Ierakstu izlase #20

Pēdējo astoņu dienu latvisko blogu u. mazliet c. ierakstu izlase.

 

Kad uzzināju par apvērsumu Turcijā, ātri vien iedomājos par Santu, kura ir vienīgais man (virtuāli) personīgi zināmais cilvēks, kurš tur dzīvo. Santai, par laimi, nekas nekaiš un viņa savā blogā stāsta par izjūtām un piedzīvoto puča naktī.

https://santasbiblioteka.wordpress.com/2016/07/16/diena-kad-turcija-notika-militarais-apversums/

 

Kristīne izveidojusi jauku, skaisti ilustrētu pasaku par čiekuru.

http://jakadela.blogspot.com/2016/07/tik-stipra-milestiba-pasaka.html

 

@akmens padalījās ar saiti uz Johnatan Haidt rakstu, kāpēc nacionālisms pārspēj globālismu. Nav latviski un nav bloga ieraksts, bet gana interesants, lai būtu pelnījis ko vairāk par retvītu. Mani personīgi visvairāk uzrunāja paradoksālā doma, ka vislabāk minoritāšu tiesības iespējams aizstāvēt, parūpējoties par mažoritāti. Ja mažoritāte redzēs, ka par to rūpējas, tā jutīsies droši un būs iecietīgāka pret minoritātēm. Savukārt, primāri rūpējoties par minoritātēm, tiek panākts pretējs efekts.

http://www.the-american-interest.com/2016/07/10/when-and-why-nationalism-beats-globalism/

 

Ervīns Jākobsons divos rakstos apskata NATO vēsturi un līdzšinējās darbības, lai parādītu, ka NATO nekad nav bijis agresors. Tas it kā nav nekāds jaunums, bet pa laikam nākas sasastapties ar kādu kremļa propagandas upuri. Tādu atsēdināšanai noder šie raksti.

http://www.laikmetazimes.lv/2016/07/04/nato-%e2%80%93-agresors-vai-kolektivas-drosibas-garants-1dala/

http://www.laikmetazimes.lv/2016/07/18/nato-%e2%80%93-agresors-vai-eiropas-kolektivas-drosibas-garants-2dala/

 

Evita raksta, kā tas ir – būt mammai īsi pēc dzemdībām.

http://putnumeitene.blogspot.com/2016/07/stasts-par-busanu-mammai.html

 

Ritvars analizē “liberāļu” nievājošā apzīmējuma “putinists” lietošanu attiecībā pret nacionāli domājošiem cilvēkiem.

https://ritvars.wordpress.com/2016/07/20/putinisti-un-putinisti/

 

Vēl Ritvars pastāsta un parāda, kāda ir angļu Mančestra.

https://ritvars.wordpress.com/2016/07/14/mancestra/

 

Ēriks publiski dalās savā sāpē par kaimiņiem, kurus viņš apzīmē kā mūjābeļus.

http://eriks.lisovskis.lv/2016/07/20/tracina-5-musu-maja-mujabeli/

Lāčplēša iela 71, mormoņu baznīca

Blakus Avotu un Lāčplēša ielas krustojumam nesen uzcelta baznīca ar adresi Lāčplēša iela 71.

Lāčplēša 71

Kad to tikko sāka celt, interesējos google, kas ir tās pasūtītāji, un neko neatradu. Tagad, ejot garām, kļūst skaidrs, ka tā ir Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca.

Pēdējo dienu svēto baznīca

Ar Pēdējo dienu svētajiem esot jāsaprot mormoņi. Bija pat mazs kārdinājums ieiet un aplūkot ēku un iekšpuses, bet tobrīd nebija tik daudz laika.

Lāčplēša 71
Salīdzinot projekta attēlu ar dabā vērojamo ainu, nākas secināt, ka koki būtiski aizsedz jauno ēku. Sanācis gandrīz kā okupācijas gados, kad kokus stādīja ar īpašu mērķi aizsegt baznīcu fasādes.

Lāčplēša 71

Agrāk šajā vietā atradās autostāvvieta aiz žoga.

Lāčplēša-Avotu

Luxtorpeda

Šoreiz gribu pastāstīt par kādu neparasta izskata vēsturisku spēkratu. Bildītē redzamais transporta līdzeklis nav autobuss. Tas ir vilciens, kuru mēdz saukt par Luxtorpeda.

