Grāmata – Rainis – derīgais un nederīgais

Pēc Jāņa Kalniņa Ausekļa izlasīšanas sapratu, ka vajag ķerties klāt arī Rainim. Jo gan jau tas būs ne mazāk interesants. Tā nu atzīmēju grāmatu savā lasāmo grāmatu sarakstā. Kad dzīvesbiedrene bibliotēkā meklēja līdzi ņemamo literatūru, viņa paņēma arī Raini – derīgo un nederīgo. Pag, es teicu, tā taču nav tā grāmata, kuru es biju atzīmējis! Bet vai tad tāpēc to nest atpakaļ uz bibliotēku nelasītu?

Rainis – derīgais un nederīgais ir grāmata par Jāņa Kalniņa grāmatu Rainis. To pašu, kuru vēlējos izlasīt (un kurā, starp citu, esmu jau mazliet vairāk nekā pusē). Rainis iznāca 1977. gadā un divus gadus tika malts cenzūras dzirnavās. Tad nu Valdis Bajārs 1996. gadā palūdzis Jānim Kalniņam uzrakstīt, kādas grūtības savulaik bijušas ar grāmatu Rainis. Jānis Kalniņš sākotnēji vēlējies atteikties. Nav taču ne mazākā prieka atcerēties divdesmit gadus vecus notikumus, kuri sagādājuši nepatiku un mocības. Tomēr Valdim Bajāram Kalniņu izdevies pārliecināt, pajautājot – bet kā jūs grāmatu par Raini rakstītu šodien? Droši vien citādi?

Tālāk autors apraksta, kā uzrunāts rakstīt grāmatu par Raini. Par pašu rakstīšanas procesu Kalniņš gandrīz neko nav rakstījis, bet daudz citējis savu tā laika dienasgrāmatu, kurā aprakstītas sajūtas, saskaroties ar cenzūras iejaukšanos. Tālāk autors apraksta, kas cenzūrai nav paticis un kas atstāts malā. Vairāk ir varbūt par pašu Raini un Aspaziju nekā grāmatu. Un bija interesanti. Raiņa biogrāfija man jau aptuveni bija zināma un ar to arī pietika. Man netraucēja fakts, ka grāmatu neesmu lasījis.

Kalniņš apskatījis dažnedažādus jautājumus. Par Raini un viņa attiecībām ar Pēteri Stučku. Par Raiņa ārkārtīgi pieticīgajiem sadzīves apstākļiem Latvijas laikā. Par Raiņa dzimtenes mīlestību, attiecībām ar Olgu Klīgeri un konfliktu ar partiju. Jāatzīst, ka par partiju lasīt bija visgarlaicīgāk. Aprakstītas arī Raiņa konfliktu izpausmes viņa daiļradē.

Noslēgumā autors runā par tautas tiesībām. Zemāk lasāmais citāts tapis pirms 21 gada, bet neko nav zaudējis no savas aktualitātes.

Ir taču skaidri redzams, ka mūsu republikā, – un arī ārpus tās robežām – ir spēki, kas, klaigājot par cilvēktiesībām, cenšas iznīcināt latviešu tautu. Un tas notiek mūsdienu Eiropā 20. gadsimteņa beigās, gaišā dienas laikā!

Ja rakstītu romānu par Raini, kāds būtu tā virsuzdevums? Biju stipri pārsteigts, kad nācās atzīt: tas pats, kas pirms ceturtdaļgadsimta uzrakstītajam, – būt Latvijai, būt latviešu tautai! Tāpēc, ka joprojām dzīvojam situācijā, kad pastāv lielā asumā latviešu iznīcināšanas briesmas, tautu noslīcinot no āra jau iepriekš iepludināto svešzemnieku tūkstošos.

Pats nožēlojamākais, ka šo latviešu tautas noslīcināšanas politiku iztapīgi atbalsta liela daļa Latvijas varasvīru. Latvieši. Vai dēvē sevi par latviešiem, kad tas ir izdevīgi politiskā veikalošanā.

Pagājušā gadsimtā Jēkaba baznīcā Rīgā bijis virsmācītājs Berkholcs, kas pārspriedis: latvietim, viņa valodai vajag zust. Žēl gan, bet tā notiek. Kāpēc? Tāpēc, ka latvietim pašam vairs nepatīkot būt latvietim. Ka latvietis necienot pats sevi.

Lai tā nenotiku, rakstīju romānu par Raini un, ja to darītu mūsu dienās, mana darba galvenais mērķis būtu tas pats.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Asmens mākslinieks

Turpinot un pagaidām arī nobeidzot savu Ērvina Velša periodu, ķēros klāt arī Asmens māksliniekam. Precīzāk, dzīvesbiedrene to atnesa no bibliotēkas, par ko es biju itin priecīgs. Kad sāku lasīt, aizrāvos pavisam ātri.

Vilcienvaktē un Porno ir tāds Frenks Begbijs. Samērā maigi izsakoties, ļoti agresīvs tips. Var uzbrukt arī tikai, ja uz viņu paskatīsies.

Bet nu gadi ir pagājuši un Frenks kļuvis par pieprasītu mākslinieku. Viņš ir saņēmies, pārcēlies uz ASV, apprecējies un kļuvis par gādīgu tēvu divām meitām. Viss rit brīnumjauki līdz miers tiek iztraucēts. Pludmalē divi izbijuši cietumnieki mēģina uzmākties Begbija sievai, turklāt meitu klātbūtnē. Tad ierodas Begbijs un visi dabū pa muti nekas nenotiek, vienkārši Begbijs ar ģimeni dodas prom.

Drīz vien Begbijs saņem zvanu par Skotijā atstātā dēla slepkavību. To tā gluži nevar atstāt. Vai tad policija maz to izmeklēs? Lai arī viņiem nav bijis nekāda savstarpējā kontakta, tomēr jāaizbrauc vien atpakaļ uz dzimto Skotiju. Edinburgu. Lītu. Sastapšanās ar vecajiem paziņām ir neizbēgama un Frenkam cītīgi jāliek lietā salīdzinoši nesen apgūtās savaldības spējas, lai neielaistos vardarbīgā konfliktu risināšanā. Bet vai tikai reizēm agresija nav labākais risinājums?

Frenka apbrīnojamā pieeja konfliktu risināšanai man šķita ļoti interesanta. Ar uzminēšanu, ko tad Frenks darīs nākošo, man negāja pārāk labi. Darbs tiešām ir visai neparedzams. Toties ļoti interesanti lasīt, jo nav tik viegli uzminēt, kas “gaida ap stūri”. Pa laikam tiek aprakstīta kāda Frenka pagātnes aina un kļūst skaidrāks, kāpēc viņš ir tāds, kāds ir.

Līdzīgi Vilcienvaktei un Porno liela nozīme ir notikumu norises vietai. Tās ir pavisam konkrētas Edinburgas un Lītas vietas. Patīkamāk lasīt, ja Edinburgā ir būts un vismaz kaut ko izdodas atcerēties vai atsvaidzināt atmiņu ar google maps.

Jāatzīst gan, ka tuvāk beigām notikumu pavērsieni man vairāk sāka atgādināt vidusmēra asa sižeta filmu, kurā cieņa pret loģiku piekāpjas izrīcību priekšā. Es gan nevaru teikt, ka grāmata kļuva neloģiska, drīzāk notikumu sasaistes šķita radītas, lai būtu kārtējais piedzīvojums, nevis tāpēc, ka tā arī dzīvē būtu vajadzējis notikt.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Choose life

Grāmata – Porno

Grāmata Porno būtībā ir Trainspotting filmas un savā ziņā arī grāmatas Vilcienvakte turpinājums. Darbība tajā notiek 10 gadus vēlāk. Ir tie paši Rentons, Sirdzējs, Tupenis un Franko. Vēl pie galvenajiem varoņiem jāpieskaita Nikija, jo stāstīts tiek pārmaiņus no viņu piecu skatu punkta. Pēc nodaļas nosaukuma var noprast, kurš ir stāstītājs. Ar daudzpunktiem sākas Nikijas nodaļas, ar vārdu “Uzmetiens” Sirdzēja utt.

Pirmajā daļā lasītājs pamazām iepazīstas ar galvenajiem un blakus varoņiem. Pakāpeniski Sirdzējs nonāk pie idejas par grandiozas porno filmas izveidi. Tam, protams, vajag naudu, scenāriju, aktierus, telpas, kontaktus… un viss arī tiek atrasts! Pie reizes pilnīgi nejauši tiek atrasts arī Marks Rentespuika, kurš savulaik Sirdzēju un pārējos apzaga. Sirdzējam rodas plāns, kā ņemt un uzmest Rentonu pašu, bet līdz tam viņš neko nedrīkst nojaust. Arī to, ka Franko jau atsēdējis savu termiņu cietumā, ne.

