Ierakstu izlase #55

Latvisko blogu u. mazliet c. pēdējā mēneša (un vēl mazliet) ierakstu izlase.

 

Mārcis Bendiks argumentē, kāpēc uzticamu politikas komentētāju Latvijā nav. Vispār nav.
Pats personīgi piebildīšu, ka, ja masu medijos ieraugu “Politologs: ” vai kāda plaši zināma cilvēka viedokli par politiku, tālāk gandrīz nekad nelasu. Aptaujātie gandrīz vienmēr ir vienkārši muldoņas, kuri operē ar piemeklētiem argumentiem savai pozīcijai. No neuzaicinātā ierindas līdzpilsoņa viņi atšķiras varbūt vienīgi ar labāku latviešu valodas prasmi. Politikas eksperti Latvijā nenes pilnīgi nekādu atbildību par saviem vārdiem. Reiz apkopoju dažādu speciālistu teikto prezidenta vēlēšanu dienā un tukšas muldēšanas īpatsvars bija ļoti nomācošs.
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2018/08/03/1567/

Galvu mednieks iepazīstina ar populārām pretrunām potenciālo darba devēju vidū. Grib, lai ir pieredzējis, lai dara, ko liek, lai bieži nemaina darba vietas un lai spīdētu acis!
https://galvumednieks.com/2018/08/01/vajag-lai-acis-spid/

Labu laiku man gribējās Stacijā pamatot, ka Latvijai uzlabot attiecības ar Krieviju ir principiāli neiespējami, lai ko mēs darītu vai nedarītu. Jo viss jau ir otrā pusē.
Māris Zanders aprakstījis Krievijas šī brīža “ziloņa trauku veikalā” politiku attiecībā pret citām valstīm (ne pierastajām kā Latviju vai ASV). Būtībā uzrakstījis to pašu ko es jau gribēju, tikai daudz skaistākiem argumentiem nekā es to būtu spējis.
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/maris-zanders-smags-gadijums.d?id=50289985

Kaspars Funts kolorīti aprakstījis putna balss ierakstīšanas procesu. Tas ar mazliet citām acīm ļauj paskatīties uz jau savāktajiem putnu balsu ierakstiem putni.lv un citur.
https://funtsmyblog.wordpress.com/2018/08/10/ka-es-karklu-kauka-netipisku-vilnainu-dziesmu-rakstiju/

Vara bungās detalizēts Krievijas – Gruzijas kara plānu apraksts un to īstenošana. Vairāk no militārās puses, bet ir vērts lasīt arī civilistiem.
https://varabungas.wordpress.com/2018/08/08/portals/

Tomam Kreicbergam ir ļoti populārs ieraksts, ka Latvijā iedzīvotāji pelna aizvien vairāk un vairāk kontekstā ar priekšvēlēšanu “valstī ir katastrofāli slikti”.
https://www.tomskreicbergs.lv/2018/08/08/latvijas-iedzivotaji-pelna-aizvien-vairak-kadel-to-noliedzam/

Inuta raksta, kā, iepazīstoties internetā, atšķirt potenciāli aizdomīgus tipus no īstiem potenciāliem pielūdzējiem. Nu, pēc šiem ieteikumiem arī es nonāktu aizdomīgo sarakstā.
http://bosforazvaigzne.lv/2018/07/08/uzmanibu-trollis-ne-virs/

Grāmata – Ja grauds nemirst

Francūža Andrē Žida (1869-1951) “Ja grauds nemirst” ir 1924. gadā tapusi autobiogrāfija par autora bērnību un jaunību. Šo darbu katoļu baznīca esot iekļāvusi savā aizliegto grāmatu sarakstā.

Savā autobiogrāfijā Žids cītīgi apraksta saskari ar grāmatām, mūziku. Viņš pievēršas sev nozīmīgajiem cilvēkiem, raksturo tos. Tad autora stāstījums kļūst hronoloģiskāks un viņš ķeras pie savām neveiksmīgajām skolas gaitām. Žids skolu daļēji nevēlas un daļēji arī nespēj apmeklēt, jo turienes vide ir pilnīgi nepiemērota tādam trauslam, emocionālam bērnam kā viņš. Varbūt to var vērtēt kā gļēvumu un izlaidību, bet autors, bērns būdams, pats pievēršas tam, kas viņam visvairāk patīk – literatūrai. Ja reiz 1947. gadā Andrē Žids saņēmis Nobela balvu literatūrā, tad, acīmredzot, tā arī bijis pareizi.

Daļēji tālmācības ceļā pabeidzot skolas gaitas, jaunais Žids pavada laiku kopā ar domubiedriem literātiem, kurus arī cītīgi apraksta. Kādam no tiem viņš piebiedrojas ceļojumā uz Āfriku. Tur viņu pavedina kāds musulmaņu puisis. Pēcāk Žids pamīlējas arī ar kādu vietējo meiteni, bet tomēr turpina tvīkt pēc puišiem. Vēlāk autors uz Āfriku dodas vēlreiz, satiek tur Oskaru Vaildu ar viņa draudziņu un kopīgi atkal ķeras pie homoseksuālām (pedofiliskām?) baudām. Tas ir, nevis viens ar otru, bet sameklē jaunus, spriganus arābus un priecājas kopā ar tiem.

