Sarkandaugavas apkaime

Teritoriāli Sarkandaugavas apkaime ir ļoti liela. Tā stiepjas no Bukultu ielas līdz pat Mīlgrāvim. Lielākā daļa ir industriālā zona, uz kuru ved dzelzceļa sliedes. Manuprāt, tai piemīt savs šarms.

Sarkandaugavai ir interesanta vēsture. Pēteris pirmais uz turieni vēlējies pārvietot pilsētas centru. Vēlāk tur bijuši daudzi rūpniecības uzņēmumi un tuvumā koka ēkās dzīvojuši to strādnieki. Upe bijusi daudz platāka, pat kuģojama, attēls. Okupācijas gadi Sarkandaugavas arhitektūru nav taupījuši. Nojaukts vairums veco ēku un saceltas jaunas daudzstāvu ēkas. Jādomā, ka tieši tādēļ rajons ir tik rusificēts – okupantiem dāsni dalīja dzīvokļus jaunajās ēkās.

Sarkandaugavā parādos reti. Varbūt tieši tāpēc pēdējā reizē tik ļoti acīs dūrās esošā postaža. Parka celiņi sabrukuši, bērnu ratiem parks vispār nav paredzēts – D pusē nevar normāli tikt iekšā, pēc tam Z pusē atliek vienīgi ratus nest, turklāt vēl arī pāri tramvaja sliedēm.

D puses ieeja parciņā. Starp 2011. un 2014. kaut kas tur darīts ir, bet, protams, ne jau līdz galam.
2011. gadā tur vēl auga tāds nīkulīgs bērzs. Koka vairs nav, apjomīga bedre – ir. Vismaz kopš 2014. gada. Droši vien, lai invalīdiem būtu interesantāk izkļūt no veikala un iekļūt tajā.
2016. gadā Rīgas dome nocirta gandrīz visus Tvaika ielas kokus. Šo atstāja – par prieku invalīdiem un bērnu ratiņu stūmējiem.

Interesanta ir par Sarkandaugavu dēvētā Daugavas vecupe. Savulaik izsekoju tai pa pēdām. Pārsvarā tā izskatās diezgan briesmīgi, bet būtu vērts to sakopt un blakus ierīkot pastaigu taku vai veloceliņu. Sarkandaugava ir labākā (vienīgā?) vieta Rīgā, kur vērot krīkļus – tādas nelielas pīlītes. Vēl tur ir liela iespēja sastapt tramīgo ūdensvistiņu.

Krīklis

Sarkandaugavā darbojas ļoti aktīvā Sarkandaugavas attīstības biedrība. Tā pastāv jau ilgāku laiku un, manuprāt, ir paraugs citām Rīgas apkaimju biedrībām. Tas ļauj lūkoties uz Sarkandaugavas apkaimi ar cerīgāku skatu nākotnē.

Rīgas putnu cīņa 2018

Rīgas putnu cīņa ir sacensības, kurās 8 stundu laikā komandai (2-4 cilvēki) jānovēro pēc iespējas vairāk putnu sugu Rīgas teritorijā. Papildus punkti pienākas par noteiktiem dzimumiem.

Rīgas putnu cīņā piedalījos trešo gadu (pirmās un otrās reizes apraksti). Jau laicīgi bija zināms, ka ierastajā komandas sastāvā startēt nevarēsim. Apspriedāmies savā starpā par iespējamo aizvietotāju kandidatūrām un citu nopietnu variantu bez Ievas nemaz nebija. Vairums no mums bija savstarpēji pazīstami un zinājām, ka Ieva putnus pazīst visai labi. Par laimi, Ieva piekrita uzreiz.

Šoreiz treniņu ekskursiju pirms sacensībām nerīkojām, jo divas nedēļas agrāk jau bija putnu dienas.

Nepilnu nedēļu pirms sacensībām saslimu un nepaspēju izveseļoties. Prātīgāk būtu bijis nestartēt, bet Rīgas putnu cīņa ir tikai reizi gadā un negribējās arī atstāt komandu bez šofera.

Par pamatu ņēmām pagājušā gada maršrutu. Izņēmu mazāk rezultatīvākos posmus laukā un centos sakārtot atlikušās apmeklējamās vietas pēc to steidzamības. Iepriekšējos gados meža malā vai pļavas vidū dienas beigās mums nebija ko redzēt. Attiecīgi šie posmi liekami dienas sākumā, kad ir vairāk putnu. Izvēlējāmies startēt Vecdaugavā, turpināt ar molu un Mangaļsalas mežu. Turpinājumā mēs dotos pastaigāt mazdārziņiem, vērot pīles un pa ceļam pamanīt kādu pilsētas putnu.

Sacensībām pieteicās deviņas komandas. Kad uzzināju to sastāvus, kritiski izvērtēju mūsu spējas un atzinu, ka septītā vieta būs mūsu griesti. Vieta gan nebija mūsu mērķis. Galvenais, lai mums pašiem būtu interesanti un nepārspīlēt ar skriešanu.

Vecdaugavā ieradāmies pusstundu pirms saullēkta, kas sacensībām, starp citu, nemaz nav agri. Migrēja zosis un mazāki putniņi. Lidojošos putnus atpazīt nebija viegli, jo bija vēl patumšs, mazo putniņu saucienus tik labi nezinājām un tos nemaz tik labi nevarēja dzirdēt. Tomēr lauku cīruļus atšķīrām viegli.

Ūdenī varēja redzēt pīles, bet pustumsā bija grūti tās atpazīt. Atlikām tās uz atceļu no Vecdaugavas.

Devāmies tālāk pa pļavu. Visiem bija prieks par tālumā redzamo lielo čaksti, vienīgi, uzstādot teleskopu, mans lētā gala statīvs gandrīz izjuka. Par laimi, galvenās daļas kopā turējās labi.

