Senā Rīga – Klostera ielas nami

Klostera iela 1944. gadā, attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/17124/
Klostera iela, 2017. gads

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka nekas daudz nav mainījies, bet, ja paskatās rūpīgāk, var daudz ko ievērot. Visvairāk pārvērtību ir pirmajai mājai, ielikti senlaicīgāki logi, likvidētas durvis, parādījušies pildrežģa elementi. Dakstiņu jumti pazuduši gan šai, gan tālākajai ēkai.

Kā rēķina iedzīvotāju ienākumu nodokli (jeb kāpēc par to grūti izteikties pieklājīgiem vārdiem)

Ne pārāk sen izlasīju vecu, Paulam Raudsepam piedēvētu fragmentu, kur cilvēks spriež par IIN aprēķinu un ar piemēriem “pierāda”, ka progresīvajā nodokļu sistēmā indivīds ar algu 5000 eiro mēnesī turpmāk nodokļos samaksās mazāk nekā agrāk. Nekautrēšos no skarbā apzīmējuma – infantilais – aprēķina piemērs man lika iedomāties par šāda raksta noderīgumu. Tas ir, kā rēķina iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un sociālo nodokli (SN) parastam darba ņēmējam. Mikrouzņēmumus un sevišķi specifiskus gadījumus neapskatīšu. Tie, kuri IIN aprēķina algoritmu daudz maz jau zina, var sākt lasīšanu ar sesto piemēru.

 

Ne vienmēr alga līgumā ir summa, kura tiks izmaksāta un no kuras aprēķinās IIN. Var būt dažādas prēmijas, piemaksas, atvaļinājuma naudas, slimības naudas, pabalsti bēru gadījumā, veselības polises utt. Gandrīz viss no tā arī ir apliekams ar IIN. Piemēram, bēru pabalstu līdz 213.43 eiro ar IIN (un SN) neapliek.

Likmes.

  • Standarta sociālā nodokļa likmes darba devējam (DD SN) ir 24.09% un darba ņēmējam (DŅ SN) 11%. Pensionāriem un cietumniekiem likmes ir drusku mazākas, bet tās mēs tagad neapskatīsim.
  • IIN likme līdz 1666.67 eiro mēnesī ir 20%, pēc tam 23%. No 4583.33 mēnesī likme ir 31.4%. Ja nodarbinātais darba vietā nav iesniedzis algas grāmatiņu, viņam 20% vietā piemēro 23%.
  • Neapliekamais minimums – kā nu kuram VIDs to ir noteicis. Likmi piemēro mēnesim. Tā var mainīties reizi pusgadā. Katrs savu var apskatīt EDS vai noskaidrot darba vietā pie algu grāmatveža.
  • Atvieglojums par apgādājamajiem – 200 eiro par apgādājamo.

Vienkāršota formula

Alga uz rokas = apliekamā summa – (apliekamā summa * DŅ SN likme) – ((apliekamā summa – atvieglojums par apgādājamajiem – neapliekamais minimums – (apliekamā summa * DŅ SN likme)) * IIN likme)

Piemērs #1

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam nav iesniedzis, ir viens apgādājamais.

Vispirms aprēķina DŅ SN. Tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro.

Ir arī DD SN. To parasti darba ņēmējs nerēķina, jo uz rokas saņemamo summu tas neietekmē. Toties tas ļoti jūtami ietekmē darba devēja kontu. Šajā piemērā 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

Atvieglojums par vienu apgādājamo būtu 200, bet nav, jo darbinieks nav iesniedzis savu algas grāmatiņu darba devējam. Parasti to dara, ja saņem algu no vairākiem darba devējiem, jo iesniegt to var tikai vienam no tiem.

Ja nav algas grāmatiņas, nav arī neapliekamā minimuma.

IIN sanāk (1000 – 110) * 0.23 = 204.7 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 204.7 = 685.30 eiro. Darba devēja izmaksas būs gandrīz divas reizes lielākas, tas ir, 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Piemērs #2

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

DŅ SN un DD SN nemainās, tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro un 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

IIN sanāk (1000 – 110 – 50 – 200) * 0.2 = 128 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 128 = 762 eiro. Darba devēja izmaksas nemainās un paliek 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Secinājums: algas grāmatiņas neiesniegšana iepriekšējā piemērā izmaksājusi 76.70 eiro.

Piemērs #3

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, apgādājamo nav. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

DŅ SN un DD SN nemainās, tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro un 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

IIN sanāk (1000 – 110 – 50) * 0.2 = 168 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 168 = 722 eiro. Darba devēja izmaksas nemainās un paliek 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Secinājums: viens apgādājamais (parasti) nozīmē 40 eiro uz rokas.

Piemērs #4

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Mēnesī bijušas 20 darbdienas, 5 no tām (secīgi) viņš noslimojis (A lapa). Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

Parastā gadījumā algu rēķina proporcionāli nostrādātajām dienām. Šoreiz viņam alga būs 1000 / 20 * (20 – 5) = 750 eiro.

Slimības naudu rēķinot, jāņem vērā darbinieka dienas vidējā izpeļņa. Tās aprēķins ir diezgan sarežģīts, tāpēc pieņemsim, ka vidējā dienas izpeļņa šajā gadījumā ir 1000 / 20 = 50 eiro dienā.

