JRT – Cerību ezers aizsalis

Ja man būtu nepieciešamība izteikties tā, lai nevienu neaizvainotu, es droši vien teiktu, ka izrāde ir neparasti daudzslāņaina. Skatītājs tiek pārsteigts un provocēts, lai atstātu komforta zonu. Aktieru darbs, īpaši abu jaunāko ir īpaši atzīstams. Režisors drosmīgi atklāj savu personību no negatīvās puses. Askētisks interjers palīdz koncentrēt uzmanību uz aktieru darbībām. Inteliģents skatītājs noteikti pamanīs daudzus zemtekstus. Un tā tālāk.

Bet man tādas nepieciešamības nav.

No izrādes “Cerību ezers” ir palikusi daļa nosaukuma un tās centrālais tēls – režisors Vlads. Nu, vēl arī krievu valoda un uz skatuves attēlotā izrādes tapšana. Pārējais…

Izrāde ir neticami saraustīta. Te Valds apspēlē savas atmiņas, te viņš taisa izrādi, te runā ar aktieriem, te atgriežas atmiņās, te spēlē izrādi vai veic mēģinājumu un tā visu laiku. Īsteni pieslēgties kādai no ainām ir diezgan grūti, jo tās bieži vien ir ļoti īsas, pārejas starp tām biežas, Vlads uz skatuves it kā veido izrādi, kura nesanāk. Reāli viņš nezina, par ko veido izrādi. Vlads uz skatuves cieš radošas mokas un rezultāts ir visai briesmīgs. Varētu it kā Vladam just līdzi, bet to darīt nav iemesla. Vlads parāda savu negatīvo pusi, bet ne pozitīvo, kas liktu just līdzi.

Līdzīgi ir ar Vlada vecmāmiņu. Arī viņa tiek attēlota visai vienpusēji un neraisa līdzjūtību. Šajā ziņā vairāk izdevušies ir suņa un Harija tēli. Manuprāt, tie glābj izrādi.

Bija epizode, kurā es apsvēru domu piecelties kājās un pamest zāli. Principa pēc. Man nešķiet, ka valsts himnas atskaņojums būtu īpaši reglamentējams normatīvajos aktos, bet klausīties tās parodijā turklāt bez īpaša konteksta es negribu.

Bija arī interesantas un aizkustinošas ainas. Pamaz, bet tomēr. Ja vajadzētu izrādi raksturot iespējami īsi, es teiktu – režisora radošo moku negāciju izvirdums.

Vladislavs Nastavševs var daudz labāk. Šī nav tā reize.

Īsi par kebabēšanu

Pakistānas kebabā esmu bijis divreiz. Pirmajā bija tīri ok. Otrajā iekūlos pārsteidzošā netīrības perēklī un apkalpojošais personāls latviski komunicēt nespēja.

Es neesmu sev ienaidnieks. Man rūp mana veselība un zinu, ka higiēna ir svarīga. Ja kādam šķiet, ka viņa personīgajai veselībai ar higiēnu nav nekāda sakara, tad tas ir tikai laika jautājums, līdz viņš būs spiests pārliecināties par pretējo. Ja es aizeju ar bērnu uz ēstuvi, kurā higiēnas normas acīmredzami ievērotas netiek, es tur vairs neatgriezīšos. Vienalga, kas tur stāvētu pie letes vai kādā valodā ar mani runātu.

Šī iemesla dēļ Pakistānas kebabu ēšanas akcijas veicēji man asociējas ar bērniem, kuri, lai ieriebtu mammai, piekakā bikses.

Var jau būt, ka var izdomāt arī kaut ko vēl stulbāku.

Viļņas iela 22

Viļņas iela atrodas Iļģuciemā, ar nelielu līkumu tā savieno Dzegužkalnu ar piektā tramvaja galapunktu.

Šī koka ēka ilgus gadus nav mainījusi ārējo izskatu. Varbūt šobrīd tā ir jau pavisam pamesta, bet varbūt arī logu slēģi ir tikai aizvērti. Katrā ziņā kāds ir parūpējies pie ēkas izkārt Latvijas karogu. Varbūt to paveikuši nelielajā sētas namiņā dzīvojošie cilvēki.

Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī
Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī

Šīs ēkas 2008. gada uzņēmums atrodams arī zudusilatvija.lv. Wikimapia vērojams 2015. gada attēls.

Kā Rīgas dome ienīst kājāmgājējus

Pie tā, ka satiksmes organizācijas plānu autori nestaigā ar kājām, jau ir kaut kā pierasts. Bet kā var izdomāt kaut ko tik plānprātīgu kā šī noeeja no Vanšu tilta uz Ķīpsalu, man vēl joprojām nav saprotams.

Vanšu tilta noeeja uz Ķīpsalu kājāmgājējiem

Nez, ko gan tur nodomājuši darīt gājēji aiz barjeras? Un nez, kādēļ gan zāle aiz barjeras vairs neaug?

Šādus ierakstus varētu štancēt ķīpām. Visvairāk tajā visā tracina, ka tendence – likt kājāmgājējam mest cilpu cilpas – pat nedomā mazināties.

Gājējs vienmēr centīsies izvēlēties taisnāko ceļu. To mainīt nav iespējams. Ne ar žogiem, ne citādiem līdzekļiem. Ja ceļu projektētājs to atsakās saprast, tad viņš ir stulbs un savam darbam nederīgs.

Vienīgais iespējamais aizbildinājums – rūpes par drošību – netur kritiku, jo pilnīgi acīmredzams ir fakts, ka gājējiem par šīm rūpēm ir nospļauties. Viņi iet kā gājuši un varbūt pat vēl nedrošāk nekā agrāk.

