Grāmata – Fantastiskā sāga

Pasen lasāmo grāmatu sarakstā biju atzīmējis arī Harija Harisona Fantastisko sāgu.

Kāds zinātnieks uzbūvējis vremenatoru. Tā ir ierīce, ar kuras palīdzību var ceļot laikā un telpā. Ko ar tādu vislabāk iesākt? Protams, radīt vēsturisku filmu! Tad nu režisors un filmēšanas grupa ar aktieriem pārceļas pagātnē un sastopas tur ar vietējiem. Ar tiem diez ko gludi sākumā neiet, bet, kad talkā nāk Džeks Daniels, galvenās problēmas atrisinās. Filmas veidotāji neviļus paši kļūst par vēstures veidotājiem un ceļojumos laikā sastop arī paši sevi.

Mana problēma bija tajā, ka gaidīju kaut ko nopietnāku. Bet kas gan nopietns var būt idejā lietot laika mašīnu, lai izveidotu vēsturisku filmu? Iespējams, šo darbu būtu jāvērtē žanrā “fantastiskā komēdija”, kurā man trūkst pieredzes. Smiekli gan diez ko nenāca.

Darbs tapis 1967. gadā. Kādam tas paticis tik ļoti, ka visu saturu pārstāstījis vikipēdijā.

Pirmā doma pēc izlasīšanas bija – šī nu būs grāmata, par kuru es neko nerakstīšu. Otrā – pietiek eksperimentēt ar fantastiku, iespēja sastapt kaut ko manai gaumei atbilstošu ir pārāk maza.
Pagāja diena un nolēmu, ka dažas rindas vēsturei tomēr atstāšu. Līdz jauniem eksperimentiem ar fantastiku gan būs jāpagaida mazliet ilgāk. Ar to es negribu teikt, ka darbs ir slikts. Bet tāpat kā kriminālromāni vai populārzinātniski darbi visiem nepatīk, arī šim romānam būs gan savi cienītāji, gan emocionāli neaizkustināti lasītāji.

Subjektīvais baudījums 5/10.

Izvēles pamatojums

Vairākas reizes šogad esmu dzirdējis izmisīgus “nav par ko balsot”. Tāpat “kāpēc jābalso par ļaunumu, pat ja tas ir mazākais” utml.

Es vēlēšanās neizvēlos savu dzīvesbiedru vai turpmāko garīgo autoritāti. Ir jauki, ka cilvēki nopietni attiecas pret savu izvēli, bet nevajag arī pārspīlēt. Domāt, ka būs kāds indivīds vai pat partija, ar kuru manas indivīda vērtības sakritīs par 100%, ir utopija. Būs partija, kuras vērtības ar manējām sakritīs par 30%, citai par 50%, citai par 60%. Tā tam arī ir jābūt. Tas ir absolūti normāli.

Es dzīvoju Rīgā. Esmu spiests pieciest Saskaņu un Ušakovu jau gandrīz 10 gadus. Man tas ir noriebies. Ļoti, ļoti. Starp citu, ne jau nacionālā jautājuma dēļ. Es varētu uzrakstīt garum garu referātu par visām Saskaņas vadībā īstenotajām stulbībām, bet man pārlieku žēl sava laika un es to te tagad nedarīšu. Izskatās, ka Saskaņieši sabāzuši visur savējos cilvēkus un saimnieciskais rezultāts viņiem absolūti nerūp. Šī ārkārtīgi tuvredzīgā pieeja Saskaņu agrāk vai vēlāk tik un tā ieslaucīs politiskajā mēslainē, bet līdz tam vēl jāciešas.

Es negribu redzēt, ka visa Latvijā saimnieko kā Rīgā. Tad Latvija tik tiešām būtu failed state jeb neizdevusies valsts. Rīga tāda jau ir. Būsim godīgi, nu, ir taču.

