Grāmata – Slimas vasaras epizodes

“Slimas vasaras epizodes” ir Agra Fakingsona gara darbs (nezinu – romāns, stāstu krājums vai memuāri), kuru viņš laipni publicējis savā blogā. Esot pieejami arī iespiesti grāmatas eksemplāri.

Grāmatas nosaukums visai precīzi atklāj tās saturu. Vienīgi nezinu, kāpēc vasaras epizodes tiek dēvētas par slimām. Sižeta grāmatai nav. Tā atgādina dokumentālus dienasgrāmatas pierakstus. Tāpat kā dzīvē neiztrūkstoši gadās dienas, kurās nekas īpašs nenotiek, arī viena otra epizode pati par sevi nav stāsts, bet vairāk notikumu uzskaitīšana vai sajūtu apraksts. Tas rada sajūtu, ka darbs ir ~90% dokumentāls ar dažādiem pārspīlējumiem, izpušķojumiem un vienu otru izdomātu epizodi. Varoņu ir daudz un viens otrs no tiem parādās tikai uz brīdi. Daiļdarbam tas ir traucējoši, bet dokumentālam darbam ar tieksmi uz precizitāti – nozīmīgi. Tas pats attiecas uz nodaļām, kurās vairāk aprakstīta vide un uzskaitīti nesvarīgi notikumi. Ja man šis darbs (kā daiļliteratūra) būtu jārediģē, es droši vien rekomendētu 50-70% satura izmest laukā un gludi sasaistīt pārpalikumus. Bet es neesmu redaktors, nezinu autora mērķi un nodomus šī darba sakarā, tādēļ manai rekomendācijai nav sevišķas nozīmes.

Galvenajam stāsta varonim ļoti, ļoti patīk meitenes. Te viena, te otra, te nākamā. Autors par viņām raksta ar vieglu maigumu. Šķiet, viņš tās uztver kā skaistus, iekārojamus mākslas darbus. Mazliet žēl, ka galvenajam varonim tik labi sekmējas meiteņu miesas iekarošanā. Tas šķita mazliet vienveidīgi un garlaicīgi. Man kā lasītājam lielākai realitātes sajūtai pietrūka pāris “kārtīgas nedabūšanas”.

Ja grāmata būtu jālasa drukātā formātā, es, diezgan iespējams, būtu neapmierināts ar iztērēto laiku. Bet tā kā es to lasīju pa vienam ierakstam kopā ar citu blogeru ierakstiem, tad es tos uztvēru kā salīdzinoši labus bloga ierakstus. Tiesa, kad lasīju beigas, sākums jau bija piemirsies.

Ceru, ka autors turpinās rakstīt un publicēt savu literatūru, jo viņš raksta vienkārši, glīti, viegli uztverami, atstāj realitātes sajūtu. Kāds vienojošs sižets vai intriga gan būtu jāievieš. Vai arī atsevišķajām epizodēm jābūt kā noslēgtiem stāstiem un interesantiem pašiem par sevi. Citādi šobrīd šķiet, ka sanācis mistrojums starp dokumentālu darbu un daiļliteratūru. Tādu vairs lasīt negribētos.

Ir lasāmas vēl divas atsauksmes par šo grāmatu, viena iznīcinošāka par otru.

JRT – Grimētava

JRT lugā Grimētava darbojas četras aktrises. Vai varbūt viena aktrise un trīs dāmas, kuras sevi grib uzskatīt par aktrisēm? Katrā ziņā JRT aktrises tēlo četras dāmas, kuras vienkāršības dēļ dēvēšu par aktrisēm.

Nākošajā rindkopā lasāmi maitekļi.
Izrādes iesākums ir mazliet haotisks un pagrūti saprast, vai uz skatuves vērojami varoņu personīgie pārdzīvojumu, vai arī tās patlaban tēlo kādu lomu. Kāds apcerīgāks skatītājs tiek uzmundrināts ar piepešiem kliedzieniem. Cik var saprast, galvenā aktrise apcer dažādas dzīves grūtības un visbeidzot dodas uz skatuvi. Ģērbtuvē palikušajām kolēģēm nav savu lomu izrādē, tāpēc tās izklaidējas, izrādot savu aktiermākslu un kritizējot viena otru. Visbeidzot no miega gandrīz pusizrādes garumā pamostas ceturtā aktrise, kura uzstājīgi lūdz pirmajai atdot viņai Ņinas lomu Čehova Kaijā. Šis moments ir teju saprotamākais visā izrādē. Pirmā aktrise ceturtajai pat negrasās atdot Ņinas lomu. Trim nespēlējošajām aktrisēm nākas samierināties ar iespēju ģērbtuvēs uzvest Čehova Trīs māsas.