Pirmo slimības dienu darba devējs neapmaksā. Otro un trešo – 75% apmērā no vidējās izpeļņas, ceturto – desmito: 80% apmērā.

Šajā gadījumā slimības nauda ir 2 * 50 * 0.75 + 2 * 50 * 0.8 = 75 + 80 = 155 eiro.

Apliekamā summa būs 750 + 155 = 905 eiro.

DŅ SN un DD SN: 905 * 0.11 = 99.55 eiro un 905 * 0.2409 = 218.01 eiro.

IIN sanāk (905 – 99.55 – 200 – 50) * 0.2 = 111.09 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 905 – 99.55 – 111.09 = 694.36 eiro. Darba devēja izmaksa būs 905 + 218.01 = 1123.01 eiro.

Secinājums: piecu dienu slimošana darbiniekam uz rokas izmaksājusi 67.64 eiro.

Piemērs #5

Cilvēkam ir alga 2000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 0 eiro.

DŅ SN un DD SN: 2000 * 0.11 = 220 eiro un 2000 * 0.2409 = 481.80 eiro.

Pirmā soļa IIN sanāk (1666.67 – 220 – 200) * 0.2 = 249.33 eiro.

Otrā soļa IIN: (2000 – 1666.67) * 0.23 = 76.67 eiro.

IIN kopā: 249.33 + 76.67 = 326 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 2000 – 220 – 326 = 1454 eiro. Darba devēja izmaksas: 2000 + 481.8 = 2481.80 eiro.

Piemērs #6 jeb kāpēc par šo sistēmu grūti izteikties pieklājīgiem vārdiem

Cilvēkam ir alga 10000 eiro (nedomājiet, ka tas ir nereāli daudz). Viņš tiek atbrīvots un saņem kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, kurā viņš nav bijis jau gadu. Mazliet vienkāršojot, tie būs vēl 10000 eiro. Kopā apliekamie ienākumi 20000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 0 eiro.

DŅ SN un DD SN: 20000 * 0.11 = 2200 eiro un 20000 * 0.2409 = 4818 eiro.

Pirmā soļa IIN sanāk (1666.67 – 2220 – 200) * 0.2 = … nē, ne jau -733.33 eiro. Tas ir 0, jo sociālais nodoklis + atvieglojums par bērniem ir lielāks par 1666.67. Piemēro tikai 1666.67.

Otrā soļa IIN. Apliekamā summa būs 4583.33 – 1666.67 = 2916.66. Šo summu 2916.66 sareizina ar likmi 0.23 un no tās atņem sociālā nodokļa + atvieglojumu pārpalikumu, pareizinātu ar 0.2. Sanāk 2916.66 * 0.23 – (2200 + 200 – 1666.67) * 0.2 = 670.83 – 146.67 = 524.16. Ievērojāt aprēķina algoritma maiņu? Kad pats ar to saskāros pirmo reizi, nespēju noticēt savām acīm. Pamatojums: VID metodiskā materiāla 3. piemērs.

Trešā soļa IIN: (20000 – 4583.33) * 0.314 = 4840.83 eiro.

IIN kopā: 0 + 524.16 + 4840.83 = 5364.99 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 20000 – 2200 – 5364.99 = 12435.01 eiro. Darba devēja izmaksas: 20000 + 4818 = 24818 eiro. Starp citu, ja paņem swedbank kalkulatoru, rezultāts atšķiras. Es nezinu, kāpēc viņi pēc 4583.33 DŅ SN aprēķina ar likmi 0.5%. Neesmu redzējis, ka vēl kāds tā darītu. Savukārt aprekinat.lv kalkulatorā ir vēl cits rezultāts. Arī kalkulatori.lv piedāvā savu no visiem atšķirīgo versiju.

Secinājums: ne velti vid.lv (nejaukt ar valsts ieņēmumu dienestu) autors Rolands Celmiņš savulaik rakstīja, ka nodokļu kalkulatoru 2018. gadam neveidos.

Senā Rīga – Kaļķu iela / Aspazijas bulvāris

Šoreiz divi senie un divi mūsdienu attēli.

Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums pirms pirmā pasaules kara. Attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/6658/
Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 2017. gadā

Te vieglāk uzskaitīt, kas ir saglabājies savā vietā. Tā ir ēka krustojumā pa labi, Pēterbaznīcas tornis un, šķiet, arī tilta apmale.

Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 2017. gadā
Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 20.gs. trīsdesmitajos gados. Attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/6661/

Trīsdesmitajos gados parādījies Laimas pulkstenis, nelielā paviljoniņa vietā uzcelta kolonāde, kā arī labajā pusē uzcelta Latviešu akciju bankas ēka. Mazāk manāma, tomēr atzīmējama izmaiņa ir otrā ēka no labās puses. Tur bijusi mazāka, tomēr arī glīta ēka, kuru nedaudz var aplūkot šī attēla kreisajā pusē: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/6651/

Grāmata – Džeka Londona kopoto rakstu 7. sējums

Līdz šim Džeks Londons bija šad tad dzirdēts. Man šķita, ka viņš ir izslavēts klasiķis. Attiecīgi diez vai es varētu īpaši vilties viņa rakstītajā, tāpēc uz labu laimi paņēmu kādu no viņa kopotajiem rakstiem.