Parasti man nav problēmu ar aizmigšanu, lasot grāmatas. Ar Porno man tas neizdevās. Jo tālāk, jo interesantāk kļuva. Zināmā mērā galvenā intriga ir, kā notiks Franko un Rentona satikšanās. Tāda arī notiek, tikai ne gluži tā, kā lasītājam liekas. Autoram var pārmest klavieru izstumšanu, bet tik reālā darbā, kā šis, mani tas nemaz nekaitināja. Dzīvē nereti notiek tādi neparedzēti pavērsieni.

Uz grāmatas otrā vāka rakstītas dažas atsauksmes par darbu.

Pēc Porno tulkošanas prasījās ņemt lupu un lūkot, vai dvēselē maz atlicis kāds patērēšanas diktāta nesaķēzīts gabaliņš.

Tulkotājs ar šo darbu, protams, pavadījis ievērojami ilgāku laiku nekā es – lasītājs. Droši varu teikt, ka nekādas negācijas no grāmatas man nav pielipušas.

Ērvins Velšs (..) dzemdējis vēl vairākus tik pretīgus un rupjus personāžus, cik vien var iedomāties.

Šī izteikuma autoram gan ir švaki ar cilvēku pazīšanu. Ja grūti ar realitāti, tad jāpaņem kaut vai pēdējo simts gadu vēsturi. Tajā ir pārpārēm derdzīgu tipu, pret kuriem pat nerodas ne mazākās žēlastības.

Viņš [Velšs] ir labākais, kas britu rakstniecībai noticis pēdējās desmitgadēs.

Nepārzinu es britu rakstniecību, bet viegli spēju tam noticēt.

Varu iedomāties cilvēkus, kuri grāmatu lasīt nespētu, jo tajā ir pārpārēm lamu vārdu, morāles normu aizstumšanu, nelegālu darbību un seksa. Daļa cilvēku arī neko vairāk rupjībām tur saskatīt nespētu. Man viņus mazliet žēl. Mani netraucēja ne sekss, ne lamu vārdi. Autora aprakstītais ir neticami ticams. Katrs varoņa personība un izteiksmes veids ir izzīmēti ar apbrīnojamu precizitāti. Ielikti vērienīgā stāstā, viņi parastos cilvēkus kā mani vai praktiski visus šos lasītājus padara par vērā neņemamiem statistiem. Par to nav vērts apvainoties. No tā ir vērts kaut ko iemācīties. Varbūt ne gluži, kā pareizi uzņemamas porno filmas, bet – ja kādam šķiet, ka tur aprakstīta pareizā recepte, tad varbūt tieši tā arī ir! Visi grāmatas varoņi grib kaut ko sasniegt un ir ceļā uz to.

Tulkotājam ir bijis ko pasvīst. Viens otrs lamu vārds gan ir pārnests no skotu dialekta uz krievu valodu. Saprotu, ka latviski atbilstošus vārdus sameklēt vienkārši nevar, bet vai aizstāt “fucking” ar “grjobans” ir piemēroti? Es gribētu atstāt “faking”, jo tā lietošana latviešu valodā šķiet izplatītāka. Nu, tas tā.

Pēc grāmatas lasīšanas noskatījos Trainspotting 2. Filma principā esot 20 gadus pēc pirmās filmas. Bet tā nav Porno turpinājums. Filma ir tāds Trainspotting turpinājums it kā Porno nemaz nebūtu bijis. Ir daudzas no Porno aizlienētas epizodes. Bet kopumā filmai nav ne grāmatas vēriena, ne vilkmes, ne intrigas. Ja Porno ekranizētu, tas būtu daudz jaudīgāks gabals, bet, lai to paveiktu, vajadzētu izveidot seriālu.

Subjektīvais baudījums 9,5/10.

Torņu cīņas 2019

Tā kā pagājušajā gadā uzvarējām bērnu tautas klasē, tad šoreiz mums, ievērojot tradīciju, pienācās startēt pieaugušo pieredzējušo komandu konkurencē. Labu laiku pirms torņu cīņām apsvērām, kā tad šoreiz trenēsimies. Mūsdienīgā kārtā izrādījās, ka mums visiem ir diezgan maz laika. Domājot, kā tad īsti lai rīkojas, nolēmām, ka šogad kopīgi nemaz netrenēsimies. Torņu cīņās tādiem amatieriem kā mēs augstas vietas dabūt tāpat nav reāli, tāpēc arī nevajag saspringt. Tā vietā varētu atslābināties un vienkārši pavērot putnus.

Šobrīd, rakstot šīs rindas, esmu drošs, ka būtu bijis labāk, ja mēs tomēr būtu iepriekš patrenējušies būtu. Tas pat nav tik svarīgi rezultāta ziņā, jo uz augstu vietu mēs tik un tā nebūtu pretendējuši, bet mēs būtiski uzlabotu ātrumu, ar kādu noteikt mazos dziedātājus vai klusētājus. Tas savukārt mums ļautu justies komfortablāk un sniegtu papildus laiku, kurā mēs varbūt ievērotu kādu agrāk nemanītu sugu.

Līdzīgi pagājušajām Torņu cīņām arī šajās mums nācās piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu, slimības dēļ paliekot trijatā. Šoreiz mēs par tādu varbūtību tikām brīdināti dažas dienas iepriekš un teorētiski būtu varējuši sameklēt arī aizvietotāju. Bet paņemt maz zināmu vai svešu cilvēku no malas uz 24 stundām tornī? Tā vietā izvēlējāmies cerēt uz brīnumainu atveseļošanos, kura diemžēl nenotika. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, nebija jau slikti, bet slodze trijatā ir lielāka. 24 stundās to izjūt visai būtiski. Ja kāds izdomā apmeklēt krūmus un pārējie augšā piefiksē jaunu sugu, tad vai nu čurātājam jāmet iesāktais pie malas un labi ātri jājož uz torni atpakaļ, vai arī jaunums jānoraksta zaudējumos jāieraksta īpašā sarakstā, kurš netiek ņemts vērā, skaitot rezultātus.

Pirms izlozes satikām daudzus pazīstamus, bet ikdienā reti satiktus cilvēkus. Ļoti patīkami. Īsi pirms torņa izlozes komandā apspriedām dažādus variantus, tai skaitā Sātiņu dīķu torni. Komandas biedri teica, ka esot tur bijuši un ļoti paticis. Dažas minūtes vēlāk pie šī torņa tiku izlozē. Visi komandā par to bijām priecīgi un drīz vien braucām uz Saldus pusi.

Pa ceļam rūpīgi iepazināmies ar pagājušā gada novērojumiem Sātiņu dīķu tornī. To bija daudz – veseli 90. Tas nozīmēja, ka mums ir tornis ar visaugstāko vidējo rādītāju. Bet, papētot novērotās sugas, aina vairs tik briesmīga nelikās. Gulbjus un pīles mēs pazīstam. Labi, pie ķīķa un mazā ērgļa mēs droši vien saminstinātos pieredzes trūkuma dēļ. Tilbītes pa ceļam var atkārtot. Dzeņus mēs zinām, ķauķu arī tur nemaz tik daudz nav. Tā nu mēs gājām cauri sarakstam un atkārtojām tās putnu balsis, par kurām visi nejutās pilnīgi droši.

Bija saskaņots, ka drīkstam piebraukt ar auto līdz pašam tornim. Citos gadījumos būtu kāds kilometrs jāiet ar kājām. Ar visu iedzīvi un optiku to pievarēt nebūtu nemaz tik ātri. Pa ceļam redzamie dīķi izskatījās ļoti interesanti, bet nebija laika pievērsties to izpētei un devāmies tieši uz torni. Mudīgi izkravājuši visu nepieciešamo un piestiprinājuši pie torņa informatīvo paziņojumu par torņu cīņu norisi, 13:40 ķērāmies pie novērojumiem.

Pirmajā stundā varējām aplūkot daudz ziemeļu un paugurknābja gulbju. Vēlāk arī tie nekur nepazuda. Vēl ūdenī sazīmējām vairākas meža pīles, cekuldūkurus. Mazliet samulsu pie brūnas pīles ar pamatīgu baltumu, bet pēc izpētes klasificējām to kā cekulpīli.

