Ainiņa iz Sparģeļu ielas

Līkumojām ar biedru pa Rīgas piesnigušajām ielām. Lielākoties sanāca skatīties zem kājām, vairoties no peļķēm, ledus un sniega kupenām. Pa laikam acu skatiens tika pavērsts arī uz augšu, kur draudīgi gozējās sniega blāķi ar pāris lāstekām. Reizītes trīs tās arī mēģināja piezemēties uz mūsu galvām, vienā no tām līdz sadursmei nudien pietrūka tikai kāds pusmetrs, bet tā jau tāda normāla Rīgas ikdiena.

Piepeši Sparģeļu ielā kādu metru no mums perpendikulāri mūsu gaitām pret mājas sienu triecās kāds, pēc būkšķa spriežot, kārtējais pasmagais priekšmets. Paspēju nodomāt – stulbie sīči ar ledus gabaliem izklaidējas, vai? Bet, kad paskatījos uz pasmago priekšmetu, sapratu, ka sīči tie diez vai bijuši. Tas priekšmets bija pussaplosīts balodis. Ātri pacēlu galvu uz augšu un ieraudzīju vārnu lidojam pāri mūsu galvām tajā pašā virzienā, kurā lidoja baloža atliekas. Vanagu ieraudzīt neizdevās, droši vien bija jau gabalā…

1 thought on “Ainiņa iz Sparģeļu ielas

  1. Viens muļķīgs putns mazāk.
    Tas atgādina gadījumu par tās pašas Sparģeļu ielas agonijā tenterējošo balodi. Tuvāk apskatot apkārtni toreiz secinājums bija viens – lidojumā neizvairījās no ielas staba.
    Tāpat nesen atrodoties Alberta ielas iekštelpās, kāds putnveidīgs radījums (kas gan cits kā balodis!) beztēmā un ar skaļu būkšķi ietriecās iekšpagalma loga rūtī.. Laikam jau rezultāts nevarēja būt putnam veselīgs.
    Jāpiebilst, ka pat veseli baloži ir bīstami lidobjekti. Tie nereti absolūtā randomā, sazin aiz kādiem pēkšņiem uztraukumiem iztraucēti, dažu cm attālumā aizslipj gar galvu.

Ir ko piebilst?