Senā Rīga – Arsenāls

Arsenāls atrodas Vecrīgā, netālu no Saeimas. Attēls uzņemts Jēkaba un Torņa ielu krustojumā. Mūsdienās tur atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle. Bet agrāk šajā ēkā nemaz neesot atradies arsenāls. Tā ir bijusī muitas noliktava. Par arsenālu to dēvējuši tāpēc, ka vēl tālajos zviedru laikos šajā vietā atradies arsenāls. Ēka celta no 1828.-1832. gadam. No 1920.-1930. gadam ēkā atradusies Latvijas armijas noliktava.

Autors J.Jemeljanow, avots http://zudusilatvija.lv/objects/object/17131/

Pazudis lukturis uz stūra, parādījušās ceļa zīmes. Virs ēkas centrālās ieejas parādījies siets, lai dekoratīvie elementi kādam neuzkrīt uz galvas. Un, protams, automašīnas. Policijas automašīna šajā vietā ir ainavas neatņemama sastāvdaļa. Novēroju, ka no tuvējās ēkas uz automobili stiepjas pagarš vads, kurš iestiprināts visparastākajā elektrības rozetē. Jā, bez elektrības likuma sargiem droši vien garlaicīgi.

Mežs ir mājas

Pirms vairākām dienām man bija liela veiksme piedalīties meža pūču gredzenošanā. Bija prognozēts, ka tiks gredzenoti seši pūcēni divos būros, bet sastapām tikai četrus. Divu cālīšu vairs nebija.

Pūcēm ir diezgan grūta dzīve. Jau kopš piedzimšanas viņi ir atkarīgi no tā, vai pūču tēvs spēs samedīt pietiekoši daudz kukaiņus, putniņus un pelītes, lai būtu ko likt vēderā. Visbiežāk barības visiem nemaz nepietiek. No četriem, pieciem cāļiem mēdz izdzīvot trīs, divi vai varbūt tikai viens. Lai palielinātu pārējo pūcēnu iespējas izdzīvot, badā mirušais brālis vai māsa tiek izbaroti pārējiem. Ļoti skarbi, bet nepieciešami, jo tas varbūt pasargās no bada nāves citu cālīti.

Mazie pūcēni ir gards kumoss arī citiem plēsējiem. Veiklajai caunai ir tīrais nieks uzrāpties pa koku līdz ligzdai un aizvilkt kādu no pūcēniem. Turklāt ar vienu cālīti caunai nepietiks, viņa drīz piekāps arī pēc pārējiem.

Ja nekas slikts ar pūču tēvu nebūs noticis, barība tikusi atrasta pietiekošā daudzumā un arī cauna pūču māju nebūs uzgājusi, pūcēni būs gatavi ligzdu pamest. Kad viņi izrāpjas no ligzdas, viņi vēl nespēj lidot. Pūcēni rāpjas pa koku ar knābja un nagu palīdzību. Ne velti pūču būrus nedrīkst veidot no gludiem dēļiem, kuros mazie nagi un knābji nespēj ieķerties. Ja putnēnu uz zemes atrod lapsa, tad aizbēgt viņš nespēj un tiek apēsts.

Dabā pūces kā jau plēsējus diez ko nemīl. Ja pūci ierauga citi putni, viņi ceļ trauksmi. Līdzīgi būtu, ja uz ielas kāds uz mums sāktu kliegt – slepkava, sargieties, re, kur viņš ir! Kliedzējam pievienotos garāmgājēji, nebūtu arī ilgi jāgaida līdz kāds censtos iemest ar akmeni. Putni ar akmeņiem nemētājas, bet lidojumā cenšas iesist ar knābi vai ieķert ar nagiem. Īpaši bieži to piekopj vārnas. Pat pieaugusi meža pūce ir mazāka par vārnu un viņai ir grūti sevi aizstāvēt, nemaz nerunājot par mazajiem cālīšiem.

Ja arī šo grūto posmu jaunā pūcīte ir izdzīvojusi, tad pēc 2-3 mēnešiem vecāki viņu barot pārstās. Turpmāk pūcēnam pašam jāķeras pie pārtikas sagādes. Tas nemaz nav tik vienkārši. Vispirms viņam jāatrod sava teritorija, kur viņu nedzīs prom citi plēsīgie putni un, galvenais, būs ko medīt. Smagākais pārbaudījums ir pirmā ziema. To pārdzīvo tikai 39% jauno putnu.

