Grāmata – Hokeja elpas skartie

Tā sanāca, ka novembri – latviešu autoru lasīšanas mēnesi iesāku ar grāmatu par hokeju. Tās autors Ēvalds Grabovskis ir izbijis hokeja treneris. Attiecīgi no grāmatas sagaidīju vienu otru interesantu “skatu no iekšpuses”. Nevaru sevi saukt par kaislīgu hokeja fanu, bet savulaik šajā sporta veidā orientējos puslīdz labi, kā līdzjutējs, protams. Gadiem ejot, mana interese krietni mazinājusies. Varbūt tāpēc, ka katru gadu no jauna pasaules čempionātā esam spiesti saprast, ka augstāk par pēcpusi uzlekt nespējam. Ja čempionāts notiktu retāk un tajā būtu vairāk motivēti piedalīties paši labākie…

Grāmatas sākuma daļa veltīta pavisam seniem laikiem. Man neko neizteica Elmāra Baura un citu tā laika hokejistu vārdi. Kad bija izlasīta jau vairāk nekā trešdaļa grāmatas, sākās Tihonova ēra Rīgas Dinamo. Tad lasīt palika interesantāk, jo tā laika hokejisti vismaz ir savulaik redzēti vai dzirdēti. Uzzināju, kāpēc mums hokejā (bijis) tik daudz krievu. Ja atceras deviņdesmito gadu izlases sastāvu, tad latviešu tajā nav nemaz tik daudz. Lūk, Tihonovam un citiem tajā laikā neesot bijis labu vietējo hokejistu, tāpēc esot norisinājies aktīvs skautošanas darbs plašajā Padomju Savienībā un perspektīvākie saukti uz Rīgu. Tad kāds gan brīnums, ka ar latviešu valodu daudziem tā laika spēlētājiem bija būtiskas problēmas?

Tālāk autors vairāk pievēršas savām trenera gaitām. Šur un tur parādās kāds rūgtumiņš, salīdzinājums ar mūsdienām (toreiz bija labāk). Un tādā garā uz priekšu. Interesantāk bija lasīt par neatkarības atgūšanas juku laikiem, bet tur mazāk autora nopelns, vairāk paši notikumi neparedzami un aizraujoši.

Visbeidzot dažas nodaļas tiek veltītas tādām tēmām kā šī brīža hokeja saimniecība (ir samērā slikti), Kirovs Lipmans (cilvēks daudz paveicis, bet…), VEF, RVR, Sarkanās zvaigznes prihvatizācija (grāmatā par hokeju), Žoltoka piemiņas iemūžināšanas (vājās) sekmes un makšķerēšana (vairākas nodaļas).

Laikam būtu jāuzteic autors par centieniem radīt hokeja vēsturei veltītu grāmatu, bet kaut kā nestiepjas pirksti to darīt. Autors nav literāts un ar stāstnieka talantu viņam trūcīgi. Saprotu, ka citus gribas pamācīt, bet, ja tiek rakstīts par vēsturi, tad nevajag rakstīt mūsdienas noniecinošus komentārus pa vidu. Ja galīgi nevar nociesties, tad var taču pulveri pietaupīt atsevišķai nodaļai. Neizskatās arī, ka paškritika vai spēja pasmieties par sevi būtu autora stiprā puse. Nē, paliek iespaids, ka autors visu vienmēr darījis pareizi, bet nejauku cilvēku vai dažādu apstākļu sakritības dēļ dzīvē nav sekmējies kā gribētos. Autoram samērā reti izdevies uzburt sevis aprakstīto notikumu atmosfēru. Pret nejaukajiem cilvēkiem autors centies nebūt pārlieku atriebīgs, kas rada vieglu žultainības iespaidu. Tā sakot, sakrājies autoram ir, bet izlādēts diezgan savdabīgi. Visskarbāk dabū Koziols, kamēr Lipmans raksturots tik nekonkrēti, ka grūti saprast, ko autors īsti gribējis pateikt.

Tomēr visvairāk man kremt, ka vairākas lietas palikušas neaprakstītas. Piemēram, grāmatas sākumā rakstīts par komandu Daugava. Piepeši Daugavas vairs nav, bet ir Dinamo. Vai arī tiek pieminēti visiem zināmi notikumi, par kuriem rakstījusi tā laika prese, bet grāmatā nav pat īsti noprotams, ko autors tur domājis. Vēl autors divas reizes atsaucas uz sev tik ļoti nozīmīgo 2005. gada 25. novembri, kurā noticis – ai, nē, tas lasītājiem nav jāzina!

Nezinu, kā autors bija iecerējis savu grāmatu, bet sanākuši diezgan pieticīgas kvalitātes memuāri. Subjektīvais baudījums 3/10. Tiesa, atradu arī atsauksmi, kurā šī grāmata novērtēta uz 9/10.

Grāmata – Šķērsiela 13

Jau pirms šī grāmata bija nākusi klajā, zināju, kas bijis Eduards Bērziņš un arī Šķērsiela man nebija sveša. Protams, ka mani šī grāmata ieinteresēja, bet izlasīju gan tikai tagad.

Grāmatas autors Tālivaldis Margēvičs vairāk zināms kā režisors un scenārists. Šī, šķiet, ir viņa pirmā grāmata.

