Drīzumā nojaucamās ēkas Rīgā

Rīgas Dome ziņo par vēl vairākām nojaucamām ēkām.

Mazā Piena iela 11. Mazs, pievilcīgs, zemē iegrimis namiņš Pētersalā. Varbūt tagad tas izskatās daudz bēdīgāk nekā 2014. gadā.

Lomonosova ielā 1 k-16. Gara ēka Maskavas forštatē, netālu no LU Sociālo zinātņu fakultātes ēkas. Daudz logu, bet ēkas forma liek domāt par bijušo noliktavu. Šis nu tiešām Rīgai nebūs liels zaudējums.

Ieriķu ielā 7a. Tieši blakus Dominai. Pagara vienstāva ēka, pareizāk sakot, tās drupas.

Par ēkām Bērzaunes ielā 10 netālu no Dominas un Kaukāza ielā 14 Teikā rakstīju jau agrāk.

Papildus tikšot presingots Vīlandes ielas grausta īpašnieks, lai protas ēku savest kārtībā. Citādi Rīgas dome to paveiks par saviem līdzekļiem.

Grāmata – Uz kraujas rudzu laukā

Grāmatu ar uzrakstu Džeroms D. Selindžers uz muguriņas paņēmu uz ātru roku, nemaz nepētot tās saturu. Izrādījās, ka 1969. gadā izdotajā grāmatā ir Uz kraujas rudzu laukā un daži stāsti. Par Selindžeru līdz šim nezināju neko, kaut gan dzirdēts bija, tāpat kā šis darbs. Zināju, ka tajā ir kaut kas par pusaudžiem, kādēļ ne īpaši tīkoju to lasīt. Bet, ja jau trāpījās pa ķērienam, tad jau var arī izlasīt.

Uz kraujas rudzu laukā galvenais varonis ir pusaudzis Holdens Kolifīlds, kurš pats stāsta par vairākām dienām savā dzīvē. Holdens tiek atskaitīts no kārtējās skolas un dodas mājup. Viņa piedzīvojumi vairāk ir satikšanās ar dažādiem cilvēkiem un sarunas ar tiem nekā dēkainas likstas vai notikumi. Holdens ir bagātu vecāku dēliņš un par naudu neraizējas. Viņš ir ļoti emocionāls, nedisciplinēts un pagļēvs. Komunikācijā ar citiem cilvēkiem viņš netieši atklāj savu pusaudža – maksimālista dabu. Viņš nezina, ko pats grib, bet zina, ko necieš.

Darba galvenā vērtība ir Holdena tēls. Viņa raksturs un pārspīlējumiem bagātā valoda ir izveidoti ļoti prasmīgi. Nav šaubu, ka stāsta pusaudzis. Mazliet lielākam efektam prasās vairāk slenga, bet varbūt tas ir pazudis tulkojumā. Turklāt viens otrs vecāks slenga vārds mūsdienās var šķist pilnīgi normāls, lai arī, iespējams, vecmodīgs.

Neskatoties uz rūpīgo autora darbu, man bija mazliet garlaicīgi, īpaši pirmajā grāmatas pusē. Nekas daudz jau tur nenotiek. Holdens vāra ziepes uz līdzenas vietas, netiek galā ar uzmācīgiem tipiem, rīkojas iracionāli, bieži melo… Man subjektīvi viņš šķita tik nepievilcīgs tēls, ka grūti just līdzi. Pieņēmu, ka visa grāmata nevar turpināties tieši tāpat visu laiku un daļēji tā arī bija. Holdens parāda sevi arī no maigākas puses. Viņam ir ļoti īpašas attiecības gan ar draudzeni, gan jaunāko māsu. Negribu maitekļot, bet grāmatai šķita ļoti piemērotas beigas.

