Grāmata – Svēto nometne

Žana Raspaja “Svēto nometni” ieraudzīju bibliotēkas aktuālāko grāmatu plauktā. Nolēmu ar to iepazīties. Biju par to diezgan daudz dzirdējis. Biju pat mēģinājis to lasīt angliski, bet interese ātri apsīka.

Uzreiz atzīšu, ka “pēdējo gadu visizaicinošāko romānu” ar “vairāku miljonu tirāžu franču, vācu un angļu valodā” gandrīz pametu pusceļā. Man šķita, ka vēl tālāk to lasīt būtu briesmīgs mazohisms. Tad es atradu ārkārtīgi pozitīvu atsauksmi par šo grāmatu no cilvēka, kuru cienu, un nolēmu tomēr aizmocīties līdz beigām.

Grāmata iesākas ar ievadu, kuram vajadzētu būt pēcvārdam. Tāpēc, ka autors tajā nekautrējas maitekļot saturu. Ievadā autors sūkstās, kā neviens romānu nav gribējis publicēt. Bet tagad gan tas esot kļuvis populārs! Zīmīgi, ka autoram rakstīšanas procesā neesot bijis skaidrs, kas romānā notiks tālāk. Viņš ļāvies iedvesmai aprakstīt konkrētā brīža sajūtas. Viņaprāt, tas izdevies ļoti labi.

Nākošajā rindkopā satura atstāsts ar maitekļiem.

Indijā visai spontāni savācas miljons cilvēku, sakāpj ārkārtīgi nolietotos peldlīdzekļos un kuģo uz Franciju, kurā tajā laikā dzīvo ap 50 miljoniem cilvēku. Caur Suecas kanālu ēģiptieši viņus nelaiž, tāpēc viņi brauc apkārt visai Āfrikai. Kuģi ir ārkārtīgi pārpildīti, valda bads, ir liela mirstība, bet tajā pašā laikā migranti uz nebēdu nodarbojas ar seksu. Kuģi nekur nepiestāj. Humāno palīdzību no cilvēkiem, kuri viņiem neko ļaunu nav nodarījuši, migranti, mirstot badā, met pāri bortam. Galu galā viņi izsēžas Francijā un skrien izlaupīt visu pēc kārtas. 99,999 procenti armijnieku saprot, ka nespēs šaut pa migrantiem, jo tie taču ir neapbruņoti cilvēki, un haotiski demobilizējas. Vietējie iedzīvotāji dienvidfranciju jau ir panikā pametuši, palikuši vien dažādi margināļi. Tikmēr pārējā Francijā visi, visi nēģeri un arābi vienlaicīgi saceļas pret saviem darba devējiem. 99,9999 procenti balto migrantiem pat nemēģina pretoties. Kā noprotams, viss tas pats drīz seko arī pārējās rietumu pilsētās.

Tā saucamais romāns ir neticami haotisks. Pirmajās daudz-desmit lappusēs ir diezgan vāji saprotams, kas tur vispār notiek. Mainās norises laiki, galvenie varoņi. Nav konkrētu rīcību, toties ir gari, visnotaļ murgaini monologi un pārdomas. Apmēram grāmatas vidū murgainums uz pārdesmit lappusēm pierimstas, lai dotu vietu notikumu aprakstam, bet tad atkal atsākas.

Mēdz būt tāda rakstīšanas pieeja, ka iztēlojies sapni un tad pieraksti to savā daiļdarbā. Izskatās, ka darbs tapis ar šīs metodes palīdzību, vienīgi sapņa vietā bijuši haotiski murgi.

Un tomēr es spētu tomēr kaut kā sagremot haotiskumu, struktūras trūkumu un murgainību, ja vien… Ja vien autors attēlotu cilvēkus kā cilvēkus nevis kā lopus. Nē, pat ne kā lopus. Drīzāk kā slikti programmētus robotus. Lopi nerīkojas ne tuvu tik stulbi un nejēdzīgi kā autora “Gangas migrantu pūlis”.

Ir dažādas likumsakarības, kuras ir universālas gandrīz jebkurai dzīvai būtnei. Izņēmumi var gadīties vienmēr, bet tos nekad nevarēs attiecināt uz masām. Šeit ir runa tieši par pūli, tāpēc izņēmumus nav jāņem vērā. Tātad jebkura dzīve būtne grib dzīvot. Tā rūpējas par savu izdzīvošanu. Ir vieglītēm slinka un ar pilnu vēderu diez ko negrib piepūlēt sevi. Ja tev tur siltajā Indijā ir rīsi, tad, lai ko tev arī nemēģinātu iestāstīt, tu nekāpsi ar visu savu ģimeni bīstamā, pārpildītā kuģī, lai dotos ārkārtīgi riskantā ceļojumā daudzu nedēļu vai pat mēnešu garumā. Mātes nemēdz pamest savus bērnus likteņa varā vai tāpat vien audzināt, lai vēlāk vēlētos viņus uz nekad neredzēšanos atdot nezināmiem ārzemniekiem. Un, visbeidzot, ja ilgstoši badojušos cilvēku pūlim, kurš joprojām atrodas kuģī un kuram joprojām nav ne jausmas, kad ceļojums beigsies, iedos rīsus, ūdeni un medikamentus, tik tiešām pēdējais, ko viņi darītu, būtu šos produktus nekavējoties samest jūrā. Īpaši šīs pēdējās divas “īpatnības” man liek domāt, ka autoram cilvēka, tai skaitā dzīvnieku, daba ir pilnīgi sveša. Viņš redz pūli kā vienota saprāta virzītu masu, pilnīgi ignorējot, ka tas sastāv no cilvēkiem ar viņu individuālajām vajadzībām. Autors mierīgi saliek kopā arābu pūli ar nēģeru pūli, kuri, neko iepriekš savā starpā nesarunājot, rīko revolūciju. Tas notiek tik intuitīvi, vienoti un saticīgi, ka skudru pūžņu un bišu stropu iemītnieki var vien sarkt un bālēt no skaudības. Vēl acīmredzami autors uzskata, ka francūžu profesionālā armija sastāv no pavāji disciplinētiem hipijiem. Apmēram tādiem pašiem kā visa pārējā rietumu civilizācija, izņemot to 0,0001 procentu.

Jāatzīst, ka fragmentāri parādās pa kādai interesantai idejai. Turklāt nekādi nevar noliegt, ka autors daudz maz precīzi attēlo velkamistu izturēšanos un argumentāciju. Autora kļūda ir uzskatā, ka velkamisti būs 99,9999 procenti rietumu civilizācijas. Jo “rietumi” nav un nekad arī nebūs viendabīga masa. Tas pats attiecas uz potenciālajiem migrantiem. Nekad visi nerīkosies vienādi. Nekad visi nebēgs no savām mājām, lai vai kādas šausmas nestātos pretī.

Paralēles ar patlaban notiekošajiem migrācijas procesiem var mēģināt saskatīt, bet es drīzāk ieteiktu tam netērēt laiku. Jo šī brīža migrācijai ir citi, daudz saprotamāki un pamatotāki iemesli. Ja kādu cilvēku tie tiešām interesē, tad, kādu laiciņu painteresējoties un mazliet padomājot, viņš tos atradīs arī bez šīs grāmatas.

Subjektīvais baudījums 1/10.

Tvinpīka

Reiz tālā bērnībā vecāki ar lielu interesi mēdza pa televizoru vērot Tvinpīku. Es šad tad uzmetu aci, bet viņu intereses cēloni nespēju saprast. Man tā likās tāda pati kā viss pārējais, ko rāda pa televizoru. Pie tam krieviski, kas nozīmē, ka daļa satura man nebija saprotama.

Tagad es esmu izaudzis par briesmīgi slinku cilvēku. Man ir diezgan grūti nosēdēt, skatoties filmas vai vēl jo vairāk seriālus. Bet kādreiz jau arī saņemos. Daļēji pateicoties Santai, daļēji savai dzīvesbiedrenei beidzot noskatījos Tvinpīku. Tas ir, divas seriāla sezonas un filmu. Vispār diezgan grūti pateikt “kā bija”. Laikam to nemaz nevar īsi izdarīt.

No sākuma man itin labi patika. Man bija bažas, ka traucēs “mistiskie” elementi, bet vietām iznāca tieši otrādi. Es gan neticu ļaunumam kā tādam, tāpēc milzu sajūsmas par slepkavu un viņa motīviem man nebija. Nu, es arī necentos to visu uztvert šausmīgi nopietni. Tvinpīka ir tāda pilsētiņa, kurā, šķiet, neviens normāls cilvēks nedzīvo. Ja pa vidu gadās visādi pasaku vai fantastiski elementi, tad uz kopējā ērmības fona tie neko nebojā. Un sirreālisms, manuprāt, bija nostrādāts ļoti skaisti. Vietām gandrīz kā komēdija, bet mūzika iedod pilnīgi citu nokrāsu. Īsts saldais ēdiens.

Jo tālāk skatījos, jo vairāk šķita, ka vēroju mazliet koncentrētu Santa Barbaru. Man tā atmiņā palikusi kā relatīvi interesanta ziepju opera, kurā pa laikam notiek kaut kas šausmīgs. Manuprāt, ne tas sliktākais seriāls. Santa Barbara iesākās ar slepkavības mēģinājumu, Tvinpīka ar slepkavību, tā kā zināmas paralēles ir. Bet kopējās un kaitinošās iezīmes bija fona varoņu izstiepta, brīžiem sviestaina darbība lielākajā sērijas daļā, tad piecas minūtes kaut kas interesants, kam seko klintskareklis un sērijas beigas. Tas gan vairāk attiecas uz Tvinpīkas otro sezonu. Droši vien tāds bija tolaik pieņemtais seriālu stils. Es nezinu, kā ir tagad.

Pirmās un arī otrās sezonas beigas ļoti atgādināja citu seriālu, šķiet, Dinastiju. Beigās ārprātīgs klintskareklis un viss, gaidiet nākošo sezonu. Tikai nākošās sezonas bieži vien vairs nav. Bet, ja ir, tad diezgan draņķīgā kvalitātē. Šķiet, ka šis netikums piekopts kā instruments pret TV kompānijām. Tā sakot, lai skatītāji izdara presingu uz TV kompāniju, kura tad būs spiesta pasūtīt vēl nākošo seriāla sezonu.

Laikam seriāli vispār nav mans žanrs. Es būtu gribējis redzēt Tvinpīku beidzamies pirmajā sezonā, neatstājot vietu turpinājumiem. Tad tas būtu, iespējams, labākais seriāls, kādu jelkad esmu redzējis. Darbiem, kuri ir veidoti ar attieksmi “šo es daru pēdējo reizi mūžā”, ir cita kvalitāte. Te bija pārāk labi jūtams, ka seriāla veidotājiem otrajā sezonā ir pazudis skats uz visu stāstu kopumā. Tas sāka griezties ap citām intrigām, iespējams, improvizētām. Un seriāls tik lielā mērā kļuva par ziepju operu, ka, ja es nezinātu, cik sērijas vēl ir palikušas līdz beigām, droši vien nemaz necenstos to skatīties tālāk.

Man te uzreiz gribas minēt pozitīvu pretstatu – kas iznāk, ja veido seriālu uz jau gatava, nostrādāta stāsta pamata. Tā ir Atgriešanās Braidshedā. Es esmu gan lasījis grāmatu, gan skatījies seriālu un es pat nezinu, kurš ir labāks.

Es vēlāk par Tvinpīku palasīju vikipēdijā un uzzināju to, ko varēja jau tāpat nojaust. Ka daudz ko ietekmējis presings no seriāla pasūtītājiem. Un tad nu man tagad liekas, ka Tvinpīka ir skaists, oriģināls mākslas darbs, kurš pamazām pārtapis par visai parastu ziepju operu ar misticisma elementiem.

Filmu es arī noskatījos. Manuprāt, tā lielā mērā sastāv no liekām epizodēm īsteno fanu prieciņam. Varbūt varēja bez tās arī iztikt. Starp citu, Black lodge ar saviem sarkanajiem aizkariem man atgādināja Heses “Stepes vilka” Maģisko teātri. Šķita, ka autori varētu būt iedvesmojušies no tā, bet tagad šaubos, jo “Stepes vilka” teātrim nebija nekāda sakara ar labo un ļauno.

Topošo turpinājumu gan jau kaut kad noskatīšos. Kaut vai lai uzzinātu, kā mainījusies seriālu mode pēdējo 25 gadu laikā. Lai paskatītos, kas dominēs šoreiz – misticisms, ziepjoperisms vai skaistums. Lai kārtējo reizi, iespējams, pārliecinātos, ka seriāls ar kārtējām atvērtajām beigām nav priekš manis. Jo neizskatās, ka autori gatavojas seriālu beidzot pabeigt.

Regarding whether the miniseries will continue into an ongoing series, Frost said, “The proof will be in the pudding. If we have a great time doing it and everybody loves it and they decide there’s room for more, I could see it going that way.”

Bet varbūt autori no savām kļūdām ir mācījušies un es būšu patīkami pārsteigts? Būs izdomājuši ko jaunu un interesantu? Galu galā viņi ir profesionāļi, un, jādomā, ka uz tiem pašiem grābekļiem vairs nekāps.

Vispār es atsaucos uz citiem seriāliem kā tāds eksperts. Man tas tagad šķiet diezgan uzjautrinoši, bet, jā, bērnībā es daudz skatījos televizoru. Kaut gan nez vai kādu ziepju operu vai seriālu es tolaik biju noskatījies pilnībā. Acīmredzot, jau tolaik biju diezgan slinks tips.

Ierakstu izlase #33

Pēdējo divu nedēļu latvisko blogu ierakstu u. mazliet c. izlase.

 

Mārcis Bendiks ar diezgan šokējošu piemēru uzsver mūsdienu Latvijas žurnālistikas kvalitātes. Runa ir par tiem pašiem žurnālistiem, kuri ar putām uz lūpām metas apkarot viltus ziņas.
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2017/02/11/nesaujiet-uz-pianistu

Kates poļļā apcerēta kliegšana uz bērniem. Man personīgi bija ko padomāt. Kā tad es daru un vai vienmēr sanāk tā, kā gribētos. Galu galā secināju, ka pa laikam jau sanāk gan uzkliegt, bet sarkanā līnija man ir iekšējā savaldība. To nu gan nedrīkst zaudēt.
https://katespolla.wordpress.com/2017/02/08/uz-berniem-kliedz/

Toms Kreicbergs iespējami vienkārši un saprotami raksta par ieguldījumiem. Ja tēma interesē, tad ir vērts izlasīt arī pārējos autora ierakstus.
http://www.tomskreicbergs.lv/2017/02/06/neprasiet-man-par-akcijam/

LSM-ā lasāma saruna ar Bernāru Sordē par Eiropas nākotni. Man personīgi viņa piedāvātā Eiropas vīzija šķiet ļoti simpātiska.
http://www.lsm.lv/lv/raksts/arpus-etera/diskusija-ar-bernaru-sorde-ka-aizstavet-un-kopigiem-spekiem-rekonstruet-eiropu.a221787/

Ritra raksta par alu apgūšanu un pingvīnu vērošanu Jaunzēlandē. Man reti skauž, kad citi raksta par saviem ceļojumiem, bet te nu ir tas gadījums.
https://celsuzmajam.com/2016/10/12/dienvidsala-2/

Skriptorijā lasāma 1937. gada pamācība, kā jālasa grāmatas. Manuprāt, sniegtie padomi nav novecojuši.
https://skriptorijs.wordpress.com/2017/01/29/ka-jalasa-gramatas/

Saruna ar transseksuālu cilvēku 3. daļa

Sarunas 1. daļa un 2. daļa.