Darbu grūti nesalīdzināt ar Marsela Prusta “Zudušo laiku meklējot”. Abi autori ir francūži, vienaudži, abiem ir problēmas ar veselību. Prustam piedēvē homoseksualitāti, Žids savu homoseksualitāti pats apliecinājis. “Zudušo laiku meklējot” un “Ja grauds nemirst” darbība notiek tajā pašā laikā un vidē. to galvenie varoņi ir neparasti jūtīgi, ikdienas dzīvei maz piemēroti cilvēki no ļoti pārtikušām aristokrātu ģimenēm. Arī izteiksmes stils ir līdzīgs, tomēr tieši tur novērojamas galvenās atšķirības.

“Zudušo laiku meklējot” galvenais varonis dzīvo it kā bez mazvērtības kompleksiem. Prusta teikumi var aizņemt arī veselu lappusi un viņš ļoti lielu vērību pievērsis vides, personu un dažādu intrigu aprakstiem. Viņa rakstītajā ir neparasts maigums.

Žids raksta daudz egocentriskāk. Viņa varonis cīnās ar pretrunām un bieži vērtē pats sevi. Attaisnojumam autors mēdz minēt, ka viņa mērķis ir patiesi attēlot pagātni, nenoklusējot arī nepatīkamo. Galvenā varoņa pretruna ir starp būšanu sev pašam un izdabāšanu tēlam, kādu vēlas redzēt sabiedrība. Darbam noslēdzoties, šī pretruna zināmā mērā tiek atrisināta.

Man šķiet, ka Prustu atdarināt nav iespējams. Vēl man šķiet, ka Žids to zināmā mērā ir mēģinājis darīt, bet viņa meistarība un, galvenais – godīgums bijuši tik cienījamā līmenī, ka tik un tā sasniegts lielisks rezultāts.

Lasīšana brīžiem gan nebija ļoti aizraujoša. Autors vairāk pievērsis uzmanības savām pārdomām un sajūtām, nevis pašiem notikumiem. Pat ja kaut kas notiek, autors notikumus daudz vairāk apcer, nekā apraksta. Mūsdienās tapis darbs ar tādu notikumu daudzumu droši vien būtu divreiz plānāks. Lasot grāmatu, vairākas reizes aizsnaudos, bet tas varbūt arī karstuma radītā noguruma dēļ.

Subjektīvais baudījums 8/10. Labprāt iepazītos arī ar kādu no Žida daiļliteratūras darbiem.

Reizēm es domāju, kāda gan izskatītos pasaule, ja to nebūtu sapostījis pirmais un pēc tam arī otrais pasaules karš? Man šķiet, ka daudz skaistāka.

Grāmata – Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

Pūcesbērns ir Kaspars Pūce. Grāmatām viņš stāsta par savām bērnības gaitām Padomju Savienībā.

Kaspars Pūce piedzimis uzreiz pēc otrā pasaules kara. Viņa vecāki kara laikā bija emigrējuši uz Vāciju, bet atgriezās Latvijā. Tolaik VDK jeb čeka ar lielām aizdomām lūkojās uz katru, kurš bijis rietumos un atgriezies atpakaļ. Piemēram, karagūstekņi. Skaidrs taču, ka spiegi! Jāizsūta. Arī uz Pūces vecākiem skatījās ar aizdomām un kā spiegus izsūtīja arī viņus – katru uz savu specnometni. Par spiegu atzina un izsūtīja arī tolaik nepilnus astoņus mēnešus veco Inesi Kasparu Pūci.

Autors savus piedzīvojumus apraksta gaiši, no bērna pozīcijas. Dzīve tajā brīdī ir tāda, kāda tā ir, un tāda tā arī ir jādzīvo. Pēc deviņiem gadiem Sibīrijā Kasparu bez vecākiem atsūta dzīvot Rīgā. Arī tur neklājas viegli, jo viņam jādzīvo pie stingras skolotājas un cītīgi jāuzlabo sava neveiklā latviešu valoda.

Grāmatā hronoloģiskā secībā aprakstīta ikdiena, dažādi interesanti dzīves notikumi. Tie veido vienotu stāstījumu un atrauties no lasīšanas ir visai grūti. Nekāds paklausīgais Kaspars bērnībā nav bijis un tādiem jau vienmēr viss kaut kas atgadās. Te jāpārbauda, cik stipra ir elektrība, te jāorganizē pašam savs leļļu teātris, te jāsapīpē ar vietējiem šoferiem.

Lasot gaidīju kā Kaspara dzīve pamazām sakārtosies līdz “viss būs kārtībā”. Zināmā mērā tajā brīdī grāmata arī beidzas. Gandrīz vai žēl, varētu lasīt vēl un vēl.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Autors esot uzrakstījis vēl vienu grāmatu “Ko lai dara, tādi laiki”. Ja sanāks, iepazīšos arī ar to.

Aiz Torņakalna stacijas

Gāju garām Torņakalna stacijai. Domāju – nobildēšu, kamēr tā tur vēl ir. Mazums, kas reiz ienāks prātā Latvijas Dzelzceļam, varbūt pasludinās par bīstamu, nojauks un tāpat kā Imantas staciju aizvietos ar metāla kasti.

Kādus desmit metrus aiz stacijas uz centra pusi sākās bijušie dārziņi, patlaban pārpurvojusies, pamesta teritorija. Neesmu biotopos spēcīgs, bet to laikam dēvētu par bebraini.