Ja jaunā pūcīte ir bijusi tik veiksmīga un ar visām briesmām tikusi galā, jādomā par dzīvesbiedra nolūkošanu un mājokļa iekārtošanu jauniem cālīšiem. Pūces nevis vij ligzdas, bet perē dobumos. Ja dzeņi un dzilnas dobumus spēj izkalt paši, tad pūces to neprot un ir pilnībā atkarīgas no dobumu vai būru pieejamības. Turklāt pietiekoši lieli dobumi var būt tikai gana resnos kokos. Bet tādu paliek aizvien mazāk. Jo mežus izcērt. Dara to ar lielu intensitāti, aizbildinoties, ka Latvija tāpat jau ir ļoti mežaina un ka vietā tiekot stādīti citi koki. Jā, tikai tādā mazā jauno, tievo kociņu pudurītī nevar izveidoties pietiekoši lieli dobumi. Tievie, jaunie kociņi ir nederīgi ne tikai pūcēm, bet arī jūras ērgļiem, ūpjiem, zivju ērgļiem, nopietni apdraudētajiem melnajiem stārķiem, medņiem, meža baložiem un citiem putniem.

Vieni cilvēki atnāk, masveidā nocērt kokus, pārdod tos un gūst labu peļņu. Citi cilvēki vēlāk atnāk, ierauga, ka putniem nav kur ligzdot un ziedo gan savu laiku, gan personīgos līdzekļus, lai izveidotu saviem spārnotajiem draugiem vismaz mākslīgas mājvietas. Tas nav taisnīgi, bet tāda ir realitāte. Lielākā nelaime, ka cirtējiem pieejamie laika un finanšu resursi ir nesalīdzināmi lielāki nekā atjaunotāju rīcībā esošie.

Nebūtu saprātīgi kokus necirst nemaz. Bet var taču vienoties par saprātīgu kompromisu. Tas ir, atļaut mežizstrādi laikā, kad tas putniem tik daudz netraucē. Vai tad trīs mēnešu koku ciršanas lieguma dēļ Latvijā notiks kaut kas briesmīgs? Lūk, kāda ir akciju sabiedrības Latvijas valsts meži peļņa 2012.-2016. gadā:

2016. gada neauditētajā pārskatā minēta brutto peļņa pirms nodokļiem 62 miljoni eiro.

 

Varētu ļoti daudz rakstīt par Latvijas Ornitoloģijas biedrības pūliņiem atrast kādu saprātīgu kompromisa variantu, lai tiktu ņemtas vērā gan putnu, gan mežizstrādes darbinieku intereses. Bet, īsi sakot, ne par kādu kompromisu mežstrādnieki negrib pat dzirdēt. Cirtēji nekaunas pat no visai infantiliem argumentiem. Piemēram, te mežstrādnieki mēģina pretnostatīt mežu neciršanu cilvēku bērnu interesēm, LOB valdes priekšsēdētāja atbilde.

Vai arī

kā atbilde uz ko šādu.

Tā kā finansiāli turīgajiem mežstrādnieku uzņēmumiem ir viegli lobēt savas intereses pie likumdevēja, bet ar savu darbību neko nepelnošajiem ornitologiem gandrīz bezcerīgi, jāvāc parakstus likumprojektam par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Tā ir lieta, kur katrs var palīdzēt.

Parakstīties var šeit: http://ej.uz/parputnudzivi

Tev tās būs tikai piecas minūtes. Bet daudziem tādiem cālīšiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

 

Citi stāsti: #MežsIrMājas. #DienaMežā. #ParPutnuDzīvi.

Senā Rīga – Aspazijas bulvāris pie Laimas pulksteņa

Aspazijas bulvāris pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Attēls no forum.myriga.info, autors nezināms. Identisks attēls Zudusī Latvija: http://zudusilatvija.lv/objects/object/6638/

Kreisajā malā var redzēt Laimas pulksteni. Ēka labajā malā gājusi bojā otrā pasaules kara laikā 1944. gadā. Tai ļoti līdzīga ēka atrodas mazliet tālāk Aspazijas un Audēju ielas krustojumā. Kvartālā pa labi ir saglabājusies tikai otrā ēka. Labi, ka blakus esošā operas ēka pārlaida karu bez ievērojamiem postījumiem. Vēl tālāk fonā bijusī pasta ēka, tagadējā LU Ekonomikas un vadības fakultātes ēka.

