Mana vēsture ar datoriem

Bērnībā par datoriem biju lasījis grāmatās, bet tāda īsta priekšstata man par tiem nebija. Pirmo datoru reāli ieraudzīju tēva darbā telefonu centrālē kādu astoņu gadu vecumā. Es uz to skatījos ar milzu bijību. Tam bija melnbalts monitors un Norton-s Windows vietā.

Norton commander

Nezinu, kādām darba vajadzībām dators bija paredzēts, bet es redzēju, ka uz tā visbiežāk tika spēlētas spēlītes. Atceros pirmo formulu, Karateka un Prince of Persia. Man tas viss likās šausmīgi interesanti, pat tikai paskatīties nevis mēģināt kaut ko darīt pašam. Reāli paskatījos tikai dažas reizes. Citi “ciemiņi” datoram kaut ko izdarīja un turpmāk nevienu pie datora vairs nelaida.

Savu nākošo reizi pie datora neatceros. Dažiem klasesbiedriem parādījās datori. Principā mani tie ļoti interesēja, bet es negribēju sevi lieki kārdināt un īpaši nevienam neuzmācos. Tomēr, kad vidusskolā sāka mācīt informātiku, saskarsmē ar datoru es jutos diezgan komfortabli. Pirmajā gadā mēs apguvām MS-DOS, Norton-u, Windows pamatus, kaut cik Word, Excel un Access. Otrajā un trešajā gadā mēs programmējām QBasic-ā. Sestdienās varēja iet raut Counterstrike vai Carmageddon datorklases tīklā. Reizēm arī aizgāju, kaut gan principā man uz skolu iet brīvdienās riebās.

Protams, ka es gribēju dabūt pats savu datoru. Tikai naudas nebija. Nevis tā, ka konfektēm pietiek, datoram nepietiek, bet naudas nebija vispār. Precīzāk sakot, man nebija regulāru ienākumu, lai cik mazu, no kuriem varbūt teorētiski varētu sakrāt datoram. Reizēm es kaut ko saņēmu atlikuma veidā no pirkumiem veikalā vai kāds uzdāvināja nelielu naudiņu jubilejā. Mēdzu piekopt arī mazo uzņēmējdarbību, apgādājot draugus ar mazajām pistolītēm vai izīrējot kādas sev piederošas mantas. Es varēju vienīgi apskaust bērnus, kuriem vecāki varēja atlicināt naudiņu datoram. Iespējamo krāšanu ievērojami sarežģīja trūkumā dzīvojošo brāļa un māsas pūliņi naudiņu no manis aizņemties faktiski uz neatdošanu. Tāpēc dators man būtībā šķita nekad nesasniedzams sapnis.

Pateicoties savai mazajai uzņēmējdarbībai, neatlaidīgai krāšanai un ietaupījumu slēpšanai, savos 16 ar pusi gados biju sakrājis pilnīgi neaptveramu summu. 180 latus. Manās acīs to vērtība bija varbūt līdzīga 18’000 eiro šodien. Es palūdzu savam draugam, lai viņš man palīdz izvēlēties datoru. Lietotu, protams, jo jaunu datoru par tik mazu naudu diez vai vispār varēja nopirkt. Draugs galu galā atrada datoru sludinājumos. Vēlāk nopratu, ka šis darījums viņam ir palīdzējis nopelnīt apmēram 40 latus par personīgo uzcenojumu. Papildus tam viņš pieprasīja 10 latus par palīdzēšanu un vēl desmit par nogādāšanu pie manis mājās. Tā kā pirms tam nekas par to nebija izrunāts, tad iedevu viņam 15 latus. Sapratu, ka vairs nekādos darījumos ar šo izpalīdzīgo draugu neielaidīšos.

Vārdu sakot, es biju palicis bez gandrīz vai mūža ietaupījumiem, bet man tā vietā bija AMD procesors ar 100 MHz jaudu, 16 Mb RAM, 2 Gb HDD, Teac 40x CD-ROM, FDD, video karti ar 1 Mb atmiņu, skaņas karti (bez draiveriem) un Windows 98, kā arī CRT monitors ar maksimālo izšķirtspēju 640*480. Tas bija 2000. gada rudens un jau tiem laikiem šis komplekts bija visai nožēlojams. Faktiski vājākais iespējamais, uz kura varēja griezties Windows.

Vai tas bija to vērts? Nerunājot par veidu, kā tas tika sagādāts, un uzcenojuma proporciju, jā. Es mācījos programmēt, pildīju mājas darbus ar datorvārdnīcu, spēlēju spēles, pētīju operētājsistēmu. Es biju sajūsmā par visām jaunajām iespējām. Man šķita, ka tas viss ir kaut kas lielisks un, ja vēl man būtu spēcīgāks dators, tad laime būtu pilnīga.

Ar programmatūru vien man, protams, nepietika. Es gribēju arī paskatīties, kas “lācītim vēderā”. Pamēģināju noņemt un pielikt cieto disku, CD-ROM, operatīvo atmiņu. Saliku visu kopā un dators vairs nedarbojās. Tas pīkstēja. Es jutos diezgan šausmīgi, lai neteiktu vairāk. Vispār bija milzīgs kauns kādam kaut ko atzīties. Pagāja kādas divas dienas un izstāstīju brālim. Viņš piezvanīja kādam sev zināmam speciālistam, kurš teicis, ka, visticamāk nepareizi salikts kopā. Ja nesanāk pašiem tikt galā, tad kaut kad viņš varētu uzmest aci. Tad es saņēmos un pārskatīju visu datoru vēlreiz. Un pats arī atradu problēmu.