Labu brīdi uzkavējos pie netālu atrasta zilo plūmju kociņa, degustējot produkciju. Apetīte mitējās, kad iekostā plūmē ieraudzīju kustamies palielu tārpu. Vēl tālāk bija vairākas ābeles un dzelteno plūmju koki.

Dienas vidū kā jau visai nepiemērotā laikā putnu vērošanai tur bija samērā klusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda putniņa čirkstēšana. Pēc balss sapratu, ka strazds, ne melnais vai mājas. Vismaz pāris minūtes centos to ieraudzīt. Kad ieraudzīju, centos nobildēt, bet šis, lapās ielīdis, nepozē.

Ieraudzīju arī pieaugušo putnu. Tātad krūmos tupēja pelēkā strazda bērniņš cālītis.

Pelēkais strazds

Kamēr es šos centos nobildēt, aiz muguras garām gāja divas tantes ar suni. Apjautājās, ko tad es tur fotografējot un teica, ka tur arī bruņurupucis esot manīts.

Cenšoties atrast labāku pozīciju, jauno putniņu sabiedēju un tas, acīmredzot vēl nelidojošs, aizskrēja meklēt citu slēpšanās vietu. Pēc trim minūtēm viņš tādu atrada, paradoksālā kārtā man tuvāk un mazliet ērtāk pārskatāmu.

Nobildēju kadru un devos prom. Izrādījās, ka no celiņa (kartē aptuveni Teodora Hermanovska iela) strazdiņš redzams vēl labāk. Sagaidīju arī pieaugušo putnu, kurš cienāja cālīti ar plūmi.

Dodoties tālāk, sanāca parunāties ar abām dāmām (labākajos gados ar suni, cigaretēm un plastmasas alus vai kvasa pudeli). Parādīju bildes ar pelēko strazdu, tās tika atzinīgi novērtētas. Viņas izteica nožēlu, ka te plāno turpināt apbūvi un cerēja, ka tas tik drīz nenotiks. Teica, ka te it kā esot atrasts arī sarkanausu bruņurupucis un vai tādēļ nevarētu te būvniecību aizliegt? Jautāju, vai bebri tur arī esot. Jā, esot. Šobrīd – dienas vidū tur vēl ir klusi, bet ap deviņiem vakarā reizēm esot sajūta it kā pats Kings Kongs tur plosītos. Vēl uzzināju, ka vietējie bomži tur mēdz lasīt ogas, lai pēc tam pārdotu kā ekoloģisku produkciju Āgenskalna tirgū, pat kastītes esot nez kur dabūjuši. Bet vispār turienes bomži esot labdabīgi un par viņiem nevajagot uztraukties. Un pa celiņu varot aiziet līdz pat otrajam trolejbusu parkam. Vēl viņas esot te savākušas pamatīgu sēņu ražu. Tādu, ka vienā paņēmienā nemaz apēst nevarot. Un regulāri atnākot pēc plūmēm. Apstiprināju, ka esot tāds putns, kuru dēvē par pupuķi, un, paglaudījis suni, devos tālāk.

Vispār turienes ūdensputni tādi tramīgi un grūti fotografējami. Bet lauci izdevās notvert kadrā.

Visbeidzot izdevās nobildēt kādu mazliet lielāku putnu, par kura sugas piederību nebiju īsti pārliecināts. Jo, lūk, pieaugušos putnus noteikt ir salīdzinoši viegli. Ar jaunuļiem, tādiem kā šis, ir grūtāk. Galu galā klasificēju to kā ūdensvistiņu – diezgan tramīgu putnu.

Ar šo ierakstu es gribēju parādīt, cik interesanta un dažāda ir purvainā teritorija pie Torņakalna stacijas gandrīz pašā pilsētas centrā. Nezinu, cik ilgi tā vēl pastāvēs. Būtu ļoti interesanti šo teritoriju atstāt pēc iespējas neskartāku. Varbūt tur var ierīkot dabas taku? Ēkas un stāvlaukumus var uzcelt gandrīz jebkur. Šādu teritoriju mākslīgi uztaisīt jebkur nevar un neviens to nedarīs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.

Grāmata – Pakāpies tornī! II daļa

Kā jau nesen rakstīju, pirmā daļa man ļoti patika un, ilgi negaidot, atradu bibliotēku, kurā ir arī otrā daļa.

Neko daudz tā no pirmās daļas neatšķiras un neko īpaši jaunu nevaru piebilst. Kādu brītiņu vajadzēja, lai ielasītos, bet pēc tam bija grūti atrauties. Šajā daļā galvenais varonis pilda dienesta pienākumus gan Vācijā, gan Latvijā. Viņa personīgā motivācija sekot savam plānam kļūst nedaudz skaidrāka, tomēr joprojām man kā lasītājam rodas jautājumi. Tādi kā – kāpēc varonis kļuva tieši par ziņotāju, kāpēc nemēģināja palikt Vācijā, kas tieši pārliecināja bēgt no okupantiem, kā izdevās paciemoties Latvijā utml.  Iespējams, ja tā laika situāciju pārzinātu labāk, man tādi nerastos.

Ja iespējams, jālasa abas daļas uzreiz viena pēc otras. Sadalījums ir visai nemanāms. Subjektīvais baudījums 9/10. Izcils darbs.

Grāmata – Stouners

Džona Viljamsa Stouners mani piesaistīja ar savu īso aprakstu, kuru biju manījis dažādos blogos. Brīvi interpretējot – vienkārša cilvēka vienkāršā dzīve.