Tomēr brīdī, kad rakstu šīs rindas, esmu ticis grāmatai mazliet tālāk par pusi un sapratis, ka lasīt tālāk būtu bezjēdzīga laika tērēšana.

Šajā sējumā ir Ceļojums ar Snarku, kā arī 20 stāsti.

Vispār es ilgi nevarēju saprast, kas ir Ceļojums ar Snarku. Šķita, ka tas ir kāds dīvains garstāsts, bet kaut kādā ziņā tik ļoti neveikls, ka… Nē, tas nevarēja būt stāsts. Vai tiešām īstenība?

Šķita, ka darba autors par paraugu izvēlējies Dž. K. Džeroma Trīs vīrus laivā. Londons laikam gribējis līdzīgi – reizē nopietni un humoristiski aprakstīt piedzīvojumus, tikai atšķirībā no vīriem laivā nekas labs viņam nav sanācis.

Ilgi savu neziņu nespēju izturēt. Ķēros pie vikipēdijas un noskaidroju, ka stāsts ir dokumentāls. Vēl, cik varēju noprast, autors, naudas vajadzības spiests, aprakstījis savus piedzīvojumus žurnāliem. Tas daudz ko izskaidro. Notiekošajam brīžiem grūti saprast kontekstu, acīmredzot, to sniedzis žurnāls rakstu ievadā vai kur citur. Autors ar savu nesmieklīgo humoru aizrāvies tik ļoti, ka notikumi palikuši otrā plānā. Šķiet, ka cilvēks drukājis, neko nepārlasot, un diez ko nedomājot par sava darba kvalitāti. Vidusmēra blogeris savus ceļojumu iespaidus apraksta daudz sakarīgāk un kvalitatīvāk.

Izmocīju līdz galam un ķēros pie stāstiem. Tiem taču vajadzēja būt labākiem. Bet nē. Varoņi tādi kā neizstrādāti, galvenais akcents likts uz visai paredzamo sižetu. Te atkal daudz ko izskaidro vikipēdija.

He saw his writing as a business, his ticket out of poverty, and, he hoped, a means of beating the wealthy at their own game.

Esmu pārliecināts, ka, mākslas darbs, kurš tapis ar galveno mērķi to pārdot, nekad nebūs īsta māksla.

Londonam veiksmīgi sakrita īso stāstu rakstnieka kajeras sākums ar jaunu iespiedtehnoloģiju rašanos. Tā rezultātā viņš ļoti ātri kļuva populārs. Sižetus, kā noprotams, autors mēdzis aizņemties no avīzēm vai kur citur. Lielas konkurences laikam nav bijis. No krievu valodas tulkots droši vien ne tikai savas slavas, bet arī simpātiju pret sociālismu dēļ.

Negribas ticēt, ka pārējie Londona darbi ir tikpat draņķīgi, bet kādu laiku neko no viņa daiļrades lasīt vairs negribēšu.

Auto pieredze. Izmaksas

Pirmajā daļā bija par auto iegādes iemesliem. Šoreiz – droši vien jau interesantākā daļa – problēmas un izmaksas gandrīz divos gados ar ~13’000 km nobraukumu.

Pērkot auto, ir strēķītis sākotnējo izmaksu. Minimālā OCTA 3 mēnešiem maksāja 43 eiro. CSDD auto pārreģistrācija – 40, reģistrācijas apliecība – 7.68, numuru salīdzināšana – 4.90, reģistrācija – 4.60, nodeva – 1.20 eiro, kā arī ekspluatācijas nodoklis atlikušajam gadam – 80.63 eiro.

Pirmajās nedēļās iegādājos “mazo” rezerves riteni par 60 eiro, ugunsdzēšamo aparātu – 17.45, aptieciņu – 12.45 un atstarojošo vesti – 2.45 eiro. Nekas no tā visa līdz šim noderējis nav un labi ka tā. Drošākai sajūtai uz gadu paņēmu arī KASKO, kas izmaksāja 23.47 mēnesī.

Drīz vien parādījās pirmās problēmas. Ne vienmēr no ārpuses varēja atvērt vadītāja puses durvis. Nedarbojās sānu pagrieziena rādītājs un aizmugurējais loga tīrītājs. Durvis pēc vairākiem mēnešiem ziemā ieklemmējās tā, ka pat aizvērt vairs nevarēja. Servisā par to salabošanu paņēma 63 eiro. Pagrieziena rādītāju nomainīju pašrocīgi un tas izmaksāja 11 eiro. Loga tīrītājs nebija manu prioritāšu augšgalā un tā arī vēl neesmu saņēmies izpētīt, kas tieši tur sabojājies. Ja būtu garāža, kurā ar tādām izklaidēm nodarboties, būtu atrisinājis ātri vien. Vēl pēc pusotra gada no ārpuses vairs nevarēja atvērt arī otras priekšējās durvis. Šī problēma pazuda pati no sevis, gaisa temperatūrai pakāpjoties virs nulles. Citi sīkumi – izdegusi priekšējā spuldzīte (5 eiro), jauna logu tīrītāja slotiņa (12 eiro), kondicioniera uzpilde (17.90 eiro). OCTA gadam – 119.10 un 144.58 eiro.