Operatīvā atmiņa ar ligzdu.
Attēls no http://www.bigbookofamigahardware.com/bboah/product.aspx?id=1025

Tā laika operatīvajai atmiņai bija tik muļķīga dizaina ligzda, ka, ieliekot atmiņu mazliet nepareizi, varēja salocīt kādu no ligzdas kājiņām. Tā arī bija noticis. Atlocīju kājiņu atpakaļ, dators iedarbojās un nodomāju, ka vairs nekad mūžā neķeršos datora iekšām klāt. Kā tad, jā…

Tolaik bija problēma apmainīties ar failiem. CD-RW iekārtas bija pārāk dārgas. Disketēs gāja tikai 1.44 Mb un tās bieži sabojājās. USB flash-u nebija, nebija pat USB portu. Risinājums bija izņemt no datora cieto disku, aiznest uz citu datoru un piespraust pie tā. Vienā tādā reizē es atnesu cieto disku atpakaļ mājās, ieslēdzu datoru un pacēlās dūmi. Pieļauju, ka IDE kabelis varētu būt bijis piesprausts otrādi. Bet bija jau par vēlu. Cieto disku varēju mest miskastē. Es vairs pēc tam nekad neesmu redzējis tādus IDE kabeļus, kurus varētu piespraust otrādi vai kuriem vismaz nebūtu iezīmēts pirmais celiņš. Bet šim datoram tādi bija.

Labu laiku es par datoru vairs nelikos ne zinis. Tad es ieliku datorā disketi ar QBasic-u. Tā bija sistēmas diskete un no tās aizgāja MS-DOS. Es atkal varēju programmēt vai pat kaut ko rakstīt.

Ja skolā MS-DOS nebūtu mācīts, es droši vien neko tur nesaprastu. Bet iegūtās zināšanas man tiešām ļoti noderēja gan tad, gan arī vēlāk.

Jaunu cieto disku nopirku pēc kāda pusgada. Tam bija 4,3 Gb un maksāja 35 Ls, kas turklāt bija ar īpašu atlaidi caur pazīšanos. Operētājsistēmas disku aizdeva informātikas skolotājs. Ar tālāko pats viegli tiku galā. Caur pazīšanos biju ticis arī pie ārā metama korpusa. No tā varēju paņemt vēl 16 Mb RAM un ar saviem 32 Mb jutos visai apmierināts ar dzīvi. Nekas cits man noderīgs tajā sistēmblokā nebija.

Ļoti gribējās, lai datoram ne tikai būtu skaņas karte, bet lai tā arī darbotos. Regulāri uzmācos saviem datorizētajiem draugiem, lai palīdz, bet bez rezultātiem. Atrisinājums nāca, kad uz laiku aizdevu datoru (nedatorizētam) draugam un saņēmu to atpakaļ ar jaunu skaņas karti. Viņš bija gatavs man to nopirkt uz sava rēķina, bet man to četru latu nebija žēl. Mūzikas man lāgā nebija, bet es tāpat biju ļoti priecīgs.

Ar operētājsistēmas disku varēju diezgan brīvi pievērsties dažādiem eksperimentiem sistēmas ātruma uzlabošanai. Diezgan daudz ko iemācījos un ar laiku varēju palīdzēt arī citiem datoru īpašniekiem. Kad sāku to darīt par atlīdzību, mani ienākumi būtiski palielinājās. Savam nākošajam datoram biju sakrājis jau pēc gada. Arī šis bija lietots, tikai pirku veikalā. Tam bija 700 Mhz AMD Duron procesors, 40 Gb HDD un 256 Mb RAM. Varēja spēlēt GTA 3. Diemžēl regulārā cietā diska izņemšana un pielikšana pie cita datora nepalika bez sekām. Jau pēc pusgada tam parādījās pirmie sliktie sektori un vēl pēc dažiem mēnešiem tas nobeidzās pilnībā. Nācās turpmāk dzīvot ar 4,3 Gb mazu cieto disku. No tā laika cietos diskus apkārt nēsāju diezgan nelabprāt.

Jāatzīst, ka sekojošo datorkomplektu hronoloģiju, specifikācijas un vēl jo vairāk cenas atceros diezgan slikti. Turklāt ģimenes vajadzību dēļ mājās parasti bija divi datorkomplekti.

Par ļoti lētu naudu tiku pie vecāka datora un jauno pārdevu draugam. Tas var šķist neloģiski, bet man tobrīd vajadzēja tikai rakstāmmašīnu, savukārt draugs piedāvāja labu cenu un iespēju drīzumā nodrošināt internetu manā dzīvoklī. Jau pēc dažiem mēnešiem sludinājumos sameklēju jaunu (lietotu) sistēmbloku ar 1000 MHz AMD Athlon procesoru, 512 Mb RAM, 80 Gb HDD. Cenu neatceros, bet man tas šķita ļoti lēti. Šis datorkomplekts man nostrādāja kādus divus gadus līdz nobeidzās mātes plate.

Tad caur paziņām iegādājos vēl vienu lētu, bet labu komplektu. Pēc tajā pamestajiem failiem man radās vieglas aizdomas, ka tas varētu būt zagts. Komplekts tik un tā pie manis ilgi neuzturējās, jo ātri to pārdevu paziņam, kuram ļoti vajadzēja datoru.

Kad apnika ņemties ar vecajiem lūžņiem, nopirku veikalā Multisistēma pilnīgi jaunu komplektu ar 3 GHz Pentium procesoru un korpusu sarkanā krāsā. Cenu un pārējos parametrus neatceros, bet ilgus gadus tas man ļoti uzticami kalpoja. Kad pārdevu to, man pircēja jautāja, vai esot labs, jo bērni ilgi esot tam naudu krājuši. Es bez šaubu ēnas sirdī varēju teikt, ka, neskaitot tagadējo, labākais, kāds jelkad man ir bijis.