Eduarda Bērziņa dzīves gaitas nav nekāds noslēpums. Viņš bijis viens no latviešu sarkanajiem strēlniekiem, bez kuriem, visai iespējams, PSRS savos pirmssākumos nemaz nebūtu spējusi noturēties. Kā zināms, Staļins ap 1937. gadu uzsāka mērķtiecīgu latviešu slepkavošanu. Nāvesspriedumu piešķīra par tautību, tiesa, argumentējot to citādi, piemēram, apsūdzot spiegošanā vai sazvērestību plānošanā.

Stāsts sākas nevis ar pašu Eduardu, bet gan kādu puisi vārdā Mārtiņš, kurš ieinteresējas par Bērziņu. Pēc 17. lappuses stāsts ir jau par pašu Bērziņu. Reti, bet pa laikam darbība atkal pārlec pie Mārtiņa.

Iespējams, tādēļ, ka Bērziņa dzīvesstāsts ir zināms, es nejutu romānā spriegumu. Tas pat būtu sīkums, bet ļaunākais, ka man bija problēmas ar ticamības momentu. Es visai labprāt lasu dokumentālus darbus ar atsaucēm uz informācijas avotiem. Grāmātā nekā tamlīdzīga nav. Romānā varbūt arī atsaucēm nav vietas, bet tad prasītos kāds ievads vai pēcvārds. Kad ielūkojos vikipēdijā, pavisam samulsu. Tur rakstīts, ka Bērziņš Vācijā apprecējies ar latviešu mākslinieci Mirdzu Mittenbergu. Grāmatā viņa dzīvesbiedrene ir Elza Mitenberga un nav minēts, ka viņa vispār būtu bijusi Vācijā. Ticu, ka autoram šo misēkli izskaidrot būtu ļoti vienkārši, bet šobrīd es nezinu ko domāt.

Iekļautas arī vairākas fotogrāfijas ar Eduardu Bērziņu un personām, kuras ar viņu bijušas cieši saistītas. Tas visam dod lielāku ticamības momentu un tajā pašā laikā arī mulsina. Piemēram, nav skaidrs, ko domāt par Eduarda bijušās sievas un mīļākās draudzību grāmatas beigās. Kur beidzas fakti un kur sākas autora fantāzija?

Droši vien lielākā daļa lasītāju grāmatu tiešām uztvers kā romānu un viņus mazāk mulsinās atsauču trūkums. Bet man tā ir problēma. Tāpēc varu teikt, ka grāmata nav slikta, bet mans subjektīvais baudījums augstāk par 5 no 10 nesniedzas.

Jāpiemin, ka pēc manis grāmatai ķērās klāt dzīvesbiedrene, bet nekur tālu netika. Nokaitināja romantiskā līnija un autora izdomātie dialogi.

Ierakstu izlase #47

Pēdējo divu nedēļu latvisko blogu ierakstu izlase.

 

Ne pārāk sen Ru:Re:Baltica uzmācās ar savu “pētījumu”, kurā apgalvoja, ka nekādā veidā Latvijā neesot iespējams iztikt bez viesstrādnieku ievešanas. Ritvars Eglājs pierāda, ka tā nebūt nav.
https://ritvars.wordpress.com/2017/12/05/replace-baltica-un-vai-jauna-migrantu-iepludinasana-glabs-latviju/

Vai bijāt dzirdējuši par gadījumu, kad skolnieks skolā uzbruka dežūrējošam policistam? Par to, kā līdz tādai situācijai nonākts, raksta skolotāja un audzinātāja no tieši tās pašas skolas.
http://sienakaudze.lv/2017/12/kad-ceribu-zaudes-pedejais-dons-kihots/

Jānis Bergs dalās pieredzē ar mazliet pārsteidzošu, bet loģisku atklājumu. Nelielam uzņēmējam tikt pie darījuma ar lielajām kompānijām ir ļoti grūti un patērētie resursi ne vienmēr atmaksāsies. Vieglāk strādāt ar izmēros līdzīgākiem uzņēmumiem.
https://bergsblogo.com/2017/12/03/par-to-ka-ziloni-ar-odiem-neparojas/

Reti kad ierakstu izlasē lieku kādu grāmatu aprakstu. Parasti tie ir visai līdzīgi viens otram. Pārsvarā visas grāmatas ir labas, gadās pa kādam izņēmumam, bet aprakstīts ļoti korekti. Turklāt, jo svaigāk izdota grāmata, jo pozitīvāks vērtējums. Līga Sproģe tā aprakstījusi klasiķa Stīvena Kinga darba “Tas” svaigi izdotajo 1. daļu, ka nudien nerodas vēlme tai kādreiz ķerties klāt.
https://vilkamidzenis.wordpress.com/2017/12/06/stivens-kings-tas/

Bet ar “To” Līga tikai iesildījusies. Karīnas Račko darbs “Saplēstās mežģīnes” dabū trūkties pa īstam. Tādu grāmatierakstu neatceros jelkad lasījis. Jautri, interesanti. Vienīgi lasīt tās mežģīnes gan diez ko negribēsies.
https://vilkamidzenis.wordpress.com/2017/12/06/karina-racko-saplestas-mezgines/

Receptes izlasēs, šķiet, nekad vēl neesmu licis. Te būs pirmā. Tāpēc, ka autors bez kautrēšanās aprakstījis, kas hurmas maizes gatavošanas laikā pietrūcis, kā izlīdzējies un kas no tā visa iznācis. Rezultāts, šķiet, iznācis patālu no oriģinālās receptes, bet pēc rosola tomēr arī neizskatās.
http://www.miesnieks.com/2017/12/hurmas-maize.html

Vai feļetonisma laikmets attiecas uz mūsdienām?

