Grāmata – Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu

Bibliotēkas novadpētniecības plauktā pamanīju šo Andra Kolberga grāmatu par Rīgu. Tā jau pasen bija iekļuvusi manā lasāmo grāmatu sarakstā, tāpēc daudz nedomāju.

Grāmatā aprakstīta Rīga un Jūrmala, pārsvarā vēsturiskā kontekstā. Autors vēsturiskos notikumus pasniedz nevis sausi un zinātniski, bet lasītājam interesantā valodā. Brīžiem tas sanāk uzjautrinoši. Vietām autors izcēlis vienu otru ēku, pastāstījis ar ko tā īpaša vai kas attiecīgajā vietā atradies agrāk. Rīga apskatīta detalizēti pa rajoniem. Ir pievērsta uzmanība ne tikai centram, bet arī Sarkandaugavai, Maskavas forštatei, Grīziņkalnam, Bolderājai u.c. Rīgas apkaimēm. Grāmata uzrakstīta kā palīglīdzeklis fiziskās pastaigās. Tas ir, autors ieskicējis maršrutu un lasītājs dodas pa to. Pa laikam viņam jāpaceļ galva, jāapbrīno kārtējā eklektisma pērle un jādodas tālāk. Ilustrācijas grāmatā ir, bet tās reti, kad ir tieši saistītas ar grāmatas tekstu. Jāņem arī vērā, ka grāmata tapusi 2007. gadā, kad tādi rīki kā google maps street view Rīgai vēl nebija pieejami.

Pamatīgam lasīšanas procesam Google maps ir noderīgs, bet atzīšos, ka uz beigām, īpaši attiecībā uz Jūrmalu biju noguris no nemitīgā šurpu-turpu starp grāmatu un monitoru, tādēļ ēku aprakstiem vienkārši pārlaidu acis.

Atsauces autors praktiski nelieto. Brīžiem tas atstāj vietu aizdomām, cik patiesi varētu būt autora minētie fakti vai notikumu apraksti. Tomēr autors godīgi nevairās runāt par šiem trūkumiem. Viņš uzsver, ka grāmatā minētajiem faktiem atradis vismaz divus informācijas avotus. Bet, ja uzrakstītu visas atsauces, tās aizņemtu ārkārtīgi daudz vietas.

Jāsaka, ka lasīt nemaz nebija tik viegli. Autors nenodala atsevišķi vietu vēsturi, notikumu atstāstus, arhitektūras cildinājumus, mūsdienu situāciju vai savas interpretācijas par vēsturiskiem notikumiem. Diemžēl šī lēkāšana sanāk ne tikai pa laikiem, bet dažviet arī pa vietām. Mani kā lasītāju neinteresē vienlīdz stipri visas šīs lietas. Turklāt diezgan lielu daļu no grāmatā minētā vismaz aptuveni jau zināju. Tad vēl vietām ik pēc pāris rindkopām vajadzēja meklēt ēku attēlus internetā. Sanāca diezgan nogurdinoša lasīšana. Vieglāk bija lasīt par vietām, kurās minētās ēkas man bija zināmas no galvas. Bet jāsaka gan, ka ne uz mirkli negribējās atstāt grāmatu neizlasītu. Informācijas ārkārtīgi daudz, bet uztvert grūti.

Jāsaka, ka visu Rīgu un Jūrmalu tā ļoti pamatīgi vienas grāmatas apjomā aprakstīt nav iespējams. Te autors to ir mēģinājis darīt. Man vairāk būtu patikusi pamatīga pieķeršanās kādai konkrētai vietai un laikam, bet tad šai grāmatai būtu jāaizņem daudzi sējumi un vienam cilvēkam to paveikt būtu ārkārtīgi smags darbs.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Ierakstu izlase #31

Pēdējā mēneša latvisko blogu ierakstu u. mazliet c. izlase.

Vienubrīd decembrī blogi šķita mazliet pieklusuši, bet ne uz ilgu laiku. Visvairāk ir pagājušā gada kopsavilkumu un plānu jaunajam gadam. Lai vai kā, šie izlases ieraksti nāca ilgi. Tātad ir jo īpašāki par citiem.