Man šķita, ka grāmata man varētu ļoti patikt. Citēšu Alvi Hermani:

Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas. Un katra cilvēka drāma būtu pelnījusi būt par teātra izrādes iemeslu daudz lielākā mērā nekā jebkura fantāzija.

 

Darbs pirmoreiz publicēts ASV 1965. gadā. Tika pārdoti nepilni divi tūkstoši eksemplāru. Grāmata tika izdota atkārtoti 1998., 2003. un vēlākos gados, kļūstot aizvien populārākai. Darba galvenā varoņa un tā autora dzīvēs saskatāmas līdzības.

Katram cilvēkam dzīvē ir daži īpaši notikumi, pagrieziena punkti, mikrodrāmas, kas kalpo par viņa personīgā dzīves stāsta (kā literāras vienības) pamatu. Stouners nav nekāds izņēmums un visi viņa īpašie dzīves notikumi lasītājam jau ir zināmi, ja pirms lasīšanas viņš pārlaiž acis grāmatas otrajam vākam.

Grāmatas galvenais varonis Viljams Stouners ir neticami vienkāršs cilvēks. Savās jūtās un izpausmēs viņš brīžiem uzvedas līdzīgi autistam, bet tā kā viņš veido karjeru kā pasniedzējs, tad jādomā par Aspergera sindromu. Kaut gan pasniedzējs ar Aspergera sindromu ir diezgan savdabīgs salikums.

Otra nozīmīgākā persona grāmatā ir Viljama sieva Edīte. Viņai autismam raksturīgie personības traucējumi ir krietni izteiktāki nekā Viljamam. Edītes attiecības ar citiem cilvēkiem šķiet mazliet normālākas, bet tās grāmatā netika īpaši atklātas.

Viņu meitas personība aptuveni izsakāma ar Pitagora teorēmas palīdzību, tas ir, kvadrātsakne no Viljama personības kvadrāta un Edītes personības kvadrāta summas. Saprast lāgā nevar, bet normāla nav arī viņa.

Es nespēju saskatīt Viljamā Stounerā un viņa dzīves gājumā parastu cilvēku. Varbūt vienkāršu, bet noteikti ne parastu. Vai nu autors apzināti bija iecerējis rakstīt par divu cilvēku attiecībām ar autisma traucējumiem, vai arī viņš nav pratis atklāt Viljama normālo pusi. Ja autors būtu rakstījis pirmajā personā, no Viljama Stounera skatījuma, viņa personību varētu atklāt efektīvāk.

Esmu lasījis, ka Stounera personība, nespēja pieņemt lēmumu ir kaitinoša. Man personīgi tā nebija, jo uztvēru Stouneru kā nedaudz slimu cilvēku. Un lēmumus viņš pieņem! Tiesa, saprast tos ir grūti. Cilvēki nemēdz dzīvot bez jēgas. Katram ir kāda lieta, par kuru viņš iedegas vairāk. Stouneram tā it kā būtu literatūra un skolotāja darbs, bet lielāko daļu grāmatas šķiet, ka viņam darbs ir tikai tāds eskeipisms, iespēja aizbēgt no ikdienas problēmām. Man nekļuva skaidrs, kā galvenais varonis redz pats savu dzīvi un ko vispār grib ar to iesākt.

Citādi darbs ir samērā labs. Aprakstītā vide ir ļoti reāla. Izlasīju dažās dienās. Cerēju uz kādu pozitīvu pārsteigumu, bet šajā ziņā drusku vīlos. Ja nebūtu izlasījis otro grāmatas vāku, lasīt būtu bijis daudz interesantāk. Neskatoties uz trūkumiem, domāju, ka šo darbu atcerēšos vēl ilgi. Subjektīvais baudījums 7/10.

Piecas dienas Igaunijā

Šogad atvaļinājuma laikā vēlējos dažas dienas pavadīt Igaunijā. Ceļojumu saplānoja un par naktsmītnēm parūpējās mana dzīvesbiedrene. Īsi (cik nu sanāks) pastāstīšu par iespaidiem.

Igaunijā ir viegli braukt ar auto. Tāpēc, ka infrastruktūra ir vienkāršāka un saprotamāka. Nav pusjoslu (kā pie Baltezera), nav pašam jāvaktē, kad būs kārtējais krustojums un drīkstēs atkal braukt uz 90+ km/h, īsāks dzeltenās gaismas ilgums luksoforos. Latvijas pusē arī bija vairāk ātruma pārkāpēju (virs +9 km/h). Pirms foto radariem Igaunijā pat uz ceļa ir uzkrāsots ātruma ierobežojums. Nepamanīt to ir diezgan grūti. Vienīgi Tallinā braukt bija grūtāk, daļēji remontu dēļ, daļēji nesaprašanās ar waze dēļ.

Pērnavā tikai pēc apjautāšanās vietējiem šoferiem sapratu, ka pie veikala pirmā stunda ir bezmaksas. Tikai jāatstāj zīmīte, kad esi mašīnu nolicis, jo atšķirībā no Rīgas Europark automāts tādu neizsniedz.

