Kompensācijas plūdos cietušajiem zemniekiem

Es nesaprotu, kāpēc valstij vajag zemniekiem kompensēt “dabas stihiju” nodarītos zaudējumus. Paskaidrošu sīkāk.

Kas kopīgs Parex bankai un Liepājas metalurgam? Tas, ka peļņu, kad tāda bija, savāca īpašnieki, bet zaudējumu kompensēšanu uzvēla valstij. Vai normāls cilvēks vai uzņēmums to varētu attiecināt uz sevi? Nē, protams. Pats paņēmi bankā kredītu un nevarēji samaksāt? Nu tad arī dabū pēc pilnas programmas.

Bet var taču gadīties visādas nelaimes! Protams. Lai sevi pasargātu tādos gadījumos, ieteicams veikt apdrošināšanu. Gadījās nelaime un nav apdrošināšanas? Ļoti žēl, bet neko darīt. Tāda ir dzīve.

Lūk, zemnieki ir vēl viena kategorija, kuras riskus principā vajadzētu apdrošināt, bet tas netiek darīts. Tā vietā valsts regulāri izmaksā kompensācijas.

Ja valsts ar savas likumdošanas spēku spēj piespiest visus auto vadītājus parūpēties, lai viņiem būtu jāiegādājas obligātā civiltiesiskā apdrošināšana, tad kāpēc valsts nevarētu šo principu attiecināt arī uz zemniekiem? Tas ir, protams, ja mums ļoti rūp tie zemnieki, kuri apdrošināšanu neizvēlētos no brīva prāta. Varbūt tam vispār nevajag būt piespiedu pasākumam. Varbūt pārejas periodā valsts varētu apdrošināšanu nelielā mērā subsidēt? Vēl kādi varianti, lai iztiktu bez “kompensē zaudējumus no valsts budzeta”?

Ja man kāds var argumentēti pierādīt, kāpēc valsts drīkst piespiest visus autovadītājus iegādāties OCTA, bet nedrīkst piespiest zemniekus iegādāties apdrošināšanu pret dabas kataklizmām, tad būšu tikai priecīgs.

Grāmata – Titāna skrūves

Māra Bērziņa Titāna skrūves izlasīju jau pirms kāda laiciņa, bet pat īsti nezinu ko par to teikt. Neko daudz katrā ziņā.

Grāmatai ir 250 lappuses, bet izlasīt var ātri. Nav nekur sevišķi jāiedziļinās. Tāda viegla rakstura izklaidējoša grāmatiņa ar dažiem viegli fantastiskiem elementiem.

Galvenais varonis Varis krējuma trauciņā atrod gredzenu. Viņš dodas uz fabriku sūdzēties un tur iepazīstas ar pievilcīgu sievieti. Pamazām viņiem atklājas šis tas kopīgs un pēc kāda laika jau “viss notiek”. Tikai Varis tāds bišķiņ neveikls no dabas, pamanās visur iekulties un piedzīvot dažādas likstas, tur halucinogēnas sēnes saēsties un tamlīdzīgi. Tas viņa attiecībām nemaz nenāk par labu, bet lasītājam ir ar ko izklaidēties.

Man šī ir no tām grāmatām, kuru viegli lasīt un tikpat viegli arī aizmirst. Patika, bet nekādas dziļākas dvēseles stīgas neaizskāra. Tāpēc subjektīvais baudījums 7/10.

Katrīnas dambja un Piena ielu ēkas

Ja līdz šim uzskatīju, ka savam garumam proporcionāli graustiem bagātākā iela ir Pētersalas iela, tad pēc pastaigas pa turpat blakus esošo Piena ielu vairs tā nedomāju. Ielā ir 16 numuri. Ja paskatās Google maps (2014. gadā), tad tikai viena no visām ēkām nešķiet šaubīgā stāvoklī. 2011. gada Google maps stūra ēka izskatās labākā stāvoklī nekā tagad, toties ir par diviem graustiem vairāk.

