Senā Rīga – Jauniela 22

Jauniela ved no Doma laukuma uz RTU ēkas Kaļķu ielā 1 pagalmu. Interesanti, ka Jaunielas ēku numerācija sākas ar 11 nepāra pusē un ar 14 pāra pusē. Jādomā, ka tas dēļ nojauktajām ēkām Doma laukumā. Attēlos redzamā mazā ēciņa ir vārtsarga namiņš, celts 17-18. gadsimtā. 1969. gadā tas rekonstruēts.

Pārmaiņu ir apbrīnojami maz. Žogi mainījuši savu atrašanās vietu. Namam pa labi durvju vietā tagad ir logs. Un tā kā mūsdiena Vecrīga vietām atgādina lielu autostāvvietu, tad neiztrūkstošs ir arī automobilis. Starp citu, šis vēl ir veiksmīgs kadrs, jo pirmajā reizē, kadrā bija jāietilpina divi auto.

Jauniela 22 1911. gadā, attēls no zudusilatvija.lv
Jauniela 22 2017. gadā

Grāmata – Svina garša

Par Māra Bērziņa Svina garšu esmu manījis daudz slavējošu atsauksmju un nevienu negatīvu. Tā gadās arī ar citām grāmatām, bet šoreiz man radās iespaids, ka Svina garšai jābūt vienai no labākajām latviešu autoru grāmatām, kuras tapušas pēdējos gados. Tāpēc, pat neskatoties uz laika trūkumu, ilgi nevilcinājos, kad mamma šo grāmatu, aizlienētu no draudzenes, piedāvāja izlasīt.

Svina garša ir par divdesmitgadnieka Matīsa dzīvi no 1939. gada. Grāmata rakstīta pirmajā personā. Lasītājs uzzina, kā Matīss ir dzīvojis, kas viņu vairāk uztrauc (protams, kā gan bez sievietēm?), ir spiests lēni vērot nenovēršamo kara tuvošanos un iestāšanos un redz, kā tas ietekmē Matīsa personīgo ikdienu. Tāda sevišķi spraiga sižeta grāmatā nav un nemaz nevajag, jo tā laika ikdiena sagādā gana daudz pārdzīvojumu.

Grāmata ar savu reālismu mani diezgan ātri ievilka sevī un izlasīju vienā dienā. Ja pareizi atceros, pēdējā reize, kad pieveicu tik apjomīgu grāmatu vienā paņēmienā, bija devītajā klasē ar Hansa Falladas Dzērāju. Interesanti, ka Svina garšā ir atsauce uz citu Hansa Falladas grāmatu – Mazais cilvēk, ko nu?

Ļoti veiksmīga ideja ir grāmatā starp nodaļām ievietot attiecīgo dienu periodikas izdevumu fragmentus. Tie lasītāju it kā atgriež atpakaļ realitātē. Rodas sajūta, ka lasi dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru.

Darbs ir nostrādāts ļoti rūpīgi. Galveno varoņu leksika ir bagāta ir mūsdienās nelietotiem senvārdiem. Arī Rīgas ielu nosaukumi, lietotā Torņakalna ģeogrāfija ir precīzi.

Jāatzīst, ka romāni, īpaši ārzemju autoru, bieži mēdz būt kā rakstīti pēc vienas receptes. Nojaušot “pareizos literatūras standartus”, tu noproti ko gaidīt, un tas nav diez ko interesanti. Svina garšā ir akurāti savirknēti sižeta notikumi un, kas interesanti, tuvāk grāmatas beigām, ignorējot (p)ierastos citu grāmatu autoru paņēmienus, temps netiek īpaši uzkurināts. Tas atstāj vienmērīgu laika ritēšanas sajūtu, kas šādam pseidodokumentālam darbam ir ārkārtīgi svarīgi.

Grāmatas galvenais varonis un situācijas, kurās viņš pamanās iekulties, ir mazbišķiņ Gūtenmorgeniski. Ne tik ļoti, lai lasītājam Matīss liktos muļķītis, bet viņa piedzīvojumi, reakcija uz tiem un izeja no sarežģītām situācijām brīžiem ir viegli uzjautrinoši un varbūt arī absurdi. Matīss ir parasts puisis, kurš negrib jaukties kara notikumos, bet tie paši iespiežas viņa dzīvē, un kaut kā jau galā ir jātiek.