 

  • Kas tev vajadzīgs, lai varētu mainīt dzimumu?

Diagnoze no psihiatra. Tā man jau ir. Tajā dokumentā ir rakstīts “rekomendēju uzsākt hormonu terapiju”. Terapija ir uzsākta. Tālāk ar šo diagnozi es atrodu ķirurgu, kas veiktu kastrāciju. Ķirurgam šī diagnoze apmierināja, viņš kastrāciju ir ar mieru veikt. Tam man ir jāsakrāj. Šobrīd Latvijā nav skaidra likuma par dzimuma maiņu, bet tautā nerakstītā prakse, aptaujājot vietējos bēdu brāļus, ir tāda, ka svarīgākais ir tas, ka cilvēks ir sterilizēts, neauglīgs. Jo tad nevar notikt tas, ka vīrietis pēkšņi dzemdē. Vai ka sieviete kādu citu sievieti padara grūtu. Jo tad tas vienkārši nav iespējams. Nākamais, ka jādabū izskats, kas patiešām atbilst sievietei. Tas ir interpretējams, bet man ir diezgan skaidrs, kāds Latvijā ir tas vidējais viedoklis par to, kā ir jāizskatās, lai tu būtu vidējā latviešu zeltene. Tad var doties uz dzimtssarakstu nodaļu un iesniegt prasību par vārda maiņu. Tur savukārt būs vajadzīga izziņa par to, ka ir neauglība un ka tā ir neatgriezeniska. Nu, ja cilvēks ir kastrēts, tad viņam tur ir nogriezts, tas ir diezgan loģiski. Vai pretējā gadījumā izņemtas olnīcas. Ar izskatu var interpretēt. Ja, teiksim, cilvēks aiziet ļoti smuki samālējies ar kosmētiku, tad varbūt tas ir kaut kā citādāk, bet es neiztaujāju dāmas, kas šito praksē dabūja gatavu. Bet tāda aizvien ir juridiskā kārtība.

 

  • Un tu tajā visā šobrīd esi rindā uz ķirurgu?

Jā, tikai es pat neesmu rindā uz ķirurgu. Ķirurgs paprasīja veikt iepriekš orgānu pārbaudes, vai kas nav saslimis. Tās pārbaudes es jau veicu. Viņš nosauca, ka operācija varētu maksāt ap 700 eiro. Ņemot vērā, ka man paralēli vēl ir katru mēnesi jāmaksā par hormoniem, tad es vēl tos 700 eiro nesakrāju. Ja es nenopirktu jaunu datoru un vēl šo to, varbūt man tie 700 jau būtu. Bet lieta jau ir tāda, ka, kā es tikko minēju, svarīgs ir tas izskats. Kā psihoterapeite man teica, sākotnējā seja man bija diezgan vīrišķīga un ka es nevaru cerēt līdzīgi savai paziņai, kurai jau pēc 9 mēnešiem bija tā, ka nevarēja saprast – vīrietis vai sieviete. Man pēc septiņiem mēnešiem joprojām ir diezgan vīrišķīga seja. Tāpēc man tas viss varētu būt lēnāk. Man tie varētu būt divi vai trīs gadi, kad seja būs krietni tuvāk sievietei nekā vīrietim. Tādā ziņā es ar kastrācijas operāciju ļoti nesteidzos. Jo viena pati operācija man nedotu iespēju tikt pie jauniem dokumentiem. Man vajag gan izskatu, gan operāciju. Man ir sava endokrinoloģe, kas man raksta receptes hormoniem, man ir savs ķirurgs, kurš ir gatavs operēt, man ir mans psihiatrs, kurš uzrakstīja rekomendāciju visai šai lietai. Medicīniskais personāls man ir, būtībā man ir jāgaida, kad tie hormoni iedarbosies. Tur var paiet divi, trīs gadi. To nevar paredzēt.

 

  • Vai tev nav bijis kārdinājums veikt dzimuma maiņas operāciju tur, kur to apmaksā valsts? Teiksim, Lielbritānijā?

Uz Lielbritāniju daudzi mani draugi un paziņas ir aizbraukuši. Tur sistēma bija tāda, ka vispirms tur jānostrādā divi gadi, lai kļūtu par rezidentu. Pēc tam tev to apmaksā. Bet tas nozīmē, ka tos divus gadus tu tur vergo, ko vien viņi no tevis var gribēt. Tur aizbrauca divi čaļi, tas ir, sievietes, kas maina uz vīrieti. Strādāja rūpnīcās ļoti smagu, fizisku darbu. Pēc kāda gada viņas tika pie kaut kā labāka. Bet man nav tādas iespējas strādāt fizisku, nekvalificētu darbu astēnijas dēļ.

 

  • Tev bija daudzas garas sarunas ar Māri Siliņu. Kā tev izdevās viņu pārliecināt par savu dzimumidentitāti, kādus jautājumus viņš uzdeva?

Tas nebūtu īsti korekti teikt “man viņu pārliecināt”. Par transseksualitāti pēdējos apmēr 40 gados Stradiņos medicīnas studentiem kaut ko tomēr māca. Ka tādi cilvēki ir, ka viņi ir jāārstē un ka viņus ārstē ar dzimuma maiņas operācijām. 1970. gadā Viktors Kalnbērzs PSRS bija pirmais ķirurgs, kurš veica dzimuma maiņas operāciju. Visiem, kas gājuši caur Latvijas Stradiņu universitāti, kaut kas par transseksualitāti ir zināms. No otras puses Padomju savienībā par to mēdza klusēt. Bet tā kā tas ir saistīts ar prātu, ar identitāti, arī neirozinātni, tad tas ir diezgan sarežģīti. Tas ir vajadzīgs endokrinologiem, kuriem jāsaprot, vai tas bērns ir ar vīrieša vai sievietes hromosomām. Ja hromosomas ir citas, tad jāsaprot, vai bērns nav interseksuāls, kāda vispār ir viņa identitāte. Man šīs hromosomas atbilst vīrieša hromosomām, bet pie transseksuālisma diagnozes tas neko būtībā nemaina. Jo tas atkal ir par ķermeni. Žoklis man arī vairāk atbilst vīrieša žoklim, bet tas nenozīmē, ka man nav transseksuālisms.

Māris Siliņš jau 2005. gadā, kad mani satika, bija izlasījis vairākas grāmatas par transseksuālismu ārzemēs. Viņam jau bija pieredze ar šādiem pacientiem. Transseksuāļi psihiatriem un arī citiem ārstiem galīgi nav ikdiena. Kad aizgāju pie endokrinoloģes Stradiņu universitātes klīnikā, viņa teica, ka viņai nav pazīstams neviens transseksuāls cilvēks, kurš pie viņas būtu atnācis pirms lielās operācijas veikšanas. Tā kā par to ir tik maz informācijas, tad psihiatri kratās vaļā. Mārim Siliņam par šo jautājumu informācijas bija daudz.

Neatkarīgi no tā, vai diagnoze būtu transseksuālisms vai transdženderisms, neviens nav noliedzis, ka man ir dzimuma identitātes traucējumi. Jautājums ir tikai par to, kas seko tālāk. Kāda tipa dzimumidentitātes traucējumi tie ir? Tā kā Siliņš jutās kompetents, tad viņš arī uzņēmās šo izvērtēšanas un iztaujāšanas procesu veikt. Viņš man ļoti daudz jautāja par bērnību, manām attiecībām ar māti, ar tēvu. Savā ziņā mazliet uz psihoanalīzes pusi. Kā es redzu sevi, kā redzu savu nākotni. Kā jūtos, kā reaģēju uz dažādām lietām. Visi psihiatri kā viens saka, ka pastāv risks, ka pēc tam cilvēks saprot, ka īstenībā to dzimumu nemaz nav gribējis. Bet viņam jau tur viss ir nogriezts. Viņš saprot, ka to atpakaļ dabūt vairs nevar un tāpēc lec no tuvākās deviņstāvu mājas lejā. Šo argumentu min visi psihiatri, kuri nejūtas kompetenti. Viņi saka, ka negrib uzņemties atbildību, ka šitā var notikt. Tāpēc viņi nav ar mieru šādu lēmumu pieņemt. Tādā ziņā Siliņš jutās pietiekoši informēts un viņš šo lēmumu uzņēmās pieņemt. Man nav tieksmes lekt no devītā stāva, vienalga, kas man būtu starp kājām. Bet, acīmredzot, šie psihiatri ir lasījuši zinātniskajā literatūrā par gadījumiem, ka cilvēki pēc operācijas ir nolekuši no devītā stāva.

 

  • Tātad Māris Siliņš daudz jautāja par bērnību un saruna bija līdzīga psihoanalīzei. Varbūt ir vēl kas tāds, kas, tavuprāt, viņu īpaši pārliecināja?

Domāju, ka tas, cik ļoti es centos. Vispirms pabeigt augstskolu un tikai tad mainīt dzimumu. Ja tu izskaties pēc meitenes, tad tev nāk klāt draudzēties meitenes. Ja izskaties pēc čaļa, tev nāk klāt draudzēties čaļi. Ja tu neizskaties ne pēc viena, ne pēc otra, neviens pie tevis klāt vienkārši nenāks. Tā sabiedrībā ir pieņemts. Filozofos neviens ar mani nedraudzējās. Iestājoties man šķita, ka pasniedzējiem vajadzētu būt mazliet tolerantākiem, jo filozofija ir tāda sfēra, kur vairāk skatās uz to, ko cilvēks prot izdomāt nevis kā izskatās. Bija pagrūti. Tālāk es studēju baltu filoloģijā, kur bija 45 meitenes un trīs puiši. Es gribēju ar tām meitenēm kontaktu vai draudzēties. Tā vienmēr ir bijis visās augststkolās. Tiklīdz kāds cilvēks man kaut ko paprasa, es mēģinu atbildēt ļoti draudzīgi, iejūtīgi. Lai saprot, ka es nekožu, ka ar mani var runāties, diskutēt, iet uz kino vai slidotavu un ka neesmu psihs, agresīvs vai kā citādāk. Mani žesti vai kustības un garie mati apvienojumā ar basa – baritona balsi veido lielu kontrastu, kas cilvēkiem liek justies neomulīgi.

Ir kaut kāds meitenes standarts – staigā ar rokassomiņu, džinsos, Bik Bok drēbēs, ar minimālu kosmētiku, kuram es pilnīgi neatbilstu. Šobrīd vispār pēc meitenes neizskatos. Tad ir kaut kāds puiša standarts, kurš pērk džinsus New Yorker vai citā jauniešu veikalā. Staigā tumši zilās vai brūnās, vai melnās jakās. Bet ne violetās vai gaiši zilās kā es. Puiši nevalkā košas, sārtas šalles, violetas vai sarkanas cepurītes kā es. Tad nevar saprast – vai tas cilvēks ir pilnīgi ku-kū, vai katru dienu ģērbjas kā klauns, bet kaut kas ar viņu dīvains ir. Tas arī man studiju procesā ir grūti. Vienmēr visi pasniedzēji aicina studentus sadarboties, lai būtu vieglāk. Bet, kad es ar kādu cenšos sadarboties, tad tie cilvēki parasti kaut kā pieraujas. Ja es saku, ka man var droši rakstīt e-pastus vai kopējā kursa čatā, tad viņi to nedara bieži vien. Sanāk, ka es gribu draudzēties, bet ar mani negrib draudzēties. Jo kurš tad ar tādu dīvaini draudzēsies? Vidusskolā es ar vienu klasesbiedreni draudzējos, bet viņa slēpa, ka pēc stundām ar mani draudzējas. Tas man arī ļoti sāpīgi ir bijis. Ka es kādu meiteni uzskatu par draugu, bet viņa citiem nesaka, ka ar mani draudzējas. “Es taču ar to nenormālo nedraudzējos.” Tādā ziņā studiju procesā man tas arī ļoti iegriež. Tas nozīmē, ka vienmēr visur man ir jābūt klāt. Es nedrīkstu slimot, nedrīkstu palaist kaut ko garām. Man visur jāsēž burtiski deguna priekšā pasniedzējam, jo man nav pārāk laba redze un dzirde. Neviens man nepateiks, ja es kaut ko nokavēšu. Es varu paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Ja mani pieņemtu tajos kolektīvos, man, protams, būtu vieglāk. Šobrīd es pasniedzu tikai privātstundas. Bet es domāju atsākt arī studijas. Atkal būs tas, ka kursā es esmu, kaut kādas iejūtīgas meitenes man aiz muguras runā – kas tas par dīvainu cilvēku? Ja viņas ir ļoti drosmīgas, viņas pat paprasa, kas es esmu. Lielākoties meitenes tomēr nav tik toleranti atvērtas un pašpārliecinātas. Runa ir par 18-gadīgām, jo, ja es atsākšu studijas, tādu manā kursā būs visvairāk. 18-gadīgas meitenes bieži vien nav īpaši pašpārliecinātas, lecīgas, ekstravertas un enerģiskas. Ir diezgan normāli, ka viņas neies pirmās klāt runāties, ja vien otrs cilvēks nav meitene, kas izskatās un izturas viņai līdzīgi. Tā kā jārēķinās, ka man atkal būs grūti. Man augstskolā vienmēr ir ļoti vientuļi. Man ir sajūta, ka aizeju uz vietu, kur man jāatsēž tik un tik gadi, neviens uz mani neskatās, atskaitot pasniedzējus, man ir ļoti bēdīgi, grūti un vientuļi. Gandrīz vienmēr man nākas sēdēt vienai pašai, jo neviens jau ar mani kopā sēdēt negrib.

 

  • Hormonu lietošanai droši vien ir kādi blakusefekti?

Jā, var dabūt vēzi, var dabūt aknu kaites, asinsizplūdumu. Var nomirt daudz, dažādos veidos. Tieši tāpēc, kad man hormonus piedāvāja lietot nelegāli, es atteicos. Dāma, kas tos lietoja, teica, ka nevajag baidīties, jo jutīšos labāk. Es kā spītīgs cilvēks visu gribēju legāli. Tāpēc es gāju un eju pie endokrinoloģes. Sākumā reizi mēnesī, tad reizi trijos mēnešos.

 

  • Tātad tu ieguvumus no hormoniem vērtē daudz augstāk nekā iespējamās blakus parādības?

Tas jau medicīnā ir skaidri izpētīts, ka vēzis var būt vienā no 100’000 gadījumiem un tāpēc jāiet uz regulārām asins analīzēm, lai iepriekš pamanītu, kas notiek. Tas, ka kaut kas ir ar 0,001 procentu, jau nenozīmē, ka to nedarīs.