 

Alīna apraksta, kā no aviokompānijas dabūt kompensāciju par aizkavētiem / atceltiem lidojumiem. Aviokompānijas ar kompensācijām, kuras tām ir saistošas pēc likumdošanas, parasti neuzbāžas. Var pat saņemt atteikumu. Bet tas nenozīmē, ka jāpadodas.
http://sapnumedniece.lv/ka-no-aviokompanijas-dabut-kompensaciju/

Vara bungās publicēta intervija ar rezerves karavīru. Tēma – 2016. gada obligātās rezerves karavīru apmācības.
https://varabungas.wordpress.com/2017/01/02/tiksimies-pie-kcp/

Karijā pēc ilgāka pārtraukuma atkal lasāms jauns ieraksts. Šoreiz tas ir turpinājums par Taizemi.
http://www.karijs.lv/fotoatskaite-pec-ilga-partraukuma-atkal-runaju-par-taizemi/

Pilsonis grāmatnīcā dalās ar pieredzi smēķēšanas atmešanā. Var palasīt un gardi pasmieties. Varbūt smēķētāju smiekli var gadīties rūgtāki.
https://pilsonis.wordpress.com/2016/12/29/ka-viegli-atmest-smekesanu/

Mārtiņš vienkāršā valodā iepazīstina ar VPN un video kameru izmantošanu DDoS uzbrukumos. Ir arī audioversija.
https://martinszb.wordpress.com/2017/01/06/vienkarsi-par-kiberu-vpn-un-piktas-kameras/

Ervīns Jākobsons atkal pievērsies barikāžu tēmai. Interesanti paskatīties un palasīt. Atzīšos gan, ka nākošajā naktī pēc lasīšanas murgoju, ka barikādes parādījušās Avotu ielā.
http://www.laikmetazimes.lv/2017/01/09/25345/

MJ īsi aprakstījis savu pieredzi ar Tezē pasākuma ietvaros uzņemtajiem ciemiņiem un beigās sniedz kopsavilkumu.
https://uzhosnah.wordpress.com/2016/12/29/piedzivojumi-ar-teze-cilvekiem-pirma-diena/
https://uzhosnah.wordpress.com/2016/12/30/piedzivojumi-ar-teze-cilvekiem-otra-diena/
https://uzhosnah.wordpress.com/2016/12/31/piedzivojumi-ar-teze-cilvekiem-tresa-diena/
https://uzhosnah.wordpress.com/2017/01/01/piedzivojumi-ar-teze-cilvekiem-ceturta-diena-pedeja/
https://uzhosnah.wordpress.com/2017/01/07/teze-pasakuma-internacionalie-merki/

Ģertrūdes iela 133

Dzīvojamā ēka Ģertrūdes ielā 133 atrodas pašā Ģertrūdes ielas galā pie krustojuma ar Valmieras ielu. Pa Valmieras ielu ierasti brauc daudz automašīnu, kamēr Ģertrūdes iela ir salīdzinoši mierīga un klusa. Līdzīgas ir arī Bruņinieku un Stabu ielas starp Avotu un Valmieras ielām – interesantas, laika zoba skartas ēkas un samērā mierīga satiksme. Attiecīgajā Ģertrūdes ielas posmā pēdējos gados nojauktas kādas četras ēkas. Bet šoreiz par divām, kuras vēl eksistē.

Mazajai koka ēciņai attēla centrā adresi tā arī neatradu. Fiziski uz mājas plāksnītes ar adresi nav, skatījos vairākās kartēs, bet neko neatradu. Ģertrūdes ielā 133 atrodas četrstāvu ēka attēla kreisajā pusē. Bildītē paralēli Valmieras ielai var redzēt arī šķūnīšus. Tie jau labu laiku kā vairs neeksistē. Nodedzināti.

