Otrais gads

Stacijai šodien aprit divi gadi.

Parasti blogu jubilejās autori stāsta, ka mēģinās rakstīt biežāk un dažādāk. Es šoreiz nē. Man būtu labs sasniegums noturēt tās pašas 2-3 reizes nedēļā. Jau līdz šim pārāk bieži trūka laika novest savas idejas līdz publicējamam rezultātam.

Pēdējā laikā visvairāk rakstu par grāmatām. Daļēji tas liecina par manu slinkumu, jo par grāmatām rakstīt ir viegli. Lasu pēdējā laikā bieži, tas palīdz atslēgties no ikdienas. Nedomāju, ka maniem vērtējumiem ir kāda sevišķa nozīme, bet aprakstīšana palīdz pašam izlasīto “salikt pa plauktiņiem”, kā arī ir interesanti palasīt, ko lasa citi par tev zināmu un pazīstamu grāmatu. Mani aizvadītā Stacijas gada grāmatu favorīti ir Jumprava, Suvorova Atbrīvotājs un Spiegošanas pamati, Svina garša, Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām un Jelgava 94.

Ierakstu izlases es turpināšu veidot. Man tās ir kā publiskas grāmatzīmes. Zinu, ka mana dzīvesbiedrene tās lasa un, man par izbrīnu, ne viņa vien. Atteikšanās no regularitātes, teiksim, reizi nedēļā, manuprāt, ir padarījusi šos ierakstus interesantākus.

Man ļoti gribētos aprakstīt kādu ekskursiju ar bildēm, līdzīgu šai. Tikai reāli tādam rakstam vajag divas brīvas dienas. Vienu, lai veiktu pastaigu, otru, lai aprakstītu. Ir arī gadījies, ka dodos pastaigā, un tās laikā saprotu, ka par to neko interesantu uzrakstīt nevar.

Rīgas ēkām regularitāti solīt nevaru, bet kaut kas pa laikam noteikti būs. Līdzīgi droši vien būs ar putniem.

Vēl viena atsevišķa kategorija, kuras dēļ vispār sāku publiski rakstīt (tiesa, pirms ~10 gadiem), ir viedokļraksti. Manas personīgās prasības pret kvalitāti ir tik ļoti izaugušas, ka spējas (lasīt – laiks) netiek līdzi. Turklāt man nav ilūziju, ka ar viedokļrakstiem var kaut ko īpaši mainīt. Lai cik labi tie arī nebūtu, informācijas mūsdienās vienkārši ir pārāk daudz. Tomēr pašam ir interesanti pēc kāda laika tādiem rakstiem pārlaist acis. Tas ir arī noderīgs vingrinājums strukturētai domu izpaušanai.

Tāds kluss sapnis man ir izrevidēt melnrakstu mapīti un pabeigt iesāktos rakstus. Šim uzdevumam pieķeros regulāri, bet kopējais melnrakstu skaits no tā diez ko nesamazinās, jo pa laikam iesāku arī ko jaunu. Kādreiz man bija lielas problēmas ar rakstu pabeigšanu, ja atliku to uz citu dienu. Tagad man reti sanāk iesākt un pilnībā pabeigt rakstu vienā dienā.

Attiecīgi ierastā kārtā man nav konkrētu plānu attiecībā uz Staciju. Šī ir un, es ceru, vēl ilgi paliks eksperimentāli radoša darbnīca. Lieli plāni un iepriekš noteikts formāts bieži vien efektīvi nokauj vēlmi kaut ko darīt. Tomēr pie 2-3 reizes nedēļā grasos pieturēties arī turpmāk, jo tas mani zināmā mērā disciplinē un motivē veidot jaunus ierakstus. Par ko? Droši vien par to pašu ko līdz šim.