Reiz man teica, ka ļoti uzmanīgam jābūt tieši, kad lēnā ātrumā parkojies. Zelta vārdi. Vienīgos divus negadījumus piedzīvoju tieši tā. Abas reizes biju pārliecināts, ka palīgs ārpus mašīnas skatās, redz un brīdinās mani par varbūtēju nelaimi. Pirmajā reizē tik vien kā viegli noskrāpēju dekoratīvo durvju uzliku. Otrajā – aizmugurējo bamperu un nedaudz arī auto sānus. KASKO dēļ otrais negadījums izmaksāja 140 eiro, kopējā skāde tika novērtēta virs 300 eiro.

Par “gandrīz” negadījumiem, manuprāt, nav vērts runāt un es tos arī nepūlos atcerēties.

Ziemas riepas iegādājos par 232 eiro, riepu maiņa maksāja 20 eiro. Laikam daudzi piekopj praksi visu gadu braukt ar ziemas riepām, bet vasaras riepas nāca komplektā ar mašīnu un būtu muļķīgi tās nelietot.

Degvielas izdevumus minēt nebūtu korekti, jo ne vienmēr pats par to esmu samaksājis. Degvielas patēriņu reiz aprēķināju un uzreiz arī aizmirsu, katrā ziņā bija mazāks par 6 l / 100 km.

Aukstākam laikam parādoties, auto piedarbināt kļuva aizvien grūtāk. Kad tas vairs neizdevās, nomainīju akumulatoru. Iespējams, pārsteidzos, jo tobrīd vēl nebiju atklājis podziņu, kas uzsāk sildīt mašīnu pirms tās iedarbināšanas. Ja kādas 10 minūtes atstāj mašīnu sildīties, pēc tam to iedarbināt nav problēmu. Ņēmis akumulatoru laukā un lādējis esmu divreiz – pirms ziemas un, kad -8 grādos desmit minūšu vietā mašīnu pasildīju tikai kādas divas un nosēdināju, griežot starteri.

Visgrūtāk man bija saprast, kādas regulārās apkopes mašīnai vispār ir vajadzīgas. Auto bija sava lietošanas instrukcija / servisa grāmata, tikai dāņu valodā. Kādu brīdi cīnījos ar google translate, lai saprastu “veicamo apkopju” sadaļu un meklēju informāciju internetā. Tad iedomājos apjautāties ražotāja dīlerim un tiku pie veicamo darbu saraksta virs 1000 eiro. No tā sapratu, ka jāmaina gaisa, putekļu un degvielas filtri, kā arī jāveic motora eļļas, zobsiksnas, bremžu šķidruma un ūdens sūkņa maiņa. Par zobsiksnas maiņu bija ieraksts grāmatiņā, pēdējiem diviem īsti nesapratu nepieciešamību. Galu galā par filtru un eļļas maiņu piemājas servisā atstāju 110 eiro.

Pirmā tehniskā apskate bija pēc gandrīz gada. Obligātās maksājumu pozīcijas man liekas diezgan nepārdomātas un muļķīgas, bet tur es neko nevaru ietekmēt. 1.20 eiro par nodevas iekasēšanu, 2.85 par atļaujas piešķiršanu piedalīties ceļu satiksmē, 2.19 par uzlīmi, 130 – ceļu nodoklis, 26.29 par tehnisko apskati. Piezīme bija tikai viena – “vieninieciņš” (ar pieļaujamiem defektiem) par pašvaku stāvbremzi vienā pusē.

Lielākas nebūšanas sanāca pēc pusotra gada braukšanas. Braucām uz Siguldu un sajutām, ka smird pēc deguma, mašīna sāka arī vibrēt. Par laimi, no Rīgas nebijām paspējuši izbraukt, tuvumā bija benzīntanks un varēju apstāties. Secināju, ka uzkarsis un dūmo priekšējais ritenis. Telefoniski konsultējos ar speciālistu un nospriedām, ka droši vien bremzes nobloķējušās. Neko darīt, pagaidīju, lai ritenis atdziest un ripinājos uz servisu, kur no manis paņēma 100 eiro.

Pie reizes palūdzu, lai servisā paskatās, kāpēc panelī deg dzeltena lampiņa. No google biju sapratis, ka, nejūtot izmaiņas auto darbībā, par to nav vērts uztraukties. Servisā man uzreiz nevarēja pateikt, kas tur lēcies. Tad man piezvanīja un paziņoja, ka varu braukt pakaļ. Izrādījās, ka veikta diagnostika, nomainītas kvēlsveces, degvielas filtrs, noregulētas sprauslu sviru siltumatstarpes un pārbaudīta degvielas atplūde, tas viss par 334 eiro. Nebiju gaidījis tādu summu. Vēl man pastāstīja, ka mašīna dranķīgi startējoties un jāmaina akumulators. Kad teicu, ka tas nav pat gadu vecs, man atbildēja, ka tad jau jāmainot starteris, jo, ja salīdzina ar blakus auto, izklausās “ne tā” un ziemā pavisam neleks. Nu, un, protams, zobsiksna jāmaina. Nezinu, vai man ausīm ir makaroni, bet servisu nākamajiem lielākajiem darbiem gribēsies izmēģināt citu. Katrā ziņā ziema ir praktiski cauri un citu problēmu ar piedarbināšanu bez jau iepriekš aprakstītajām nav bijis.