Pāris reizes esmu gājis garām šai ēkai tumsā. Nevaru galvot, bet šķiet, ka neviens tajā nedzīvo. Man pašam kaimiņos ir zināma ēka, kurā kāds dzīvo, bet iztiek bez elektriskā apgaismojuma. Varbūt no nojaukšanas šo Ģertrūdes ielas namiņu glābj tikai atrašanās pagalmā, kur tas ir mazāk bīstams garāmgājējiem. Kaut gan nemaz tik sliktā stāvoklī tas nešķiet un varbūt stāvēs vēl desmitiem gadu.

Ar ēku Ģertrūdes ielā 133, nav tik vienkārši. Nams celts 1902. gadā, arhitekts Jānis Alksnis. Pirms 11 gadiem izskatījās praktiski tāpat kā tagad, vienīgi pazudis žogs ēkas fasādes kreisajā pusē.

Tur tas piestiprinātais uzraksts zili baltā krāsā ir aizliegums ekspluatēt ēku.

Lūk, ko par ēku nesen rakstījusi Rīgas Būvvalde:

Būvei nepieciešama neatliekama renovācija vai restaurācija. Nesošās sienas saplaisājušas un ir avārijas stāvoklī. Pagraba pārsegums – avārijas stāvoklī. Ārējās kāpnes un kāpnes uz pagrabu ir avārijas stāvoklī un nav lietojamas. Metāla pārsedzes pagrabā ir sarūsējušas un zaudējušas nestspēju.
Nekavējoties, līdz bīstamības novēršanai, pārtraukt Būves ekspluatāciju; līdz 25.05.2016. veikt Būves konservāciju, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izstrādājot un iesniedzot Būvvaldē atbilstošu būvniecības dokumentāciju, par izpildi informējot Būvvaldi; uzliek par pienākumu Būves īpašniekam veikt visus nepieciešamos pasākumus un darbības, lai nepieļautu nevienas personas iekļūšanu Būvē.

Jāsaka, ka pirms dažiem mēnešiem, kad uzņēmu šīs bildes, vismaz divos dzīvokļos dega gaisma. Varbūt kāda pārbaude, varbūt arī iedzīvotāji nesteidzas pamest savu mājokli.

 

Interesanti, ka 2010. gadā noslēdzās publiskā apspriešana tuneļa būvei zem dzelzceļa, kas savienotu Ģertrūdes un Daugavpils ielas. Man šī iecere principā patīk, jo aptuveni trīs ar pusi kilometrus starp Lāčplēša ielu un Dienvidu tiltu ar auto nevar tikt pāri sliedēm, kuras ved uz Daugavpili. Arī ar divriteni vai bērnu ratiem ir grūtības, jo tie jānes pa kāpnēm vai nu Ģertrūdes ielas gājēju tunelī, vai Vagona parka pārejā. Vēl gājēji var lietot ne īpaši ērto Rēznas ielas šķērsojumu, kurš gan nepavisam nav pa ceļam uz Avotu ielas apkaimi.

Par tuneļa ieceri saņemtas 15 atbalstošas un 44 noraidošas atsauksmes. To ņemot vērā, būvvaldes padomes sēdē nolemts tuneļa būvniecības ieceri atbalstīt.

Bet tuneļa joprojām nav un neliekas, ka būtu uzsākti kādi darbi tā realizācijai. Apjautājos Rīgas domei:

Sakiet, lūdzu, kādā statusā šobrīd ir Ģertrūdes-Daugavpils ielu savienojošā tuneļa projekts?

Ļoti ātri saņēmu atbildi.

Sveiki, diemžēl nespējām panākt vienošanos ar privāto zemju īpašniekiem, tāpēc pagaidām projekts ir nopauzēts.

Palasot sabiedriskās apspriešanas atsauksmes, kļūst skaidrs, ka vietējie iedzīvotāji par tuneļa projektu nav nekādā sajūsmā. Minēts arī arguments, ka ēka Ģertrūdes ielā 133 celtniecības darbu rezultātā varot sagrūt. Pretarguments – visi riski tiekot apdrošināti.

Paskatījos kartē. Noderīgāks man šķistu tunelis, kurš savienotu Pērnavas un Lauvas ielas. Garāks, toties nekas ievērības cienīgs nebūtu jānojauc.

