Ierakstu izlase #14

Inta publicējusi sarunu ar astrologu Ediju Spāri. Sarunas tēma – kā cilvēkam ērtāk dzīvot mūsdienās, ņemot vērā viņa dzimumu.

Esmu skeptiski noskaņots pret astroloģiju līdzīgi kā pret reliģiju. Frāzes “Bībelē teikts” vai “Ūdensvīra laikmets” man personīgi nav argumenti, uz kuriem varu pamatot viedokli. Intervija interesanta ar to, ka, ja aizvietotu astroloģijā balstītās frāzes ar psiholoģijā vai socioloģijā balstītām, tā būtu ļoti pārliecinoša (vismaz man).

http://sirdscels.blogspot.com/2016/05/viriesu-un-sieviesu-lomas-nakotne.html

 

Ervīns no Laikmeta zīmēm aicina parakstīties par laulības un ģimenes definīciju, vairāk informācijas šeit.

Manuprāt, jēdzieni “ģimene” un “laulība” jārezervē heteroseksuālām attiecībām. Ja homoseksuāli vai vēl nez kā citādāk mīloši cilvēki vēlas dibināt attiecības vai panākt tām kādu tiesisku regulējumu, lai viņi to dara, bet nevajag to dēvēt par laulību un ģimeni. Lai viņi izdomā savu terminus.

Kāda jēga parakstīties? Lai šo terminu definīcijas piespiestu lietot visā Eiropas savienībā un nenotiktu “lienoša” jēdzienu definīciju maiņa.

http://www.laikmetazimes.lv/2016/05/23/21626/

 

Kafkas “Process” man vienmēr licies pārāk absurds, bet Latvijā, izrādās, to var piedzīvot uz savas ādas. Pie cilvēka ciemos atbrauc kādi sveši cilvēki, apgalvo, ka esot no sociālā dienesta un gribot parunāt par dēlu. Nekādus dokumentus šie indivīdi neuzrāda. Stāsta galvenais varonis ar šiem anonīmajiem svešiniekiem nerunā, bet sazinās ar socdienestu, lai noskaidrotu, vai tie nav kādi krāpnieki. Tā vārds pa vārdam, vēstule pa vēstulei līdz socdienests piedraud par nesadarbošanos atņemt bērnu ar bāriņtiesas palīdzību. Lietas būtību socdienests neklātienē neatklāj (dokumentu kopijas nevar izgatavot un tas vispār ir maksas pakalpojums, dokumentus ar personu datus saturošu informāciju pa pastu nedrīkst sūtīt, ierodoties vizītē, sociālie darbinieki esot uzrādījuši dienesta apliecības iesaistīto sociālos darbinieku amatu apraksti, kompetence un vārdi ir noslēpums, jo uz tiem attiecoties personas datu aizsardzība, uz visiem jautājumiem esot atbildēts, u.c.). Par ko vispār socdienests uzcepies, sanāk saprast tikai pēc ilgiem, neatlaidīgiem pūliņiem.

http://pietiek.com/raksti/viena_tante_teica_jeb_ka_latvija_darbojas_socialais_dienests_un_barintiesa

 

Vai jūs zinājāt, ka ir tāds ērču lasīšanas un karūsu makšķerēšanas čempionāts? Laine no Mammas rokām piedāvā aplūkot, kā tas reāli izskatās.

http://mammasrokas.blogspot.com/2016/05/kukaini-un-zivis.html

 

Santa aizbraukusi ar velosipēdu uz Aumeistariem (balticmaps apgalvo, ka esot Aumeisteri) un visu ko interesantu sabildējusi pa ceļam.

https://santapaegle.wordpress.com/minot_pedalus/sen-nebija-buts-aumeistaros/

 

Jānis Bergs apraksta tādu kā savādu krāpšanas mēģinājumu ASV, kuru man pāris teikumos nav vērts pat mēģināt aprakstīt. Nav diez ko gari, lasiet paši.

https://bergsblogo.com/2016/05/23/par-havaju-salam-psihologiem-un-trakajiem/

 