Cekulpīle

Lidinājās lielie ķīri, ķīvītes, pa kādai upes tilbītei un mājas strazdam, kā arī niedru liju pāris. Šķita, ka ir arī mazie ķīri, bet pie pārliecības netikām un neatzīmējām. Tālumā sazīmējām dzērves un pelēko vārnu. Ūdenī pamanījām arī lauci, meža zosis, lielo balto gārni, platknābju pāri un gaigalas.

Lielais baltais gārnis, meža zosis un augšā lielais ķīris

Par spīti vējam saklausījām lielo zīlīti, brūnspārnu ķauķi, žubīti, mazo svilpi, zeltgalvīti, dzelteno un niedru stērsti. Netālu no torņa omulīgi tarkšķēja ceru ķauķu pāris vairāku vītīšu piedziedājumā. Tas pamatīgi apgrūtināja citu putnu klausīšanos, bet torņos tā laikam vispār mēdz būt. Paveicās ar koku čipsti, jo tās uzstāšanās nebija neko ilga. Grāvī uzkavējās meža tilbīte. Kopā pirmajā stundā 28 putni. Bija ko iesvīst gan ar vērošanu, gan klausīšanos, gan pierakstīšanu. Ne velti meža pīle un ceru ķauķis aizmirsās atzīmēties, ko pamanīju tikai, pārlasot protokolu atpakaļceļā.

Mūsu uzticamais draugs ceru ķauķis

Otrajā stundā turpinājām intensīvi vērot putnus. Šoreiz atzīmējās arī divi plēsēji – jūras ērglis un peļu klijāns. Jūras ērgļi pēcāk bija novērojami visu laiku, izņemot nakti. Lūk, tālumā bija redzama tāda jauka pļaviņa, kur neredzētajam stārķim izstaipīt kājas, bet tur tupēja jūras ērglis vārnu ielociņā. Pat vārnām šis statiskais putns apnika. Ūdenī konstatējām brūnkakļus. Pārlūkojot attālākās teritorijas, pamanījām zivju gārni un tādus parastus putnus kā mājas balodis un sudrabkaija. Garām mēdza lidot arī pa kādam upes zīriņam. Uz brīdi saklausījām zilzīlīti un ezera ķauķa vienmērīgo trelli. Otrajai stundai 9 sugas, kopā 37.

Mazinoties jaunu novērotu sugu skaitam, trešajā stundā atminējāmies par pusdienām. Ar tām neklājās nemaz tik viegli, jo, kolīdz biji piesēdis kaut ko iekost, nācās lekt kājās un vērot kārtējo aizdomīgo putnu. Neskatoties uz cītīgo vērošanu, sarakstam varējām piepulcināt vien bezdelīgu un zivju ērgli, kuru turklāt identificējām vienīgi pēc pamatīgākas fotoattēla izpētes. Saklausījām dzeguzi un ķivuli (beidzot). Raimonds vienīgais pamanīja dižraibo dzeni. Trešajai stundai 4 sugas, kopā 41.

Zivju ērglis. Šis uzņēmums tapa, kad otro reizi novērojām šo putniņu, pirmais bija tumšāks.

Ceturtajā stundā piepulcinājām tikai balto cielavu. Redzēju krūmos pazūdam žagatu, diemžēl es vienīgais. Tālumā sazīmēju pelēko pīli, bet komandas biedri nejutās pārliecināti par tās noteikšanu. Rietumpusē tumsnēja mākoņi, bet pāri mūsu galvām tie tomēr nedevās. Kopā 42 sugas.

Piektajā stundā garām palidoja klusējošs krauklis. Ietarkšķējās un arī parādījās pelēkais strazds. Koku biezoknī ar grūtībām saklausījām dziedātājstrazdu. Kārtējo reizi pārskatot Grebūtnieku dīķa ūdensputnus, konstatēju, ka divi putni cekuldūkuru bariņā izskatās mazliet atšķirīgi. Kad kāds no tiem izvilka knābi no spārna apakšas, varējām nešaubīgi atzīmēt pelēkvaigu dūkuri.

Pelēkvaigu dūkuri, vismaz tas viens pa labi

Pavisam tuvu Lieknas dīķī parādījās pelēkās pīles un šoreiz tās visi varējām labi apskatīt. Piecas sugas klāt, kopā 47.

Pelēkā pīle

Sestajā stundā vējš bija mazliet mitējies, bet neko daudz mums tas nedeva. Pagaidām klāt nāca vien čuņčiņa un cekulzīlītes dziesmas. Cekulzīlīti vēlāk uz brīdi varējām arī aplūkot. +2 sugas, kopā 49.

Arī septītajā stundā varējām pieskaitīt divas sugas. Garām palidoja lauku balodis, kurš vēlāk mūs izklaidēja ar dziesmu. Atnāca pirmie apmeklētāji. Uzdāvinājām viņiem grāmatzīmes, parādījām dažus putnus un mazliet aprunājāmies. Pēcāk devāmies īsā kāju izlocīšanas pauzē un, lai arī ar lielām grūtībām, tomēr saklausījām lielo dumpi. To izdevās sadzirdēt arī augšā tornī. Divas klāt, kopā 51.

Atradums netālu no torņa

Astotajā stundā ap pusdesmitiem vakarā krūmos pāris reizes sadzirdējām ko līdzīgu cūkai un atzīmējām dumbrcāli. Viena suga, kopā 52.

Devītajā stundā pēc desmitiem vakarā tālumā saklausījām seivi ķauķi. Iespējams, tobrīd dziedāja arī lakstīgala, bet tā vairs savu dziesmu neatkārtoja. Toties izdevās sadzirdēt sarkanrīklīti. Ezera malā pamanījām lielu, tramīgu zaķi. Tuvu tornim garām palidoja sloka. Gar grāvja malu pamanījām soļojam āpsi, kurš ātri pazuda grāvī. Plus trīs, kopā 55 un ar to arī pirmās dienas putnu sarakstu varējām slēgt.

Desmitajā stundā bija jau tumšs. Gatavojāmies naktsmieram, pirms tam vēl mazliet izlocījām kājas. Piegājām tuvāk putnam, kurš man šķita aizdomīgs, bet neko citu bez ceru ķauķa saklausīt neizdevās. Paspīdinājām lukturīti un, iespējams, kādu iztrūcinājām, jo dzirdējām skaļu plunkš. Šī skaņa atkārtojās vēl divas reizes un izvirzījām dažādas versijas, sākot ar bebru un beidzot ar zombijiem.

Nakts iestāšanās

Būtu diezgan interesanti uzzināt, kā citām komandām ir ar novērojumiem diennakts tumšajā laikā. Mēs gan visi devāmies pie miera, uzlikuši modinātāju uz četriem. Gulēju diezgan trauslā miegā, bija karsts un visu nakti skaļi taurēja ziemeļu gulbji. Vairāk uz rīta pusi skaļāki kļuva pelēkie strazdi. Vēlāk apspriedām arī jautājumu par ceru ķauķi – kāpēc viņam ir visu laiku jādzied? Vai tad jātaupa enerģija nemaz nav?

Sešpadsmitajā stundā 4:40 beidzot atzīmējām ļoti ilgi gaidīto melno meža strazdu. Pārskatot ūdens klajumu, ievēroju tajā peldam divus mazus putniņus ar dzelteniem pušķīšiem, kuri pacēlās virs galvas. Pirmo reizi dzīvē redzējām ragainos dūkurus! Nekur tie negrasījās pazust un bija labi novērojami arī, kad braucām jau prom. To, ka tā ir visai reta suga, mēs nemaz nezinājām. Divas sugas klāt, kopā 57.

Ragainie dūkuri

Septiņpadsmitajā stundā pāri tornim pārlaidās zvirbuļvanaga tēviņš ar savu sarkanīgo vēderu. Garām tornim palidoja un ūdenī nosēdās prīkšķe, pēc brīža pazūdot niedrājā. Saklausījām vālodzi. Pamanīju sīli, diemžēl vienīgais. Plus trīs, kopā 60.

Astoņpadsmitajā stundā beidzot izdevās sadzirdēt garāku niedru strazda dziesmu. Pa laikam viņš iedziedājās arī agrāk, bet apklusa pirms visi sākām tam pievērst uzmanību. Netālu pamanījām gaišo ķauķi. Beidzot visi redzējām dižraibo dzeni. Atlidoja jūras krauklis, kurš, pamanot jūras ērgli, ātri vien savicināja spārnus un pazuda. Garām aizlaidās sīlis, kuru šoreiz redzēja visi. Papildus piecas sugas, kopā 65.