Ja partija X apsver domu nopietni strādāt kopā ar Saskaņu, tad, acīmredzot, ne jau saimniecisku iemeslu dēļ. Ar tādu kopā var tikai turēties pie siles, nevis nopietni strādāt. Šajā ziņā tāda īsti droša pārliecība man ir tikai par vienu partiju.

Iztālēm jau dzirdu oponentus skandinām “cik var ar to nacionālo jautājumu ņemties, pietiek taču reiz! Atliekam to malā un dzīvojam kopā draudzīgi tālāk!

Saskaņas elektorāts sastāv gandrīz tikai no nacionāli balsojošajiem. Par to nez kāpēc nemēdz skaļi runāt, bet tā taču ir. Ja tā nebūtu, cilvēki paskatītos uz Saskaņas darbiem un balsotu citādāk. Bet tā nav. Tā nebūs. Tā ir realitāte, kuru nevajag ignorēt savas vēlmju domāšanas dēļ.

Kamēr saticīgie latvieši izlems piekāpties un “dzīvot draudzīgi”, tikmēr nacionālie krievi (un tādu ir ļoti, ļoti daudz) nobalsos par Saskaņu un… būs uzvarējuši! Vienos vārtos! Jo Saskaņai jau nekur nebūs jāpiekāpjas.

Kas tad notiks, ja Saskaņu pielaidīs pie varas? No sākuma nekas briesmīgs. Grandiozi pieaugs valsts parāds, būs bezmaksas sabiedriskais transports visas Latvijas mērogā, lieli salūti un tamlīdzīgi. Pa kluso visur tiks salikti savējie cilvēki. Un, pats galvenais – lēnām, bet neatlaidīgi tiks noārdīts atlikušais demokrātiskais varas maiņas mehānisms. Tiks darīts viss iespējamais, lai Saskaņa varētu valdīt mūžīgi.

Mana dzīve ir par īsu naiviem “dzīvosim draudzīgi” eksperimentiem. Pēc tādiem vajadzēs nez cik gadu darbu, lai situāciju vismaz kaut cik mēģinātu atgriezt iepriekšējā līmenī.

Grāmata – Kas nogalina lakstīgalu

Kā jau tas mēdz būt ar slavenām grāmatām, arī šī bija dzirdēta, radies iespaids par klasisku literatūru, bet konkrētāk neko nezināju. Nosaukums šķita muļķīgs, tomēr ķēros pie lasīšanas ar cerībām. Galu galā arī “Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu” nav neko gudrs nosaukums. Starp citu, angliski darbu sauc “To Kill a Mockingbird” un es nespēju saskatīt attaisnojumu neprecīzajam tulkojumam.

Stāsta galvenā varone ir maza meitene vārdā Džīna Luīze. Biežāk gan viņu dēvē par Sprigaci. Biju pārsteigts, vēlāk uzzinot, ka angļu valodas oriģinālā bijis “Scout”.

Tātad Sprigace iesāk stāstīt par brāļa sakropļoto elkoni un cenšas atrast punktu, līdz kuram atkāpties, lai viss būtu secīgi un saprotami. Viņa atkāpjas krietni tālā pagātnē, stāsta šo un to, par elkoni lasītājs pilnīgi aizmirst, līdz atceras par to pašā grāmatas noslēgumā.

Notikumi risinās pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Tas jāsecina no tā, ka tiek zākāts tobrīd pie varas esošais Hitlers.

Sprigaci audzina tēvs un nēģeru kalpotāja Kalpurnija. Vēl viņai ir vecāks brālis. Dzīvo viņi visi nelielā ASV ciematā. Pa laikam viņiem piebiedrojas rotaļu biedrs Dillis.

Aiz “nav ko darīt” bērni ieinteresējas par kaimiņu māju. Tās iedzīvotāji turas ļoti savrupi. Stāsta, ka tajā dzīvo kāds vīrietis, tā sauktais Briesmeklis, kurš nekad neejot ārā. Par viņu klīst baumas, ka esot savulaik bez iemesla iedūris šķēres savam tēvam kājā. Pirmās grāmatas puses notikumi vairāk vai mazāk ir saistīti ar Briesmekli. Bērni viņa tēlu lieto rotaļās, tēvam tas nepatīk, viņi neklausa, lien pie Briesmekļa mājas, pazaudē tur bikses un tā tālāk.

