Ierakstu izlase #37

Pēdējo trīs nedēļu latvisko blogu u.mazliet c. ierakstu izlase.

 

Vara bungās pievērsta uzmanība Igaunijas drošības policijas gada ziņojuma fragmentam. Tas ir, Kremlis mēdz atalgot sevis uzpirktos politiķus ar siltām vietiņām savos uzņēmumos. Vai tas nemaz nemet ēnu uz vienu otru personu Latvijas Gāzē vai Rīgas Dinamo?
https://varabungas.wordpress.com/2017/04/13/pardod-ipasnieks/

Pie Ilzes Kraukles var palasīt, kā notiek pārgājiens tuksnesī. Pie Ilzes lasāmi arī citi ieraksti par Maroku un Čīli. Var arī tikai aplūkot bildītes.
http://www.kraukle.com/2017/04/2-aprilis-zaras-un-nazi-piedzivojumi.html

Līga Landsberga iepazīstina ar bijušo klavieru fabriku Rīgā Tapešu ielā.
http://manasvietas.blogspot.com/2017/04/alfreda-klavina-klavieru-fabrika.html

Laikmeta zīmēs var aplūkot attēlus ar Padomju modernisma interjeriem.
http://www.laikmetazimes.lv/2017/04/24/aizgajuso-gadu-sarms-padomju-modernisma-interjeri/

Zane Eniņa apkopojusi ar kādām nacionālām īpatnībām jasaskaras esot Indijā.
https://mugursoma.lv/2017/04/12/indijas-nacionalas-ipatnibas/

Iveta Buiķe pašvaldību vēlēšanu kontekstā raksta, ka bez pašu rīcības – kaut vai tikai nobalsošanas – nekas nemainīsies.
https://ivetabuike.wordpress.com/2017/04/19/par-velesanam-riga/

Alīna Linca apraksta, kas aplūkojams Taivānā.
http://sapnumedniece.lv/ko-apskatities-taipeja-24-stundas/

Grāmata – Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām

Kad biju ekskursijā 5. tramvaju depo un aprunājos ar Ilmu Jansoni, viņa man ieteica šo grāmatu. Esot ļoti laba, turklāt maksājot vien mazliet virs 10 eiro.

Izrādījās, ka nopirkt šo grāmatu nemaz nav tik vienkārši. To pārdod Rīgas satiksmes klientu apkalpošanas centros (RS KAC). Tā kā manās ikdienas gaitās neviens no RS KAC pa ceļam nebija, biju domājis to nopirkt kādreiz, kad iešu garām. Tādas reizes iepriekš ieplānot pagrūti, tāpēc arī pierakstīties rindā nemēģināju. Apmēram vasaras beigās gāju gar autoostu, atcerējos par grāmatu. Ieraudzīju milzīgu cilvēku rindu pie RS KAC un nodomāju, ka atnākšu citreiz. Pēc kāda laika man gadījās braukt gar RS KAC Imantā, domāju, ka tur nu gan rindas nebūs. Bet bija un tāda, ka pat pa RS KAC durvīm iekšā netiku. Piegāju pie dispečeru lodziņa apjautāties, vai nevaru no viņiem to grāmatu nopirkt? Nē, nevarot vis, bet tā kā līdz RS KAC darba laika beigām palikusi tikai stunda, tad man nemaz neesot vērts stāvēt rindā. Tad es par šo grāmatu uz labu laiku aizmirsu līdz gadījās doties gar RS KAC Gaiziņa ielā pie Centrāltirgus. Atkal bija rinda, bet šoreiz samērīgāka. Noplēsu numuriņu, bet, negaidot kārtu, vispirms piegāju pie kādas no kasierēm apjautāties, vai viņiem tā grāmata maz ir. Esot, viņa teica, turklāt grāmatas pircējus apkalpojot bez rindas.