Secinājumi.

  • Savās prognozēs par remontu izmaksām biju kļūdījies apmēram trīs reizes. Neskatoties uz to, man nav sajūtas, ka remontos būtu atstāts pārmērīgi daudz. Īpaši, ja paklausās, kā klājies citiem.
  • Ar auto servisu līdzīgi kā ar daudz ko citu – nebūtu žēl samaksāt mazliet vairāk, ja būtu sajūta, ka var uzticēties. Pagaidām tādu servisu zinu tikai virsbūves remontam. Varbūt ir vēlme padalīties ar pieredzi, ieteikumi?
  • Pērkot savu pirmo, lietoto auto, bez laba padomdevēja būs diezgan grūti. Nevis tāpēc, ka sagaida nez kāda raķešzinātne, bet tāpēc, ka jāzina, kam pievērst uzmanību, kādas apkopes jāveic un tamlīdzīgi. Manuprāt, kādam uz klientu orientētam auto servisam ir ideāla iespēja tādu kvalitatīvu manuāli izveidot un uzturēt pie sevis.
  • Pats galvenais – pirkumu nenožēloju. Dārgi ir, bet nepieciešamības brīdī – ļoti ērti.

Auto pieredze

Šis būs stāsts par braukšanas uzsākšanu četrus gadus pēc tiesību iegūšanas, pirmo auto un pieredzi ar to.

Auto tiesības nokārtoju tālajā 2009. gadā. Nākošā reize pie stūres bija pēc četriem gadiem. Uz dažām dienām paņēmu īrētu auto. Pirms tam pamēģināju nolikt CSDD noteikumu testu, protams, nesekmīgi. “Priekšroku” jautājumi it kā grūtības nesagādāja, bet “lukturu”, “metru” utml. jautājumi bija laimīgi aizmirsti. Ļoti maz arī bija sanācis vizināties citu šoferu vadītos auto, lai paskatītos, kā rīkojas viņi.

Pats sākums ar īrēto auto bija diezgan biedējošs, sajūtas līdzīgas kā pirmajā reizē pie stūres. Koncentrējos uz auto vadīšanu, tāpēc redzēju mašīnas, luksoforu, bet ceļazīmēm, joslām un citiem sīkumiem vairs neatlika daudz uzmanības. Pēc tam palika aizvien labāk un, kad vajadzēja auto atdot, jutos jau daudz maz komfortabli.

Tuvāko gadu laikā pie braukšanas ar īrētu auto tiku vēl divas reizes. Bija līdzīgi. Stress pirmajā braucienā nenormāls, pēc tam jutos mazliet mierīgāk. Pirms braukšanas centos izpētīt plānoto maršrutu google maps, vismaz lai zinātu, kurā vietā kura josla būs jāieņem.

Droši vien es būtu bijis krietni mierīgāks, ja nebūtu lasījis auto īres līgumu. Nezinu, vai pastāv sakarība starp “jo zemāka īres maksa, jo riebīgāks līgums”, bet paredzēto sankciju dēļ man ļoti negribējās iedzīvoties CSN pārkāpumos. Šajā sakarā man ļoti “interesanti” šķita vērot, kā visi brauc par 15 km/h ātrāk. Braucot pēc noteikumiem, es nespēju iekļauties plūsmā, bet tas savukārt radīja potenciāli bīstamas situācijas. Kāpēc “visi tā skrien” sapratu tikai krietni vēlāk. 5 km/h ir starpība starp faktisko un spidometra ātrumu, savukārt ātruma pākāpumiem līdz 10 km/h sodus nepiemērojot.

Par personīgo automobili sākām domāt, kad ģimene kļuva lielāka. Man kā Rīgā dzīvojošam un strādājošam cilvēkam auto nešķita nepieciešams, tomēr uzskatīju pie sevis plusus.

  • Bērnu ratiņu uzglabāšana, tos vairs nestiepjot augšā pa kāpnēm.
  • Iespēja retāk doties uz veikalu, sapērkot pārtiku lielākos daudzumos. Dzīvesvietai tuvumā bija tikai nelieli veikaliņi, kuros bieži vien šo to nevarēja dabūt.
  • Pa laikam atvest kādu mēbeli, būvmateriālus vai kādu citu lielāku kravu.
  • Kādreiz aizbraukt uz laukiem.
  • Pa laikam aizbraukt uz darbu, kad ir slikti laika apstākļi vai vienkārši jāsteidzas. Ar sabiedrisko transportu uz darbu varēju nobraukt vien kādu trešdaļu ceļa, savukārt velo infrastruktūra šķita gan drausmīgi neērta, gan bīstama.
  • Dažādot atpūtas iespējas.

Lielais vairums plusu izrietēja tieši no ģimenes paplašināšanās. Citādi jau var braukāt arī ar sabiedrisko transportu vai taksi.