Otrajā grāmatas pusē galvenais notikums ir kāda nēģera aizturēšana par varas darbu pastrādāšanu pie kādas baltās sievietes no sevišķi nelabvēlīgas ģimenes. Sprigaces tēvs Atikuss ir advokāts. Protams, viņam šis nēģeris jāaizstāv. Ciematiņā valda nešaubīgs viedoklis, ka nēģeris ir vainīgs, viņu vajag nolinčot un Sprigaces tēvam, viņu aizstāvot, visi nav mājās. Atikuss aizstāv nēģeri arī pret linčotāju bandu, precīzāk, viņu paglābj paša bērni. Norisinās tiesa, lasītājs tiek pārliecināts par nēģera nevainību un tālāk bez maitekļiem vairs nevar pastāstīt.

Interesanti, ka autorei Hārperai Lī šis 1960. gadā izdotais darbs faktiski ir viņas vienīgā grāmata. Otra ir izdota 2015. gadā un ir “Kas nogalina lakstīgalu” pirmvariants, tiesa, ievērojami atšķirīgs. Vēl viņai bijušas dažādas publikācijas žurnālos.

Jāpiebilst, ka “Kas nogalina lakstīgalu” ASV ir ļoti, ļoti populārs darbs. Par to savā ziņā liecina arī ieraksta vikipēdijā apjoms. Tomēr es to nespēju saukt par lielisku grāmatu. Kāpēc tā?

Ja cenšas saprast darba pamatdomu, ideju, ar kādu tas tapis, tie nebūt nav saulainās bērnības piedzīvojumi. Nē, šī ir politiski didaktiska grāmata. Jūs zinājāt, ka nēģeri ne vienmēr ir slikti? Ka viņus mēdz (mēdza) nepatiesi apsūdzēt nekrietni cilvēki un ka sekas var būt ļoti, ļoti bēdīgas? Ka augstākās sabiedrības dāmas mēdz būt iedomīgas liekules, kuras nesaprot nabaga meiteni, kura nebūt negrib staigāt apkārt ņieburā un kleitā? Ka vajag iestāties par taisnību pat ja esi tāds vienīgais pret veselu baru? Nezinājāt? Tad šī grāmata domāta tieši jums!

Es nezinu, kāpēc “Kas nogalina lakstīgalu” uzreiz iemantoja milzu popularitāti. Varbūt to galvenokārt pirka afroamerikāņi? Grūti iedomāties, bet kas zina. Toties nemaz nepārsteidz šīs grāmatas popularitāte mūsdienās, jo ASV valda slimīgas bailes no rasisma. Par baiļu slimīgo raksturu liecina arī fakts, ka šo ārkārtīgi melnmīlīgo (izteiciens no grāmatas) darbu vietām izņēmuši no obligātās literatūras saraksta. Nu, kā – tur taču lietots vārds “Nigger”! Pie tam 48 reizes. Kāds par to varētu justies neērti.

Ja lasītāju visa šī politika neinteresē, tad paliek pāri neslikts, lai arī nedaudz dīvains darbs. Parasti tomēr notikumi grāmatā ved uz kādu noteiktu mērķi, bet te tā gluži nav. Varbūt tāpēc, ka autore gribējusi pieskarties vairākiem sarežģītu problēmu jautājumiem uzreiz. Mūsdienās šo darbu droši vien sadalītu divās dažādās grāmatās, tad arī kopējā struktūra liktos mazliet saprotamāka.