Literatūras pazinējiem nevajadzētu būt grūtībām nosaukt darbu, tā autoru un aptuvenu tapšanas gadu, vai ne?

Garīgā strāva (..) aizsākās vēstures periodā, kuru kopš literatūras zinātnieka Plīnija Cīgenhalsa fundamentālajiem pētījumiem, izmantojot viņa ieviestu terminu, dēvē par «feļetonisma laikmetu». (..)
Šai gadījumā nebūt nav jāsecina, ka feļetonisma laikmets bijis neapgarots vai pat garīgi nabags. Tomēr, ja ticētu Cīgenhalsam, tas nav pratis īsti likt lietā savus garīgos resursus, pareizāk sakot, nav pratis tos pienācīgi izmantot ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. (..)
Pēc Cīgenhalsa, tas bijis īpaši «pilsonisks» laiks, kurš maksājis meslus tālejošam individuālismam (..).
Sākot ar vēlajiem viduslaikiem, Eiropas garīgās dzīves attīstībā, šķiet, iezīmējas divas galvenās tendences: domas un ticības atbrīvošanās no jebkuras autoritatīvas ietekmes, tātad savu briedumu un neatkarību atskārtušā saprāta cīņa pret Romas baznīcas kundzību, un – no otras puses – slēpta, bet dedzīga cenšanās leģitimēt izcīnīto brīvību, rast jaunu – sevī pašā iedibinātu, sev adekvātu autoritāti. (..)
Pilnīgi atbrīvojies no baznīcas un daļēji no valsts aizbildnības, gars jau pieminētajā vēlīnajā feļetonisma laikmetā gan ieguva nepieredzētu, pašam nepanesamu brīvību, taču vēl aizvien nebija atradis īstu, paša formulētu un respektētu likumu, jaunu, patiesu autoritāti un leģitimitāti. Gara pazemošanas, pērkamības, pašnolieguma piemēri, kurus min Cīgenhalss, raksturodams šo laikmetu, tik tiešām ir pārsteidzoši. (..)
Rodas iespaids, ka feļetoni, kā jau īpaši iecienīta paveida publikācijas periodiskajā presē, saražoti miljoniem eksemplāros, bija galvenā garīgā barība izglītoties kārajiem lasītājiem un vēstīja – vai drīzāk «tērzēja» – par dažnedažādām zināšanu nozarēm; turklāt gudrākie feļetonisti, liekas, nereti paši uzjautrinājās par savu veikumu. (..)
Šo blēņu sacerētāji bija laikrakstu redakciju līdzstrādnieki vai «neatkarīgi» rakstnieki, nereti viņus pat dēvēja par dzejniekiem; rādās, viņu vidū bijuši daudzi zinātnieki,” arī ievērojami augstskolu profesori. Iemīļota sacerējumu tēma bija anekdotiski atgadījumi no slavenu cilvēku dzīves, kā arī viņu sarakste, un virsraksti bija aptuveni šādi: «Fridrihs Nīče un sieviešu modes deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados» vai «Komponista Rosīni iecienītie ēdieni», vai «Klēpja sunīšu loma slavenu kurtizāņu dzīvē» utt. Tikpat populāras bija vēsturiskas apceres par mantīgo aprindās aktuālām sarunas tēmām, piemēram, «Sapnis par mākslīgā zelta izgatavošanu gadsimtu gaitā» vai «Mēģinājumi fizikāli ķīmiskā ceļā ietekmēt klimatu» un simtiem citu – līdzīgu. Lasot Cīgenhalsa pieminēto spriedelējumu virsrakstus, mazāk pārsteidz fakts, ka eksistējuši cilvēki, kas diendienā pārtikuši no tik nožēlojamas lasāmvielas, – dīvaināk liekas tas, ka ievērojami, kvalificēti, labu izglītību guvuši autori, lietojot tiem laikiem zīmīgu teicienu, palīdzējuši «apkalpot» masu pieprasījumu pēc izklaidējošām blēņām (..). Laiku pa laikam sevišķi iecienītas kļuva pazīstamu personību aptaujas par aktuāliem jautājumiem (..). Izcilu ķīmiķi vai pianistu, piemēram, lūdza izteikties par politiku, populārus aktierus, dejotājus, vingrotājus, lidotājus vai arī dzejniekus – par vecpuiša dzīves priekšrocībām un neērtībām, par finanšu krīžu varbūtējiem cēloņiem utt. Svarīgi bija tikai viens: saistīt pazīstamu vārdu ar tobrīd aktuālu tēmu (..).
Plašā publika, kas toreiz, šķiet, bijusi apbrīnojami lasītkāra, neapšaubāmi ņēmusi par pilnu visas šīs groteskās publikācijas. Ja slavena glezna nonāca cita īpašnieka rokās, ja vairāksolīšanā pārdeva vērtīgu rokrakstu, ja nodega sena pils, ja izrādījās, ka aristokrātiskas dzimtas atvase iepīta skandalozā notikumā, tūkstoši feļetonu informēja lasītāju ne tikai par šiem faktiem,bet vēl tai pašā vai nākamajā dienā sniedza neskaitāmas anekdotiska, vēsturiska, psiholoģiska, erotiska vai tamlīdzīga rakstura ziņas par attiecīgo tēmu; jebkurš aktuāls notikums izraisīja īstus skribelējumu pludus, turklāt visas šīs informācijas pasniegumam, izkārtojumam un noformējumam bija uzspiests bez jebkādas atbildības steigā izgatavotas masu produkcijas zīmogs. (..) Cilvēki, kas aizrāvās ar bērnišķīgām rotaļām – minēja mīklas vai lasīja feļetonus – nebūt nebija bērni, gluži otrādi, viņi dzīvoja nemitīgās bailēs no politiskām, ekonomiskām vai morālām jukām un katastrofām, viņi izcīnīja vairākus