Grāmata – Pilsētas šamaņi

Šis darbs bija ierakstīts manā lasāmo grāmatu sarakstā jau sen, tikai neatceros vairs kas mani iedvesmoja to tajā ielikt. Žēl, tagad būtu interesanti to uzzināt. Bibliotēkā šo darbu ieraudzīju pavisam nejauši, jo bija ievietots pie ārzemju autoriem. Vēl pat nebiju sācis grāmatu lasīt, kad Andris jau bija publicējis savu atsauksmi. Nopratu, ka, ja būtu Andra atsauksmi izlasījis ātrāk, droši vien nemaz bibliotēkā uz to neskatītos. Mana dzīvesbiedrene ķērās pie grāmatas pirmā. Drīz vien viņa paziņoja, ka tālāk vairs nelasīs, jo stāsti šķiet mazliet nejēdzīgi. Tad jau labāk darīt kaut ko citu.

Tomēr pie grāmatas ķēros klāt arī es. Tā sastāv no 11 stāstiem, daži no tiem ir saistīti savā starpā. Kopumā šķiet, ka autors rakstījis ar mērķi uzrakstīt grāmatu. Nu, vienalga par ko, jādragā tikai uz priekšu un kaut kas jau tik un tā sanāks. Lai “visi redz, kā es māku (rakstīt stāstus)”!

Vismaz puse no stāstiem šķiet nepabeigti. Tos lasīt ir līdzīgi kā skatīties filmu līdz pusei. Tāpēc arī subjektīvais baudījums sanāca samērā neliels. Vēl – stāstam nepietiek ar “šokējošu” tēmu. Vajag arī kādu darbību, intrigu, notikumus. Citādi stāsts nekur neved un sāk šķist, ka autors vienkārši gribējis “kaut ko uzrakstīt” par paša izvēlēto tēmu.

 

Pirmais stāsts liek domāt par autora izrēķināšanos ar paša bērnību, izstāstot par bargo tēvu un ģimenes nedienām. Subjektīvais baudījums 5/10.

Otrajā aprakstītas īsas ainiņas, kuras lēkā no cilvēka uz cilvēku, šķiet, neapzināti kļūst aizvien īsākas līdz – kāds pārsteigums! – atgriežas atpakaļ pie pirmā stāsta varoņa. 2/10.

Trešais ir par sievieti vasarnīcā un viņas gadījuma paziņu ihtiologu. 6/10.

Ceturtais par, vai variet iedomāties – homofobu, kurš izrādās liels riebeklis un beigās, ja tās tā var nosaukt, pelnīti mokās murgos. 3/10.

Piektais par sekretāri un dīvainu priekšnieku, kurš atklāj, ka divdesmit piecus gadus Latvijas sabiedrība apzināti šķelta divās daļās un ka drīz te būšot trakāk nekā Maidanā. 3/10.

Sestajā stāsta varonis iemācās pārvietot priekšmetus ar skatienu, kas gan viņam nekādu labumu nedod. Labākais stāsts no visiem. 8/10.

Septītajā galvenais varonis satiek vīru, kurš gatavo ārkārtīgi garšīgus steikus, bet neatklāj kā. 5/10.

Astotais ir piektā turpinājums un tajā sekretāre priekšnieka kokteilī ieblenderē lapu no Heses Stikla pērlīšu spēles. Jā, nekas vairāk tur nenotiek. 2/10.

Devītajā galvenais varonis tiek izmests no viesnīcas, kur paliek pase. Viņš satiek transvestītu un paklaiņo viņam līdzi pa ballīti. 5/10.

Desmitajā stāsta varonim mājās uzrodas noslēpumaina poga un pakāpeniski iedzen viņu paranojā. 5/10.

Pēdējais ir saistīts ar piekto un astoto, priekšnieks ar sekretāri ar varu piespiež savus ārzemju klientus piedalīties mistiskā rituālā. 2/10.

 

Kopā sanāk 4/10. Tā sakot, lasīt jau var, bet var arī nelasīt un nekas īpašs palaists garām tāpēc nebūs. Par laimi, izlasīt var ātri.