Sagūglējām, ka svētdienās Tallinā parkošanās ir bezmaksas. Nolūkojām vietu centrā, aizbraucām, izkravājām ratus jaunākajam ģimenes loceklim un tikai tad nejauši ieraudzīju, ka aiz muguras esošajam automobilim ar latviešu numurzīmi aiz stikla tīrītāja aizbāzts 10 minūšu svaigs sods par 31 eiro. Lūk, esot noparkojies maksas stāvvietā. Pieņēmām, ka vecpilsētā varētu būt citi noteikumi un braucu meklēt stāvvietu tālāk aiz stacijas. Vēlāk ieraudzīju stāvvietu kontrolieri, apjautājos un uzzināju, ka, jā, vecpilsētā arī svētdienās par parkošanos ir jāmaksā.

Skats uz Tallinu no Olafa baznīcas torņa

Pērnavā ir apbrīnojami saglabājusies vecā mazstāvu arhitektūra, galvenokārt koka ēkas. Līdzīgi arī Tallinā. Nezinu, kā igauņi to panākuši. Vai viņiem kara postījumu bijis mazāk? Vai viņi pratuši labāk parūpēties par ēkām pēdējos okupācijas / pirmajos neatkarības gados? Varbūt tur vienkārši bijis mazāk entuziastu ar vēlmi sačakarēt pilsētu pēc sava prāta?

Pērnavas centrā

Kūrortpilsēta Hāpsalu izskatās pēc nesačakarētas Jūrmalas. Tur vēl ir koka arhitektūra, nav pārspīlētas komercializācijas, nav krievu valodas ik uz stūra. Arī Tallina nešķita tik ļoti komercializēta kā Rīga. Vecrīgā pat pa bruģi normāli paiet nevar, jo jālaipo starp āra kafejnīcu platformām. Kuresārē dažas tādas platformas bija uz brauktuves.

Ēka un skatuve Hāpsalu piekrastē
Ikvienam brīvi pieejama lapene Hāpsalu. Tās vidū var vērot peldošas zivis jūrā.
Kuresāres centrā

Par krievu valodu turpinot, mēs to manījām apbrīnojami reti. Angļu valodu dažādos uzrakstos redzējām daudz biežāk. Man izskatās, ka igauņi ar krieviem neceremonējas. Vienalga, vai tie būtu vietējie, vai tūristi. Vēl vairāk. Sagadīšanās pēc šobrīd lasu igauņu autora Reina Rauda Perfektā teikuma nāve un manī nostiprinās sajūta, ka igauņi krieviski runājošos (precīzāk – igauniski nerunājošos) uztver kā trešās šķiras cilvēkus. Nu, kā okupantus. Vai tas ir pareizi? Domāju, ka lielā mērā jā. Pie mums joprojām murgo par nacionālo izlīgumu un apbrīnojami daudzi vēsturi ļoti slikti apguvuši jampampiņi gaida laimes lāci Krievijas naudas izskatā, kad valdībā būs Saskaņa, okupācijas jautājumi aizmirsti un nepilsoņiem pilsonība uzdāvināta. Pat uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu mums nav palīdzējušas panākt vai apsteigt Igauniju, kas vienkārši nestrādā ar tiem, kuri prot tikai krieviski. Viņi ir lieliski iztikuši bez vana vene musta perse bučošanas un nekas neliecina, ka Latvijā ierastā pielienošā attieksme spēj dot labākus rezultātus.

Darvina balvas kandidāts Kuresārē

Interesanti, ka Tallinā lielā kokakolas pudele maksāja eiro un 9 centus jeb tikpat cik Latvijā. Vajadzēja taču būt par 10 centiem vairāk, jo viņiem ir taras depozīta sistēma. Tā kā gribēju to iemēģināt, tukšo taru laukā nemetām, bet vadājām līdzi. Taras nodošanas aparātus gan pamanīju tikai pēdējā dienā. Tallinas centrālajā stacijā esošais nedarbojās. Atceļā Pērnavā jautājām, kur tādu atrast, jo nekur citur pa ceļam nebijām plānojuši iegriezties. Uzzināju, ka aparāts esot saplīsis un ka tuvākais esot Selverā. Aizbraucām arī līdz Selveram, atradām aparātu un sākām tajā kraut pudeles. Pie trešās aparāts sāka pīkstēt un tur vairs neko nevarēja izdarīt. Visi uzraksti igauniski, abas pogas varēja spaidīt pēc sirds patikas, bet nekas nenotika. Garām ejošie cilvēki palīdzēt nevarēja vai negribēja. Tā nu tara nonāca miskastē. Gājām garām pēc padsmit minūtēm, aparāts joprojām ņēmās pīkstēt. Vēl pēc desmit minūtēm gan vairs nē, bet tad jau mēs visu bijām izmetuši ārā.

Neparastākā maltīte gadījās Kuresāres indiešu restorānā. Ēdienkartē pēc bildītes un apraksta izvēlējos kariju ar kartupeļiem. Atnesa man ēdienu kā citā bildītē. Pēc pretenziju celšanas tika piešķirta 10% atlaide un sniegts paskaidrojums, ka ēdiens esot pareizs, bet bildīte ēdienkartē maldinoša. Drīz vien uzzināju kā ir, kad ēdot kļūst mežonīgi karsti un asaras skrien acīs. Pie asiem ēdieniem neesmu radis, tomēr līdz finišam kaut kā tiku. Nākošajā dienā nācās sadzīvot ar vieglām vēdersāpēm.

Kovārnis. Kadrā neietilpa ķiršu koks, bet tā klātbūtni tāpat var nojaust.