Jau no pirmajām lappusēm sapratu, ka nebūšu vīlies. Grāmatā ir gandrīz 400 lappušu un tā ir bagātīgi ilustrēta ar krāsainiem attēliem. Vienīgi attēli lielākoties ir diezgan nelieli. Tiesa, ja attēli būtu lielāki, grāmata būtu vismaz divreiz biezāka un arī dārgāka.

Grāmatā vispārīgi pastāstīts par Rīgas sabiedriskā transporta rašanās priekšnosacījumiem, 19./20. gs. finansiālo situāciju, tiltiem pār Daugavu. 10 lappuses veltītas pasažieru satiksmes pārvaldībai Rīgai, uzņēmumu struktūrai. 38 lappusēs aprakstīti pasažieru satiksmes kuģīši, pasažieru ormaņi un zirgu omnibusi. Tālāk aprakstīta zirgu tramvaja vēsture, kā arī elektriskais tramvajs no tā parādīšanās brīža Rīgā līdz mūsdienām. Ir arī rakstīts par nerealizēto depo projektu Vējzaķsalā, vecajiem tramvaju vagoniem un strādnieku darba apstākļiem. Līdzīgi aprakstīta arī trolejbusu un autobusu vēsture. Nav aizmirsti arī taksometri. Papildus pastāstīts par dzelzceļa izmantošanu pasažieru pārvadājumos Rīgas teritorijā, kā arī iepazīstināts ar nerealizētiem nākotnes projektiem, t.sk. metro un jaunām tramvaju līnijām (arī uz Skansti).

Autori pie grāmatas centušies no sirds. Netrūkst atsauču uz izmantoto literatūru, precīzi raksturoti Rīgā izmantotie tramvaji, trolejbusi un autobusi ar tiem piešķirtajiem numuriem. Interesanti ir kaut vai tikai paskatīties bildītes. Lasīju rūpīgi un ar baudu. Vietām pamanīju arī vienu otru neprecizitāti. Piemēram, ap 1850. gadu Rīgā dzīvoja nevis 6543 iedzīvotāji, bet gan aptuveni 10 reizes vairāk. Tāpat arī šaubos, vai Rīgas 9. autotransporta kantoris tiešām atradies Augusta Deglava ielā 7, jo tajā laikā šajā adresē atradās divstāvu koka ēka ar nelielu pagalmiņu.

Bet grāmata tiešām baudāma. Ja interesē Rīgas pilsētas un / vai tās transporta vēsture, iesaku. Nenožēlosiet.

Arsenāla iela 7

Ēka Arsenāla ielā 7 atrodas vienā no Vecrīgas klusākajiem nostūriem gandrīz pie pašas Rīgas pils. Tā celta 1900. gadā pēc slavenā Konstatīna Pēkšēna projekta.

Nezinu kā jums, bet man tie sieti liek domāt, ka māja brūk kopā. Vēl pirms sešiem gadiem sietu nebija un kopējais iespaids bija daudz labāks.

Par spīti bēdīgajam izskatam, ēkas dzīvokļi tiek intensīvi (izskatās, ka arī ilgstoši) tirgoti. Kurš gan negribētu 21 kvadrātmetru mazu dzīvoklīti šādā ēkā par 95 tūkstošiem eiro, turklāt bez autostāvvietas?

Nav slikti mazliet zināt svešvalodas

Smilšu iela 2

Garām pagāja vīrietis un sieviete, stumjot ratos mazu bērnu, paskatījās uz šo namu, mazliet uzjautrinājās un apstājās, lai to nofotografētu.

Paskatījos es arī. Vispirms uz namu, tad uz uzjautrināto ģimeni, kuri palūkojās arī uz mani.

Teicu (angliski) – redzu, ka esiet no Igaunijas. Saņēmu atbildi – nē, no Somijas.

 

* Google translate apgalvo, ka perse somiski un igauniski esot ēzelis. Citēšu Andri Cauni no grāmatas “Rīgas klusais centrs”.