briesmīgus karus, arī pilsoņu karus, un viņu izziņas rotaļas nebija tikai līksma, bērnišķīga izklaidēšanās, tās, gluži otrādi, atbilda dziļajai nepieciešamībai aizvērt acis neatrisinātu problēmu priekšā, no biedējošām bojāejas nojautām paglābties iespējami nevainīga šķituma pasaulē. Viņi cītīgi mācījās vadīt automašīnas, spēlēja sarežģītas kāršu spēles un aizsapņojušies risināja krustvārdu mīklas, jo jutās bezgala neaizsargāti, tiekoties ar nāvi, ciešanām, badu; ne baznīca sniedza viņiem mierinājumu, ne gara dzīve – padomu. Viņiem, kas lasīja tik daudzus feļetonus un noklausījās tik daudzus priekšlasījumus, neatlika ne laika, ne spēka, lai pārvarētu bailes, uzveiktu nāves biedus, viņi dzīvoja kā agonijā, bez ticības rītdienai. (..)
Tā laika garīgās dzīves nestabilitātē un neīstumā, kaut dažā ziņā tai enerģijas un dižuma netrūka, mēs, tagadnes cilvēki, saskatām ko simptomātisku izmisumam, kurš pārņēma garu, kad tas, beidzoties šķietamu uzvaru un šķietamas plauksmes laikmetam, pēkšņi uzdūrās tukšumam: dziļa ekonomiska posta, politisku un militāru vētru joslai, spēji uzdīgušai neticībai sev, saviem spēkiem un savai cieņai, pat paša eksistencei. Tiesa, arī šajā bojāejas noskaņu periodā bija ne mazums visai ievērojamu garīgu sasniegumu (..). Bet, lai cik viegli, lai cik jauki un saskanīgi pasaules vēsturē iekļaujas pagātnes norises, tagadne nespēj pati noteikt savu vietu tajā, un tā arī toreiz, intelekta prasībām un sasniegumiem strauji krītoties līdz visai pieticīgam līmenim, tieši gara darbiniekus pārņēma briesmīga nedrošība un izmisums. Nupat, proti, bija izdarīts atklājums (viens otrs jau Nīčes laikā to bija nojautis), ka beidzies mūsu kultūras radošās jaunības periods, ka pienācis vecums, norieta mijkrēslis, un, pamatojoties uz šo pēkšņi visu noskārsto un daudzu asi formulēto atziņu, tika iztulkotas neskaitāmās biedīgās laikmeta iezīmes: nomācošā dzīves mehanizācija, dziļais morālais pagrimums, tautu neticība, mākslas neīstums. Tāpat kā brīnum skaistajā ķīniešu pasakā, visapkārt uzreiz ieskanējās «bojāejas mūzika», it kā varens ērģeļu bass tā dunot vibrēja cauri gadu desmitiem, ielauzās korupcijas skartajās skolās, laikrakstu redakcijās, akadēmijās, darīja grūtsirdīgus vai garīgi slimus jo daudzus vēl nopietni ņemamus māksliniekus un sava laika kritiķus, pavēra ceļu nekontrolētai un diletantiskai pārprodukcijai visās mākslas nozarēs. Pret šo ienaidnieku, kurš bija ielauzies un vairs nebija padzenams, varēja attiekties dažādi. Varēja klusuciešot atzīt rūgto patiesību un stoiski paciest grūtības – tā rīkojās daudzi krietnākie -, varēja arī meklēt glābiņu melos – it īpaši tādēļ, ka literātu – bojāejas sludinātāju mācībās daudz kas bija diskutējams, turklāt ikviens, kas uzsaka cīņu pret draudīgajiem bojāejas praviešiem, guva atzinību un ietekmi pilsonībā, jo apgalvojumi, ka šī kultūra, kuru tā vēl vakar uzskatīja par savu īpašumu un ar kuru tik ļoti lepojās, vairs nepastāv, ka tai tik mīļā māksla un izglītība vairs nav īsta māksla un izglītība, pilsonībai likās tikpat nekaunīgi un neciešami kā negaidīta inflācija vai revolūcija, kas apdraud tās īpašumus. Pret valdošo norieta noskaņu varēja izturēties arī ciniski: iet dejot, paziņojot, ka jebkuras rūpes par nākotni ir veču muļķība. Žurnālisti izjustos feļetonos apdziedāja mākslas, zinātnes, valodas tuvo bojāeju, uz papīra uzburtajā feļetona pasaulē tādā kā pašnāvnieka saldkaislē sludināja totālu gara demoralizāciju, visu jēdzienu inflāciju un liekuļoti ciniskā vienaldzībā vai bakhantiskā aizgrābtībā apcerēja ne tikai mākslas, gara dzīves, ētikas un goda jūtu, bet arī Eiropas un «pasaules» galu. Krietno vidū valdīja klusināti drūms, nekrietno vidū – dzēlīgs pesimisms, un vispirms vajadzēja nojaukt to, kas bija novecojis, radīt jaunu morāli, pārkārtot pasauli politisku un militāru sadursmju ceļā, lai arī kultūra spētu reāli novērtēt sevi un no jauna iekļautos dzīvē.
Pati kultūra šajos pārejas gadu desmitos tomēr nebija gulējusi letarģiskā miegā, gluži otrādi, tieši panīkuma un šķietama pašnolieguma stāvoklī, ko tai piedēvēja mākslinieki, profesori un feļetonisti, kultūra atsevišķu indivīdu sirdsapziņa kļuva īpaši modra un paškritiska. Pat feļetonisma ziedu laikos itin visur eksistēja nelielas, izolētas grupas, kas bija cieši apņēmušās palikt uzticamas garam un darīt visu iespējamo, lai neskartu saglabātu patiesas tradīcijas, disciplīnas, metodikas un intelektuālas godprātības drusciņu.