Redzams elektriskais tramvajs, labajā pusē arī tā laika autobuss. Tolaik tramvaji kursēja gar vietu, kur šobrīd atrodas Brīvības piemineklis. No šī attēla nevar pateikt, vai tas tolaik jau bijis uzcelts. Gājēju pārējas, acīmredzot, tolaik nemaz nebija. Soļoja pāri krustojumam tāpat.

Aspazijas bulvāris 2017. gadā

Pēc aptuveni 80 gadiem karā bojā gājušās ēkas vietā salīdzinoši nesen uzcelta jauna. Tā projektēta 1987. gadā, pabeigta 1992. gadā. Atšķirībā no mūsdienās pierastās ainas, ka jaunceltnes sava pārspīlētā apjoma dēļ nomāc apkārtējās ēkas, šeit tas nav vērojams.

Fonā redzama piecdesmitajos gados uzceltā Zinātņu akadēmijas augstceltnes spice. Ir vairāk ceļazīmju. Tramvaji vairs uz Brīvības bulvāri nenogriežas. Rīgas satiksmes autobusi pa Aspazijas ielu nekursē. Un cilvēku svētdienas rītā nav diez ko daudz.

Ierakstu izlase #38

Pēdējo trīs nedēļu latvisko blogu u.mazliet c. ierakstu izlase.

 

Karīna stāsta par dzīvi bērnu namā un ar to saistītiem jautājumiem. Raksts garš un ļoti atklāts. Droši vien daudzi jau būs lasījuši, jo tas ir pieminēts arī LSM un cituviet.
http://skudraruna.blogspot.com/2017/05/es-esmu-sistemas-berns.html

Pie Ivara Līdakas lasāms pamatīgs apraksts, kā būtu reorganizējama Baltija. Raksts paredzēts tiem, kuri prokremliskos murgus krieviski nelasa. Te viss ir iztulkots latviski. Tik šķebinoša literatūra, ka grūti izturēt vairāk par dažām rindkopām. Bet, jā, tādus murgus mums kaimiņos sacer un izplata. Tas būtu jāņem vērā sapņotājiem par labām attiecībām ar lielo Krieviju.
https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/04/26/ka-mums-reorganizet-baltiju-autoru-kolektivs-anonims-autentisks-paraugs-macibam-krievu-informativa-kara-nozare/

Rita turpina rakstīt par dabas takām Jaunzēlandē. Šoreiz par tādu, kuras iziešanai normāli būtu vajadzīgs samaksāt tūrisma kantorītī 2200 dolārus. Rita ar draugu tas ir par daudz,tāpēc viņi saplāno gājienu tā, lai to būtu iespējams paveikt bez nakšņošanas kempinga būdās, kuģīša izmantošanas utt. Attieksme no jaunzēlandiešiem nav diez ko saprotoša, lai neteiktu vairāk.
https://celsuzmajam.com/2016/12/31/milford/

Ivars salīdzinājis mobilo telefonu tarifus pēc nesenajām cenu izmaiņām.
http://ivars.12.lv/2017/05/mobila-histerija/

Alīnai Andrušaitei gigantisks raksts par ceļošanu Parīzē. Ir daudz bilžu.
http://sapnumedniece.lv/brivdienas-pavasarigaja-parize/

Pie Līgas Landsbergas var aplūkot, kāda agrāk izskatījusies pasta ēka Āgenskalnā un salīdzināt to ar mūsdienās redzamo rezultātu pēc pārbūves. Tā kļuvusi daudz parastāka.
http://manasvietas.blogspot.com/2017/05/agenskalna-pasta-eka.html

Visbeidzot Romāns Meļņiks īsi raksturo samākslotās pašvaldību vēlēšanu reklāmas kampaņas.
https://www.diena.lv/raksts/latvija/viedokli/falsuma-glances-parnemtie-14172037

Parkošanās un līdzjūtība

Pirms kāda pusotra gada biju izvērtis nelielu karadarbību pret automašīnu vadītājiem, kuri pie manas dzīvesvietas mēdza atstāt automašīnas kā pagadās. Nav man nekāda prieka apiet uz trotuāra noparkotu automobili pa brauktuvi. Ja vēl tas jādara ar bērnu ratiņiem, tad drusku kārojas ievilkt mašīnai kādu švīku vai izdarīt ko citu nejauku. Radušos trotuāra bojājumus pat nav vērts pieminēt. Galvenais, ka vienmēr netālu bija redzamas vietas, kur mašīnu nolikt legāli.