No putniem neko neparastu neredzējām. Bija neierasti daudz bezdelīgu, mājas čurkstu un jūras zīriņu. Igauņiem ir vairāk nekā 2000 salu jūrā. Mazākās dod iespēju putniem un roņiem dzīvot salīdzinoši netraucēti. Vēl tur aug daudz kadiķu. Kādu brīdi pavadīju, odziņas lasot vēderā.

Kāda no salām
Mājas čurkste

Uz lielākajām salām kursē prāmji. Biļete diviem pieaugušajiem, diviem bērniem (vecākajam 3 g.) ar automobili maksāja 14.40 eiro vienā virzienā.

Viens no prāmjiem

Pirmo nakti pavadījām Muhu salā. Tur bija ļoti skaisti. Neskatoties uz to, ka sala neliela, vismaz stundu braukājām apkārt līdz atradām, kur var pabrokastot. Pirms vienpadsmitiem tā, izrādās, ir problēma. Vēlāk apmeklējām turienes dzirnavas. Par to apskati onkulītis iekasēja divarpus eiro (vismaz zīdainim nebija jāmaksā). Izrādījās, ka dzirnavu komplekss ir viena neliela ēciņa un tualete bez krampīša. Būtu zinājuši, nebūtu tur kāju spēruši.

Vienīgās kompleksa dzirnavas.
Būdiņai nav obligāti jābūt ar sirsniņu. Vēl tai bija īpaša durvju pašaizvēršanas sistēma ar akmeni atsvaram un nefunkcionējošs krampītis.

Sākotnēji biju visai skeptisks pret Kali krātera apmeklējumu. Domāju – kāda jēga braukt skatīties lielu bedri? Uz vietas nācās konstatēt, ka bedre ir ļoti liela, bez pāris minūtēm pat apkārt apiet nevar. Visai iespaidīgi. Starp citu, dodoties uz turieni, sanāca paiet garām Agrim ar Annu. Uzreiz neatpazinu. Žēl, būtu vismaz sasveicinājies.

Kali krāteris

Vēl ir vērts paskatīties uz Panga klintīm un Keila ūdenskritumu.

Panga klintis
Keila ūdenskritums

Mūsu trīsgadniecei staigāšana nav gluži mīļākā nodarbe. Bet kāpt pa trepēm gan! Pati uzkāpa un nokāpa ~250 pakāpienus Serves bākā. Arī Tallinas mūra fragmentu stāvās kāpnes pievarēja bez problēmām. Tallinas Svētā Olafa baznīcas tornī jauno entuziasti ar līdzīgu pakāpienu skaitu nelaidām, jo tur bija pārāk daudz cilvēku. Skati gan no bākas, gan baznīcas torņa bija vismaz ieejas biļetes vērti.

Serves bāka
Skats no Serves bākas

Serves bākai ir arī muzejs un pat bibliotēka. Viss ir tāds nesen remontēts, izskatās glīti. Tur bija arī liels plakāts ar zaļo vārnu un cits mazāks ar paskaidrojošo tekstu. Šķiet, viņiem neviens vēl nav pateicis bēdīgo ziņu, ka Igaunijā šo putnu vairs sastapt nevar.

Uzraksts – Serves daba

Kuresāres Ārensburgas pilī atrodas muzejs ar dabai un vēsturei veltītām ekspozīcijām. Pamaldīties pa pili interesanti, tā ir diezgan liela. Žēl, ka nelaiž augšā kādā no torņiem.

Ārensburgas pils

Uz Hāpsalu braucām, lai paskatītos uz pili. Jo tuvāk pilsētai, jo vairāk lielu, neparastu amerikāņu auto redzējām. Pašā Hāpsalu nonācām sastrēgumā to pašu amerikāņu auto dēļ. Ar grūtībām atradām vietu automobilim un devāmies uz pili. Izrādījās, ka tās teritorijā notiek amerikāņu auto festivāls. Ieeja, protams, ar festivāla biļetēm. Būtu zinājuši, nebūtu braukuši. Ar diviem maziem bērniem iedziļināties vecu auto dizainā ir diezgan grūti.

Tādu un vēl iespaidīgāku bija krietni daudz.

Nervus pakutinošas situācijas gadījās divas. Vispirms automobilim ceļā sāka degt divas no signāllampām. Diezgan nepatīkami. Visai labs laiks pagāja līdz noskaidrojām, ka tas ir saistībā ar dīzeļa filtru un ka to varētu mēģināt salabot, pabraucot ilgāku laiku sporta režīmā. Tas arī tobrīd palīdzēja, lai arī nākošajā dienā procedūru nācās atkārtot.

Otrs piedzīvojums bija nepatīkamāks. Kamēr palīdzēju ģērbties vecākajam bērnam, sešmēnešnieks padsmit sekunžu laikā pārripoja pāri visai gultai un piezemējās uz grīdas. Neko no tā visa neredzēju, dzirdēju tikai būkšķi. Sajūtas pat negribas atcerēties. Tādos gadījumos esot jāvēro, vai kas mainās uzvedībā. Protams, jaunais cilvēks bija nervozāks nekā parasti. Bet zilumus neredzējām, nešķita, ka viņam kaut kas sāp, interese par apkārtējo pasauli un koordinācija bija kā parasti. Pēc divu stundu pauzes ceļojumu turpinājām.

Lokomotīve pie Tallinas stacijas. Ja grib, var arī uzrāpties.
Pērnavas Moskvičs visai nolaistā stāvoklī. Nebiju domājis, ka vēl kādreiz dzīvē redzēšu AZLK-2137, veco ģimenes mašīnu uz dažiem gadiem bērnībā.