Trīsdesmitajos gados tas braucis pa Polijas dzelzceļu. Tas sastāvējis no viena luksus klases vagona ar iekšdedzes dzinēju. Oficiāli tos sauca nevis par luksusa torpēdām, bet gan “Pociąg Motorowo-Ekspresowy MtE” jeb Motorekspresvilcienu.

Plašāk pazīstamais nosaukums Luxtorpeda tika iemantots, pateicoties vilciena ārējam izskatam un lielajam ātrumam. Luxtorpeda bija par aptuveni 1,5 metriem zemāks par parastu vilcienu un pēc izskata atgādināja limuzīnu un autobusu.

Luxtorpeda priekštecis bija Austrijas vilciens VT63, kurus trīsdesmitajos gados ražoja kompānija Austro-Daimler. Austrijas kompānija vēlējās savu pieredzi, kura gūta automobiļu ražošanā, likt lietā arī attiecībā uz vilcieniem.

Četri Austro-Daimler saražotie VT63 tikuši Austrijas dzelzceļa kompānijai, bet piektais izīrēts un vēlāk arī pārdots Polijas valsts dzelzceļam. Polija vilcienu izmēģināja un nolēma iegādāties licenci tā ražošanai.

Polijas lokomotīvju pirmās fabrikas inženieris Klemenss Stefans Sieleckis pilnveidoja VT63. Lielākā atšķirība bija jauns dīzeļdzinējs, ar kura palīdzību vilciens varēja sasniegt 115 km/h.

Dīzeļdzinējiem bija mazāks aizdegšanās un eksplozijas risks, kā arī zemākas degvielas izmaksas. Ar ūdeni dzesētie dzinēji atradās abos vagona galos.

Katram dzinējam bija sava transmisija un atpakaļgaita. Abu dzinēju ātrumu varēja kontrolēt no vienas kabīnes, bet to uzsākšana, apstādināšana, atpakaļgaitas ieslēgšana, kā arī transmisijas sistēmu maiņa notika katram dzinējam atsevišķi. Tāpēc lielākoties vilcienus apkalpoja divi vadītāji. Savā starpā viņi sazinājās ar krāsainu lampiņu signālsistēmu un elektrisku zvanu.

Izmēģinājuma braucienos tika sasniegts ātrums 120 km/h, bet par praksē piemērojamo maksimālo ātrumu noteica 100-105 km/h.

Tā kā vilcienam nebija buferu un attiecīgu savienojumu, tos nevarēja savienot kopā vai pievienot citam vilciena sastāvam. Tāpēc Luxtorpedas vienmēr brauca kā viens atsevišķs vagons. Nepieciešamības gadījumos Luxtorpedas pārvadāja ar 1.4 m garu īpašu sakabi.

Luxtorpedu galvenā bāze atradās Krakovā. No turienes tās kursēja uz Zakopani Tatros. 147 kilometrus garo distanci ar daudziem sarežģītiem pagriezieniem un kāpumiem vilciens pievarēja vidēji 2 stundās un 45 minūtēs. Rekords esot bijis 2 stundas un 18 minūtes, kurš līdz šim vēl neesot pārspēts.

Luxtorpedas brauca arī no Krakovas uz Varšavu, Katovici un Krinicu caur Tarnovu. Tāpat tās kursēja starp Varšavu un Lodzu.

Luxtropedu izmantošana bija plānota arī citos maršrutos, bet visu izjauca okupācija. Pēc tās bija saglabājušās vairs tikai divas lietojamas Luxtorpedas, pārējās bija iznīcinātas. Šos vilcienus lietoja tikai vāciešu vajadzībām, ceļojot no Krakovas uz Zakopani un Krinicu.

Pēc otrā pasaules kara viena no Luxtropedām tika atjaunota, ņemot rezerves daļas no otra palikušā vilciena. Tā kā nebija ne rezerves daļu, ne arī attiecīgu apkalpes darbnīcu, Luxtorpeda nespēja braukt ar tādu ātrumu, kādam tika paredzēta. To norīkoja kursēt Trzebinias apkārtnē.

Ap 1954. gadu abas pēdējās Luxtorpedas sagrieza metāllūžņos.

 

Izmantoti materiāli no dieselpunks un vikipēdijas.

Par blogu autoru reakciju uz komentāriem

Lasot diezgan daudzus blogus, esmu secinājis, ka par cilvēku ļoti daudz pastāsta arī komentāri pie viņa ierakstiem. Kā viņš uz tiem atbild, vai vispār to dara, cik ietiepīgi turas pie savas vienīgās pareizās pārliecības utt. Tie reizēm atklāj pat vairāk nekā pats indivīda ieraksts.