Esmu staigājis dažādiem Rīgas nostūriem, bet šis savā neomulīgumā šķita īpašs. Šādā vietā grūti saprast, ko svešinieks ar fotokameru var sagaidīt no vietējo jaunekļu bara vai bezpajumtniekiem. Bet viss bija OK, centos izskatīties aizņemts un nepievērst cilvēkiem īpašu uzmanību.

Katrīnas dambis 6/8

Pie pašas Piena ielas atrodas koka ēka, kura ar dekoratīvo sietu pārvilkta jau vismaz kopš 2011. gada. No pagalma skats uz ēku nešķiet tik šausmīgs.

Katrīnas dambis 6 no sētas puses

Ēkai uz paša krustojuma Piena ielas pusē ir ielikti plastmasas logi, kamēr Katrīnas dambja puse, šķiet, brūk kopā.

Piena iela 2

Nākošā ir mūra ēka. Gan no ielas, gan pagalma tā izskatās diezgan bēdīgi.

Piena iela 4
Piena iela 4 no sētas puses
Vietējie iedzīvotāji pie ugunskura un izžautas veļas

Interesanti, ka Piena iela izpelnījusies aprakstu Anothertravelguide. Vai nu tas domāts kā smalka ironija, vai arī tolaik Piena iela bijusi labākā stāvoklī.

Recenzija par Marķīzi de Sadu

Teātra izrāžu recenzijas parasti lasu pēc tam, kad attiecīgo izrādi esmu apmeklējis. Gluži vienkārši – tajās vērojama tendence izstāstīt visas interesantās lietas, laupot skatītājam pārsteiguma efektu. Šī iemesla dēļ arī manas atsauksmes par teātra izrādēm vai pat grāmatām parasti ir diezgan īsas un nereti maz izsakošas.

Jūnijā biju aizgājis uz „Rīga. Urbānie mīti”. Pēc tam lasīju recenzijas un man tās tik ļoti neiepatikās, ka apņēmos nākošajai izrādei, kuru skatīšos, pats uzrakstīt recenziju. Lai varētu to izdarīt, man nāktos atteikties no nemaitekļošanas principa, bet neko darīt. Manuprāt, tā arī ir atšķirība starp atsauksmi un recenziju.

Nākošā izrāde pienāca septembrī un tā bija „Marķīze de Sada”. Man jāsaka, ka nebiju par šo izrādi īpašā sajūsmā. Nevaru teikt, ka galīgi nepatika, bet ieteikt arī negribētos.

Drīz vien ķēros pie recenzijas rakstīšanas. Ātri vien sapratu, ka tas nav tik vienkārši. Lai recenzijai būtu saturs un lai tā neizvērstos par apjomīgu subjektīvu sajūtu analītisku aprakstu, par izrādi ir jāzina vairāk. Kas ir tās autors, ko viņš iecerējis ar lugu, kad tā tikusi uzrakstīta, ko par to teicis režisors un kādas bijušas viņa ieceres un tamlīdzīgi.

Notika negaidītais. Ievācot nepieciešamo informāciju, es sapratu, ka labprāt noskatītos izrādi vēlreiz. Jo tagad es zināju, kas ir buto deja, ko lugā simbolizēja tās varones un citas nianses. Baidoties no maitekļiem, pirms izrādes nebiju par lugu īpaši interesējies. Varbūt recenzentam tas tomēr ir jādara?

Grūtības radās meklējot pie kā manu darbu varētu publicēt. Alvja Hermaņa izrādes skatās un apraksta daudzi cilvēki un es kā parastais skatītājs nekādi nespēju apdzīt kritiķus, kuri apmeklējuši kādu no pašām pirmajām izrādēm. Savukārt recenzijas publicējošie mediji nav diez ko ieinteresēti publicēt daudzas recenzijas par vienu un to pašu izrādi. Tomēr viss beidzās laimīgi un mans darbs tika publicēts kroders.lv.

Vai es vēl kādreiz gribēšu rakstīt kādu recenziju par teātra izrādi? Nudien nezinu. Tas ir daudz laikietilpīgāk nekā man sākotnēji šķita. „Kaut kā” varbūt var uzrakstīt ātri un viegli, bet tad tā ir atsauksme, nevis recenzija.