 

No Salu tilta līdz Deglava ielai

Es savā rīdzinieka ikdienā esmu gan kājāmgājējs, gan auto vadītājs, gan velosipēdists. Joprojām mēdzu pa laikam brīnīties, cik ļoti transporta infrastruktūra var būt neērta gan gājējiem, gan velosipēdistiem. Ir arī par ko piesieties autovadītājiem, bet krietni mazāk.

Parādīšu, kā ir nokļūt no Salu tilta līdz Valmieras / Deglava ielas krustojumam.

Attēls no balticmaps.eu

Sadalīšu šo maršrutu pa posmiem un apskatīšu trīs variantus – braucot ar automobili, ar kājām, stumjot bērnu ratiņus un braucot ar divriteni.

Līdz Gogoļa ielai.

Ar automobili te ir ļoti, ļoti vienkārši. Uz Salu tilta ieņemam vidējo vai kreiso joslu un braucam taisni līdz luksoforam.

Ar velosipēdu pa Salu tilta brauktuvi brauc tikai retais. Jo tur ir intensīva satiksme, atļautais ātrums automobiļiem 70 km/h (tātad faktiski liela daļa brauc ar vismaz 79 km/h). Drošāk ir braukt kopā ar gājējiem.

Salu tilta specifiska ir tajā, ka gājēji un velosipēdisti tiek novirzīti Salu tilta apakšā, zem brauktuves. Nezinātājam tas diez vai uzreiz ienāks prātā, turklāt nevienā no tilta pusēm nav vienkārši saprotams, kā tur tikt. Nav nekādu norāžu.

Kājāmgājējam, protams, ļoti viegli saprast, kur jādodas, lai šķērsotu Salu tiltu.

Dodoties prom no tilta, ir daudz vienkāršāk, jo citur jau lāgā nav kur doties. Ja mums ir divritenis un esam gana optimistiski noskaņoti, varam maukt pa aptuveni metru šauro tunelīti un cerēt, ka neviens pretī nenāks.

Ieteicams aizturēt elpu, jo, tā kā tualešu tuvumā nav, čurātāji mēdz atviegloties tunelī. Urīna aromāts tur ir nezūdoša vērtība.

Varētu kāpt atpakaļ divritenī, bet vai maz ir vērts to darīt? Jo tagad jāšķērso Mazā Krasta iela. Tur ir tramvaja sliedes un apmalītes ir vismaz desmit centimetrus augstas. Pie sliedēm ceļa klājums ir no lieliem, apaļiem akmeņiem un sliedes atrodas gana augstu. Šķiet, ka gājēju satiksme šeit vispār nav paredzēta (bet kam tad tas tunelītis domāts?). Ja bērnu ratiņiem ir nelieli ritentiņi, tad lielie akmeņi sagādā diezgan lielas problēmas. Ar velosipēdu te arī nav vienkārši.

Bet tā ir tikai puse bēdas. No kreisās puses braucošos automobiļus var pamanīt tikai pēdējā brīdī. Ir jācer, ka neviens autovadītājs nesadomās gonkot no kreisās puses, un jāiet pāri. Ar velosipēdu to var izdarīt mazliet ātrāk, jo cilāt bērnu ratiņus pāri 10+ cm augstajām apmalēm prasa vairāk laika. Ja parādīsies automobilis no kreisās puses, īsti nebūs kur likties.

Tā, kas tad tas? Kur palika trotuārs? Tur, kur tam vajadzētu būt, ir iemīta taka. Tās gals nav saskatāms un nevar saprast, vai pa to var tikt līdz Gogoļa ielai.

Ja gājējs / velosipēdists šeit saminstinās un dodas pa labi, tad viņam sanāk līkumiņš gandrīz 200 metru garumā. Ja samulsušais gājējs / velosipēdists dodas pa kreisi, tad viņš ir spiests secināt, ka trotuārs šeit ir tik ļoti šaurs, ka īsti nav vietas ne divritenim, ne bērnu ratiņiem, ne pretimnācējam.

Pieņemsim, ka devāmies pa taku uz priekšu un laimīgi nonācām pie Maskavas ielas.

Priecājamies, ka nelīst un taka nav dubļaina, vai ka nav sals un taka nav pārvērtusies par slidotavu. Tālāk sevišķu problēmu nav.