Centos izrēķināt, cik tas izmaksātu. Izrādījās, ka to ir diezgan grūti izdarīt, jo nevarēju atrast informāciju. Runājot ar draugiem un paziņām, tiku pie ļoti nekonkrētām atbildēm, turklāt ne tikai par izmaksu lielumu, bet pat par izmaksu pozīcijām. Arī google šajā jautājumā nebija draugs. Bez īpašas nojausmas, ko esmu izlaidis vai cik daudz esmu kļūdījies, centos kaut ko tomēr saskaitīt.

  • riepas – 200 eiro,
  • tehniskā apskate – 60 eiro,
  • gada nodoklis – 215 eiro,
  • dažādi remonti – 215 eiro,
  • degviela – …
  • apdrošināšana – 115 eiro.

Kopā – 860 eiro. Tas ir, gandrīz 3 eiro dienā būtībā par to vien, ka tev ir mašīna. Man tas šķita pārāk daudz. Izlēmām nepieciešamības brīžos braukāt ar taksometriem.

Tad nu es diezgan ātri biju spiests atcerēties iemeslus, kāpēc taksometri man riebjas.

  • Tādi burvīgi indivīdi, kuri latviešu valodu gandrīz nemaz nesaprot. Dievs sargi, vēl ar kolorado vaboļu lentīti zem spoguļa, bet tādi ne reizes negadījās. Būtu gadījies, nekāptu mašīnā.
  • Nekad īsti nevar saprast, cik būs jāmaksā. Vadītājs pamanās izvēlēties interesantu maršrutu vai pagrābstīties gar skaitītāju, bet turpceļš un atpakaļceļš pa tām pašām ielām reizēm atšķīrās pat par pāris eiro. Nepamet sajūta, ka jātur acis vaļā, jo citādi tevi apšmauks vēl nežēlīgāk.
  • Dzeramnauda. Man nav žēl, bet, atklāti sakot, galvā pierēķināt tos centus, lai nebūtu īpaši par maz vai par daudz (un cik tad tas vispār ir?), man šausmīgi krīt uz nerviem. Labāk lai man iedod čeku, samaksāšu cik tur ir, un viss. Kā veikalā.
  • Higiēna, šofera personības īpatnības utml.
  • Brīžos, kad neesi pasažieris, taksometra vadītāju braukšanas stils reizēm kaitina vai liekas pat bīstams.

Pamazām nobriedu ne pārāk racionālajam solim – iegādāties personīgo automobili. Spriežot pēc vajadzībām, cenas un samērā nelielā lietošanas biežuma, derētu lietots universālis, ne vecāks par 10 gadiem. Bet kāds tieši? Ilgi lasīju par atšķirībām starp benzīnu un dīzeli un galu galā nospriedu, ka lielas starpības nav. Tad labu laiku galvu lauzīju, kāpēc Francijā un Itālijā ražotie auto ir manāmi lētāki par vāciešiem un zviedriem. Kā man vēlāk paskaidroja, pēdējie esot drošāki un vairāk piemēroti mūsu klimatam.

Pēc konkrēta modeļa izvēles (tie, kuriem tas būtu jāzina, to jau zina, pārējiem lūgums samierināties ar manu vēlmi saglabāt nedaudz privātuma) atlika izvēlēties starp daudzajiem piedāvājumiem sludinājumos. Te liela nozīme bija sajūtai. Ja bija kādas pretrunīgas detaļas aprakstā, teksts tikai krieviski, aizdomīgi mazs nobraukums vai pārmērīgi zema cena, atmetu uzreiz. Atlikušos vairākas reizes pārskatīju un sakārtoju, sākot ar vēlamāko.

Pirmais auto atradās placī patālu no Rīgas un lūdzām palīdzību tuvāk dzīvojošajam sievastēvam. Viņš apskatīja un atzina, ka nekādas būtiskas vainas auto neesot. Aizbraucām paši, aplūkojām. Veicām arī testa braucienu. Īsti neredzēju no tā jēgu, jo ko tad es ar savu pieredzi par to būtu varējis pateikt? To, ka mašīna brauc?

Tā kā nebija iemesla pirkumu neveikt, iegādājāmies šo – jau pirmo apskatīto automobili. Mājupceļā vienīgā rūpe bija pēc iespējas ātrāk tikt benzīntankā, jo bāka bija jau gandrīz tukša.

Pēc laba laika ievēroju, ka sludinājumā uzskaitītās ekstras īsti precīzi neatbilst faktiskajai situācijai. Trūkumi – nav priekšējā parkošanās sensora, nav mp3 – nebija tādi, lai neveiktu pirkumu, bet neatbilstība norādītajam tomēr ir kaitinoša.

Ar auto sākotnēji braucu 1-3 reizes nedēļā. Ne vienmēr tas bija tieši personīgās nepieciešamības dēļ. Automobilis ir mehānisms, kuru vēlams regulāri darbināt.

Tie, kuriem ar braukšanu ir neliela pieredze, bieži ieminējās, ka viņīem auto vadīšana sagādā lielu stresu. Sākotnēji tā bija arī man. Turklāt ātri atklāju, ka esmu aizmirsis autoskolā itin labi apgūtās figūras. “Garāžu” atcerējos ātri, bet ar paralēlo parkošanos man tik viegli negāja. Stress pamazām atkāpās, regulāri braucot pa jau ierastām ielām. Tomēr no nepatīkamākajām vietām par varītēm necentos vairīties, jo agrāk vai vēlāk būs jābrauc arī pa tādām.