Starp citu, uz grāmatas otrā vāka lasāmi Pētera Dragūna (ar garo ū) un Paula Bankovska grāmatas slavinājumi. Tie ir tik šķebīgi cukursaldi, ka šķiet – viņi grāmatu vērtē ar 12 ballēm no 10.

Grāmata – Omce sūta sveicienus un atvainojas

Trešo vecāku žūrijas grāmatu Mums neredzamā gaisma, izrādās, biju jau izlasījis. Šī bija ceturtā un pēdējā grāmata. Izteikties par to arī ir vissarežģītāk.

Saturs ar nelieliem maitekļiem. Omce ir tāda drusku dulla omīte savai 7 gadus vecajai mazmeitai Elzai. Viņas ļoti labi saprotas. Omce stāsta Elzai pasakas, ar kurām tiek iepazīstināts arī lasītājs. Pēcāk Omce mirst un atstāj Elzai vēstuli ar uzdevumu. To izpildot, viņa uzzina vairāk par Omci, viņas pasakām un saviem kaimiņiem, kā arī tiek pie nākošās vēstules ar uzdevumu. Tā tas turpinās, līdz viss kļūst skaidrs.

Grūti pateikt kāpēc, bet grāmata mani lielākoties vieglītēm garlaikoja. Iespējams, tā domāta bērniem. Drīzāk gan padsmitniekiem, nevis septiņgadniekiem. Ja autors Elzai būtu piešķīris 12-13 gadus, grāmata būtu ticamāka, jo pārāk jau nu perfekta viņam tā meitene izdevusies.

Robeža starp realitāti un fantāziju man šķita mazliet par izplūdušu. Pamazām fantastiskie elementi tiek izskaidroti un grāmata kļūst aizvien reālāka, bet ne pilnībā. Mistiskā lieldzīvnieka Vurses mīkla paliek neatminēta. Attēls liek domāt par rotveileru, kuri gan augumā nemēdz būt pārāk lieli.

Priecēja, ka Omce (un, šķiet, arī autors) iestājas pret pārmērīgu politkorektumu. Es nezinu, vai tagad ir tā pieņemts, ka skolā pāri darītājam un cietušajam ir savstarpēji vienam otram jāatvainojas. Gribētos cerēt, ka tas ir pārspīlējums, bet kas zina. Simpātiski ir autora centieni katrā varonī, izņemot Semu, parādīt kaut ko labu. Elzas kaimiņu personības ir radītas katra ar savām īpatnībām, izņemot nerunājošā puisēna māti.

Šajā vietā prātīgāk būtu likt punktu, bet es tā vietā uzprasīšos uz nomētāšanu ar zābakiem.

Grāmata nav slikta, bet… Bērnu literatūrai tā šķiet par nopietnu. Pusaudžu literatūrai tā kā varētu derēt. Pieaugušajiem – grūti pateikt. Man jau liekas, ka nē, bet paskatīsimies uz citu cilvēku vērtējumiem.

Šī grāmata ir izpelnījusies 10/10 gan no baltaisruncis.lv, gan kurpjukastes. Arī sienakaudze.lv to raksturo kā brīnišķīgu grāmatu. Atzinīgi izteikusies arī Elza, savukārt Valkiirai grāmata ļoti, ļoti patikusi. lifwithsmile grāmatai dod 9 balles no 10. Austra to sauc par brīnumu, ne grāmatu un sniedz 5/5.

Es personīgi ļoti samulsu no lielā pozitīvo atsauksmju skaita. Atradu arī 9 atsauksmes Jāņa Rozes lapā – septiņas 5/5 un divas 4/5. Interesanti, ka tās visas parakstītas ar sieviešu vārdiem. Arī blogos no 7 atsauksmes 6 rakstījušas sievietes. Vai tur būtu atslēga? Man šķiet, ka tomēr nē.