 

  • Ja tev tagad būtu kādi 100’000 eiro, ko tu darītu?

Oi, mātei vajag salabot zobus! Nopietni. Māte – zinātniece spēku plaukumā varēja visu ko pētīt savā mūzikā, bet viņa audzināja bērnu. Un nevis šādu tādu bērnu, bet tādu kā es, kurš gribēja rēķināt matemātiku nevis gulēt dienas vidu bērnudārzā. Vārdu sakot, es nebiju diez ko patīkams bērns. Es noteikti mammai censtos, cik vien vajag, viņai to atmaksāt, lai viņai labas vecumdienas. Ja tur vēl paliktu kaut kāda nauda pāri, tad gan es nopirktu dzīvokli tuvu tai augstskolai un fakultātei, kurā es izvēlētos maģistra grādu iegūt. Vai nu tie būtu fizmati tepat Rīgā, vai arī Liepājā, kas man ir ļoti tuva pilsēta.

 

  • Ko tu domā par Stambulas konvenciju?

Laikam palaidu garām. Nezinu, kas tas ir. Parsvarā sekoju Amerikas notikumiem līdzi. Ir ļoti daudz Eiropas Savienības lietu, kuras Latvijai ir tikai un vienīgi rekomendējošā līmenī. Pēc būtības Eiropas Savienība nevar ietekmēt Latvijas likumdošanu, ja vien tā nav krasā pretrunā ar citu Eiropas valstu likumdošanu. Eiropas Savienība diezgan agresīvi rekomendēja, ka jāpieņem transseksuālisma likums. 2009. gadā šis likums tika līdz, manuprāt, otrajam lasījumam. Tobrīd veselības ministre bija Ingrīda Circene un viņa ļoti šo likumu atbalstīja. Bet deputātu vairākums nobalsoja, ka likums tādā redakcijā nav Latvijas sabiedrībai tajā brīdī pieņemams un tas ir jāpārstrādā. Ņemot vērā, ka ir pagājuši 7 gadi un tas aizvien nav pārstrādāts, tad varētu secināt, ka Eiropas Savienības spiediens nav tik liels. Ap 2000. gadu un pat agrāk bija gadījumi, ka transseksuāļi iesūdz Latvijas valsti tiesā par to, ka nav likums sakārtots. Tagad tā nenotiek, tāpēc, ka jaunieši, kas ir manā vecumā un jaunāki, tiešām visi burtiski emigrē. Jo tagad ir tik viegli! Tu iestājies Erasmus-ā, kaut vai otrajā kursā. Tu iemācies kaut kādu valodu. Angļu valodu it kā zina visi. Un tad tu emigrē vai nu uz Īriju, vai uz Angliju. Vai, ja tu iemācies zviedru valodu, Zviedrija ir ļoti toleranta valsts. Viens pazīstams cilvēks emigrēja uz Vāciju un tur kļuva par sievieti. Vēl es zinu cilvēkus Beļģijā. Lielākā daļa ir Anglijā. Tur ir teju vai kolonija ar kādiem 10 transseksuāliem cilvēkiem no Latvijas. Viņi vienkārši tur tā kā turas kopā, jo viņiem ir kopīga pagātne.

Es gāju praidā, darbojos Mozaīkā. Es centos sarunāt tikšanos ar cilvēkiem, kuriem ir vara to likumu pacelt, bet ne man, ne citiem Mozaīkas cilvēkiem tas neizdevās. Es esmu Latvijā spītības pēc savā ziņā. Man piedāvāja sākt lietot hormonus jau 2007. gadā pilnīgi nelegālā veidā. Bet es kā spītīgs cilvēks teicu, ka, ja man ir šī slimība, tad es to dabūšu gatavu legāli. Tad es kopš 2007. gada līdz 2016. gaidīju, kad man būs gan nauda, gan diagnoze. Vienas no zālītēm nomāc vīrišķos hormonus. Tās izraksta tiem, kuri atzīti par vainīgiem dzimumnoziegumos. Lai samazinātu libido. Otras zālītes ir pēc menopauzes sievietēm, kurām ir par maz sievišķo hormonu. Tā kā abas zālītes ikdienā slimnīcās visu laiku ir uz vietas. Tās vienkārši neizraksta šai diagnozei. Dabūt kādu ārstu, kurš ir ar mieru uzņemties atbildību un izrakstīt zālītes šai diagnozei, ir ļoti grūti. Viņi tieši tā arī saka – man nav kompetences, ejiet pie cita. Bet cits saka – man arī nav kompetences, ejiet pie cita. Un tā tevi var pa visu Latviju sūtīt. Tad, protams, ir konsīlijs Tvaika ielā. Tas teica – jā, izskatās, ka jums ir transseksuālisms. Bet mēs nevaram jums rakstīt, ka iesakām mainīt dzimumu, jo izskatās, ka jums nav stabils finansiāls pamats. Pabeidziet augstskolu, ielieciet bankā vajadzīgos tūkstošus un mēs jums uzrakstīsim. Nav jau nepareizi. Tur tāda psihiatre uz gadiem 70, viņa pragmatiski uz to skatās.

 

  • Vai transpersonām vajag atsevišķas tualetes?

Es teiktu, ka nevajag. Bet te ir tāds āķis, manuprāt. Man šobrīd, piemēram, nav noskūta seja. Es nesagatavojos speciāli. Nav parūku, nav sejas, nav meikapa. Es mēdzu iet uz pilsētu ar meikapu tā, ka tiešām nevar pateikt. Man arī mati ir bijuši gari. Bet tagad es tiešām neiespringstu uz izskatu no vienas puses, jo es vienkārši pelnu naudiņu pie šī galda un tad jau – kāda nozīme tam visam? Vidusskolā es pastāstīju skolas psiholoģei, kura pēc tam pastāstīja skolas direktoram un mācību daļas vadītājai. Meiteņu tualete bija faktiski pretī mūsu klases durvīm. Tad jau, protams, bija tāda vēlēšanās tur ik pa laikam ieskriet. Jo tas vienkārši bija tuvāk. Neviens jau mani ārā no viņām nemeta. Bet, ņemot vērā, ka tur iet arī meitenes no ceturtās klases, tad bija šausmas un “ak vai!”. Tagad domāju, ka, ja cilvēks grib iet uz to tualeti, tad viņam tomēr būtu jāsakopjas tā, lai viņš izskatās pēc tā dzimuma, pēc kā viņš arī jūtas. Ja es tagad būtu augstskolā un pretendētu iet uz meiteņu tualeti, tad es vienmēr noskūtos, censtos valkāt tādas drēbes, kas ir nepārprotami sievišķīgas. Tādas man arī patīk, bet es tās nevalkāju ikdienā. Šobrīd man ir visādas drēbes. Bet, ja runa ir par kādām stacijas tualetēm, tad es teiktu, lai labāk neriskē. Manu paziņu, kas lieto hormonus jau četrus gadus, ir ar gariem matiem, nēsā rotaslietas un ir ar daudz klusāku, izkoptāku balsi, mestu laukā no vīriešu tualetēm. Četri gadi – tas ir pilnīgi cits līmenis. Man tagad sanāk apmēram 8 mēneši.

 

  • Vai tavuprāt vajadzētu atļaut laulības viena dzimuma pārstāvju starpā?

Vajag nevis strīdēties par vārdu “laulības”, bet… Es pēdējās studijās mācījos arī jurispudenci. Ir daudzi praktiski labumi no tā, ka divi cilvēki ir vīrs un sieva. Viens no aktuālākajiem man šķiet, ja tava sieva ir slimnīcas nodaļā, tad pēc Latvijas likumdošanas uz to nodaļu drīkst iet un palikt pa nakti tikai tuvie radinieki un laulātais vīrs. Tādā gadījumā divi geji vai divas lezbietes to nevar, jo viņi nav laulājušies. Otrs gadījums ir par testamentu. Kad cilvēks mirst, tad tās mantas paliek viņa bērniem un viņa vīram vai sievai. Ja divi geji vai divas lezbietes nav precējušies, tad viņas nevar tādā veidā naudu, mašīnas vai zemi novēlēt tik tieši savam dzīves partnerim. Ārzemēs ir visādi risinājumi. Viens risinājums ir civilsavienība jeb civil union. Tad ir oficiālas partnerattiecības. Tā kā, lai Latvijas konservatīvā kristiešu sabiedrība nebrēktu pie visiem zvaniem par vārdu laulības, tad tas likums, kurš šobrīd tiek virzīts un kuram vēl nav 10’000 paraksti savākti, ir partnerattiecību likums. Tajā ir minēts, ka, ja ir partnerattiecības, tad tur parādās šie juridiskie aspekti. Precīzi neatceros, kādi tieši tie bija definēti. Bet runa no likuma viedokļa ir par būtību. Ja to pašu būtību var dabūt iekšā caur civilsavienību vai partnerattiecībām, tad mani tas pilnībā apmierina. Es netaisos strīdēties par vārdu “laulības”. Tās var palikt heteroseksuāliem cilvēkiem.

 

  • Kāpēc dzimuma maiņa nav mēģinājums risināt kādas citas problēmas?

2009. gadā es iestājos tajā kursā, kur bija 7 meitenes un neviena puiša. Tobrīd es visu laiku domāju, ja es izskatītos kā meitene, tad paliktu tas, ka mani neinteresē puiši, mani interesē meitenes. To es varētu neteikt. Mani uzrunātu par Emīliju. Man prasītu, kāda mūzika patīk vai kurā Liepājas vietā labāk nopirkt jaunas drēbes. Uzdotu tādus stereotipiskus, sievišķīgus jautājumus. Es uz tiem visiem varētu atbildēt. Uz jautājumu, vai man Rīgā ir palicis mans mīļotais puisis, man būtu jāsaka, ka nav palicis. Bet visi pārējie jautājumi lielākoties, lai iekļautos tādā mazpilsētas meiteņu kursiņā 7 cilvēku sastāvā, man būtu pilnīgi normāli atbildami. Tas ir tās problēmas risinājums. Es tagad apsveru arī studēt Liepājā. Tur ir ļoti laba augstskola un infrastruktūra. Bet es tur baidos studēt tieši transseksuālisma dēļ, es baidos, ka mani tur nepieņems. Man ir viena paziņa, kas tur studē. Viņai viss ir kā parastam cilvēkam, kā sievietei, atskaitot orientāciju. Viņa nav heteroseksuāla. Viņu par to kaut kā ēd nost. Tad es iedomājos, ja viņu ēd nost tikai par to un tagad ir 2017. gads, tad kas būs, ja es tomēr aizbraukšu tagad un pateikšu vēl par transseksualitāti. Ja es dabūtu hormonu rezultātā izskatu, tad brīdī, kad stājos augstskolā, uzņemšanas komisijai varētu teikt, ka esmu transseksuāls cilvēks un man visos papīros ir vīrieša vārds. Bet jūs redziet, ka es izskatos pēc sievietes un lai tas paliek noslēpums. Visiem pasniedzējiem pateikt, ka mans vārds ir Emīlija. To varētu, ja man būtu šis sievietes izskats. Es pieņemtu arī, ja tam nepiekristu. Bet katrā ziņā tiklīdz tev ir sievietes izskats, tev uzdod mazāk jautājumu. Ko tad es tagad īsti varu darīt? Vilkt nost drēbes un rādīt, ka man no hormoniem ir krūtis? Tas robežotos ar ekshibicionismu un būtu galīgi nenopietni. Bet šobrīd man ir tikai tās, ko parādīt. Ķermenis nav vēl tik ļoti izmainījies, lai būtu acīmredzams, ka neesmu vīrietis. Svarīgi šobrīd drīzāk ir pierādīt, ka es neesmu vīrietis nekā es esmu sieviete. Tiklīdz ar aci ir redzams, ka es neesmu vīrietis, tad tas ir pierādījums tam, ka es lietoju hormonus. Šobrīd pēc septiņiem mēnešiem cilvēks no malas nevar pateikt, ka izskatos pēc kā cita nevis vīrieša.

 

  • Tātad tāpat dzīvot tālāk tu nevari pamatā praktisku iemeslu dēļ, jo tad būtu jāpārkārto visa dzīve un tas, kā tu uz sevi skaties, kas ir praktiski nereāli?

Tāpēc jau es saku, ka transseksuālismu ārstē ar ķermeņa maiņu. Ja varētu pārstādīt smadzenes, tad jā, protams. Bet smadzenes nepārstāda. Te ir interesants prāta eksperiments. Cilvēks piedzimst par sievieti un grib mainīt dzimumu uz vīrieti. Un otrādi – piedzimst par vīrieti un maina uz sievieti. Fantastikas filmu scenārijā šiem cilvēkiem vienkārši izņemtu smadzenes un samainītu vietām. Tā viņi tiktu pie gribētajiem ķermeņiem un viss būtu kārtībā. Bet tā kā tā nevar, tad viņiem nākas ar hormonu un operāciju palīdzību mainīt ķermeņus.

 

  • Par praktiskajām problēmām ir skaidrs. Bet vai tas nav tādu problēmu risinājums, kā, teiksim, tu teici, ka bērnībā biji stipri neparasts zēns.

Es biju stipri neparasts kaut kas.

 

  • Tev šī diagnoze dod iespēju izskaidrot, kāpēc bija tā, kā bija. Tas ir labs instruments, kas tev ļauj izskaidrot sevi.

Jā, protams.

 

  • Vai tiešām to vajag uztvert tik nopietni? Kāpēc tas nav tikai prāta vingrinājums?

Tāpēc, ka es šobrīd taisos mainīt ķermeni un es vēlos to darīt. Tobrīd jau arī bija tas, ka es nemazgāju to vietu un cerēju, ka viņa nokritīs. Tas bija ļoti praktiski. Ar šī brīža domāšanu es apzinos, ja es tur nemazgāju, tad tiešām var rasties infekcija vai iekaisums. Ir, teiksim tā, ka cilvēkam kāja sastruto un tad to kāju nogriež. Es arī gribētu, ka man sastrutotu un nogrieztu. Viss kārtībā, baigi forši. Bet tik tālu es, paldies Dievam, netiku. Bet jau tobrīd runa bija par fizisko pusi.

Saruna ar transseksuālu cilvēku 2. daļa

Sarunas 1. daļa.

 

  • Tu minēji, ka esi ļoti emocionāla. Kā tas iet kopā ar matemātiku, kura, kā saprotu, ir tava sirdslieta?

Jā. Mans vectēvs ir matemātikas skolotājs un man no viņa šīs spējas droši vien ir iedzimtas. Man no apmēram 4-5, varbūt trīs gadu vecuma matemātika ļoti patīk. Līdz apmēram 16 gadu vecumam es gandrīz pilnībā ignorēju savu dzimumu, dzimti un tādas lietas. Tad tiešām man bija tikai matemātika, šaha skola, programmēšana, konstruktori, visas eksaktās lietas. Bet tad ap 16 gadu vecumu man sākās periods, kad sāku aktīvi lasīt daiļliteratūru. Tad es arī sāku censties rakstīt savus dzejoļus. Mazliet vēl vēlākā vecumā es sāku arī zīmēt, vairāk dejot un dziedāt. Tad es sporta klubā gāju baletā.