Zilais – Rīgas Domes ierosinātais tuneļa variants. Sarkanais – manis ierosinātais.

Grāmata – Mēness teātris

Vispār es nebiju plānojis šo darbu lasīt, bet nejauši ieraudzīju bibliotēkā un nodomāju – lai iet! Uzzināšu, ko tad visi tik ļoti slavē.

Uzreiz jāsaka, ka fantastika nav mans žanrs. Man nepatīk, ka nesaprotu “spēles noteikumus”. Bet fantastikā tas ir tik vienkārši. Galvenie varoņi nonāk sprukās? Nekas, tūlīt atlidos labais pūķis vai kāds no varoņiem atcerēsies par savu superieroci rokassomiņā. Tāpēc baudāmi reālistu un dokumentālistu stāsti mani pavelk vairāk. Viņiem kā autoriem ir grūtāki un ierobežojošāki spēles noteikumi, toties daudz saprotamāki man kā lasītājam.

Ja nu kāds vēl bez manis šo darbu patiešām vēl nav lasījis, īsti pastāstīšu, kas notiek Mēness teātrī. Tajā darbojas mehāniskas ar intelektu apveltītas būtnes un aktieri. Aktieru vienīgais darbs un dzīves jēga ir teātris. Ārpasaule viņiem neeksistē, viņi pat nezina, ka tāda ir. Skatītāji atrodas aiz necaurspīdīga stikla un neviens nezina, kādi viņi ir vai cik daudz. Stāsts ir par to, kā viens otrs pamazām “pamostas” un sāk visam notiekošajam meklēt jēgu.

Jāatzīst, ka darbs uzrakstīts meistarīgi. Autorei teicami izdodas lasītāju nepārtraukti barot ar informāciju – ne par daudz, ne arī īpaši par maz. Tieši tik, cik nepieciešams, lai uzturētu intrigu un vēlmi izlasīt vēl arī nākošo lappusi. Šajā ziņā grāmatas tempu var salīdzināt ar izbraukšanu no Rīgas uz Siguldas šoseju. Vajadzīgs kāds brīdis, lai ielasītos jeb tiktu cauri Rīgas satiksmei, toties pēc tam var mierīgi un komfortabli salīdzinoši vienmērīgā tempā doties priekšu līdz pat pašām beigām. Jāatzīst, ka tieši par beigām biju mazliet pārsteigts un nemaz nemanīju, kā tās pienāca. Mazliet gaidīju kādu “informācijas sprādzienu” īsi pirms beigām, bet nekā.

Jāņem vērā, ka grāmata tomēr ir tikai kādas 300 lappuses bieza un viss par visu nav un netiek izstāstīts. Paliku neziņā par mehānisko būtņu izcelsmi, uzbūvi, viena īpatņa defektācijas iemesliem, vai scenāristu tiešām ir tik maz un kas notiek, ja kāds no viņiem grib aiziet uz tualeti, pagulēt vai vienkārši saslimst, kas tie par melniem neradījumiem utt.

Drusku galvu sajauca varonis bez vārda, kuru dēvēja vienkārši par aktieri. Tā kā lasīju ar pārtraukumiem, tad man viņš sajuka ar citu varoni un kāds laiks aizgāja pārpratuma noskaidrošanai. Bet vienkārši vajag uzmanīgāk lasīt.

Grāmata laba un tiešām ticu, ka tā varētu būt pēdējā laika labākā latviešu autoru fantastikas grāmata. Iesaku.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Īsts politiskais teātris

Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.

Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.

Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.

Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.

Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?

Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.

Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.

Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?

Grāmata – Neierastā Amerika

Anšlava Eglīša Neierasto Ameriku uzgāju mammas grāmatu plauktā. Pašķirstīju un likās, ka varētu būt laba. Grāmata izdota 1954. gadā Stokholmā, tāpēc tā, iespējams, mūsdienās nav diez ko viegli pieejama. Šajā dokumentālajā darbā autors apraksta savas gaitas un iespaidus ASV.