Ieinteresējos par darba autoru, kurš pratis tik meistarīgi attēlot pusaudzi. Jāatzīst, ka Dž. D. Selindžers bijis gana savdabīgs cilvēks. Viņa aktīvais rakstniecības periods ildzis 25 gadus. No 46 gadu vecuma Selindžers pārtraucis publicēt savus darbus. Droši var teikt, ka Uz kraujas rudzu laukā ir viņa būtiskākais darbs. Jādomā, ka bez tā atnestās slavas viņš būtu visai nepazīstams autors. Vēl Selindžers ļoti sargājis savas dzīves privātumu. Nav piekritis Uz kraujas rudzu laukā ekranizācijai, kaut arī bijuši kārdinoši piedāvājumi. Pēdējo interviju sniedzis 1980. gadā, no dzīves šķīries 2010. gadā 91 gada vecumā.

Droši vien, ja es šo darbu būtu lasījis savos pusaudža gados, man tas patiktu daudz vairāk.

Pārējie pieci stāsti kopā aizņem apmēram divas piektdaļas no visas grāmatas. Tajos līdzīgi titulstāstam vairāk dominē cilvēku jūtas, savstarpējie dialogi un notikumu ir salīdzinoši maz. Man no tiem lasāmi šķita trešais un ceturtais, daļēji arī otrais. Īss atstāsts ar maitekļiem.

  • Badijs atbrauc uz brāļa Simora kāzām, bet Simors uz tām neierodas. Badijs nejauši iekāpj vienā limuzīnā ar sievas piederīgajiem, klausās viņu tērgās un uzaicina uz savu dzīvokli, viesi piekrīt, iedzer un dodas prom.
  • Simors atstāj viesnīcā savu sievu un pats tikmēr pludmalē izklaidē kādu pirmsskolas vecuma meiteni. Beigās bez acīmredzama iemesla viņš nošaujas.
  • Bērni regulāri tiek vadāti spēlēt beisbolu vai futbolu. Grupas vadītājs jauneklis katru reizi pastāsta šausmu stāsta fragmentu. Dažreiz viņiem piebiedrojas izskatīga jauniete. Tad viņa ar jaunekli sastrīdas un jauneklis tajā reizē “nomirdina” stāsta galveno varoni.
  • 19-gadnieks uzdod sevi par 10 gadus vecāku mākslas speciālistu un kļūst neklātienes privātskolā par mākslas pasniedzēju. Viņam ļoti iepatīkas kādas skolnieces – mūķenes darbi, viņš tos vēstulē slavē, cenšas iepazīties, bet atbildes vietā mūķenes priekšniecība šīs studijas pārtrauc. Pēc tam jauneklis darbu pamet.
  • Divas sievietes iedzer un tērgā. Pa laikam parādās mazā meitiņa (vienai no dāmām) kopā ar savu iedomu draugu. Pēcāk māte saniknojas uz meitu un tad atkal par to pārdzīvo.

Tā kā pieķēros pie šīs grāmatas aprakstīšanas, nodomāju, ka derētu arī pārlaist acis priekšvārdam. Tas ir pat interesantāks par vienu otru stāstu, tiesa, to hronoloģiski labāk vajadzētu lasīt kā pēcvārdu. Citāts:

Ja tava garīgā dzīve nav kārtībā, ja tu nevari atrast sevi, pierast pie garlaicīga un varbūt pat negodīga darba, ja esi ar kaut ko neapmierināts, par kaut ko šaubies – neraizējies! Ir vesela armija ļaužu, daži pat ar medicīnisko izglītību, kuri – par krietnu atlīdzību! – iztīrīs un uzkops tavu dvēseli tāpat, kā tīra dārzu vai garāžu. Viņi iemācīs tevi “iecietīgi” izturēties pret to, kas tev pretīgs, palīdzēs “pielāgoties” dzīvei – vārdu sakot, izveidos no tevis pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kurš spējīgs samierināties gan ar kukuļu ņemšanu kantorī, gan ar rasistu ālēšanos un pat ar nemīlamu sievu.

Varētu domāt, ka PSRS nemaz neņēma kukuļus, krievu šovinisma nebija un visas sievas tika mīlētas, garīgās aprūpes speciālisti nebija vajadzīgi un visi sabiedrības locekļi bija pilnvērtīgi. Par pārējo priekšvārdu – apbrīnoju, kādas tikai cildenas īpašības tā autore nav spējusi saskatīt stāstu varoņos, nejauši piemirstot viņu trūkumus.

