11.11.

Šodien ir 11. novembris. Lāčplēša diena. Valstī ir svētki, bet svētku sajūtas man nav absolūti nekādas. OK, tā ir mana individuālā problēma un es pamatā ne par to gribu rakstīt. Bet, klausoties radio, dzirdēju, ka valsts prezidents, ministru prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un droši vien vēl kādi ļautiņi šodien tusējas apkārt pa Latviju (vai Rīgu, nu, kāda starpība galu galā!) saistībā ar valsts svētkiem. Te man kā īsteni skaudīgam latvietim gribas pajautāt – kas, šiem kungiem jāstrādā nemaz nav? Nezinu, kas tie par tādiem sviestainiem svētkiem, kuros var piedalīties vienīgi bezdarbnieki, pensionāri un valsts augstākās amatpersonas. Skolas laikā to vēl tā neizjutu, jo tad vismaz kāds no skolotājiem pacentās mūs uzrunāt ar kādu patriotisku runu. Bet šodien – vai mana priekšniecība kaut ar pušplēstu vārdiņu pieminējusi, ka ir svētki un ka tāpēc drīkstam drusku ātrāk notīties no darba, lai varētu pagūt uz kādu no svētku pasākumiem? Nē, protams, kaut gan valstij mūsu darbs ir svarīgs. Varbūt tieši tāpēc esam spiesti strādāt.

Ir ko piebilst?