Vispareizāk tvaiku nolaist tādos gadījumos var, ziņojot pašvaldības policijai. Tas ir pat ļoti vienkārši – ar telefonu nobildē un ar RPP android lietotni nosūti informāciju policijai. Pēc laika policija atbrauc un sastāda protokolu. Ja ļaundaris jau aizbraucis, tad policija palūdz atsūtīt fotogrāfiju, lai var turpināt lietu. Pretējā gadījumā lieta tiek izbeigta.

Labu laiku par napzinīgajiem tipiem ziņoju minētajā lietotnē. Tos, kuri acīmredzami bija atbraukuši tikai uz piecām minūtēm, liku mierā. Mana mērķauditorija bija regulārie likuma pārkāpēji.

Tā kā laiku Rīgas pašvaldības budžets pildījās diezgan sekmīgi. Bet pēdējā reizē, kad kādu nosūdzēju, atbrauca policija un sodīja nevis nelieti, kurš jau bija paspējis aizlaisties, bet gan manu kaimiņu par auto daļēju novietošanu uz iekšpagalma trotuāra. Tas trotuārs ir nefunkcionāls un tur nestaigā gājēji. Ja uz tā neuzbrauc ar vienu riteni, tad citi vadītāji ar saviem auto vairs lāgā nevar pabraukt garām. Man palika ļoti neērti. Lai vairs tādi gadījumi neatkārtotos, RPP vairs par pārkāpējiem ziņojis neesmu. Laimīgā kārtā nav arī bijis lielas nepieciešamības, jo autovadītāju parkošanās kultūra pie manas dzīves vietas ir manāmi uzlabojusies.

 

Pa ceļam uz darbu eju garām nelielam pārtikas veikalam, kuram ap to laiku mēdz būt preču piegāde. To veic vīrietis ar busiņu, kurš allaž noparkojas ieslīpi uz trotuāra. Tā, ka ar divriteni vai bērnu ratiņiem nevar tikt garām, traucē veikala slieksnis. Es reiz par to mutiski aizrādīju šoferim. Kādu laiku pēc tam viņš lika mašīnu taisni, bet ātri atgriezās pie vecajiem niķiem. Man drusku žēl tā cilvēka. Ne jau tas šoferis ir ļoti turīgs un var saprast, ka negribas mašīnu parkot pārdesmit metrus tālāk, lai pēc tam stieptu pārtikas kastes.

9. maijā skatos – atkal viņš nolicis mašīnu šķībi pāri trouāram. Tā, ka tiešām kārojas nosūdzēt. Bet negribas jau būt kretīnam un gāju vien tālāk. Un tad es ievēroju skaisti sasietu oranžmelnsvītrotu lentīti busiņa logā. Varbūt tomēr jāļauj Ušakova elektorātam papildināt viņa vadītās Rīgas domes budžetu?

 

Starp citu, tas kaimiņš, kuru nejauši sodīja policija, ir no tipiem, kuri Latvijā dzīvo veselu mūžību, bet latviski lāgā nesaprot. Toties nekad viņu neesmu redzējis ar oranžmelnu lentīti.

Putnu bildes vienā dienā

Kādu laiku mani nelika mierā vairāki jautājumi. Kā būtu, ja kādu dienu pamēģinātu nofotografēt visas tajā dienā redzētās putnu sugas? Vai bildes būtu caurmērā ļoti sliktas? Cik daudz sugas varētu savākt, speciāli nebraucot uz īpašām putnu vietām? Ļoti ilgi par šiem jautājumiem prātot nebija ieteicams, jo, kad kokiem būs izplaukušas lapas, mazo putniņu fotografēšana kļūs par diezgan bezcerīgu pasākumu.

Kad parādījās mazliet vairāk laika, ķēros pie lietas. Vispirms devos uz Matīsa kapiem, kas atrodas pavisam tuvu Rīgas centram. Tā kā bija dienas vidus, tad putni nebija tik aktīvi kā no rīta. Nemanīju dzilnīti, vanagu, nevienu no dzeņiem. Arī zilzīlīšu bija ļoti maz. Parastākos putnus atliku uz beigām, vispirms centos nobildēt retāk sastopamos.