Paejot vēl tālāk, gaisā pacēlās mērkaziņa un nosēdās tālāk aiz cinīša, kur to vairs nevarējām redzēt. Žēl, labprāt būtu šo interesanto putnu apskatījuši ilgāk. Visai drīz devāmies atpakaļ, jo atnāca kāda sieviete vest suni pastaigā.

Sākām vērot pīles. Kamēr Elīna centās mums parādīt mazo dūkuri un es – saprast, vai redzu cekulpīli, vai tomēr ķerru, atbrauca motorlaiva un visus putnus aizbiedēja. Atlika vien braukt uz molu.

Pa ceļam Vecāķos nācās strauji bremzēt. Šķiet, pirmo reizi dzīvē to darīju zvirbuļu dēļ. Uzreiz tikām pie lauku zvirbuļa un abu dzimumu mājas zvirbuļiem. Kilometru tālāk nācās bremzēt arī dēļ svilpju pārīša. Svilpju mammu diemžēl redzēju es vienīgais.

Izkāpjot no auto, uzreiz tikām pie zeltgalvīšiem, pelēkās zīlītes un zaļžubītes. Bijām mazliet pārsteigti, ka automobiļu tik maz. Mums šķita, ka molā jau visi būs klāt pirms mums.

Daugavas malā centāmies pamanīt kādu šņibīti, bet tā vietā mums garām palidoja dienas vienīgais kākaulis. Vēl gabaliņu tālāk ievēroju vīru ar fotoaparātu, pētot bērzu. Diez vai viņš tur zvirbuli meklētu, tāpēc devāmies tuvāk. Izrādījās, ka tur ir tāds jauks putniņš kā ķeģis.

Satikām Pilnīgas žubes, mazliet parunājāmies. Uzzinājām, ka netālu ir garknābja gaura. Nez vai mēs būtu tāpat vien iedomājušies to meklēt starp lielajām gaurām.

Gabaliņu tālāk Ieva sauca, ka tikko redzējusi sniedzes. Diemžēl citi tās nepaspēja ieraudzīt. Pretī nāca Paceplīšu komanda un sniedzes aizlaidās. Mazliet aprunājāmies un tālāk visa komanda redzējām šos jaukos putniņus otrreiz.

Sniedze

Mola galā ilgi neuzkavējāmies, jo nebija pārāk silti. Devāmies pretī meža sugām, lai arī viena no tām pati atnāca pretī – pie bākas uz brīdi redzējām paceplīti.

Mežam veltījām nepilnu stundu. Pabraucām gabaliņu ar auto, apstājāmies un klausījāmies. Klusums. Pabraucām gabaliņu tālāk. Atkal klusums. Izkāpām, pastaigājām apkārt un atradām vienīgi dižraibo dzeni, kurš mums tāpat jau bija. Ievai šķita, ka dzirdēja dzilnas saucienu, bet tas diemžēl neatkārtojās.

Tālāk braucām uz Ķīšezeru. Mūs nepatīkami pārsteidza sastrēgums ceļa remonta dēļ, bet daļu no tā izdevās apbraukt pa mazajām ieliņām. Lai kā arī centāmies pa ceļam ieraudzīt baložus un žagatu, mūsu pūliņi diemžēl bija nesekmīgi.

Pie Ķīšezera sarīkojām ilgi gaidītu uzkodu pauzi. Atlaidās arī mežā gaidītās sugas – garastīte, mizložņa un cekulzīlīte. Ūdenī pamanījām cekulpīles, pelēkās pīles, platknābjus, mazo gauru, baltvēderus. Arī lielais baltais gārnis grozījās starp niedrēm.

Kārtējo reizi runājot, kā žagata mūs pievīlusi, izdevās to tālumā pamanīt, sēžot augstu kokā. Ņēmām vērā, ka, ja grib redzēt putnus, par tiem jārunā.

Devāmies tālāk uz mazdārziņiem. Galvenā cerība bija dadzītis. Par to, acīmredzot, bija gana daudz runāts, jo meitenes, ejot gabaliņu pa priekšu, to ieraudzīja. Neko citu gan tur nedabūjām, vienīgi sastapām Kurzemes putnu komandu.

Palūkojāmies pulkstenī un izlēmām, ka ar nelielu līkumu dosimies uz Sarkandaugavu. Pa ceļam dabūjām tikai mājas balodi, toties Sarkandaugavā tikām gan pie ūdensvistiņas, gan krīkļiem. Dažus metrus priekšā uz zemes meitenes pamanīja arī dziedātājstrazdu.

Ūdensvistiņas

Ap šo brīdi pirmo reizi paņēmu rokās mūsu sacensību protokolu. Pārskatīju to, ievēroju, ka nejauši sajaukti krīkļi ar krauķiem un izsvītroju krauķus no protokola. Pēc maza brīža Elīna parādīja uz koku ar krauķiem, kas arī bija mūsu sacensību pēdējā suga.

Steidzāmies uz rezultātu apkopošanu un apbalvošanu. Par kopbildi aizmirsām, dabasdati.lv novērojumus savadīt nepaspējām, pārskatīt fotogrāfijas, cik nu to bija – arī nē. Kā vēlāk atzina Māris Strazds, ja viņi būtu paspējuši pārskatīt savas fotogrāfijas, būtu dabūjuši vēl 0,6 punktus par noteiktiem dzimumiem. Protams, pēc tādām sacensībām visi ir noguruši un daudziem ātrāk gribas mājās, bet šoreiz noslēguma pasākums šķita sācies pārāk ātri.