Žēl, bet, jo tuvāk beigām, jo gūtenmorgeniskais brīnuma moments kļūst mazāks. Tu gaidi, gaidi, gūtenmorgeniskais absurds ir biezā slānī, bet brīnuma nav. Tiesa, otrajā pasaules karā brīnumiem nav daudz vietas.

Arī pēc izlasīšanas domāju, ka šis ir viens no labākajiem pēdējo (5? 10?) gadu labākajiem latviešu autoru darbiem, ja ne vislabākais. Tajā pašā laikā mana mamma paziņoja, ka viņa šo grāmatu nelasīs, jo negrib lasīt par karu. Es viņu saprotu. Starp mūsdienām un 1938./1939. gadu ir riebīgi daudz līdzību. Arī man personīgi jau sen ir sasniegts piesātinājuma punkts tēmā “sliktie vācieši otrajā pasaules karā” un mani pilnīgi neinteresē uzzināt vēl ko jaunu par ļaunajām vāciešu izdarībām pirms vairākām paaudzēm. Ja nebūtu lasījis daudzās pozitīvās atsauksmes, šim darbam nemaz nebūtu ķēries klāt.

Mans subjektīvais baudījums ir 9/10. Darbs ir ļoti kvalitatīvs, bet samērā gudrā Matīsa gaitu ieiešana nobeiguma daļā man šķita mazliet par muļķīgu. Pietrūka vismaz pāris paķepurošanās mēģinājumu.

Ierakstu izlase #40

Pēdējo divu nedēļu latvisko blogu u.mazliet c. ierakstu izlase.

 

Ikars Kubliņš vizuāli parāda, kā izskatīsies Rīgas panorāmas bildes, ja tajās aizvieto objektus, kurus pēc jaunā regulējuma vairs nedrīkst fotografēt. Par pašu likumprojektu var palasīt šeit.
http://www.photoriga.com/2017/06/ka-bus-jaizskatas-rigas-panoramam-kad.html

Laikmeta zīmēs Ervīns Jākobsons atspēko mītus, ka okupācijas laikā dzīve bijusi labāka.
http://www.laikmetazimes.lv/2017/06/12/padomju-latvija-muzam-lai-dzivo%e2%80%a6-1dala/

Lai arī pārlaižu acis celtniecības blogiem, mani tie pārsvarā garlaiko. Autori raksta tik akurāti, ka miegs zogas klāt. Man šķiet, ka labi uzrakstīts ir ieraksts, kurš var šķist interesants pat tiem, kuriem attiecīgā tēma nav sirdij pārāk tuva. Tā, kā, piemēram, eerms apraksta ieejas mezgla pārbūvi saimniecības ēkā.
http://vasarnica.blogspot.com/2017/06/skunis-pt-1-lom-ne-stroika.html

Ritvars Eglājs iepazīstina ar nelegālo imigrantu migrācijas apjomiem uz Eiropas savienības valstīm maijā. Mans secinājums – Itāliju jāizmet no Šengenas zonas. Par pārējiem – jāskatās.
https://ritvars.wordpress.com/2017/06/15/2017-gada-maija-statistika-atkal-jauns-nelegalas-imigracijas-rekords-italija/

Vēl Ritvars sniedz vienkāršu piemēru metodikā, kā vēlētāju balsis tiek pārvērstas deputātu mandātos.
https://ritvars.wordpress.com/2017/06/11/raunas-novads-kad-ar-5-nepietiek-tiksanai-dome/

Mārcis Bendiks uzsver, ka nevajag jaukt aptauju rezultātus ar faktiskajiem vēlēšanu rezultātiem. Uz šī grābekļa tiek kāpts atkal un atkal, un nekas neliecina, ka nākamreiz cienījamie žurnālisti un citu aptauju datu interpretētāji būs savas kļūdas sapratuši.
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2017/06/11/madam-president-un-mers-bondars/

Kates poļļā tiekam iepazīstināti ar skolas somas izvēles reliģiju Vācijā.
https://katespolla.wordpress.com/2017/06/14/skolas-soma/

Uldis Rozenfelds konstatējis, ka vārds “mamma” nav latviešu vārds un iepazīstina ar latviskajām alternatīvām.
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/mate-mama-mamma/