 

  • Kas 16 gadu vecumā tāds notika?

Es varētu banāli teikt, ka 16 gados viena klasesbiedrene manī iemīlējās un tad es nevarēju nekādas jūtas pretī paust. Bet es centos tēlot ļoti intelektuālu cilvēciņu un nokopēju Šekspīra dzejoļus. Teicu – es saprotu, ka tev ir emocijas, un te arī būs emocijas. Vismaz kaut kas. Es saprotu, ka tas ir banāli, bet reāli tā tas sākās. Jo pirms tam, kādu 11-12 gadu vecumā es varbūt gribēju kaut ko patulkot, jo man ļoti patīk arī angļu valoda. To man kā bērnudārzā sāka mācīt, tā man līdz pat šim brīdim tā interesē. Bet tā, ka es kaut ko rakstītu no sevis – tad tas bija ļoti banāli. Savādāk nekas tāds nenotika 16 gados.

 

  • Vai esi domājusi par pašnāvību?

Pirmajos gados, kad man bija depresija, 14-15 gadu vecumā, es vēl biju diezgan reliģiozs cilvēks. Mana mamma ir vairāk vai mazāk praktizējoša luterāne. Bērnībā es arī skaitīju tēvreizi ar viņu kopā. Tad bija tā, ka mēs te esam piedzimuši un mums ir pienākums dzīvot. 17 gadu vecumā man bija tik dziļa depresija, ka es no gultas gandrīz nevarēju izkāpt. Tad es domāju, ka kaut kādā brīdī gan jau kaut kas mainīsies. Nevar būt, ka depresija ir 10 gadus. Parasti tā nenotiek. Parasti cilvēks ar depresiju noguļ sliktākajā gadījumā gadu, pusotru, bet tad kaut kas vismaz mainās. Man arī tā bija. Arī bija tas, ka sākumā man deva antidepresantus, kuri nebija pārāk iedarbīgi. Tās ir tādas zāles, kas jāatrod. Katra cilvēka psihei ir jāatrod savas, kas vislabāk iedarbojas, kur vismazāk blaknes. Pirmos gadus, kad man bija 14-17 gadi un man teju vai katru rudeni draudēja depresija, tad tās zāles man nebija tik labas vēl atrastas. Bet ap 20 gadu vecumu man jau bija labākas zāles. Bet jāsaka, ka par pašnāvību es, protams, domāju ļoti daudz. Sākumā es to nedarīju tāpēc, ka man vienkārši bija tādi reliģiski uzskati. Bet tad es internetā izlasīju, ka ASV pēc statistikas datiem par laiku no 1980.-1990. gadam līdz 30 gadu vecumam 50 procenti transseksuāļu ir vai nu izdarījuši pašnāvību, vai arī ir konstatēts pašnāvības mēģinājums. Tad man radās tāda spītība, ka es to noteikti nedarīšu. Ka es drīzāk nonākšu bezpajumtnieku patversmē. Es salasījos internetā, ka tur konservatīvie kristieši Amerikā transseksuālos bērnus met laukā no mājas tiklīdz viņiem paliek 18. Tad viņi nodarbojas ar prostitūciju, narkotikām un ātri nomirst. Tad man arī likās, ka sliktākajā scenārijā es nonākšu bezpajumtnieku patversmē. OK, es ar to rēķinos. Bet vismaz sliktākajā gadījumā es netaisīšu pašnāvību.

 

  • Un kā tagad ir ar reliģiju?

Jāsaka tā, ka man lielā mērā ir palīdzējusi ne gluži reliģija, bet tas, ka māte mani aizveda uz jogas un meditācijas kursiem. Atgriežoties pie saknēm, pie kristietības, Bībelē ir tāds viens teikums, ka ķermenis ir gara templis. Man zinātne ļoti patīk. Kur tad ir apziņa? Principā neironi cirkulē pa smadzenēm, smadzenes ir galvā, galva pie rumpja. Tas viss kaut kā loģiski iet kopā. Es neesmu reliģiozs cilvēks. Ja dikti gribētu, varētu teikt, ka tiecos uz agnosticismu. Tas nozīmē, ka es nezinu, vai kaut kas ir vai kaut kas nav, bet es tā agresīvi nesaku, vai kaut kas ir vai nav. Neesmu ne ateists, ne kristietis.

 

  • Kāda ir dzīves jēga?

Dzīves jēga ir mācīties. Man jau kā skolotājai ļoti gribas šito skandināt. Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Ļeņins tā teica, fizmatos tā ir rakstīts uz studentu pašpārvaldes durvīm. Filozofos es arī studēju un tur it kā ir citi viedokļi par dzīves jēgu. Atgriežoties pie zinātnes, ir Maslova piramīda. Sākumā pilnīgi noteikti ir jāiegūst apmierinājums visos līmeņos. Pirmais līmenis, ka cilvēks nodrošina sev ēšanu, stabilu jumtu virs galvas, drošības sajūtu. Nākamais – cilvēks ir sociāls dzīvnieks, viņam ir draugi vai domu biedri, vai kāds kontaktloks. Pat ja cilvēks ir galīgs vientuļais vilks, viņam tik un tā būs kāds cilvēks, pie kura viņš pirks maizi vai pie kā viņš griezīs matus utml. Trešais līmenis bija apliecināšanās profesionālā darbībā. Viņš izvēlas profesiju un jūtas tur pietiekoši komfortabli par sevi, ka viņš ir vajadzīgs sev un sabiedrībai. Tālākajos līmeņos cilvēks var realizēt savus garīgos, emocionālos ideālus. Ja viņam patīk māksla, tad viņš var atļauties aiziet uz koncertu, viņš var baudīt tādu mākslu, kādu viņš grib. Laime noteikti nav iespējama bez apmierinājuma visos šajos līmeņos.

 

  • Tad dzīves jēga sanāk piepildīt Maslova piramīdu?

Es domāju, ka tas ir sākums. Kad tā Maslova piramīda ir piepildīta, tad pēc Imanuela Kanta maksimām ir augstākais likums, ko cilvēks pats sev uzliek. Man viens no tādiem augstākajiem likumiem kopš laika, kad meloju Liepājā par savu identitāti un kas mani iedzina depresijā, ir būt pilnīgi atklātai par to, ko es domāju, ko es jūtu. Man jau pirmais psihiatrs, pie kura aizgāju 16 gadu vecumā, teica, ka es esmu ļoti emocionāls cilvēks un es nedrīkstu neko turēt sevī. Es šo ieteikumu ignorēju vairākus gadus, turēju sevi un katru reizi saslimu ar depresiju. Tad es iemācījos izdejot, izdziedāt, izkliegt. Gāju arī uz austrumu cīņām, kur varēja dauzīt boksa maisu. Vārdu sakot, visu uz āru. Jo to emociju ir tik daudz, ka turēt sevī nedrīkst. Vēl man patīk japāņu ideja par goda kodeksiem. Viens no tiem ir – dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Ja tu uzskati, ka melot jebkurā gadījumā ir slikti, tad tu vienkārši nemelo. Ir tā saucamie mazie meli. Kad kāds, piemēram, prasa: kā es šodien izskatos? Tu redzi, ka viņš viss ir izspūris un tu nesaki, ka ir OK. Tu tiešām pasaki, ka ir izspūris. Īpaši meiteņu starpā mazie meli ir ļoti izteikti. Jo tu negribi nevienu apvainot, bet tai pat laikā tu negribi arī melot. Tad kā? Parasti sanāk kaut kas pa vidu starp melošanu un nemelošanu. Bet es esmu tāds cilvēks, kas daudziem krīt uz nerviem ar to, ka es cilvēkiem, kuri paprasa, kā viņi izskatās, tiešām pasaku, kā viņi izskatās. Tā kā dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu man bez Maslova piramīdas ir viena no dzīves jēgām.

 

  • Tev dzīvē varbūt ir vēl kādi mērķi?

Jā, man bija pierakstīts mērķis dabūt doktora grādu fizikā. Kā ar to sanāks, es nezinu. Es to nospraudu līdz 50 gadu vecumam, bet šobrīd man ir tikai 29. Tā kā nav izslēgts, ka es to vēl paspēšu. Vēl man bija mērķis līdz 50 gadu vecumam dabūt kaut ko arī pedagoģijā vairāk kā tikai iesāktu profesionālo izglītību. Var dabūt maģistru, teiksim, matemātikā vai fizikā, vai vienalga kādā zinātņu disciplīnā un ar to var pasniegt lekcijas bakalaura studentiem. Tāda ir Latvijā visās augstskolās prakse un tad nemaz nevajag pedagoģiju. Tā kā akadēmiski mērķi man ir un, kad tikšu ar visu šo padarīšanu galā, tad 20 gadu laikā kāds maģistra grāds man liekas ticami.

 

  • Ko tu dari brīvajā laikā?

Ziemassvētku rītā es lasīju par kvantu fiziku ļoti daudz materiālu. Mani tas ļoti interesē. Kāpēc es no fizikas izstājos? Tur būtu jābraukā apkārt pa konferencēm, bet man tomēr sēdošais dzīves veids vairāk interesē. Teorētiskā fizika īsti Latvijā nav pieprasīta. Tad es sapratu, ka to labāk atstāt hobija līmenī. Otrs ir literatūra. Kaut cik nopietni es rakstu kopš 2009. gada. Eju arī uz rakstnieku savienību atrādīt savus tekstus, lai man pasaka profesionālu viedokli. Par to man nemaksā, bet tas man patīk. Viens ir terapeitiskie teksti, kad tu izraksti ārā visas savas emocijas, lai negribas sist pa sienu ar dūri. Otrs ir saprast cilvēkus, saprast sabiedrību. Bet, ja es gribu ko darīt un saprast, tad es tam atdodu sevi pilnībā. Man bieži pārmet draudzenes vai draugi, ka es neprotu atpūsties vispār. Jo viss, ko es daru, ir darbs kādā ziņā.

 

  • Vai tu vari iztēloties savu dzīvi, kad tev būs 40 gadi?

Nē. Privātstundas ir visai nestabila lieta. Es nevaru ar kāda bērna vecāku noslēgt juridisku līgumu, ka tagad jūs no manis ņemiet privātskolotāja pakalpojumus tik un tik stundu apmērā un jums nav tiesību atteikties. Neviens uz to neparakstīsies. Tas nozīmē, ka cilvēks var sarunāt, piemēram, tagad būs trīs privātstundas divu nedēļu laikā, bet tas cilvēks var sadomāt viņas piepeši atteikt. Līdz šim tas viss ir gājis ar dievpalīgu un to, ka es strādāju jau trešo gadu. Vēl man ir viens piepelnīšanās veids. Es mazliet pamācījos pavārskolā un vienreiz gatavoju kāzām. Es dzīvoju ar domu, ka ja to vēl mazliet noslīpētu, tad varētu atkal gatavot kāzām. Bet tas vēl nav realizējies. Agrāk es arī neoficiāli palīdzēju kādiem cilvēkiem salabot datoru vai ko izdarīt, bet tie bija citi laiki. Divtūkstošo gadu sākumā tādu žipčiku, kas mācēja datoru saskrūvēt un sainstalēt visu, bija diezgan maz. Tagad ir cita paaudze un to prot kurš katrs gandrīz vai. Tagad vajag studentus, kas tiešām ir pabeiguši RTU vai ko citu nopietnu. Tā kā man nekādu citu variantu bez matemātikas privātstundām šobrīd nav. Ja es tuvākajos 20 gados iegūšu maģistra grādu, tad varēšu pasniegt arī lekcijas nevis tikai privātstundas.

 

  • Bet kā būtu pelnīt ar programmēšanu?

Es to varēju darīt un es to varētu darīt. Es mācījos pirmās ģimnāzijas sākumskolā jeb Zālīša pamatskolā. Tur mums bija programmēšana jau no kādas piektās klases. 16 gadu vecumā es jau kaut cik varēju programmēt tās lielās lietas. Bet, kā es minēju, man 16 gadu vecumā iestājās tas klikšķis, ka visas eksaktās lietas es īsti nemaz vairs negribu. Ka mani interesē literatūra, dejošana, dziedāšana, māksla un tādas lietas. Tagad es arī matemātiku uztveru savā ziņā kā kompromisu. Kā sirdslieta man pat vairāk varētu būt fizika, bet fizikas privātstundas gandrīz nevienam nevajag. Matemātiku vajag ļoti daudziem. Tad es mācu matemātiku vienkārši lai būtu nauda. Savukārt programmēšana man liktos pārāk liels apgrūtinājums, jo tas man bija aktuāli agrāk. Es ticu, ka tā varētu nopelnīt vieglāk un ātrāk, bet tas būtu man daudz, daudz garlaicīgāk. Jo mani tomēr ļoti interesē arī pedagoģija. Es jau tomēr studēju par skolotāju. Matemātikas stundas ir pedagoģija. Jāsaka godīgi, ka man patiku mācīt literatūru, bet kuram vajag literatūras privātstundas? Nevienam.

 

  • Vai tu pieļauj domu, ka tev nākotnē gribēsies ģimeni, bērnus?

Te ir tāda interesanta lieta. 2010. gadā es iepazinos ar dāmu, ar ko bija doma, ka mēs to ģimeni varētu kaut kā organizēt. Bet es pie sevis ātri sapratu, ka gan gribu bērnus, gan gribu viņus audzināt. Savukārt sievietes, kuras mani romantiski piesaista, klasiski sakot, ir vīrišķīgas, uz karjeru, naudu, pašizaugsmi orientētas. Bet tas neiet kopā. Man jau tās dzemdes nav un es to bērnu nevaru iznēsāt. Paliktu vienīgi variants diezgan tālā nākotnē pārcelties uz citu valsti un tur kādu bērnu adoptēt. Tas nav pilnībā izslēgts. Bet tas man katrā ziņā ir daudz mazāk aktuāli par stabilitāti beidzot. Jo ar privātstundām man līdz šim gan ir pietiekoši veicies, bet, ja uznāk tukšā strīpa? Tad man jābūt bankā rezervei. Un tad es nevaru sev pirkt jaunu krēslu, datoru vai mobilo. Un, cik lielu rezervi likt, es arī nezinu. Tad man jāaizņemas no vecākiem. Katrā ziņā izglītība ir pirmā lieta. Es jau pateicu, ka nevis svinēju Ziemassvētkus, bet ierakos kvantu fizikas materiālos. Tas vien parāda, ka īsti labi man ar ģimeni nav. Māte skatījās televizoru, es skatījos kvantu fizikas lekcijas datorā.

 

  • Kāpēc Latvijā nevar adoptēt bērnu? Kāpēc tieši ārzemēs?