Šogad par noteiktiem putnu dzimumiem pienācās 0,3 punkti. Tas ir, ja redzēta dižraibā dzeņa mātīte un tēviņš, tad viens punkts pienācās par sugas novērojumu, 0,3 – par tēviņu, 0,3 – par mātīti. Agrāk bija 0,5 punkti par dzimumu.

Vēl atšķirībā no pagājušā gada vairumam sugu bija norādīts, ka jāspēj pamatot, kāpēc redzēta tieši mātīte, nevis jaunais putns. Mēs komandā izdarījām pavisam vienkārši – “pamatojamās” mātītes neskaitījām. Tāpēc, ka pārliecinošu atbildi uz “kāpēc?” mēs sniegt nespētu. Varētu jau mēģināt izsprukt vai cerēt, ka citas komandas neapstrīdēs mūsu novērojumus, bet mums punkti un vieta nešķita tik ļoti svarīgi.

Īpaši bija izdalītas 40 parastās sugas. Sacensību gaitā šim sugu iedalījumam mēs nepievērsām nekādu uzmanību. Tikai brīdī, kad vajadzēja paziņot, cik daudz parasto sugu savākts, ievēroju, ka mums ir apbrīnojami labs rezultāts – 37! Arī par pārējām 24 sugām nebija ko kaunēties. Kopā 61 suga. Manuprāt, tas ir atzīstams rezultāts. Par noteiktiem dzimumiem pienācās vēl 5,7 punkti.

Kad paziņoja rezultātus, sāka ar zemākajām vietām, minot arī punktu skaitu. Tikai tajā brīdī sapratu, ka mums ir labs rezultāts arī, salīdzinot ar citiem. Gala rezultātā bijām izcīnījuši necerēti augsto ceturto vietu.

Par dzimumu noteikšanu izvērsās plašāka diskusija. Māris Strazds pauda viedokli, ka 90% no kopējā tabulā ievadītajiem dzimumiem varētu apstrīdēt. Jo, piemēram, jaunie mājas zvirbuļi no mātītēm nemaz neatšķiras, bet visas komandas norādījušas, ka redzējušas gan mātīti, gan tēviņu. Tad vajadzētu uzskaitīt gan tēviņus, gan mātītes, gan jaunos putnus.

Man personīgi dzimumu skaitīšana diez ko nepatīk. Piemēram, zilzīlītei putnu noteicējā minēts, ka mātītēm ir blāvi zila “cepurīte”, tēviņiem spilgti zila. Lauka apstākļos zilzīlītes ir ļoti kustīgas un apgaismojums mainīgs. Var jau noteikt pēc grāmatā rakstītā, bet vēlāk gandrīz droši būs saspringtas diskusijas. Pat putni.lv autori savos zilzīlīšu attēlos nav norādījuši dzimumus. Man labāk patiktu, ja dzimumus brīvprātīgi noteiktu tie, kuri to vēlas darīt un labākā rezultāta īpašnieks par to saņemtu speciālu balvu.

Gandrīz visas mūsu atzīmētās sugas bijām redzējuši. Rūdītākie speciālisti putnus labi atpazīst pēc saucieniem un tos redzēt ne vienmēr ir nepieciešams. Mums “tikai dzirdētās” sugas bija bārdzīlīte un žubīte. Ja pamācītos saucienus, rezultāts noteikti būtu labāks. Tomēr vairāk prieka ir, ja putniņu esi arī redzējis, ne tikai dzirdējis. Turklāt tad arī tiek izslēgts risks sastapties ar tādiem māksliniekiem kā sīlis, kurš teicami prot atdarināt peļu klijānu, vistu vanagu un citus putnus.

No parastajām sugām mums trūka pelēkais strazds, purva zīlīte un, lai cik tas dīvaini varbūt arī neliktos – kajaks. Tuvumā mēs to neredzējām, bet pa lielu gabalu nespējām viennozīmīgi identificēt.

Lai arī nolikumā bija paredzēta iespēja īslaicīgi sadalīties pa pāriem, mēs to gandrīz neizmantojām. Tikai tik, cik kāds pa laikam bija aizgājis priekšā vai atpalicis aizmugurē.

Neilgi pēc sacensībām Elīna teica, ka nākamgad labprāt pamēģinātu startēt tur, kur vēl neesam bijuši. Iebildu, ka mēs tur tik daudz ko nevarētu redzēt. Divas komandas, kuras apsteigt necerējām, putnus meklēja Pārdaugavas pusē. Bet vispār ir par ko padomāt. Tieši tādu pašu maršrutu noteikti neatkārtosim. Gribētos arī redzēt, kas ir citur, bet negribas secināt, ka “nekā nav”. Līdzīga pieredze man bija pirmajās sacensībās, kad izvēlējāmies būtiski citādāku maršrutu nekā citi un redzējām krietni mazāk. Varbūt tas nozīmē, ka biežāk jāiet putnus vērot ārpus sacensībām.

Ziemeļu gulbji

P.S. Reiz man jautāja – ja jau tu piedalies tādās sacensībās, tad jau tev noteikti ir arī daudz bildes, ko parādīt. Tā gluži nav. Sacensībās labam kadram nav laika. Tikai, ja veiksmīgi sakrīt visi apstākļi. Tā kā sliktus uzņemt gluži negribas, tad ar fotografēšanu sacensībās neaizraujos un īpaši daudz nav ko parādīt.

Grāmata – Pašdarināts degvīns

dreiz bija tādi realitātes šovi, kuros drīkstēja ņemt līdzi vienu lietu “no ārpasaules”. Es pie sevis biju izdomājis, ka vajadzētu ņemt līdzi kandžas dzenamo aparātu. Taisnību sakot, tolaik tādu pat redzējis nebiju, kaut arī kandža bērnībā nebija nekas svešs. Pretējā mājā bija tā saucamā točka jeb nelegālā alkohola tirdzniecības vieta. Ne tie patīkamākie kaimiņi, tiesa, varbūt arī ne gluži šausmīgākie. Ilgus gadus policija rīkoja nesekmīgus reidus un es biju pārliecināts, ka točka vēl pārdzīvos mani pašu. Maldīgi, nu jau par kādiem padsmit gadiem točku esmu pārdzīvojis.