Bija iespēja lēti iegādāties datorkomplektu, kurš savulaik veicis dienesta pienākumus Valsts ieņēmumu dienestā. Tas nebija ļoti ātrs, bet ar licencētu operētājsistēmu un, galvenais, LCD monitoru. Neliela izmēra istabā CRT monitora radītais karstums ir pārāk jūtams. Šis komplekts laikam bija uzkrājis pārāk daudz negatīvas enerģijas un tas nobeidzās jau pēc nepilna gada. Mēdza kārties Windows. Vairākas nedēļas meklēju risinājumus, nez cik reizes pārinstalēju visu sistēmu, bet tā kā nekas nelīdzēja, nospriedu, ka vainīga mātes plate un pārstāju savus reanimācijas pūliņus.

Eksperimentālā kārtā nopirku “no rokas” tikai komponentes. Vienu no pirmajiem četrkodolu procesoriem, mātes plati un operatīvo atmiņu. Pēc rādītājiem tas tobrīd bija monstrs, bet reāli komplekts uzvedās diezgan niķīgi. Pie tam es ilgi nevarēju saprast cēloni. Man šķita, ka pie vainas ir Windows 7. Kādus divus gadus nomocījos līdz pārdevu tieši šo pašu komponenšu komplektu.

Reiz darba vietā tika nolemts norakstīt liekos datorus un darbinieki varēja katrs pa komplektam paņemt. Nenoslinkoju, ieslēdzu pa kārtai visus, cik nu to bija, kādi septiņi, un atradu itin spēcīgu komplektu. Tā kā tam bija licencēta operētājsistēma, tad es to nepārinstalēju. Kad nolēmu to pārdot, izdzēsu visus liekos failus un lietotāja profilu piedevām, atstājot tikai administratoru. Laikam ejot, biju aizmirsis tā paroli. Īstais brīdis, kad to atcerēties, ir, kad pie tevis atnākuši pircēji un grib paskatīties, kā dators strādā. Pārinstalēju viņu acu priekšā operētājsistēmu, bet saņēmu arī jautājumu, vai dators neesot zagts. Ej, nu, pierādi kaut ko…

Vienu reizi mēģināju sistēmbloku salikt pats, pērkot pa detaļām (šoreiz jaunām) atsevišķi, jo cietais disks, CD-RW un korpuss man jau bija. Gala rezultāts bija stabils un sanāca visai lēti. Tikai mazliet palēni gan darbojās, drusku noskopojos.

Portatīvu datoru esmu pircis tikai reizi un faktiski piespiedu kārtā ceļojumam uz Austrāliju. Kaut kur visi fotogrāfiju gigabaiti bija jāliek. Naudu šim brīnumam varēju atvēlēt pavisam maz. Sludinājumā atrastā datora klaviatūrai trūka pāris pogas, bez elektrības nedarbojās vispār. Briesmīgs lūznis, bet man īsti nebija vairs laika meklēt nākošo. Pēc ceļojuma tas kļuva par mašīnu rezerves kopiju uzglabāšanai.

Tad izdzirdēju, kā draugs plāno pirkt datoru. Esot jānopērk dārgs, bet ļoti labs komplekts, lai pēc tam gadiem ilgi varētu nedomāt par uzlabojumiem. Man šī doma iepatikās. Sāku pētīt, ko tad vispār var nopirkt un cik tas maksā. Visbeidzot ļāvos kārdinājumam un tiešām nopirku saprāta robežās labāko iespējamo komplektu. No tā laika ir pagājuši kādi trīs gadi. Ja nenotiks kāda nelaime, par jaunu datoru vēl ilgi nedomāšu. Starp citu, mans draugs savu datoru laikam tā arī vēl nav nopircis.

Vecos sistēmblokus, kā jau minēju, mēdzu pārdot. Tās tomēr ir diezgan lielas kastes, kuras turklāt man nav diez ko vajadzīgas, bet kādam citam gan. Turklāt lieka naudiņa nekaitē.

Ja kādreiz man ar dzelžiem darboties patika un sapņoju strādāt par sistēmas administratoru, tad tagad pēc puda sāls apēšanas man tas ir pārgājis. Ierobežotu resursu apstākļos ņemties ar plīstošiem dzelžiem ir diezgan ilga un stresa pilna nodarbošanās.

Pa šiem gadiem bez jau visa minētā nosvilināta viena operatīvā atmiņa un procesors, nobeigušies vairāki monitori, vismaz viens cietais disks un diskešu lasītājs, barošanas bloks un videokarte. Vismaz viens pilns komplekts pilnīgi droši. Vienīgā manis novērotā likumsakarība tajā visā ir, ka lietotie datori un to daļas bieži plīst. Man nav plīsušas komponentes vai sistēmbloki, kurus esmu iegādājies pilnīgi jaunus.

 

Ja kādam vēl bez Endija šī tēma šķiet stāstīšanas vērta, lūdzu nekautrējieties un negaidiet īpašu uzaicinājumu, bet ķerieties pie lietas.

Lasītāju problēmas

Man šī pēdējā laika stafete ne īpaši patīk, bet, ja es uz to neatbildu, tad nav iespējams paskaidrot, kāpēc. Tāpēc lai iet!