Kur divi jau ir, tur trešais lieks.

Tālākās sacensības pēc 7:40, godīgi sakot, nebija vairs diez ko aizraujošas. Jaunas sugas sarakstam piepulcinājām pa vienai stundā. Saklausījām pelēkās zīlītes saucienu. Uzreiz neatpazinām, bet sameklējām atbilstošu balss ierakstu. Sadzirdējām svilpjus. Komandas biedri novēroja žagatu, kuru tagad varējām iekļaut sarakstā. Vienubrīd starp ceru ķauķiem varēja saklausīt dārza vai melngalvas ķauķi, bet mēs to atstājām neidentificētu. Klausoties ierakstītos un neatpazītos balss ierakstus, klāt pielidoja varen pikta pelēkā un purva zīlīte. Mums tiešām nebija nodoma putniņus provocēt un telefons jau nemaz tik skaļš arī nav.

Pelēkā zīlīte

Pusdesmitos ar auto atbrauca nākošais apmeklētājs, kuru interesēja, vai mēs esot ornitologi, cik ilgi mēs vēl tornī būšot un vai no putniem arī kaut ko saprotot. No auto tā arī neizkāpa un devās prom.

Interesanti bija pavērot, kā niedru lija centās ieķert ar nagiem brūnkakļa mammai mugurā. Pielidoja klāt, izstiepa kājas un pikēja no neliela augstuma. Pīle nekavējoties ienira, lai pēc brīža turpat atkal iznirtu. Un tā vairākas reizes.

Brūnkaklis, niedru lija un ieniris brūnkaklis.

No reāli dabūjamajām sugām mums trūka vēl baltais stārķis. Tad nu pa laikam pavērsām teleskopus uz tālumā esošajām mājām. Kad 12:00 balto stārķi pamanījām tālu, tālu, augstu, augstu debesīs, iestājās iekšējs atslābums. Jo ko tad vairs?

Iespējams, pelikāna ola

Pēdējo sugu saklausījām, kad jau kravājām mantas. Tikai tajā brīdī sapratu, cik atslābis biju, jo “žīds” taču skanēja jau kādu brīdi. Tā mēs kā pēdējo sugu 13:05 atzīmējām zaļžubīti. Kopā nu bija 71 suga un devāmies atpakaļ uz Rīgu.

Pārskatīju pagājušajā gadā atzīmētās putnu sugas, lai saprastu, kur tad mums pietrūka tās 19. Baltvēderis, krīklis un mazais dūkuris. Ķīķis, vistu vanags un mazais ērglis. Gugatnis, mērkaziņa, pļavu un purva tilbītes. Mazais ķīris, melnais zīriņš. Ūbele, lauku cīrulis, mājas un krastu čurkstes. Pelēkā un melnā dzilna, baltmugurdzenis. Peļkājīte, lakstīgala un plukšķis. Purva un melngalvas ķauķi. Melnais mušķērājs, somzīlīte un dadzītis. Riekstrozis un kovārnis. Daudz un no visa kā pa druskai. Vismaz svirlītis, kura trūkums man mazliet kremta, nebija bijis arī iepriekš.

Atgriezāmies Rīgā uz rezultātu apkopošanu un pasludināšanu. Par mūsu ieņemamo vietu lielu ilūziju nebija. Labākajā gadījumā būtu pirmspēdējie, bet arī tas bija maz ticams. Galu galā teicu runu kā sešpadsmitās un pēdējās vietas pārstāvis. Komandas biedros saskatīju nelielu rūgtumu, bet neko darīt. Kā ir, tā ir. Mūsu komanda vismaz nebija tā, kura piedzīvoja lietusgāzi.

Pie mūsu galdiņa, kur sēdēja trīs komandas, izraisījās neliela diskusija, vai tas maz ir jēdzīgi uzskatīt par torņa vidējo rādītāju pagājušo sacensību rezultātu? Pēc nolikuma, ja tornis piedalās pirmo reizi, rezultāts jāsalīdzina pret visu torņu vidējo rezultātu. Varbūt tā jādara arī otrajā reizē. Tas, ka šī īpatnība izšķīra pēdējās vietas likteni, manuprāt, nav nozīmīgi, bet, ja runa ir par pirmo vietu? Uzvarētāju Mērsraga pļavas tornis bija ar 47 novērojumiem 24 stundās pagājušajā reizē. 2017. gadā mūsu tobrīd tikko radusies komanda Mērsraga pļavas tornī noteica 46 putnu sugas četrās stundās. Nekādā ziņā gan nenoniecinu uzvarētāju nopelnus un visu cieņu gan viņu, gan visu pārējo komandu paveiktajam.

Vispatīkamāk apbalvošanā ir klausīties, kā citas komandas dalās savos iespaidos. Vienmēr ir ļoti interesanti klausīties, kā citiem gājis. Varbūt nākošajos gados būtu vērts komandu stāstus nofilmēt un saglabāt vēsturei.

Mājās dodoties, garām braucošajā hoverboard saklausīju ceru ķauķi. Ieraugot debesīs plēsēju, roka automātiski stiepās pēc binokļa, kurš jau bija atstāts mājās. Un, dodoties gulēt, pulksteņa tikšķēšana raidīja signālu apziņai par kārklu ķauķi.

Ceru, ka nākošajā gadā būsim pilnā sastāvā, jo tā būtu pilnīgi jauna pieredze. Centīšos arī atcerēties atziņu par iepriekšējās trenēšanās svarīgumu, jo ar zināšanām par ierastajiem pilsētas putniem tomēr nepietiek.

Skats no Sātiņu torņa

P.S. Ja kādā no attēliem esmu klasificējis kādu putnu nepareizi, ļoti atvainojos un nokaunos, bet lūdzu tomēr uz manu kļūdu norādīt.

Grāmata – Vilcienvakte

Pirmoreiz filmu Trainspotting redzēju studiju gados, pirmajā vai otrajā kursā. Biju sajūsmā. Pilnīgi ne-holivudisks kino ar lielu ticamības momentu un foršu mūziku. Pēc tam esmu to redzējis vēl vairākas reizes. Varbūt tagad es neapgalvotu, ka filma manī izraisa sajūsmu, bet Trainspotting joprojām vērtēju krietni augstāk par vidusmēra Holivudas produktu.

Tālākā mana iepazīšanās ar filmu un grāmatu bija ar visai savdabīgu hronoloģiju. Izlasīju grāmatu Porno. Tad noskatījos Trainspotting 2. Vēlreiz Trainspotting. Un tad sajutu nepieciešamību izlasīt arī grāmatu, Ērvina Velša Vilcienvakti. Starp citu, mēģināju lasīt arī oriģinālvalodā, bet, kādu brīdi pamocījies ar skotisko valodu, devu tomēr priekšroku ērtībām un sameklēju grāmatas eksemplāru vienā no Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm.

Atšķirības starp filmu un grāmatu ir diezgan lielas. Grāmata Vilcienvakte sastāv no daudziem maziem stāstiņiem, no kuriem daži savā starpā saistīti pavisam nedaudz. Toties filmā ir izveidots kopējs lineārs stāsts, turklāt atmetot vairākus personāžus. To grāmatā ir diezgan daudz. Man tie diezgan ātri sāka jukt kopā. Tādos brīžos centos šķirstīt grāmatu vai ielūkoties vikipēdijā.

Filmā apkopotas kolorītākās grāmatas epizodes un integrētas vienā kopējā stāstā. Starp citu, grāmatas un filmas atmosfēra ir pilnīgi atšķirīga. Droši vien ne visi man piekristu, bet filma liekas optismistiska un kopumā vairāk priecīga nekā bēdīga. Vai vismaz mazliet smieklīga. Arī grāmatā ir par ko pasmieties, bet kopumā tā liekas mazliet bēdīga. Autors savos stāstos atklāj savu varoņu nežēlīgo, ļauno pusi. Katrs stāsts ir citādāks un atklāj kaut ko savu. Piemēram, narkomāna šokējošā izturēšanās sava brāļa bēru laikā, ar kuru viņam, kā izrādās, nav bijušas diez ko siltas attiecības. Vai garāmgājēja piekaušana vienkārši tādēļ, ka tikko drauga klātbūtnē tevi uz zoba pavilcis nejauši sastapts žūpa jeb paša tēvs. Daudzviet ir par ko aizdomāties.

Viena no mani uzrunājošākajām nodaļām bija par Marka Rentona piespiedu rehabilitāciju. Man nav nekādas, arī netiešas pieredzes ar narkomānu rehabilitāciju. Attiecīgi nav pamata neticēt rakstītajam, ka psihoterapeits sevi noliek krietni augstākā plauktiņā par savu pacientu un vienkārši nespēj saprast sava pacienta loģiku.