Daudzi amerikāņi Atikusu esot izvēlējušies par personīgo piemēru.  Tas ir saprotami, tomēr viņš grāmatā, manuprāt, pārlieku idealizēts. Ja reiz viņš “prot apieties ar bērniem”, viņiem uzticas un visu ko stāsta, tad kāpēc nevarēja laiciīgi izstāstīt visu, ko zina par Briesmekli? Tas būtu aiztaupījis daudz nelāgu piedzīvojumu. Vai arī – uzdāvina bērniem šaujamieroci, atstāj savā vaļā un nemaz nemāca ar to rīkoties. Bērni ir ļoti pārsteigti. kad izrādās, ka Atikuss ir teicams šāvējs.

Manuprāt, grāmatu var lasīt literārpētnieciskiem nolūkiem. Citus iemeslus pagrūti saskatīt. Nav slikta grāmata, bet, to nelasot, nekas daudz arī nebūs zaudēts.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Latvietes karma

Ilgāku laiku esmu bijis autores Intas Blūmas bloga lasītājs. Nevaru teikt, ka uzskatu sevi par šī bloga fanu, bet tas ir pilnīgi atšķirīgs no visiem citiem latviešu blogiem. Zināju, ka autorei ir vairākas grāmatas, tai skaitā populārā “Latvietes karma”. Nebiju gan plānojis to lasīt. Tomēr, kad nejauši šo grāmatu ieraudzīju bibliotēkā, ne mirkli nešaubījos, ka man vajag ar to iepazīties. Dodoties pie bibliotekāres, mazliet nāca smiekli par sevi – tūlīt vīriešcilvēks paņems “Latvietes karmu”.

Meklējot atsauksmes par šo grāmatu, atradu autores lapā krietnu devu slavas dziesmu. Goodreads viedokļi ir ļoti atšķirīgi.

“Latvietes karmā” autore apskata dažādas reālas problēmsituācijas – gan sevis, gan citu piedzīvotas un sniedz tām savu skatījumu. Ar skaidrošanu autore nav pārlieku aizrāvusies. Ja gribēsiet uzzināt, kas ir karma, čakra vai kāds cits no lietotajiem terminiem, nāksies meklēt informāciju citur. Tāpēc grāmata vairāk ir tāds kā pārdomu apkopojums. Tieši pārdomu, jo argumentācijas vai nu nav, vai arī tā ir praktiski nepārbaudāma.

Ja man jālasa, ka ģimene nav nemaz tik sena institūcija, jo agrāk cilvēki dzīvoja ciltīs un tur…, es to redzu kā neargumentētu apgalvojumu. Senāko laiku vēsture ir diezgan tumša lieta. Reāli mēs diez ko labi nezinām kurš un kā tur dzīvojis. Mēs varam interpretēt arheoloģiskos izrakumus, bet tie, manuprāt, nav droši pierādījumi.

Daudz netrūka, lai noliktu grāmatu malā jau desmitajā lappusē. Šāda veida apgalvojumu dēļ:

  • Uz viņas (sievietes) skaidrību, tikumību un sirds gudrību turējās valstis.
  • Sievietes nodomu tīrība un vērtības spēj aizsargāt ne tikai dzimtu, bet pat visu tautu.
  • To, ka sieviete ar savu spēku, sirdsskaidro mīlestību un uzticību var pasargāt savu mīļoto kaujas laukā, ir zināms jau no senatnes.

Lasīšanu tomēr nepārtraucu, tomēr ievadu gan pāršķīru.

Vēl viena apgalvojumu kategorija, kuras argumentācija mani diez ko nepārliecina, ir pamatojums neredzamajā pasaulē. Ja, teiksim, sirds problēmas tiek skaidrotas ar attiecīgās čakras aizvēršanos, tad es saprotu, ka tāds ir autores izskaidrojums, nevis automātiski noticu tam.

Kas notiek ar grāmatas saturu, ja nepārliecinošo argumentāciju neņem nopietni? Mazliet pārsteidzoši, bet nekas briesmīgs. Paliek itin laba grāmata. Nekas muļķīgs netiek ieteikts. Ko sliktu var nodarīt aicinājums paskatīties uz savas dzīves sasāpējušajiem jautājumiem, pabīdīt otrā plānā vīrišķīgo dzīšanos pēc naudas un atlaist savus pāri darītājus, piedodot tiem?