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Man ir saraksts, kurā piefiksēju grāmatas vai autorus, kurus būtu vērts lasīt. Tas vairāk paredzēts brīžiem, kad klīstu pa bibliotēku vai varbūt grāmatnīcu. Šobrīd tajā ir 23 grāmatas, bet tam ir tendence kļūt garākam, nevis īsākam. Es neiespringstu par šo sarakstu. Es tikpat labi varu ieiet bibliotēkā, sarakstā pat nepaskatīties un paņemt kaut ko pilnīgi citu. Jo tas ir mans izvēles mirklis, kurā es uzticos savai intuīcijai. Viss cits ir sekundārs.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Tādas vispārīgas atbildes man nav un nevar būt. Jo iemesli, kāpēc nepatīk grāmata, var būt tik dažādi. Biežāk es tomēr izlasīšu visu grāmatu. Ja man tā grāmata nepatīk tik ļoti, lai es to liktu nost, tad es līdz pusei tai nemaz nebūšu ticis. Tik izteiktu nepatiku izjūt daudz ātrāk par pusi.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Man nav vajadzīgi lasīšanas izaicinājumi. Ja mani interesē attiecīgā grāmata, es to lasu. Ja mani tā neinteresē, es to nelasu. Ko man dos tas paša izvēlētais skaitlis ar grāmatām, kuras grasos izlasīt gada beigās? Es sev likšos vērtīgāks un gudrāks, ja būšu to sasniedzis? Varēšu samērīties ar citiem un priecāties, cik man garš? Man tas nav vajadzīgs. Mana pašapziņa, mans pašvērtējums nav atkarīgi no tā, cik grāmatas es izlasu, vai ko kāds par mani tādēļ padomās. Ja kāds domā, ka šādas attieksmes dēļ esmu dumjš vai iedomīgs, lai tā arī būtu. Turklāt grāmatas ir ļoti dažādas. Ja kādam patīk vienādot mazus dzejas krājumus, Donu Kihotu, Diferenciālo matemātiku vidusskolai, LPSR Enciklopēdijas trešo sējumu, mīlas romānu un Bībeli, tad tā ir viņa darīšana un es tur negribu jaukties. Bet tas nav priekš manis.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Metu visu sēriju miskastē. Tā kā savu agresiju pret grāmatas autoru vai izdevniecību paust nav vērts, jo par vēlu taču, tad es saplēšu savu kreklu, saskrāpēju seju un lienu stūrī paššaustīties ar pletni. Pēc dažām dienām sāpes sāk rimties. Vai arī nē.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Visticamāk, Grandfox. Bet noteikti ne vienmēr.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Es savākšos un neraudāšu. Kaut vai beigšu lasīt, ja tas būs nepieciešams.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Aizmirst, kas notika grāmatā, kura patika, man šķiet diezgan dīvaini, bet saprotu, ka jautājums ir par triloģijām, tetraloģijām utt. Es tādas nemēdzu lasīt. Bet, ja tomēr, tad pēc tam, kad iznākušas jau visas daļas.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Tā nu gluži nav, ka nevienam negribu aizdot savas grāmatas. Bet es mēdzu paprasīt kaut ko pretī.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Iesākt un pamest 5 grāmatas mēneša laikā ir diezgan pārspīlēti. Man mēdz būt grāmatas, kuru lasīšana ilgstoši nekustas no vietas. Kādreiz jau lasīšana tomēr atsākas. Bet vispār es cenšos vispirms izlasīt līdz galam tā brīža aktuālo grāmatu pirms uzsākt jaunu.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Ja ļoti, tad visas. Ja mazāk ļoti, tad nevienu. Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Piemēram, cik liela iespēja būs vēlāk attiecīgo grāmatu dabūt bibliotēkā vai ka to izķers no plauktiem tā, ka nekur vairs nevarēs atrast. Man nav īpaši izteiktas privātīpašnieciskas tieksmes attiecībā uz literatūru. Jā, man ir plauktā vairākas grāmatas, kuras, lai arī esmu izlasījis, esmu jutis, ka man tās vajag. Bet tās drīzāk ir grāmatas, kuras bibliotēkā dabūt praktiski nav iespējams.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Kā jau minēju, vispirms cenšos izlasīt tā brīža aktuālo grāmatu un tikai pēc tam ķerties pie jaunas.

Maskavas forštate februārī II

Jau rakstīju par Maskavas forštates bildēšanas projektu. No organizatora saņēmu e-pastā sevis uzņemtās bildes. Bija pat daudz sliktāk nekā biju iedomājies. Lielāko daļu bilžu es raksturotu kā tehnisku brāķi. Galvenais vainīgais, protams, es pats. Pārlieku esmu pieradis pie digitālās kameras.

Bet nav par ko bēdāties, izstādē iekļauti visu autoru labākie kadri. Un tie nudien nav slikti. Vismaz no 27 kadriem taču bija jāsanāk, vai ne?

Izstāde aplūkojuma diezgan īsu brīdi – tikai līdz 31. martam Daugavpils ielā 31, 4. stāvā. Tā ir ēka pie Klusā dārza un Jēkabpils ielas, tā pati, kur var dabūt pasi.

No 3. līdz 9. aprīlim to varēšot aplūkot arī galerijā Centrs.

Valoda kā ierocis

Lai tiktu bērnudārzā, jāpiezvana pie durvīm. Pienācu pie tām, kad tur jau stāvēja kāda sieviete ar mazu bērnu. Pāri ielai kāds vīrietis skaļi sauca “ei” vai ko tamlīdzīgu. Es par viņu nelikos ne zinis. Sieviete sākotnēji arī nē. Vīrietis nerimās, viņš, kliedzot pāri ielai, gribēja noskaidrot, vai tas esot bērnudārzs. Krievu valodā, protams. Man tādi krievvalodīgi aurotāji bijuši, nebijuši un nelikos ne zinis. Sieviete pēc pauzītes atbildēja, ka esot. Balss intonācija un ķermeņa valoda liecināja, ka viņa to saka ar mērķi, lai vecis atšujas un liekas mierā. Vīrietim tādas nianses bija pie kājas, jo viņš uzreiz uzskatīja par nepieciešamu pāri ielai paziņot, ka drīzumā viņš arī tur iešot.