Latvijā var adoptēt bērnu jebkurš 25 gadu vecumu sasniedzis cilvēks. Taču adopcijas process ir garš. Jāsaka godīgi, ka es par to neinteresējos. Par to interesējās viena mana draudzene, kura gribēja bērnu adoptēt un viņai vēl nav 25. Cik lasu, tad tie dienesti ļoti aizdomīgi un konservatīvi skatās. Piemēram, ja ir pāris – vīrietis un sieviete, un ir ārsta atzinums, ka sieviete ir tiešām neauglīga, tad tur jebkurš visrūdītākais kristietis un konservatīvākais ārsts vai bērnu nama vadītājs pateiks: “Jā. Šinī gadījumā droši. Mēs jums to bērnu uzticam. Ja jūs esiet tēvs, mamma, kuriem arī mākslīgā apaugļošana nav iespējama, tad jā.” Bet gadījumā ar divām sievietēm tas nesanāk. Šobrīd izskatās, ka tā vispār būtu katastrofa. Savukārt viens pats cilvēks, viena pati sieviete… Es ticu, ka viņai pat varētu kaut kā atļaut. Es tiešām par to nezinu. Bet manā gadījumā es kaut kā apšaubu pie Latvijas tolerances šī brīža situācijā, ka man kāds varētu atļaut adoptēt bērnu.

 

  • Tātad romantiski tevi vairāk interesē sievietes? Vīrieši nemaz?

Jā. Es ar vīriešiem, protams, ka eksperimentēju. Kad cilvēki raksta par to, kā notiek dzimuma maiņa, tad hormonu iedarbībā varot parādīties tas, ka vairāk interesē vīrieši. Tas savukārt ir ļoti ķīmiskā līmenī. Cilvēkam organismā vairāk ir sievišķie hormoni un tad arī viņš pats daudz vairāk smaržo pēc sievietes. Pēc daudziem gadiem viņš sāk pilnībā smaržot pēc sievietes. Pati izjutu pārmaiņas, kad hormonus lietoju 4-5 mēnešus. Kad autobusā iekāpj vīrietis, es to uzreiz saožu vai pamanu. Bet, ja iekāpj sievetes, es viņas pat nepamanu, tur vienkārši ir cilvēks X. Toties, ja iekāpj veselīgs puisis aptuveni manā vecumā, tādā dzīvnieciskā līmenī es viņu saožu. Tas patiešām no tiem hormoniem ir.

Vēl jāņem vērā, kādā veidā es ar transseksualitāti tiku galā pirms man nebija apkārt toleranti cilvēki. Es ļoti daudz sarakstījos internetā ar sievietes vārdu. Es sarakstījos arī ar vīriešiem, bet viņiem es teicu, lai nedomā, ka man ir tāda interese. Ka man tomēr patīk meitenes. Ņemot vērā, kāds šobrīd ir tas tolerances līmenis pret transseksuāliem cilvēkiem, teju a priori var teikt, ka Latvijā sievietes būs tolerantākas. Tāpēc, ka sieviete kaut kā nejūtas par savu dzimumidentitāti traumēta tanī brīdī, kad viņa ierauga šādu cilvēku. Savukārt, kad vīrietis uzzina, ka cits cilvēks, kurš piedzimis par vīrieti, tagad grib sev griezt nost to, ko sauc par vīrietību, tad viņš kaut kā vairāk jūtas aizskarts. Tas ir ļoti banāli, bet tāda ir bijusi pieredze. Ka vīrieši daudz grūtāk saprot principu, ka var būt nesaskaņas starp prātu un ķermeni. Sanāk, ka manā paziņu lokā ir kādas 40 sievietes un 2-3 vīrieši. Tas nav tāpēc, ka man nepatiktu vai riebtos vīrieši. Vienkārši vīriešu, kas spēj to saprast un pieņemt, ir tik maz! Tā kā ar to puisi, par kuru pirmīt stāstīju. Man viņš tiešām likās interesants cilvēks. Viņš bija strādājis ārzemēs, bija visādi izglītojies. Es ar viņu ļoti vēlētos parunāt vēl. Bet viņš mani feisbukā neapstiprina, kaut arī mēs, iespējams, tiksimies vēl kopīgos pasākumos, kurus organizēs tās grupas līderis. Tās iespējas komunicēt ar vīriešiem tieši tāpēc, ka esmu transseksuāls cilvēks, man savā ziņā ir nogrieztas. Tas, protams, ir bēdīgi.

 

  • Tevi nemulsina tas, ka šobrīd tu esi transseksuāls cilvēks, bet pēc kāda brīža, ja viss sanāks tā, kā tu gribi, tu kļūsi par lezbieti?

Tas mani nemulsina. Tas, protams, mulsina visus pārējos. To eksperimentālā ceļā man ir nācies ļoti bēdīgos veidos pārbaudīt. Es iepazīstos ar meiteni, kas ir biseksuāla. Es viņai saku, ka es identificējos kā sieviete, kurai patīk sievietes. Viņa to noklausās un tad, kad mēs tiekam līdz reālai darīšanai, tad viņa, protams, grib ar tiem orgāniem, kas man ir. Tad es viņai saku, ka es tā negribu. Un tad viņa nesaprot. Es viņai saku, ka lezbietēm ir citi orgāni kā man. Un man savukārt tas, kas šobrīd ir kopīgs ar lezbietēm, ir rokas un mēle. Tas ir tas, kas man ir komfortabli. Un viņa jūtas ļoti apvainota par to. Attiecības ne vienu reizi vien tāpēc ir izjukušas. Viņas nerespektē šo manu identitāti. Tādā ziņā es arī apzinos, ka ir ļoti grūti transseksuāliem cilvēkiem šajā pārmaiņu posmā atrast kaut cik stabilas attiecības. Transseksuālā cilvēka romantiskajam partnerim arī visiem būs jāstāsta apkārt, ka ir kopā ar meiteni, kura šobrīd ir vēl puisis un ka vispār viņas skaitās meiteņu pāris, bet it kā nav meiteņu pāris. Nu, kas to grib? Tās ir milzīgas klapatas! Jo, ja tā meitene patiešām ir lezbiete, tad viņa var dabūt citas lezbietes, kas uzreiz jau ir “gatavs produkts”. Tādā ziņā, ja man šobrīd ir attiecības, tad tā ir ļoti liela laime. Ka vispār mani pieņem un ir ar mieru šīs te lietas un lielo emocionālo bagāžu otra meitene laist caur sevi.

 

  • Tad tev šobrīd ir attiecības?

Jā. Es uzskatu, ka jā.

 

  • Sanāk, ka salīdzinoši agrā bērnībā tu saprati, ka puikas definīcijai īsti neatbilsti. Meitenes – vēl jo mazāk. Tad kāpēc tu nevari palikt pie trešā varianta – ka tev ir grūti noteikt savu dzimumpiederību, un dzīvot tālāk tajā ķermenī, kurā tu piedzimi?

Es tobrīd, tajā piecu gadu vecumā nejutos kā meitene, jo tad man redzamās meitenes bija ar atšķirīgu uzvedību. Vēlāk es sapratu, ka meitenes ir dažādas, viņu uzvedības modeļi ir dažādi, bet viņu iekšējā būtība ir tāda pati kā man vai arī ļoti, ļoti tuvu. Ja es identificēšos kā sieviete, tad man tā būs vieglāk. Vēl bija tāda lieta… Bērnudārza vecumā es sev tur lejā nemazgāju. Tāpēc, ka es uzskatīju, ka tas nav mans, tas nav pie manis. Man māte teica, ka to vajag darīt, jo citādi var saslimt. Es teicu, ka nē, tas nav pie manis. Tad viņa mani veda pie ārsta par to parunāt un es ar tādu pierunāšanu sāku arī mazgāties. Bērnam kādā 1.-2. klasē krīt ārā zobi. Man likās, ka arī tur lejā varētu nokrist, pēdējais laiks apmēram. Es varbūt to tā nemācēju pateikt. Bet tanī brīdī es nezināju visu to lielo lietu kārtību. Ko tad es pirmajā klasē vispār varēju zināt? Tanī brīdī man dzīve sastāvēja no šaha skolas, matemātikas un datora. Es savu dzimumu varēju diezgan ilgi ignorēt. Šaha skolā man pāri nedarīja. Skolā man darīja pāri, bet es to norakstīju uz to, ka viņi ir neaudzināti un ar citām interesēm.

Bija vēl tāds moments, ka piecu gadu vecumā es vēl paņēmu mammas drēbes, veļu un smaržas, sakrāsojos. Es tikai kādu 18 gadu vecumā uzzināju, ka tas ir normāli, ka meitenes ņem mammas veļu un krāsojas, un nav nekāds fetišisms. Vārdu sakot, arī šīs te fizioloģiskās izpausmes man pilnīgi noteikti bija un ir kā cilvēkiem, kas jūtas kā sievietes. Protams, ka biju diezgan neparasta meitene tādā nozīmē, ka lelles mani diez ko neinteresēja. Man bija mīkstās mantiņas, ar kurām es spēlēju teātri. Bērnu ratiņi arī mani neinteresēja, bet gan konstruktori, lego. Tie ir stereotipi. Bet tajā pat laikā pagāja daudzi gadi līdz es sapratu, ka tie ir stereotipi. 15-16 gadu vecumā sāku internetā runāt ar ārzemju meitenēm, kurām bērnībā netika uzspiesti šie sterotipi. Tādi kā – meitenes velk rozā, puikas – zilu, meitenes spēlējas ar lellēm, puikas ar mašīnām. Ārzemēs tik ļoti strikta dalījuma nebija jau kopš deviņdesmito gadu vidus. Viņas stāstīja, ka Lielbritānijā vai Vācijā viņām bijis gan konstruktors, gan lieli lāči. Ja māsa spēlējas ar brāļa konstruktoru, tad viņai to neviens nost nav ņēmis. Tad es sapratu, ka ir arī tādas meitenes un man nav par ko izsamist.

 

  • Par pagātni tā kā būtu skaidrs. Tagad, kad tas viss ir aiz muguras, tu tik un tā vēlies mainīt dzimumu. Kāpēc tu nevari palikt ar savu šī brīža dzimumu?

2015. gadā es aizgāju uz Tvaika ielu ar mērķi tikt pie jaunākas diagnozes. Speciāliste, pie kuras biju aizgājis, teica, ka esmu persona ar neskaidru dzimumidentitāti, t.s. transgendered person. Viņa man uzrakstīja tādu diagnozi ar argumentiem, ka man nav pietiekoši sievišķīgs ķermenis un ka man tāpat neizdosies mainīt dzimumu. Ka man ir jau tik daudz gadu, ka ir jau par vēlu un es tikai sačakarēšu savu dzīvi, mainot dzimumu. Tas ir savā ziņā viņas subjektīvais viedoklis. Bet ar šo diagnozi es nevarēju tikt pie hormonu terapijas. Viņa man ieteica turpināt iet uz psihoterapiju. Bet es uz psihoterapiju eju jau 11 gadus. Arī mana psihoterapeite uzskata, ka transseksuāļiem Latvijā ir grūti. Ja viņas spēkos būtu bijis kaut kā manu prātu iegrozīt, tad tas pa šiem 11 gadiem jau būtu noticis. Viņa saprot, ka ir bijis grūti, būs grūti un ka vajag lielu finansiālu stabilitāti, ko man vēl nav izdevies iegūt. Vārdu sakot, viņas kolēģe šim visam īsti nepiekrita un 40 minūšu laikā izdomāja, ka esmu transgendered. Es par tādu lēmumu biju dziļā sarūgtinājumā. Gāju atpakaļ pie Māra Siliņa. Viņš teica, ka 40 minūšu laikā izlemt cilvēka “likteni” ir mazliet par traku. Ka viņš mani gribēs redzēt vismaz reizes 5-6 pirms diagnozes uzstādīšanas. Tad es pie viņa arī gāju 6 vai 7 reizes. Tas bija krietni nopietnāk nekā 40 minūtes. Bija mazliet e-pastā sarakste un telefonā pārrunas par to, kā es jūtos. Tā kā viņš tam piegāja daudz nopietnāk un arī diagnozi uzrakstīja.

Šajā brīdī man ir diagnoze un es gribu, lai spogulī izskatos labi. Es gribu, lai man ir vagīna. Es negribu lielas krūtis. Mans psihiatrs teica, ka Latvijā vidējais izmērs ir C, bet man patīk skriet un pilnīgi pietiktu ar A. Tas tā. Bet es gribu arī ārpus mājas valkāt svārkus, nebaidoties, ka mani par to kāds vietējais bosiks pieštaukās. Es negribu, lai mani sabiedrībā uzskatītu par transvestītu. Tas mēdz būt pirmais jautājums – vai tu esi transvestīts? Es gribu, lai pat visaprobežotākajam cilvēkam būtu skaidrs, ka esmu sieviete. Tad būtu ievērots princips – tas, ko tu redzi, tas arī ir. Tā funkcionē lielākā daļa cilvēku. Ja es piesakos darbā un man pasē nav rakstīts Emīlija, tad man ir milzīgas problēmas. Tāpēc man vajag gan pasi, gan izskatu. Citādi atliek vienīgi darbs pie paziņām vai paziņu paziņām. Ja gribu, lai arī pilnīgi svešs cilvēks mani uzskatītu par pilnīgi pieskaitāmu, sabiedrībā pieņemamu locekli, tad man par tādu ir savā ziņā jākļūst. Tas ir viņu dēļ, bet es to daru arī sevis dēļ. Es valkāju gandrīz tikai sieviešu drēbes un loģiski, ka tās paredzētas sieviešu ķermenim. Varētu tā rupji pateikt – diez ko komfortabli dažreiz nav. Tās drēbes arī atgādina, ka tās ir sieviešu ķermenim un ka man tāda nav.

Ja es dzīvotu Indijā un man būtu iespēja ģērbties sieviešu drēbēs un mainīt dzimumu, un tikt pie krūtīm, un tikt pie sievietes vārda, tai pat laikā mani sauktu nevis par sievieti, bet par brīnišķo feju, tad tas man neko diži nemainītu. Doma ir, ka trešajiem dzimumiem tajā sabiedrībās ir kaut kāda speciāla funkcija. Indiāņiem arī bija trešie dzimumi. Tie parasti bija priestera kārtas izpildītāji. Viņiem piedzimšana kā transgendered tika uztverts kā Dieva dāvana ciltij. Ka tagad tas cilvēks palīdzēs izsaukt garus, pierunāt, lai kuiļi nāk tuvāk utml. Bet Latvijā 2017. gadā ir divi varianti. Vīrietis vai sieviete. Es gribu būt sieviete, es jūtos kā sieviete un izdomāt kādu trešo, piekto vai septīto identitāti, kura man derētu labāk, ir tikai prāta vingrinājumi bez saistības ar realitāti. Jo pasē man ir tikai divas iespējas. Ir valstis, kurās ir iespēja izvēlēties vēl kādu ķeksi ielikt, bet Latvijā ir tikai divas iespējas.

