Aiz Torņakalna stacijas

Gāju garām Torņakalna stacijai. Domāju – nobildēšu, kamēr tā tur vēl ir. Mazums, kas reiz ienāks prātā Latvijas Dzelzceļam, varbūt pasludinās par bīstamu, nojauks un tāpat kā Imantas staciju aizvietos ar metāla kasti.

Kādus desmit metrus aiz stacijas uz centra pusi sākās bijušie dārziņi, patlaban pārpurvojusies, pamesta teritorija. Neesmu biotopos spēcīgs, bet to laikam dēvētu par bebraini.

Labu brīdi uzkavējos pie netālu atrasta zilo plūmju kociņa, degustējot produkciju. Apetīte mitējās, kad iekostā plūmē ieraudzīju kustamies palielu tārpu. Vēl tālāk bija vairākas ābeles un dzelteno plūmju koki.

Dienas vidū kā jau visai nepiemērotā laikā putnu vērošanai tur bija samērā klusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda putniņa čirkstēšana. Pēc balss sapratu, ka strazds, ne melnais vai mājas. Vismaz pāris minūtes centos to ieraudzīt. Kad ieraudzīju, centos nobildēt, bet šis, lapās ielīdis, nepozē.

Ieraudzīju arī pieaugušo putnu. Tātad krūmos tupēja pelēkā strazda bērniņš cālītis.

Pelēkais strazds

Kamēr es šos centos nobildēt, aiz muguras garām gāja divas tantes ar suni. Apjautājās, ko tad es tur fotografējot un teica, ka tur arī bruņurupucis esot manīts.

Cenšoties atrast labāku pozīciju, jauno putniņu sabiedēju un tas, acīmredzot vēl nelidojošs, aizskrēja meklēt citu slēpšanās vietu. Pēc trim minūtēm viņš tādu atrada, paradoksālā kārtā man tuvāk un mazliet ērtāk pārskatāmu.

Nobildēju kadru un devos prom. Izrādījās, ka no celiņa (kartē aptuveni Teodora Hermanovska iela) strazdiņš redzams vēl labāk. Sagaidīju arī pieaugušo putnu, kurš cienāja cālīti ar plūmi.

Dodoties tālāk, sanāca parunāties ar abām dāmām (labākajos gados ar suni, cigaretēm un plastmasas alus vai kvasa pudeli). Parādīju bildes ar pelēko strazdu, tās tika atzinīgi novērtētas. Viņas izteica nožēlu, ka te plāno turpināt apbūvi un cerēja, ka tas tik drīz nenotiks. Teica, ka te it kā esot atrasts arī sarkanausu bruņurupucis un vai tādēļ nevarētu te būvniecību aizliegt? Jautāju, vai bebri tur arī esot. Jā, esot. Šobrīd – dienas vidū tur vēl ir klusi, bet ap deviņiem vakarā reizēm esot sajūta it kā pats Kings Kongs tur plosītos. Vēl uzzināju, ka vietējie bomži tur mēdz lasīt ogas, lai pēc tam pārdotu kā ekoloģisku produkciju Āgenskalna tirgū, pat kastītes esot nez kur dabūjuši. Bet vispār turienes bomži esot labdabīgi un par viņiem nevajagot uztraukties. Un pa celiņu varot aiziet līdz pat otrajam trolejbusu parkam. Vēl viņas esot te savākušas pamatīgu sēņu ražu. Tādu, ka vienā paņēmienā nemaz apēst nevarot. Un regulāri atnākot pēc plūmēm. Apstiprināju, ka esot tāds putns, kuru dēvē par pupuķi, un, paglaudījis suni, devos tālāk.

Vispār turienes ūdensputni tādi tramīgi un grūti fotografējami. Bet lauci izdevās notvert kadrā.

Visbeidzot izdevās nobildēt kādu mazliet lielāku putnu, par kura sugas piederību nebiju īsti pārliecināts. Jo, lūk, pieaugušos putnus noteikt ir salīdzinoši viegli. Ar jaunuļiem, tādiem kā šis, ir grūtāk. Galu galā klasificēju to kā ūdensvistiņu – diezgan tramīgu putnu.

Ar šo ierakstu es gribēju parādīt, cik interesanta un dažāda ir purvainā teritorija pie Torņakalna stacijas gandrīz pašā pilsētas centrā. Nezinu, cik ilgi tā vēl pastāvēs. Būtu ļoti interesanti šo teritoriju atstāt pēc iespējas neskartāku. Varbūt tur var ierīkot dabas taku? Ēkas un stāvlaukumus var uzcelt gandrīz jebkur. Šādu teritoriju mākslīgi uztaisīt jebkur nevar un neviens to nedarīs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.

5 thoughts on “Aiz Torņakalna stacijas

  1. Nez tik, no kurienes tur tas slapjums tik daudz. Ja jau kādreiz bija dārziņi, tad bija jābūt pasausam. Vai tik nav kādu grāvi nolikvidējuši, ceļot jaunās LU ēkas?

    1. Jā, tas izskatās pēc ticamākā izskaidrojuma. Tās tantes bija sajūsmā par agrāko meliorāciju, bet neiedomājos pajautāt, kur un kāpēc tas viss pazuda.

Ir ko piebilst?