Kāpēc ir tā – ja tu lieto stiprās narkotikas, tad katrs piders uzskata, ka tāpēc vien ir tiesīgs tevi uzšķērst un analizēt?

Tiklīdz tu pieņemsi, ka viņiem ir šādas tiesības, tu pievienosies viņiem šajos meklējumos – pēc tā svētā grāla – pēc tās mantas, kas darbina tavu mehānismu. Tu padosies viņiem, ļausies, lai tev iemāna kaut kādu no dirsas izvilktu uzvedības teoriju, kādu vien viņi izvēlēsies tev piekabināt. Tad tu piederēsi viņiem, nevis pats sev; atkarība pārcelsies no narkotikas uz viņiem.

Sabiedrība rada neīstu samudžinātu loģiku, lai ievilktu sevī un pārveidotu tos cilvēkus, kuru uzvedība ir ārpus tās pamatstrāvas. Pieņemsim, ka es zinu visus par un pret, zinu, ka man būs īss mūžs, esmu pie pilna prāta un tā tālāk, un tā joprojām, bet tomēr vēlos lietot herņu? Viņi neļaus tev to darīt. Viņi neļaus tev to darīt, jo tā būs viņu pašu neveiksmes zīme. Pats fakts, ka tu vienkārši izvēlies atteikties no tā, ko viņi piedāvā.

Kādreiz mans draugs mēdza nodarboties ar apziņas paplašināšanu. Visticamāk, dara to joprojām, es nezinu, bet viņa tā laika atklāsme bija, ka vielu sniegto pieredzi var salīdzināt ar mūziku. Citu, tikpat jūtīgu cilvēku pret mūziku nemaz nepazīstu. Gadu gaitā no malas biju spiests noskatīties, kā cilvēks lēnām iet sviestā, kļūst nesakarīgāks, neloģiskāks un nomāktāks. Vai tam bija kāds sakars ar lietoto? Kas to lai zina? Par saviem novērojumiem es paklusēju, to atklāšana droši vien tāpat neko nebūtu devusi. Bet varbūt pareizi man būtu bijis ko pateikt. Es nezinu.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Sadzīvošana ar migrēnu

Kādreiz man šķita, ka migrēna ir izdomāta sieviešu slimība. Tāds man iespaids radās, lasot grāmatas. Attiecīgi biju gan samulsis, gan uzjautrināts, kad man ārsts to diagnosticēja. Bet par visu pēc kārtas.

Bērnībā man regulāri sāpēja galva. Kāpēc – nu, kas to lai zina? Varbūt tas bija stress. Varbūt neveselīgs miega režīms, citu slimību izpausmes vai kas cits. Vai jau tolaik to varētu diagnosticēt kā migrēnu? Iespējams, bet tad lēkmes nebija pārlieku smagas. Par savām galvassāpēm es īpaši nesatraucos. Tā bija pierasta lieta.

Kaut kas jauns notika, kad mācījos pirmajā kursā. Kādu rītu es piecēlos, devos uz lekcijām un sapratu, ka nespēju vairs lasīt un rakstīt. It kā es būtu apžilbis spilgtā saulē, redzēju tikai vienu burtu vienlaicīgi. Pārējais bija tādā kā miglā. Mans redzes fokuss bija ārkārtīgi šaurs. Burti galvā bija jāliek kopā pa vienam un tas prasīja milzīgu piepūli. Vajadzēja izlasīt pirmo burtu. Atcerēties. Otro burtu. Atcerēties. Un tā tālāk. Bet sāpēja galva un uz tādiem vingrinājumiem prāts nemaz nenesās. Pēc kādas stundas man palika labāk. Jau varēju kaut ko izlasīt. Vēl pēc stundas jau bija daudz maz labi, tikai galvassāpes nerimās. Kursa biedri uzjautrinājās, ka mani no kājām nogāzusi nieka pilīte alkohola iepriekšējā vakarā.

Pēc kāda mēneša vai diviem tas viss atkārtojās. Turpmāk lēkmes neregulāri turpinājās. Kopīgais vienmēr bija redzes traucējumi, apgrūtināta spēja lasīt vai pat pilnīga neiespējamība to darīt. Šis stāvoklis rimās pakāpeniski, pilnībā izzūdot pēc apmēram divām stundām. Redzes traucējumus pakāpeniski nomainīja spēcīgas galvassāpes. Bija reizes, kad galvassāpes bija ārkārtīgi spēcīgas. Tu sēdi vai guli un pilnīgi neko neesi spējīgs izdarīt. Tu pat neko nekontrolē. Tas ir it kā tevi būtu sasējuši un urbtu galvā. Cik ilgi, par ko – tu nezini. Tu esi kā pasažieris savā organismā un vienkārši nespēj izdomāt, ko tagad lai dara. Tādās sāpēs padomāt īsti nav iespējams. Tad ir labi, ja vispār pietiek spēka aiziet kaut kur nostāk no visiem.

Reiz es tā sēdēju darbā un jutu, ka tuvojas lēkme. Kolēģei bija maza svinēšana viņas pēdējā darbdienā, ofisā bija svarīga kliente un man vajadzēja turpināt ļoti intensīvi strādāt. Tuvojās mans “pasažieris savā ķermenī” laiks un es ar šausmām sapratu, ka nu ir pilnīgs vāks. Bailes mani pārņēma tik tālu, ka sapratu, ka vairs nespēju parunāt.

Ikdienā to neapzinās, bet, kad cilvēks domā, viņš to dara it kā vārdos. Es to tajā brīdī vairs nespēju izdarīt. Pilnīgi apzinājos visu, kas man notiek apkārt, bet biju pārbijies un parunāt nespēju. Rakstīt arī nē. Neviens no kolēģiem nezināja, ka man ir migrēna. Galvā radās vīzija – kāds no kolēģiem uzrunā mani, es, pārbijies līdz nāvei, neko nespēju atbildēt, viņi jautā, vai man ir slikti, es joprojām neko nespēju atbildēt, šie krīt panikā, runā par insultu, zvana ātrajiem…

Es, protams, gribēju atvadīties no kolēģes viņas pēdējā darbdienā, bet sapratu, ka tas ir absolūti neiespējami. Es varēju mēģināt tikai vienu – pa kluso aizlaisties prom. Centos sagaidīt īsto brīdi, bet sapratu, ka tāda vienkārši nav un nebūs. Cēlos kājās un devos uz durvīm. Kāda cita kolēģe mani uzrunāja. Es nesapratu ko viņa teica. Viņa mani uzrunāja vēlreiz. Es joprojām neko nesapratu. Neko neteicu, tikai stāvēju un skatījos viņai virsū. Tad viņa teica apmēram “labi, tad ej” un es, protams, ne mirkli nevilcinājos. Spēju domāt vārdos atguvu pēc apmēram piecpadsmit minūtēm. Tālāk jau ierastās galvassāpes, viss labi zināmais.

Kad tiku pie veselības apdrošināšanas polises, apņēmos noskaidrot, kas tas īsti ir. Ģimenes ārsts nosūtīja pie acu ārsta, kurš veica dažādus testus.

Bērnībā man teica, lai acis pārlieku nebolot, varot sākties šķielēšana. Zināju vienu šķielējošu meiteni un tas man likās tik šausmīgi, ka uztvēru brīdinājumu ļoti nopietni. Šķiet, iebraucu pretējā galējībā. Tika konstatēts, ka acīm ir problēmas fokusēt skatienu uz tuviem priekšmetiem. Man ieteica regulāri veikt vingrinājumus, kuri, iespējams, palīdzēs. Bet galvassāpes – tā, lūk, esot migrēna. Izārstēt to nevarot, bet katram ir savi individuāli lēkmes izraisītāji, kurus tad vajadzētu atrast.

Izraisītāju meklēšana bija vienkārša un sarežģīta vienlaikus. Brīdi, kurā sākās redzes traucējumi, vienkārši nebija iespējams palaist garām. Izraisītājs varēja būt apžilbināšana, bet ne vienmēr. Centos ielāgot visus apstākļus pirms migrēnas lēkmēm un pakāpeniski nonācu pie lielākas skaidrības.

