Anarhijas uzvaras gājiens

Nākotnē mani biedē pat ne tik daudz kara lielā iespējamība, cik kolektīva morāles un citu noteikumu ignorēšana. Neesmu profesionāls vēstures speciālists, bet šādi tomēr, šķiet, vēl nekad nav bijis.

Ilgu laiku Rietumu civilizāciju, tai skaitā Krieviju, ir saturējusi kopā reliģija, jēdziens par grēku. Tiesas nebija padarītas par tādu absurdu kā tagad. Ja biji ko nozadzis vai noslepkavojis un tevi noķēra, sods bija praktiski neizbēgams. Tādu Breivīku senākos laikos vienkārši nolinčotu nevis cimperlētos ar tiesām un slepkavas cilvēktiesībām.

Ļoti bieži mēs ikdienā saskaramies ar situācijām, kad neievērot likumu ir izdevīgāk nekā to ievērot. Viselementārākais piemērs – ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas. Kārtējais gājējiem sačakarētais krustojums, mašīnas nebrauc, jāsteidzas, policistu tuvumā nav – rīcība skaidra. Vai arī mazliet nopietnāks piemērs – Rīgas satiksmes iepirktās nanotehnoloģijas jeb ūdens transporta mazgāšanai. Vai tad pieķertie savas izdarības nožēlo? Neticu. Vienīgi to, ka pieķerti, ka muļķīgi iekrituši. Bet, paskatoties, kā valsts iestāžu konkursos bez mitas uzvar savējie un ka par to praktiski neviens sodīts netiek, kā tu pats nedarīsi tāpat, ja radīsies izdevība? Ja pats neparūpēsies par sevi, to nedarīs neviens cits.

Aizvien izdevīgāk kļūst nevis atzīt un nožēlot vainu, bet mēģināt izlocīties visiem iespējamajiem līdzekļiem. Vēl viens spilgts piemērs ir Krieviju pārvaldošā banda. Melošana, tukši solījumi utt. jau stipri sen ir sasnieguši neticamus apjomus. Tur vairs nav nekā kopīga ar vispārcilvēcīgām vērtībām. Ja vēl paskatās uz viņu darbiem, tad tādus tipus var saukt par cilvēkiem tikai pēc formas nevis satura. Varbūt viņus visus vajadzētu nogalināt humānu apsvērumu dēļ.

Cilvēce savu tehnoloģisko u.c. veida progresu ir sasniegusi sadarbības rezultātā. Tikai retais spēj viens pats sevi gan pabarot, gan apģērbt. Esošā naudas / cilvēku attiecību sistēma ļauj neredzēt citu cilvēku nepieciešamību indivīda dzīvē. Tā arī rodas tādi necilvēcīgi īpatņi kā Breivīks, Staļins un citi.

Visas šīs problēmas principā būtu jārisina ar vienkāršas morāles principu iemācīšanu jau agrā bērnībā. “Nedari citiem to, kas pašam nepatīk”, “Rūpējies par ģimeni”, “Jo cilvēki tev apkārt būs laimīgāki, jo laimīgāks būsi pats” utml. Kaut kas līdzīgs droši vien bērnībā tiek mācīts visiem cilvēkiem. Nelaime tikai, ka šo noteikumu bieži vien ir pārāk daudz vai tie ir pat pretrunīgi. Bērns tos varbūt īsti nesaprot, nespēj izšķirt, kuram klausīt, kuram nē un pamazām sāk neklausīt visiem. Jo bieži vien nekas slikts nenotiek, pat tieši otrādi. Turklāt nav runa tikai par bērniem. Arī, ja pieaudzis cilvēks mācītos un mēģinātu ievērot absolūti visus pastāvošos likumus, viņa dzīve pārvērstos murgā. Tāpēc daudzi to nemaz nemēģina darīt.

 

Ja viss turpināsies kā līdz šim, anarhijas īpatsvars esošajā civilizācijas kārtībā palielināsies vēl vairāk. Saļodzīsies un varbūt arī sabruks pat šķietami elementāras sistēmas, teiksim, apgāde ar pārtiku vai medikamentiem. Tikmēr dažādas abstraktas struktūras, tehnoloģisks progress turpinās sekmīgi attīstīties. Tas notiks uz to cilvēku rēķina, kuri kaut kādiem noteikumiem un vispārcilvēcīgai morālei sekos. Tas sniedz un sniegs ilūziju, ka cilvēce kopumā attīstās milzu soļiem, novēršot uzmanību no anarhijas perēkļu draudiem.

Es neticu esošās civilizācijas pamatvērtību sekotāju uzvarai pār anarhistiem. Ja slepkava pretnostāsies cilvēkam, kurš ir pret nāves sodu, uzvarēs pirmais. Jo viņam noteikumu nav.

 

Šīs problēmas vajadzētu atrisināt jaunai, iespējami globālai izpratnei par valsts, sabiedrības pārvaldību. Saprast valsts jēgu, ieviest autoritārismu un bardzību tur, kur tas nepieciešams, citur – maksimālu demokrātiju.

 

3 thoughts on “Anarhijas uzvaras gājiens

  1. Tā kā uzskatu sevi par (zināmā mērā) vēstures speciālistu, atļaušos bilst – šādam pesimismam nav pamata. Ideja par to, ka agrāk bija labāk, ir mānīga. Ir atrasti jau seno ēģiptiešu ierēdņu spiedelējumi par to, ka jaunā paaudze nekam neder, viss iet uz galu un “mūsu laikos gan tā nebija”. Par senajiem grieķiem un romiešiem jau nerunājot.

    Patiesība ir tāda, ka cilvēki un civilizācija laika gaitā praktiski nemainās. Vienmēr ir bijuši, ir un būs valdnieki, “tikumīgie” liekuļi, žuļiki, reliģiozie fanātiķi, strādnieku masa, “cīnītāji pret režīmu”, augstās kultūras plānā galdiņa urbēji, utt. Nekas jauns. Mainās tikai tehnoloģijas, mākslas stili un reliģijas (ideoloģijas), bet kopumā jau gadu tūkstošiem nekas nemainās. Cilvēku dabiskais virzītājspēks – tieksme nopelnīt, kopoties, dzīvot pēc iespējas labāk un ērtāk – nodrošina stabilus ietvarus tam, kā attīstās cilvēce. Bez ģenētiskas iejaukšanās šos ietvarus nevar manīt, un to ir pierādījuši daudzie neveksmīgie meģinājumi do izdarīt.

    1. Tam, ka praktiski visos laikos “jaunatne ir degradējusies un neko nesajēdz”, pilnībā piekrītu. Tā dēļ vien es ne par ko īpaši nebažītos.
      Bet tieši morāles, noteikumu neievērošana tādos mērogos kā patlaban – kad un kur vēl tā ir bijis? Tāpat – kad un kur vēl ir bijusi tik sarežģīta likumu / noteikumu / normatīvo aktu struktūra kā patlaban?

Ir ko piebilst?