 

  • Sanāk divas puses. Viena, ka tu to dari sabiedrības dēļ…

Nē, tā būtu drīzāk otrā puse. Pirmā puse ir, ka es to daru tikai sevis dēļ. Bet es apzinos, ka man māte nav gatava to visu apmaksāt. Tēvs ne tik. Tas nozīmē, ka man ir jāiet sabiedrībā un jāstrādā. Man šobrīd neviens nevar iedot tādu darbu, kurā es varētu ģērbties, kā es vēlos. Mans ideāls būtu staigāt svārkos, lakotos nagos un ar gariem matiem, īpaši nepiedomājot, cik augstā vai zemā balsī es runāju. Tādā veidā es varētu strādāt par programmētāju, bet es gribu darbu ar cilvēkiem. Bet, ja es eju pie cilvēkiem, tad gribu, lai arī mani uztver kā cilvēku, nevis “ono”. Tāpēc man jāpielāgojas viņiem. Tā sakot, klientam vienmēr taisnība. Ja sabiedrība būtu pilnībā pieņemoša, tad paliktu, ka to daru tikai sevis dēļ. Un es to darītu. Bet šajā gadījumā, lai es tiktu pie pilnās dzimuma maiņas, man ir jāstrādā. Man šobrīd nav lielas krūtis, bet es labāk jūtos ar krūšturi. Uz privātstundām es to nevelku, lai bērni vai vecāki neredzētu un nerastos kādi jautājumi. Man ir liels diskomforts, ka nākas šādā veidā pielāgoties. Tiklīdz man būs pase ar Emīlijas vārdu, es varēšu teikt – es esmu sieviete un varu valkāt cik un kādus krūšturus es gribu.

 

  • Par sociālo pusi, manuprāt, ir skaidrs. Paliek tava subjektīvā – tas, kā tu jūties. Tu minēji kā pamatojumu, ka varēsi komfortablāk valkāt sieviešu drēbes, jo ķermenis būs tām piemērotāks.

Tad es jutīšos par sevi… Negribēsies dažreiz raudāt, ejot vannā. Tas arī tomēr ir ļoti svarīgi. Jo jāmazgājas ir katru dienu.

 

  • Bet tajā pašā laikā tu neesi transvestīts?

Nē. Tāpēc, ka transvestīts ietver vīrieša identitāti, kurš, pārģērbjoties kādu laiku, jūtas kā sieviete vai sievietes lomā. Man šī sievietes identitāte ir visu laiku kopš es sapratu, ka tāda identitāte man ir piemērota. Es tā jūtos vislabāk. Piemēram, ir cilvēki, kuri uzskata, ka citā dzīvē viņi bijuši fejas un tad nu viņi taisīs ar plastiskām operācijām sev spicas ausis un ko tikai vēl ne. Tādas identitātes arī ir personības traucējumi, bet netiek atzītas kā derīgi varianti, kā cilvēkam justies. Tas būtu jāārstē ar psihoterapiju. Jo, lai ko arī tie cilvēki nedarītu ar plastiskām operācijām, viņi nekļūs par fejām. Bet te ir vīriešu un sieviešu smadzenes. Transseksuāļiem tās ir kaut kur pa vidu, bet vairāk uz vienu vai otru pusi. Tās nekad nebūs tādas kā sieviešu vai vīriešu smadzenes par simts procentiem. Indijā ir trešie un ceturtie dzimumi un visi viņus tur pieņem. Bet Latvijā pieņem tikai divus variantus. Tāpēc transseksuāļi, kuru smadzenes ir ļoti tuvas sieviešu smadzenēm, tomēr tiecas kļūt par sievietēm. Man nav iespējas pateikt, ka esmu transseksuālis ar sievišķām smadzenēm un tagad visi sauciet mani par Emīliju tikai tāpēc, ka es tā gribu. Nē, man prasīs psihiatra atzinumu.To es varu parādīt. Tad man prasa, kāpēc tad nemainu dzimumu līdz galam. Es saku – nav naudas. Man saka, lai eju strādāt. Kad eju strādāt, man saka – tu esi nenormāls, mēs tevi neņemsim darbā. Sanāk tāds mazliet apburtais loks. Ja cilvēks nomaina dzimumorgānus un izskatu, tad viņa prāts paliek tāds pats. Pat, ja tas ir ļoti tuvu sievietes prātam, tas nekad nebūs tieši tāds pats. To jau nevar nomainīt. Bet tieši tas, ka šis prāts ir tik tuvu sieviešu prātam, arī ir tā dzimumidentitāte. Es esmu sieviete tomēr, es gribu tā izskatīties, gribu, lai mani tā uztver, lai mani ciena kā sievieti nevis kā cilvēku vai matemātiķi. Lai mani ciena caur to, kā es izturos pret citiem, pret sevi.

 

  • No individuālajiem iemesliem tātad ir drēbes un tas, ka neērti skatīties uz sevi, vannā ejot.

Ir arī tas, ka no hormoniem krūtis izaugušas ir un man neērti bez krūštura. Tai pat laikā es to publiski nevaru vilkt, jo ko par mani padomās un varbūt negribēs no manis privātstundas. Savā ziņā es jau iebraucu auzās, ka nepadomāju, ka krūtis izaugs tik ātri un tik daudz. Es domāju, ka man pietiks naudas gan hormoniem, gan operācijai. Bet krūtis izauga un krūšturi man prasās. Tai pat laikā es to nevaru vilkt. Tādā ziņā es esmu mazliet sprukās ar šito visu. Šobrīd krūšturi vilkt uz privātstundām es baidos. Nākas pieciest neērtības ļoti praktiskā ziņā.

Es arī gribu seksuālu dzīvi, kāda ir sievietēm. Nav pat jautājums, vai tas būtu kā heteroseksuālai vai homoseksuālai sievietei. Pilnīgi un galīgi aseksuāla es neesmu, bet ar tiem dzimumorgāniem, kas man ir šobrīd, es esmu tādā kā piespiedu atturībā, jo es nejūtos ar tiem komfortabli. Es te varētu gari izplūst, kādas ir histēriskas sievietes, kuras nav dabūjušas seksu, bet par to ir rakstījuši Freids un visi pārējie. Es negribu krist nevienam uz nerviem. Neviens nenoliegs, ka veselīgāk ir seksu gribēt nekā to negribēt vispār. Tā tomēr ir vitalitāte, dzīvības enerģija.

Bez tam, kamēr man pasē ir “vīrietis” un kamēr es izskatos pēc vīrieša, tad vienmēr, kad es stāstu, ka strādāju bērnudārzā vai skolā, vai, ka mācu bērnus, tad visi uz mani tā skatās… Vīrietis bērnudārzā? Pedofils droši vien. Tad es viņiem varu stāstīt, ko es gribu. Bet, ja tu neesi pedofils, bet transseksuālis, tad kāpēc tev vēl nav mainīts tas dzimums, ja tu jau 11 gadus to zini? Tu to droši vien īstenībā nemaz negribi! Tad man viņiem jāstāsta, ka man nav naudas vai kāds atbalsts. Viņi saka – tās visas ir atrunas! Ja es kā sieviete saku, ka strādāju bērnudārzā, tad man saka – “Vai, cik labi! Tur taču neviens negrib iet, tur tik maz maksā, labi, ka tu ziedojies!” Labi, es tai bērnudārzā nenostrādāju pat mēnesi, man tas bija par grūtu. Man bērni ļoti patīk, bet tas bija fiziski par smagu. Bija arī disciplīna visu laiku jāievēro. Es neesmu cilvēks, kurš prot ilgstoši kliegt uz citiem. Uz maziem bērniem ir jākliedz, jo citādi viņi dara blēņas un kaut ko var saplēst – tā man paskaidroja. Katrā ziņā man tā pedagoģijas lieta ir ārkārtīgi tuva un bērnus es mīlu. Bet tiklīdz kāds izdzird no vīrieša, ka viņš mīl bērnus, tad – kas nu būs? Tā ir lieta, kas man iekšēji uzdzen niknumu. Ka, ja es būtu sieviete ar lielākiem gurniem, lielākām krūtīm un tādu mammisku seju, tad nevienam ne prātā neienāktu, ka cilvēks, kurš saka, ka mīl bērnus, ir kaut kas aizdomīgs. Tie ir stereotipi, bet ar to man visu laiku ir nācies saskarties. Labāk ņemt ārā no CV, ka esi strādājis bērnudārzā, jo ko par tevi padomās?

 

Noslēgums.

Saruna ar transseksuālu cilvēku 1. daļa

Šī ir saruna ar cilvēku, kurš grib mainīt savu dzimumu no vīrieša uz sievieti.  Lai būtu vieglāka lasīšana, saruna sadalīta trīs daļās.

 

  • Kas tu esi? Kā tu sevi uztver?

Kad man parasti uzdod šo jautājumu, es saku, kas es neesmu. Katrā ziņā man ir vieglāk atsaukties uz to, ko par mani saka manas draudzenes. Tātad – ļoti sievišķīgs prāts, to man teikušas vismaz trīs – četras. Man ir ļoti emocionāls raksturs. Tā teikt, viegli raudu, viegli priecājos. Kas vēl? Es varu teikt, ka pēc profesijas pasniedzu privātstundas un pirms tam strādāju bērnudārzā. Pēc tam vēl pirmajā ģimnāzijā Rīgā mācīju fakultatīvajā pulciņā kāršu spēli bridžu. Vēl strādāju Baltijas HIV asociācijā par brīvprātīgo, tātad medicīnas jomā, kur informēju cilvēkus par drošu seksu. Tāda ir mana darba pieredze.

 

  • Tu sevi uztver kā sievieti?

Jā.

 

  • Ar ko vispār atšķiras vīrieši no sievietēm? Vai, teiksim, uzskats, ka sievietes ir emocionālākas par vīriešiem ir stereotips?

Tas nav stereotips, to nosaka iekšējā nervu sistēma, kas izriet arī no tiem hormoniem, kuri dominē. Vīriešiem dominē testosterons, sievietēm dominē estrogēns. Ir vēl arī citas īpašības, bet tad man jāatgriežas pie sevis. Tā jau es biju diezgan emocionāls cilvēks un man ir uzstādīta diagnoze emocionāla labilitāte. Tas ir, ka ātri mainās emocijas. Bet tad, kad es sāku lietot hormonus, tad pirmos mēnešus, kamēr es sevi iepazinu, bija diezgan katastrofāli. Autobuss 15 minūtes nokavē, es sāku raudāt un brīnos – man taču nav pieci gadi, par ko tur raudāt? Katrā ziņā hormoni ietekmē daudz ko, nervu sistēmas reakcijas, noteikti arī emocionalitāti.

Tad ir telpas un ķermeņa izjūta. Vīrieši cenšas ap sevi radīt vairāk ieņemto telpu. Viņi stāv ar platākām kājām, vairāk izvērstākām rokām. Viņi žestikulē plašāk. Tas ir īpaši redzams tā saucamajos hip-hop video, kur plātās ar rokām. Viņi cenšas sevi iztaisīt lielāku. Tā kā gailis uzpūšas. Sievietes cenšas būt nevis neuzkrītošas, bet ieņemt mazāk telpas. To varētu saukt tā banāli par agresiju esamību. Kad vīrietis ienāk telpā, tad viņš grib, lai viņu kādā ziņā ievēro, ja viņam tā telpa ir svarīga. Ir vīrišķīgākas sievietes, kas būs valdonīgākas, agresīvas, skaļas. Tāpat ir vīrieši, kurus literatūrā mēdz saukt par bālajiem, jūtīgajiem zēniem. Cik lasīts par tīri fizioloģiskām atšķirībām, tad tās ir hormonu un smadzeņu atšķirības, kaulu uzbūve, muskuļi. Sievietēm augšējās ķermeņa daļas muskuļu spēks ir mazāks. Tātad pievilkties pie stieņa, piepumpēties varēs mazāk. Bet, kas attiecas uz kājām, tad tur starpība ir krietni mazāka. Noskriet maratonu vai 100 metrus sieviete varēs lēnāk, bet tā starpība nav tik krasa. Sievietes var trenēties ārkārtīgi daudz, bet viņām nebūs lieli bicepsi, vienkārši ģenētiski tas nav paredzēts. Vīriešiem, ja viņi daudz trenējas, diezgan ātri bicepsi kļūst redzami.

Ir iespējams noskanēt cilvēka smadzenes un pēc tā iespējams secināt, ka tās būs vīrieša smadzenes, sievietes smadzenes vai arī trešais variants. Trešais variants sevī ietver amplitūdu. Tādas smadzenes, kuras ir drīzāk vīrieša, tādas, kuras drīzāk tuvojas sieviešu smadzenēm. Un šādi principā ir šie trīs varianti, ko ar medicīniskām, fizikālām metodēm var noteikt. Jo, tiklīdz iet iekšā psiholoģijā vai psihiatrijā, ko nevar pierādīt ar tā saucamo hard science, tad tur ir brīva vieta interpretācijai. Šo lietu nevar īsti interpretēt, tāpēc ka noskanējot smadzenes ar šo aparatūru, tas, kas tai bildē ir, tas tur ir.

 

  • Vai šī metodika ir kaut kur atzīta?

Jā. Anglijā un citās valstīs šī tehnika tur ir un tur veido šos attēlus, bet jāsaka, ka tas principā nevienā brīdī nav bijis nosacījums, lai iegūtu transseksuālisma diagnozi. Transseksuālisma diagnozi var iegūt, aizejot pie psihiatra, pasakot, ka ir problēmas ar dzimuma identitāti. Tad psihiatrs veic garu iztaujāšanu uz kā pamata nosaka diagnozi, kāda atbilst šīm problēmām. Tad arī skatās, kā to tālāk risināt. Parasti tā ir psihoterapija un psihologa apmeklējumi, bet, ja diagnosticēts tieši transseksuālisms, tad to ārstē ar dzimuma maiņas procesa veikšanu.

 

  • Ar ko tev ir vieglāk saprasties? Ar vīriešiem vai sievietēm?

Man ir vieglāk saprasties ar sievietēm tādā ziņā, ka man ir tādas pamatvērtības kā ģimene, bērni un, varētu teikt, skaistums šī vārda ļoti plašā nozīmē, kā piemēram, senajiem grieķiem. Ir fiziskais skaistums, kur ir simetrijas un proporcijas. Un tad ir rakstura skaistums, ka cilvēks ir savaldīgs, ka viņš ir ar labām manierēm utml. Tad ir kaut kāda veida gara skaistums, ka cilvēkam ir kāds talants un viņš to ir arī izkopis. Ģimene, bērni, skaistums – tādas sieviešu vērtības un es ar tām varu viegli identificēties. Sieviešu forumā, kur es rakstu, ja ir runa par nagu lakošanu un jaunām rotaslietām, jāsaka godīgi, ka nav tā, ka mani tas ļoti interesē. Mani daudz vairāk interesē matemātika un fizika, bet katrā ziņā mani tas interesē pietiekoši, lai es justos, ka tas ir arī mans.

 

  • Vai vīriešiem pārsvarā dominē citas vērtības?

Viena no lietām, kas vīriešiem, manuprāt, ir ļoti svarīga, tas ir kaut kādā veidā būt neatkarīgam pēc iespējas vairāk. Tātad neatkarīgam no vecākiem, neatkarīgam no kādiem citiem apstākļiem, tas nozīmē, nauda būtībā. Otra lieta, es uzskatu, ir pašapliecināties kādā nozīmē, vēlme sevi pierādīt. Man labs čoms ir fizikas olimpiādēs sevi pierādījis. Tagad viņš labo datorus, vēl viņš strādā viesnīcā. Viņš ir sevi kaut kā apliecinājis.