 

Pēc izrādes mazliet gribējās režisoram apjautāties, kādēļ viņš izvēlējies iestudēt šo lugu. Man personīgi radās sajūta, ka režisors ieraudzījis šo Japānā populāro lugu, nodomājis, ka tas nu gan būtu “interesants izaicinājums” un ķēries klāt.

Ir diezgan grūti saprast, kas notiek uz skatuves. Tu redzi, ka cilvēki kliedz, uztraucas, pārdzīvo, bet nespēj saprast, kur tajā visā beidzas lugā paredzētais “teātris” un kur sākas īstais. Man personīgi ir nepieciešams saprast, kas uz skatuves notiek un kāpēc. Tas diemžēl izdodas tikai pēc kādas pusizrādes. Bet atlikusī puse vairs nespēj izglābt pirmo. Tu gaidi, kad “kaut kas notiks”, bet nenotiek.

Man žēl teikt kritiskus vārdus par darbu, kurā ieguldīts ne mazums laika un pūliņu. Skatītāju atsauksmes ir pārsvarā negatīvas, tomēr ir arī ļoti pozitīvas. Vienīgā lasāmā kritikas atsauksme (sadaļā Kritika) ir ļoti precīza.

Varbūt kāds lielāku nozīmi piešķir dekorācijām, telpas iekārtojumam, aktierspēlei, pārsteigumiem uz skatuves, bet mazāku pašam stāstam. Tādam skatītājam šī izrāde droši vien ietu pie sirds vairāk nekā man.

Par nodokli ārvalstīs reģistrētam automobilim

Ja gadījumā neesiet vēl piefiksējuši, tad paziņošu “labo vēsti”. Dārgie deputāti parūpējušies, ka par ārzemēs reģistrētu automobili Latvijas ceļos turpmāk būs jāmaksā nodoklis. Par vienu dienu 10 eiro. Lielākiem termiņiem – atlaides. Ja var pierādīt, ka automobilis lietots dienesta pienākumiem, tad nodoklis nebūs jāmaksā.

Iemesls izmaiņām būtībā ir diezgan skaidrs. Apkarot bāleliņus, kuri reģistrē savus automobiļus Igaunijā un Lietuvā, tādējādi nemaksājot ceļa nodokli Latvijā. Tikai veids, kā tas tiek realizēts, ir tik neticami stulbs, ka grūti pat aptvert. Jo tie, kuri gribēs šmaukties, vēsā mierā atradīs veidu, kā noformēt automobiļa izmantošanu “darba vajadzībām”.

Visu varēja atrisināt daudz vienkāršāk. Likvidēt ikgadējo ceļu nodokli, tādējādi izlīdzinot pozīcijas ar kaimiņvalstīm. Lai kompensētu zaudējumus, pacelt akcīzes nodokli benzīnam. Tāds priekšlikums jau bija, bet tika noraidīts. Pamatojums – tad nākšoties likvidēt arī nodokļa atlaides dažādām iedzīvotāju grupām, piemēram, invalīdiem un daudzbērnu ģimenēm. Palielinot akcīzes nodokli, atlaidi vairs nevarēs piemērot.

Maza atkāpe. Es ikdienā strādāju ar tekstiem – gan cilvēkiem, gan datoriem paredzētiem. Ja programmētājs ir uzrakstījis savu kodu sarežģīti, tad no malas tas izskatās diezgan cienījami un gudri. Tikai, ja tāds kods jālabo, tas patērē daudz vairāk laika nekā, ja tas būtu uzrakstīts vienkārši. Tas varbūt šķiet paradoksāli, bet sarežģīti uzrakstīt kodu ir ātrāk un vienkāršāk. Tikai pēc tam, sarakstītos brīnumus mēģinot saprast, var rasties vēlme nošauties. Vai vismaz nošaut programmētāju.