Vairākas reizes ir gadījies redzēt, kā no blogiem pazūd netīkama satura komentāri. Teorētiski pastāv iespēja, ka palikuši spama filtrā vai notikusi kāda tehniska ķibele, bet parasti tādiem gadījumiem diez ko neticu. Manuprāt, tā ir necieņa pret lasītāju. Smieklīgi, bet viena no autorēm – komentāru dzēsējām nesen rakstīja, ka gribot pie sevis redzēt vairāk komentāru. Es gan arī esmu dzēsis komentārus, kopumā kādus 5 no aptuveni 1000, neskaitot spamu. Par pārlieku neadekvātumu un pārmērīgu rupju vārdu lietošanu.

Mēdz būt arī ļoti pašpārliecināti autori, kuru viedokli ne drusciņas nespēj iespaidot kaut kādi tur komentāri. Piemēram, Kārlis Streips reiz savā rakstā nikni vērsās pret Herberta Cukura attaisnotājiem. Uzrakstīju iebildumu – kā var atzīt cilvēku par vainīgu un noslepkavot bez tiesas? Kārlis manu komentāru izlasīja un atbildēja, ka esot taču neskaitāmi pētījumi utt., iemeta pat saiti (uz vikipēdiju, ja pareizi atceros). Nebiju slinks, iepazinos ar visiem “neskaitāmajiem” saitē minētajiem avotiem. Viens bija tapis nesen pēc kara, otrs kādus piecpadsmit gadus pēc kara, pārējie trīs pēc 2000. gada un, jādomā, saturēja saites uz pirmo vai pirmajiem diviem avotiem, jo ne uz ko citu jau tās atsaukties nemaz nevar. Norādīju uz to Kārlim Streipam. Atbildes, protams, nebija, bet pēc kāda laika viņš atkal turpināja malt savu – “ebreju slepkava Cukurs”. Kā žurnālistu es to cilvēku vairs nespēju uztvert nopietni. Bet vispār sevišķi pašpārliecināto autoru ir kaitinoši daudz, turklāt viņi mēdz būt pārsteidzoši populāri. Lai tā būtu, tikai es personīgi vienmēr ļoti skeptiski raudzīšos uz cilvēkiem, kuri nespēj atzīt savas kļūdas.

Ir arī tādi oratori, kuri komentārus, šķiet, nelasa vispār. Īpaši raksturīgi tas ir politiķu blogiem. Ļoti pašpietiekami ļaudis, bet arī tādus grūti uztvert sevišķi nopietni. Man viņi asociējas ar lauku dzērājiem, jo arī tie, imūni pret kritiku, peld savā domu izplatījumā.

Maz, bet ir arī tādi patīkami autori, kuri adekvāti reaģē uz praktiski katru komentāru. Tas atstāj ļoti jauku iespaidu pat ja raksts nav nekāds izcilais. Es arī cenšos tā darīt, bet ar izņēmumiem. Ir tēmas, par kurām var cepties mūžīgi, piemēram autobraucēju – velosipēdistu – gājēju attiecības. Tādos disputos ielaisties neliekas produktīvi. Šajā sakarā nepatīkamākais gadījums manā pieredzē bijis, ka cilvēku, kuru reālajā dzīvē ļoti cienu, sava ieraksta komentāros uztvēru kā trolli. Paņēmu “uz pacietību” un kopš tā laika, man šķiet, viņš te vairs neko nav lasījis.

Bet atbildēt uz komentāriem vajag. Tas ir pieklājīgi, tas veido atgriezenisku saiti un palīdz saglabāt domu lidojuma saikni ar realitāti. Vēl ir labi atcerēties, ka ne vienmēr tev ka raksta autoram būs taisnība. Publiski atzīst kļūdu ir grūti, bet ilgtermiņā ieguvējs no tā būs gan autors, gan viņa lasītāji.

Ierakstu izlase #19

Latvisko blogu ierakstu u. mazliet c. pēdējo desmit dienu izlase.