Visbeidzot tāds neliels pastāsts no Sviesta Cibas. Lietotājs heda reizēm raksta par imigrantu radītajām problēmām Zviedrijā. Tas, šķiet, ļoti nepatīk lietotājam flykting, kurš jau vairākas reizes (piemēram) ir interesējies par lietotāja heda identitāti, dzīves vietu, darba vietu un draugiem. Varētu domāt, ka cilvēks gatavo sarakstus represijām. Ne visiem Sviesta Cibas lietotājiem flykting interese šķiet pieņemama, par ko ir šis ieraksts:
http://klab.lv/users/gnidrologs/183652.html
Kas tad tajā visā ir tik īpašs? Komentāros citi Sviesta Cibas lietotāji apliecina, ka personīgās informācijas ievācējs par cilvēkiem ar citādākiem uzskatiem ir neviens cits kā Latvijas karoga attēla zaimotājs Didzis Melbiksis. Lūk, arī šī pret imigrantiem tik iejūtīgā cilvēka personīgais blodziņš (daļa ierakstu tajā tiek slēpti): http://klab.lv/users/flykting/

Senā Rīga – Trīs brāļi

Trīs brāļi ir trīs vecas, šauras ēkas, kuras atrodas Mazās pils ielas un Klostera ielas krustojumā. Vecākais no trim namiem celts 15. gadsimta beigās. Šobrīd tur mājo Latvijas Arhitektūras muzejs un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija.

Trīs brāļi ir viens no populārākajiem Vecrīgas attēlu motīviem. Tāpēc piedāvāju uzreiz 3 attēlu pārus.


Ēkai labajā pusē kādreiz priekšā atradusies vēl viena neliela ēciņa. Kādreiz tā bijusi ar gludām malām, bet nu ar kantainām. Arī pārējiem namiem ir nelielas izmaiņas, piemēram kreisās puses ēkai vairs nav veikala pirmajā stāvā. Jādomā, ka lielākās izmaiņas veiktas līdz ar restaurāciju 1955.-1957. gadā.

Izmaiņas skārušas arī namus Klostera ielas abās pusēs. Labās puses nams ticis pie papildus stāva, bet kreisās pie papildus piebūves, kura nemanāmi iekļaujas apkārtējā vidē.

Lietuvā

Sanāca vairākas dienas pavadīt Lietuvā. Īsi dalīšos iespaidos.

Pa ceļam uz Lietuvu braucu cauri Bauskai. Šķiet, ka šī pilsēta varētu pretendēt uz pasaules rekordu kanalizācijas lūku skaitā uz metru pilsētas galvenajā autoceļā. Tas ir tā – pabrauc 10 metrus un atkal viens vai divi vāki. Google maps.

Tik garu gabalu pie stūres braucis agrāk nebiju un Lietuvā vispār pirmo reizi. Par Lietuvas ceļiem ir dzirdētas visādas slavas dziesmas, bet, pašam braucot, tās šķita pārspīlētas. Tomēr gan Kauņai, gan Viļņai ir mūsdienīgi apkārtceļi. Ir daudz apļu un lietuvieši tajos brauc citādāk nekā Latvijā ierasts, kas lika justies diezgan nekomfortabli. Braucu, klausoties ko stāsta Waze, un daudzas reizes man telefonu gribējās aizmest kaut kur tālu prom. Te Waze savdabīgi interpretē pagriezienus, te noklusē par fotoradaru, te atkal nepareizi pasaka, kurā izejā jāizgriežas no apļa. Bet no otras puses – labāku alternatīvu nezināju, kā arī varēju papildus uzmest aci ātruma ierobežojumiem. Sanāca arī apdzīt tieši pretī fotoradaram, jo aiz smagās mašīnas ceļa zīmes par ātruma ierobežojumu un fotoradaru nevarēja saskatīt. Šķita, ka vietējie par ātruma ierobežojumu pārkāpšanu diez ko nesatraucas, turklāt dežūrējošu ceļu policijas ekipāžu manījām tikai reizi.

Gan Viļņa, gan Kauņa ir diezgan kalnainas pilsētas. Riteņbraucējus mana salīdzinoši reti. Baznīcas no ārpuses šķiet citādākas, parasti tām nav augsta torņa. Viļņas 2-3 stāvīgās mūra ēkas centrā atgādināja Odesu un nepavisam ne Rīgu. Augstceltnes sapulcētas daudz maz vienā pudurī, nevis izmētātas pa visu pilsētu, īpaši koncentrējoties upes malā (kā Rīgā).

Pa ielām Viļņā brauc vecie, īsie Škodas trolejbusi 14-tr, kā arī īsie Solaris. Mulsināja, ka gan Viļņā, gan Kauņā trolejbusa numurs ir lejā, nevis augšā.

Viļņā redzēju arī vienu ikarusu. Toties dzelzceļa muzejā viņiem stāv RVR ražotais elektrovilciens, tāds pats, kādi joprojām kursē pie mums. Redzēju arī Latvijā izmantoto maneverlokomotīvi un kravas vilcienu lokomotīvi. Vai viņi tādas nemaz vairs neizmanto? Stacijā pasažierus uz Šauļiem gaidīja jauns, divstāvīgs vilciens.

Dzelzceļa muzejs
Vilcieni Viļņas stacijā

Viļņas dzelzceļa stacijā atrodas gan pašas stacijas un tās apkārtnes, gan Rail Baltica modeļi. Pati stacija dienas vidū, salīdzinot ar Rīgas centrālo, šķita diezgan patukša.

Vietās, kur sanāca staigāt Kauņā, gar upi dominēja okupācijas gadu apbūve, līdzīga RTU galvenajai ēkai Kalķu ielā 1 un citviet pārsvarā neizteiksmīgas 2-4 stāvu ēkas, kuras aizsedz koki. Sāku domāt, ka līdzīgākā pilsēta Rīgai, kuru zinu, droši vien ir Brēmene. Par parkošanos Kauņā jau rakstīju.

Trāķu pilī ir atsevišķa biļete (1.50 eiro) par tiesībām fotografēt. Uzraugošās tantes ne vienmēr par to biļeti interesējas, īpaši, ja izskaties pēc ķīnieša un visu bildē ar telefonu. Diezgan daudzas ekspozīcijas pilī ir attāli saistītas ar pašu pili. Piemēram, tā laika porcelāna figūriņas, zīmogi, bildes, kuras attēlo leģendu ar ugunsdzēsēju, utml. Parastā biļete – 7 eiro.

Interesanti, ka Trāķos ir tikai maksas stāvvietas. Ir uzstādīti apmaksas automāti, bet uz tiem nav rakstīts, cik tad īsti ir jāmaksā. No ķīniešiem noskaidroju, ka esot 1 eiro par stundu. Vietējie iedzīvotāji piekopj mazo uzņēmējdarbību, izīrējot savus pagalmus. Sarunāju ar vienu onkuli atstāt auto pie viņa par 2 eiro kaut uz visu dienu. Pretī pat saņēmu kvīti.

Mulsināja lielais viesnīcu un tūrismam paredzēto objektu skaits Druskininkos. Tā ir pavisam neliela pilsētiņa, kuras centru var izstaigāt pusstundā. Braucām tur akvaparka dēļ. Par to neko sliktu pateikt nevaru, bet nav ar ko salīdzināt, jo līdz šim tādos neesmu bijis. Redzēju arī bukletu ar nekustamā īpašuma cenām. Šķita ne zemākas kā Rīgā. 34 tūkstoši par neremontētu vienistabas dzīvoklīti daudzstāvenē (platība nebija norādīta) tādai pilsētiņai, kas mazāka par Tukumu un atrodas tālāk par 100 km no lielākajām pilsētām, man liekas daudz. Tikai vēlāk uzzināju, ka Druskininki ir sena, izslavēta Lietuvas kūrorta pilsēta.

Veikalos plastmasas pudelēm piemēro 10 centu depozīta naudu. Protams, braucot prom, es necentos visu izdzert un meklēt vietu, kur atgūt savus 10 centus par pudeli. Mums gan tādas savācās kādas 6. Starp citu, Lietuvas Rimi pieņem Latvijas Rimi kartes.

Lošu automātu salons
Gājējiem tur iet esot aizliegts
Bieži ap kokiem pilsētā bija šādas dekorācijas. Vai tā būtu putnu aizsardzība pret kaķiem?
Kad jūs Rīgā pēdējo reizi redzējāt taksofonu?

Senā Rīga – Jēkaba iela 11

Attēla oriģināls http://zudusilatvija.lv/objects/object/17135/

Vecajā attēlā varam aplūkot, kā izskatījies vecais Bruņinieku nams. Tas celts 1755. gadā. 1863.-1867. gadā ēka radikāli pārbūvēta pēc Roberta Pflūga un Jāņa Baumaņa projekta. 1900.-1903. gadā arī ievērojami paplašināta.