Pretējā ielas pusē var pavērot, kā riteņbraucējs cenšas pa šauru trotuāra strēmelīti pabraukt garām sabiedriskā transporta pieturai. Tur parasti ir daudz cilvēku, bet velosipēdistam citur īsti nav kur likties.

Līdz Satekles ielai.

Ar automobili pārbaucam pāri krustojumam. Var sanākt neliela berzēšanās, jo Lāčplēša ielā nav iezīmētas divas joslas braukšanai vienā virzienā. Parasti tās sadala paši vadītāji. Jāpievērš uzmanība divām gājēju pārejām, kuras intensīvas satiksmes gadījumā ir slikti pārskatāmas. Starp citu, te ļoti prasītos vēl arī trešā pāreja, blakus dzelzceļa pārvadam. Jo nereti gājēji tieši tur cenšas šķērsot visas četras Lāčplēša ielas joslas.

Te pat brīvdienā gājējam šķērsot brauktuvi nemaz nav tik vienkārši. Tomēr tādi varoņi atrodas regulāri.
Šī taka ved no Daugavpils un Katoļu ielām uz Abrenes ielas autobusu galapunktu. Gājēju satiksme nav ļoti intensīva, bet gana regulāra gan.

Ar auto ieņemam labo joslu, sagaidām papildsekcijas zaļo signālu, nogriežamies pa labi.

 

Ar velosipēdu / bērnu ratiņiem šķērsojam Gogoļa ielu un Firsa Sadovņikova ielu. Varam novērtēt pilsētplānotāju izdomu, nelielā laukumiņā izkārtojot elektrības sadales kasti, ceļu stabiņu, trotuāru un zaļo zonu.

Tā kā gājējam ir iespējams saīsināt ejamo metru skaitu uz zaļās zona rēķina, šeit pilnīgi likumsakarīgi ir iemītas takas. Trotuārs kreisajā tālajā kaktā ir bezjēdzīgs. Starp citu, šis šķērojums labiekārtots pēdējo gadu laikā. Agrāk tur nebija ne sētas gājējiem, ne gājēju pārejas. Likumsakarīgā kārtā nebija arī iemītu taku.

Tālāk velosipēdistam / gājējam doties pa trotuāru ir visai ērti.

Gājējs var mierīgi aplūkot veikalus ēku pirmajos stāvos, pareizāk sakot, to neesamību.

Jo satiksme intensīva, bet noparkot mašīnu īsti nav kur. Tāda kā mirusī zona.

Jāuzmanās, šķērsojot Kalupes ielu, jo gājēju pārejas tur nav, toties mēdz būt intensīva satiksme, īpaši darbdienās.

Līdz Ģertrūdes ielai.

Ar automobili – gāzi grīdā un uz priekšu. Nav ne luksoforu, ne gājēju pāreju.

Ar kājām visloģiskāk šķiet soļot līdz Satekles ielai, nogriezties pa labi un turpināt ceļu taisni līdz Ģertrūdes ielai. Tā mēs nonākam līdz benzīntankam.

Un kas tad tas? Kur palika trotuārs? Ko iesākt?

Gājēju pārejas tuvumā nav. Šķērsot Valmieras ielu šajā vietā nav viegli pat brīvdienās. Var doties 100 metrus atpakaļ, lai pie luksofora šķērsotu Lāčplēša ielu, tad Satekles ielu, tad atkal Lāčplēša ielu, lai nonāktu pretējā ielas pusē.

Kopā šī manevra veikšanai būtu jānoiet 330 metri un ne mazums laika tiktu notērēts stāvot pie luksoforiem. Kurš to gribētu darīt?

Ērtāk šķiet doties uz priekšu pa taciņu. Ja jau tā tur ir iemīta, tad cilvēki pa to staigā un var arī tikt uz priekšu, vai ne?

Pēc aptuveni 200 metriem esam spiesti secināt, ka taciņa sāk vest pa dzelzceļa uzbēruma apakšu tieši blakus brauktuvei ar intensīvu satiksmi, turklāt iešanas virziens ir ar muguru pret automobiļiem. Nav vairs kur likties.

Arī, ja esam laicīgi pārgājuši Satekles ielas otrā pusē, pārāk garlaicīgi nebūs. Pie Kurbada ielas var novertēt domas lidojumu cilvēkam, kurš izlēmis trotuāra apmali pazemināt tieši pret brauktuvi.

Tas ir, ja mums šo pazeminājumu tiešām vajag izmantot, vispirms jādodas uz brauktuvi. To vēl var izdarīt, ja dodas virzienā prom no centra. Bet, ja dodas virzienā uz centru, tad jāskatās, kas notiek aiz muguras, vai netiks uziets vai uzbraukts automašīnai. Uz braucoša velosipēda paskatīties atpakaļ nav tik vienkārši un viens otrs to nemaz nedara. Ar bērnu vai invalīdu ratiņiem šo manevru veikt gribēsies vēl mazāk. Bet parastajam gājējam šo pazeminājumu vispār īpaši nevajag.

Krustojums ar Kurbada ielu ir it kā vienkāršs, bet gājējam grūti pārskatāms un bīstams, īpaši darbdienās.

Sarkanais Volvo grasās nogriezties pa kreisi.