Sāku ar ģirlici, kura žvadzināšana pievērsa uzmanību. Šis putniņš mēdz muzicēt diezgan augstu zaros, kas nav pateicīgākā vieta bildēšanai.

Ģirlicis Serinus serinus

Turpināju ar erickiņu, kurš nesen atgriezies no siltajām zemēm. Ievēroju viņu pēc balss. Diezgan ilgi nācās meklēt, kur tad šis zaros noslēpies. Angliski šo putniņu ļoti piemēroti sauc par redstart, jo no citiem viņš atšķiras ar sārtu asti.

Erickiņš Phoenicurus phoenicurus

Pamanīju arī vārnas ligzdu ar vārnas asti laukā no tās, bet nekāda glītā bilde nesanāca. Nolēmu pie vārnām atgriezties vēlāk.

Nobildēju dažas no zīlītēm. Nesanāca pārāk labi, bet biju drošs, ka tās vēl bieži varēšu sastapt. Tomēr izrādījās, ka zilzīlīte todien vairs nebija sastopama. Ļoti skaists, kustīgs un mazs putniņš.

Zilzīlīte Cyanistes caeruleus

Zaļžubīti Rīgā var diezgan bieži sadzirdēt, bet ne tik bieži ieraudzīt. Šoreiz izdevās noķert dziedoni darbībā.

Zaļžubīte Chloris chloris

Melnie meža strazdi pa laikam atlaidās tuvāk, lai mani sarātu, un aizlaidās atkal prom. Dzied viņi apbrīnojami skaisti.

Melnais mežastrazds Turdus merula

Saklausīju vienā kapu nostūrī dadzīšus un centos tos nobildēt. Sekmējās diezgan slikti. Būs tāpat jātic, ka šis ir viens no skaistākajiem Latvijas mazajiem putniņiem.

Dadzītis Carduelis carduelis

Labu brīdi pacīnījos ar melnajiem mušķērājiem, lai tiktu pie puslīdz pieklājīga attēla. Nav izcili, bet labāk par dadzīti ir.

Melnais mušķērājs Ficedula hypoleuca

Lielo zīlīti nobildēju, kad tā atlaidās pozēt īpaši tuvu.

Lielā zīlīte Parus major

Nobildēju arī žubīti un pelēko vārnu, bet vēlāk tām sanāca veiksmīgāki attēli.

Izejot ārā no kapiem, ievēroju lauku zvirbuli. No parastā zvirbuļa tas atšķiras ar melno pleķīti zem vaiga un sarkanbrūno galvas virsu. Rīgā šis putns nav nekāds retums, bet biežāk viņi tomēr veido atsevišķus bariņus no mājas zvirbuļiem.

Lauku zvirbulis Passer montanus

Kapos pavadīju apmēram stundu. Garām palaidu vienīgi tramīgus mājas strazdus un pārlidojošu balto cielavu. Gan jau arī kāda sudrabkaija lidoja pāri galvai.

 

Vēlāk devāmies ar ģimeni uz Carnikavu. Gājām uz Gaujas ieteku jūrā.

Pirmos dzirdējām čunčiņu un paceplīti. No pieredzes zinu, ka pa laikam dziedošu mazputniņu meklēšana brikšņos mēdz pamatīgi ievilkties, turklāt ne vienmēr ir rezultatīva. Varbūt, ja es būtu viens, pamēģinātu laimi kādas desmit minūtes, bet, ja uz mani tādēļ īpaši jāgaida, tad nē. Šos apzināti izlaidu.

Nākošās saklausījām dzērves.

Dzērves Grus grus

Vēl pa ceļam dzirdējām vītīti, bet jau diezgan tālu brikšņos un arī tas netika meklēts.

Jūrā pamanījām lielos ķīrus, zīriņus un cekuldūkurus. Parasti cekuldūkurus redz ezeros, jūrā līdz šim viņus nebiju manījis.

Cekuldūkuri Podiceps cristatus

Pa laikam garām laidās arī sudrabkaijas.