Jēdzieni čakra, aura utml. man nav sveši. Intereses pēc ielūkojos arī vikipēdijā, kas tajā par tiem tiek rakstīts. Īsti pierādītas nav ne čakra, ne aura. Attiecībā uz auru esot veikti neveiksmīgi eksperimenti. Būtu interesanti tos papētīt sīkāk, pārrunāt ar cilvēkiem, kuri auru redz, varbūt kādu eksperimentu atkārtot.

Lai arī nepavisam neesmu grāmatas mērķauditorija, man, to lasot, bija par ko padomāt. Man pēdējā laika aktuālākā problēma ir saasināta reakcija uz problēmām, kuras nespēju ietekmēt. Nebija tā, ka izlasīju kādu maģisku frāzi un tagad esmu mierīgs kā jēriņš. Bet apdomājot ierastās problēmas no citas puses, mani tas nomierināja, vismaz uz dažām dienām.

Tā arī, manuprāt, ir galvenā grāmatas vērtība. Tā var iedot pozitīvu sajūtu, motivāciju kaut ko mainīt savā dzīvē, ļauties būt sev pašai.

Bija nodaļas, kurā paustās domas man šķita ne sevišķi pieņemamas. Tomēr pēcvārdā pati autore norāda, ka paudusi personīgo viedokli un nezina, vai arī rīt viņai tieši tāds tas būs aktuāls. Ka universālu patiesību šajā Visumā ir ļoti maz, ka uz to viņa nepretendē un ka būs cilvēki, kuriem viņas stāsts un pieredze nenoderēs.

Esmu priecīgs, ka neatmetu grāmatai ar roku pēc desmitās lappuses. Vai es to ieteiktu visiem? Tas drīzāk atkarīgs no jau esošās nostājas pret jēdzieniem “čakra” un “karma”.

Dīvāniņš nogurušajiem vīriem

Senā bērnībā iešana ar mammu humpalu mazlietotu apģērbu veikalos man bija mocības. Tur drēbes tika ilgi pētītas un apcerētas. Visbiežāk nekas netika nopirkts. Neinteresantāku nodarbi bija grūti iedomāties. Nez, kāds bērns varbūt tā jutās grāmatnīcās.

Nesen biju ieklīdis veikaliņā Čaka un Matīsa ielas stūrī. Ieraudzīju dīvāniņu nogurušajiem vīriem un tapu aizkustināts. Cik humāni!

Grāmata – Meteors

Lai arī Karela Čapeka triloģijas pirmā daļa mani nepavisam neiedvesmoja, nolēmu aplūkot arī otro grāmatu. Vai tad nu tiešām tā būtu tāda pati?

 

Kādu dienu slimnīcā nonāk smagi apdedzis lidmašīnas vienīgais pasažieris. Viņš nespēj runāt, viņa identitāte nav zināma. Pilots gājis bojā. Mīklainais pacients, kuru slimnīcā dēvē par misteru Ikss, nevienam neliek mieru, tas ir, visi par viņu domā. Kas viņš tāds bijis, no kurienes nāk, uz kurieni lidojis tik briesmīgos laikapstākļos un tādā steigā?

Terapeits vadās no acīmredzamām lietām kā seni ievainojumi, tropu kaite utml. Viņa versija par pacientu ir iespējami precīza, lai arī pavisam lakoniska.

Pacienta kopēja redz vairākus sapņus ar pacientu. Tajos misters Ikss mazliet pastāsta par sevi un veic zināma veida grēksūdzi.

Kāds pacients gaišreģis atstāsta savu redzējumu par noslēpumaino slimnieku, jo tas viņu neliek mierā.

Visbeidzot rakstnieks, kurš neskaidra iemesla dēļ grozās pa slimnīcu, piedāvā savu stāstu.