Latviešiem Pērses iela atsauc atmiņā populāro skaisto Pērses ūdenskritumu pie Kokneses, bet bāleliņi igaunīši, iebraucot Rīgā un ieraugot uz namu sienām uzrakstu ar Pērses ielas nosaukumu, skaļi smejoties, vēderu turēdami. Izrādās, ka igauņu valodā vārds “pērse” apzīmē to ķermeņa daļu, no kuras aug kājas laukā. Vai nu tādēļ mēs iesim ielai nosaukumu mainīt!

Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē? Noslēgums

Pirms mēneša rakstīju par Rīgas domes Īpašuma departamenta (RDĪD) tendenci likt saites uz ziņām krievu valodā. Tā kā pēc mana lūguma likt saites uz avotiem latviešu valodā nekas nemainījās, vērsos pie Valsts valodas centra (VVC) ar lūgumu izvērtēt iespējamu likuma pārkāpumu.

Īsi pēc vēstules nosūtīšanas ievēroju, ka RDĪD vairs neliek saites uz avotiem krievu valodā. Varbūt tam bija saistība ar šo vēstuli, varbūt arī ar publikāciju pietiek.com.

Saņēmu atbildi no VVC. Citēju:

Centrs izvērtēja Jūsu iesniegumā minēto informāciju un uzsāka pārbaudi par iespējamu Valsts valodas likuma 21. panta pirmās daļas prasību pārkāpumu. (..)

Informējam, ka uzsāktās pārbaudes ietvaros Rīgas domes Īpašuma departamentam tika lūgts sniegt paskaidrojumu.

  1. gada 20. martā centrā saņemta elektroniskā pasta vēstule (reģ. ar Nr. 4-1.6/143), kurā Rīgas domes Īpašuma departaments paskaidro, ka sabiedrības informēšanai departaments izmanto sociālā tīkla https://twitter.com/ funkciju “retweet”. Tādējādi nepublicē šo ziņu saturu, bet informāciju par to esamību.

Centrs skaidro, ka Valsts valodas likuma izpratnē ziņu portālos ievietotā satura pārpublicēšana sociālajos tīklos nav uzskatāma par administratīvo pārkāpumu. Šajā gadījumā secināts, ka tā ir Rīgas domes Īpašuma departamenta amatpersonu neētiska rīcība.

Informējam, ka, pateicoties Jūsu sniegtajām ziņām par to, ka Rīgas pilsētas pašvaldības iestāde nepamatoti izvēlas pārpublicēt ziņas krievu valodā, šobrīd Rīgas domes Īpašuma departaments sociālā tīkla kontā https://twitter.com/RigasIpasumaDep ziņas ievieto un pārpublicē valsts valodā.

Mazliet žēl, ka RDĪD nepārstāja savu neētisko rīcību, kad uz to tika norādīts bez VVC starpniecības.

Tomēr esmu priecīgs, ka, lai arī likuma pārkāpums nav konstatēts, RDĪD savu līdzšinējo nostāju ir mainījuši un nu jau labu laiku kā rīkojas ētiski. Tas arī galvenais.

Par Vecrīgu un automobiļiem

Gribu dalīties ar Mārtiņa Eņģeļa viedokli par Vecrīgu un autotransportu. Pirms dažām nedēļām centos uzņemt bildes Senās Rīgas sērijai. Jāatzīst, ka autors man teju izņēmis vārdus no mutes.