Visdrošākais veids, kā tikt pie lēkmes, bija maz gulēt un lietot alkoholu. Kad šo atklājumu pastāstīju draudzenei, viņa smējās, ka dakteri pēc pamatīgas izpētes secinājuši, ka man esot paģiras. Neapvainojos, jo tā gluži nav. Migrēnas galvassāpes ar parastām galvassāpēm nav sajaucamas. Migrēnas sāpju lokalizācija ir konkrētāka, komplektā nāk nelaba dūša un ir raksturīgas sāpes, kustinot galvu. Šķiet, ka galvā kāds uzstādījis žiroskopu, kurš, konstatējot kustību, dod signālu nervu sistēmai. Visgrūtāk ir noliekt galvu, lai, piemēram, sasietu kurpes. Žiroskopiskās sāpes jūt vēl trešajā dienā pēc lēkmes.

Uzzināju, ka migrēna esot bijusi arī manam tēvam. Iedzimtība esot diezgan būtisks faktors.

Tiešais izraisītājs man gandrīz vienmēr bija vizuāls apžilbinājums, uz kuru tajā brīdī nebiju fokusējis skatienu. Tā varēja būt saules gaisma, sveces liesma, vienā reizē pat monitors. Reiz man lēkme sākās, braucot autobusā. Es vienlaicīgi dzirdēju trīs skaļas, savā starpā nesaistītas sarunas. Es nespēju tās ignorēt, jo tās bija pārāk skaļas, un nespēju uz tām fokusēties, jo tās notika vienlaicīgi.

Tāpat ievēroju, ka lielākā nozīme ir nevis tiešajiem izraisītājiem, bet gan blakus faktoriem. Tie ir stress, pastiprināta garīga slodze, alkohola lietošana, neizgulēšanās vai pārmērīga gulēšana. Interesanti, ka, esot ārā, migrēnas lēkmes uznāca daudz retāk nekā telpās. Varbūt tas tāpēc, ka laukā pārsvarā jāskatās tālumā, kas man šķiet mazliet vieglāk nekā koncentrēt skatienu tuvumā.

Teorētiski tātad viss sanāk ļoti vienkārši. Jāizvairās no stresa, jāievēro stingrs režīms un jāmūk no alkohola. Dzīvē diemžēl nemēdz būt tik vienkārši. Es esmu disciplinēts, bet ne tik ļoti.

No stresa es patiešām cenšos izvairīties, cik spēju. Reizēm neizdodas, bet kopumā man tas šķiet samērā vienkārši. Ne vienmēr es varu mainīt lietas sev apkārt, bet varu mainīt savu attieksmi pret tām. Arī apziņa, ka esi darījis visu, kas bijis tavos spēkos, lai situāciju uzlabotu, ļauj naktīs gulēt mierīgāk.

Stingrs režīms patiesībā arī nav nekas ļoti sarežģīts. Ir tikai jāapgūst viena ļoti nozīmīga lieta. Nu, labi, divas. Jābūt kā hokeja vārtsargam spēles laikā. Maksimāla koncentrēšanās un maksimāla atslābināšanās. Tas ne vienmēr izdosies. Bet uz to ir jātiecas. Pārējais nāk it kā pats no sevis. Ja vien tas nav absolūti nepieciešams, tad mājās es nestrādāju. Par darbu gadās domāt, bet es nekad nemēģinu mājās tā koncentrēties darba jautājumiem, kā to daru darba laikā. Es neprotu meistarīgi apstādināt savas domas, kad tās aizklejo man netīkamos virzienos, bet varu vismaz tās neuztvert pārlieku nopietni. Tas man dod tādu kā distanci, tādu kā atelpas brīdi. Ja mani domās klusībā nomoka kāds jautājums, tad tas nozīmē, ka man kādā brīdī tam jāpievēršas ar maksimālu koncentrēšanos. Ja tas nelīdz, tad tas jāatkārto, līdz domas liek mieru.

Doties gulēt pēc pulksteņa nemēdzu. Darbdienās, protams, sanāk celties pēc pulksteņa. Bet ar miegu vispār ir interesanti. Varētu domāt, ka ļoti svarīgs ir dziļš, netraucēts miegs. Patiesībā man migrēnas lēkmes uz ilgāku laiku periodu pazuda reizē ar bērna piedzimšanu. Zīdaiņa regulāro nakts aktivitāšu dēļ sevišķi dziļi gulēt nebija iespējams.

Ar alkoholu ir sarežģīti. Lietoju to reti, bet neesmu absolūts atturībnieks. Izrādās, ka pirms tā lietošanas jāņem vērā vēl viens ļoti būtisks apstāklis. Pašsajūta. Ja jūtos sasprindzis, noguris vai citādā veidā ne pārāk labi, tad par alkohola lietošanu jāaizmirst.

Tik smagas reizes, ka zūd spēja runāt, man ir bijušas labi ja piecas. Ja nenoguļ lēkmes sākumu un apstākļi to pieļauj, tad principā var paspēt kaut kur aizlaisties uz pārlaist kritiskāko periodu vientulībā.

Bet tikai nesen sapratu, kas ir vissvarīgākais. Tās ir bailes. Tieši bailes ir tās, kas padara lēkmes neizturami mokošas.

Bailes – tā ir neziņa. Un tu par savu lēkmi nezini – cik smaga tā būs, vai tu paspēsi tikt pie zālēm, vai neviens nepiefiksēs, vai atkal neuznāks nespēja runāt, kā tagad vispār būt tuvākās pāris stundas, ko iesākt ar mašīnu, ja gadījumā esi uz darbu aizbraucis ar auto utml.

Nedrīkst ļauties bailēm. Nekādā gadījumā. Tās ir vissliktākais, kas migrēnas lēkmē vispār ir. Bailes sasprindzina nervu sistēmu vēl vairāk un lēkme patiešām kļūst smagāka. Tas ir dažu sekunžu jautājums. Ir vienkārši jāatslābinās – zibens ātrumā, cik intensīvi vien to ir iespējams izdarīt.

Vispār migrēna ir individuāla sērga. Kādam lēkmi varot izsaukt šokolāde. Bieži lēkmes laikā mēdz būt izteikta nepatika pret gaismu, skaņu vai noteiktām smaržām. Attiecīgi mani lēkmi izraisošie faktori citam var būt pilnīgi vienaldzīgi. Arī zāles, kuras palīdz vienam, citam var nelīdzēt. Ārsti iesaka pacientu likt mierā. Tas šķiet universāls padoms, jo lēkmes laikā pat runāšana var būt pat praktiski neiespējama, kas sirdzējam sagādā lieku stresu.

Efektīvus medikamentus man atrast tā arī nav izdevies. Tomēr aspirīns vai ibumetīns, kad beidzot iedarbojušies, neizturamas galvassāpes pārvērš spēcīgās galvassāpēs. Tas ir ļoti daudz, tāpēc kādu pretsāpju līdzekli allaž cenšos turēt pa rokai gan darbā, gan mājās, gan somā, ja kur tālāk jādodas.

Esmu lasījis, ka varot līdzēt stipra lavandas tēja. Es personīgi neesmu jutis vērā ņemamu efektu, varbūt par vāju bija. Pats esmu izmēģinājis arī ļoti skaļas mūzikas klausīšanos. Nezinu, vai man tas līdzētu vienmēr, bet vienu reizi tiešām palika vieglāk. Domāju, ka tas tāpēc, ka mūzika (arī ļoti skaļa) man palīdz atslābināties.

Brīdi, kurā saproti, ka migrēniskās galvassāpes atkāpušās, dodot vietu parastajām galvassāpēm, var raksturot kā patiesu laimes sajūtu. Tas parasti ir 3-4 stundas pēc lēkmes sākuma. Jā, paliek tās žiroskopiskās sāpes, kustinot galvu, bet salīdzinoši tas ir tīrais sīkums.

Migrēna – tās nav galvassāpes. Bet galvassāpes ir viens no migrēnas simptomiem.

Kopīgais visiem sirdzējiem ir tas, ka migrēnu pilnībā izārstēt nevar un ar to ir jāiemācās sadzīvot. Mana nākošā lēkme var būt pēc desmit minūtēm vai dažiem mēnešiem. Es to nezinu, bet nedrīkstu no tā baidīties. Ar disciplīnu un pareizu attieksmi es to varu attālināt vai padarīt daudz vieglāk panesamu. Varbūt, ja man migrēnas nebūtu, mana vispārējā dzīves kvalitāte būtu pat sliktāka, jo man nebūtu tik spēcīgas motivācijas parūpēties par sevi.

Manas lēkmes ir aizvien retākas, ar vairāku mēnešu atstarpi, turklāt pēdējās bijušas pavisam vieglas. Viss, protams, var negaidīti mainīties, bet kamēr mana prevencijas recepte strādā, tikmēr man nav iemesla to mainīt.