Agris Fakingsons pakāpeniski plāno publicēt savu grāmatu Slimas vasaras epizodes. Par to Fakingsona blogā lasāma ne sevišķi glaimojoša recenzija. Pats neņemos spriest par grāmatu, kurai esmu izlasījis tikai pirmo nodaļu.

https://fakingsonsraksta.wordpress.com/2016/05/23/epizode-1/

60-o gadu paliekas Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā

Rīgas centrālā dzelzceļa stacija man kopš bērnības šķitusi mazliet noslēpumaina, pievilcīga vieta. Man ir iespaids, ka stacija nav celta pēc “viengabalaina” plāna, bet gan ar katru pārbūvi piemērojoties esošajai situācijai. Tāpēc tur gan bija, gan joprojām ir manāms dīvains stilu sajaukums.

Kopš stacija tika pārbūvēta par Origo, daļa šarma zuda. Bet dažas detaļas saglabājās, piemēram, bagāžas glabātuve zem centrālā vestibila vai kāpnes uz peroniem ar izeju Dzirnavu ielā.

Pagājušā gada beigās devos ar fotoaparātu gar staciju un domāju iemūžināt, kas tur vēl saglabājies.

Pie bagāžas telpas paraudzījos uz dienām un griestiem. Sapratu, ka esmu nokavējis. Saglabājušās vien grīdas seguma plāksnes, pāris kolonnas un bagāžas glabātuves metāla vārti. Kopā tas viss izskatās mazliet dīvaini.

Rokas bagāžas glabātava

Rokas bagāžas glabātava

Dzirnavu / Turgeņeva ielu kāpnēs uz peronu, šķiet, nekas nav mainījies jau ļoti ilgu laiku. Pasažieri šīs kāpnes izmanto salīdzinoši reti. Tā ir potenciāli pievilcīga vieta dažādiem šaubīgiem tipiem. Lai arī vieta šausmīgi nolaista, tomēr var redzēt stilu, kādā celta stacijas ēka 1960. gadā.

Dzirnavu / Turgeņeva kāpnes uz peroniem

Dzirnavu / Turgeņeva kāpnes uz peroniem

Dzirnavu / Turgeņeva kāpnes uz peroniem

Dzirnavu / Turgeņeva kāpnes uz peroniem

Dzirnavu / Turgeņeva kāpnes uz peroniem

Šādi savulaik rakstīja par Rīgas centrālo dzelzceļa staciju:

Jaunās ēkas atklāšanas datums sakrita ar Padomju Latvijas 20.jubileju (1960.gada 21.jūlijā). Stacijas arhitektūra bija ieturēta monumentālajā stilā. Ārējai apdarei izmantoja gaišu kaļķakmeni. Jaunās ēkas tapšanā piedalījās Maskavas metro būvnieki. Pirmo reizi Rīgas būvniecības vēsturē tika izmantota alumīnija apdare. Ēkas iekšpusē tika ierīkotas uzgaidāmās zāles, tika atvēlēta vieta frizētavai, bufetei, pastam, bagāžas glabātuvei, bērnu un vecāku istabai, speciālas telpas grūtniecēm, istabas maziem bērniem. Iekšējo telpu apdarei tika izmantoti jauni materiāli – Urālu marmors, ukraiņu granīts, koka skaidas, stikls, alumīnijs, plastmasa.

Kāds stils ir mūsdienu Origo arhitektūrai?

Piezīmes no Skotijas

Par Skotijā aizvadīto nedēļu tāds “klasisks” ceļojumu apraksts nesanāk, jo būtībā tā bija ciemošanās nevis ceļojums. Bet dažas piezīmes ir, bildes arī un padalīšos ar tām publiski.

Skotu ēkas pārsvarā ieturētas līdzīgā stilā un izskatās pelēcīgas. To celtniecībai mēdz izmantot prāvus akmeņus. Lielākās pilsētās kā Glāzgova vai Aberdīna vērojama lielāka dažādība arhitektūrā. Tik un tā Rīga šķiet daudz kontrastējošāka ar savām koka ēkām, jūgendstilu un moderniem klučiem.