Valmieras ielā ir intensīva satiksme un parasti tur ir daudz gribētāju nogriezties pa kreisi uz Kurbada ielu. Viņu uzmanība tiek pievērsta pretim braucošajiem transportlīdzekļiem, gaidot brīdi, kad varēs sākt nogriešanās manevru. Gājēju viņi, visticamāk, pamanīs tikai pēc tam, kad manevrs būs jau uzsākts. Var tikai minēt, vai vadītājs paspēs laicīgi nobremzēt un kurā vietā tas būs. Vieglāk šo krustojumu šķērsot, dodoties virzienā uz centru, jo tad tas ir pārredzamāks.

Ar divriteni nākošais šķērslis ir autobusa pietura. Ja pieturā negaida cilvēki, var izvēlēties braukt tai cauri. Pretējā gadījumā pieturu ērtāk būt apbraukt pa uzkalniņu un zālīti.

Ievērojam iebraukāto taku apkārt autobusa pieturai.

Pirms pašas Ģertrūdes ielas ir gājēju tunelis, kurš savieno Ģertrūdes un Daugavpils ielas. Tas aizņem krietnu daļa trotuāra un izveido vēl vienu vietu, kur riteņbraucējam paberzēties gar kājāmgājējiem.

Līdz Matīsa ielai.

Ar automobili. Uzreiz aiz Ģertrūdes ielas seko gājēju pāreja. Tā kā satiksme šeit nemaz nav tik lēna un Valmieras iela ved pa kreisi, no automobiļa tā ir slikti pārskatāma, pat ja atceras, kur tā ir. Ja šoferis te brauc pirmo reizi, var gadīties, ka gājēja dēļ strauji jābremzē. Tiesa, tādas situācijas nebūs bieži, jo gājēju satiksme uz šīs pārejas nav intensīva. Otrā braukšanas virzienā gājēju pāreja ir pārskatāma pietiekoši labi.

Aiz Ģertrūdes ielas iespējams braukt pa divām joslām vienā virzienā. Labā josla allaž ir pilnāka par kreiso. Gan nekaunīgie, gan nezinošie braucēji mēdz izvēlēties kreiso un pirms Bruņinieku ielas attapties joslā, kura ved tikai pa kreisi. Tā kā nezinošos no nekaunīgajiem atšķirt pagrūti, labās joslas šoferīši diez ko entuziastiski “kreisos” pie sevis nelaiž.

Pēc Bruņinieku ielas joprojām var braukt pa divām joslām. Loģiski būtu turpināt braukt pa labo, jo kreisā josla taču būs domāta, lai Matīsa ielā nogrieztos pa kreisi? Nē, šeit zinošie šoferīši uzreiz pārkārtojas kreisajā joslā, jo pa labi varēs nogriezties tikai pa labi. Nezinošie attopas tikai īsi pirms krustojuma ar Matīsa ielu, pamanot ceļa zīmi vai uzkrāsotās bultas uz asfalta.

Ar kājām / velosipēdu.

Tikpat kā neesmu redzējis, ka velosipēdisti mēģinātu braukt pa Valmieras ielas brauktuvi virzienā no centra. Automobiļiem tur nav daudz vietas, attiecīgi velosipēdistiem arī nē. Drošāk un ērtāk šķiet izvēlēties trotuāru.

Ģertrūdes ielas šķērsošana prasa īpašu uzmanību.

Paralēli brauktuvei to izdarīt nevar, jo traucē pa vidu novietotā saliņa ar ceļa zīmi. Jāuzmanās no automobiļiem, kuri griežas no Valmieras ielas uz Ģertrūdes ielu. Tā kā luksofora nav, tie parasti nebrauks īpaši lēni. Ja pamanīs un paspēs piebremzēt – labi, ja nē – slikti.

Aiz Ģertrūdes ielas trotuārs pārtop tādā kā autostāvvietā, kur gājēji spiesti doties pa tādu kā pagalmu, kurš izskatās paredzēts automobiļiem. Par laimi, automobiļi tur brauc salīdzinoši reti.

Nez, kādēļ gan varētu būt iestaigāta taka pa labi?

Pie krustojuma ar Stabu ielu var novērtēt “drošo” gājēju luksoforu. Tas ir, sarkanā gaisma gājējiem iedegas ļoti agri. Tikmēr pa Valmieras ielu automobiļi vēl brauc un brauc. Tā kā Stabu iela ir vienvirziena, tad no Valmieras ielas neviens virsū uzbraukt nemaz nevar. Šī iemesla dēļ gājējs vai velosipēdists tiek burtiski provocēts šķērsot krustojumu pie sarkanās gaismas.

Mazliet tālāk jāšķērso Bruņinieku iela. Luksofors atrodas nevis pie pašas krustojuma malas, bet mazliet nostāk. Sekas ir pilnīgi likumsakarīgas un var uzskatāmi vērot attēlā. Tikai retais gājējs izvēlēsies nesaīsināt savu ceļu un soļot pa trotuāru. Arī velosipēdistam nav ērti braukt līkumu, tajā bremzēt un pēc tam veikt asu pagriezienu pa labi, lai šķērsotu Bruņinieku ielu.

Kad gājējs / velosipēdists laimīgi ticis pāri Bruņinieku ielai, viņu sagaida visai oriģināla šķēršļu josla. Gājējam tas ir sīkums, arī ar bērnu ratiņiem nekas briesmīgs tur nav.

Līdz Augusta Deglava ielai.