Ar cilvēkiem lasāmajiem tekstiem ir līdzīgi. Un pat ne tekstiem vien. Domāju, ka katrs zinās vismaz vienu savas jomas profesionāli, kurš nespēj saprotami pastāstīt par savām darba problēmām. Viņš ir apbruņojies ar dažādiem terminiem, pārzina iekšēju nozares specifiku, uzskata, ka no malas to nemaz nav iespējams saprast, un labākajā gadījumā interesentam atbild profesionālā žargonā. No malas tas kādam varbūt izskatās ļoti gudri. Bet tā nav. Nespēja izskaidrot darba jautājumus liecina par vājām komunikācijas spējām, attiecīgo jautājumu sliktu pārzināšanu un parasti arī iedomību.

Atgriežos pie mūsu likumdevējiem. Viņi veido ārkārtīgi sarežģītas shēmas nodokļu iekasēšanai. Tās ir ne tikai nesaprotamas, bet arī grūti uzturamas un administrējamas. Tā vietā vienkārši vajadzēja mazliet vairāk pacietības, vairāk padomāt un izstrādāt vienkāršu, efektīvu un saprotamu risinājumu. Šajā gadījumā vienkārši palielināt bērnu un invaliditātes pabalstus. Jā, nebūs iegūts tieši tas pats efekts. Bet, ja kaut kādu vecas nodokļu sistēmas atlieku saglabāšana ievērojami čakarē dzīvi visiem pārējiem auto vadītājiem un spiež pieņemt tik idiotiskus lēmumus kā augšminētais, tad sistēma ir jāmaina. Man ir dusmas, ka esošais deputātu vairākums to nesajēdz. Nemaz nerunāsim par sarežģītas nodokļu sistēmas administrēšanas izmaksām, kā arī uzņēmēju IT sistēmu pielāgošanu kārtējām nodokļu maksāšanas izvirtībām.

Ziniet, ka Latvijā darba devējs par darbinieku maksā divus sociālos nodokļus? Vienu it kā no sevis, otru it kā no darbinieka. Būtībā tas ir viens un tas pats nodoklis, tikai šis sadalījums ietekmē iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu. Tā vietā, lai pieķertos principam, kā aprēķina ienākuma nodokli, tiek uzturēta samērā sarežģīta un nezinātājam grūti saprotama sistēma. Igaunija šajā ziņā mums ir priekšā un tur ir tikai viens sociālais nodoklis.

Es nezinu, kam jānotiek, lai mūsu deputāti apjēgtu nepieciešamību vienkāršot nodokļu sistēmu. Šie indivīdi, acīmredzot, pārlieku atrāvušies no reālās dzīves un peld savā pašapmierinātības un iedomības mākonī.

Ziniet, Tramps ASV solīja arī nodokļu vienkāršošanu. Un uzvarēja. Mūsu esošie deputāti cītīgi bruģē ceļu Latvijas Trampam.

 

P.S. Pēc apmēram diennakts LSM ievietojuši precizējumu. Nodoklis attieksies tikai uz tiem, kuri būs deklarējuši savu dzīves vietu Latvijas teritorijā.

Ierakstu izlase #29

Pēdējo trīs nedēļu latvisko blogu ierakstu izlase.

Mani personīgie resursi visam interesantajam izsekot līdzi ir tuvu griestiem. Pārlaist acis jaunajiem ierakstiem vēl spēju, bet kārtīgai lasīšanai laika reizēm par maz. Visus blogus arī nebūt nelasu. Ir lērumiņš lapu, kuras sevi pozicionē kā blogus, bet reāli ir reklāmas platformas dažādiem komersantiem vai politiķiem. Tad vēl ir strēķītis entuziastu, kuri raksta tik nebaudāmi, ka nav vērts tērēt laiku lasīšanai. Vēl īpaša kategorija ir cilvēki, kuriem vienmēr ir taisnība. Arī tādu cilvēku jaunradei nav vērts tērēt laiku, jo savas kļūdas viņi atzīt nespēj un līdz ar to ir stipri ierobežoti savās iespējās nonākt pie patiesības. Bet šo izlasīti reizi divās, trijās nedēļās man publicēt nav grūti un punktu likt vismaz pagaidām netaisos.