Man liekas ļoti pelēki, bet kāds tur droši vien pamanīs vismaz 50 nokrāsas.
Visādu nokrāsu pelēkums

Glāzgovā var redzēt, ka daudzām ēkām pirmais stāvs atrodas tādā kā pagrabā. Tas atsauca atmiņā skolā mācīto, ka pirmo stāvu angliski saucot ground floor, otrais stāvs esot first floor un tā tālāk. Tikai tagad sapratu kādēļ mums tā toreiz teica.

Apakšējais tātad ir ground floor, tālāk ground floor un augšējais - top floor.
Apakšējais tātad ir ground floor, tālāk first floor un augšējais – top floor.
Glāzgovas katedrāle
Glāzgovas katedrāle. Varbūt ne ļoti krāsaina, tomēr liela un iespaidīga.

Varu kļūdīties, bet bija sajūta, ka Skotijā ir mazas izredzes tikt apšmauktam veikalā, taksī vai tml. Piemēram, devu taksometra vadītājam 140 mārciņas un viņš pat nedomāja tās pārskaitīt. Vai arī baznīcā – ziedo naudiņu, paņem un aizdedzini svecīti. Neviens neskatīsies, cik daudz tu ziedosi un vai vispār ziedosi (vismaz nevienu ap stūri glūnam neredzēju). Toties Skotijā ir salīdzinoši dārgi taksometri, viesnīcas un pat suvenīri. Jaunas drēbes gan var atrast lētākas.

Kāpēc vajadzēja maksāt 140 mārciņas par taksometru? Pa ceļam uz lidostu saplīsa mašīna un bija palikuši vēl tikai kādi 130 km. Takša izsaukums no tuvākās pilsētas bija lētāk par jaunām aviobiļetēm, viesnīcu utml. izdevumiem.

Taksometrs, tik vecus gan sanāca redzēt reti.
Taksometrs, tik veci gan vērojami reti.

Skotijas lauku ainavas ir ļoti skaistas. Kalni, ezeri un pa kādai upei. Bieži manāmas pilis vai to paliekas. Ceļi salīdzinoši šauri un līkumoti. Tagad Shaun the sheep attēlotā vide ļoti atgādina Skotiju.

Ēciņa kalnā

Lohness ir milzīgs, 36 kilometrus garš ezers. Turklāt tas ir Kaledonijas kanāla sastāvdaļa. Šis kanāls savieno Skotijas kreiso un labo krastu, lai kuģiem nebūtu jāmēro garš apkārtceļš. Lohnesa ūdeņi ir duļķaini ar kūdru bagātās augsnes dēļ, tāpēc tur nemaz tik viegli nav kaut ko ieraudzīt. Liela ūdens dzīvnieka esamība Lohnesā tiek apšaubīta arī tādēļ, ka tur nav nemaz tik daudz ko ēst – ne augu, ne zivju. Pat vizuāli šķiet, ka ezeros ir neparasti maz pīļu un citu ūdens putnu.

Urquhart Castle Lohnesa krastā. Slavena, vēsturiski nozīmīga pils seno skotu kaujās.
Urquhart Castle Lohnesa krastā. Slavena, vēsturiski nozīmīga pils seno skotu kaujās.

Nesijas sakarā bieži esot gadījies apmēram šādi.

Kādam Nesija, kādam Phalacrocorax carbo jeb jūras krauklis.
Kādam Nesija, kādam Phalacrocorax carbo jeb jūras krauklis.

Diezgan lielas cerības likām uz britu dabu, īpaši putniem. Vispirms ievērojām, ka ir daudz lauku baložu, varbūt pat tikpat daudz kā mājas baložu. Glāzgovas parkā bieži varēja manīt zaļžubītes, sarkanrīklītes, dadzīšus, žagatas, melnos un meža strazdus. Novērojām arī paceplīti, peļkājīti un vāveri. Laukos gar ceļiem bieži esot manāmi medību fazāni, bet tos mēs nepamanījām. Zaķus, kuri tur esot ļoti izplatīti, kārtīgi apskatījām tikai pirmspēdējā dienā.