Ar automobili turamies labajā joslā, izbraucam cauri ieslīpajam krustojumam ar Lienes un Narvas ielām. Nonākam pie Deglava ielas. Jāņem vērā, ka aizbraukt drīkstēs tikai pa labi. Turklāt deg papildsekcija, kas nozīmē, ka jādod ceļš citiem satiksmes dalībniekiem. Reāli tas var būt trolejbuss no kreisās puses. Praksē vadītāji ne vienmēr atceras, ka papildsekcija nenozīmē priekšroku un tādēļ var rasties konfliktsituācijas vai pat avārijas. No Deglava ielas Pļavnieku puses šis krustojums ir vēl sarežģītāks. Ideāls risinājums šķiet luksoforu aizvietošana ar riņķi, turklāt krustojums ir tik liels, ka tas būtu reāli īstenojams. Turklāt tad varētu nogriezties ne tikai pa labi vien.

Ar kājām / velosipēdu.

Vispirms šķērsojam Matīsa ielu. Ar ratiem te atkal būtu jāpaiet nedaudz sāņus un jācer, ka auto vadītāji nebūs apstājušies tieši pretī šaurajai strēmelītei ar pazemināto apmalīti. Ja braucam ar velosipēdu, pēc uzbraukšanas uz trotuāra jāveic ass labais un tūlīt pēc tam ass, akls kreisais pagrieziens. Ja tur ir viens vai vairāki gājēji, konfliktituācija gandrīz garantēta.

Bez tam, ja ejam ar bērnu ratiem un gribam izmantot pazemināto apmali, mums papildus “prieku” sagādās apaļais bruģis kreisajā pusē. Ja ratiem mazāki ritentiņi, tie var ieķerties. Steigas gadījumā tā var apgāzt ratus.

Mazliet tālāk trotuārs kļūst tāds pašaurs, bet var iztikt. Ar Zaķu ielas šķērsošanu grūtībām nevajadzētu rasties.

Pretējā ielas pusē atrodas autobusa pietura. Bieži vien cilvēki izkāpj no autobusa un uzreiz mēģina šķērsot trīs brauktuves joslas. Satiksme samērā intensīva, līdz krustojumiem tālu. Mēdz būt gājēji, kuri uzskata, ka automobiļiem jāapstājas, lai viņi šajā vietā varētu šķērsot ielu, līdzīgi kā apstājas automobiļi aiz tramvaja pieturas. Vispār tā ir diezgan iedarbīga taktika.

Krustojums ar Lienes ielu. Pazeminātā apmalīte ir šaura un nav vienā līmenī ar brauktuvi, tāpēc ar ratiem jābūt uzmanīgiem. Kā redzams attēlā, gājējam krustojums ir slikti pārskatāms. Automobiļi bieži veic kreiso pagriezienu no Valmieras ielas uz Lienes ielu, šķērsojot gājēja ceļu, tāpēc jāpievērš uzmanība arī aizmugurei. Arī uz velosipēda to paveikt nemaz nav tik viegli.

Tas pats krustojums no otras puses. Ja gājējs darbdienā iecerējis šajā vietā šķērsot Valmieras ielu, būs ko pagaidīt. Lai arī ne pēc Ceļu satiksmes noteikumiem, tomēr drošāk un ātrāk ielu būs šķērsot, paejot no krustojuma uz kvartāla vidu – vienalga uz kuru pusi.

Nākošais krustojums ir ar Rūjienas ielu. Ja dodamies taisni pa Valmieras ielu uz priekšu, tad šajā ielas pusē mūs tas neietekmē. Bet, ja mums Rūjienas iela ir vajadzīga, tad darbdienā būs ko pasvīst. Zemāk attēlā redzamā koka ēka atrodas kvartālā, uz kuru tikt ir diezgan sarežģīti. Valmieras ielas šķērsošana ir grūta intensīvās satiksmes dēļ. Iepriekšējais krustojums ar Lienes un Narvas ielām gājējam ir vienkārši briesmīgs. Bet kas būs, ja mēģināsim šķērsot ielu mazliet tālāk?

Te mēs esam spiesti secināt, ka gājēju kustība pāri Valmieras ielai abās pusēs ir ierobežota ar metāla sētu. Atliek vai nu šķērsot Valmieras ielu mazliet atpakaļ, vai arī doties uz priekšu, šķērsot Deglava, Tallinas, Valmieras ielu, vēlreiz Deglava ielu (katra šķērsošanas reize nozīmē jaunu luksoforu) un paiet gabaliņu atpakaļ. Apbrīnojami, kā lietoto drēbju veikaliņš kvartālā ar tik draņķīgu gājēju satiksmi vēl spēj vilkt dzīvību.

 

Godīgi atzīšu, kad biju iecerējis šo rakstu, man neienāca prātā, ka būs jāapraksta tik daudz dažādu lielu un mazu nejēdzību. Ātri tas negāja, pēc koku lapām var redzēt, ka attēli uzņemti pirms vairākiem mēnešiem.

Katrā ziņā auto Rīgā ir karalis. Ar automobili pārvietoties ir daudz ērtāk, ātrāk un drošāk. Rīdzinieks var droši rēķināties, ka satiksmes infrastruktūra būs pakārtota tieši auto vadītājiem.

Velosipēdisti un kājāmgājēji tikmēr var pasapņot par savu privāto automobili. Sabiedriskais transports pieejams tikai ar līkumotu pārsēšanos, kas nav lēti un aizņem kaitinoši daudz laika.