Subjektīvais baudījums man sanāca gandrīz labi, tas ir, 6/10. Bet nevajadzētu tāpēc nodomāt, ka man grāmata šķiet ne pārāk laba. Domāju, ka padsmitnieka gados mans baudījums varētu būtu 9/10.

Senā Rīga – Rātsnams

RTU laboratoriju korpuss, ap 1980. gadu
Rātsnams 2017. gadā

Nav bieži, ka no vecā attēla nav saglabājies jaunajā nav redzams pilnīgi nekas. Attēlā redzamo korpusa daļu nojauca deviņdesmito gadu beigās, lai atjaunotu Rātsnamu. Saglabājās mazs korpusa stūrītis aiz Krāmu ielas, kuru nojauca pēc 2008. gada.

Grāmata – Pansija pilī

Gadījās tā, ka vajadzēja gan atdot grāmatu bibliotēkā, gan ļoti steigties. Tāpēc izvēlēties nācās uz ātru roku un izvēle krita par labu Anšlava Eglīša “Pansija pilī”.

Pirmā grāmatu sāka lasīt dzīvesbiedrene. Lasīja cītīgi un bieži. No tā nopratu, ka droši vien laba.

Biju domājis, ka tā ir daiļliteratūra, bet nē, tie ir nelieli stāstiņi par laika posmu autora jaunībā. Vienojošais faktors stāstos ir nevis autora personība, bet gan veca, liela pusmuiža. Eglīšu ģimene pie tās tika laikā, kad Latvijas brīvvalstī dalīja zemi. Kā īpašums tas bijis gaužām nepraktisks. Neērts transports, apstrādājamas zemes pārlieku maz, milzīga, pusizlaupīta ēka sliktā stāvoklī. Turklāt vēl ar īrniekiem. Eglīša tēvs Viktors bijis humāns un īrniekus nav dzinis prom. Tiesa, maksāt tie nav bijuši spējīgi un arī kā darba spēks bijis gaužām nepraktisks. Jaunie īpašnieki kādu laiku nezina, ko ar jauno īpašumu iesākt. Visbeidzot pēc kalpones Anniņas ieteikuma Eglīši atver pansiju. Ar to nemaz neiet gludi. Apkalpojošais personāls – slinkie, nevarīgie īrnieki slikti tiek galā ar saviem pienākumiem. Turklāt Inciems atrodas pārāk nomaļus no pārējās civilizācijas un arī ēka ir pārāk sliktā stāvoklī. Tomēr daži viesi parādās, reizēm atbrauc arī ciemiņi. Visus šos cilvēkus un pansijas nebūšanas Eglītis lasītājam prasmīgi attēlo.

No paša sākuma es lielā sajūsmā nebiju. Bet, jo tālāk tiku, jo interesantāk kļuva. Beigās jau biju pavisam aizrāvies. Arī noslēdzas grāmata pilnīgi likumsakarīgi un citādākas beigas tai nemaz nevarētu būt.

Liela nozīme ir autora dzīvespriecīgajam izteiksmes veidam. Es nevaru nosaukt vēl kādu tikpat optimisku latviešu rakstnieku. Bieži var pasmieties vai vismaz pasmaidīt par notikumiem pansijā. Un, lai arī ne viss, aprakstītais ir priecīgs, autors arī uz likstām pratis paskatīties ar gaišumu.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Datorspēle – Biedri un baroni

Cik daudz latviešu izstrādātas, latviskas datorspēles jūs ziniet? Es ātrumā varu nosaukt tikai vienu – Uzcel gaismas pili. Tāpēc, kad Māris Ozols mani palūdza apskatīt viņa veikumu Biedri un baroni, ilgi nedomāju.

Biedri un baroni ir kāršu pasjanss. Noteikumi ir ārkārtīgi vienkārši. Rokās ir viena kārts. Ja tas ir septītnieks, tad no galda var paņemt astotnieku vai sešinieku. Un tā tālāk līdz viss galds ir notīrīts. Kopā galdiem ir 200 dažādas konfigurācijas.

Kas šo pasjansu padara īpašu? Tas veltīts neatkarības kaujām Latvijas teritorijā uzreiz pēc pirmā pasaules kara. Ir seši scenāriji kā „Iztriekt svešiniekus no Latvijas” vai „Par dižo un nedalāmo Krieviju”. Katrā no scenārijiem ir četri līmeņi, piemēram, „izspiest kontrrevolūciju no Kurzemes”. Katrs līmenis sastāv no 3-10 galdiem. Lai izietu līmeni, nepieciešams izpildīt noteiktus kritērijus, piemēram, pilnībā notīrīt 5 no 10 galdiem. Spēli interesantāku padara iespēja par sapelnītajiem punktiem nopirkt papildus iespējas kā „Aizvākt trīs notēmētas kārtis”. Ja punkti iztērēti, tos var atkal savākt, atkārtoti spēlējot iepriekšējos līmeņus.

Pirmais iespaids bija ļoti pozitīvs. Glīts interfeiss, nenācās sastapties ar kļūdām. Spēle pieejama trīs dažādās valodās. Latviešu valodā var izvēlēties arī mīkstā ŗ lietošanu. Vēl ir maināma ekrāna izšķirtspēja, iespēja izvēlēties pilnekrāna režīmu, mainīt kāršu nomenklatūru (dāmu apzīmēt ar Q, D vai Д).

Spēlei ir arī sava instrumentālā mūzika, samērā atbilstoša pirmajam pasaules karam. Ir arī apmācības ceļvedis (tutorial). Ja kas aizmirstas, to iespējams arī atkārtot.

Līmeņa uzvaras kritērijus var redzēt augšējā labajā stūrī. Mazs trūkums, ka nevar uzreiz redzēt, ka tie jau ir izpildīti.

Vēl par trūkumiem runājot, nav skaidrs, kurā brīdī spēle saglabājas. Ar izmēģinājumu un kļūdu metodi nācās pārliecināties, ka galdiņa vidū spēli nevar pamest. Vēl vairāk – ja līmenis ir 10 galdus garš, bet kāda iemesla dēļ gribas pārtraukt spēli pēc septītā, velti cerēt, ka pēc spēles atsākšanas kaut kas būs saglabājies. Ja ķeras pie spēles, jāpabeidz viss līmenis uzreiz. Tas šo spēli padara mazliet grūtāku, kas gan nebūt nav slikti. No otras puses – vismaz man 10 galdi pēc kārtas ir par daudz. Vai nu tā pusstunda jāizvelk līdz galam, vai arī jārēķinās, ka viss būs jāsāk no sākuma.

Ja, piemēram, uzvaras kritērijs ir notīrīt 5 galdus un līmenis ir 10 galdus garš, tad var rasties situācija, ka pēdējo piecu galdu spēlēšana nemaz nav vajadzīga. Varbūt tādā brīdī varētu spēlētājam piedāvāt iespēju pabeigt līmeni uzreiz.

Kāršu kungi un kalpi ir vēsturiskas personas kā Jozefs Bišofs vai Jānis Balodis. Dažādos scenārijos tie ir atšķirīgi. Kāršu masti ir oriģināli, atsakoties no ierastā ercena-kreiča-pīķa-kārava.

Manuprāt, būtu bijis derīgi iekļaut nelielu aprakstu par katru no šīm personām, lai būtu skaidrs, kāpēc tie izvēlēti. Kaut vai tā būtu tikai saite uz wikipedia.

Līdzīgi arī ar vēsturiskajiem notikumiem, par kuriem ir spēle. Ja spēlētājam ir trūcīgas zināšanas par tā laika notikumiem, tad spēle viņu diez vai sevišķi apgaismos. Tāpēc, ka sniegtie apraksti ir mazliet haotiski, spēlētājam jāiejūtas gan vāciešu, gan Padomju Krievijas, gan latviešu pozīcijās. Noderētu atsevišķa sadaļa, kur varētu īsi vai izvērsti izlasīt hronoloģisku kopskatu. Citādi varbūt pat nerodas pārliecība, ka notikumi ir bijuši īsti un ka nekas nav izdomāts.

Aizspēlējos līdz otrā scenārija vidum. Tad iedomājos paskatīties, ko dara poga „Notīrīt progresu”. Izrādījās, ka tā dzēš visus izspēlētos līmeņus un savāktos punktus, par to nemaz nepārjautājot spēlētājam. Tāda kā nejauša mīna, kurai var trāpīt ar vienu klikšķi.

Kopējais iespaids ir labs, bet pie lietotāja ērtībām vēl var piestrādāt.

Pēc autora vārdiem tā ir gan pirmā spēle par Brīvības cīņām, gan pirmā spēle platformā Steam latviešu valodā.

Senā Rīga – Mazā ģilde

Mazā ģilde 20. gs. sākumā. Attēls no http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/17158/
Mazā ģilde 2017. gadā

Ģildes ēka gandrīz nav mainījusies. Iestiklotas trīs arkas pirmajā stāvā. Izskatās arī, ka agrāk ēka nav bijusi apmesta. Šī iemesla dēļ būtu interesanti redzēt krāsainu veco attēlu.

Strūklakas ar soliņu vairs nav, tagad tur centrālā vieta atvēlēta reklāmas plakātam.

Starp Lielo un Mazo ģildi nevar redzēt Amatu ielas ēku ar tornīti. Tātad attēls tapis pirms 1903. gada.

Lielās ģildes jumta daļa mūsdienās palikusi bez dažādiem izskaistinājumiem. Vējš savulaik esot draudējis nogāzt Lielās ģildes frontonu, tāpēc tas savulaik nojaukts.

Pieredze ar Barona ielas laukumu ziemā

Meita ļoti gribēja uz “pili” jaunajā Barona ielas laukumā. Devāmies turp. Šis laukums daļēji atklāts pagājušā gada jūnijā, pilnībā no septembra. Izmaksājis esot 2 miljonus eiro.

Pirmais pārsteigums bija pamatīgi apledojušais un netīrītais laukums. Malās vēl ir tīrīts, bet pats laukums atstāts kā ir.

Vispirms devāmies uz meitas iecienītāko atrakciju – zemu slidkalniņu ar tādiem kā ritentiņiem. Palaidu trīsgadnieci, lai iet, bet tur ir tik slidens, ka nevar tikt augšā. Mala, kur pieturēties, ir viņai neaizsniedzamā augstumā. Mēģināju palīdzēt, bet jāturas arī pieaugušajam. Pamocījos, vienreiz pakritu arī pats. Viņa par saviem kritieniem pārdzīvoja, es tikmēr mēģināju atturēties no spēcīgāku izteicienu lietošanas.

Kad trīsgadniece bija tikusi augšā un beidzot šļūca lejā, ievēroju, ka lejā slīdēšana notiek aizdomīgi lēni. Pamēģināju ar roku pagriezt ritenīšus, tie lāgā negriezās, sarūsējuši vai sasaluši.

Par laimi, šī atrakcija apnika jau pēc otrās reizes un gājām uz “pili”. Tur mūs sagaidīja uzraksts “konstrukcija slēgta”. Vilšanās, protams.

Devāmies tālāk. Kamēr meita pētīja “kuģi”, palūkojos turpat blakus un ievēroju, ka pa trosēm šļūcamais arī slēgts.

Aizgājām līdz “podziņu spaidāmajam”. Nekādas instrukcijas tur nav (vai arī novietota labi tālu?), kaut ko spaidi un mēģini saprast, kas tur notiek. Es neiespringu, trīsgadniecei tāpat patīk paspaidīt mirgojošās lampiņas, viss OK. Tikai tas ledus. Kad meita tur nokrita jau trešo reizi, asaru plūdi bija tik lieli, ka nācās vien doties mājās. Labi, ka bez traumām.

Pa ceļam pamanīju vēl vienu nestrādājošu atrakciju.

Es neredzu jēgu ieguldīt tādu naudu spēļu laukuma izveidē, ja dažu mēnešu laikā tas nonāk tik šausmīgā stāvoklī. Kā tur izskatīsies pēc pāris gadiem?

Neredzu arī jēgu tur turpmāk vest savu meitu, jo prieka no tā visa diezgan pamaz. Krist, sasisties un raudāt var arī citās vietās, ne tikai Barona ielas laukumā.