Pētersalas iela 10 un 12

Turpinot ceļojumu pa Pētersalas ielu, vēl par divām koka ēkām tajā.

Pētersalas iela 10 pirms gada vēl izskatījās diezgan bēdīgi. Tagad tā joprojām izskatās neapdzīvota, toties ir nokrāsota. Acīmredzot, to apsaimnieko kāda iestāde, iespējams, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

Pētersalas iela 10 2016. gada martā
Pētersalas iela 10 2016. gada martā
Pētersalas iela 10 2017. gada jūlijā
Pētersalas iela 10 2017. gada jūlijā

Pētersalas iela 12 jau labu laiku ir briesmīgā stāvoklī. 2012. gadā Rīgas dome pieprasījusi nojaukt teritorijā esošos graustus. Tas arī izpildīts, palikusi vienīgi šī ēka, uz kuru, jādomā, RD rīkojums nav attiecies.

Iezīmētā apbūve nojaukta
Pētersalas iela 12 2016. gada martā
Pētersalas iela 12 2017. gada jūlijā
Pētersalas iela 12 no pagalma puses 2017. gada jūlijā

Ierakstu izlase #45

Pēdējo 3 nedēļu latvisko blogu ierakstu u. mazliet c. izlase.

 

Pie Inta lasāms ceļojums 13 sērijās pa ASV ar mērķi aplūkot saules aptumsumu. Ints baudāmi raksta, ir viegli un patīkami lasīt. Manuprāt, ir vērts ieskatīties kaut dažos no ierakstiem.
http://asmodeus.lv/category/saules-aptumsums-asv-2017/

Santa izveidojusi pagaru aprakstu par savu braucienu uz Japānu, kur viņa piedalījusies sporta sacensībās.
https://santapaegle.wordpress.com/arpus-latvijas/uz-uzlecosas-saules-zemi/

Jānis Bergs apraksta darbinieku atlaišanu un ar to saistītās problēmas.
https://bergsblogo.com/2017/10/03/par-umami-un-darbinieku-atlaisanu/

Pilsonis grāmatnīcā savā ierasti pustraģiski humoristiskajā stilā apraksta labākās iedzeršanas vietas Viļņā.
https://pilsonis.wordpress.com/2017/09/28/piedzivojumi-vilna-jeb-labakas-iedzersanas-vietas-kaiminos/

Sarkanakmens norādījis, kur var rast sižetus kriminālromāniem.
https://sarkanakmens.wordpress.com/2017/09/26/kur-atrast-sizetu-kriminalromanam/

Vara bungās lasāms aicinājums ziedot mūsu pašu zemessardzes ekipējumam. Kaut vai summu cigarešu paciņas vai burgera vērtībā. Jo tā mēs izrādīsim cieņu zemessardzei kā sabiedrībai nepieciešamai organizācijai.
https://varabungas.wordpress.com/2017/09/19/ziedosim-sev-un-savejiem/

Vai daudzi no jums masu medijos pamanīja stāstu, kā Vaira Vīķe-Freiberga piesavinājās pulksteni? Protams, nē, jo lielākie masu mediji par to solidāri klusēja. Un, ziniet, man ir bail. Ne jau no tā, ka, acīmredzot, VVF no manas valsts nozagusi pulksteni. Bet no klusuma masu medijos. Kas ir tas, no kā viņi baidās? Un, ja bailes ir tik lielas, kas vēl tiek noklusēts? Kas vēl tiks noklusēts? Cik ļoti liela patiesībā ir cenzūra šī brīža masu medijos? Lasiet paši un seciniet – vai tiešām tur ir tik ļoti valsti apdraudoša vai neinteresanta un nebūtiska informācija, ka nav vērts publicēt.
https://pietiek.com/raksti/bijusa_vairas_vikes-freibergas_kancelejas_vaditaja_vietnieka_jura_rusko_paskaidrojumi_knab_izmekletajam_kasparam_abramcikam_