Žagata
Ieraudzīju žagatas un labu brīdi nevarēju rimties tās fotografēt. Reti tās sanāk redzēt tik tuvu.
Zaķi
Četri zaķi

Daudzus novērojumus veicām Pīterhedā, kas ir neliela pilsētiņā pie Ziemeļu jūras. No kaijām atpazinām melnspārnu kaiju, sudrabkaiju, reņģu kaiju un lielo ķīri (pēc pārklasificēšanas gan vairs neesmu drošs, vai hroikocefālus var skaitīt pie kaijām). Vairāk laiku kaijām negribējām veltīt.

Laukos bieži redzējām peļu klijānus. Pie jūras redzējām arī roni, pļavas tilbīti, lielās pūkpīles, akmeņtārtiņus, garknābja gauras, meža zosis, pļavu čipsti, jūras kraukļus, melnās un pelēkās vārnas. Jūras žagatas mierīgi ganās ne tikai jūras malā, bet arī futbola laukumā un pat attālā lielveikala autostāvvietā. Pie Aberdīnas redzējām arī delfīnus.

Vispār botānikā neesmu spēcīgs, bet ievēroju arī daudzas savvaļā augošas narcises (ok, ja pavisam godīgi, tad sieva pateica priekšā, ka tur tādas ir).

Piemineklis ar reņģu kaiju
Piemineklis ar reņģu kaiju
Garknābja gaura
Garknābja gaura
Jūras žagatas jūras malā
Jūras žagatas jūras malā
Jūras žagata stāvvietā
Jūras žagata stāvvietā, labu gabalu no jūras
Ronis, kaija šo dikti mēģināja apcelt.
Ronis, kaija viņam pikēja pa galvu.
Delfīns. Nejautājiet kur priekša, kur aizmugure, pats nevaru saprast. Bet esmu priecīgs arī par šo vienīgo delfīna bildi, jo pie tās tikt nemaz nebija tik viegli.
Delfīns. Nezinu, kura priekša, kura aizmugure, varbūt tur redzami vairāki eksemplāri. Nav jau nemaz tik viegli šamos nobildēt.

Īpaši putniem bija veltītas divas ekskursijas. Pirmajā devāmies uz īpaši iekārtotu mājiņu, no kuras vērot dīķus. Ar binokli vien bez teleskopa vai kameras ar milzu objektīvu tur nebija daudz ko iesākt. Mājiņā bija uzstādīta tāfele ar šogad novērotajām putnu sugām. Skaitu nepiefiksēju, bet virs 100 bija noteikti.

Otrajā ekskursijā devāmies uz Bullers of Buchan ar domu pirmo reizi dzīvē redzēt tuklīšus. Ļoti skaisti, ļoti vējaini, tikai tuklīša neviena paša. Tā vietā bija daudz tievknābja kairu, kas gan arī nav slikti. Netālu ievēroju jūras kraukļu ligzdu, kuriem vējš uzpūtis cekulus un tāpat vien nofotografēju. Krietni vēlāk, Uģa Piterāna blogu lasot, pamanīju pieminētu cekulainos ūdeņus (jā, tā viņus sauc) un sapratu, ka esam redzējuši tieši šo sugu nevis ierastos jūras kraukļus. Ļoti patīkami.

Bullers of Buchan
Bullers of Buchan
Daudz, daudz tievknābja kairu
Daudz, daudz tievknābja kairu
Tievknābja kairas
Tievknābja kairas
Cekulainie ūdeņi
Cekulainie ūdeņi

Atradu jūras malā dzintaram līdzīgu elementu. Tā arī nesapratu, kas tas ir. Fosfors tā kā nevarētu būt, dzintars laikam arī nē. Google mani daudz izglītotāku šajos jautājumos nepadarīja.

Dzintars. Vai arī nē.
Dzintars?

Glāzgovā, īsinot laiku, iegriezāmies modernās mākslas muzejā. Izstaigājām kādus 4-5 stāvus, bet neko ļoti īpašu neredzējām. Varbūt pat kolorītākais bija jātnieks ar VLC emblēmiņu uz galvas muzeja priekšpusē.

