līgumus ar daudzām ārvalstu un starptautiskām organizācijām, tās mums uzticas.

I.K. Latvijā mūsu jumta organizācija ir Kultūras ministrija. Eiropas un pasaules mērogā esam saslēgušies tīklā ar mūzikas autoru apvienību apvienībām, piemēram, GESAC un CISAC. Ir lielas organizācijas, kas savukārt rūpējas par rakstniekiem, kinorežisoriem, kinoproducentiem. Sistēma ir izaugusi laika gaitā. Līdz ar to iedibinājies zināms līdzsvars starp autoru un darbu izmantotāju interesēm. Nevar teikt, ka Latvijā autortiesību ziņā nav kārtības – ir gan, turklāt tāda pati kā gandrīz visur citur pasaulē. Dažviet kārtība ir daudz mazāka.

I.M. Iestrādes ir jau vairāku gadu desmitu garumā.

I.K. Mums desmitu, bet Eiropā ir simt gadu un vairāk.

I.M. Piemēram, vizuālo darbu organizācijai Francijā, kur tradīcijas ir nostiprinājušās. Mēs esam mācījušies no viņu pieredzes. Sistēma ir pietiekami vienota visā pasaulē, un mēs esam paņēmuši vislabākos variantus.

I.K. Jo ir bijusi iespēja paskatīties, kurš variants Latvijai varētu būt piemērotākais.

 

 

Ceturtajā daļā atgriezīšos pie pirmajā daļā aprakstītā gadījuma ar Rīga TV24. To es publicēšu tikai, kad būs kas nozīmīgi mainījies vai šai lietai būs pielicis punkts tādā vai citādā veidā. Šobrīd es nevaru pateikt, kad tas būs.