Visiem viņu versijām ir daudz kopīga. Misters Ikss bijis nepacietīgs dēkainis, daudz bijis ārzemēs, nelaimīgi mīlējis.

 

Kopējā darba iecere un tā formāts man ne īpaši patika. Tomēr labu daļu grāmatas lasīju ar interesi. Terapeites sapnī mani uzrunāja mistera Ikss pieredzes neparastums, es viņa stāstam noticēju. Gaišreģis centās ļoti precīzi atstāstīt, kā tieši viņš uztver misteru Ikss. Arī tas man šķita neparasti un interesanti. Savukārt rakstnieks ļoti aizrāvās ar paša personīgajām pārdomām, lirisku stāsta ievadu un citām muļķībām, novirzoties no paša stāsta. Viņa stāsts, kad līdz tam beidzot tiek, arī nav slikts, bet drusku jau bija apnicis lasīt par kārtējo mistera Ikss dimensiju.

Neskatoties uz to, ka darbs nav slikts, laikam gan neriskētu to kādam ieteikt. Es nezinu, vai kādu mūsdienās ļoti pārsteigtu, ka uz vienu un to pašu cilvēku var skatīties dažādi. Turklāt Meteorā (līdzīgi kā Hordubalā) skatu punkti nemaz tik atšķirīgi nav.

Subjektīvais baudījums 6/10. Triloģijas trešo grāmatu nelasīšu, vismaz tuvākajā laikā nē.

Peitavas iela 7

Šodien bija lasāma ziņa, ka Vecrīgā esot daļēji nobrucis grausts Peitavas ielā 7. Spriežot pēc attēliem, sacelts milzu tracis par akmeņu un ķieģeļu kaudzīti, kuru potenciālā nobrukšana bija paredzama jau pirms krietna laika. Protams, ja arī tagad neko nedarīs, drupu kaudzīte kļūs daudz, daudz lielāka.

Nav biežas reizes, kad, uzzinot adresi, uzreiz atceros ēku, bet šī bija viena no tām. Gluži vienkārši – vecā noliktava Peitavas ielā 7 jau izsenis ir tik šausmīgā stāvoklī, ka par ēku to pat īsti vairs nevar saukt. Tās ir četras sienas no tā, kas reiz bijusi noliktava.

Pirms pieciem gadiem uzņēmu dažas bildes, tajā skaitā ar iekšpusi.

No Peitavas ielas puses. 2013. gada augusts
No Kungu ielas puses. 2013. gada augusts
Iekšpuse. 2013. gada augusts
Iekšpuse. 2013. gada augusts
No Kungu ielas puses. 2015. gada decembris. Norobežota iekļuve sienu iekšpusē.

Ja jau tolaik ēkas atliekas bija tik briesmīgā stāvoklī, tad vai šis gadījums drīzāk neizskatās pēc Rīgas domes Īpašuma departamenta aktīvas darbības imitācijas? Nav diskusiju par to, ka objekts Peitavas ielā 7 ir bīstams. Jautājums ir – vai tad iepriekšējos vismaz piecus gadus tas tiešām šķitis drošs?

Krišjāņa Barona iela 73

Man vēl nebija izdomāta Izzūdošās Rīgas kategorija Stacijā, bet es tik un tā nofotografēju dažas vecuma skartas ēkas un nostūrus.

Ēka Barona 73 (google maps) bija viena no pirmajām nobildētajām. Drīz vien tā arī pazuda no zemes virsas. Man tas likās negaidīti, jo nevienam jau tā ēka virsū neskrēja. Atradās nost no ielām, nevienu neapdraudēja. Nekas jauns pa šiem gadiem vēl nav tapis, bet iecerēta visai apjomīga ēka: arhis.lv, latarh.lv.

Vēl attēli atrodami wikimapia.

Krišjāņa Barona 73 2013. gada aprīlī

Koki arī pazuduši.