Glāzgovas modernās mākslas muzejs
Glāzgovas modernās mākslas muzejs.
Drēbju veikals, sienas un skatlogi neticami bagātīgi dekorēti ar šujmašīnām. Šī ir tikai maza daļiņa no tā visa.
Tas vairs nav muzejs, bet gan drēbju veikals. Tā sienas un skatlogi neticami bagātīgi dekorēti ar šujmašīnām. Nesaprotu, kur viņi ņēmuši tik daudz šujmašīnu. Šī ir tikai maza daļiņa no visām.
Šadi Glāzgovas centrā meklē jaunos rekrūšus. Varbūt mums jāņem paraugs?
Šadi Glāzgovas centrā meklē jaunos rekrūšus. Varbūt mums jāņem paraugs?

Tur uz vietas man radās grūti pamatojama sajūta, ka šejienieši ir tik ļoti iekšēji neatkarīgi, ka, ja vajadzēs, bez problēmām pasūtīs tālāk ne tikai Eiropas savienību, bet arī visu pasauli. Ne velti viņiem ir jūdzes, auto stūre labajā pusē, skotiem skotu mārciņas utt. Tajā pašā laikā daudz liekas intuitīvi saprotams, nav kultūršoka.

Burvīgs ielas nosaukums. Tādēļ vien varētu tur dzīvot.
Burvīgs ielas nosaukums. Man arī mazliet gribētos dzīvtos ielā ar tādu nosaukumu.
Lidmašīna
Mūsu transportlīdzeklis atpakaļceļā. Ārā ir jauks, silts, saulains. Pēc dažām stundām Rīgā bija tumšs, plus pieci grādi, lietains. Nezinu, vai tā ir tāda Ryanair politika vai stjuartu laipnība, bet tikām pārsēdināti tā, lai jaunākais pasažieris varētu izmantot papildus sēdvietu. Tā bija ne vien ērtāk jaunajai paaudzei un tās vecākiem, bet arī potenciālā blakussēdētāja nerviem un ausīm.

Sociālā tautība

Ērtības labad līdzīgi kā ar dzimumu un sociālo dzimumu būtu jānodala arī tautība un sociālā tautība. Citādi ir grūtības nosaukt tautību tādiem indivīdiem, kuri mainījuši savu apzināto tautisko piederību.

Piemēram, Pēteris Skudra, kurš pats sevi par latvieti nemaz neuzskata. Vai viņš ir latvietis? It kā jā, jo laikam jau latviešu vecākiem piedzimis, Latvijā audzis utt. Bet kā latvietis var būt cilvēks, kurš sevi uzskata par krievu? Un ne jau viņš vienīgais tāds, kurš “integrējies” citā kultūrā.

Latvijas pase jau sen vairs nenozīmē, ka tās īpašnieks ir latvietis. Tāpat kā amerikāņu vai vācu pases neko nepasaka par tās īpašnieka etnisko piederību. Tie laiki ir pagājuši. Bet etniskās piederības kritērijs savu aktualitāti nezaudēs vēl ilgi – patīk tas kādam vai nē.

Sociālās tautības jēdziens konceptuāli ir vienkāršs, efektīvs risinājums. Tātad Pēteris Skudra: tautība – latvietis, sociālā tautība – krievs.

Tālāk šo ideju varētu dažādi attīstīt. Vispirms varētu atrast veiksmīgāku jēdziena apzīmējumu. Tad noteikt kritērijus, kā cilvēks var reģistrēt savu sociālo tautību un cik bieži to drīkst mainīt. Visbeidzot piešķirt katram Latvijas iedzīvotājam savu sociālo tautību. Vēlāk to pašu varētu reģistrēt arī ieceļotājiem, kas nudien nebūtu briesmīgāks pārkāpums kā ievadīt sistēmās visus indivīda pases datus, tam iekāpjot lidmašīnā.

Kam tas viss vajadzīgs? Kaut vai tikai tiem, kuri mēdz lietot jēdzienus “latvieši”, “krievi” utml. Tādējādi tiktu precizēta indivīdu kopa, par kuru tiek runāts.

Tā arī būtu pienācīga atbilde uz aicinājumu iedzīvināt dženderismu Latvijā.

Pilna Māras istabiņa JRT

Ir izrādes, par kurām uzrakstīt šķiet ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Pilna Māras istabiņa kā reiz tāda ir.