Interneta ārēs nejauši uzklīdu nelielai grāmatiņai “Pašdarināts degvīns”. Nu, ko – nopietna lieta, jāiepazīstas! Droši vien būs rakstīts, kā nejauši neiegūt metilspirtu (kaut gan to es vēl no ķīmijas stundām atceros) un citas gudrības.

Grāmatas ievadā jauks citāts no Ilfa / Petrova “Zelta teļš”, kur Ostaps Benders krievu pieredzi kan­džas pagatavošanā klāsta ārzemju tūristiem:

«Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zīdkoka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozīnieti vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas receptēm, kuras man zināmas.»

Nevarētu teikt, ka kandžas dzīšana aprakstīta pilnīgām tējkannām. Par metilspirtu (nejauši iegūst, dzenot kandžu pārāk zemā temperatūrā, nelielās devās izraisa aklumu, lielākās – nāvi) praktiski nekas nav rakstīts. Acīmredzot, mērķauditorija ir vīri (un sievas) ar zināmu pieredzi. Gan jau arī pilnīgs iesācējs pie kādas nebūt kandžas tiks, sekojot grāmatā rakstītajam, bet tas nemaz tik viegli nebūs.

Tā arī man ir galvenā atziņa. Kandžu dzīt nav viegli! Tas ir, kaut ko jau izdzīt var. Bet, ja grib, lai dzēriens būtu kvalitatīvs, tas jāiegulda diezgan daudz pūļu.

Grāmatā aprakstīta iesala sagatavošana, cietes pārveidošana cukurā, raudzēšana, destilēšana, destilēšanas aparāti, šķidruma attīrīšana un aromatizēšana. Pievienotas arī daudzas receptes.

Zīmīga man šķita rindkopa par zāļu degvīnu.

Tā saukto kuņģa degvīnu jeb eliksīru veidu ir ārkārtīgi daudz. Visu šo degvīnu galvenā sastāvdaļa ir aromātiskas vielas un rūgtie ekstrakti, kas iegūti no dažādiem augiem. (..) Šo degvīnu izgatavošanai vajadzīgo augu un saknīšu ievākšana parasti ir sarežģīta, taču visumā neizmaksā dārgi, tāpēc ikvienam ir izdevīgāk šos degvīnus izgatavot pašam mājas apstākļos, nekā maksāt par dārgiem preparātiem.

Es nekādi nespēju iedomāties, ka gribētu zāļu degvīnu pats gatavot mājās apstākļos, lai cik arī tādā veidā nevarētu ietaupīt. Labāk nopelnīt gana daudz jomā, kur esmu profesionālis, lai pēc tam no cita profesionāļa par godīgu samaksu iegādātos kvalitatīvu produktu. Ņemot vērā, cik laika es tam patērētu un kāds būtu iegūtais rezultāts, nebūtu vērts pat sākt par to domāt. Protams, tāpēc arī šī grāmata nav domāta man.

Ierakstu izlase #56

Latvisko blogu u. mazliet c. pēdējo divu mēnešu ierakstu izlase.

 

MBendiks pirms vēlēšanām rakstīja par līdzšinējās Eiropas kārtības došanos pa skuju taku, ko paši eirofili atsakās ieraudzīt. Ir pagājušas vēlēšanas un raksts ne par matu nav zaudējis savu aktualitāti vai licis šaubīties par tajā pausto.
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2018/09/23/zvanins-skan-zvanins-skan/

Vairs nav aktuāli, bet varbūt kādam vēl būs interesanti apskatīties uz MBendika vēlēšanu ceļvedi. Un, pat ja nē, tas tik un tā ir atzīmēšanas vērts. Lūk, tādam ir jābūt īstam politiskajam tinderim!
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2018/10/02/man-nav-ko-vilkt-mugura-paligs-13-saeimas-veletajam/

Ritvars Eglājs daudzus rakstus veltījis Saeimas vēlēšanām. Izcelšu divus.
Vienā autors pilnīgi precīzi parāda, kāda bijusi to vēlētāju ietekme, kuri balsojuši par partijām, kuras nav tikušas parlamentā.
https://ritvars.wordpress.com/2018/10/16/sikpartiju-ietekme-uz-2018-gada-saeimas-velesanu-iznakumu/

Otrā Ritvars izveidojis “ēnu parlamentu” no Saeimā neiekļuvušajām partijām. Diezgan interesants rezultāts.
https://ritvars.wordpress.com/2018/10/16/otra-liga-enu-saeima-putnis-izskirs-vai-but-smiltena-valdibai/

Iveta Buiķe iepazīstina ar vienkāršu, bet labi pamatotu teoriju, kāpēc bijušajā PSRS teritorijā cilvēki necieš gejus.
https://ivetabuike.wordpress.com/2018/10/16/kapec-bijusajas-psrs-teritorija-cilveki-ienist-gejus/

Sarkanakmens aplūkojis izstādītus studentu mākslas darbus. Tie nav gājuši pie sirds. Tiek norādīts, ka māksliniekam jācenšas radīt tādu mākslu, lai to pirktu. No savas puses piebildīšu, ka autoram ir liela daļa taisnības, tomēr esmu pārliecināts, ka patiesu mākslu nav iespējams radīt, ja pamatmotivācija ir pārdošana.
https://sarkanakmens.wordpress.com/2018/09/23/maksai-jabut-komercializetai/