 

Igors Kasjanovs stāsta par patversmes kaķiem un kā viens no tiem atradis mājas pie viņa.
http://www.miesnieks.com/2016/11/melna-pantera-varda-sara-no-patversmes.html

Ritvars atzīmē, ka mūsu valsts neatkarības svētki rietumeiropiešiem šķiet apbrīnas cienīgi.
https://ritvars.wordpress.com/2016/11/21/spilgtakais-18-novembra-atzinums/

Vara bungās tiek atgādināts, ka lielākie konvencionāla kara draudi Latvijā būs līdz brīdim, kad tiks sagaidīti Kanādas karavīri. Pēc tam palielināsies hibrīdu draudu varbūtība.
https://varabungas.wordpress.com/2016/11/17/kas-viniem-galvas-2/

Vēl Vara bungās pieejami materiāli, ko iesākt gadījumos, ja nepieciešamības brīdī nav ārsta (t.sk. zobārsta). Pirmie divi gabali ir diezgan interesanta un vērtīga lasāmviela (pārējos neapskatīju). Ja līdzīgi (koncentrētāki un adaptēti klimatiskajiem apstākļiem) materiāli būtu latviešu valodā, tos derētu izmantot skolās.
https://varabungas.wordpress.com/2016/11/20/izdrukat-un-noglabat/

Una raksta, kā tas ir – braukt ar vilcienu Krievijā. Var noderēt tiem, kuri plāno līdzīgus braucienus.
https://unaspasaule.lv/2016/11/17/krievija-ka-tas-ir-braukt-ar-vilcienu-krievija/

Alīna uzrakstījusi par Palau, kas ir salu grupa ne pārāk tālu no Filipīnām. Ieraksts ir tik apjomīgs, ka no tā sanāktu pat neliela grāmata.
http://sapnumedniece.lv/mikronezijas-saules-salas-palau/

Visbeidzot kāds lasāmgabals angļu valodā, kas gan nav bloga ieraksts, bet vēlos to īpaši izcelt. Tas ir par Trampa ievēlēšanas izgaismotajām strukturālajām problēmām rietumu sabiedrībā. Būtu jau labi, ja tas attiektos tikai uz ASV, bet arī Latvijā netrūkst indivīdu, kuri ir nešaubīgi pārliecināti, ka par Trampu balsojuši tikai galīgi muļķi un rasisti. Paldies @akmens par norādi.
https://www.facebook.com/BrianOfLondonPage/posts/1210592742334565

Personīgais nacionālisms

Neilgu laiku pirms studiju beigām man bija doma braukt prom no Latvijas. Finansiālu apsvērumu dēļ. Ārzemēs varētu nopelnīt daudz vairāk naudas un varētu domāt ne tikai par izdzīvošanu. Tomēr jo tuvāk studijas nāca beigām, jo vairāk apzinājos šādas izvēles mīnusus.

Vispirms man nāktos pamest savu ģimeni. Tas varbūt nebūtu tik sāpīgi man pašam, kā mājās palicējiem. Tobrīd mājas savā ziņā atgādināja tādu kā lazareti. Varēja visus “paņemt un uzmest”, bet pēc tam man liktos, ka esmu pametis tuviniekus grūtībās. To sev vēlāk būtu grūti piedot.

Otrkārt, tās bija attiecības ar draugiem. Kad studēju Ventspilī, lielāko daļu nedēļas pavadīju tur. Pamazām ievēroju, ka mani Rīgas draugi uztver, ka man “jābūt Ventspilī” un aizvien mazāk aicina kopīgi pavadīt brīvo laiku. Man tas bija nepatīkami un aizvainojoši. Bet ģeogrāfiskais attālums uzlika vecajām draudzībām praktiskus ierobežojumus. Ja gribēju uzturēt attiecības ar draugiem, man vajadzēja tām veltīt vairāk laika nekā ierasts. Visam laika nepietika un vairāki draugi kļuva par attāliem paziņām. Negribēju šo pieredzi tik drīz atkārtot. Tiesa, ja šis būtu vienīgais mīnuss, es to neņemtu vērā.

