Anonimitāte un līdzjūtība

Šad tad netā var izlasīt dažādus personīgus bēdu stāstus. Īpatnējā kārtā cilvēki pret tiem parasti izturas diezgan nežēlīgi. Komentāros parasti raksta autors tiek cītīgi nolikts gar zemi. Protams, ir jau reizes, kad sarakstītais stāsts liekas izfantazēts. Tā parasti ir ar problēmu aprakstiem, kuros ir daudz vispārinājumu un praktiski nav nekādu detaļu. Piemēram – “Mani draugs piekrāpa ar draudzeni, jūtos šokēta, ko lai dara?” vai arī “Man ir 12 gadu, visi manā klasē ir darījuši To, bet es nē, ko lai dara?”

Neesmu sevišķi cītīgs šādu stāstiņu lasītājs, bet reizēm tādas glupības ir grūti nepamanīt. Bieži vien apzināti tiek piemeklēti visādi pārspīlējumi, lai izprovocētu citu cilvēku uzmanību. Un tad tikai var vērot, kā aug komentāru skaits tādiem izfantazētiem stāstiņiem. Man šie izfantazētie stāstiņi nepatīk vēl viena iemesla dēļ – ja līdzīgi kā piemērā ar 12 gadīgo meiteni tiek sarakstītas amorālas muļķības, lasītāji tās netīšām pieņem kā normu. Lielākā daļa jau tic tiem stāstiņiem un nav jau nemaz būtiski – īsti tie vai nē.

Vakar izlasīju stāstu, kurš pilnībā šķita patiess. Ar mērenu vienaldzību pārlaidu tam acis un ielūkojos arī daudzajos komentāros. Ievēroju tajos vienu detaļu no autores puses, kas, iespējams, varētu palīdzēt viņu identificēt kā reālu personu. Pēc kādas stundas es jau zināju, gan kā sauc viņu pašu, gan viņas puisi. Intereses pēc ielūkojos arī lielajā Latvijas personu datu bāzē jeb draugos.

Kad ieraudzīju viņas bildi, es varbūt nebiju šokēts vai sevišķi pārsteigts, bet… Es pirmo reizi spēju ieraudzīt šī cilvēka problēmu kā reālu, būtisku notikumu viņa dzīvē. Tas manī kaut ko aizskāra.

Tagad es domāju, ka, ja visi šie pusanonīmie komentētāji tiktu nostādīti neanonīmā komunikācijā ar raksta autori, retais no viņiem joprojām paliktu tāds skarbais viszinis ar savu vienīgo patiesību.

Varbūt tieši tas arī ir vajadzīgs, lai tavas problēmas nopietni uzklausītu – neslēpties aiz anonimitātes maskas, bet gan saņemties un runāt par to ar atklātu seju? Es gan kaut kam tādam nebūtu gatavs…

Ir ko piebilst?