Slokas iela 51

Slokas ielā 51 atrodas (vai varbūt jāsaka atradās) četras koka ēkas un neliela katlumāja.

Slokas iela 51 Bing maps

Pēc Valsts zemes dienesta datiem kadastrs.lv tur atradušās arī vairākas nelielas palīgbūves – šķūnīši vai kas tamlīdzīgs.

Slokas iela 51 kadastrs.lv

25. aprīlī Rīgas dome lēma ēku īpašniekam sagatavot dokumentāciju to nojaukšanai, vai arī tas tiks veikts piespiedu kārtā. Kad to uzzināju un pavirši aplūkoju ēkas Google maps Street view, man šķita, ka Rīgas dome mazliet pārsteigusies.

Man tur garām sanāca iet 28. aprīlī un vecās ēciņas – vai kas nu no tām bija palicis pāri – iemūžināju fotoattēlos. Jāatzīst, ka glābt tur vairs īsti nebija ko.

Uz žoga joprojām bija plakāts par pārdošanu. Tajā minētas sešas ēkas.

Nezinu, vai kādreiz ir eksistējušas ēkas ar numuriem 1 un 2, neko tādu nevarēju atrast.

Jau otrajā maijā pirmā no ēkām bija nojaukta.

JRT – Process

Kafkas Procesu biju lasījis pirms daudziem gadiem. Nevaru teikt, ka ļoti labi to atcerējos, bet galvenie notikumi, beigas un, pats galvenais – atmosfēra nebija aizmirsušies.

Manā izpratnē Kafkas sirreālā darba centrā ir visnotaļ parasts, samērā attapīgs cilvēks, kurš nejaušības dēļ iekļūst neaptverami sarežģītas birokrātijas dzirnavās un cīnās ar tām. Viss ir gan reāli, gan nedaudz murgaini. Stāsts kopumā šķiet mazliet izrobots, bet tas saprotams ar to, ka autors savu darbu tā arī nepabeidza.

Kafkas Procesa grāmatas pēcvārdā minēts, ka šis darbs tiekot ļoti dažādi interpretēts. Šo teikumu īsteni saprotu vienīgi pēc režisora Mārča Lāča interpretācijas noskatīšanās. Viņa stāsts ir mazliet rotaļīgāks, mazliet smieklīgāks. Stāsta varoņi šķiet muļķīgāki, pārspīlētāki un ir pilnīgi cita gaisotne. Man “negāja kopā” mans priekšstats par Kafku ar to, ko es redzēju, īpaši pirmajā cēlienā. Otrais cēliens bija nopietnāks un atbilstošāks manam priekšstatam.

Nenocietos un pec izrādes grāmatai pārlaidu acis. Izrādās, agrāk lasīšanas gaitā īpaši nebiju ņēmis vērā galvenā varoņa Jozefa K. mazos piedzīvojumus ar sievietēm. Izrādē tie, teiksim tā – nav gluži nemanāmi.

Nevaru teikt, ka man patika, un nevaru teikt, ka man nepatika. Nudien nespēju iedomāties, kā šo izrādi uztvertu tie, kuri Procesu agrāk nav lasījuši. Būtu interesanti to uzzināt.

Ierakstu izlase #52

Latvisko blogu u. mazliet c. pēdējā mēneša ierakstu izlase.

 

Sarkanakmens raksta, ka bērns nav zirgs. Tas nozīmē, ka nevajag bērnus uztvert kā sporta zirgus, kuri ir labi tikai, ja pienācīgi trenēti un labāki par citiem zirgiem.
https://sarkanakmens.wordpress.com/2018/04/25/vai-berns-ir-zirgs/

Aizkulisēs iztirzāts visiem aktuālais piršanas jautājums. Personīgi esmu pārsteigts, ka par šo tematu iespējams tik skaisti (nejaukt ar politkorekti) uzrakstīt.
https://aizkulises.wordpress.com/2018/04/05/sievietes-neatraugajas-viriesi-neraud-neviens-nelaiz-gazes/

Iveta Buiķe dalās ar Miervalža Lāča stāstu par bērnību Čiekurkalnā otrā pasaules kara laikā un īsi pēc tam.
https://ivetabuike.wordpress.com/2018/04/20/atminas-par-dzivi-padomju-laika-miervalza-laca-stasts-par-krievu-laiku-sakumu-ciekurkalna-ar-maza-puikas-acim/

Miesnieks.com aprakstīta vienas dienas ekskursija Turku, Somijā.
http://www.miesnieks.com/2018/04/pusmaratons-turku-gaume.html

Vēl miesnieks.com rakstīts, kā tas ir – braukt komandējumos. Mērķauditorija – tie, kuri komandējumos nebrauc.
http://www.miesnieks.com/2018/04/komandejumu-romantika.html

Evita no Honkongas uzrakstījusi īsas pārdomas par emigrāciju. Lai arī viņa raksta, ka vairs nevar iedomāties dzīvi Latvijā, tomēr ieraksts ir patriotisks.
https://honkonga.blogspot.com/2018/04/pardomas-par-emigraciju.html

dzivealanya varam uzzināt, kā saniķojušos bērnus mierina Turcijā. Labi, ka es tur nedzīvoju.
https://dzivealanya.wordpress.com/2018/04/17/alanija-berni-neraud-bet-ed-sokoladi/

MBendiks visai kolorīti izsakās par Zakerberga un Facebook datu skandālu saistībā ar Klintones neievēlēšanu.
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2018/04/13/madam-president-vainigais-ir-roka-pats-atzinas/

Laikmeta zīmēs pastāstīts par Rīgas veikalu vēsturi – universālveikalu, Saktu un Bērnu pasauli.
http://www.laikmetazimes.lv/2018/04/02/rigas-slavenakas-iepirksanas-vietas-1dala/