Šī niecīgā, nesvarīgā epizodīte man lika aizdomāties par līdzīgām, tām, kurām pats esmu piedzīvojis vai bijis tiešs liecinieks.

  • Meita spēļu laukumā gandrīz pamaršēja zem šūpolēm. Uzreiz no kādas meitenes krieviski dzirdēju, ka vai tas ir mans bērns, kur es vispār skatos, kas tas ir utml. Pajautāju latviski, vai no manis ko vēlas. Sarunu biedrene pārgāja uz latviešu valodu un uzreiz izteicās mierīgi un pieklājīgi.
  • Reiz mēģināju īrēt dzīvokli no latviski nerunājošām tantēm. Kolīdz radās domstarpības, komunikācija kļuva pilnīgi neadekvāta. Tiku pārtraukts un saņēmu jautājumu jau visai skaļā tonī, kāpēc es nerunājot krieviski, jo es tak visu saprotot, tikai kaut kāda principa pēc nerunājot krieviski, kā es darbā spēju strādāt bez krievu valodas un vispār puspasaule runājot krieviski…
  • Atnāca meistars labot veļas mašīnu. Paskatījās un krieviski paziņoja, ka paši esam vainīgi, nolējuši ar ūdeni utt. Teicu, ka tā nevar būt un palūdzu, lai runā latviski. To viņš lāgā nespēja izdarīt, tāpēc tālākas diskusijas nebija. Tā vietā viņš salaboja veļas mašīnu garantijas ietvaros un par pretenzijām pret mani aizmirsa.
  • Kādas tikai pasakas nevajadzēja dzirdēt, kad piedzīvoju ceļu satiksmes negadījumu un mani mēģināja gan apkrāpt, gan fiziski ietekmēt. Ka latviešu valoda vispār neesot vajadzīga un ne velti es pārvietojoties ar veļļuku, bet viņš ar (apskrambātu) mersedesu. Mani tiesāšot, es dabūšot maksāt advokātiem. Plus monologs policistiem, ka esot mēģinājis aizbēgt un ka man vispār neesot tiesību. Realitātē nekādas tiesas nemaz nevarēja būt, jo pārāk jau nu skaidri bija redzams, ka mersedesa vecā skramba ar divriteni nekā nav uzsitama, bet policistiem varēju uzrādīt B kategorijas apliecību.
  • Paziņa piedzīvoja ceļu satiksmes negadījumu. Pati neesot bijusi vainīga, bet otra puse esot uzvedusies pilnīgi neadekvāti, pieprasījusi kompensācijā naudu utml. Vairākas dienas telefoniski tika skaidrotas attiecības. Beigu beigās paziņa sabijās no iespējamās krimināllietas un piekāpās. Nejauši dzirdēju vienu no telefonsarunām starp viņiem. Protams, krieviski.
  • Dzīvoklim laika gaitā veikti dažādi remontdarbi. Vajadzēja ielikt logus, pārvilkt gāzes skaitītāju, iebūvēt virtuves iekārtu utml. Ja runāju ar uzņēmuma pārstāvi pirms darbu uzsākšanas, tad man vienmēr atbildēja latviski. Tikai, kad atsūtīja strādniekus, reizēm gadījās, ka latviski viņi neprot. Es konsekventi runāju tikai latviski. Kaut kā jau tajos gadījumos galā tikām, bet atkal sanāca novērot saistību: ja darbinieks latviski nerunā, paveiktais darbs ir diezgan viduvējs. Ar latviešu meistariem darīšanas bija tikai trīs reizes. Divi meistari darbu paveica teicami, trešais pazuda pirms bija paspējis ko uzsākt un nebija vairs sazvanāms.
  • Gadījās reiz vērot sapulci ar klientiem. No mūsu puses visi latvieši, no viņu – vairāki vietējie krievi. Saruna, protams, norisinājās krieviski. Viens no klientiem agresīvi centās pārrunāt manus kolēģus. Viņam tas arī sekmīgi izdevās un vēlāk ar viņu neizdevās pārāk sekmīga sadarbība. Ko lai saka – cilvēks aktīvi izmantoja savas dzimtās valodas zināšanas pret mums. Vai viņu par to var vainot? Domāju, ka nē.
  • Pats ar klientiem komunicēju reti (un nekad to nedaru krieviski), bet nevaru nedzirdēt, kā to reizēm dara kolēģi. Ja latviešu kolēģis ar klientu ir spiests runāt krieviski, ir visai liela iespēja, ka problēmas, par kurām viņi runā, ir visai muļķīgas. Tādas, kuru pamatā ir slinkums vai nevēlēšanās iedziļināties. Vai arī vienkārši uznākusi vēlme pakasīties par visu, kas piekrājies produkta sakarā.
  • Tāda vecāka tante, no paskata ne īpaši adekvāta, rimi pie kases pārdevējai tādā kašķīgā tonī jautāja kaut ko par papildus informāciju čekā. Pārdevēja – jauna meitene, pirmajā brīdī mazliet samulsa, bet tad visu lēni un latviski paskaidroja. Tantei vairāk jautājumu nebija. Paldies arī neteica un pat ar galvu nepamāja, no kā spriežu, ka viņa diez vai vispār saprata pārdevējas teikto.
  • Laika gaitā man ir bijis daudz krievvalodīgu kolēģu. Man ir veicies. Viņi praktiski vienmēr bijuši daudz maz adekvāti un pieklājīgi ļaudis. Protams, manas sarunas ar viņiem vienmēr notikušas latviski. Ir bijušas dažādas nesaprašanās, bet nekas briesmīgs. Ar latviešu kolēģiem, kuru gan skaitliski ir bijis daudz vairāk, man caurmērā bijis vairāk negatīvas pieredzes.
  • Pēdējā darba vietā man šķita uzkrītoši, ka ar klientiem pārsvarā strādā cilvēki, kuru dzimtā valoda ir krievu. Vai uzņēmumu par to var vainot? Agrāk man likās, ka jā. Tagad vairs neesmu tik drošs. Principā tas nav pareizi. Bet tā ir piemērošanās reālajai situācijai. Viss sākas no katra individuālā darbinieka. Neviens jau neliedz viņam pēc savas iniciatīvas uzstāt uz latviešu valodas lietošanu. Es nedomāju, ka uzņēmumam būtu jādod īpašs rīkojums darbiniekiem runāt ar vietējiem klientiem tikai latviski. Tas būtu muļķīgi un pazemojoši.