Ar vīriešiem man īsti nav par ko runāt. Mani neinteresē īpaši mašīnas. Sports gandrīz mani neinteresē. Es kādreiz paskatījos futbolu, hokeju, basketbolu, bet tas bija ļoti epizodiski. Tagad, kad ir daudz izdevīgāk turēt datoru istabā nevis televizoru, tad neviens jau neuzspiež man skatīties to futbolu. Arī tas mani ietekmē, ka es nedzīvoju ar tēvu kopā, bet tikai ar māti šobrīd.

 

  • Kāpēc tu uzskati, ka esi meitene?

Tāpēc, ka tāds ir mans prāts, emocionālās reakcijas, vērtību sistēma, arī dzīvesveids. Es tiecos uz profesijām, kur ir svarīgāka empātija, maigums, rūpes. Viss šis kopā veido to, kā es jūtos un tā būtu man daudz vieglāk arī iekļauties sabiedrībā. Svarīgāk ir par to, kā es jūtos.

 

  • To, ko tu aprakstīji, būtībā var norakstīt uz stereotipiem par sievietēm.

Var. Bet, protams, ja runa ir par tīri transseksuālismu kā slimību, tad tā ir prāta un ķermeņa nesakritība. Ja tu mani intervētu pirms 5-6 gadiem, tad es teiktu tā: man te mājās ir cirvis un es tā regulāri apsveru domu sev kaut ko nocirst. Man būtu ļoti agresīvi izteikumi. Man izsaka komplimentus par lietām, kuras ir saistībā ar manu intelektu vai vīrišķību tādā nozīmē, ka ir kaut kas sasniegts, kaut kas pierādīts. Bet es gribētu, lai man izsaka komplimentus par to, ka esmu sirsnīgs cilvēks. Tas ir vairāk stereotipiski sieviešu pusei. Sievišķību manī neredz cilvēki, kuri nav redzējuši, kā es strādāju vai kā es izturos pret bērniem vai pret dzīvniekiem. Viņi redz, ka mani interesē datori, programmēšana, matemātika. Viņiem liekas, ka tās nemaz nav sievišķīgas lietas. Man ar manu psihi un transseksuālismu bija ļoti lielas grūtības sadzīvot sākumā, kad sapratu par šo lietu. Es mājās sēdēju un raudāju, ka tas viss ir dārgi. Skatījos uz savām rokām, kuras ir krietni spalvainākas par meiteņu rokām un domāju, ka šausmas klāt. Ka būs jāveic epilācija visam ķermenim un kas tikai vēl ne.

Tādā dzeltenās preses līmenī varētu uzlikt skaļu virsrakstu “Toreiz es apsvēru pašnāvību, kaut ko nocirst, iet sūdzēties pie psihiatra ar izmisīgu bļāvienu, kāpēc Latvijā neviens man neapmaksā šito visu, jo citās valstīs apmaksā. Šī valsts mani nav pelnījusi, es labāk pakāršos.” Bet tā kā es eju uz psihoterapiju jau 11 gadus ar pārtraukumiem, tad lielā agresija pret savu ķermeni tomēr ir pārstrādāta uz kaut ko produktīvāku. Es tagad saprotu, ka būtībā jau to visu var izdarīt. Kastrāciju var veikt ķirurgs, kas specializējies uz ko tādu, un man nav jāpsiho par to. Var veikt lāzerepilāciju, tas nemaksā miljonus. Vārdu sakot, viss ir izdarāms. Tu mani satiec tādā posmā, ka ir tik daudz gadu pēc psihoterapijas pagājuši, ka es vairs nekrītu izmisumā tik viegli. Tomēr arī tagad 2-3 reizes nedēļā es iedomājos, ka būtu vieglāk, ja man citiem nebūtu sava sievišķīgā būtība citiem jāatgādina. Tas ir, ja man jau būtu tā seja.

 

  • Bet kā tu nonāci līdz tam, ka esi meitene? Kurā brīdī tu redzi pāri tiem stereotipiem? Tā, ka tie neiespaido to, ka tu jūties kā meitene?

Es pagājušajā piektdienā biju uz psihoterapiju. Kā man teica, tas pamats ir, ka tu pieej pie spoguļa un redzi tur svešu cilvēku. Tam cilvēkam it kā ir tava seja. Es piekrītu teorijai, ka cilvēka raksturs seju ietekmē. Agresīviem, sadistiskiem cilvēkiem būs viena tipa seja. Es pazīstu sievieti, kas strādāja zīdaiņu reanimācijā. Viņa runāja tik klusā, mierīgā, nosvērtā balsī, ka varētu domāt, ka tur svētais staigā. Bet reāli viņas darbs viņu tā piespiež. Jo noskatīties ikdienā, kā zīdaiņi nomirst, ir ļoti smagi. Viņa pie tā bija pieradusi, strādājot daudzus gadus. Es ikdienā spogulī pārāk neskatos. Dažreiz sanāk tā, ka es ar cilvēku runāju, tad pēkšņi viņš man pajautā ko tādu, ka es nesaprotu to jautājumu. Tad attopos, ka man to uzdod tāpēc, ka es vēl neizskatos pēc meitenes. Jo es jau iekšēji to aizmirstu.

 

  • Tad kāpēc mainīt dzimumu nevis seju?

Transseksuālismu ārstē nevis ar psihoterapiju, bet maina ķermeni. Tātad ir izpētīts, ka nevar izmainīt prātu, ja dzimumidentitāte ir iedzimta. Psihiatri senāk mēdza teikt, ka dzimumidentitāte ir tik izteikta, ka bērns 4-5 gadu vecumā uzreiz saprot, kas viņš ir un saka – es esmu meitene. Vienalga, kā viņš izskatās, vai viņam ir krāniņš, vai nav. Es 4-5 gadu vecumā sapratu, ka es neesmu ne meitene, ne puika, jo gan puikām, gan meitenēm interesē citas lietas. Meitenes spēlējas ar lellēm, puikas ar mašīnām, bet es rēķināju matemātiku. Kāds tad ir dzimums vai identitāte tiem, kas rēķina matemātiku bērnu dārzā? Es sapratu, ka es atšķiros. Bet man tajā brīdī nebija svarīgi, kāda ir mana dzimumidentitāte. Tikai, kad es aizgāju uz skolu un mani pirmajā vai otrajā klasē sāka saukt par geju, es sāku domāt, ko nozīmē vārds gejs, vai es tāds esmu un kāpēc klasesbiedri mani tā sauc. Tad es sapratu, ka “gejs” ietver sevī vārdu vīrietis. Tad kas ir vīrietis? Ja tas, kuram ir vīriešu dzimumorgāni, tad laikam es esmu vīrietis. Man liekas, ne jau par geju mani saukāja, bet par zilo vai pediņu, jo astoņgadīgi bērni nelieto tik gudru vārdu “gejs”. Tas man lieka iedomāties, ja tā ir seksuāla orientācija, tad kāds tur sekss otrajā, trešajā klasē? Ja man gribas ar kādu puiku draudzēties un es to izrādu tā diezgan atklāti, jo no sevis nekautrējos, tad, ja citi saka, ka tas ir gejs, tad es viņus vienkārši nesaprotu. Man otrajā klasē bija gari mati. Ja mani tāpēc sauc par geju, tad arī to es nesaprotu. Mati var būt gari un pinkaini arī deviņdesmitgadīgam pensionāram. Kāds tam sakars ar orientāciju? Man bija vieglāk to norakstīt, ka mani apceļ un ka tas ir kārtējais lamu vārds. Tāpat kā “lohs”, “lunahods” un tamlīdzīgi.

 

  • Tad sanāk, ka 4-5 gadu vecumā bērna piederības sajūta noteiktam dzimumam ir balstīta uz sabiedrības stereotipiem?

Kā lai to saka… Ja bērnam iestāstīs, ka meitenes ir ar krāniņiem, tad viņš teiks, ka viņš ir meitene. Tā visa ir spēle ar vārdiem. Es bērnudārzā centos draudzēties ar meitenēm. Pārsvarā meitenes man koda, skrāpēja un dzina prom. Tad bija viena puiciska meitene, ar kuru es iedraudzējos. Mums bija interesanti kopā kaut kur rāpties, dziesmas dziedāt, izdomāt kādas spēles. Man bija ļoti žēl, ka pirmajā klasē nedabūju iestāties ar viņu vienā skolā. Kaut kādā ziņā tā meitene bija kā indikators. Labi, viņa bija puiciska, viņa nespēlējās ar lellēm kā citas meitenes. Bet viņai arī tāpat kā man patika dauzīties, kāpelēt. Ja viņa nokrita, tad droši vien uzreiz nesāka raudāt. Viņa noteikti bija meitene, bet atšķīrās no citām meitenēm.

 

  • Kad tu saprati, ka esi meitene?

Tas varēja būt kādos 17-18 gados. It kā tipiski, bet tā tas parasti notiek. Vai nu kad izlasa kādā žurnālā par transseksuāliem cilvēkiem, vai kā citādi. Jo līdz tam es nezināju, ka ir tāda iespēja. Līdz tam es varēju sevi ielikt kastītē “ļoti neparasts zēns”. Kad es uzzināju par transseksuāliem cilvēkiem, tad es varēju sākt apsvērt, vai es esmu tāda kā viņi. Ir tāda filma Zēni neraud. Tur ir par transseksuālu jaunu puisi. Cilvēks piedzimis kā sieviete, grib mainīt dzimumu uz vīrieti. Noskatījos to filmu un man tas lika aizdomāties. Man tobrīd varēja būt 17 gadu. Vēl laba lieta ir tā, ka man internets ir bijis mājās jau no gadiem 13. Tiklīdz es par to aizdomājos, es varēju atrast interneta resursos angļu valodā, ka tādi cilvēki īstenībā ir, bet viņu ir ārkārtīgi maz, 1 uz 20’000 vai 30’000. Atradu, ka ir forums šādiem cilvēkiem, par to, kā viņi dzimumu maina, kā viņi lieto hormonus, kā viņiem iet ar psihoterapiju un kā viņiem vispār dzīve mainās. Tad es to visu izlasīju. Es varēju būt 10. vai 11. klasē. Mani tas ļoti skumdināja, jo es sapratu, ka tam vajag ārkārtīgi daudz naudas. Tam vajag arī lielu emocionālu atbalstu. Neviens no maniem vecākiem nav tāds īsti, kā lai to nosauc… Hipija stila domātājs. Tur vieglās narkotikas, homoseksualitāte un tāds brīvs dzīves veids, nē. Mana mamma ir zinātniece un mans tēvs ir celtnieks. Viņi nav par tādām lietām. Es sapratu, ka man būs grūti. Tanī gadā man vidusskolā bija depresija tieši par to, ka es jutos baigā bezizejā. Ka šitā lieta man laikam ir, ko man tagad darīt. Ka es neko nevaru izdarīt, jo man nav naudas un varbūt arī nekad dzīvē nebūs tik daudz naudas. Jo lielā operācija maksā 3-10 tūkstošus. Un ir valstis, kur tā maksā arī 16’000 eiro. Ir kur var uztaisīt arī lētāk, tas ir atšķirīgi. Tad, protams, es vērsos pie mammas, ka vajag aiziet parunāties ar psihiatru. Tad es 18 gadu vecumā aizgāju parunāties ar psihiatru. Psihiatrs Māris Siliņš teica, ka pēc visa, ko es stāstu, tā tiešām varētu būt, bet ko tad es varu darīt? Viņš uzskata, ka, ja man ir 18 gadi, tad pēc starptautiskās prakses varu sākt lietot hormonus. Bet tad bija jautājums – kurš par tiem hormoniem maksās? Tobrīd mamma piezvanīja kādām pāris endokrinoloģēm (endokrīno slimību ārsts, tādas kā diabēts, liekais svars, problēmas ar vairogdziedzeri, dzimumattīstības traucējumi bērniem), kuras nosauca astronomiskas summas. Mammai apskrējās dūša, ka viņa nemaksās 120 latus mēnesī par zālītēm. Es tajos forumos lasīju, ka amerikā tie ir 30 dolāri mēnesī, pēc tā laika kursa kādi 18 lati mēnesī. Es jau it kā sapratu, ka mammu vazā aiz deguna tie ārsti. Es viņai it kā to teicu, bet viņai tāpat bija skaidra nostāja. Ja tu to gribi, tu tam nopelni naudu. Tas ir tavs ķermenis un, ja tu to patiešām gribēsi, tu to dabūsi gatavu par savu naudu. Tāds ir stāsta sākums tam, kā es sapratu, ka esmu meitene un kā es sapratu, cik nopietns viss šis dzimuma maiņas process ir.

 

  • Kā tavi vecāki reaģēja, kad tu pateici, ka jūties kā meitene?

Mamma bija ļoti šokēta. Viņa vispār pateica, ka Latvijā vīriešiem ir vieglāk. Tāpēc, ka Latvijā viss ir uz tādas čomošanās, blatu sistēmas vēl joprojām pēc PSRS mantojuma. Ka vīrietim jau ir vieglāk blatoties, savukārt sieviete tīri vēsturiski te ir turējusies pie vīra. Tad kā tas sanāk? Man ir jāveic dzimuma maiņa, vēl jāatrod labs vīrs un cik gadu vecumā es to vispār dabūšu gatavu? Un, lai veiktu dzimuma maiņu, vajag daudzus, daudzus tūkstošus un tos jau neviens man nepalīdzēs iedot. Tā kā viņa bija lielā šokā un viņa teica, ka viņa man apmaksās visus psihiatrus un psihoterapijas, un arī psihoanalīzi, uz kuru gan es neaizgāju, sakot, ka tas ir par dārgu un es negribu. Bet uz psihoterapiju es eju kopš 2005. gada un diezgan regulāri. Tiklīdz man liekas, ka man kāds augstskolā vai darba situācijā dara pāri un es nezinu, kā reaģēt, tad man ir sava stabila psihiatre un psihoterapeits vienā personā, pie kā aiziet un parunāt. Mamma par to vienmēr samaksās, viņa to atbalsta. Tas ir tā, lai neliktos, ka viss, beigas ir klāt, jo viss ir dārgi, viss ir neiespējami un dzīvei nav jēgas. Bet tas bija sākumā. Tad es pamēģināju studēt Liepājā, kur man ļoti grauza tas, ka dabūju melot par sevi. Tad es atnācu studēt uz Rīgu, kur attieksme bija labāka. Bet tur arī bija tā, ka vienu laiku es vienkārši studēju un par to nerunāju. Man likās, ka tas nav aktuāli. Bet nekas jau uz priekšu tai procesā pavirzījies nav. Man tobrīd nebija to 30 – 50 latu mēnesī par hormoniem. Tikmēr es mammai neko neteicu, jo nekas uz priekšu nevirzās. Gadi gāja uz priekšu un tad, kad man tā nauda parādījās, tad es teicu, ka es sākšu to visu darīt. Tad atkal bija garas sarunas.