Kopumā ceļojums ļoti patika un mājās pavisam negribējās braukt. Ja mēs būtu divi vien vai tikai ar mazāko bērnu, varētu par to padomāt. Meita piektajā dienā vairs nebija nekāds staigātājs.

Visa ceļojuma laikā internetā skatījos tikai to, kas attiecīgajā brīdī bija pilnīgi nepieciešams. E-pastus, ziņu portālus, tviteri u.c. ignorēju un lieliski atpūtos vismaz šādā ziņā. Iesaku pamēģināt.

Par literatūru un latviešu valodu pamatskolas laikā

Lai arī lasīt man ļoti patika pat pirms skolas, pamatskolā kā priekšmeti man sirdij diez ko tuvi nebija ne latviešu valoda, ne literatūra. Varbūt vienīgi tik daudz, ka šie priekšmeti lielākoties bija vieglāk izturami par citiem. Bet arī ne vienmēr. Vārdu locīšana un pareizrakstība man bija laba, pateicoties lasīšanai. Ar komatiem gāja grūtāk. Vienkāršākajiem gadījumiem līdzēja pamatskolā apgūtie likumi, sarežģītākajiem – intuīcija. Vārdu un teikumu analīze man šķita garlaicīga un bieži arī bezjēdzīga.

Vispār es nebiju nekāds teicamnieks. Kur nu, piemēram, piektās klases pirmajā semestrī latviešu valodā un literatūrā man liecībā bija četrinieki desmit baļļu skalā. Tas gan vairāk bija disciplīnas, nevis valodprasmes dēļ. Es reiz nevarēju atrast mājasdarbu somā. Par to dabūju nulli un tajā pašā dienā mani to piespieda izlabot. To es izdarīju bez kļūdām un dabūju par to 8. Atzīmes man palika abas, vidēji tātad 4. Un mājasdarbs turpat somā vakarā atradās. Vispār jau tādas atzīmes “nulle” nemaz nebija. Mēs to nezinājām un, šķiet, mūsu pensijas gadu skolotāja arī nē. Bet atzīmi uz liecības šīs nulles pamatīgi samazināja.

Domraksti man problēmas nesagādāja, vienīgi vērtējums literatūrā reti bija augstāks par 7. Bija skolotājas pareizais viedoklis (domrakstā!), bija manējais un, jo atšķirīgāki tie bija, jo zemāku atzīmi saņēmu. Es pie tā biju pieradis.

Literatūrā mēs kādu mēnesi vai divus varējām veltīt Blaumanim. Lasīju ar lielu interesi, patika. Bet ar to arī, tā sakot, prieki beidzās. Jo tad vajadzēja šos darbus ņemt un vienu pēc otra analizēt. Kādas rakstura iezīmes vērojamas varoņos, kā pats būtu rīkojies un tā tālāk. Kad divi mēneši ar domrakstu vai pamatīgu kontroldarbu noslēgumā bija pārdzīvoti, sekoja Brigaderes pāris mēneši. Nu, tur pat no lasīšanas nekāda prieka nebija.

Protams, es nesapratu, kāpēc patīkamās nodarbes – lasīšanas – vietā jānodarbojas ar tukšu laika tērēšanu.

Bija regulāri arī jākaļ dzejoļi un tautasdziesmas (kādas 10, lai dabūtu 4, kādas 30, lai dabūtu 10). Iekalu kādas padsmit, dabūju savu 5 vai 6 un apbrīnojamā ātrumā visas aizmirsu. Es vispār nevienu dzejoli no skolas laika neatceros.

Pamatskolas skolotāja aizrāvās ar izdales materiāliem. Tos obligāti vajadzēja turēt kladē. Dažus vajadzēja ielīmēt, dažus tāpat vazāt līdzi un klades mums bija uztūkušas gandrīz divtik biezas. Ja izdales materiāls kladē neatradās, par to varēja dabūt nulli. Reti ļaujos destruktīvām emocijām, bet dienu pirms devītās klases latviešu valodas eksāmena obligāti līdzi vazājamos izdales materiālus sadedzināju. Varbūt arī tāpēc vērtējumā dabūju tikai 7.

Vidusskolā mācījos eksaktajā klasē un jaunā skolotāja mūs pārlieku nedresēja, īpaši pēc desmitās klases. Mēs arī attiecīgi izlaidāmies un, kamēr skolotāja stāstīja par, piemēram, brāļiem Kaudzītēm, īpaši neslēpjoties, lasījām avīzes un žurnālus. Par domrakstiem saņēmu daudz labākas atzīmes. Pirmais 10 mani gan ļoti pārsteidza, gan arī šķita likumsakarīgs un tas būtiski stiprināja manu pārliecību par sevi.

Kad pētīju, kur iestāties pēc skolas beigām, spēju sevi iedomāties gandrīz visur, izņemot filologus. Man īsti nebija priekšstata, ar ko viņi nodarbojas. Droši vien ļoti daudz kaļ no galvas, ko es noteikti negribēju darīt.

 

Tagad man ir cits priekšstats gan par valodu, gan literatūru. Mazliet žēl, ka līdz tam bija jāiet tik ilgs un garš ceļš, bet neko darīt. Lasu joprojām ļoti labprāt. Vienīgās bažas man ir par to, ka, jo vairāk lasu, jo prasīgs kļūstu. Jau tagad nav viegli atrast patīkamu literatūru, kur nu vēl pēc kādiem desmit gadiem.