Vēl Sarkanakmens pamato savu viedokli pret klasisko “randiņš – puķes – mīlestība – kāzas” ķēdīti.
https://sarkanakmens.wordpress.com/2018/08/30/ka-zinat-vai-meitene-tevi-mil/

Punktiņa raksta par salīdzinoši nesen klajā nākušo “Es biju tikai sekretāre”, kur puse grāmatas ir Ādolfa Hitlera sekretāres Brunhildes Pomselas atmiņas, otra puse – politologa Hansena varones atmiņu analīze jeb propaganda par “Tramps, Polija, brexits – ļoti slikti, bēgļi – labi”. Kas tur tāds īpašs? Šī bija piektā atsauksme, kuru esmu lasījis par “Es biju tikai sekretāre”. Ļoti atšķirīga no tām četrām. Ļoti pārliecinoša. Grāmatu blogeri – mācieties no Punktiņas!

(..) kādā brīdī man piezagās apjausma, ka Hansenam Brunhildes stāsts ir bijis nepieciešams tikai viena iemesla dēļ: lai viņas aizsegā lasītājiem “iebarotu” konkrētu viedokli.

http://iskapic.blogspot.com/2018/08/104-brunhilde-pomsela-tore-dhansens-es.html

Eerms raksta par “bērnistabas” apbūvi. Ne reizi vien esmu priecājies par eerma literārajām spējām. Ne velti vienā no komentāriem rakstīts:

Zvērā literāts! Tā turēt!
Sam-stroi-potom-lamai-4ever !!!

http://vasarnica.blogspot.com/2018/09/bernistaba-regipsis-vate-karkass-un.html

Grāmata – Personiskā Latvija

Ata Klimoviča grāmatā “Personiskā Latvija” apkopoti 38 dzīvesstāsti. Vecākais grāmatas varonis dzimis 1914., jaunākais 1932. gadā. Daži no tiem ir sabiedrībā zināmas personas, piemēram, Rolands Kalniņš vai Antoņina Masiļūne. Tā kā šai paaudzei nācies pārdzīvot vienu vai divus pasaules karus, tad par karu netiek klusēts. Dažas ģimenes tikušas vieglāk cauri nekā citas, bet tā vai citādi cietušas visas.

No sākuma man šķita, ka visa grāmata būs gandrīz tikai par karu. Ja es to būtu zinājis pirms lasīšanas, varbūt pat negribētu lasīt, bet velti. Šo darbu lasot, nācās atzīt, ka mana līdzšinējā izpratne par karu ir bijusi pārāk virspusēja. Teorētiski jau it kā skaidrs – PSRS okupācija, deportācijas, vācu okupācija, žīdu šaušana, otrreizēja PSRS okupācija, Kurzemes katls, partizānu gaitas. Lai to aptvertu sīkāk, situācija jaskatās mazākā mērogā, no ģimenes skatu punkta.

Desmitiem gadu, spēkus nežēlojot, esi no sirds strādājis, lai iekoptu māju, zemi, izaudzinātu bērnus, bet te pēkšņi vienā brīdī tu zaudē gandrīz visu. Vai pat pilnīgi visu. Tāda pieredze nepaliek bez sekām. Ir grūti dzīvot tālāk. Nav vairs drošības sajūtas un nav arī sajūtas, ka to izdosies atgūt. Represijas taču turpinājās arī pēc kara.

Par sirdslietām grāmatu varoņi īpaši nemēdz stāstīt, dominē piedzīvoto laiku raksturojoši notikumi, bieži saistībā ar darbu. Vairāk par diviem stāstiem vienā dienā izlasīt nevar. Tas ir, var, protams, bet tad stāsti sāk jukt kopā un trūkst laika apdomāt izlasīto.

Man būtu paticis izlasīt kvantitatīvi mazāk, bet dziļākus stāstus. Tomēr, protams, daudz labāk šādi nekā pavisam nekā. Jādomā, ka autors ir vienu, varbūt divas reizes ticies ar intervējamajiem un daudz lielāku stāsta dziļumu panākt būtu grūti.

Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru gribas rekomendēt ikvienam. Tā nav viegla literatūra, bet ļauj daudz labāk saprast savus vecākus, vecvecākus un šodien notiekošo. Jo daudzas lietas principā ir tādas pašas kā toreiz. Tiem, kas grib karot, nav īstas sajēgas par kara ietekmi ģimenes līmenī. Savukārt ģimene un mājas ir vispārcilvēcīgas vērtības, kādas tās būs arī vēl pēc gadu tūkstošiem, ja vien cilvēce tik ilgi pastāvēs.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Fantastiskā sāga

Pasen lasāmo grāmatu sarakstā biju atzīmējis arī Harija Harisona Fantastisko sāgu.

Kāds zinātnieks uzbūvējis vremenatoru. Tā ir ierīce, ar kuras palīdzību var ceļot laikā un telpā. Ko ar tādu vislabāk iesākt? Protams, radīt vēsturisku filmu! Tad nu režisors un filmēšanas grupa ar aktieriem pārceļas pagātnē un sastopas tur ar vietējiem. Ar tiem diez ko gludi sākumā neiet, bet, kad talkā nāk Džeks Daniels, galvenās problēmas atrisinās. Filmas veidotāji neviļus paši kļūst par vēstures veidotājiem un ceļojumos laikā sastop arī paši sevi.

Mana problēma bija tajā, ka gaidīju kaut ko nopietnāku. Bet kas gan nopietns var būt idejā lietot laika mašīnu, lai izveidotu vēsturisku filmu? Iespējams, šo darbu būtu jāvērtē žanrā “fantastiskā komēdija”, kurā man trūkst pieredzes. Smiekli gan diez ko nenāca.