“Treškārt” es sapratu tikai pamazām. Tā ir intuitīvi saprotamā Latvijas vide, ar to domājot gan dabu, gan kultūras telpu.

Piemēram, Austrālijā ir fantastiska daba. Botāniķiem tur droši vien būtu mēnešiem ilgi ko darīt. Man vairāk simpatizē putni un mēneša laikā, kad biju tur, izjutu skaudību par daudzajām, dažādajām, viegli apskatāmajām putnu sugām. Tomēr dažu nedēļu laikā man tas viss mazliet apnika. Es jutu, ka man trūkst Latvijas rudens, ziemeļnieciski skarbā vide ar tramīgiem putniem, inteliģentās pelēkās vārnas un salīdzinoši vienveidīgie koki. Galu galā es gribēju beidzot ieiet pārtikas veikalā un, nesakot pārdevējai vairāk par nīgru “labdien”, norēķināties par pirkumu un aiziet prom. Parasti jau es tik nepieklājīgs neesmu, bet man pat turienes laipnība un atvērtība bija apnikusi. Es agrāk nezināju, ka arī tādas ir manas vērtības.

Pamatīgs trieciens manai vēlmei aizbraukt bija JRT “Trīs māsas” apmeklējums. Tā gluži nav mana mīļākā izrāde, tomēr pēc tās es sapratu, ka uz JRT turpmāk jāiet regulāri, jo mazums kādas vēl pērles tur slēpjas. Atradumi bija fantastiski. Tādas, tik daudzos līmeņos saprotamas, tik latviskas izrādes citās valstīs vienkārši nebūs. Vēl vairāk, izrāžu skatīšanos nevar atlikt uz tālu nākotni, jo repertuārs mainās.

 

Ja vien pārcelšanās uz ārzemēm nenozīmē apmešanos uz dzīvi neapdzīvotā teritorijā, tad tur priekšā jau ir citi cilvēki. Vietējie. Valodas barjera ir nozīmīgs, bet pārvarams šķērslis. Vēl paliek vesels lērums citu lietu. Tādas kā attieksme pret pretējo dzimumu, manieres, lomas ģimenē, ķermeņa valoda, izpratne par tīrīgumu, humora izjūta, priekšstats par skaistumu un taisnīgumu, žestu nozīme, personīgās telpas jēdziens, bērnu audzināšanas tradīcijas vai darba ētika. Pieaudzis cilvēks ar to visu nevar tikt galā. Var piemēroties, bet ne pilnībā integrēties. Un tā ir tikai viena problēmas puse.

Svešos, kuri ienākuši dzīvot citā dzīves telpā, vietējie parasti īpaši nemīl, kaut arī var būt izņēmumi. Uzreiz pēc Brexit bija daudz ziņojumu par ksenofobiskām izpausmēm. Daudzi imigranti bijuši pārsteigti, ka viņus, izrādās, nemīl un negrib tur redzēt. Es saprotu, ka, pārceļoties uz dzīvi citur, gribas, lai vietējie tevi pilnībā pieņem kā savējo, bet tā ir vairāk tāda vēlmju domāšana. Mājās cilvēki grib redzēt sev līdzīgus un intuitīvi saprotamus cilvēkus. Tas ir normāli un to tāpat kā cilvēka iekšējo būtību nevar mainīt. Var būt tikai atsevišķi izņēmumi.

 

Mēdz būt cilvēki, kuri Latviju lamā un skandina, ka “citur tas nav iedomājams”. Man šķiet, ka viņi lāgā nav bijuši ārpus Latvijas, bet, ja arī ir, tad nav vērīgi palūkojušies apkārt. Es varbūt neesmu īpaši bieži un ilgi bijis ārzemēs, bet tomēr pietiekoši daudz, lai pamanītu, ka problēmas ir visur. Korupcija ir problēma arī rietumvalstīs. Nekur nav bezgalīgu veselības budžetu. Pie mums var diezgan brīvi pajokot par nacistiem un fašistiem, kas rietumvalstīs ir daudz grūtāk. Ir gana daudz valstu (varbūt pat vairums no visām), kurās balto cilvēku uztver kā staigājošu, padumju krājkasīti. Problēmas ir visur, lai arī ne vienmēr tādas pašas kā Latvijā. Turklāt tās ir tikai “lielās”, labi pamanāmās problēmas, nevis intuitīvi jūtamās.