Jēkaba iela 11 2017. gadā

Pirms interesējos par šīs ēkas vēsturi, biju pārliecināts, ka tā tikusi pilnībā nojaukta. Jo līdzības ar tagadējo parlamenta ēku saskatīt ļoti grūti. Tik vien kā kantainie pagraba lodziņi un durvis aptuveni tajā pašā vietā kur tagad.

Attēla labajā stūrī manāms fragments no Jēkaba baznīcas. Tas arī ir vienīgais drošais orientieris, kurš saglabājies līdz mūsdienām.

Nav vairs vārtu – ne kreisajā, ne labajā pusē. Pajūga vietā var vērot automašīnu. Fonā redzamo ēku attēla labajā pusē atpazīt nevar. Tagad tur atrodas Saeimas komisiju darba ēka.

Spriežot pēc gada skaitļa “1773”, tai vajadzētu būt tai pašai ēkai pēc pārbūves.

 

Īsais stāsts par svīri

Svīre ir tāds neliels, jauks putniņš, kurš mēnešiem ilgi spēj nenolaisties uz zemes. Ķer kukaiņus, kurus gaisa plūsmas uznes augstu gaisā. Patlaban svīrēm sākas ligzdošanas sezona un tās sāk dēt olas.

Svīre. Attēls no http://stacija.org/zalo-varnu-buru-apsekosana/

Šodien pamanīju, ka pelēkā vārna uz asfalta sit svīrei pa muguru. Pieskrēju, aizbiedēju vārnu un paņēmu svīri rokās. Svīre no sākuma aktīvi brēca, centās man no rokām izlauzties. Aiznesu gabalu tālāk, prom no vārnas. Asinis svīrei nemanīju, tās tik un tā būtu man notraipījušas rokas. Noliku uz ceļmalas staba, bet svīre spēja tikai nolaisties zemē.

Vārna turpat vien bija. Kādu brīdi domāju, ko lai dara. Atstāt zemē būtu nolemt viņu vārnas knābja sakapāšanai. Bet ko citu? Izlēmu viņu ielikt auduma maisiņā ar cerību, ka pēc pāris stundu atpūtas viņa atgūs spēju lidot. Jo ārējus ievainojumus putnam neredzēju un zaudēt jau tāpat nebija ko.

Piezvanīju biedram no LOB pajautāt viedokli par situāciju. Viņš teica, ka daba ir daba un, ja svīre ir ievainota, tad vajadzēja vien viņu atstāt vārnai. Jāsaka, ka es tā būtu darījis daudz nedomājot, ja uzbrucējs būtu plēsīgais putns kā vanags vai pūce, kuriem svaiga gaļa ir pamatbarība. Bet vārnas tomēr ēd visu pēc kārtas.

Svīru gadījumā ir vēl viens ieteikums. Ja putns nav acīmredzami ievainots, bet nespēj pacelties no zemes, tad viņu jāpamet gaisā. Tas tāpēc, ka svīrēm kājiņas ir ļoti īsas un no līdzenas virsmas viņām pacelties ir grūti, savulaik bija uzskats, ka viņas to nemaz nespējot izdarīt. Šoreiz tas nelīdzēja un visas cerības uz putna atjēgšanos pēc divām stundām.

Kad laiks pagāja, izņēmu svīri no maisa, kura tāpat aktīvi pretojās, lai arī vairs nebrēca, un pametu divu metru augstumā. Putns nolidoja vien kādus 3-4 metrus. Atstāju turpat pie pludmales kāpām un devos prom. Teorētiski tādos gadījumos var doties pie veterinārārsta, bet reāli tur svīrei tikai palīdzētu doties uz viņsauli. Ja svīre nespēj palidot, viņa nespēj dzīvot.

Lai arī es lieliski zinu, ka plēsīgie putni ēd mazos un ka vispār dabā cits citu ēd un citādāk nemaz nevar būt, man par šo gadījumu ir mazliet žēl. Kad tu turi rokās tādu mazu, skaistu putniņu, paskaties viņa brūnajās acīs, jūti, kā tam dauzās sirds, cik ļoti viņš grib izlauzties tev no rokām un aizlidot prom, tad roka neceļas viņu atdot vārnai. Pat, ja tu saproti, ka tas ir jēdzīgākais, ko tu vispār vari iesākt. Droši vien ar laiku pie tā ir iespējams pierast.