Kad pieredze vēl bija pavisam maza, pirms brauciena palūkojos google maps street view. Auto navigāciju izmantoju visai reti. Reizēm paskatījos, kādu ceļu man iesaka, un tāpat aizbraucu pēc sava prāta. Noderīgākā navigācijas iespēja man šķiet spidometrs apvienojumā ar ātruma ierobežojumu. Uz mazāk zināma ceļa ne vienmēr izdodas izsekot ātruma ierobežojumiem. Starp citu, vienīgais gandrīz divu gadu laikā saņemtais sods ir par ātruma pārkāpšanu pie fotoradara. Tagad pašam grūti saprast, kā toreiz to neievēroju, bet neko tur vairs mainīt nevar.

Nepatīkams pārsteigums bija Rīgas domes maksas stāvvietu teritorijas paplašināšana. Man bieži ir vajadzība noparkot auto tuvu maksas / bezmaksas zonu robežai un konkurence par brīvajām vietām ir ļoti sīva. Laika gaitā vadītāji “apguvuši” jaunas teritorijas – ēku pagalmus, pamestus laukumus, nojauktu ēku laukumus un to nomales. Savukārt zemes īpašnieki vietām izvērš niknu pretdarbību ar žogiem, ceļazīmēm un pašvaldības policijas izsaukumiem.

Par negadījumiem, problēmām un izmaksām būs nākošajā ierakstā.

Ierakstu izlase #51

Latvisko blogu u. mazliet c. pēdējā mēneša ierakstu izlase.

 

Latboots raksta par 100 km/24h pārgājienu no Ērgļiem līdz Madonai.
https://latboots.wordpress.com/2018/03/29/pargajiens-ergli-madona/

Igors Kasjanovs īsi piefiksējis dažādus iespaidus, nu jau pusgadu strādājot Somijā.
http://www.miesnieks.com/2018/03/rix-hel-rix7-pusgads-somija-spelu.html

Vēl Igors aprakstījis paradoksu – jo vairāk indivīdam ir iespēju izvēlēties dažādas aktivitātes, jo grūtāk kļūst kādai no tām patiešām pievērsties.
http://www.miesnieks.com/2018/03/iespeju-paradokss-jeb-prokrastinacijas.html

Ints aprakstījis braucienu uz Ķīnu. Interesantākās man šķita trešā un ceturtā diena.
http://asmodeus.lv/2018/03/12/sanhaja-2017-tresa-diena/
http://asmodeus.lv/2018/03/13/snahaja-2017-ceturta-diena/

Uģis Piterāns pievērsies šogad Rīgā novēroto putnu saraksta veidošanai. Pats personīgi neesmu pat mēģinājis tam ķerties klāt, bet, paskatoties Uģa sarakstā, saprotu, ka nemaz tik bezcerīgi no viņa neatpaliktu.
https://upiterans.blogspot.com/2018/03/rigas-putnu-liste-2018.html

Ritvars Eglājs uzskatāmi parāda, kā var redzēt (Putina) vēlēšanu rezultātu viltojumus.
https://ritvars.wordpress.com/2018/03/09/iecirknu-virtene-vienkarss-panemiens-ka-konstatet-velesanu-iznakumu-izzisanas-pazimes/

Pretrunā aprakstīti iespaidi, braucot ar autobusu no Ērgļiem uz Rīgu.
https://pretruna.wordpress.com/2018/03/09/pienak-autobuss-ergli-riga/

Guna raksta par saviem iespaidiem Islandē.
https://gunao.wordpress.com/2018/03/29/uz-salu-pie-geizeriem-un-vulkaniem/

Senā Rīga – Brīvības / Ģertrūdes krustojums

Viena no ielām, par kuras agrāko, zudušo veidolu man visvairāk žēl, ir Brīvības iela. Okupācijas vara to kā Rīgas galveno ielu centusies to modernizēt atbilstoši savam laikmeta garam. Pazudusi lielākā daļa mazstāvu apbūves. Manuprāt, tieši tā ir būtisks faktors, kas ielu padara personīgāku, par kaut ko vairāk nekā tikai transporta maģistrāli.

Brīvības iela 66 1910.-1920. Attēls no http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/11919/
Brīvības iela 66 2017. gada martā

Ēka ar tornīti attēla kreisajā pusē cietusi Otrajā pasaules karā. Neviena koka namiņa vairs nav – ne attēla labajā, ne kreisajā pusē. Ģertrūdes ielā ir daži nelieli kociņi, kurus attēlā nevar redzēt.

Šeit skatāms vecāks krustojuma uzņēmums no otras puses. Vēl, no otras puses, uzņemts no Brīvības / Blaumaņa.

Kaimiņu iesaukas

Vai arī jums ir kaimiņi, kurus ziniet pēc izskata, bet nepazīstiet pēc vārda, tāpēc esiet viņiem piešķīruši iesaukas “ģimenes iekšējai lietošanai”?