 

Esmu diezgan drošs par noteiktu sakarību. Ja Latvijas iedzīvotājs runā ar mani krieviski, ievērojami palielinās iespēja piedzīvot neadekvātus izteikumus / darbības no viņa puses. Turklāt nav svarīgi, kādas tautības cilvēks ir pretī. Svarīgi ir, kādā valodā viņš izvēlējies runāt.

 

Mēs ikdienā bieži risinām dažādas konflikta situācijas, mēģinām vienoties par darījumiem vai citādā veidā cenšamies panākt to, ko paši vēlamies. Kā arī, mums jāaizstāv savas intereses pret tiem, kuri cenšas īstenot savu gribu. Valoda tajā ir līdzeklis, pie tam visai iedarbīgs. Nosakot saziņas valodu, oponentu var izsist no komforta zonas. Viņš nejutīsies tik pārliecināts par sevi un būs vairāk spiests domāt par to, ko runā.

Ja sarunu uzsāk nepazīstams cilvēks uz ielas, man nav pilnīgi nekāda iemesla pāriet uz krievu valodu. Ne jau man no viņa kaut ko vajag, bet otrādi. Pāriet uz krievu valodu ir nevis pieklājīgi, bet pārspīlēti pieklājīgi. Ja tas otrais būs pieklājīgs, viņš pats pāries uz latviešu valodu. Bet, ja viņš uz latviešu valodu nepāriet, tad viņš nav diez ko pieklājīgs un neko labu no viņa tāpat sagaidīt nevarēs. Sarunā ar tādu tipu, pārejot uz krievu valodu, ievērojami palielinās iespējas zaudēt naudu, godu vai pašcieņu.

Ja krievvalodīgais ir klients, tad no vienas puses it kā katrs klients ir dārgs, nauda nesmird utt. No otras – ja atceras, ka komplektā ar uzspiesto krievu valodu mēdz nākt arī citas problēmas, kuras saistītas ar neadekvātu attieksmi pret otru, tad varbūt tā naudiņa beigās izmaksā pārāk dārgi. Kaut vai tikai ieguldītā laika vai zaudēto nervu dēļ. Nevajag censties par katru cenu paņemt katru centu.

Ja cilvēks ir adekvāts, par to liecina viņa sarunas tonis, pieklājība, ķermeņa valoda un citas pazīmes, kuras nav atkarīgas no valodas, kādā tiek runāts. To pamana ļoti ātri. Turklāt pieklājīgs vietējais Latvijas krievvalodīgais iedzīvotājs neapvainosies, ka ar viņu runā latviski.

 

Galu galā, ja cilvēks ir tik slinks vai principiāli ietiepīgs, ka, Latvijā ilgstoši dzīvojot, latviešu valodu nelieto un negrasās to darīt, tad īsti adekvāts viņš nav. Un ar tādiem labāk neielaisties.

Ierakstu izlase #35

Pēdējo divu nedēļu latvisko blogu ierakstu izlase.

Šoreiz sanācis daudz ierakstu. Bet tiešām nevienu no tiem negribas atstāt maliņā nepieminētu.

 

Ritvars salīdzina VW Golf cenu un aprīkojumu šogad un 1992. gadā. Secinājums – tagad mēs dzīvojam daudz labāk.
https://ritvars.wordpress.com/2017/02/28/labi-dzivojam-vw-golfins-1992-un-2017-gada/

imatchbox-ā varam palasīt, kā autors ticis pie PSRS laika taksofona aparāta un kā nopūlējies, lai dabūtu to vaļā.
http://imatchbox.lv/index.php/2017/03/13/celojums-laika/

MBendiks visai interesanti ar piemēriem raksta, kāpēc likumus ievērot un nodokļus maksāt principā tomēr vajag. Īpašu nepatiku izpelnījušies ļaudis, kuri uzskata, ka labajiem likums ne vienmēr ir jāievēro.
https://benedictingibjorg.wordpress.com/2017/03/07/par-nodokliem-sajusmu-likumiem-un-provinces-espresso-2/

Endijs iepazīstina ar savu vēsturi ar datoriem un aicina par to rakstīt arī citiem. Varbūt kādā brīdī pats saņemšos.
https://endijs.com/2017/03/mana-vesture-ar-datoriem/

Vēl Endijs pastāsta par sevis lietotajiem datoru / telefonu servisiem, lietotnēm. Un atkal aicina par to rakstīt citus.
https://endijs.com/2017/03/online-servisi-kurus-izmantoju/

Iveta Buiķe aicina domu biedrus līdzdarboties jaunu NĪN piemērošanas noteikumu izveidē.
https://ivetabuike.wordpress.com/2017/03/13/nekustama-ipasuma-nodoklis-uz-vienigo-dzivesvietu/