Sudrabkaija Larus argentatus

Upes zīriņus vievieglāk bija nobildēt uz sēklīša. Starp citu, man nesen radās aizdomas, ka zīriņi nemaz neprot peldēt pa ūdens virsu līdzīgi kaijām un pīlēm. Nekad neesmu redzējis viņus to darām. Varbūt kājiņas pārāk īsas.

Upes zīriņi Sterna hirundo

Arī lielos ķīrus vieglāk bija nobildēt sēklīti. Bildē pa kreisi esošais apvilcis vasaras drānas, kamēr pa labi esošais vēl lidinās ziemas mētelī.

Lielie ķīri Chroicocephalus ridibundus

Uz vietas neievēroju, bet mājās, pētot bildes, pamanīju, ka kadrā ticis arī kajaks.

Kajaks Larus canus

Netālu pa jūras mēsliem (kā literāri pareizi to drazu sauc? Jūras saneši?) pastaigājās upes tilbītes.

Upes tilbītes Actitis hypoleucos

Netālu garām aizlaidās krauklis, parasts piekrastes priežu mežu iemītnieks.

Krauklis Corvus corax

Virs jūras regulāri laidās jūras kraukļi, saukti arī par kormorāniem.

Jūras kraukļi Phalacrocorax carbo

Ilgi neveicās noķert kadrā parasto balto cielavu. Kad sanāca, tad tikai pa lielu gabalu.

Baltā cielava Motacilla alba

Dienas vienīgais plēsējputns pārsteidza, pārlidojot pāri mūsu galvām. Paspējām ievērot tikai piekūna siluetu un oranžīgu vēderu. Aizlidoja, gandrīz nevicinot spārnus un sabiedējot tālāk esošos zīriņus un ķīrus. Sliecamies domāt, ka tas bijis lauku vai varbūt purva piekūns.

Neidentificēts piekūns

Atpūtas pauzē tiku pie dažām labām žubītes bildēm. Šis gredzenotais eksemplārs čirkstēja diezgan netipiski. Biju dikti vīlies, kad caur skujām beidzot pamanīju parasto žubīti.

Žubīte Fringilla coelebs

Pie jūras nenobildējām lielo gauru, kura pārāk ātri aizlaidās prom. Bezdelīgu / čurksti pat nepaspējām identificēt.

Atceļā izdzirdējām sarkanrīklītes dziesmu. Ieraudzījām ātri, bet, ja putniņš iesēdies dziļi zaros, tad labu bildi uztaisīt praktiski nav iespējams.

Sarkanrīklīte Erithacus rubecula

Visbeidzot saklausījām arī ķivuli. Šis samērā izplatītais, mazais putniņš mēdz dzīvoties pa koku galotnēm, tādēļ ir diezgan grūti apskatāms.

Ķivulis Spinus spinus

Pēdējās mums palika parastākās sugas. Pie tām tikt nebija lielu problēmu.

Mājas strazds Sturnus vulgaris
Mājas balodis Columba livia domestica
Mājas zvirbulis Passer domesticus
Pelēkā vārna Corvus corvix

Sabildētas tika 27 putnu sugas. Šo skaitu diezgan viegli varētu palielināt vēl par vismaz dažām, bet nebija mērķa savākt maksimāli daudz sugu, turklāt tad mums vajadzētu mainīt ieplānoto maršrutu.

Matīsa kapos bija sabildētas 11 sugas, bet pēc ķauķu atlidošanas šo skaitu varbūt varētu arī dubultot. Manuprāt, nav pat īpaši jāpazīst putni, jo vēlāk tos kāds var palīdzēt noteikt pēc fotogrāfijām. Palīdz putnu balsu atšķiršana tādā līmenī, lai pēc balss varētu saprast – šis putns man jau ir (vēl nav) nobildēts.

Vai es vēl kādreiz ko tādu darīšu? Droši vien jā, bet ne pārāk bieži, jo negribēsies tērēt laiku zvirbuļiem, zīlītēm, sudrabkaijām un baložiem.

Starp citu, kopā uzņēmu gandrīz 400 fotoattēlus (kādas 40 bildes gan bija bez putniem). Tīrīšanu izdzīvoja mazāk par piekto daļu. Putni nav diez ko pateicīgi fotomodeļi. Viņi ielien zaros, lēkā, aizlaižas prom, kolīdz esi viņu noķēris fokusā, vai ieņem pozu ar sauli aiz muguras. Un tomēr man putnus patīk bildēt daudz vairāk par jebko citu.