Darbs tapis 1967. gadā. Kādam tas paticis tik ļoti, ka visu saturu pārstāstījis vikipēdijā.

Pirmā doma pēc izlasīšanas bija – šī nu būs grāmata, par kuru es neko nerakstīšu. Otrā – pietiek eksperimentēt ar fantastiku, iespēja sastapt kaut ko manai gaumei atbilstošu ir pārāk maza.
Pagāja diena un nolēmu, ka dažas rindas vēsturei tomēr atstāšu. Līdz jauniem eksperimentiem ar fantastiku gan būs jāpagaida mazliet ilgāk. Ar to es negribu teikt, ka darbs ir slikts. Bet tāpat kā kriminālromāni vai populārzinātniski darbi visiem nepatīk, arī šim romānam būs gan savi cienītāji, gan emocionāli neaizkustināti lasītāji.

Subjektīvais baudījums 5/10.

Izvēles pamatojums

Vairākas reizes šogad esmu dzirdējis izmisīgus “nav par ko balsot”. Tāpat “kāpēc jābalso par ļaunumu, pat ja tas ir mazākais” utml.

Es vēlēšanās neizvēlos savu dzīvesbiedru vai turpmāko garīgo autoritāti. Ir jauki, ka cilvēki nopietni attiecas pret savu izvēli, bet nevajag arī pārspīlēt. Domāt, ka būs kāds indivīds vai pat partija, ar kuru manas indivīda vērtības sakritīs par 100%, ir utopija. Būs partija, kuras vērtības ar manējām sakritīs par 30%, citai par 50%, citai par 60%. Tā tam arī ir jābūt. Tas ir absolūti normāli.

Es dzīvoju Rīgā. Esmu spiests pieciest Saskaņu un Ušakovu jau gandrīz 10 gadus. Man tas ir noriebies. Ļoti, ļoti. Starp citu, ne jau nacionālā jautājuma dēļ. Es varētu uzrakstīt garum garu referātu par visām Saskaņas vadībā īstenotajām stulbībām, bet man pārlieku žēl sava laika un es to te tagad nedarīšu. Izskatās, ka Saskaņieši sabāzuši visur savējos cilvēkus un saimnieciskais rezultāts viņiem absolūti nerūp. Šī ārkārtīgi tuvredzīgā pieeja Saskaņu agrāk vai vēlāk tik un tā ieslaucīs politiskajā mēslainē, bet līdz tam vēl jāciešas.

Es negribu redzēt, ka visa Latvijā saimnieko kā Rīgā. Tad Latvija tik tiešām būtu failed state jeb neizdevusies valsts. Rīga tāda jau ir. Būsim godīgi, nu, ir taču.

Ja partija X apsver domu nopietni strādāt kopā ar Saskaņu, tad, acīmredzot, ne jau saimniecisku iemeslu dēļ. Ar tādu kopā var tikai turēties pie siles, nevis nopietni strādāt. Šajā ziņā tāda īsti droša pārliecība man ir tikai par vienu partiju.

Iztālēm jau dzirdu oponentus skandinām “cik var ar to nacionālo jautājumu ņemties, pietiek taču reiz! Atliekam to malā un dzīvojam kopā draudzīgi tālāk!

Saskaņas elektorāts sastāv gandrīz tikai no nacionāli balsojošajiem. Par to nez kāpēc nemēdz skaļi runāt, bet tā taču ir. Ja tā nebūtu, cilvēki paskatītos uz Saskaņas darbiem un balsotu citādāk. Bet tā nav. Tā nebūs. Tā ir realitāte, kuru nevajag ignorēt savas vēlmju domāšanas dēļ.

Kamēr saticīgie latvieši izlems piekāpties un “dzīvot draudzīgi”, tikmēr nacionālie krievi (un tādu ir ļoti, ļoti daudz) nobalsos par Saskaņu un… būs uzvarējuši! Vienos vārtos! Jo Saskaņai jau nekur nebūs jāpiekāpjas.

Kas tad notiks, ja Saskaņu pielaidīs pie varas? No sākuma nekas briesmīgs. Grandiozi pieaugs valsts parāds, būs bezmaksas sabiedriskais transports visas Latvijas mērogā, lieli salūti un tamlīdzīgi. Pa kluso visur tiks salikti savējie cilvēki. Un, pats galvenais – lēnām, bet neatlaidīgi tiks noārdīts atlikušais demokrātiskais varas maiņas mehānisms. Tiks darīts viss iespējamais, lai Saskaņa varētu valdīt mūžīgi.

Mana dzīve ir par īsu naiviem “dzīvosim draudzīgi” eksperimentiem. Pēc tādiem vajadzēs nez cik gadu darbu, lai situāciju vismaz kaut cik mēģinātu atgriezt iepriekšējā līmenī.

Grāmata – Kas nogalina lakstīgalu

Kā jau tas mēdz būt ar slavenām grāmatām, arī šī bija dzirdēta, radies iespaids par klasisku literatūru, bet konkrētāk neko nezināju. Nosaukums šķita muļķīgs, tomēr ķēros pie lasīšanas ar cerībām. Galu galā arī “Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu” nav neko gudrs nosaukums. Starp citu, angliski darbu sauc “To Kill a Mockingbird” un es nespēju saskatīt attaisnojumu neprecīzajam tulkojumam.

Stāsta galvenā varone ir maza meitene vārdā Džīna Luīze. Biežāk gan viņu dēvē par Sprigaci. Biju pārsteigts, vēlāk uzzinot, ka angļu valodas oriģinālā bijis “Scout”.