Ērms parāda, kā no veca gāzes balona izveidot skaistu grilu.
http://vasarnica.blogspot.com/2016/07/bbq-masina.html

Fakingsons publicējis astoto nodaļu no savas grāmatas. Tā ir par burvīgu darba kolēģi un iekāri pret viņu. Jaukākā no līdz šim lasītajām. Nav svarīgi, vai pirms tam lasītas citas grāmatas nodaļas.
https://fakingsonsraksta.wordpress.com/2016/07/11/epizode-8/

SiStro vēsta par Kihnu salu Igaunijā, kultūru un rokdarbiem, ka arī piedzīvoto.
http://strodesintija.blogspot.com/2016/07/kihnu-daba-un-ainava.html
http://strodesintija.blogspot.com/2016/07/kihnu-kultura-un-rokdarbi.html

Ēriks raksta, kā ceļojis uz Horvātiju. Atšķirībā no citiem ceļojumu aprakstiem, te var palasīt, kā tas ir – ceļot kopīgā tūrē ar autobusu.
http://eriks.lisovskis.lv/2016/07/07/ar-prieks-ture-uz-horvatiju-11-dienas/

Asmo blogā var iepazīties ar grāmatas “Nāve zem lietussarga” recenziju. Grāmata novērtēta ar vienu balli no desmit. Kāpēc ieliku izlasē? Tāpēc, ka tā uzrakstīt recenziju par nebaudāmu grāmatu vajag mācēt.
http://asmodeus.lv/2016/07/13/nave-zem-lietussarga-by-anatols-imermanis/

Sarkanakmens norāda, kā jāraksta dzejolis, varbūt mazliet mazāk pievēršoties praktiskiem norādījumiem, bet vairāk dzejoļa sastāvdaļu analīzei. Labākai izpratnei autors sniedz arī savu personīgo piemēru.
https://sarkanakmens.wordpress.com/2016/07/04/ka-uzrakstit-dzejoli/
https://sarkanakmens.wordpress.com/2016/07/05/dzejolis-cina-ar-versi/

Ivara alus kausā var aplūkot, kā cilvēks raksta bloga ierakstu, pakāpeniski noreibstot aizvien vairāk.
http://alus.ivars.lv/?p=3110

Valmieras 28 pēc atjaunošanas

Par ēka Valmieras ielā 28 rakstīju jau agrāk. Atjaunošana jau labu laiku kā pabeigta un nu var salīdzināt trīs variantus.

Valmieras 28

Šādi ēka izskatījās sākotnēji un tādu arī es to atceros kopš savas bērnības.

Valmieras 28

Šis ir attēls no reklāmas, kuras lasītājam nevarēja rasties nekādas aizdomas, ka ēka tā gluži neizskatās.

Valmieras 28

Savukārt šādi ēka izskatās šodien. Nav slikti, bet krāsojums ir pavisam citādāks nekā reklāmā redzamais.

Vakardienas ainiņas Rīgā

Eju pa Maskačku, pamanu onkulīti – riteņbraucēju, kurš garām ejošajai sievietei jautā ceļu. Neklausos, soļoju tālāk. Kad esmu pagājis garām, dzirdu “maladoj čelovek”. Pagriežos, onkulītis kaut ko pagari krieviski nober. Pārjautāju “latviski var”? Viņš atbild “pirts”. Saku “nav ne jausmas, nevaru palīdzēt” un dodos tālāk.

Gandrīz turpat blakus trīs meituki tā ap 16 jautā “ņebuģet sigaretka?” “Cigarete?” pārjautāju. Atbildi negaidu, pasaku “Nē, nebūs” un dodos tālāk. Pēc dažiem soļiem atceros, kā ar draugu reiz spriedām, ka, ja jautā krieviski, tad cigaretes vajag dot. Ja latviski, tad nē.

Nakts tirgū palūdzu kilo ķiršus. Tie maksā 1.90 kilogramā. Zinot pārdevēju niķus iesvērt “drusku vairāk”, izņemu no kabatas divus eiro un negrasos piekrist piedāvājumam. Pārdevēja nober “za dva piģisaķ možna, da?” un vēl kaut ko. Paskatos uz viņu kā tādu marsieti (es taču latviski prasīju un vēl tik daudz pa virsu iesvērt!) un atbildu vienā vārdā “ko?” Saņemu apmēram to pašu tekstu latviski un atbildu, ka vairāk par diviem eiro nemaksāšu.

Mazliet vēlāk dodos nopirkt vēl kilogramu, šoreiz par 2.50. Mana un pārdevējas komunikācija notiek latviski un jūtu labvēlīgu attieksmi pret sevi. Kilograms tiek nosvērts pilnīgi precīzi. Saku “paldies”, viņa – “paldies jums”.