Grāmata – Koku slepenā dzīve

Lai arī dzīvnieki un putni man patīk, pret augiem esmu diezgan vienaldzīgs. Es saprotu, ka tie ir ļoti nozīmīgi un ka labāk, ka tie aug, bet emocionāli tie mani nemēdz aizkustināt. Nevaru iedomāties sevi audzinām uz palodzes kaktusu vai kādu istabas puķi. Šajā ziņā esmu pilnīgs pretstats mammai. Varbūt tas nozīmē, ka maniem bērniem putni būs pilnīgi vienaldzīgi.

Par Pētera Vollēbena darbu Koku slepenā dzīve biju lasījis daudz pozitīvu atsauksmju, tāpēc nolēmu ar to iepazīties arī pats. Sanāca gan, ka vispirms izlasīju autora jaunāku darbu – Dzīvnieku dvēseles dzīve. Un, labi vien, ka tā, jo par dzīvniekiem zinu daudz vairāk. Attiecīgi pārliecinājos, ka autors neraksta tukšas fantāzijas, tiesa, varbūt ir mazmazlietiņ tendenciozs.

Koku slepenajā dzīvē autors bieži vien nodaļas virsrakstā norāda kādu cilvēkiem raksturīgu darbību vai īpašību un nodaļā cenšas parādīt, kā tā piemīt arī kokiem. Piemēram, Draudzība, Mīlestība vai Ielu bērni.

Tad pēc autora domām sanāk, ka koki draudzējas vai mīl viens otru? Tā varētu teikt, bet es negribētu šos jēdzienus lietot to cilvēciskotajā izpratnē. Saprotu, ka autors tā darījis, lai uzrunātu lasītājus, bet mani tas drīzāk dara piesardzīgu un mazliet skeptisku.

Ja Dzīvnieku dvēseles dzīvē savai skepsei neradu pamatojumu, tad Koku slepenajā dzīvē ne tik. Iemesls gan ir pavisam cits – par kokiem es neko daudz nezinu. Autors varētu uzrakstīt, ka informācija kokā ceļo ar ātrumu metrs minūtē (esot centimetrs minūtē) un es varētu vien māt ar galvu. Šī iemesla dēļ būtu ļoti interesanti izlasīt kāda botānikas speciālista atsauksmi.

Man būtu gribējies redzēt izvērstāku pamatojumu koku sāpēm, bet tās tikušas uztvertas kā visai pašsaprotamas. Nu, nav vis tā. Ja aptaujātu 100 cilvēkus, droši vien savi 90 teiktu, ka kokiem nesāp. Tiesa, atzīt, ka kokiem sāp, ir visai neērti. Ērtāk tos ir uztvert kā parastus, lēni augošus augus, kurus ekonomisku apsvēru dēļ noteiktā laikā jānovāc. Grāmatā pamatots, ka šāda pieeja ir brutāla un, ilgtermiņā raugoties, arī neekonomiska.

Starp citu, pirmajā vai otrajā klasē man darba burtnīcā vajadzēja atzīmēt, kas no zīmējumā redzamā ir dzīvs. Zīmējumā bija cilvēks, grābeklis, suns un siena kaudze vai kas tamlīdzīgs. Es atceros, ka tur bija arī koks un es atzīmēju, ka tas ir dzīvs. Skolotāja norādīja, ka tā tomēr nav. Pretī nestrīdējos (pirmajā, otrajā klasē, protams, es to neuzdrīkstējos darīt). Bet tā īsti arī nenoticēju. Pēc gada vai dažiem es tiku pie pirmā divnieka savā mūžā. Par ko tieši, neatceros, bet dabas mācībā.

Atgriežoties pie grāmatas, vēl tajā var lasīt par koku cīņām ar kukaiņiem. Par to, kā koki izplatās no dienvidiem uz ziemeļiem un agrāk pretējā virzienā. Par koku sugu konkurējošajām attiecībām. Par to, kāpēc no ASV atvestie koki Eiropā neizaug tik lieli kā dzimtenē. Par koku izdotajām skaņām. Un ir arī atzīts, ka īsti nav skaidrs, kā tieši koki sūknē ūdeni uz zariem un lapām.

Nu, nav koki mana sirdslieta un lasīšanas gaitā pāris reizes gadījās arī aizmigt. Bet man ne reizi neienāca prātā, ka grāmatu vajadzētu atstāt puslasītu. Jo grāmata tomēr laba.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Pēterbaznīca deg

Ata Freināta darbs Pēterbaznīca deg ir ar diezgan interesantu vēsturi. Tā esot rakstīta sveces gaismā telpā ar dēļiem aiznaglotu logu. Pēc apmēram 60 gadiem tās manuskripts 21 burtnīcā un sešās kladēs nonācis pie Andra Kolberga, kurš tad pūlējies vietām padzisušo un grūti salasāmo rokrakstu saburtot, savest kārtībā teikumus un galu galā publicēt.

Grāmatā aprakstīts laiks starp 1941. un 1944. gadu, īpaši pakavējoties pie Vecrīgas degšanas. Grāmatas autors 1941. gadā bijis 59 gadus vecs, tāpēc mobilizācija uz Vāciju viņam draudējusi vienīgi pēdējās vāciešu valdīšanas dienās, kad ņēmuši visus, kam vien ir abas rokas un kājas.

Šausmīgu notikumu grāmatā ir diezgan daudz, bet autors tos apraksta visai neemocionāli. Freināts vairāk mīl pakavēties pie jokiem un jautriem dialogiem. Brīžiem tas šķiet mazliet dīvaini. Bet, iespējams, tā tajā laikā vajadzēja. Manuskripts tomēr tapis 1944.-1945. gadā, kad vajadzēja saņemties, būt stipram, lai izdzīvotu un lieki neļauties emocijām.

No Ata Freināta rakstītā izriet, ka Vecrīgas postījumi būtu bijuši daudz mazāki, ja krievi, bēgot no Rīgas, nebūtu pievākuši katru kustošos ugunsdzēsības spēkratu ar visiem šoferiem. Arī 1944. gadā Vecrīga būtu daudz vieglāk tikusi cauri, ja krievi būtu ļāvuši brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem doties uz Vecrīgu.

Grāmatas beigās Andris Kolbergs ievietojis savu stāstu Rātsnams, kā arī pēcvārdu. Kolbergs ilgi pūlējies noskaidrot, kāpēc tieši Vecrīga izpostīta, jo tādas viennozīmīgas atbildes nav. Okupācijas gados stāstīja par nacistiskajiem vāciešiem, kaut vai tāpēc, ka citu politiski pieņemamu versiju nemaz nevarēja būt. Tomēr vāciešiem bijis stingri piekodināts Rīgai postījumus nenodarīt. Galu galā Andris Kolbergs nonācis pie secinājuma, ka notikusi divu PSRS spēku savstarpēja sadursme. Daugava ir plata, viens otru nav atpazinuši un sākusies nikna apšaude. Tā beigusies ar Pārdaugavas pusē esošo atkāpšanos un pārcelšanos pāri Daugavai pie Bolderājas. Iespējams, viņi tā arī nekad neuzzināja, ka apšaudījuši savējos.

Te arī pamācošs citātiņš.

Septembra sākumā kādu dienu atkal kauca sirēnas. Vienu krievu lidmašīnu notrieca virs Daugavas, un tā degdama iekrita upē, bet otra bēgot paguva nosviest pāris bumbu Maskavas priekšpilsētā Krasnaja Gorkas tirgū, nositot kādus 30 vai cik tur tirdzinieku. Kā tika runāts, tirdzinieki, kas tajā pilsētas daļā vairums ir krievi, lidmašīnai parādoties, skandējuši “Eķi naši!” un priecīgi mājuši ar rokām. Tieši tajā pat brīdī “naši” tos nosituši.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Ulsiks

Pirmoreiz par Ulsiku dzirdēju pagājušā gada Prozas lasījumos. Inguna Cepīte lasīja par Ulsika bērnību. To, ka Ulsiks ir meitene, sapratu tikai, kad stāsts tuvojās beigām. Iespējams, gana skaidri nebiju saklausījis ievadu, jo lasītais stāsts par Ulsiku grāmatā Ulsiks nav lasāms. Varbūt tas tapis pēc tam. Bet tobrīd es pat nezināju, ka tāda grāmata eksistē. To es uzzināju vēlāk un pilnīgi nejauši.