Es nevaru apzināt visus faktorus, kuri veido manu iekšējo latviskumu. Tomēr tādi ir un no tiem tikt vaļā nevaru un nevarēšu. Tāpēc esmu spiests sevi atzīt par nacionāli domājošu cilvēku. Vienīgi nacionālisms manā izpratnē ir nevis savas tautas stādīšana augstāk par citām, bet gan savu un tautiešu individuālo atšķirību apzināšanās un vēlme tās aizsargāt. Iespēja dzīvot Latvijā man ir privilēģija.

 

Latvijas jēga ir tās latviskumā. Nelatviska Latvija būs tikai ekonomiska teritorija. To aizstāvēs tikai tie daži patrioti, kuriem ar Latviju būs emocionāla saikne. Bet to var panākt ar ģimenes vērtībām un kultūru nevis lielākiem pabalstiem vai zemākiem nodokļiem. Tāpēc kultūrai un ģimenes vērtībām valsts līmenī būtu jāatrodas augstāk par visu. Protams, ģimenes vērtības mēdz saprast ļoti dažādi. Es tās saprotu kā tādu indivīda vērtību sistēmas izveidi un attīstību, kuras centrā ir indivīda ģimene, tās intereses un vajadzības.

Kā ekonomiskai teritorijai Latvijai nav lielas jēgas. Mums nav pasaulē sevišķi slavenu tūrisma objektu, nav dārgu derīgo izrakteņu, ir sevišķi agresīvs kaimiņš un sāpīgas okupācijas sekas. Ja Latvija kādreiz kļūs par ekonomiski vadošu spēku Eiropā, tad tikai tādēļ, ka citās valstīs būs savārītas lielas ziepes. To vajadzētu apzināties un dzīšanās pakaļ Eiropas ekonomikai nedrīkst būt pirmā vai otrā prioritāte.

Nobeigumā vēlos citēt Alvi Hermani:

(..) latviešu dzeja, ieskaitot tautas dziesmas, Frici Bārdu (mans mīļākais dzejnieks, starp citu) un Raini, nekādi nepadodas konvertācijai citās valodās. Jo tulkojumā visi šie smalkumi pazūd un svešiniekam tie vienmēr būs nepieejami. Tāpēc latviešu dzeja, gan šī vārda burtiskajā, gan metaforiskajā nozīmē, vienmēr būs kā hermētiska pieredze, kura pieejama tikai savējiem un ir absolūti droša pret ārpasauli. To nekas neapdraud, jo tā ir kā neredzams dārgakmens, kurš nolikts visredzamākajā vietā, tāpēc zagļi to vienkārši nepamana.

Bruņinieku iela 76 un 74

Bruņinieku iela 76 un 74 atrodas starp Avotu un Valmieras ielām.

Bruņibieku 76 un 74
Bruņibieku 76 un 74

Bruņinieku iela 76 ir divstāvu koka ēka, kura jau ilgus gadus izskatās neapdzīvota. Logi aizsisti kopš vismaz 2011. gada. Tā arī šī ēka tur ilgstoši atrodas.

Bruņinieku 76
Bruņinieku 76

Pirms vairākiem gadiem kāds piromāns Avotu ielas apkārtnē regulāri dedzināja pamestas koka ēkas. Šī ēka bīstamajos laikos ir izdzīvojusi.

Bruņinieku 76
Bruņinieku 76

2013. gadā Rīgas pilsētas būvvaldē spriests par ēkas rekonstrukciju. Nezinu, kas izspriests, bet ēka joprojām stāv bez ārējām pārmaiņām.

 

Blakus ēciņa Bruņinieku ielā 74, spriežot pēc nošķeltā jumta stūra, ir viena no apkārtnes vecākajām ēkām. Augšējais logs koka, apakšējie slēgti ar aizvērtņiem un atrodas gandrīz vienā līmenī ar trotuāru.