Tātad Sprigace iesāk stāstīt par brāļa sakropļoto elkoni un cenšas atrast punktu, līdz kuram atkāpties, lai viss būtu secīgi un saprotami. Viņa atkāpjas krietni tālā pagātnē, stāsta šo un to, par elkoni lasītājs pilnīgi aizmirst, līdz atceras par to pašā grāmatas noslēgumā.

Notikumi risinās pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Tas jāsecina no tā, ka tiek zākāts tobrīd pie varas esošais Hitlers.

Sprigaci audzina tēvs un nēģeru kalpotāja Kalpurnija. Vēl viņai ir vecāks brālis. Dzīvo viņi visi nelielā ASV ciematā. Pa laikam viņiem piebiedrojas rotaļu biedrs Dillis.

Aiz “nav ko darīt” bērni ieinteresējas par kaimiņu māju. Tās iedzīvotāji turas ļoti savrupi. Stāsta, ka tajā dzīvo kāds vīrietis, tā sauktais Briesmeklis, kurš nekad neejot ārā. Par viņu klīst baumas, ka esot savulaik bez iemesla iedūris šķēres savam tēvam kājā. Pirmās grāmatas puses notikumi vairāk vai mazāk ir saistīti ar Briesmekli. Bērni viņa tēlu lieto rotaļās, tēvam tas nepatīk, viņi neklausa, lien pie Briesmekļa mājas, pazaudē tur bikses un tā tālāk.

Otrajā grāmatas pusē galvenais notikums ir kāda nēģera aizturēšana par varas darbu pastrādāšanu pie kādas baltās sievietes no sevišķi nelabvēlīgas ģimenes. Sprigaces tēvs Atikuss ir advokāts. Protams, viņam šis nēģeris jāaizstāv. Ciematiņā valda nešaubīgs viedoklis, ka nēģeris ir vainīgs, viņu vajag nolinčot un Sprigaces tēvam, viņu aizstāvot, visi nav mājās. Atikuss aizstāv nēģeri arī pret linčotāju bandu, precīzāk, viņu paglābj paša bērni. Norisinās tiesa, lasītājs tiek pārliecināts par nēģera nevainību un tālāk bez maitekļiem vairs nevar pastāstīt.

Interesanti, ka autorei Hārperai Lī šis 1960. gadā izdotais darbs faktiski ir viņas vienīgā grāmata. Otra ir izdota 2015. gadā un ir “Kas nogalina lakstīgalu” pirmvariants, tiesa, ievērojami atšķirīgs. Vēl viņai bijušas dažādas publikācijas žurnālos.

Jāpiebilst, ka “Kas nogalina lakstīgalu” ASV ir ļoti, ļoti populārs darbs. Par to savā ziņā liecina arī ieraksta vikipēdijā apjoms. Tomēr es to nespēju saukt par lielisku grāmatu. Kāpēc tā?

Ja cenšas saprast darba pamatdomu, ideju, ar kādu tas tapis, tie nebūt nav saulainās bērnības piedzīvojumi. Nē, šī ir politiski didaktiska grāmata. Jūs zinājāt, ka nēģeri ne vienmēr ir slikti? Ka viņus mēdz (mēdza) nepatiesi apsūdzēt nekrietni cilvēki un ka sekas var būt ļoti, ļoti bēdīgas? Ka augstākās sabiedrības dāmas mēdz būt iedomīgas liekules, kuras nesaprot nabaga meiteni, kura nebūt negrib staigāt apkārt ņieburā un kleitā? Ka vajag iestāties par taisnību pat ja esi tāds vienīgais pret veselu baru? Nezinājāt? Tad šī grāmata domāta tieši jums!

Es nezinu, kāpēc “Kas nogalina lakstīgalu” uzreiz iemantoja milzu popularitāti. Varbūt to galvenokārt pirka afroamerikāņi? Grūti iedomāties, bet kas zina. Toties nemaz nepārsteidz šīs grāmatas popularitāte mūsdienās, jo ASV valda slimīgas bailes no rasisma. Par baiļu slimīgo raksturu liecina arī fakts, ka šo ārkārtīgi melnmīlīgo (izteiciens no grāmatas) darbu vietām izņēmuši no obligātās literatūras saraksta. Nu, kā – tur taču lietots vārds “Nigger”! Pie tam 48 reizes. Kāds par to varētu justies neērti.

Ja lasītāju visa šī politika neinteresē, tad paliek pāri neslikts, lai arī nedaudz dīvains darbs. Parasti tomēr notikumi grāmatā ved uz kādu noteiktu mērķi, bet te tā gluži nav. Varbūt tāpēc, ka autore gribējusi pieskarties vairākiem sarežģītu problēmu jautājumiem uzreiz. Mūsdienās šo darbu droši vien sadalītu divās dažādās grāmatās, tad arī kopējā struktūra liktos mazliet saprotamāka.

Daudzi amerikāņi Atikusu esot izvēlējušies par personīgo piemēru.  Tas ir saprotami, tomēr viņš grāmatā, manuprāt, pārlieku idealizēts. Ja reiz viņš “prot apieties ar bērniem”, viņiem uzticas un visu ko stāsta, tad kāpēc nevarēja laiciīgi izstāstīt visu, ko zina par Briesmekli? Tas būtu aiztaupījis daudz nelāgu piedzīvojumu. Vai arī – uzdāvina bērniem šaujamieroci, atstāj savā vaļā un nemaz nemāca ar to rīkoties. Bērni ir ļoti pārsteigti. kad izrādās, ka Atikuss ir teicams šāvējs.