 

  • Kā tēvs reaģēja?

Tēvam nav pateikts nekas, tāpēc, ka tēvs no mums ar mammu aizgāja tad, kad man bija trīs gadi. Varētu teikt tā – oficiāli aizgāja. Neoficiālā ziņā viņš ir bijis ļoti labs un gādīgs tēvs, cik nu viņš ir spējis, lavierējot starp divām ģimenēm, tātad ģimeni ar mani un to ģimeni, kas viņam bija pēc tam. Līdz 18 gadu vecumam viņš tikās ar mani bieži. Viņš nesaprata manas depresijas. Man sākumā bija depresija un es nezināju, kāpēc mani skolā apceļ, nezināju, kas ar mani ir, kas man kaiš. Un man bija depresija no 14 gadu vecuma. No 14 līdz 18 gadu vecumam es nezināju, kas ar mani ir. Tad tikai 18 gadu vecumā es izvirzīju hipotēzi, ka tas varētu būt transseksuālisms, kas ir sakne tam visam, ka mani skolā apceļ par gariem matiem, par garākiem nagiem, par krāsainākām drēbēm. Tobrīd skolā es nevalkāju sieviešu drēbes. Es valkāju drēbes, kuras bija tādās krāsās, kuras parasti zēni nevalkā, piemēram, violets vai oranžs. Tā nebija pieņemts.

 

  • Vai tev bērnībā bija kāds vīriešu dzimuma pārstāvis, kurš tev būtu kā paraugs, kuram tu gribētu līdzināties?

Man bija vecmāmiņas māsas vīrs, pie kā es braucu Liepājā pa vasarām, kā arī uz Ziemassvētkiem un jauno gadu. Paliku pie viņiem dzīvoklī. Viņš bija pensionēts grāmatvedis. Kad es ar viņu iepazinos un jau mācēju runāt, viņam varēja būt jau 68 gadi. Viņš bija ļoti švītīgs dendijs un samērā bagāts. Tajā pašā laikā viņš bija ļoti stingrs. Tā sakot – es esmu ģimenes galva un jūs visi esiet zem manis. Diezgan tipiski, ja bērnam skrien pakaļ onkulis ar siksnu, tad tas liekas slikts un viņu vairs negribas satikt. Bet vēlāk viņš kaut kādā ziņā mani virzīja uz to, ka jāievēro kārtība, jāievēro klusums un tas, ka lietas paredzētas tam, kā tās domātas. Gulta ir domāta gulēšanai un tajā spēlēties nevajag. Savukārt uz grīdas arī spēlēties nevajag. Spēlēties drīkst uz galda, tikai ne ēdamgalda. Bērnam ir atvēlēts konkrēts galds, viņam ir loto vai lego un tad ar to drīkst spēlēties. Vai, piemēram, tiklīdz ieiet pa durvīm, jānoslauka zābaki. Pēc tam tie jānoslauka vēlreiz ar lupatiņu, jānoliek siltumā. Tajos jāieliek avīzes. Pēc tam avīzes jāizņem ārā, zābaki jāapkopj ar zābaksmēru un jānoliek vienīgajā pareizajā vietā. Ļoti pedantisks cilvēks. Bet, ņemot vērā, ka man dzīve tagad saistās ar matemātiku… Dažreiz man gribas par to ironizēt, ka man onkulis bija tāds vagars. Droši vien, ja es nebūtu tik mīļš cilvēks, es arī būtu tāds vagars un skolēniem teiktu – raksti, bet tikai līdz līnijai! To raksti kārtīgāk un šito nevar saprast, pārraksti! Droši vien arī varētu tā tiranizēt savus skolēnus. Bet es tā nedaru.

 

  • Tad gluži nevarētu teikt, ka tev bija laimīga bērnība?

Es uzskatu, ka man bērnības nebija vispār. Līdz divu gadu vecumam dzīvoju tur, kur Rīgā ir Mūzikas akadēmija. Mana mamma bija Mūzikas akadēmijā pasniedzēja. Tur tādas kā kojas bija. Tur mani pieskatīja pārējie koju biedri. Tad tēvs aizgāja vispār prom, kad man bija trīs gadi. Tad no trīs gadu vecuma palika mana vientuļā māte. Banāli, bet tā ir taisnība, jo visi radi no mātes puses ir Liepājā. No tēva puses ir vecmāmiņa, kura parādījās reizi 3-4 gados laika posmā no manas dzimšanas līdz kādiem 16 gadiem. Vārdu sakot, māte viena pati mani arī ir uzaudzinājusi. Man jau bērnudārzā ļoti darīja pāri, man visus skolas gadus darīja pāri līdz es iemācījos pateikt, kas es esmu tanī 11. klasē. Es arī paliku uz otru gadu vidusskolā trīs reizes depresiju dēļ. Tā kā, to saliekot kopā, es varu teikt, ka bērnības man nav bijis vispār. Ja vien neskaita to laika periodu līdz trim gadiem, kad tēvs vēl bija.

 

  • Ko tad tu 11. klasē teici – kas tu esi?

Tad es teicu, ka es sapratu, ka esmu transseksuāla sieviete. Ka es gribu mainīt dzimumu. Un tad man prasīja – nu, aizgāji jau pie ārsta? Sāki dzert hormonus? Krūtis būs? Tad es teicu, ka nav ne man, ne mammai tās naudiņas tik daudz. Diagnoze ir, bet naudiņas nav un mamma ir pateikusi, ka man vajag to naudu pelnīt. Man ar to piepelnīšanos, jāsaka godīgi, nav īsti paveicies. Visu bērnību no kādu piecu gadu vecuma sāku iet šaha skolā, mācījos programmēšanu, lasīju ļoti daudz grāmatas… Rupji sakot, es biju diezgan liels tizlenis. Es nevarēju vasarā kraut kastes un nopelnīt naudu tā. Man nebija spēka. Un man arī bija atbrīvojums no sporta no septītās klases līdz skolas beigām.

 

  • Bija vēl kādas veselības problēmas?

Diagnoze ir astēnija. Tas nozīmē, ka cilvēks ir izaudzis ļoti garš un viņam sirds nav adekvāti spēcīga priekš sava ķermeņa. Trūkst spēka. Tad man bija atbrīvojums no sporta. Man bija rekomendēta ārstnieciskā vingrošana, bet skolā neviens ar to neķēpājās. Atbrīvojums ir, nu tad nenāc. Vārdu sakot, es pie naudas hormoniem tiku reāli tikai aizpagājušajā gadā. Es pamācījos par angļu valodas skolotāju, bet tās privātstundas nevienam tobrīd nevajadzēja. Arī krīzes laikā par privātstundām maksāja maz. Tad es pamācījos fizikas un matemātikas fakultātē Rīgā. Pamācījos fiziku un sapratu, ka matemātika mani interesē vairāk. Pamācījos matemātiku un secināju, ka matemātikas privātstundas gan ir pieprasītas. Pedagoģiskā izglītība man bija jau no Liepājas. Pašmācības ceļā caurskatīju 1.-12. klases vielu. Tad es teicu cilvēkiem, ka man ir nepabeigta pedagoģiskā izglītība un matemātiku es zinu, varu mācīt. Tā arī no 2014. gada beigām pasniedzu privātstundas un iegūstu naudu hormoniem.

 

  • Kā tu sevi ikdienā atrādi? Kā vīrieti, kā sievieti, vai tev tas nav svarīgi?

Man tas ir svarīgi, protams. Un tad, kad ir runa par darbu, tad, kamēr man pasē ir rakstīts Edgars, tad es arī privātskolniekiem sevi pasniedzu kā Edgaru. Kad ir privātstundas, tad es galvu kaut kā iekārtoju tā, lai nebūtu jālieto teikumi, kuros jālieto dzimte. Tas, protams, ir smadzeņu treniņš, domāt, kurā dzimtē runāt.

 

  • Kā tas, ka tu esi meitene, maina tavu ikdienu?

Šobrīd man tas it kā nemaina daudz, jo es savācu pa šiem gadiem apkārt tolerantus cilvēkus. Bet, atgriežoties, piemēram, 2009. gadā, kad es iestājos pirmoreiz augstskolā Liepājā, man māte teica, ka man tā kā vajadzētu tēlot, ka es esmu puisis tomēr. Mēs kursā bijām septiņas meitenes un bija ļoti liels spiediens, jo es visu laiku teicu, ka esmu puisis. Es visu laiku biju tādā kā starmešu gaismā. Jo ko tad mūsu kursa vienīgais puisis teiks par šo jautājumu? Un tā visu laiku. Es tur nomācījos nepilnu gadu. Es tobrīd biju ļoti introverts cilvēks, tagad varbūt mazāk. Tad bija tā – vai tiešām viņš neko nedomā, nezina, nesaka? Baigi klusais ūdens. Nu tad viņu paprovocēsim! Uzdosim kādus neērtus jautājumus, tur, nezinu, sasmaržosimies, paķircināsim… Mani šī tēlošana būtībā no iekšpuses sagrauza tik tālu, ka man bija depresija vai depresīvi simptomi. Bija jāiet pie psihiatra un jālūdz zāles, kas palīdzētu tikt galā ar šo situāciju. Tajā brīdī mani tas ietekmēja ļoti. Nākamreiz es studēju Rīgā un konsultējos ar psihoterapeites. Viņa teica, ka Rīgā varētu būt labāk. Rīgā arī bija labāk. Kad studēju Rīgā, es nevienam neslēpu par savu identitāti un neviens arī neko vismaz tiešā veidā neteica. Tagad pēc gadiem ir noskaidrojies, ka man aiz muguras ir runājuši cilvēki daudz, tā teikt – kas tas tāds mums te kursā?

 

  • Kā reaģē citi cilvēki, uzzinot par tavu dzimumu?

Jāsaka, ka dažas lietas ir bijušas diezgan sāpīgas. Pirmā lieta, kas nāk prātā, ir kaut kādā ziņā seksuāla. Ir tāds jauniešu forums ankh.lv. Es tur arī liku savus tekstus, literatūru un kaut ko rakstīju, komentēju. Bija viena biseksuāla meitene, kurai patika viss tas, ko es rakstu. Viņa mani uzaicināja draugiem.lv, kur man tobrīd jau bija Emīlijas vārds. Viens no viņas pirmajiem jautājumiem bija, kas tad man īsti ir starp kājām. Un tad viņai bija – bet, ja tu būtu meitene, tad tu būtu tik ārprātīgi forša meitene, es pilnīgi varētu tevī iemīlēties. Bet tā kā tu neesi meitene, tad neko… Tā ir viena no pirmajām atmiņām, cik ļoti tas ir bijis… Jā, laikam aizvainojoši.

Vēl viens gadījums bija salīdzinoši nesen. Helovīna svētkos kādas smagās mūzikas grupas līderis mani uzaicināja fanu busiņā braukt līdzi. Es viņam prasīju – vai tu apzinies, ka tur būs busiņš pilns ar metālistiem, viņi vienā brīdī visi piedzersies un tad domāt, ka viņi būs ļoti toleranti, ir tā diezgan naivi. Tad viņš teica, ka tie visi ir mani draugi un viņi tāpat būs pa pārīšiem un neviens tur nav tāds, kas dzērumā baigi meklē kašķi. Lai neuztraucos. Es viņam uzticējos un braucu tajā busiņā līdzi uz Liepāju, kur viņi nospēlēja koncertu un pēc tam braucām atpakaļ. Brauciena laikā es iepazinos ar vienu puisi, kurš man kā cilvēks ļoti patika. Es viņam kā cilvēks, cik sapratu, arī diezgan patiku. Mēs izbraucām sestdienā no rīta un atbraucām atpakaļ arī svētdien apmēram no rīta. Tas nozīmē, ka mēs ar to puisi reāli pļāpājām turp braucot un atpakaļ braucot, un, kad mēs bijām uz vietas, mēs pļāpājām. Viņš bija ļoti patīkams cilvēks un viņš arī novērtēja, ka ar mani ir interesanti. Beigās bija tā – ar tevi ir forši, tad apmaināmies ar kontaktiem. Tad es viņam teicu – feisbukā es esmu Emīlija. Viņš teica – kas tas tāds? Tad es viņam teicu, ka ir tāda lieta ar mani. Ka es esmu tātad transseksuāls cilvēks un ka mainu dzimumu un lietoju jau hormonus diezgan daudzus mēnešus. Tad viņš tā paskatījās… Nu, labi, pulkstenis bija kādi seši no rīta un vienkārši tas bija tieši pirms šķiršanās un varbūt viņš nebija izgulējies vai ko, bet fakts bija tāds, ka šis jaunietis, kurš visādā ziņā ļoti mani slavēja un priecājās par to, ka es tur biju līdzi, un viņa māju būtībā varu redzēt pa dzīvokļa logu, tas nozīmē, ka mēs principā varētu ar viņu draudzēties un čupoties, un tamlīdzīgi. Bet viņš būtībā, es tā sapratu, ļoti iespējams, ka tieši tāpēc, ka šī te lieta par to dzimumu, viņš mani pretēji iepriekš teiktajam feisbukā neuzaicināja. Par to es kādas trīs, četras dienas stipri pārdzīvoju. Man nemaz nav feisbukā konta ar vīriešu vārdu. Un šobrīd es vienkārši esmu tajā posmā. Hormonus es sāku lietot šogad aprīlī un seja šobrīd ir tāda, kāda tā ir. Es saprotu, ka šinī posmā es nevaru bez kārtīgas kosmētikas un tamlīdzīgām, tā teikt, virskārtām mēģināt iestāstīt čalim, ka es esmu tomēr meitene. Es to labi saprotu. Bet tas bija tā bēdīgi. Varbūt pēc pieciem gadiem man tas izskats būs un tad viņš mani būtu uzaicinājis.

 

Turpinājums.

Grāmata – Gūtenmorgens

Gūtenmorgenam esmu redzējis divas vai trīs filmiņas. Nepatika, nespēju saprast, kas tas par sviestu. Nemaz nezināju, ka tās balstītas uz Māra Bērziņa grāmatas stāstiem. Kad ieraudzīju to bibliotēkā, nolēmu iepazīties ar domu, ka grāmata droši vien ir labāka.

Īsi sakot, fufeļstāstiņi. Gūtenmorgens ir mazliet dīvains vīrietis ar tikpat dīvainiem draugiem un paziņām. Iecienīta viņu nodarbe ir dzert alu.

Grāmata sastāv no aptuveni 50 īsiem stāstiņiem, lielākā daļa no tiem divas mazas lappusītes gari. Lielākā daļa stāstu ir neticami vai pat fantastiski. Daļa stāstu ir arī mazliet smieklīgi. Savā starpā stāsti nav saistīti. Ir arī vienkāršas, bet mazliet abstraktas ilustrācijas.

Ja nu galīgi neko gudru un nopietnu lasīt negribas, tad var dot šai grāmatai iespēju. Bet neko daudz varbūt gaidīt nevajadzētu.

Subjektīvais baudījums 7/10. Un, jā, grāmata tiešām patika daudz vairāk nekā redzētās filmiņas.