Redzamā automobiļu skaita eksplozija Vecrīgā pēdējā gada laikā varētu būt izskaidrojama ar vairākiem iemesliem:

 vecpilsētā beidzot uz dzīvošanu atgriezušies īrnieki un dzīvokļu īpašnieki, kas, protams, nepārvietojas ne ar ko citu kā vien ar privāto auto un pēc iespējas lielāku, kas tomēr ir labas ziņas, un Vecrīgas reģenerācija un revitalizācija vismaz apmešanās ziņā notiek;
 tieši vecpilsēta pēdējo gadu laikā ir pilna un tiks pārbāzta ar tūristu naktsmītnēm, daļa no tiem ceļo ar auto un daļa tikai ar taksometriem, kas arī veido īslaicīgu, bet vienmēr klātesošu un dzīvu autoparku Vecrīgā;
 līdz ar tūrisma pieplūdumu atžirgušas ēstuves un dzertuves, pirkšana un pārdošana, notiek celšana un pārbūve, tāpēc daudz vairāk parādās servisa, tehniskie vai darbinieku auto;
 vecpilsētā īsti nav eksistējusi vai arī ir manāmi dēlī salaista auto regulācijas politika, kas noved pie visatļautības un postpadomju mentalitātes atgriešanās, kad auto bezmaz vienmēr pirmajā vietā (Pilsēta cilvēkiem, ko jūs sakāt);
 autovadītājiem praktiski piedirst par visu.

Tas rezultējas ar:
 vecpilsētā īsti vairs nav publiskas koplietojamas telpas – teju visas ielas, pat ietves un vairāki, pat oficiāli “laukumiņi” ir pārvērtušies par autostāvvietām, kas veicina iedzīvotāju izspiešanu no Vecrīgas un nevēlēšanos atgriezties;
 visa Vecrīgas kustība kļūst pakārtota tikai auto transportam, kas turklāt bieži pārvadā tikai vienu pasažieri, tiek ignorēta, pat nerespektētas gājēju un velobraucēju tiesības, infrastruktūra – bieži vien ir nepatīkami kur apstāties, atskatīties, jo gājēju/velobraucēju kustība lēnām kļūst ļoti limitēta, tātad, haotiskāka un intensīvāka;
 tam pašam kultūras tūrismam šāda situācija ir ļoti neizdevīga un neērta, ja tiek stāstīts un rādīts objekts vai vieta, kas vēl spējusi saglabāt kaut kripatiņu autentiskuma, bet piekļūt, nofotografēt, nostāties, netraucēti apskatīt vai stāstīt nav iespējams automobiļu dēļ;
 uzņemot vienu “Ielas garumā” epizodi pat producente atzina, ka ir teju neiespējami izsūtīt operatorus piefilmēt kādu senlaicīgu vecpilsētas kadru, jo, ja varbūt vadi un lampas ir mazākais ļaunums, tad visur ir automašīnas un atliek tikai kārtējais melnais kaķis (diezgan nesvarīgs aspekts, tomēr, iespējams, iedragā Vecrīgas kā “senlaicīgas miera ostas” tēlu);

Kā jūs domājat? Vai es kur kļūdos? Ko mēs varētu darīt un, vai kas ir jādara?

Ar autora atļauju pārpublicēts no https://www.facebook.com/engelisengelis/posts/10209226141233728

Par Vecrīgas apbūves plāniem. Viedoklis

Par plāniem uzbūvēt klucīgu viesnīcu zaļajā zonā 13. janvāra / Kalēju ielā jau rakstīju.

Kā iesniegt viedokli Rīgas domei par šo projektu?

Vajag atvērt eriga.lv, tur uzklikšķināt uz saites “Sabiedrības līdzdalība”. Vajadzēs iežurnalēties, ko var paveikt ar internetbankas starpniecību. Tad varēs izvēlēties projektu, par kuru iesniegt atsauksmi. Visbeidzot vajag uzrakstīt atsauksmi un saglabāt to. Manuprāt, tur nav jācenšas rakstīt eseju. Galvenais ir paust nostāju un parādīt argumentus.