Vai zinājāt, ka Līgatnes pagastā ir kapa piemineklis – paprāva piramīda? Celta 1928. gadā.
http://manasvietas.blogspot.com/2017/03/piramida-ligatnes-zanderu-kapos.html

Vēl Latvijas muižām un parkiem veltītajā blogā var palasīt par Krūzes muižu Rīgā. Īpašs ir tas, ka par spīti internetā rakstītajam, ka muižas ēkas vairs neeksistē, autorei šķiet, ka tā varētu arī nebūt. Atrastā ēka gabaliņu uz dienvidiem no Zasulauka stacijas ir pārāk skaista vienkāršam namiņam.
http://manasvietas.blogspot.com/2017/03/kruzes-muiza-krusenhof.html

Santa pastāsta par savām pagātnes redzes problēmām un kā beidzot izlēmusi tās atrisināt ar operācijas palīdzību.
https://santasbiblioteka.wordpress.com/2017/03/13/stambulas-epizodes-nr-21-acu-lazeroperacija/

Sarkanakmens salīdzina, cik bagāti ir Latvijas iedzīvotāji. Varam uzzināt, kāpēc gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji kvalificējas 50% bagātāko zemeslodes iedzīvotāju grupā.
https://sarkanakmens.wordpress.com/2017/03/05/labklajibas-novertejums-bagatiba/

Valkīra iepazīstina ar savu dienasgrāmatas rakstīšanas pieredzi un uzskaita šīs nodarbes plusus.
https://valkiira.wordpress.com/2017/03/08/kapec-rakstit-dienasgramatu/

 

 

Grāmata – One Day in the Life of Ivan Denisovich

Diezgan sen gribēju izlasīt šo slaveno Aleksandra Solžeņicina darbu. Bet bibliotēkā tā nebija. Kad meklēju, kur to var atrast, secināju, ka nevienā no Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm šis darbs latviešu valodā nav pieejams. Jādomā, nav ticis pārtulkots.

Nekritu izmisumā, bet sameklēju grāmatu internetā krieviski. Nomocīju divas rindkopas un sapratu, ka tik daudz laika šai grāmatai veltīt nevēlos. Sameklēju izdevumu angļu valodā, tiesa, ar skanēšanai raksturīgām kļūdām. Pārlasīju arī tās divas rindkopas un sapratu, ka domu oriģinālvalodā pat ar vārdnīcas palīdzību neesmu spējis pareizi uztvert. Bēdīga atklāsme, bet neko darīt. Lasīju tālāk angliski datorā pa mazam gabaliņam, kad sanāca brīvāks brīdis. Tā kā grāmata ir samērā īsa, tad izlasīju diezgan ātri.

Ivans Deņisovičs ir gulagā ieslodzītais. Tiek aprakstīta viena diena viņa dzīvē. Kā Ivans no rīta piecēlies, devies pie ārsta, kurš viņu atraidījis. Tad Ivans ar biedriem devies strādāt -17 grādu aukstumā. Tiek aprakstīts trūcīgais apģērbs, problēmas ar apaviem, darba instrumentiem. Galvenā rūpe tādā aukstumā ir sasildīties. Tutklāt tas jāpaveic tā, lai sargiem spētu atskaitīties par veiktajiem darbiem. Tā ir ieslodzīto grupas vadītāja bēda. Labs grupas vadītājs ir vērtīgāks par zeltu. Jo grupa par darbu izpildi atskaitās un tiek sodīta kopīgi. Tur tiešām jābūt vienotai komandai. Ne jau tikai, lai paveiktu uzliktos uzdevumus. Lai izdzīvotu. Par režīma pārkāpumiem sūtīja uz karceri. 10 dienas karcerī nozīmē neglābjami sabojātu veselību uz visu mūžu. 15 dienas karcerī nozīmē nāvesspriedumu. Ja ne pašā karcerī, tad drīz pēc iznākšanas.

Aprakstītas ieslodzīto savstarpējās attiecības. Par draudzību var runāt reti, bet daudziem ir biedriskuma sajūta. Tādi kā nerakstīti ētikas likumi, kurus lielākā daļa arī ievēro. Tā vajag, lai izdzīvotu. Lielākā ieslodzītā bauda ir netraucēti paēst. Ja vēl izdodas tikt pie papildporcijas par kādu pakalpojumu citam ieslodzītajam, vai kāds padalās ar pārtikas paciņā atsūtīto, diena šķiet izdevusies. Tā vismaz ir ar Ivanu Deņisoviču.

Par ārpasauli ieslodzītie domā maz. Nav jau arī laika. Visu laiku ir jāstrādā un jārūpējas par izdzīvošanu. Nav vērts pat skaitīt ieslodzījumā aizvadītos gadus. Kolīdz vienu termiņu (10-25 gadus) esi atsēdējis, tev piešķir jaunu.

Grāmata mani pārsteidza ar savu gaišumu. Salīdzinot ar Gulaga arhipelāgu, šī ir visai optimistiska grāmata. Bez tāda salīdzinājuma par priecīgu literatūru to droši vien nevar nosaukt. Es nevaru iedomāties, kā to varētu uztvert cilvēki, kuri par gulagu neko agrāk nav lasījuši.

Solžeņicins šķiet tik talantīgs rakstnieks, ka viņš spētu interesanti uzrakstīt gandrīz jebko. Tāpēc lasīt ir diezgan interesanti. Sākums, kad autors vēl tikai iepazīstina ar vidi, ir mierīgāks un garlaicīgāks. Pēc tam jāseko notikumiem ieslodzītā dienas garumā. Ieslodzītajam gandrīz ne mirkli nav iespējams atslābt vai garlaikoties. Jāstrādā, jācenšas paveikt dienas normu, jāmēģina sev sagādāt papildus pārtikas kumosu, ja tas iespējams. Jāizvairās no iespējamajām nepatikšanām, no karcera. Un galu galā jāmēģina sasildīties.