Manuprāt, grāmatu var lasīt literārpētnieciskiem nolūkiem. Citus iemeslus pagrūti saskatīt. Nav slikta grāmata, bet, to nelasot, nekas daudz arī nebūs zaudēts.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Latvietes karma

Ilgāku laiku esmu bijis autores Intas Blūmas bloga lasītājs. Nevaru teikt, ka uzskatu sevi par šī bloga fanu, bet tas ir pilnīgi atšķirīgs no visiem citiem latviešu blogiem. Zināju, ka autorei ir vairākas grāmatas, tai skaitā populārā “Latvietes karma”. Nebiju gan plānojis to lasīt. Tomēr, kad nejauši šo grāmatu ieraudzīju bibliotēkā, ne mirkli nešaubījos, ka man vajag ar to iepazīties. Dodoties pie bibliotekāres, mazliet nāca smiekli par sevi – tūlīt vīriešcilvēks paņems “Latvietes karmu”.

Meklējot atsauksmes par šo grāmatu, atradu autores lapā krietnu devu slavas dziesmu. Goodreads viedokļi ir ļoti atšķirīgi.

“Latvietes karmā” autore apskata dažādas reālas problēmsituācijas – gan sevis, gan citu piedzīvotas un sniedz tām savu skatījumu. Ar skaidrošanu autore nav pārlieku aizrāvusies. Ja gribēsiet uzzināt, kas ir karma, čakra vai kāds cits no lietotajiem terminiem, nāksies meklēt informāciju citur. Tāpēc grāmata vairāk ir tāds kā pārdomu apkopojums. Tieši pārdomu, jo argumentācijas vai nu nav, vai arī tā ir praktiski nepārbaudāma.

Ja man jālasa, ka ģimene nav nemaz tik sena institūcija, jo agrāk cilvēki dzīvoja ciltīs un tur…, es to redzu kā neargumentētu apgalvojumu. Senāko laiku vēsture ir diezgan tumša lieta. Reāli mēs diez ko labi nezinām kurš un kā tur dzīvojis. Mēs varam interpretēt arheoloģiskos izrakumus, bet tie, manuprāt, nav droši pierādījumi.

Daudz netrūka, lai noliktu grāmatu malā jau desmitajā lappusē. Šāda veida apgalvojumu dēļ:

  • Uz viņas (sievietes) skaidrību, tikumību un sirds gudrību turējās valstis.
  • Sievietes nodomu tīrība un vērtības spēj aizsargāt ne tikai dzimtu, bet pat visu tautu.
  • To, ka sieviete ar savu spēku, sirdsskaidro mīlestību un uzticību var pasargāt savu mīļoto kaujas laukā, ir zināms jau no senatnes.

Lasīšanu tomēr nepārtraucu, tomēr ievadu gan pāršķīru.

Vēl viena apgalvojumu kategorija, kuras argumentācija mani diez ko nepārliecina, ir pamatojums neredzamajā pasaulē. Ja, teiksim, sirds problēmas tiek skaidrotas ar attiecīgās čakras aizvēršanos, tad es saprotu, ka tāds ir autores izskaidrojums, nevis automātiski noticu tam.

Kas notiek ar grāmatas saturu, ja nepārliecinošo argumentāciju neņem nopietni? Mazliet pārsteidzoši, bet nekas briesmīgs. Paliek itin laba grāmata. Nekas muļķīgs netiek ieteikts. Ko sliktu var nodarīt aicinājums paskatīties uz savas dzīves sasāpējušajiem jautājumiem, pabīdīt otrā plānā vīrišķīgo dzīšanos pēc naudas un atlaist savus pāri darītājus, piedodot tiem?

Jēdzieni čakra, aura utml. man nav sveši. Intereses pēc ielūkojos arī vikipēdijā, kas tajā par tiem tiek rakstīts. Īsti pierādītas nav ne čakra, ne aura. Attiecībā uz auru esot veikti neveiksmīgi eksperimenti. Būtu interesanti tos papētīt sīkāk, pārrunāt ar cilvēkiem, kuri auru redz, varbūt kādu eksperimentu atkārtot.

Lai arī nepavisam neesmu grāmatas mērķauditorija, man, to lasot, bija par ko padomāt. Man pēdējā laika aktuālākā problēma ir saasināta reakcija uz problēmām, kuras nespēju ietekmēt. Nebija tā, ka izlasīju kādu maģisku frāzi un tagad esmu mierīgs kā jēriņš. Bet apdomājot ierastās problēmas no citas puses, mani tas nomierināja, vismaz uz dažām dienām.

Tā arī, manuprāt, ir galvenā grāmatas vērtība. Tā var iedot pozitīvu sajūtu, motivāciju kaut ko mainīt savā dzīvē, ļauties būt sev pašai.

Bija nodaļas, kurā paustās domas man šķita ne sevišķi pieņemamas. Tomēr pēcvārdā pati autore norāda, ka paudusi personīgo viedokli un nezina, vai arī rīt viņai tieši tāds tas būs aktuāls. Ka universālu patiesību šajā Visumā ir ļoti maz, ka uz to viņa nepretendē un ka būs cilvēki, kuriem viņas stāsts un pieredze nenoderēs.

Esmu priecīgs, ka neatmetu grāmatai ar roku pēc desmitās lappuses. Vai es to ieteiktu visiem? Tas drīzāk atkarīgs no jau esošās nostājas pret jēdzieniem “čakra” un “karma”.

Dīvāniņš nogurušajiem vīriem

Senā bērnībā iešana ar mammu humpalu mazlietotu apģērbu veikalos man bija mocības. Tur drēbes tika ilgi pētītas un apcerētas. Visbiežāk nekas netika nopirkts. Neinteresantāku nodarbi bija grūti iedomāties. Nez, kāds bērns varbūt tā jutās grāmatnīcās.

Nesen biju ieklīdis veikaliņā Čaka un Matīsa ielas stūrī. Ieraudzīju dīvāniņu nogurušajiem vīriem un tapu aizkustināts. Cik humāni!