Es esmu cilvēks, kuram ļoti svarīgs ir ticamības moments, realitātes sajūta. Man personīgi tas vienmēr ir ļoti būtisks mākslas darba vērtēšanas kritērijs. To ir grūti izskaidrot, bet, piemēram, Harijs Poters man šķiet ticamāks nekā 50 Greja nokrāsas. Man nav nekas pret “fantastiskiem momentiem”, ja tikai cilvēki rīkojas ticami. Ja neparādās kādas pretrunīgas detaļas vai neloģiskas darbības. Piemēram, Heses Stepes vilks ir gan fantastisks, gan ļoti reāls vienlaicīgi.

Omcē man traucēja iejusties sākotnēji nojauktā (un beigās līdz galam nemaz neatrisinātā) robeža starp pasaku un realitāti, samērā vienkāršotie, stereotipizētie tēli, kā arī diezgan striktā un ļoti viegli paredzamā romāna struktūra. Ticamības moments ir, kad darba struktūra nenosaka tā saturu. Ja tie abi sakrīt, tad tas ir brīnišķīgi, bet, ja jāizvēlas viens no abiem, tad es labāk ņemu ticamības momentu jeb realitātes sajūtu. Ne velti es ļoti augstu vērtēju Joņeva Jelgava 94 un Solžeņicina darbus.

 

Kopumā Vecāku žūrijas grāmatās esmu vīlies. Viens 6, viens 8, bet divas grāmatas bija tik ļoti man neatbilstošas, ka subjektīvo baudījumu skaitļos nemaz necentos izteikt. Nākamgad, ja vispār apsvēršu domu tajā piedalīties, vispirms noteikti rūpīgāk iepazīšos ar lasāmajām grāmatām.

Grāmata – Ledus apelsīns

Daces Vīgantes Ledus apelsīnu man piešķīra bibliotēkā kā Vecāku žūrijas lasāmo grāmatu. Pirmā to sāka lasīt mana dzīvesbiedrene un tā kā ilgi nelika nost, nopratu, ka vajag būt labai.

Grāmatā ir 11 dažādi stāsti.

Pirmais no tiem aizņem pusi grāmatas. Tajā ir par trim ģimenes sievietēm un viņu grūto likteni okupācijas gados. Pārējie ir krietni īsāki. Visi, izņemot vienu, par meitenēm vai sievietēm, kādu epizodi viņu dzīvē un sekojošajiem pārdzīvojumiem. Uzsvars mazāk likts uz piedzīvojumiem, vairāk uz izjūtām. Darbība pārsvarā notiek okupācijas gados vai īsi pēc tiem. Tas mazliet atstāj sajūtu par autores “izrēķināšanos ar pagātni”. Kad tiku līdz grāmatas aizmugures vākam, manas aizdomas kļuva pamatotākas, jo autore dzimusi 1970. gadā, turklāt dzīvojusi Jūrmalā. Arī vismaz divos stāstos sava nozīme ir Jūrmalai.

Kopumā stāsti ir labi, Bēdīgi, bet labi. Tiesa, ja autorei būtu arī otrs stāstu krājums, nezinu, vai steigtos to lasīt. Pat it kā pāris neitrālie stāsti šķiet esam ar nomācošu atmosfēru. Man nav nekas pretī pret bēdīgām epizodēm, bet bezcerība visu 170 lappušu garumā man bija krietni par daudz. Ceru, ka autores turpmākajos darbos parādīsies arī priecīgākas notis. Subjektīvais baudījums – gandrīz labi, tātad 6/10.

No Vecāku žūrijas grāmatām tagad esmu izlasījis divas. Pirmā domāta sievietēm, otrā par sieviešu / meiteņu izjūtām. Piesātinājuma punkts tuvojas un ceru, ka turpmākās Vecāku žūrijas grāmatas būs ja ne vīrišķīgākas, tad vismaz dzimumneitrālākas.

Ierakstu izlase #48

Pēdējā mēneša latvisko blogu u. mazliet c. ierakstu izlase.