Izrāde stāsta, kas notiek, kad saņemts burvju galdauts, septiņjūdžu zābaki un cepure, kas dara neredzamu. Ja ir liela vēlme uzzināt saturu detalizētāk, var palasīt kādu no JRT lapā esošajām divām recenzijām, kurās ierasti izstāsta praktiski visu izrādi. Man personīgi gan pret Verhoustinskas, gan Tīšheizeres recenziju ir šis tas krietni iebilstams, bet, lai nemaitekļotu, tālāk neizvērsīšos.

Lugas valoda ir viegli dzejiska, bet uz skatuves notiekošais tomēr atstāj pavisam dabisku iespaidu. Lugas darbības laiks nav konkretizēts, bet tas ir laiks, kurā latviešu dievturība un tās rituāli ir dzīvi. Galvenie varoņi ir nevis pārspīlēti tipāži, bet reāli cilvēki. Viņi nešaubās par savu dievturību, viņi tajā dzīvo. Izrādē ir prasmīgi realizēta smalka robeža. Ja no skatuves rādīs dievturību kā pareizu latviešu reliģiju, liela daļa skatītāju “aizvērsies”. Tas nenotiek. Dievturība ir, bez tās luga nav iedomājama, bet tā netiek pasniegta formā “tā ir pareizi, tā jābūt”. Galvenie varoņi tai tic, bet skatītājam ir dota iespēja galvenos varoņus saprast, pašam paliekot malā. Cik nu tas vispār ir iespējams…

Jo izrāde ievelk sevī iekšā. Aktieri sevi nepretstata skatītājiem, viņi nerada distanci starp sevi un uz skatuves notiekošo. Pretēji piemēri ir, teiksim, Mičules Fundamentālists, Ķimeles Noziegums un sods vai pat Hermaņa Divpadsmit krēsli. Jo tur tieši vai netieši tiek atgādināts, ka tu, dārgo skatītāj, patlaban esi teātrī un skaties izrādi.

Maģiska Pilnā Māras istabiņā ir nāves brīnuma klātbūtne. Skatuves varoņu nāve ir gaužām reāla. Tā netiek izspēlēta uz skatuves ar vieglumu, bet gan izdzīvota visā savā noslēpumainībā, kas izdodas mistiski pārliecinoši.

Pēc izrādes man pavisam negribējās celties kājās un doties prom. Labprātāk būtu palicis kādu stundiņu teātra krēslā apdomāties.

Visi skatītāji izrādei noteikti neatvērsies. Kādu kaitinās latviskais misticisms, citam sižets liksies par garlaicīgu, vēl kādam nepatiks daži dzejiskie panti. Bet mēģināt ir vērts.

Kā parakstīties par referendumu saglabāšanu Latvijā

Ir pienākusi reize, kad ikviens no mums var pielikt roku, lai apturētu “gudro galvu” nodomu padarīt referendumus Latvijā par faktiski neiespējamiem. Tas prasīs tikai 2-3 minūtes.

Praktiski ir apturēts Satversmes 2. pants „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Šogad vēl var paspēt atgriezties pie 1922. gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības, tautas nobalsošanas ierosināšanai. Nākamajā gadā tas vairāk nebūs iespējams.

Aicinām atgriezties pie 1922.gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības. Formulējums -2012.gada 8.novembrī pieņemtā likuma ”Grozījumi likumā ”Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” atcelšana. Šis likums, stājoties spēkā 2015. gada 1. janvārī, noteiks nepārvaramu ierobežojumu tautas tiesībām – prasību jauna likumprojekta iniciatoriem pašiem savākt aptuveni 150 tūkstošus parakstu līdzšinējo 30 tūkstošu parakstu vietā. (http://atvertaparvaldiba.info/iniciativa-parakstu-vaksana-tautas-nobalsosanai)

Ko darīt?

  1. Uzklikšķināt uz saites www.latvija.lv/pv
  2. Sekot latvija.lv sniegtajām instrukcijām.
  3. Padot šo informāciju tālāk.

Šo darbiņu nedrīkst atlikt “uz nākošo reizi” vai cerēt, ka visu izdarīs citi. Vēlāk būs jāsavāc jau 150’000 parakstu un tas ir praktiski neiespējami.