Bruņinieku iela 74
Bruņinieku iela 74

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tā, visticamāk, ir neapdzīvota. Tomēr no sētas puses parādās pavisam cita aina.

Bruņinieku iela 74
Bruņinieku iela 74

Tātad, neskatoties uz savu paplukušo fasādi, namiņš mūs pamest vēl negrasās.

 

Reiz man labs draugs būvinženieris sacīja, ka visas šīs vecās koka ēkas vajadzētu ar napalmu nodedzināt. Jo tā kā tās esot vēsturiskas, tad nedrīkstot jaukt nost un uzcelt ko mūsdienīgu ar visām ērtībām. Saprotu viņa viedokli, bet man šīs vecās ēciņas šķiet simpātiskākas par mūsdienu klučiem.

Ierakstu izlase #28

Pēdējo divarpus nedēļu latvisko blogu ierakstu izlase.

 

Ervīns Jākobsons analizē nacionālā jautājuma problēmu Latvijas kristiešu vidū. Lielisks raksts.

Kā mēs varam runāt par saskaņu un vienotību sabiedrībā, ja pat kristieši nacionālu pretrunu dēļ nespēj parādīt patiesu cieņu viens otram? Un bumba, manuprāt, šajā jautājumā ir palikusi krievvalodīgo laukuma pusē. Lielākajai daļai latviešu, kas dzimuši un uzauguši padomju laikā, nav grūtību sazināties krievu mēlē, kamēr krievvalodīgajiem kristiešiem komunicēt ar saviem latviešu brāļiem un māsām viņu dzimtajā valodā ir milzīgs izaicinājums. Tomēr, ja reiz runājam par kristīgu mīlestību un cieņu, vai būtu par daudz prasīts, ja krievvalodīgie kristieši apgūtu tās tautas valodu, kuras zemē dzīvo? Kaut vai tāpēc, lai ar Evaņģēlija vēsti uzrunātu latviešus, kas krieviski nesaprot. Tā taču reiz būtu patiesa kristīga mīlestība un cieņpilna attieksme pret savu tuvāko, vai ne?

http://www.laikmetazimes.lv/2016/10/31/nacionalais-jautajums-un-kristiga-draudze-vai-latvija-tas-ir-aktuali/

 

Vēl Ervīns piedāvā aplūkot bildes ar pieminekļiem mūsu pirmajā pasaules karā kritušajiem karavīriem. Daudzus nekad neesmu redzējis, bet tagad gribētos.
http://www.laikmetazimes.lv/2016/11/07/uz-ezinas-galvu-liku-brivibas-cinitaju-pieminas-vietas/

 

Paula uzrakstījusi, kādēļ nav korekti pāriem jautāt “kad būs bērniņš”.
http://www.mrspaularoze.com/satikties-lai-atvaditos/

 

Savukārt Viesturs Ķerus atskatās uz saviem divdesmit gadiem Latvijas Ornitoloģijas biedrībā.
http://vkerus.blogspot.com/2016/10/divdesmit-gadu-biedriba-1-dala.html
http://vkerus.blogspot.com/2016/10/divdesmit-gadu-biedriba-2-dala.html
http://vkerus.blogspot.com/2016/10/divdesmit-gadu-biedriba-3-dala.html

 

Rožkalnu ģimene apraksta, kā paceļojuši Ķīnā valsts lielajās brīvdienās. Visur ir ļoti daudz cilvēku un ekskursija organizēta, tā sakot, ķīniski.
http://rozkalnikina.weebly.com/blogs/risu-terases-un-citi-iespaidi-zelta-nedelas-laika

 

Mairita vēsta, ka testa režīmā esot iespējams izmēģināt e-grāmatu bibliotēku. Tiesa, ne visi to var darīt, bet par to sīkāk rakstā.
https://gramatas.wordpress.com/2016/11/03/biblioteku-e-gramatu-projekts/

 

Adelise stāsta, kur meklēt palīdzību depresijas gadījumā.
https://adelise.wordpress.com/2016/10/22/depresija-kur-meklet-palidzibu/