 

Pie Ivetas Buiķes lasāms ļoti interesants Miervalža Lāča stāstījums par viņa un citu latviešu vizītēm pēc pārtikas produktiem Igaunijā. Nelaime bijusi tāda, ka latviešu pārcentīgie varas kalpi bijuši pirmrindnieki preču izvešanā uz Krieviju, kā dēļ Latvijas PSR veikali bijuši ievērojami tukšāki nekā Igauņu PSR. Bet vai tad igauņiem kāds prieks par to, ka atbrauc pārcentīgie kaimiņi un izpērk viņu veikalus tukšus?
https://ivetabuike.wordpress.com/2017/12/12/atminas-par-dzivi-padomju-laika-miervalza-laca-stasts-par-sviesta-deficitu-un-padomju-tautu-savstarpejas-sazinas-valodu/

Vara bungās pastāstīts par Latgales atbrīvošanu. Citāts (A.Purviņš): Mūsdienu Latvijā plaši atzīmē 11. novembra svētkus kā uzvaru pār Bermonta karaspēku un daudz pieticīgāk Latgales atbrīvošanu. Tomēr ģenerālis Pēteris Radziņš uzvaru pār Krievijas Sarkano armiju vērtē kā nozīmīgāku.
https://varabungas.wordpress.com/2018/01/03/par-latgali/

Kates poļļā pastāstīts par kādas nenosauktas Vācijas pilsētas vietējo iedzīvotāju attieksmi pret policiju un otrādi. Citēju: Policijas vara Vācijā kopumā ir ļoti humāna. Šodien laikraksts bild demonstrēja šīs humānās varas kalnagalu – no Berlīnes cietuma ir izbēguši cietumnieki, un policija publiski meklē šos cietumniekus, aicinot sabiedrību iesaistīties, taču noziedznieku attēlošanā tiek izmantotas aizmiglotas bildes.
https://katespolla.wordpress.com/2018/01/03/uzbrukumi-varas-parstavjiem-diemzel-ta-ir-ikdiena/

Vara Bungās pieminēts barikāžu laiks un norādīts, ko no tā jāmācās mūsdienās. Citēju: Līdz ar to jāpieņem kā ļoti ticamu varbūtību, ka arī mūsdienās  jebkurš bruņotais  konflikts vai karš, jebkurā pasaules malā, kurā īsā laika sprīdī nāktos iesaistīsies  ASV ekspedicionāriem spēkiem (teiksim divīzijas sastāvā, par kodolkonfliktu nemaz nerunājot) var kļūt par trigeri RU operācijai pret 3B, jo vilks met spalvu, bet ne tikumu, īstā spēka  pielietošanas momenta izvēle ir spēka multiplikātors. 
https://varabungas.wordpress.com/2018/01/02/janvara-atskaites-punkts/

Latvijas muižām, pilīm un citām interesantām vietām veltītajā blogā aprakstīta Rīgas pirmā trako māja. Nevis Aleksandra augstumi Sarkandaugavā, bet gan ēka Citadelē. Interesanti, ka tā ir saglabājusies un mūsdienās kalpo par biroju ēku.
http://manasvietas.blogspot.com/2017/12/dolhauze-jeb-trako-nams-riga.html

Pietiek.com lasāma Lato Lapsas grāmatas “Zem Muhameda grāmatas”, manuprāt, viena no interesantākajām nodaļām. Par Irānu.
https://pietiek.com/raksti/kas_un_kapec_tad_isti_notiek_irana_ekskluzivi_publicejam_fragmentu_no_gramatas__zem_muhameda_bardas_

Kaspars Funts raksta par putnu gredzenošanu Neretas novadā. Žurnāla “Putni dabā” lasītāji to jau būs lasījuši.
https://funtsmyblog.wordpress.com/2018/01/03/putnu-gredzenosana-2013-2017-neretas-pagasta-5-gadu-rezultati/

SB Krikumos īsi aprakstīta Rīgas tramvaju vēsture.
http://saditadi.blogspot.com/2018/01/divas-masinas-pa-rigu-tek.html