Iedvesmai publiskošu sevis nosūtīto viedokli:

2. Detālplānojuma projekta atbalstīšanas vai noraidīšanas iemesls:
Jaunais projekts nav iederīgs Vecrīgas vēsturiskajā arhitektūrā. Lai arī tas arhitektoniski nekontrastē ar blakus esošo ēku 13. janvāra ielā 15 un nesen uzcelto ēku ar adresi Vaļņu iela 49, tas nav iederīgs Vecrīgas arhitektūrā, kura tapusi pirms 1940. gada. Tādas ēkas ir blakus esošajā Alberta laukumā un Vecpilsētas ielā. Jaunprojektējamā ēka ir masīva un nomāks Alberta laukumā esošās ēkas.

Jāņem arī vērā, ka masīva apbūve traucē pārlūkot ainavu, kas ir būtiski, uzņemot fotogrāfijas.

Vecrīgas teritoriju intensīvi apmeklē kājāmgājēji. Viņu ērtībām un labsajūtai nepieciešamas ne tikai ielas un troturāri, bet arī zaļā zona. Vecrīgā tādu ir ļoti maz. Nelielais Alberta laukums pēc jaunbūves uzcelšanas tiks noēnots un vairāk atgādinās ēkas pagalmu nevis laukumu. Turklāt Alberta laukumā aug vien divi nelieli koki. Savukārt apbūves teritorijā aug septiņi lieli koki. Apbūves gadījumā no tiem saglabāt varēs augstākais divus.

Projekta teritorijā ir lielas grūtības ar autotransporta novietošanu un piebraukšanas ceļiem. Bet lielas viesnīcas darbs bez regulāra autotransporta nav iedomājams. Tas radīs papildus slodzi nelielajā teritorijā, kura tam nav paredzēta. Tādam nolūkam tur nav vietas. Racionālāk būtu viesnīcu būvēt tur, kur šādu problēmu nav vai tās būs ievērojami mazākas. Rīgas domei būtu jāveicina vēsturiskā centra atslogošana, jo Rīgā ir ne mazums brīvu vietu apbūvei ārpus pilsētas vēsturiskā centra.

Viesnīca pati par sevi tūrismu neveicinās. Jo tūristi gala mērķi primāri izvēlas nevis tāpēc, ka tur ir viesnīcas, bet gan tāpēc, ka tur ir ko redzēt. Tūristi uz Vecpilsētu dodas skatīties nevis moderno arhitektūru, bet gan vecas un skaistas ēkas. Uzceļot tām blakus kārtējo neiederīgo celtni, vēl vairāk tiks zaudēts Vecrīgai piemītošais šarms. Ja par ēku 13. janvāra ielā 15 vēl aizbildināties ar okupācijas laika autoritatīvo politiku, tad par jaunajām, neiederīgajām ēkām tā vairs pateikt nevar. Bet vizuāli tās izskatās pēc pilsētplānošanas kļūdām. Nevajag pieļaut vēl vienu.

Visbeidzot norādu, ka iecerētā apbūves vieta ir sena baltu svētvieta. To būtu iespējams attīstīt, veicinot tūrismu. Vairāk informācijas: http://www.delfi.lv/orakuls/laika-riti/48089885_septinas-senas-baltu-speka-vietas-riga

3. Ieguvumi vai zaudējumi pēc detālplānojuma projekta īstenošanas:
Bez attaisnojuma tiek pasliktināta kopējā Vecrīgas apbūves ansambļa kvalitāte.
Pasliktināta ainava un pārskatāmība.
Būs jāizcērt koki, kas attiecīgajā Vecrīgas daļā ir īpaši svarīgi zaļo zonu trūkuma dēļ.
Radīsies ievērojamas problēmas ar transporta plūsmu.
Apbūvēta sena baltu svētvieta.

Detalizēti skat. 2. punktu.

4. Kā un cik lielā mērā detālplānojuma projekts aizskar Jūsu tiesības vai likumiskās intereses?
Satversmes 115. pants:
Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

5. Priekšlikumi, ierosinājumi:
Uzskatu, ka teritorija jāatstāj neapbūvēta un tajā saglabājama zaļā zona.