Skip to content

Ar cieņu

Nesen prātoju, nez, vai joprojām publika lec kājās, kad telpā ienāk tiesnesis? Un, ja es tā nedarītu, vai mani sodītu par necieņu pret tiesu? Kaut gan patiesībā es necienu anahronismus un tiesnesi, un praktiski visus citus cilvēkus uzskatu par sev vienlīdzīgiem.

Man arī krīt uz nerviem bezgalīgā kungošana un kundžošana. Tad jau biedrene Straujuma manām ausīm izklausās pieņemamāk nekā Straujumas kundze. Kaut gan patiesībā viņa ir vienkārši Laimdota. Godīgi atzīstos, ka biju spiests pat pameklēt viņas vārdu internetā, cik reti dzirdējis to pēdējā laikā esmu.

Nemaz nav vērts runāt par tādiem sīkumiem, ka, ja mani uzrunā uz tu, es atbildu tieši tāpat, neskatoties, kurš ir manis uzrunātājs.

Un vēstulēs “ar cieņu” es bieži mēdzu nerakstīt. Ir daudz cilvēku, kuri manu cieņu nav nopelnījuši. Piemēram, valsts prezidents un Rīgas domes priekšsēdētājs.

Par mazliet līdzīgu problēmu šodien raksta Māris Zanders. Tas ir, kā mūsdienu demokrātijā politiķi tiek uztverti kā monarhi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *