Limbažu autoosta

Pirmoreiz Limbažu autoostu ieraudzīju šovasar. Biju mazliet pārsteigts, ka tā izskatās pēc Zemitānu stacijas, tikai sakoptāka un bez dzelzceļa.

Limbažu autoosta
Limbažu autoosta
Limbažu autoosta
Limbažu autoosta

Limbažos dzelzceļa nav kopš 2005.-2007. gada.

Pirmā Limbažu dzelzceļa stacija bijusi krietni lielāka par šo, bet iznīcināta Otrā pasaules kara laikā.

Jaunā stacija jeb tagadējā autoosta celta 1954. gadā. Zemitānu stacijas tagadējā ēka uzcelta praktiski vienlaicīgi – 1953. gadā.

Interesanti, vai Latvijā nav vēl kāda tāda pati stacija? Vai varbūt kādā no brālīgo tautu republikām?

Ierakstu izlase #23

Pēdējo divu nedēļu lativisko blogu u. mazliet c. ierakstu izlase.

Tā vien šķiet, ka pagājušā gada lietainā jūlija iespaidā liela daļa cilvēku atvaļinājumu ņēmuši augustā. Rakstīts tiek maz, lasīšanas statistika arī neierasti zema.

 

Igors Kasjanovs aprakstījis savu braucienu uz Sāremā.
http://www.miesnieks.com/2016/08/sarema-atrais-celojums-uz-salam.html

Santa Paegle ar velosipēdu apbraukājusi Latgales pierobežu, ir daudz bilžu.
https://santapaegle.wordpress.com/minot_pedalus/latgales-pierobeza/

Uģis Piterāns priecājas par trim paša konstatētām jaunām kukaiņu sugām Latvijā.
http://upiterans.blogspot.com/2016/08/tris-jaunas-sugas-latvijai.html

Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrības lapā īss piemērs, kāpēc komunisms nestrādā.
http://www.lffb.lv/apskati/ta-darbojas-vienadosana…-profesors-ar-piemeru-pierada-to.html

Viesturs Ķerus raksta par medībām, tas ir, kādēļ tās nebūtu aizliedzamas.
http://vkerus.blogspot.com/2016/08/kapec-lob-neiestajas-pret-putnu-medibam.html

Ir lasāms arī Viļņa Skujas viedoklis, ka medības kā tādas ir atļaujamas, bet ne putnu medības. Vairāk sliecos piekrist šim viedoklim.
http://pietiek.com/raksti/par_medibam,_bet_pret_putnu_medibam

Jevgenijs Moisejenoks facebook-ā ielicis 442 vēsturiskas bildes ar vilcieniem, stacijām un citām ar dzelzceļu saistītām lietām Latvijā.

Valmieras iela 18

Ēka Valmieras ielā 18 atrodas netālu no Grīziņkalna Avotu ielas apkaimē starp Matīsa un Lienes ielām. Pirms dažiem gadiem izskatījās pavisam noplukusi.

Valmieras 18 no augšas (pretī zilajam punktam)
Valmieras 18 no augšas (pretī zilajam punktam)
Valmieras 18 2011. gada septembrī
Valmieras 18 2011. gada septembrī

Nebūtu bijis nekāds brīnums, ja to piemeklētu līdzīgs liktenis kā daudzām vecām, nelielām Rīgas ēciņām – tā degradētos vēl vairāk, kļūtu bīstama garāmgājējiem un agrāk vai vēlāk tiktu nojaukta.

Valmieras 18 2014. gada augustā
Valmieras 18 2014. gada augustā

Tomēr tā nav noticis.

Valmieras iela 18 2015. gada decembrī
Valmieras iela 18 2015. gada decembrī. Procesā.

Ēka tikusi atjaunota un pirmajā acu uzmetienā izskatās pavisam labi. Varētu slavēt mājas īpašnieku par ieguldītajiem līdzekļiem un labo rezultātu. Tomēr, ja rūpīgāk salīdzina ēkas bijušo veidolu ar tagadējo, labie vārdi sāk ķerties.

Valmieras iela 18 2016. gada jūlijā
Valmieras iela 18 2016. gada jūlijā

Pazuduši koka logu slēģi. Saprotu, ka mūsdienīgai ēkai tie ir pārāk arhaiski un pilnīgi nepraktiski. Bet tie piederas vecām mājām un jauki izskatās. Tagad ēkas logi izskatās ļoti parasti.

Nav vairs divu mazu lodziņu ēkas otrajā stāvā. Tiem droši vien nebija nekādas praktiskas nozīmes, tomēr, ja tie būtu atstāti, ēka būtu neparastāka un interesantāka.

 

Kas tie ir bijuši par laikiem, kad detaļas bija tik nozīmīgas un katrs ēkas meistars bija kaut drusciņ mākslinieks!

Ceļa taujātāji

Reiz man kāds vecāks kungs jautāja, kā no Deglava / Pērnavas ielas krustojuma tikt līdz Zemitānu stacijai. Pa Pērnavas ielu, kas būtu visērtāk un taisnāk, viņš negribēja doties, labāk gar sliedēm. Vai tā varot? Saku, principā jau var, tikai pie sliedēm no šīs puses īsti nevar tikt klāt. Var no Grīziņkalna, bet tas ir patālu un tur arī jāzina, kurā vietā to darīt. Onkulis vienalga aizgāja sliežu virzienā.

Pāris reizes Vagonu parka apkaimē nācies rīta agrumā stāstīt, kur atrodas cietums – gan krievvalodīgiem puišiem, gan solīda izskata dāmai ar automobili.

Nesen kāda krievvalodīga ģimene pie Vecāķiem jautāja, kā var tikt uz celiņu ar zaļiem dēļiem. Ne tas vieglākais jautājums, turklāt nekādi nespējām saprast, kāpēc viņi negrib iet uz jūru “pa taisno”, bet tieši pa zaļo celiņu. Ceļu izstāstījām, ģimene uzreiz aizgāja pavisam kur citur un pēc minūtēm 40 pamanījām, kā viņi beidzot dodas uz mūsu norādīto ceļu.

Visādas operas un mākslas muzejus nemaz nav vērts pieminēt.

Bet vispār gribēju pastāstīt par vakardienas savdabīgo ceļinieku. Kāpu lejā no tiltiņa, kurš savieno Mazo Matīsa ielu blakus kapiem ar Lauvas ielu un man uzsauca “Hai!” kāds visai simpātisks ~35 gadīgs kungs ar tūrista mugursomu. Turpinājums bija latviski.

Vispirms vīrietis vēlējās zināt, kur te var aiziet un rāda ar roku uz priekš. Saku – tikai uz cietumu un nekur vairāk. Ceļinieks laikam īsti negribēja man ticēt, tāpēc teicu, ka, drusku paejot tuvāk sliedēm, var redzēt dzeloņdrātis. Tālāk viņš jautā, bet kur tad ved tās sliedes? Saku – uz Rīgas centrālo staciju. To viņam galīgi nevajagot. Un kur uz otru pusi? Saku, ka uz Lielvārdi. Viņš, jautā, kur tas ir un piebilst, ka neesot no Latvijas. Saku – tas virziens ir uz Ogri, Daugavpili. Viņš – vai tur varot tikt uz jūru? Saku – nē, bet kur tieši viņam vajag? Īsti skaidru atbildi nesaņēmu. Kaut kur uz jūras pusi, uz Ainažu pusi. Tie taču esot pie jūras, vai ne? Jā, atzinu, ka Ainaži tiešām ir pie jūras. Teicu, ka virziens uz jūru, ir pavisam citur un parādīju ar roku uz Matīsa kapiem. Kur vedot tiltiņš? Saku, uz Maskavas priekšpilsētu, bet tas pavisam nav uz jūras pusi. Jautāju, vai viņš ar kājām grib iet, vai braukt ar transportu, bet atbildi nesapratu. Simpātiskais kungs visai steidzīgi no manis atvadījās, novēlēja veiksmi, uzkāpa uz tiltiņa un aizsteidzās uz Lauvas ielu, tā saucamo Maskačku (virziens tā apmēram uz Jelgavu).

Būtu interesanti uzzināt, kur tad viņš beigu beigās nokļuva. No Mazās Matīsa ielas līdz jūrai taisnā līnijā ir vairāk nekā 15 kilometri. No Lauvas ielas drusku vairāk.

Grāmata – Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas ir grāmata par Islamu un vairākām valstīm, kuras šī reliģija tieši ietekmē.

Grāmatas priekšvārds lasāms Pietiek, ar daļu grāmatas teksta var iepazīties islams.lv.

Grāmatu iegādājos daļēji pateicoties Ivetas atsauksmei, daļēji atceroties autora līdzšinējās grāmatas, daļēji aiz vēlmes palasīt kaut ko tiešām mūsdienīgu un kvalitatīvu. Ar pirkumu esmu pilnīgi apmierināts. Lasīju lēni un ar baudu, cik nu tas par tādu tematiku ir iespējams.

 

Lato Lapsas grāmatās par citām zemēm parasti ir ļoti daudz vēstures un salīdzinoši maz bilžu. Neiztrūkstošs ir vietējo iedzīvotāju raksturojums un interesantākais no viņu stāstītā. Aprakstīti īpaši autora piedzīvojumi.

Šī grāmata ir apmēram tāda pati, varbūt vienīgi autora piedzīvojumu bija neierasti maz. Jādomā, tas tādēļ, ka grāmatas galvenais mērķis, acīmredzot, ir aprakstīt islamu nevis autora dēkas.

 

Zem Muhameda bārdas teksts pamatā balstās uz svētajiem rakstiem, dažādu literatūru un vēstures faktiem. Ja autoram tas šķitis iederīgi, tiek pieminēti arī viņa personīgie novērojumi, atstāstītas dažādas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem.

Pirmajā nodaļā tiek aprakstīta Jeruzaleme. Uzzinām par tās sarežģīto vēsturi un kādēļ Svētā Kapa baznīcā nesaticīgi mīt gan grieķi, gan franciskāņi, gan armēņi, gan kopti, gan sīrieši, gan turpat blakus – etiopieši, bet atslēgas glabā musulmanis.

Otrajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar islamu kā tādu. Varam uzzināt, kas ir korāns, hadīsi, džihādisms, kāda izskatās musulmaņu paradīze un kā pareizi sist savu sievu.

Trešajā nodaļā, kura aizņem gandrīz pusi grāmatas, plaši aprakstīti ebreji un Izraēla, pastāstīta ebreju – palestīniešu konflikta būtība. Ir daudz ebreju anekdošu.

Ceturtā nodaļa ir par turkiem un viņu vēsturi. Uzzinām, kā turks var būt direktors un nestrādāt nevienā kompānijā.

Piektā nodaļa ir par Irānu jeb mūsdienu Persiju. Par bezgala laipnajiem irāņiem, tur valdošo relatīvi demokrātisko šiītu režīmu. Uzzinām, kādēļ Teherānā cilvēki mēdz protestēt, uzkāpuši uz māju jumtiem.

Sestajā nodaļā aprakstīta autora nelegālā nokļūšana Gazas sektorā un pavisam īsi mūsdienu Ēģipte.

Septītajā nodaļā ir par Jordānijas Petru un tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Auotrs apraksta, kā saskāries ar interesantu un senu naudas pārsūtīšanas veidu.

Pavisam īsā astotā nodaļa ir par Sīriju. Vienota stāsta vietā varam lasīt atsevišķu iespaidu fragmentus.

Seko noderīgi padomi, prāvs papildus literatūras saraksts, dažādi vietējo izteicieni.

 

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Zem Muhameda bārdas nav mūsdienīgi gļēva jeb, kā mēdz teikt – politkorekta (tādā ziņā, ka par ebrejiem jāsaka vai nu labu, vai neko) grāmata, bet par antisemītisku to nosaukt nevar nekādi. Tā nav arī antiislamiska grāmata. Jā, autors atklāj dažādas netīkamas islama puses un nianses, tajā skaitā piemin arī, kādēļ viņš personīgi nevar pieņemt islamu, bet rakstīts ir ar cieņu pret citādi domājošajiem.

Lai arī man ļoti patīk iepazīties ar citu zemju vēsturi, tomēr proporcionāli pret pārējo grāmatas saturu man vēstures šķita mazliet par daudz. Man mazliet pietrūka autora subjektīvā skatījuma un personīgo piedzīvojumu. Piemēram, par nodaļā par turkiem tiek norādīts uz turku visnotaļ kareivīgo dabu un lielu konfliktu trūkumu. Turku atbilde skan “Tu neesi turks, tu nesapratīsi”. Man kā lasītājam, kurš Turcijā nav bijis, tiešām grūti saprast, kāpēc tā varētu būt. Domāju, ka autoram ir sava ticama interpretācija vai vairākas, bet tās netiek pieminētas pat varbūtību formā.

Fotoattēli, līdzīgi kā citās autora grāmatās, tiek salikti visi kopā grāmatai apmēram pa vidu. Tā kā, lasot grāmatu, nav zināms, ka tālāk jāmeklē atbilstošs attēls, tie tiek aplūkoti tad, kad jau ir mazliet aizmirsies konteksts, kādā tie ievietoti. Turklāt uzreiz jāaplūko arī attēlus, kuri attiecas uz vēl neizlasīto grāmatas daļu. Pēc tam šķirstīt grāmatu atpakaļ un skatīties, vai tur nebija kāds attēls par šo vietu, ir diezgan neērti. Tiesa, ja grāmata bez tāda trūkuma maksātu savus piecus eiro vairāk, tad labāk lai ir šādi.

Vēl man būtu vairāk paticis redzēt biezākas īsās nodaļas par Ēģipti vai Sīriju. Bet tā jau laikam vienmēr ir ar interesantām grāmatām – liekas par plānu.

 

No daudzajiem grāmatu blogeriem par šo grāmatu rakstījusi Iveta un pavisam īsi arī Poseidons99.

 

Vēl tikai viena piezīme. Uztvēru, ka autora aprakstītajās zemēs ļoti svarīga ir indivīdu piederības sajūta pie tautas, nācijas un / vai reliģijas. Ideja par pasauli bez reliģijas vai nācijām tur, maigi izsakoties, netiktu saprasta. Nē, nācija / cilts / reliģija – tur tas ir ļoti svarīgi. Šo principu ir jāciena. Jāmācās no vēsturiskām kļūdām un nedrīkst, nekādā gadījumā nedrīkst mākslīgi samaisīt nācijas / ciltis / reliģijas. Integrācijas nav un nebūs, varbūt vienīgi asimilācija. Toties asiņaini konflikti pēc mākslīgas sajaukšanas ir praktiski vienmēr. Jo kādai nācijai neizbēgami būs piešķirts mazliet par daudz resursu vai privilēģiju, citai atkal par maz. Tā kā vajadzība piederēt pie kādas grupas ir ne tikai šim rajonam raksturīga, bet vispārcilvēcīga (Maslova piramīdas 3. un 4. līmenis), to būtu jāņem vērā gan Latvijā, gan citās valstīs.

Būt par olimpieti

Ilggadējais kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš savulaik izcilajam kinorežisoram Hercam Frankam stingri aizrādīja, ka nedrīkst filmēt cilvēku, kad viņš raud. Edgara Kauliņa asaras tomēr tika iemūžinātas filmā, jo Hercs Franks, acīmredzot, uzskatīja, ka drīkst un vajag.

Atcerējos par šo dokumentālā kino jautājumu, skatoties interviju ar Lauru Ikaunieci-Admidiņu. Pavisam jauna meitene stāsta, ka grib mājās pie kaķiem un satikt savus radiniekus. Atbildot, vai viņa izjūt, ka Latvija viņa ir vajadzīga un ka Latvija ir par viņu, Laura stāsta, ka lepojas pārstāvēt Latviju olimpiādē un būt tik augstā vietā. Pēc tam Laura bez vārdiem netīšām atklāj, cik milzīgs spiedienu izjutusi visu šo laiku. No trenera, radiniekiem, daudziem līdz šim nemaz neapjaustiem līdzjutējiem, pat valsts prezidenta (kurš, izrādās, spēj arī iedvesmot).

Ierakstu izlase #22

Pēdējo trīspadsmit dienu latvisko blogu ierakstu izlase.

 

Kaspars Funts atceras vecvecāku aizraušanos ar mazdārziņa kopšanu un stāsta, kā tas ietekmējis un joprojām ietekmē viņa dzīvi.
https://funtsmyblog.wordpress.com/2016/08/08/vecvecaki-un-mazdarzins/

Vara bungās tiek atgādināts par paroļu drošību. Ir saite uz paroļu testētāju, kurš sniedz aptuvenu laiku paroles uzminēšanai. Brīdinājums! Paroļu testētājā nevadiet savas īstās paroles, bet nomainiet kādu simbolu. Burtu uz burtu, skaitli uz skaitli utml. Piemēram, ja parole ir Sauliite13, testētājā ievadām Sawliite13.
https://varabungas.wordpress.com/2016/08/09/one-account-one-password/

Ritvars parāda, kā ar auto vai kājām tikt līdz Daugavgrīvas molam. Esmu tur bijis vairākas reizes, bet šo ceļu vēl nebiju lietojis. Kādreiz būs jāiemēģina.
https://ritvars.wordpress.com/2016/08/02/ka-tikt-lidz-daugavgrivas-molam/

Vēl Ritvars salīdzina noziedzības limeni pa tautībām Latvijā pirms otrā pasaules kara un tagad. Čigāni priekšā visiem ar milzīgu atrāvienu.
https://ritvars.wordpress.com/2016/08/12/latvijas-ieslodzito-tautiba/

Santa braukusi ar divriteni no Jaunlaicenes uz Veclaiceni, varam apskatīt, ko viņa pa ceļam redzējusi.
https://santapaegle.wordpress.com/minot_pedalus/jaunlaicene-veclaicene/

Alīna parāda un apraksta zemūdens Rummu cietumu Igaunijā.
http://sapnumedniece.lv/nirsana-rummu-zemudens-cietuma/

Ernests parāda, kā veidojis pazemes zāles laistīšanas sistēmu.
https://gimenesmaja.wordpress.com/2016/08/03/pazemes-laistisanas-sistema/

Bibliotēkas stāstos atrodama bilde no jaunās izstādes. Nekā daudz tur nav, bet jauki aplūkot.
http://librarytales.tumblr.com/post/148447215587/no%C5%86%C4%93ma-veco-izst%C4%81di-k%C4%81du-br%C4%ABdi-v%C4%93l%C4%81k-man