Arī latviešu valodu gribētos prast mazliet labāk. Reizēm es redzu raksturīgas kļūdas citu rakstītos tekstos (piemēram, “tolete”) un pie sevis šausminos, ka droši vien arī manā rakstītajā valodā mēdz būt tādas “āža kājas”.

 

Uz šo garo ievadu mani pamudināja kas pilnīgi cits. Nejauši pamanīju rakstu par Jāni Poruku. Pārlaidu tam acis. Pat ja tur ir mazliet pārspīlēts, tas tik un tā ir iespaidīgi. Puisim izglītību sākotnēji apmaksājuši vecāki, bet viņa tēvs tiek ievietots cietumā un ģimene bankrotē. Tad viņam uzrodas mecenāts, kurš nezināmu iemeslu dēļ (aizdomas par homoseksuālismu) apmaksā studijas Vācijā. Tur Jānis aizraujas ar uzdzīvi un jau pēc trim semestriem atgriežas Rīgā. Ar naudu nav praties apieties. Uzsācis studēt gan ķīmiju, gan komerczinātnes, bet neko nav pabeidzis. Līdz visbeidzot saslimis ar, visticamāk, šizofrēniju. Mocījuši murgi, paranoja. Visbeidzot miris Tērbatas psihiatriskajā klīnikā nieka 39 gadu vecumā.

Ja paņem vikipēdijas ierakstu, tad tas ir tik sauss un neinteresants, cik vien var būt. Pilnīgi kā no mācību grāmatas norakstīts. Pareizuma esence, tā sakot.

Pēc Andra Bernāta raksta es Poruka biogrāfiju atcerēšos vēl labu laiku. Ja būtu lasījis tikai vikipēdiju, neatcerētos gandrīz neko. Jā, varbūt Bernāta raksts ir mazliet dzeltens, bet veido priekšstatu par literāta personību, atraisa lasītāja emocijas un līdz ar to paliek atmiņā. Vikipēdijas stila ieraksti lieliski der enciklopēdijām, bet neredzu nozīmi skolēniem ko tādu vispār mēģināt kalt no galvas. Man gan nav ilūziju, ka mūsdienās skolēniem sausas biogrāfijas vairs nav jāmācās.

Grāmata – Pamodināt Lāčplēsi

Paplānajā Viļa Lācīša grāmatiņā ir par neilgu laika posmu latviešu viesstrādnieku dzīvē Anglijā. Nekas daudz tur nenotiek, bet turienes latviešu ikdiena, raksturi, prieki un bēdas atklāti kā uz delnas. Un nav jau tā, ka viss notiek jauki, gludi un bez dažādām likstām un atgadījumiem.

Grāmatu lasīt ir viegli, milzu intelektuāla piepūle nav nepieciešama. Tēli ir samērā kolorīti. Ticamības moments ir pietiekoši liels. Garlaicīgi nav. Īpaša grāmatiņas vērtība ir turieniešu dikusija par Latviju un ko tā viņiem nozīmē. Mani personīgi tas diez ko nepārsteidza, ja nu vienīgi atzīstamā precizitāte, ar kādu dažādie viedokļi tikuši attēloti. Manuprāt, tas ir pietiekošs iemesls, lai rekomendētu grāmatu lasīt tiem, kuri Latvijas viesstrādniekus un viņu personīgo situāciju labi nepazīst.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Sōla

Jums nemēdz gadīties, ka paņemiet lasīt grāmatu un rodas sajūta, ka esiet to kādreiz lasījis, tikai neko skaidri neatcerieties? Man tagad ir. Acīmredzot, pirms vairākiem gadiem biju Gunara Janovska Sōlu izlasījis elektroniskā formātā un nekas daudz prātā nebija aizķēries. Nu es lasīju mazliet lēnāk, cenšoties iedziļināties un izbaudīt.

Galvenais varonis ir trimdas latvietis vārdā Arturs. Kādu laiciņu pēc otrā pasaules kara viņš kā viesstrādnieks nonāk Anglijā, nelielajā Sōlas salā. Tur viņš iepazīstas ar dažiem vietējiem, kā arī citiem viesstrādniekiem, tai skaitā kolorītu igauni. Sirdi plēš pušu ilgas pēc Latvijas. Nekas daudz apkārt nenotiek, ir zināmā mērā garlaicīgi, tomēr Arturs pamanās uzzināt dažādus sirdslietu noslēpumus.

Par Latviju autors raksta izjusti, skaisti un skumji. Ja ņem vērā rindkopas, kurās Arturs angļu pulkvedim stāsta ka krievi ciena tikai dūri, nevis diplomātiju, tad romāns ir arī sasodīti mūsdienīgs.

Mani ne īpaši pārliecināja pārējie grāmatas tēli un viņu attiecības ar Arturu. Puisis, kuru salā sākumā uzņem sasodīti vēsi un pats ar nav nekāds draudzīgais, nesaprotamu iemeslu dēļ līdzcilvēkiem vienam pēc otra iepatīkas. Nevar saprast, kas tur slēpjas – iekšējs skaistums, maģija vai kas cits.

Nevaru teikt, ka man Sōla šķiet izcila literatūra, bet slikta tā arī nepavisam nav. Biju gan gaidījis mazliet vairāk. Subjektīvais baudījums 6/10.