Autors necenšas rakstīt tikai par galvenā varoņa pārdzīvojumiem. Laba daļa uzmanības tiek arī citiem ieslodzītajiem. Viņi ir tik precīzi attēloti, ka darbs šķiet pilnīgi dokumentāls. Starp citu, ir arī igauņi un vismaz viens latvietis.

Es nezinu, vai šo grāmatu varu ieteikt citiem. Par dzīvi gulagā tā droši vien ir viena no informatīvākajām un vieglāk lasāmajām grāmatām, kādas vispār tikušas sarakstītas. Bet, ja šī tēma ir labi zināma, tad nekas daudz jauns atklāts netiks.

Par sieviešu lietām

Starptautiskajā sieviešu dienā droši vien piederas rakstīt par sievietēm. Un citi to arī dara. Diena vēl nav pat pusē, kad LSM jau paspējuši ievietot trīs rakstus par sieviešu (līdztiesības) tēmu.

Es domāju, ka caurmērā sievietes nav ne dumjākas, ne gudrākas par vīriešiem. Droši vien sievietes ir mazliet empātiskākas un emocionālākas, bet tas arī viss. Pētījumiem par šīm tēmām es nespēju ticēt pārspīlētā politkorektuma dēļ. Tas ir, par sievietēm jāraksta vai nu labu, vai neko. Pie Ritvara var redzēt, kā izskatās, ja tā nedara.

 

Ja man jālasa, ka sievietes ASV saniknojušās par viņu valsts prezidenta vēsturiskiem izteikumiem, kā dēļ aicina sievietes šajā dienā protestēt un nedoties uz darbu, tad es to redzu kā milzīgu mazvērtības kompleksu izpausmi. Ja šīs sievietes pašas sevi uztvertu kā vismaz vienlīdzīgas tam pašam ASV prezidentam, viņas to neņemtu galvā. Bet nē, masu mediju paspilgtinātie Trampa izteikumi ir trāpījuši vārīgā vietā un turpmākā rīcība ir visai paniska ārdīšanās. Tas nebūtu iespējams, ja šīs dāmas būtu pārliecinātas par sevi un tiešām sevi uzskatītu par vīriešiem vienlīdzīgām. Visādi tipi, kas kādreiz pateiks kaut ko nievājošu par pretējo dzimumu, atradīsies vienmēr. Ja attiecīgajām dāmām ir problēmas to saprast, tad man ir mazliet žēl, kā viņas spēj bojāt pašas savu dzīvi.

 

ANO met pagali kopējā ugunskurā, aicinot sievietes cīnīties par vienlīdzīgu darba algu ar vīriešiem. Principā jau tas nav nekas slikts. Bet padomāsim loģiski.

Ja es kā jaunais, zaļais speciālists meklēju darbu, man nekādu lielo naudu neviens no sākuma nemaksās. Man vajadzēs sevi un savas spējas pierādīt. Pieredzes iegūšana prasa laiku. Tur neko nevar darīt. Bet, ja būšu sevi sekmīgi apliecinājis, varēšu pēc tam lūgt algas pielikumu vai meklēt citu, labāk atalgotu darbu.

Patīk tas kādam vai nē, sievietēm daba ir piešķīrusi māmiņu lomu. Mazais bērniņš jāiznēsā, jādzemdē, pēc tam par viņu jārūpējas. Arī tas prasa laiku un tur neko nevar darīt. Principā var arī vīrietis izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, bet tas man liekas mazliet pretdabiski. Mazajam bērniņam māmiņa ir daudz svarīgāka nekā tētis. Kaut vai tādēļ, ka mamma pupu var iedot, bet tētis…

Ja pie manis kā darba devēja atnāk 25 gadus vecs jauneklis un 25 gadus jauna māmiņa, kurai ir divi bērni, tad tam vīriešcilvēkam pieredze būs lielāka. Viņš savas profesionālās pieredzes iegūšanai būs ieguldījis vairāk laika. Viņš kā darbinieks būs vērtīgāks un pelnījis lielāku atalgojumu. Ne jau tā māmiņa ir slikta, bet viņai nav bijis laika iegūt tādu pašu pieredzi.

 

Visbeidzot Latvijas radio secinājuši, ka viesos pie sevis daudz biežāk aicina vīriešus nekā sievietes. Raksts, jāatzīst, visai korekts, bet tam seko aptauja ar trim atbilžu variantiem.

Tā kā man šķiet, ka sievietes nav ne ar ko labākas vai sliktākas par vīriešiem, tad pirmais variants atkrīt.

Otrais variants savukārt neprecizē, kas ir “vairāk”. Tas ir virs esošajiem 32%? Vai virs 50%?

Trešais vispār izskatās pēc ņirgāšanās un aptaujas padarīšanas par absurdu. Gara acīm iztēlojos, kā Vējonis un VVF pilda IQ testu, lai saņemtu pielaidi tiešajam ēteram LR1 rīta programmai “Labrīt”.

 

Šie ir tikai trīs niecīgi piemēri no “nebeidzamās sieviešu cīņas par līdztiesību”. Tie visi lej ūdeni Trampa dzirnavās, bet vieglāk, protams, apsaukt oponentus par populistiem un putinistiem.

Visbeidzot es esmu priecīgs, ka manā personīgajā sieviešu dzimuma paziņu lokā šādu “cīnītāju” nav, vismaz diez ko kaislīgu nē. Viņas tiešām ir īstas sievietes un no sirds vēlu viņām visu to jaukāko gan šodien, gan visās pārējās dienās!