Krišjāņa Barona iela 73 2018. gada jūlijā

 

Grāmata – Hordubals

Reiz pirms vairākiem gadiem biju atzīmējis, ka vajag palasīt arī kaut ko no Čapeka. Kāpēc – neatceros. To, ka Čapeki ir divi, nemaz nezināju. Bet, lai vai kā, uz labu laimi izvēlējos Karela Čapeka triloģiju, kuras pirmā grāmata ir Hordubals.

Parasti, jo man grāmata izteiktāk nepatīk, jo ātrāk to lasu, tā sakot, lai ciešanas ātrāk beidzas. Hordubals tika piebeigts ļoti ātri.

Autora mērķis bijis ļaut paraudzīties uz cilvēka likteni no dažādiem skatu punktiem, parādīt, cik dažāds, īstenībai neatbilstošs tas var izskatīties. Neredzu, kā var pastāstīt par šo grāmatu bez maitekļiem, tāpēc piedodiet un atvainojiet…

Juzefs Hordubals pēc astoņu gadu darba Amerikā atgriežas savā dzimtenē. Tur viņu mājās sanegaida sieva Polina un meitiņa, kurai nu jau palikuši 11 gadi. Par atsūtīto naudu Polina ar kalpu Stepanu krietni attīstījusi saimniecību, tiesa, ne gluži tā, kā Juzefs būtu to vēlējies redzēt. Lasītājs jau uzreiz nojauš, ka Polinai un Stepanam ir kaut kas slēpjams, bet Juzefs, lai arī Amerikā labu laiku sabijis, ir naivāks par mazu bērnu. Lasīt viņš arī neprot un, vēl vairāk – arī ar sievu sarunāties nē. Arī ar citiem cilvēkiem viņš nav nekāds mēļotājs, lai neteiktu vairāk. Viņam nav arī ne kripatiņas līdera dotību, visa viņa izturēšanās ir kā pēdīgajam kalpam, nevis saimniekam. Tad nu lasītājs spiests pusgrāmatu lasīt šī neveiksminieka apceres, fantāzijas un pilnīgi katastrofālās attiecības ar visiem citiem cilvēkiem. Labi laiku viņš Stepanu piecieš, tad aiz bažām par cilvēku valodām viņu atlaiž, visbeidzot, saskumis par sievas apvainošanos, atkal pieņem viņu atpakaļ un, lai nebūtu tik nesmuki, saderina ar savu 11 gadīgo meitu.

Galu galā nīkulīgais Juzefs galīgi apriebjas ne tikai lasītājam, bet arī grāmatas varoņiem. Grāmatas otrās daļas sākumā tiek atrasts Hordubala līķis. Aizdomas krīt uz Stepanu un Polinu. Tiek meklēti un atrasti daudz pierādījumi, notiek tiesas process. Tajā abus notiesā, lai arī pilnīga skaidrība par vainīgajiem un slepkavības norisi netiek rasta.

 

Pirmo pusgrāmatu mocījos. Man neliekas interesanti lasīt par dumjiem cilvēkiem. Tālākā notikumu virzība šķita ļoti paredzama, vienīgi izņemot slepkavību. Otrā daļa šķita neparedzamāka, līdz ar to arī lasīt kļuva mazliet interesantāk. Jādomā, ka tajos laikos tiesa vairāk tikusi uztverta kā instance, kurā noskaidro patiesību un spriež taisnu tiesu. Man tāda priekšstata par tiesu nav, līdz ar to nepārsteidza tajā uzaicināto liecinieku un apsūdzēto izrunāšanās, neatrisinātas pretrunas, klusēšana un vainas noliegšana.

Tagad vajadzētu par grāmatu pateikt arī kaut ko labu, bet nespēju iedomāties. Ja nu vienīgi – pēc grāmatas motīviem uzņemtas divas filmas. Tātad ir bijis gana daudz cilvēku, kuriem šis darbs paticis vairāk nekā man.

Subjektīvais baudījums 2/10. Ja nav specifiska mērķa iepazīt Karela Čapeka daiļradi vai citi literārpētnieciski nodomi, tad, manuprāt, nav vērts to lasīt.