Uz ASV Eglītis pārcēlies 1950. gadā. Gājis brīžiem nav pārāk viegli, bet pārlieku sūkstīties arī nav bijis pamata. Vai vismaz man kā lasītājam tā liekas. Jo autors raksta viegli, dzīvespriecīgi un mīl labsirdīgi pasmieties gan par sevi, gan amerikāņiem, gan vienu otru latvieti – emigrantu. Pie reizes tas ir dokumentāls ieskats tā laika ASV un ir ar vēsturisku vērtību. Tiesa, neizskatās, ka autora mērķis būtu bijis dokumentēt apkārt redzamās ēkas, modi vai pašam savu dzīvi. Par to arī ir rakstīts, bet viņa galvenā interese tomēr ir citi cilvēki.

Darbs sastāv no 35 nodaļām jeb tēlojumiem. Nodaļas ir visai maz saistītas cita ar citu, tomēr tās sakārtotas hronoloģiskā secībā. Lasīt pa nodaļai ir ļoti viegli – izlasi vienu, noliec malā un nākošajā vakarā lasi nākošo. Ir arī paša autora zīmējumi. Kā jau emigrantiem tas raksturīgi, vairāki autora lietotie vārdi ir saprotami, bet mūsdienu valodā pavisam neierasti.

Jāatzīst, ka pāris no aprakstītajiem tēliem man nešķita sevišķi aizraujoši. Ja tā vietā autors būtu rūpīgāk pievērsies savas dzīves dokumentālam aprakstam, tas būtu interesantāk nekā lasīt par dažādiem īpatņiem.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Kalna iela 68

Ikdienas gaitās parasti nemaz nesanāk ievērot blakus esošās ēkas. Un, ja piepeši rodas tukšums, tad jāpalauza galva, kas gan tur agrāk bija?

Ēkai Kalna ielā 68 diez ko bieži neeju garām, bet tukšumu ievēroju. Bilde gan tapusi siltākos laikapstākļos, bet tagad tur izskatās tāpat.

2014. gadā tur bija šāda ēka:

2011. gadā tā vizuāli bijusi tikpat sliktā stāvoklī. Internets neko interesantu par šo ēku nevēsta.

 

Maskavas forštatē ir daudz tādu ēku – gan labākā, gan sliktākā stāvoklī. Tas, kas šo apkaimi dara ļoti īpašu, ir piecstāvu un divstāvu ēku ansambļi bez modernu kluču klātbūtnes. Acīmredzot, jaunu ēku cēlājiem Maskavas forštate ap Kalna ielu neliekas sevišķi pievilcīga. Tuvāk centram ir arī jaunas ēkas, piemēram, pie Katoļu un Jēkabpils ielām. Bet, ja gribas aplūkot, kāda Rīga izskatījās astoņdesmito gadu beigās / deviņdesmito gadu sākumā, tad pēdējais laiks doties uz – Kalna, Daugavpils un Maskavas ielām, kā arī to tuvāko apkārtni.

Kāpēc pēdējais laiks? Tāpēc, ka kluču invāzija Rīgā nav apstādināma. Man pat ļaunākajos murgos neizdotos nosapņot, ka kāds mēģinās būvēt kluci blakus Melngalvju namam. Vai, teiksim, pretī Alberta ielai. Varbūt Maskavas forštati pagaidām glābj tas, ka tur nav tik daudz skaistu un izcūkojamu ainavu.

Klucis Strēlnieku ielā 7. Tieši pretī tai atrodas Alberta iela ar savām jūgendstila pērlēm. Dzīvē kontrasta dēļ ar apkārtējo vidi šī ēka izskatās pēc ļoti nožēlojama pārpratuma. Ja nezinātu, ka tā ir svaigi uzcelta ēka, domātu, ka tas ir renovēts okupācijas laiku “šedevrs”.

Agrāk klīda valodas, ka Maskavas priekšpilsētā ne piecas minūtes nevarot noiet, lai tevi nemēģinātu apzagt, un citas pasakas. Tomēr statistiski nekad nav apstiprinājusies īpaši kriminogēna situācija Maskavas forštatē. Tāda ir arī mana personīgā pieredze.