 

Mūsu mājas sētniece nekad nav pienācīgi pildījusi savus tiešos pienākumus. Ir dažādi dīvaini tantuki, bet šis izskatās no tiem, kuram var teikt savas pretenzijas skaļi, klusi, rakstiski, pieklājīgi vai kliedzot, bet vienīgā atbildes reakcija būs pilnīgi neizprotošs acu skatiens un savu pienākumu pildīšana tieši tādā pašā veidā un intensitātē kā turpmāk. Acīmredzot, šajā pasaulē cilvēkam nav interesanti. Attiecīgi dēvējam viņu par Kosmonauti.

Bērnības dzīvesvietā vecāki vienu sievieti dēvēja par Slīdeni. Reiz jautāju, kāpēc tā. Nu, viņa īpatnēji kāpjot pa kāpnēm. Es gan neko tādu nespēju saskatīt. Kad vecāki runāja ar kādiem citiem kaimiņiem un pieminēja viņu vārdā, man nebija ne jausmas, ko viņi domājuši.

Lesbietes ir divas sievietes līdzīgā vecumā, ar līdzīgām frizūrām, līdzīgi ģērbušās un allaž redzamas kopā. Viņu seksuālo orientāciju nezinu un nav arī tā, ka tas mani ļoti interesētu, bet nekad (un tas ir gadiem ilgi) viņas neesmu redzējis kāda vīrieša sabiedrībā.

Ir arī Ragana. Tante gados, izskatās ne sevišķi simpātiska, latviski lāgā nesaprot, cītīgi baro klaiņojošus kaķus un lamājas ar kāpņu remonta veicējiem, nezinu, droši vien dēļ putekļiem. Tante varbūt arī nav pārlieku nejauka, bet, kad dzīvesbiedrene pateica ragana, man nebija ilgi jādomā, kuru no kaimiņiem viņa domāja.

Par Sunītieni bērnībā dēvējām tanti ar kokerspanielu. Jauks sunītis bija, ļāva sevi paglaudīt. Sunītienes vīru attiecīgi dēvējām par Sunīti.

Rollerists ir vīrietis, kurš reizēm mēdza pārvietoties ar motorolleru. Reizēm viņš brauca arī ar motociklu un visā visumā pamanījās atstāt par sevi tāda cilvēka iespaidu, kuram ir ļoti svarīgi, ko par viņu domā citi.

Džigits ir jauneklis, kurš bieži maina automobiļus un, kā novērots, ne īpaši ciena Ceļu satiksmes noteikumus.

Itālis ir kāds mazliet melnīgsnējs vīrietis ar izskatīgu dzīvesbiedreni. Parasti viņš ir visai sakopies. Nav ne jausmas, vai viņš vispār ir ārzemnieks, bet kaut kā jau nosaukt vajag.

Ir arī Fantomass. Pagarš, ūsains onkulis ar lēnām kustībām, vizuāli nez kādēļ atgādina profesoru no Fantomasa.

Reiz pa logu ievēroju, ka no blakus mājas durvīm izskrien vēja suns, precīzāk, kucīte un izmisīgi joņo pa apkārtni, censdamies pēc iespējas ātrāk izdarīt savas vajadzības. Jau pēc nepilnas minūtes suns jau tika aicināts atpakaļ mājā. Tā nebija vienīgā tāda reize. Man tas šķita ļoti cietsirdīgi. Ģimenes tēvu iesaucu par Kucistu. Viņa sieva kļuva par Kucisti. Dēls un meita par Kucēnu un Kucīti. Pēc kāda laika viņi šo nelāgo praksi pārtrauca un sāka vest suni normālās pastaigās, bet iesaukas palika.

Viens no kolorītākajiem tipiem ir blakus mājas Sētnieks, bet nekādas īpašākas iesaukas viņam nav. Sētnieks ciena stiprākus dzērienus, bet savu darbu veic cītīgi. Lepojas ar sevis izgatavotu sniega lāpstu un ir gatavs nākt talkā citiem sētniekiem vai, pareizāk sakot, sētniecēm. Vēl viņš mēdz mazdēla draugiem stāstīt par savu jaunību un dara to tik nekautrīgi, ka dzird arī no blakus mājas. Viņa īsto vārdu uzzinājām, skatoties LTV raidījumu Ielas garumā.

Senā Rīga – Krāmu iela

Nemaz nav biežas tās reizes, kad atšķirības starp mūsdienām un pagātnes attēlu grūti pat saskatīt.

Krāmu iela pirms 1920. gada. Attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/6637/
Krāmu iela 2017. gadā

Kā vēsta Artūrs Reiljans, ēka labajā pusē nodega 1941. gada ugunsgrēkā un drīz pēc tam tika nojaukta; atjaunota 1985—2002 gados. Ēkai kreisajā malā logi pārvietoti vairāk uz iekšpusi, aizmūrēti logi uz pagrabu. Tālākajai ēkai kreisajā pusē iztaisnota ugunsmūra augšējā mala, nojaukts skurstenis pirms tornīša. Ēka labajā pusē tagad ir ar jauniem plastmasas logiem, nav vairs durvis pie šuvēja Āboltiņa un tiek tirgotas rotaslietas.