Ulsiks ir bērnības stāsti. Tie tiek pavēstīti no bērna visnotaļ optimistiskā skatu punkta. Ir minētas vairākas lietas, kuras mazais Ulsiks īsti nesaprot, toties tas būs skaidrs pieaugušajam lasītājam, piemēram, par izsūtīšanām uz Sibīriju vai Ļeņina kopoto rakstu noderīgumu kā kāju paliktnim.

Ulsika bērnība ir laimīga un šausmīgu piedzīvojumu tajā tikpat kā nav. Viens otrs ir gan, bet arī tos autore aprakstījusi viegli, it kā slīdot pāri un nepakavējoties pie šausmīgām detaļām. Dažbrīd sāku Ulsiku pie sevis salīdzināt ar Brigaderes Anneli. Tāds pāri plūstošs, nedaudz smacējošs optimisms pat nelāgos dzīves brīžos. Es gan neatceros, vai Annele kādreiz darīja kādas blēņas, droši vien nē. Ulsiks gan tādas dara un diezgan daudz, tomēr pat tās izdodas tā mīļi un pareizi. Annelei piemīt ir arī tāds kā smagnējums, ko Ulsikam pārmest nevar nekādā ziņā, lappuses steidzas viena pēc otras.

Ulsika (un autores) vecāki bijuši slavenie kordiriģenti Ausma Derkēvica un Imants Cepītis. Šķiet, ka autorei savu vecāku piemiņa ir ļoti dārga un Ulsikā viņi ir ļoti cienīti. Vispār Ulsikā sliktu cilvēku nav. Tas ir arī visai saprotami, jo daudziem varoņiem autore vārdus nemaz necenšas slēpt. Ļoti jauki, tikai man kā lasītājam tas grāmatu vērta nedaudz garlaicīgu.

Ja autore ķersies pie turpinājuma vai arī jau strādā pie tā, gribētu novēlēt mazliet atkāpties no šajā grāmatā valdošā pozitīvisma. Tas, protams, ir tikai manas gaumes jautājums un autoram jādara tā, kā viņam šķiet pareizi. Starp citu, man ļoti patika tieši Prozas dienās nolasītais stāsts.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Fricis Bārda. Raksti I

Es ar dzeju esmu uz Jūs. Tas nav nekas tāds, ar ko es lepotos. Dzeja mani vienkārši “neņem”. Man šķiet, tas varētu būt tāpēc, ka parasti lasu diezgan ātri. Bet arī ar prozu reizēm ir tā, ka to ātri lasīt nav iespējams. Tas ir, varēt jau var, bet īpašu labsajūtu gūt nevar. Līdzīgi varētu būt krietni ātri iztukšot pudeli laba vīna.

Pēdējos gados pa laikam tomēr cenšos atrast ar dzeju kopīgu valodu. Visbiežāk tas neizdodas. Man grūti pateikt, cik tādu mēģinājumu bijis. Daudz nē, bet neesmu centies aprakstīt arī tos pašus, jo man neliekas pareizi izteikties par dzeju, ja to nesaprotu.

Reiz internetā varēja redzēt JRT izrādi Fricis Bārda. Dzeja. Ambients. Nudien nesaprotu, kāpēc to nevarēja atstāt visiem skatītājiem pieejamu, bet tā jau ir cita tēma. Tā brīža apstākļi man traucēja izbaudīt izrādes ierakstu, bet skatoties vai, pareizāk sakot, klausoties sapratu, ka ar šo dzejnieku ir vērts iepazīties tuvāk. Līdz grāmatas iepazīšanai gan pagāja gandrīz pieci gadi.

Friča Bārdas Rakstu pirmajā daļā puse grāmatas ir dzejoļi, otra puse – dažādas apceres un recenzijas.

Gāja grūti. Grāmatai spēju atvērties tikai pēc 5-10 minūšu lasīšanas. Tas nozīmē, ka “iesildīšanās laikā” lasītie dzejoļi, iespējams, netika īsti labi uztverti. Pēc tam bija dažādas izjūtas. Dažbrīd gribējās pastumt grāmatu tālāk un pamatīgāk apcerēt dzejnieka teikto. Es dažbrīd viņa dzejoļus ne pārāk labi sapratu, bet man šķita, ka, ja es ieguldītu vairāk laika un pūļu, man izdotos. Vēl man likās, ka, dodoties trimdā, šo grāmatu būtu vērts ņemt līdzi kā latviskuma esenci. Tur nav nekā nacionāla šī vārda mūsdienu populārajā izpratnē, bet introvertā izteiksme, valoda un daba ir saprotami kādā pilnīgi citā, intuitīvā līmenī.

Es nezinu, kā ko tādu var uzrakstīt. Varbūt to varēja tikai toreiz, tajā laikā un nevar vairs šodien? Jo Fricis Bārda grūti saprotamā veidā ir spējis abstrahēties no ikdienišķā un tā aprakstīt sevi un pasauli pantos, ka, tajā iedziļinoties, paveras pilnīgi citi apvāršņi.

Vai es tagad esmu dzejas fans un biežāk centīšos to lasīt? Nē un nē. Domāju, ka šis ir tāds unikāls gadījums. Varbūt vēl Kārli Skalbi būtu vērts palasīt. Pārējo – kā nu sanāks.

Grāmatas otro daļu, jāatzīst, lasīju mazāk rūpīgi. Galvenokārt pie vainas bija neērtā sajūta, ka bibliotēkā grāmatas termiņš atkal jāpagarina jau nez kuro reizi. Tomēr bija interesanti iepazīt autoru arī no citas puses. Mani pārsteidza, cik sarežģīti viņš pauž savas domas. Lai pamatotu savas idejas, Fricis Bārda bieži atsaucies uz Gēti, Nīči, Tolstoju un citiem, kurus nemaz nezinu. Kādas tad ir viņa idejas? To nemaz nav tik viegli saprast! Ja es iedziļinātos rūpīgāk, tad jau droši vien man tas izdotos, bet tad arī grāmatu es varētu atgriezt bibliotēkā labi ja pēc gada. Tā es izlēmu lasīt recenzijas tikai par to autoru darbiem, kurus biju vismaz dzirdējis.

Šis tas interesants bija. Lūk, apcerē Mīlestība un nāve pirmās deviņas lappuses autors rakstījis par visu, kas uz sirds, līdz nonācis pie Raiņa Pūt, vējiņi!, izstāstījis tās saturu un pievērsies lugas sīkākai analīzei.

Kopumā ņemot, tomēr jāsaka, ka šī Raiņa drāma ir stipri vājš darbs.

Man bija ļoti interesanti lasīt, kā Bārda pamatojis savu viedokli. Pūt, vējiņi! gandrīz nemaz neatceros, tāpēc nebūtu pareizi man nostāties vienā vai otrā pusē, tomēr šķiet, ka Bārdas argumentāciju būtu ļoti grūti atspēkot. Jāņem vērā, ka rakstīts ir 1913. gadā. Rainis tolaik bija dzīvāks par dzīvu, tikai dzīvoja trimdā, Šveicē. Kādā citā atsauksmē Fricis Bārda atgriezies pie Pūt, vējiņi! un norādījis, ka tās vājums ir sekas no Raiņa vienpusīgo cienītāju pilnīgi nekritiskas izturēšanās pret Raiņa darbiem, kura beidzamos gados jau pieņēmusi noteiktu māņticības kulta raksturu.

Un, ja gadās vietas Raiņa darbos tik pretrunu pilnas, nekonsekventas vai kļūdainas, ka pat vissajūsminātā piekritēji nevar ar tām galā tikt (..), tad Rainis var justies pilnīgi drošs, ka neviens neteiks: te ir kļūda vai nepilnība, – bet tad iesāksies viena apokaliptiska minēšana: kas te īsti varētu būt domāts?

Toties par Kārļa Skalbes darbiem Fricis Bārda izteicies ar lielu cieņu un atzinību.

Droši vien vērts atzīmēt arī, ka proletariāta (Raiņa pamatšķiras) revolūcijai Bārda nav ticējis. Viņš norādījis, ka tikai daži ideālisti pēc sava apetīta apmierināšanas turpinās cīņu par ideāliem.

Nezinu, cik reizes šis eksemplārs bibliotēkā ticis izsniegts lasītājiem, bet izskatījās, ka vismaz apcerei Mīlestība un nāve esmu pirmais lasītājs.

Neuzdrīkstējos lappuses atdalīt vienu no otras, lai šis prieks paliek nākošajam lasītājam, ja tāds vispār būs. Grāmata izdota 1990. gadā.

Subjektīvais baudījums 8/10.